Latvijas futbolā šajos gados ne tikai risinājās cīņa par prezidenta krēslu un izlases galvenie treneri tika mainīti kā zeķes, bet tika lemts vēl kāds ļoti būtisks jautājums – Virslīgas leģionāru ierobežojums. Ļoti svarīgs jautājums kā īstermiņā, tā arī ilgtermiņā. Lai arī tā reālās sekas visdrīzāk objektīvi varēs vērtēt tikai pēc dažiem un pat krietni vairāk nekā tikai dažiem gadiem un šis pandēmijas gads ilgtermiņa analīzē drīzāk tiks uzskatīts par anomāliju, arī šādos apstākļos Latvijas čempionāta pirmais riņķis ļauj ieskicēt pirmās izmaiņas un tendences.
Reforma – pieņemama, process – ačgārns
Latvijas Futbola federācijas valde pieņēma lēmumu Virslīgā pāriet uz ierobežojumu 3+8 jeb vienlaicīgi laukumā vismaz trim Latvijā sagatavotiem spēlētājiem un ne vairāk par astoņiem – ārzemēs sagatavotiem spēlētājiem. Sezonas pieteikumā starp 30 spēlētājiem drīkst būt ne vairāk par 15 ārzemēs sagatavotiem, bet spēles pieteikumā jābūt vismaz vienam Latvijā sagatavotam futbolistam, kurš dzimis ne agrāk par 1998. gadu jeb atbilst U21 izlases vecumam. Kā iepriekšējos gados ierasts, virknē svarīgo futbola jautājumu iznākums bijis samērā loģisks un pieņemams (jā, arī pret Daini Kazakeviču izlases trenera amatā man nav lielu pretenziju, bet ir milzīgas pretenzijas pret to, kā viņš pie šī amata tika), toties ceļš līdz lēmumam gan bijis visai šķībs, tādēļ sākumā, pirms analizēt šīs sezonas datus, dažas atkāpes.
Viena no trim lietām, kas leģionāru reformas procesā man nepatika, bija sasteigtā pāreja – uzreiz no 6+5 uz 3+8, lāga neļaujot tam sagatavoties arī pašiem spēlētājiem, kuru darba piedāvājumus un algas izmērus tas būtiski ietekmēja. Turklāt aizmirstot, ka pati valde (tiesa, citā sastāvā) un atbildīgās komitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Isakovs, kurš pēkšņi krasi mainīja nostāju, nupat jau bija vienu reformu ieviesusi, pakāpeniski dažu gadu laikā pārejot uz 4+7 (tātad šosezon par spīti publiskajai retorikai, ka ir tikai divas izvēles – 6+5 vai 3+8 – leģionāru ierobežojumi būtu mazinājušies jebkurā gadījumā – no 6+5 uz 5+6). Tagad tiek sludināts, ka jāļauj paskatīties, ko 3+8 vispār mainīs, bet paši bagāto klubu spiediena un politiskās spriedzes (pakāpeniskā pāreja bija Kaspara Gorkša neilgās ēras lēmums) rezultātā arī bez paskatīšanās izlēma, ka iepriekš pieņemtā reforma nav derīga.
Otrkārt, valde vispirms pompozi nobalsoja par 3+8 likumu, bet pilnie leģionāru ierobežojumi tika pieņemti tikai krietni vēlāk. Kā ir iespējams nobalsot tikai par vienu punktu, kaut gan leģionāru limits sastāv no vismaz trim lieliem vaļiem, man nav skaidrs. Balsošanai bija jānotiek uzreiz par vadlīniju (daudzskaitlī!) kopumu vai pat par gataviem reglamenta variantiem, nevis bez konteksta esošu vienu punktu. Leģionāru sakarā Latvijas futbola sabiedrībā visu laiku tika runāts par laukumā esošajiem spēlētājiem, taču gandrīz vai tikpat būtiski punkti ir par to, kādi ierobežojumi būs sezonas vai spēles pieteikumā un kādas sankcijas vai maksas tiek paredzētas par noteikumu pārkāpšanu vai leģionāru reģistrēšanu. Teorētiski runājot, ir milzīga atšķirība starp 3+8 ar sezonas pieteikumu 15+15 izskatā, kāds ir pieņemts tagad, un starp 3+8 ar sezonas pieteikumu 17+8. Piemēram, Norvēģijas augstākajā līgā, kur spēlē Jānis Ikaunieks, nav leģionāru ierobežojuma laukumā, no nākamās sezonas tāda nebūs arī Krievijas Premjerlīgā, taču abu līgu leģionāru ierobežojumi pēc būtības ir stingrāki nekā mūsējie – tādēļ, ka Norvēģijā sezonai drīkst pieteikt tikai deviņus spēlētājus, kuri nav gatavoti Norvēģijā (plus vēl ir prasības kluba trenēto spēlētāju ziņā), bet Krievijā drīkstēs pieteikt tikai astoņus ārzemniekus. Rotācijas ziņā Latvijas klubiem ir daudz lielāka iespēja noturēt stabilu leģionāru skaitu laukumā nekā Norvēģijā vai Krievijā, kur klubiem, ja grib spēlēt ar maksimālo pieļaujamo skaitu, gan jācer, ka nebūs traumu un diskvalifikāciju, gan jātrāpa ar katru leģionāru.
Latvija nav Lietuva
Trešais punkts, kas man nepatika, bija mūžīgā salīdzināšana ar Lietuvu un argumentācija, ka viņiem taču nekas nav mainījies – arī mums viss paliks turpat, skaitam izlīdzinoties starp grandiem un apakšgala klubiem. Pirmkārt, tā nav tiesa, ka Lietuvā, kur tagad spēlētājus galvenokārt iedala Eiropas Savienības pilsoņos un pārējos un vienlaikus laukumā drīkst būt pat 11 spēlētāji, kuri nav Lietuvas pilsoņi, nekas nemainījās. Pirmajā sezonā pēc revolūcijas lietuviešu vidējais skaits laukumā no 7,96 saruka līdz 5,54 jeb gandrīz par divarpus. Un lielākā daļa krituma bija uz lietuviešu U21 vecuma spēlētāju rēķina, kuru skaits kritās no 2,87 līdz 0,95 jeb gandrīz par diviem. Te gan jāpiebilst, ka jauniešu kritums būtu bijis vienalga, jo sākās nākamais U21 cikls un U21 spēlētāju grupa gan mainījās, gan kļuva jaunāka, un šis rādītājs ir kvantitatīvs, nevis kvalitatīvs – tas, ka jaunietis ir laukumā, nenozīmē, ka viņš ir reāls U21 izlases kandidāts (tādēļ allaž kritiski jāvērtē līgas ar lieliem jauniešu rādītājiem – bieži vien tas ir uz mazbudžeta klubu rēķina, kuri laukumā laiž relatīvi ne tās augstākās klases vietējos jauniešus). Tomēr nākamo gadu statistika rāda, ka jauniešu spēles laiks Lietuvas A līgā patiešām ir būtiski sarucis un tas nebija tikai vienas sezonas stāsts.
Lietuvas čempionātā reforma notika pirms 2017. gada sezonas. Vidējais rādītājs iegūts no spēļu vidējās, nevis komandu vidējās statistikas (ne visām komandām bija vienāds spēļu skaits). Vietējie – Lietuvas pilsoņi. Vietējie U21 – spēlētāji, kuri drīkst spēlēt Lietuvas U21 izlasē. Teorētiski pāra gadā vienmēr būtu jābūt jauniešu kāpumam pret nepāra gada statistiku. 2020. gada rādītāji ir pēc desmitās kārtas.
Lietuvas čempionāta pašreizējā sezona, statistika – pēc desmitās kārtas. H – Lietuvas pilsoņi, F – ārzemnieki. 23 – 1996. gadā un vēlāk dzimušie, 21 – 1998. gadā un vēlāk dzimušie, 19 – 2000. gadā un vēlāk dzimušie. Komandas sarindotas pēc vietas turnīra tabulā.
Otrkārt, ir aplami domāt, ka visās līgās viens un tas pats limits dos vienu un to pašu rezultātu. Reformas atbalstītāji, protams, uzsvēra Lietuvas piemēru, jo tas ir tepat blakus un ir pietiekami pozitīvs piemērs, lai paši varētu pārliecināt citus nobalsot par reformu. Taču varu iedot arī pretējus piemērus – Armēnijā leģionāru limita tradicionāli nav bijis (ja neskaita īslaicīgu eksperimentu ar ārzemju vārtsargu aizliegumu, kas noveda arī pie nesenā “Liepājas” vārtu vīra Arsena Beglarjana – Krievijas armēņa – naturalizācijas), bet nu dažu gadu laikā naudas ieplūdums čempionātā vietējo spēlētāju skaitu ir samazinājis līdz 3,71. Piemēram, Eduarda Emša komandā “Noah” nesenajā kausa finālā pamatsastāvā nebija neviena armēņa, bet bija astoņi(!) krievi. Vai Kipra, kas ar vidēji 3,38 vietējiem ir pēdējā vietā starp visām Eiropas augstākajām līgām. Un abas valstis pamazām sāk domāt, kā šo skaitu palielināt: Armēnijā no nākamās sezonas laukumā būs jābūt vismaz diviem Armēnijā gatavotiem spēlētājiem (un deviņiem no 23 spēles pieteikumā), bet Kiprā divu Kiprā audzināto noteikums pamatsastāvā jau ir spēkā, taču ar iespēju maksāt sodu neievērošanas gadījumā – 6,5 tūkstoši eiro par katru trūkstošo kiprieti katrā spēlē. Ko bagātie Kipras klubi, ieskaitot “Riga” brālēnu “Pafos”, arī nekautrējas maksāt.
Leģionāru limits ir tikai viens faktors, kas ietekmē sastāvus un vietējo futbolistu spēles laiku. Ļoti svarīga ir arī situācija katrā vidē – klubu budžeti, ambīcijas, īpašnieki, treneri, sporta direktori, akadēmijas kvalitāte, ilgtermiņa stratēģija utt. Vienkāršoti runājot – jo vairāk klubam naudas, jo lielākas ambīcijas, jo vairāk ārzemnieku vadībā un jo vājāka ir tā akadēmija, jo ticamāka iespēja, ka tas izvēlēsies leģionāru ceļu. Tādēļ Lietuvā, ja neskaita dažus tiešā un pārnestā nozīmē interesantus projektus, kuri nu ir pazuduši no kartes, leģionāru taciņu pašlaik min tikai divi – abi grandi Marijampoles “Sūduva” un Viļņas “Žalgiris”. Vai Moldovā, kur iepriekšējā sezonā ar 4+7 sistēmu bija vidēji 8,69 vietējie, bet šīs sezonas pirmajās trīs kārtās, leģionāru limitam vairs neesot vispār, bija 8,44 vietējie, jo nauda un ambīcijas Eiropā ir vienīgi Tiraspoles “Sheriff”. Pārējiem cīņai par saviem lokālajiem mērķiem pietiek arī ar moldāviem. Un arī leģionāra reģistrācijas maksa Moldovā ir būtiski augstāka nekā pie mums – 70 tūkstoši leju jeb 3,6 tūkstoši eiro par vienu (un moldāvi gribēja celt arī līdz 100 tūkstošiem leju). Pie mums par šādu summu var sanākt trīs ārzemnieki un vēl pāri paliktu, bet pilnas 15 spēlētāju grupas izmaksas pie mums ir 37 tūkstoši, par ko Moldovā reģistrēsi tikai desmit.
Futbola klubi, tāpat kā cilvēki, mīl pielāgoties videi un nepieciešamajam rezultātam tērēt pēc iespējas mazāk resursu, tādēļ, ja mani konkurenti spēlē ar latviešu sastāvu – arī man nav pamata spēlēt ar leģionāriem, ja vien es nevēlos kāpt uz nākamo līmeni un neesmu gatavs palielināt budžetu. Vai, ja konkurenti spēlē ar leģionāriem, visdrīzāk arī man tas būs jādara – šīs stratēģijas ēnas puse gan ir tā, ka šīs kaujas zaudētājiem kādā brīdī visdrīzāk nāksies strauji samazināt budžetu un mērķus, riskējot palikt pie sasistas siles. Un Latvijā jau vairākus gadus bija acīmredzama tendence pieaugt ārzemnieku skaitam, jo mēs neesam Lietuva ar diviem grandiem – mums zelta, bronzas, Eirokausu ambīcijas ir vismaz sešiem klubiem, tādēļ arī varam vērot bruņošanās sāncensību. Gan pieaugošais leģionāru skaits (mums iepriekšējā sezonā laukumā bija vidēji 6,47 Latvijas pilsoņi), gan virkne ārzemju īpašnieku un ārzemju galveno treneru ir ļoti liels arguments, kādēļ mūsu situāciju vienkārši nedrīkst un nedrīkstēja salīdzināt ar Lietuvu, jo mūsu tendences bija pavisam citas – mums pagājušajā sezonā jau bija par pusotru leģionāru vairāk nekā Lietuvai tajā sezonā, kad reglamentu reformēja mūsu kaimiņi. Pat ierastajā pastarītē un savas akadēmijas patriotē “Mettā” leģionāru skaits tikai nedaudz atpalika no grandiem. Tie laiki, kad “Skonto” 2010. gadā triumfēja ar 22,6 gadus vecu un latviešu jaunatnē balstītu sastāvu vai kad “Liepāja” 2015. gadā svinēja ar 9,57 latviešiem laukumā, jau ir tālā pagātnē, un tas ir jāsaprot – Virslīgas līmenis kāpj. Leģionāru līknes straujā tuvošanās maksimumam, Eirokausu ambīcijas, izlases katastrofālie rezultāti un pašmāju futbolistu pašapmierināšanās ar sasniegto neapšaubāmi nozīmēja, ka leģionāru reforma bija neizbēgama – jautājums tikai, kādā izskatā un cik strauji.
Vietējie – Latvijas pilsoņi (tādēļ “Jelgavai” pagājušajā sezonā skaits ir zem sešiem – Artjoma Osipova dēļ). Vietējie U21 – futbolisti, kuri drīkst pretendēt uz spēlēšanu Latvijas U21 izlasē. Noraidījumu dēļ nenospēlētās minūtes nav kompensētas – tādēļ “Mettai” 2013. gadā ir 10,99 vietējo, nevis 11,00, kaut gan nebija neviena leģionāra.
Latvieši un ārzemnieki gandrīz 50%:50%
Debijas starpsezona ar jauno limitu devusi diezgan paredzamus rezultātus. Pagājušās sezonas labāko piecinieks izteikti aizgāja leģionāru ceļu, latviešu vidējo skaitu samazinot par 2,53-3,21, vēl četri klubi leģionāru īpatsvaru palielinājuši pavisam nedaudz, bet vienīgais klubs, kurā pieaudzis latviešu skaits – un jūtami -, ir “Jelgava”, kas komplektācijas politikas ziņā, šķiet, nolēmusi pamazām atgriezties savos debijas gados Virslīgā. Ja nebūtu pandēmijas, visticamāk, pavisam cita aina būtu debitantā “Tukums 2000″/TSS, bet lielāku leģionāru pieaugumu pirms sezonas biju paredzējis “Liepājā” un “Daugavpilī”. To gan var norakstīt uz to, ka kurzemnieku rindās nav nedz tunisiešu, nedz brazīliešu, nedz melnkalniešu centra aizsargu, kuriem vajadzēja cementēt šo pozīciju, bet daugavpiliešus ietekmēja pandēmija (piemēram, vārtos diezin vai būtu ticis 19 gadus vecais Ivans Dubodelovs). Un neliels pozitīvais piemērs ir arī “Riga”, kas ar 4,27 vietējiem pārspēj sākotnējās cerības, tomēr pārspēj tādēļ, ka neizdevās trāpīt ar portugāļu kreisās malas aizsargu Žuau Talošu – portugāļa komandā vairs nav, bet viņa vietā spēlē Ritvars Rugins. Tuvojošies Eirokausi mudina domāt, ka ne uz ilgu laiku gan.
Virslīgas statistika pēc pirmā apļa. H – Latvijas pilsoņu skaits vidēji laukumā. Jauniešu kategorijas rēķinātas no U21 izlases prizmas, attiecīgi: 23 – 1996. gadā un vēlāk dzimušie, 21 – 1998. gadā un vēlāk dzimušie, 19 – 2000. gadā un vēlāk dzimušie. Dub – Latvijā gatavoti spēlētāji bez Latvijas pilsonības (Vugars Askerovs). Komandas sarindotas pēc iepriekšējās sezonas ranga.
Ja rēķina vidējos skaitļos, tad Latvijas pilsoņu (manā statistikā uzsvars tiek likts uz Latvijas izlases teorētiskajiem kandidātiem, nevis reglamenta definīciju – tātad naturalizētais argentīnietis Kristians Torress man ir vietējais un Latvijā uzaugušais Azerbaidžānas pilsonis Vugars Askerovs ir ārzemnieks, kaut gan pēc reglamenta ir otrādi) skaits no 6,47 ir sarucis līdz 5,42, bet Latvijas U21 izlases teorētisko kandidātu skaits pat ir pieaudzis – no 1,63 līdz 1,88. Ja vēl ņem vērā, ka šosezon Virslīgā komandu skaits ir pieaudzis no deviņām līdz desmit, tad šis kritums gandrīz pilnā apjomā tiek kompensēts un vietējo kopējais skaits laukumā gandrīz nav mainījies. Taču abi šie rādītāji tik nosacīti pozitīvi ir galvenokārt uz tukumnieku rēķina – ja nebūtu pandēmijas, tad arī skaitļi pirmajā aplī visdrīzāk būtu būtiski atšķirīgi (arī “Daugavpilij” visdrīzāk leģionāru būtu bijis vairāk un vietējo jauniešu – mazāk). Ja salīdzina tikai tās deviņas komandas, kuras spēlēja iepriekšējā un šajā sezonā, tad vietējo pilsoņu skaits no 6,47 ir sarucis līdz 5,05, bet vietējo jauniešu skaits no 1,63 pieaudzis tikai līdz 1,65 (un pieaugumam vajadzēja būt lielākam, jo šī U21 izlases kandidātu grupa ir kļuvusi vecāka). Jāuzsver gan, ka ar pozitīvismu es domāju salīdzinājumu ar iepriekšējo sezonu: ja vērtē absolūtos, nevis vidējos skaitļus, tad pieticīgā komandu skaita dēļ kvantitāte tomēr ir diezgan maza – ar vidēji 54,2 vietējiem katrā kārtā esam krietni priekšā lietuviešiem, kuriem katastrofālās sešu komandu līgas dēļ to skaits ir tikai 37,2, taču arī jūtami atpaliekam no Eiropas iepriekšējās sezonas vidējā rādītāja (ap 80) un gandrīz divarpus reižu atpaliekam no rekordistiem serbiem (144,2). Šādam limitam, manuprāt, būtu jāiet roku rokā ar pāreju uz 12 vai pat 14 komandu turnīru, kas pašreiz nešķiet pārāk reāla iespēja, jo klāt nākušie klubi, ja vien nepiesaistītu jaunus investorus, visdrīzāk pārāk pazeminātu vidējo līmeni.
Latvieši aizsargājas, ārzemnieki uzbrūk
Vēl viena paredzama tendence ir tā, ka vadošajos klubos latviešu futbolisti galvenokārt pilda aizsardzības spēlētāju funkcijas – līdzīgi kā Ukrainas milzī Doneckas “Shakhtar”, kur tradicionāli par uzbrukumu atbild brazīlieši, bet par aizsargāšanos pirmie atbildīgie ir ukraiņi. Pagājušās sezonas sešos vadošajos klubos (“Riga”, RFS, “Ventspils”, “Valmiera”, “Spartaks” un “Liepāja”) ir 23 vietējie spēlētāji, kuri pirmajā aplī sāka vismaz piecus mačus, un tikai seši no viņiem ir uzbrūkošās grupas spēlētāji – uzbrucēji Artūrs Karašausks (“Liepāja”) un Kaspars Svārups (“Ventspils”) un pussargi Artūrs Zjuzins (RFS), Mārtiņš Ķigurs (“Liepāja”), Eduards Tīdenbergs (“Ventspils”) un Alvis Jaunzems (“Valmiera”).
Vēl ir balsta pussargs Ingars Stuglis, bet pārējie ir vai nu aizsargi, vai vārtsargi – turklāt trīs no četriem kreisās malas aizsargiem nemaz nav kreiļi (Krišs Kārkliņš, Raivis Jurkovskis, Ritvars Rugins – vienīgais kreilis ir Aleksandrs Solovjovs). Tā kā latviešu priekšējā līnijā ir maz, arī paredzami, ka lielāko daļu vārtu gūst ārzemnieki – no 99 vārtiem, kurus guvuši pagājušās sezonas pirmā sešinieka klubi, vietējie ir iesituši tikai 20 jeb 20,2% (75 vārti leģionāriem, vēl četrus pretinieki iesita savos). Pārējos četros klubos aina ir labāka – 21 no 38 vārtiem jeb 55,3%. Līgas kopsummā latvieši iesituši 41 no 137 savas komandas vārtiem jeb 29,9%. Te gan vietā piebilde, ka ir arī attaisnojošs arguments, kādēļ vadošajos klubos ir tik maz latviešu uzbrūkošo spēlētāju – lielākā daļa izlases futbolistu šajās pozīcijās pārstāv ārzemju klubus.
Kā motivēt klubus spēlēt ar latviešu jauniešiem?
Kā jau rakstīju augstāk, process, kā tikt līdz šim reglamentam, ir bijis daudz sliktāks par pašu ieviesto reglamentu, kas ir diskutējams, bet lielos vilcienos – itin labs. Gan 15+15 sezonas pieteikums, vienlaikus mudinot parakstīt latviešus, bet neliedzot arī daudz leģionāru, kuri būs vajadzīgi Eirokausos – tādēļ Krievijas un Norvēģijas modelis ir slikts šo klubu ambīcijām Eiropā. Gan leģionāru maksas atjaunošana – lai gan, redzot Moldovas piemēru, tā varēja būt arī lielāka, tiesa, Lietuvā tā pat ir mazāka, par katru citas valsts pilsoni maksājot 750 eiro, kamēr mums summas aug no 800 līdz 5000 eiro par katru atkarībā no skaita. Gan leģionāru maksas fonda sadalīšana starp klubiem, kuri spēlēs ar vietējiem jauniešiem – tiesa, lai tā būtu stabila motivācija katru sezonu, šim fondam būtu jābūt iekaltam akmenī no federācijas budžeta, nevis atkarīgam no līgas ārzemnieku skaita, kas ir mainīgs lielums. Bet ir divi būtiski mīnusi, kuri man šajā reformā tomēr nepatīk.
Pirmkārt, joprojām Eiropas Savienības valstī Latvijā nav futbolistu dalījuma Eiropas Savienības pilsoņos un nepilsoņos. Tā nav visās, taču lielā daļā Eiropas Savienības valstu ir īpaši ierobežots ES nepilsoņu skaits, kurus drīkst pieteikt sezonai. Līdz ar to nav nekāds pārsteigums, ka nospiedoši lielākā ārzemnieku daļa Virslīgā pārstāv valstis ārpus Eiropas Savienības. Ja skatās tikai futbola pilsonību, tad Virslīgas komandā vidēji spēlē 4,64 futbolisti, kuri pārstāv valstis ārpus Eiropas Savienības. Piecas izplatītākās valstis ārzemnieku vidū ir Ukraina (vidēji 0,89 laukumā), Nigērija (0,88), Brazīlija (0,58), Serbija (0,27) un Gruzija (0,26). Tiesa gan, ja skatītos pasi (nevis futbola pārstāvniecību), kā tas būtu reglamentā, tad šis skaits, protams, būtu nedaudz mazāks, jo daudziem ir dubultpilsonības – piemēram, Francijā dzimušais un uzaugušais, bet Kongo DR izlasē spēlējušais Žordans Nkololo no “Riga”. Tas mainītu skaitļus, taču ne tendenci.
ES kvotas ieviešana saglabātu klubiem iespēju spēlēt ar izteiktiem leģionāru sastāviem, bet ierobežotu iespējas savākt ļoti lētus ārzemnieku sastāvus un ārzemniekus šurp vest vagoniem, līdz ar to mazinātu iespēju, ka ārzemnieku ceļu varētu izvēlēties arī Virslīgas apakšgala klubi, aizmirstot par savu jaunatni. Neiespējami tas, protams, nebūtu, kā pirms dažiem gadiem rādīja, piemēram, Lietuvas “Utenis”, bet grūtāk – gan. Mazāk rocīgiem klubiem būtu vai nu jāmeklē afrikāņi un dienvidamerikāņi ar Eiropas pasēm, vai arī izteikti jāpāriet uz Balkānu tirgu (mājiens – Bosnijas un Hercegovinas čempionātā ir lērums bosniešu ar Horvātijas pasēm vai Moldovā lērums moldāvu ar Rumānijas pasēm), vai arī ļoti jāriskē ar apšaubāmas kvalitātes eiropiešiem. Arī afrikāņu jauniešu īpatsvars mazinātos – pašlaik Virslīgā vidēji laukumā ir 1,16 afrikāņu jaunieši, ieskaitot 0,81 nigērieti. Tas savukārt palīdzētu nedaudz vairāk nostiprināt vietējo spēlētāju tirgu un samazināt risku, ka viņiem būs darbs jāmeklē citur (bet Latvija nav Anglija, kur zemākā līgā tāpat varēsi pretendēt uz normālu algu – pie mums Virslīgā nevajadzīgam latvietim izšķiršanās ir starp ārzemēm, no profesionāļa atgriešanos pusprofesionāļa statusā 1. līgā vai arī karjeras beigām).
Pieauguša latvieša nokļūšanu absolūtas konkurences apstākļos vēl varētu pieņemt (lai gan palieku pie uzskata, ka viena no Virslīgas funkcijām ir arī darbavietu nodrošināšana noteiktam skaitam vietējo pieaugušo), taču daudz sāpīgāka tēma ir jauniešu iespēlēšana. Ir pilnīgi skaidrs, ka leģionāru reforma dos augļus pieaugušo futbola tirgū – palielinās konkurenci un klubu līmeni, regulēs algu tirgu un motivēs strādāt jebkuram -, bet pārāk maz no šīs reformas piekritējiem esmu dzirdējis jauniešu jeb nākotnes aizsargāšanā. Un nav pārsteigums, ka lielākie reformas kūrētāji bija klubi, kuri pašlaik arī nespēlē ar jauniešiem (tas gan nenozīmē, ka tas nevarētu mainīties, teiksim, pēc desmit gadiem, kad, cerams, jau būs nostiprinātas savas akadēmijas, bet LFF nav jāgaida, kad tas notiks un par vietējo tirgu jārūpējas jau tagad). Jā, ir sadalāmais leģionāru fonds, kas ir patīkama, bet maza prēmija un motivācija. Jā, ir prasība spēles pieteikumā būt vienam ne agrāk par 1998. gadu dzimušajam. Bet reāli abi šie noteikumi nav motivācija klubiem strādāt ar jaunatni. Pašlaik šajā ziņā sūkstīties gan nav par ko – daži klubi visai līgai nopelna jauniešu rādītājus, kas ir virs Eiropas vidējā (gan vidējos, gan absolūtajos skaitļos), taču šajā ziņā mēs esam pārāk atkarīgi no tā, lai šie daži klubi neizkristu no Virslīgas un lai šie klubi nemainītu savu komplektācijas virzienu.
Kolīdz no 1. līgas ienāks klubs, kas nevis spēlēs ar četriem jauniešiem laukumā, kā pandēmijas dēļ dara tukumnieki, bet gan klubs, kas nāks ar leģionāriem un Eirokausu ambīcijām (kā tukumnieki būtu darījuši pirms pandēmijas vai, ļoti iespējams, varētu darīt, piemēram, 1. līgas favorīte “Lokomotiv”), tad arī šī statistika nebūt vairs nebūs tik rožaina. Turklāt iepriekšējie gadi lāga nedod objektīvu skatu par to, kā pastarīši vispār uzvedīsies konkurences apstākļos, jo negodīgo vai izteikti vājāku klubu dēļ īstas cīņas par palikšanu līgā gandrīz nekad nav bijis. Šajā ziņā būtu gribējies reglamentā redzēt papildpunktus par noteikta vecuma Latvijas pilsoņu (nevis Latvijā sagatavotu spēlētāju) un kluba audzinātu spēlētāju nepieciešamību sezonas pieteikumā. Vai pat, iespējams, par latviešu jaunieša kvotu sākumsastāvā. Ilgi esmu bijis jauniešu sākumsastāva kvotas pretinieks, jo tas jauniešiem palielina komforta apstākļus, mazina nepieciešamību cīnīties par vietu sastāvā un visdrīzāk pāragri palielinātu arī algu, pieaugot iespējai, ka jaunietis pāragri gribēs pāriet uz stiprāku Latvijas klubu. Jeb dotu tādus apstākļus, kādus vainojam pie pieaugušo spēlētāju un attiecīgi arī izlases līmeņa krišanās. Tomēr šādi apstākļi jaunietim sanāktu tikai dažus gadus – atšķirībā no pieaugušajiem, kuriem šādus apstākļus līdzšinējais reglaments deva 10 un pat 20 gadus. Un šādu noteikumu varētu ieviest arī ar atkāpšanās maksu – summu, kas būtu jāmaksā, ja kāds klubs negribētu laukumā laist jaunieti. Lai arī Moldova nupat tieši atteicās no U21 kvotas (un jauniešu skaits laukumā, starp citu, tik un tā būtiski pieauga, nevis notika otrādi, bet te atkal stāsts par pandēmijas ietekmi un to, ka skaitļus ietekmē ļoti daudz faktori, nevis tikai limits), Eiropā ir arī piemēri, kur kvota pastāv: piemēram, mums tuvajā Polijas Ekstraklasē laukumā jābūt vismaz vienam 21 gadu vecam polim, bet Rumānijā pamatsastāvā jābūt pat diviem rumāņiem. Rezultāts – Rumānija pēc kvantitatīvā vietējo jauniešu skaita vienlaikus laukumā vienā kārtā (tātad vidējais reiz komandu skaits) ir otrajā vietā Eiropas augstākajās līgās, atpaliekot vienīgi no Nīderlandes. Polija savukārt ir astotā. Arī baltkrievi, kuri atdūrušies pie līdzīgas situācijas elites līmenī (izlases krīze un novecošana, spēlētāju trūkums “Top 5” līgās), sākuši domāt par U21 kvotas ieviešanu – tālāk par ierosinājumu gan, šķiet, vēl nav tikts. Cik šī kvotas nodrošinātā kvantitāte dod arī kvalitāti jauniešu attīstībai un līgas līmenim, gan ir atsevišķas analīzes vērts jautājums.
Virslīga jau gadiem ir starp jaunākajām līgām Eiropā, un lielākā daļa Latvijas klubu neapšaubāmi grib spēlēt ar jauniešiem, sportisko panākumu ceļa vietā izvēloties likt uzsvaru uz transfēru stratēģiju, taču pašlaik Virslīgas reglaments īpaši nemotivē spēlēt ar vietējiem jauniešiem – no augšgala klubiem ir pat vairāki piemēri, kuriem vairāk nekā pusi sastāva laukumā veido ārzemju U21 vecuma spēlētāji, bet vietējo jauniešu ir ļoti maz. Pareizās proporcijas atrašana starp vietējo futbolistu interesēm un klubu vēlmēm sasniegt un paaugstināt rezultātu ar iespējami mazām izmaksām ir ļoti sarežģīts jautājums, tomēr šķiet, ka vismaz pašlaik šajā savstarpējā cīņā pārāk lielu virsroku ņēmuši klubi.
FOTO: LETA/Paula Čurkste
