Month: August 2020

“Sporta pils” turpina rubriku “Skatuve” – tie būs sportistu stāsti pirmajā personā par sev nozīmīgu vai interesantu karjeras posmu.

Kaspara Daugaviņa stāsts par laiku Ziemeļamerikā – otrā daļa. Ja pirmajā daļā Kaspars stāsta par juniora hokeja līgu un dzīvi Amerikas hokeja līgā (AHL), tad šajā materiālā varēsiet lasīt kā viņš nokļuva Nacionālajā hokeja līgā (NHL) un aizvadīja pirmo pilnvērtīgo sezonu, par slaveno “bullīti”, par nokļūšanu Bostonas “Bruins”, par Jaromīru Jāgru, kurš neklausījās trenera norādījumos un Stenlija kausa finālu.

Pirmo daļu varat lasīt ŠEIT.

Kaspars Daugaviņš

Ko es varēju darīt? Ne jau es pieņemu lēmumus. Aizbraucu uz AHL, kur ļoti labi iesāku un jau pēc septiņām spēlēm saņēmu izsaukumu uz NHL. Kopš tā brīža uz AHL vairāk mani nesūtīja. Iespējams, nostrādāja tas, ka konkrēti pateicu – līdz novembrim, lūdzu, 10 spēles, lai varu sevi pierādīt. Ja nepierādīšu – nav problēmu, sūtiet mani, kur gribat. Bet iepriekš nebiju jutis, ka man pietiekami tiek dota iespēja. Šoreiz gan viss ļoti veiksmīgi salikās. Ieguvu iespēju ne tikai vienkārši uzspēlēt, bet man bija konkrēta loma – spēlēju pirmajā mazākuma brigādē. Vienlaikus biju ielikts trešajā uzbrucēju maiņā un arī punkti solīdi krājās. Kad pēc traumām ierindā atgriezās vairāki veterāni, mani ielika ceturtajā maiņā, bet tur punktus savākt ir daudz grūtāk. Tomēr man galvenais tobrīd bija būt tur [NHL], noķert to sajūtu un iekrāt pieredzi. Vienu brīdi jau šķita, ka viss varētu tā skaisti aiziet.

Atceros savus pirmo vārtus. Diezgan ātri tos iemetu, ja nemaldos, ceturtajā vai piektajā spēlē un diezgan svarīgā spēlē Ontario reģiona derbijā pret Toronto “Maple Leafs”, kas bija uzvaru nesošie. Nekāds tehnikas meistarības paraugdemonstrējums tas nebija, bet vārti ir vārti. Iegāju pretinieku zonā un vienkārši metu! Jā, varbūt vārtsargs kaut kur nedaudz nokļūdījās, bet katrs metiens ir iespēja.

Biju labi iejuties NHL līmenī un noteikumi ir tādi – pirmās trīs nedēļas klubs atmaksā dzīvošanu viesnīcā, bet kad paiet šis laiks, tad viņiem ir jāizlemj vai palikšu komandā vai sūtīt atpakaļ uz AHL. Bet diezgan ātri sapratu, ka esmu Otavā uz palikšanu. Nostiprinājos un ieguvu savu lomu, kas bija spēle mazākumā.

“Senators” padevās salīdzinoši veiksmīga sezona un iekļuvām “play-off”. Sanāca, ka debija “play-off” bija pret to pašu komandu, kad debitēju NHL regulārajā čempionātā – pret Ņujorkas “Rangers”. 99% no laika, ko pavadīju uz ledus, spēlēju mazākumā. Sanāca arī būt uz ledus, kad ielaidām golu. Mazākumu izturējām un mūsējais jau skrēja no noraidīto soliņa, bet viņu uzbrukuma vilnis turpinājās un ielaidām. Tā es dabūju arī negatīvu lietderību, bet tas ir hokejs.

Tā gan bija mana vienīgā spēle, jo pretinieki baigi medīja vienu no mūsu līderim, aizsargu Ēriku Karlsonu. Treneris pienāca klāt un pateica, ka sastāvā liks tafgajus, lai tad viņi arī dauzās un tiek ar to galā. Noslēgumā zaudējām septiņās spēlēs. Pēc sērijas beigām treneris pienāca pie manis un atzina, ka laikam tā bija kļūda, ka izvēlējās tafgajus manā vietā. Bet es par to nepārdzīvoju, jo tāpat ieguvu pieredzi spēlēt Stenlija kausa izcīņā un pirmā pilnvērtīgā NHL sezona noslēgta ar plus zīmi.

Šķita, ka tagad  man noteikti piedāvās vienvirziena līgumu un būšu sastāvā jau no pirmās dienas, bet beigās viņi saka: “Atvaino, esam gatavi tev piedāvāt divvirzienu līgumu.” Aģentam uzreiz pateicu, ka uz tādiem nosacījumiem atpakaļ nebraukšu, jo noteikti atkal tiks atrasta iespēja mani nosūtīt uz AHL, ko es vairāk nevēlējos. Viņš man saka, ka tādā gadījumā ejam uz arbitrāžas tiesu un tur es noteikti “izsitīšu” sev vienvirziena līgumu.

Paziņojām to “Senators” kluba vadībai un viņa saka – nav problēmu, ejam šo ceļu. Bet arbitrāžas tiesa pati par sevi diezgan pretīga procedūra. Proti, komanda iet pret tevi, meklējot video visas sliktās lietas, ko uz ledus esi izdarījis vai kļūdījies, savukārt es pretējo – aģentam bija cilvēks, kurš meklēja un izcēla manas pozitīvās darbības uz ledus un salīdzināja ar citiem līgas spēlētājiem, kuriem bija vienvirziena līgums. Atceros, ka arbitrāžas tiesas sēde bija paredzēta jūlija beigās un pašam bija jāierodas uz to klātienē, jālido uz Toronto. Viss uz to gāja, nopirku biļeti un sēdos lidmašīnā. Kā es nolaidos Toronto, skatos, ka man ir divi neatbildēti zvani no aģenta. Zvanu atpakaļ un viņš man saka: “Arbitrāžas nebūs. Otava piekrita un iedeva tev vienvirziena līgumu.” Tas arī likās dīvaini – lika lidot no Rīgas uz Toronto, lai uzreiz lidotu atpakaļ… Galvenais, ka beigās piešķīra lielāku summu, nekā mēs prasījām. Man noteicošais bija, lai ir vienvirziena līgums, kaut par minimālo algu.

Saprotams, ka pēc arbitrāžas tiesas vienmēr nedaudz pabojājas attiecības ar darba devēju, bet tev nav izvēles – ir jācīnās par sevi. Bet teikšu tā – ar Otavas vadību man nekad nebija īpaši labas attiecības, jo cilvēks [Džons Maklers], kurš mani nodraftēja un parakstīja ar mani pirmo NHL līgumu, tika atlaists pēc 10 dienām… Līgumu parakstīju pēc tam, kad “Senators” bija tikuši Stenlija kausa finālā, kur zaudēja Anaheimas “Ducks”. Makleram bija spēkā vēl līgums un likās, ka viņš turpinās strādāt par ģenerālmenedžeri, jo bija laba komanda un tikts finālā, bet pēkšņi viņu atlaiž, jo neizcīnīja kausu. Tas likās dīvaini. Vietā nāk cits cilvēks ar citiem asistentiem un laika gaitā biju palicis teju vienīgais visā organizācijā, kuru nebija parakstījis jaunais GM. Varbūt tāpēc mani neuzskatīja par labu spēlētāju, jo nebija mani draftējuši. Tāpēc viņiem bija vienalga par mani. Savus spēlētājus sauca augšā, bet es malos pa AHL.

Līgums bija kabatā, bet tajā sezonā bija lokauts un spēlēju Rīgas “Dinamo”. Ar lielu pārliecību, lai uzturētu sevi formā un pēc tam atgrieztos gatavs sezonai no pirmās dienas. Bet 90% no “Senators” spēlētājiem nekur nespēlēja un īpaši neko nedarīja. Atbraucu uz nometni un jutu, ka esmu labākā formā kā lielākā daļa, bet man tāpat nedeva spēlēt. Pārsvarā dzīvojos pa tribīnēm, un kad arī mani ielika spēlēt, tad pa trīs minūtēm, kuru laikā nevar sevi pierādīt.

Neilgi pirms mani ielika neaizsargāto spēlētāju sarakstā, spēles laikā izpildīju to slaveno “bullīti”. Motivācija tam bija pavisam vienkārša – treniņos strādājām uz dažādiem variantiem, bet vārtsargi parasti zina, ko tu darīsi, tāpēc izdomāju, ka jāpamēģina kaut kas neordinārs, ko diez vai vārtsargs sapratīs. Vienmēr, kad treniņos atbrauca kāds jauns vārtsargs, tad pamēģināju uz viņu un gāja cauri. Tad arī komandas biedri sāk teikt: “Kaspar, pamēģini šito spēlē!” Es arī pamēģināju. Kādam varbūt tā likās necieņa pret vārtsargu, citam patika. Tas atkarīgs no cilvēka. Arī spēles laikā man kāds pieslidoja klāt un kaut ko pateica, bet kopumā vairāk bija pozitīvas atsauksmes, nevis negatīvas.

Bet pie spēles laika aizvien netiku. Atkal zvanīju aģentam un teicu, lai mani aizsūta kaut vai uz AHL, lai iegūstu spēļu praksi, vai mēģina sarunāt maiņu. Ļoti gribēju spēlēt. Tā mani ielika neaizsargāto spēlētāju sarakstā, ko pats nemaz nezināju, kas nozīmēja, ka jebkura cita komanda var pārņemt manu līgumu un to izdarīja Bostonas “Bruins”. Atceros, ka biju treniņā Otavā un ĢM asistents mani pasauc maliņā un saka: “Mēs tevi ielikām veiveros [no angļu valodas “waiwer” – red.] un tu esi paņemts. Nāc malā un ej ģērbties.” Jo pēc noteikumiem vairāk nevaru ar “Senators” trenēties kopā.

Redzēju viņa sejā tādu kā smīnu, jo viņš neticēja, ka kāds mani paņems pie sevis. Bet arī tur ir stāsts apakšā. Izrādās, ka “Bruins” ĢM Pīters Čirelli iepriekš strādāja “Senators” kā ĢM asistents, kad mani draftēja. Viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kas mani izvēlējās, tāpēc nolēma pamēģināt, ko es varu izdarīt. Tā kā nekas nenotiek tāpat vien tajā līgā (iesmejas).

FOTO: SCANPIX/AP

Līdz regulārās sezonas beigām nebija atlikušas daudz spēles un piedevām tam vēl ilgi nevarēju iegūt darba atļauju, vēl nedēļu nosēdēju Otavā, jo nevarēju doties uz ASV. Atbraucu uz Bostonu un sanāca aizvadīt sešas spēles. Ja godīgi, pats nemaz neticēju, ka tikšu daudz spēlēt, jo “Bruins” tobrīd bija viena no spēcīgākajām komandām līgā. Neskatoties uz to, savu vietu izcīnīju un uz pirmo “play-off” maču mani ielika sastāvā. Biju nedaudz pārsteigts, jo malā atstāji čali, kurš iepriekš divus Stenlija kausus bija pacēlis. Mani ielika trešajā maiņā kopā ar Jaromiru Jāgru.

Kopumā kolektīvs bija labs, kā jau tas ir visur Ziemeļamerikā. Bija vairāki mani vienaudži, daudzi eiropieši kā Zdeno Čara un Dāvids Krejčī, kas man palīdzēja iejusties, un arī tāds Kriss Kellijs, kurš mani atcerējās no Otavas laikiem. Čaļi, kas spēlē NHL, liela daļa jau naudu ir nopelnījuši un spēlē prieka pēc, gluži kā bērnībā, tāpēc viņi izbauda atmosfēru gan uz laukuma, gan ārpus tā.

Runājot par Jāgru, viņš nav no tiem cilvēkiem, kas daudz kontaktējās ar citiem. Viņš ir diezgan liels vienpatis, ļoti noslēgts. Arī dzīves uzskati ir savādāki. Likās, ka viņš dzīvo otrādāk – naktīs neguļ un pa dienu guļ. Viņš gan ļoti daudz trenējās – viens pats gāja uz halli pat naktīs. Ar padomiem arī nemētājas un pirms kāpj uz ledus stundu tin nūju – īpatnējs cilvēks, bet, protams, pasaules hokeja leģenda, kurš daudz ko ir sasniedzis.

Atceros pirmo “play-off” spēli. Bija sapulce, pēc kuras treneris pasauc mūsu maiņu aprunāties. Viņš teica: “Džeki, jums nav jātaisa rezultāts, pirmās divas maiņas par to parūpēsies. Cenšaties pieturēt ripu un uz priekšu neskriet. Ja sanāk, tad sanāk, bet spēlējat droši. Jāgrs jums palīdzēs, bet jūs abi vairāk kapājat.” Pēc sapulces treneris iziet no ģērbtuvēm un pienāk Jāgrs, kurš saka: “Iedodiet man ripu un cenšaties visu laiku atbrīvoties uz zilās līnijas. Es jums piespēli iedošu.” Bet tas taču ir pilnīgi pretēji, ko mums teica treneris! Laicīgi sapratu, ka vienalga kā mēs nospēlēsim, mani no tās maiņas izņems ārā, jo es nevaru iet pret treneri. Ja viņš man pateica, kas man ir jāizdara, tad es to darīju. Bet te Jāgrs man saka ko citu un bija skaidrs – vai nu viņš vai treneris mani noņems no sastāva. Nebija īsti izvēles.

Pirmo spēli uzvarējām ar 4:1 un mūsu maiņa spēlēja labi. Izveidojām vairākus momentus un trīsreiz trāpījām pa vārtu stabu. Bet nākamajā dienā atnācu uz halli un redzēju, ka sastāvā vairāk neesmu. Īpaši nepārdzīvoju, sapratu, ka jāturpina trenēties un gan jau man parādīsies vēl kāda iespēja. Hokejs ir traumatisks un visādi var būt. Protams, ne jau es cerēju, ka kāds satraumēsies vai kļūdīsies, bet tomēr apzinājos savā galvā, ka “play-off” maratons ir garš un tajā viss var notikt. Ar vēsu galvu darīju, kas ir jādara. Biju pirmais aiz strīpas un tāpēc treniņos biju kopā ar komandu, ja nu kaut kas notiek, tad zinu, ka man ir jāiet vietā. Dienās, kad 100% zināju, ka man nebūs jāspēlē, papildus minu riteni un strādāju trenažieru zālē, kur “ņēma priekšā” diezgan nopietni. Un tādā režīmā es pavadīju aptuveni divus mēnešus, jo nākamā spēle, kad tiku sastāvā, bija konferences fināls pret Pitsburgu [“Penguins”]. Viens uzbrucējs bija lauzis kāju… To spēli uzvarējām un tikām finālā.

Tur pirmās četras spēles tiku laukumā un sērijā rezultāts bija 2-2. Pirmajā spēlē man bija lieliska iespēja gūt vārtus, ko neizmantoju. Vēl aizvien tas moments sēž galvā, bet šobrīd labs laiks ir pagājis, tāpēc nav ko pārdzīvot. Būtu iemetis, sanāktu izvilkt uzvaru komandai, bet kā sportā notiek – neiemet tu, iemet tev. Tobrīd tas bija psiholoģiski smags trieciens, bet spēles notika cauri dienai, tāpēc nebija laika par to pārdzīvot. Aizmirsti un ej laukumā un cīnies tālāk.

Pēc tam abos mačos zaudējām un sapnis par kausu tika izsapņots… Ja atskatos uz visu ceļu uz finālu, tad, manuprāt, pati grūtākā ir pirmā “play-off” spēle. Atceros, kā pirmajā mačā pret Toronto brīnījos – visi lidoja kā būtu kaut ko salietojušies (iesmejas). Visiem acis dega, visi skrēja, domāju, kas notiek? Nevienam neinteresēja ripa, bet ka tik kādu nosist. Ja tu pirmo raundu izdzīvo un spēlē tādā manierē, tad puse no komandas būs traumēta. Taču ar otro spēli varēja redzēt, ka bija pilnīgi cits hokejs, jo visi saprot, ka tādā tempā nenospēlēsi ilgākā laika periodā. Un pirmā fināla spēle bija ļoti līdzīga kā ar Toronto – jāspēlē pretinieku laukumā, kur pret tevi ir 20 tūkstoši skatītāju, emocijas sit augstu vilnu un visi grib viens otram kaut ko pierādīt. Tas bija kosmoss, savukārt nākamajās palika vieglāk. Godīgi sakot, pusi no tās spēles neatceros, jo laiks paskrēja tik ātri un adrenalīns organismā bija pāri normai (iesmejas). Tikmēr pret Pitsburgu [izšķirošā konferences fināla spēle – red.] likās viegla, kā regulārajā sezonā. Varbūt tāpēc, ka visiem spēks sāk iet uz beigām un atkal jauns uzplūdums atnāk finālā.

Diemžēl zaudējām sestajā spēlē ar 1:3 un kauss aizgāja gar degunu. Sēdēju tribīnes, preses ložā un lejā uz ģērbtuvi jāiet bez garastāvokļa, jo tāds darbs tika izdarīts, lai tiktu tik tuvu Stenlija kausam… Zinot, cik “daudziem” hokejistiem vispār ir lemts to izdarīt, no latviešiem tikai Sandis [Ozoliņš] to ir paveicis. Šķita jau, ka tas ir liktenis – ka man negāja, netiku spēlēt, bet pēkšņi parādās iespēja pacelt Stenlija kausu un domāju, varbūt tiešām viss tā saliksies, ka beidzot atdos atpakaļ? No tādām domām man viss iekšā un visa pasaule otrādāk apgriezās…

Ģērbtuvēs atmosfēra kā kapos – neviens nerunā, katrs zem sava dvieļa paslēpies un nevēlas nevienu satikt. Protams, par nekādām komandas sezonas noslēguma vakariņām nevarēja būt ne runas. Tās uztaisīja dienu vēlāk. Pats aizgāju uz viesnīcas numuru un izdzēru vīna pudeli, jo, protams, ka nevarēju aizmigt. Sazvanījos ar draugiem “skype”.

Pēc visiem oficiālajiem pasākumiem “Bruins” vadība laicīgi mani pabrīdināja, ka nevarēs man piešķirt vienvirziena līgumu, jo tikko bija parakstījuši ilgtermiņa līgumu ar vārtsargu Tūku Rasku, tāpat arī ar Patrisu Beržeronu, bet vēl bija jānoslēdz jauns līgums ar Bredu Māršandu. Teica, ka labprāt redzētu mani sastāvā un nosauca arī aptuveno “ciparu”, cik varētu man iedot, ja viņiem būtu iespējas piešķirt man vienvirziena, bet divvirzienu līgumu par to summu man var piešķirt kaut tagad.  Es sapratu, ka to nevēlos, laicīgi paziņoju to aģentam un “Bruins” mani arī “nečakarēja”, jo es skaitījos ierobežoti brīvais aģents, bet viņi ļāva man kļūt par brīvo un runāt ar citām komandām. Pateica visu kā ir.

Bija divas komandas no NHL uz robežas – it kā dos vienvirziena, tūlīt būs. Vienu tiešām neatceros, bet otra bija Floridas “Panthers”, kas bija reāls kandidāts. Arī sastāvs neizskatījās, ka veidojas īpaši spēcīgs, tāpēc domāju – aizbraukšu un pierādīšu sevi. Bet viņi teica, ka grasās pārbūvi taisīt, pieredzējušos no komandas atlaist vai aizmainīt un koncentrēties uz jaunajiem. Sapratu, ka var gadīties tā, ka aizbraukšu ar mazāko vienvirziena līgumu un būšu ceturtās maiņas spēlētājs. Paralēli atnāca piedāvājums no Šveices līgas un nolēmu, ka došos tur, lai atgūtos un atkal sajustu līdera lomu un gūtu baudu no hokeja. Tāpat arī pastāvēja iespēja, ja aizvadi labu sezonu Šveicē, uz tevi var paskatīties kāds NHL klubs, jo to līgu ļoti vēro NHL komandu ĢM un skauti. Tur hokejs ir ļoti tuvu Ziemeļamerikā piekoptajam.

Pēc sezonas Šveicē atkal bija piedāvājums no Floridas, bet sapratu, ka man tas nav vajadzīgs. Kam? Braukt un censties sevi pierādīt ar mazu spēles laiku, kamēr Eiropā spēlējot es gūstu no tā baudu, esmu līderis un pelnu pat lielāku naudu nekā NHL. Tas bija brīdis, kad uzliku treknu punktu centieniem tur nokļūt un sev pateicu, ka jābeidz, tā saucamā, NHL karjera un jāpierāda sevi Eiropā.

FOTO: SCANPIX/AP

1,234 Comments on Kā Jāgrs neklausīja treneri, slavenais “bullītis” un zaudētais fināls – Kaspara Daugaviņa stāsts (2. daļa)

Pirmoreiz savā Nacionālās hokeja līgas karjerā Zemgus Girgensons ir kļuvis par neierobežoti brīvo aģentu un viņa nākotne Bufalo “Sabres” komanda, kura jau atkal iziet cauri lielām izmaiņām kluba vadībā un rūgtām pārdomām par iepriekšējās sezonas veikumu, ir miglā tīta. Tagad, kad NHL nākamā sezona ir neskaidrību pilna, varbūt uz dažiem mēnešiem tiks atkal iemēģināti Eiropas vai KHL hokeja laukumi. Ja Girgensons vēlētos spēlēt kādā citā KHL komandā, uz viņu tiesības turošā Rīgas “Dinamo” vadība sola šķēršļus nelikt.

26 gadus vecajam Zemgum Girgensonam it kā pienācis īstais laiks griezt NHL augstākajā līmenī un izmantot savas karjeras brieduma gadus, taču šī starpsezona tiek sagaidīta ar neskaidrību un ne tikai tādēļ, ka Nacionālajā hokeja līgā jārēķinās ar koronavīrusa pandēmijas izraisītajām sekām. Girgensons vairs ne tuvu neatbilst jaunā talanta statusam, viņa CV ierakstītas jau gandrīz 500 NHL spēles un pēc ienākšanas līgā viņš vairs nevienu ilgtermiņa līgumu nav noslēdzis. Liela atšķirība gan tāda, ka visās iepriekšējās vasarās Girgensons bija ierobežotais brīvais aģents un vienīgais jautājums principā bija, vai izdosies vienoties ar “Sabres”. Tagad, astoņus gadus pēc pirmā līguma noslēgšanas, Girgensons ir kļuvis neierobežotu brīvo aģentu un var uzklausīt piedāvājumus no visiem NHL klubiem.

Girgensons iepriekš medijos pārliecinoši paudis, ka viņam Bufalo patīk. Protams, nav jāvaicā, vai viņam patīk arī daudzie zaudējumi un komandas nespēšana izrāpties no līgas apakšgala vairāku gadu garumā, puslīdz skaidrs, ka tas nepatīk nevienam NHL hokejistam, taču Girgensons nekad nav savu nepatiku izteicis veidā, kas atklāti kritizētu kluba vadību vai liecinātu par viņa vēlmi izmēģināt spēkus citur.

“Sabres” sastāvā un klubā Girgensons kā veterāns savos 26 gados skaitās arī tādēļ, ka šajā komandā personāla rotācija notiek visnotaļ regulāri. Pēc tam, kad Lindijs Rafs vadīja “Sabres” 16 gadus, Girgensons paspējis uzspēlēt pie pieciem galvenajiem treneriem un četriem ģenerālmenedžeriem un arī šovasar klubam ir jauna vadība ģenerālmenedžera Kevina Adamsa personā. Adamss iepriekšējā gadā bija “Sabres” biznesa administrācijas viceprezidents un tika paaugstināts, kad “Sabres” sev ierasti traģikomiskā stilā atlaida ĢM Džeisonu Boterilu. Tas notika nieka trīs nedēļas pēc tam, kad kluba īpašnieki bija personīgi publiski galvojuši, ka Boterils paliks komandā un ka fanu iebildumi ir tikai tādēļ, ka “viņi nezina visus apstākļus”. Pēc divām nedēļām jau izrādījās, ka Boterilam un kluba vadībai ir “atšķirīgas hokeja filozofijas”.

Kādēļ nepieciešama šāda atkāpe par “Sabres” vadību? Tādēļ, ka Bufalo klubā ne vienmēr vērojami lēmumi ar vienkārši izprotamu loģiku un tādēļ, ka klubam nav bijušas nekādas problēmas atmest ar roku iesāktam projektam, kurš uzreiz nav izdevies. Attiecīgi vairāk nekā vietā jautājums, kā tieši sastāvā tik ilgi vietu noturējis Girgensons? Proti, arī šovasar tiek runāts, ka, ja reiz “Sabre”” vēlas kaut ko mainīt, tad gribot negribot jāmaina spēlētāji, un nosacīti dārgs ceturtās maiņas uzbrucējs, kurš bijis zaudējošā komandā septiņus gadus no vietas, ir viens no loģiskiem kandidātiem uz atvadām.

Ziemeļamerikas medija “The Athletic” pārskatā par “Sabres” sastāvu norādīts, ka no neaizsargātajiem brīvajiem aģentiem nevajadzētu paturēt nevienu, ieskaitot ceturtās maiņas uzbrucējus Girgensonu un zviedru Jūhanu Lāšonu. No vienas puses gan tiek atgādināts, ka tieši sezonas gaitā izveidotā maiņa Girgensons-Lāšons-Okposo bija nosacīti stabilākā kluba rindās, taču tā arī bija viena no dārgākajām ceturtajām maiņām visā līgā. Veterānam Okposo ir sešu miljonu līgums, kamēr Girgensonam un Lāšonam pa 1.6 miljoniem, proti, kopā 9.2 miljoni. Ātram salīdzinājumam  – “Penguins” ceturtā maiņa Tanevs-Bļugers-Estons Rīss kopā pelnīja 5.2 miljonus, kamēr NHL šosezon vadošā komanda “Bruins” tagad izslēgšanas spēlēs izliek ceturto maiņu Nordstrēms-Kuralī-Vāgners, no kuriem nevienam nav lielāks līgums par 1.2 miljoniem.

Ja “Sabres” tiektos uz titulu un būtu gatava maksāt jebkuru cenu mērķa sasniegšanai, tad vēl varbūt, taču arī ar šādu ceturto maiņu (nebūt ne tikai tās vainas dēļ) par izslēgšanas spēlēm domāt neizdevās. Šādas pozīcijas spēlētājiem 1.6 miljonu alga gluži vienkārši ir liela, un brīvo aģentu tirgū noteikti būs atrodami lētāki līdzīga līmeņa spēlētāji. NHL klubi, arī paši vadošie, nekautrējas variēt ar tā saukto enerģijas maiņu, iemēģināt tajā jaunos spēlētājus, ietaupīt uz tās rēķina, lai paliek vairāk līdzekļu pārējā sastāva aizpildīšanai.

Iepriekšējo līgumu lielums gan var izrādīties nebūtisks, jo Girgensons kā neierobežots brīvais aģents var pieņemt jebkādu apmēru līgumu, proti, piekrist spēlēt Bufalo arī par minimālo līgumu, ja viņš to vēlas. Galu galā, Zemgus pats personīgi aizvadītajai sezonai var likt plusiņu – iemesti 12 vārti (otrs labākais rādītājs karjerā) un savākti 19 punkti (labākais rādītājs piecos gados). Girgensons ir tāda stila uzbrucējs, kurš neitrālajos līdzjutējos ar savu spēli lielu sajūsmu neizsauc, viņš daudz spēlē mazākumā un aizsardzībā, viņš izceļas ar konstantu spēka spēli, nevis atsevišķiem efektīgiem spēka paņēmieniem, kamēr viņa individuālās meistarības uzliesmojumi pie pretinieku vārtiem ir tieši tas – īsi uzliesmojumi.

Taču nav tā, ka “Sabres” bosi bijuši pilnīgi muļķi, atkal un atkal pagarinot līgumu ar Girgensonu (viņš ar Bufalo noslēdzis jau četrus dažādus NHL līgumus, vēl viens iespaidīgs rādītājs 26 gadus vecam spēlētājam). Girgensons paveic lielu melnā darba apjomu, kas paliek ēnā. Viņš otro sezonu pēc kārtas mazākumā nospēlēja 150 minūtes jeb vairāk nekā vidēji divas minūtes spēlē, kas ir sestā daļa no viņa spēles laika kopumā. Girgensonam bija lielākais spēles laiks mazākumā “Sabres” sastāvā starp uzbrucējiem, tiesa, arī te jāpievieno piebilde, ka Bufalo mazākumā spēlēja pieticīgi, ar 74.6% nosargātu mazākumu ieņemot priekšpēdējo vietu līgā.

Girgensons kā spēka un enerģijas maiņas uzbrucējs visā savā karjerā izcēlies ar spēju izvairīties no noraidījumiem. Nevienā NHL sezonā viņam nav bijis vairāk par 13 noraidījumiem, un šosezon viņam vispār bija tika pieci divminūšu noraidījumi. Tas ir viens no labākajiem rādītājiem komandā un nospēlēto minūšu attiecībā pret soda minūtēm Girgensons ir trešais labākais komandā tikai aiz jaunajiem talantiem Viktora Ūlofsona un Keisija Mitelstada. Tas nozīmē, ka Girgensons bijis neaktīvs? Nē, viņš ir otrs biežākais spēka paņēmienu veicējs komandā (šosezon 110 spēka paņēmieni un nevienam citam, neskaitot aizsargu Rasmusu Ristolainenu, kuram bija 203, nebija vairāk par 90). Un arī šī ir lieta, ko “Sabres” pieklibo kā komanda – spēka paņēmienu skaita ziņā tā bija tikai 24. vietā līgā.

Ko tas viss nozīmē? Tas nozīmē, ka Girgensons nepārprotami ir NHL līmeņa uzbrucējs, turklāt palīdz “Sabres” komandāai visvairāk tajos spēles elementos, kuros tai ir problēmas. Problēmu gan netrūkst arī citos spēles elementos, ieskaitot vārtu gūšanu (21. vieta līgā), metienu skaitu (priekšpēdējā vieta līgā), iemetieniem (pēdējā vieta līgā), bloķētajos metienos (pēdējā vieta līgā) un vairākuma izspēlē (20. vieta līgā). Sezonas sākumā “Sabres” spēlēja veiksmīgi, pat izvirzījās kopvērtējuma galvgalī un beidzot likās, ka nu tik būs – beidzot ilgās šurpu-turpu pārmaiņas vainagojušās ar konkurētspējīgas komandas izveidi, un savu iespēju izslēgšanas spēlēs ar pacietīgu darbu beidzot nopelnījis arī Girgensons. Taču beigās sanāca vien vecā Bufalo dziesma, paliekot ārpus “play-off” (pandēmijas dēļ mainītā formāta dēļ gan līdz tam pietrūka tikai trīs punktu, taču normālos apstākļos cīņa par astotnieku martā vairs nebija reālistiska).

Liekas, ka gandrīz vai katru vasaru Bufalo izspēlē savu deja vu kārti – pieticīga iepriekšējā sezona, kaut kādas izmaiņas kluba vadībā, atjaunots optimisms par drīziem panākumiem, norādīšana uz jaunajiem talantiem un atgādinājumi, ka tagad nu gan esam uz pareizā ceļa. Gandrīz katru vasaru arī sekojuši Latvijas hokeja līdzjutēji, redzot, ja reiz Zemgum ir jauns līgums, tad viņam uzticas un ar šo uzticības kredītu Girgensons varēs spēlēt brīvāk un tikt pie rezultātiem, kādus savulaik gaidīja no drafta 12. numura.

Vai šajā starpsezonā būs citādi un Bufalo bosi beidzot nolems, ka pienācis gals sadarbībai ar uzticamo uzbrucēju, kurš komandai ne savas vainas dēļ, bet tomēr uzvaras nav nesis? Principā tas ir jautājums, uz kuru atbildi nezināsim vēl ilgāku laiku, jo brīvo aģentu tirgus NHL vēl nav atvēries un nav arī 100% skaidrības, kad īsti tas notiks. Kolektīvais līgums paredz, ka brīvie aģenti varēs sākt uzklausīt klubu piedāvājumus pēc drafta ceremonijas, kas savukārt pandēmijas dēļ ir pārcelta uz oktobra vidu, un arī šis datums vēl ir ar ķeksīti, sak, cerams, ka nekas nenojuks. Savukārt nākamās sezonas sākums nebūs agrāk par pirmo decembri un arī par to prognozes dalās, cik tas ir reālistisks mērķis. Cik daudz NHL klubiem būs jāsamazina izdevumi, vai varēs arēnās ielaist līdzjutējus, vai tomēr spēļu aizvadīšana “burbulī” nebūs vienīgais akceptējamais variants Ziemeļamerikā, kur pandēmija joprojām plosās lielos apmēros? Tie visi ir aktuāli jautājumi un ne tikai Girgensona sakarā.

Girgensona sakarā toties jau ilgu laiku tiek piesauktas runas par apstākļu maiņu un iziešanu no ierastās sistēmas. Galu galā, nav gluži tā, ka “Sabres” būtu izslavēta kā jauno talantu kalve. Pirms pāris gadiem bijušie Girgensona treneris Bufalo un Latvijas izlasē Teds Nolans un Toms Kūlens šo rindu autoram pārliecināti norādīja, ka Zemgum ir ļoti svarīga trenera uzticība un vieta komandā. Nolans arī izteicās, ka komandas pamainīšana būtu labs solis kaut vai tādēļ, lai vispār saprastu, kā tas ir – spēlēt uzvarošā komandā.

Iepriekš tika piesauktas baumas par Girgensona aizmainīšanu uz “Rangers” un, no malas skatoties, arī šoruden tas neizskatās pēc pilnīgi neticama scenārija. Ņujorkas kluba nākamās sezonas sastāvā šobrīd ir deviņi uzbrucēji, vēl trīs ir ierobežoti brīvie aģenti, turklāt gaidāma drafta pirmā numura Aleksa Lafrenjē ierašanās (nav šaubu, ka tiks izvēlēts tieši viņš). Arī šajā sastāvā Girgensonam nebūtu viegli ielauzties pirmajās trīs maiņās, taču “Rangers” bija pamatīgas problēmas ar mazākumu (23. vieta līgā), un tajā daudz nācās izmantot vienu no uzbrukuma līderiem Miku Zibanedžadu.

Prognoze par Girgensona nākamo NHL klubu gan tāpat ir tāda, ka tiks atrasta vienošanās ar “Sabres”. Jaunais ģenerālmenedžeris tomēr tiek uzskatīts par kluba īpašnieku iepriekšējās vīzijas turpinātāju, kamēr galvenais treneris Ralfs Krīgers (vismaz publiski) ir noskaņots strādāt ar to, kas ir viņa rīcībā.

Interesantāks šeit varētu būt jautājums, ko Girgensons darīs līdz NHL sezonas sākumam. Kā nekā, viņam pēdējā spēle bija marta sākumā, NHL “burbulī” “Sabres” netika ielaista un pat optimistiskākajā scenārijā Girgensonam sanāk astoņi mēneši bez spēļu prakses. Kā neierobežots brīvais aģents viņš var mierīgi braukt uz Eiropu un pāris mēnešus uzspēlēt tur, šobrīd tā izskatās pēc visai regulāras prakses NHL jauno talantu vidū. NHL klubi izrādījuši gatavību to noformēt oficiāli un vairākiem Eiropas hokejistiem izsniegti īres līgumi, kas ļaus rudenī uzspēlēt vietējos klubos.

Girgensona gadījumā tas nozīmētu Rīgas “Dinamo”, kurai turklāt pieder tiesības uz viņu KHL ietvaros. Tās tika iegūtas pirms četriem gadiem, toreiz hokeja sabiedrībai pasmejoties par “Dinamo” aktivitātēm un KHL sistēmu, kas ļauj šādi mētāties ar tiesībām uz hokejistiem, kuriem spēlēšana KHL ir tālu no ikdienas prioritātēm. Nevar noliegt, ka tīri no hokeja viedokļa NHL atvaļinājuma laikā būtu interesanti pāris mēnešus pavērot, kā Girgensons izskatās Rīgas “Dinamo” sastāvā un kā Rīgas komanda Pētera Skudras vadībā spēj izmantot vietējo NHL līmeņa uzbrucēju.

“Par spēlētāju piesaistīšanu atbild galvenais treneris, viņš arī notur visas pārrunas ar hokejistiem,” situāciju paskaidroja Rīgas “Dinamo” valdes priekšsēdētājs Juris Savickis. “No manas puses nebūtu korekti tagad teikt, kādas pārrunas un ar ko ir bijušas vai nav bijušas. Tā ir komandas iekšēja lieta. Varu tikai vēlreiz uzsvērt, ka “Dinamo” vienmēr bijusi prioritāte labāko Latvijas hokejistu iekļaušana komandā un esam centušies izmantot savas reālās iespējas, kad vien ir tāds variants.”  Par iespēju piesaistīt augsta līmeņa Latvijas hokejistu no Ziemeļamerikas uz tikai pāris mēnešiem “Dinamo” vadība gan bija pozitīvi noskaņota: “Īres līgumi tiek izmantoti visu laiku, tas nebūtu nekas jauns, un tas nebūtu iemesls, kāpēc kaut ko noraidīt. Tagad jau ar Covid-19 ir tik daudz neskaidrību, grūti paredzēt, kas notiks ar hokeja līgu izspēli.”

No finansiālā viedokļa tas ir mazticams scenārijs – Rīgas “Dinamo” lielākais līgums šosezon ir ap 150 tūkstošiem eiro, kamēr pārrunās ar Mārtiņu Karsumu tika piesaukts līgums zem 100 tūkstošiem par sezonu. Taupības režīms ir acīmredzams, un netiek pat īpaši slēpts no kluba vadības puses, un grūti iztēloties, ka, lai cik interesants no hokeja un mārketinga viedokļa būtu Girgensons “Dinamo” sastāvā, klubs būtu gatavs par apmēram trīs mēnešu spēli likt galdā kaut trešdaļu no NHL minimālā līguma.

Savickis gan uzsvēra, ka no “Dinamo” puses nebūtu nekādu šķēršļu, ja Girgensons vēlētos no NHL brīvo laiku izmantot uzspēlēšanai citā KHL komandā. Rīgas “Dinamo” pieder juridiskas tiesības vienīgajai KHL iespēlēt viņu savā sastāvā, taču, ja Girgensona aģents zvanītu uz “Dinamo” biroju un teiktu, ka viņa klients vēlas uzspēlēt SKA vai pie Hārtlija Omskā, Savickis solīja, ka nekādi šķēršļi tam netiktu likti un ka noteikti tiktu atrasts ātrs risinājums.

Tās gan ir spekulācijas tikai no hokeja viedokļa. Praksē situācija ir tāda, ka Girgensons nupat kā varēja laimīgi paziņot par gaidāmu ģimenes pieaugumu, kas plānots nākamā gada sākumā. Pat neņemot vērā Covid-19 draudus un ceļošanas ierobežojumus, šis diez vai būtu īstais laiks, kad ASV kopš vidusskolas laikiem dzīvojušais Girgensons pēkšņi nolemtu pāris mēnešus pārcelties uz Eiropu. Pavasarī viņš intervijā “TV3 Sport Latvija” noraidīja iespēju, ka varētu atstāt NHL un izmēģināt spēkus KHL, jo uzskata, ka NHL dzīve ir nesalīdzināmi pārāka tieši piedāvāto apstākļu dēļ, taču neizslēdza variantu, ka varētu mēģināt spēlēt Eiropā karjeras otrajā pusē, “ja vēl pietiks enerģijas”. Šajā jautājumā gan netika apskatīts variants, ka NHL konkrētajā brīdī nemaz nav pieejams.

Taču kaut kad NHL tomēr atkal būs pieejams un pasaule kaut kad sakārtosies. Un kas gan varētu labāka zīme tam, ka ierastā dzīve Ziemeļamerikas hokejā atgriežas ierastajās sliedēs, ja ne Girgensona jauns īstermiņa līgums ar “Sabres” un Bufalo kluba vadības paziņojums preses konferencē, ka ar pozitīvu atmosfēru tiek mainīta komandas kultūra un ka jauno spēlētāju attīstība palīdzēs tikt pie “play-off” pozīcijas?

FOTO: SCANPIX/USA TODAY Sport

10,832 Comments on Kur spēlēs Girgensons?

Latvijas bokseris Mairis Briedis izgāja cauri pamatīgai gaļas mašīnai, lai sasniegtu vienu no boksa virsotnēm un nonāktu soļa attālumā no kļūšanas par neapstrīdētu čempionu savā divīzijā. Šobrīd Mairim ir 35 gadi,sasniegts boksera brieduma un pieredzes labākās kombinācijas vecums, viņa CV ir divi pasaules čempiona tituli, pamazām uzbūvēts brends, kuru var mēģināt pārdot arī lielajos boksa tirgos, pienākuši laiki, kad par cīņām var sākt prasīt augsta līmeņa honorārus, taču… rēķini, kā gribi, bet aizvadītajā pusotrā gadā, īstajā laikā, kad vajadzētu ievākt karjeras augļus, Mairim bijusi tikai viena cīņa.

Cits cilvēks Brieža vietā droši vien spertu zemes pa gaisu, kliedzot – kā var tā neveikties? Katrs iepriekšējais šķērslis pats par sevi bijis saprotams, taču, kad šie šķēršļi tiek nolikti blakus vienā nogrieznī, gandrīz vai nākas ar sarauktu pieri pavaicāt Likteņmātei, sak, māt, kas tev pret mūsu boksa čempionu?

Fakti rindiņā cits pēc cita:

  • 2019. gada sākumā cīņa ar Glovacki aizkavējās četrus mēnešus Supersērijas finansiālo problēmu dēļ.
  • Fināls tika solīts 2019. gada rudenī, taču sekoja Glovacka nometnes iesniegtais protests, kam atkal
    sekoja apelācija.
  • Supersērijas bosi atzina, ka kamēr nav beigušies visi juridiskie procesi par pusfinālu, finālu rīkot nevar.
  • Novembrī Briedim tika atņemta čempiona josta, jo viņš par prioritāti izvirzīja WBSS finālu, kas tika
    nolikts uz šī gada 26. martu.
  • Divas nedēļas pirms beidzot gandrīz pienākušā fināla, uz kuru biļetes jau izpārdotas, sākās pandēmija

Ja būtu izvēlēts datums nedēļu vai divas agrāk, droši vien Arēnā Rīgā lielais bokss būtu paspējis notikt un Briedis būtu varējis pierādīt savu spēku pret kubieti Dortikosu. Taču tieši tobrīd sākās pandēmija, Brieža komanda ar satraukumu ik pa stundām sekoja notikumu attīstībai un beigās tomēr bija spiesta samierināties, ka oriģinālajos plānos 2019. gada vasarā plānotais fināls tiek pārcelts uz 2020. gada maiju un tagad vispār nav noteikts.

Papildus ziemā iztērētajiem 50 tūkstošiem eiro par gatavošanos cīņai, kuri principā iztērēti bez atdeves, Briedim kopš pandēmijas sākuma problēmas nācies cīnīties ar neziņu par savu nākamo cīņu. Tieši neziņa tiek saukta par šobrīd lielāko problēmu. Uz Supersērijas finālu bokserim jāiznāk dzīves labākajā fiziskajā
kondīcijā, taču kā lai to iegūst, ja nav ne jausmas, vai fināls būs maijā, jūnijā, septembrī vai vispār kaut kad. Briedis šajā laikā arī nevarēja tā vienkārši paņemt atvaļinājumu, fiziskie pamati bija jānotur visu laiku, taču grūtāka esot bijusi mentālā puse – uz kuru brīdi tad īsti noskaņoties? Nav gluži tā, ka pēc katra treniņa Briedim jāliek boksa cimdi čemodānā, lai būtu gatavs braukt uz cīņas vietu, taču laika atslābināties arī nav.

Skaidrs, ka pandēmija iespaidojusi visu sporta un boksa pasauli, un labā ziņa ir tā, ka Briedis par likteni nežēlojas. Briedis marta sākumā bija ieslīdzis treniņos un, kamēr sabiedrībai par Covid-19 draudiem aktualitātes pienāca ikdienā, viņš uz telefonu bieži neskatījās un attiecīgi cīņas atcelšana nāca kā lielāks pārsteigums. Jā, sākotnēji bija dusmas un sarūgtinājums. Jā, var rūgti skatīties Supersērijas virzienā, ka Briedis tai juridiski piesaistīts un cīņas novilcinātas, nekādas sajūsmas nav arī par to, ka WBSS aizbildinās, lai neatmaksātu biļetes Latvijas līdzjutējiem. Jā, izlaistas vairākas potenciālās cīņas un ciesti finansiāli zaudējumi, taču nav žēlošanās un rēķināšanas, kā būtu, ja būtu paveicies kaut nedaudz vairāk. Lai kļūtu par pasaules čempionu boksā, citādas attieksmes droši vien arī nemaz nedrīkst būt.

Leave a Comment on Brieža čempiona rakstura lielais pārbaudījums – neziņa par ilgi gaidīto cīņu

ASV šobrīd ir saspringta situācija rasisma izpausmju dēļ. Visai pasaulei vēl svaigā atmiņā ir protesti, kas pārauga vardarbīgās sadursmēs ar policijas spēkiem melnādainā vīrieša Džordža Floida nogalināšanas dēļ. Pirms pāris dienām ASV notika jauns incidents, kad, pielietojot pārmērīgu spēku, septiņas reizes mugurā tika sašauts cits afroamerikānis Džeikobs Bleiks, kurš šobrīd atrodas slimnīcā smagā stāvoklī. Nemaz nerunāsim par vairākiem citiem gadījumiem, kad policisti pielietojuši nepamatotu spēku.

Tas novedis pie vairāku sporta veidu Ziemeļamerikas vadošo līgu boikotu (NHL gan par šādu soli vēl nav izšķīrusies) – pirmā soli spēli Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) komanda Milvoki “Bucks”, kas nolēma neierasties uz “play-off” maču pret Orlando “Magic”. Vēlāk viņiem pievienojās vairākas citas komandas, kas lika līgas vadībai atcelt piecas gaidāmās “play-off” cīņas. Radās jautājums – vai NBA čempiona noskaidrošana ir apdraudēta?

Problēma ir ieilgusi

FOTO: (Kevin C. Cox/Pool Photo via AP)

Sākotnēji NBA lielākās galvassāpes sagādāja straujā koronavīrusa izplatība, taču savu darbu “burbulī” līgas vadība padarīja godam – šobrīd no aptuveni pusotra tūkstoša Orlando Disnejlendā dzīvojošajiem iemītniekiem nevienam nav konstatēta saslimšana. Tomēr bija parādījušies jauni ar vīrusu nesaistīti draudi. “Bucks” bija celmlauži, kas pirmie paziņoja, ka nepiedalīsies gaidāmajā mačā pret “Magic”. Tā vietā komanda sazinājās ar Viskonsīnas štata ģenerālprokuru, lai pārrunātu notikušo ar Bleiku, kuru nežēlīgi sašāva policists viņa trīs bērnu priekšā. Zīmīgi, ka “Bucks” pieteiktais mača boikots norisinājās tieši četrus gadus pēc tam (un vienā dienā – 26. augustā), kad NFL spēlētājs Kolins Kaperniks ASV himnas laikā nometās uz ceļa, lai demonstrētu savu attieksmi pret rasisma izpausmēm valstī. Vēlāk viņš par to dārgi samaksāja, jo neviena līgas komanda viņu neuzņēma savās rindās līdz pat šim gadam. Atgādināsim, ka NBA spēlētāji, sākoties “burbulim”, vairākums un vienoti pie himnas nometās ceļos, bet sankcijas par to vairāk nesekoja. Tāpat spēļu arēnas rotāja “Black Lives Matter” uzraksti, kā arī vairāki lozungi ar sociālās vienlīdzības tēmu, kā piemēram, “Equality”, “Justice”, “I can’t breathe”, “Say her name” un citi.

Divi “Bucks” spēlētaji Džordžs Hils un Stērlings Brauns sarunā ar medijiem atklāja, ka abi vēl pavisam nesen saskārušies ar rasisma izpausmēm. Taču NBA vēsturē ir bijuši vēl kliedzošāki notikumi daudz senākā pagātnē, 20. gs. 60. gados, piedevām ar līgas superzvaigznēm.

Bila Rasela mājās reiz ielauzās vandāļi un nokārtoja savas dabiskās vajadzības viņa gultā. Karims Abduls – Džabars kļuva par tautas ienaidnieku, kad viņš boikotēja 1968. gada olimpiskās spēles un sacīja, ka neuzskata par savu valsti rasisma naida dēļ, savukārt Oskars Robertsons joprojām atgādina, kā viņa skolas komandai netika atļauts piedalīties tradicionālajā čempionāta parādē, jo tā sastāvēja no melnādainajiem sportistiem. Tieši šajā laika posmā ASV rasisms piedzīvoja “uzplaukumu”. Sabiedriskajā transportā bija iedalītas vietas baltajiem un melnādainajiem cilvēkiem, bija nodalītu bērnu spēļu laukumi un baseini. Bija virkne diskriminējošu lietu.

Tiesa, runājot par rasismu pret afroamerikāņiem, savadabīga epizode pašā “burbulī” norisinājās Kristapa Porziņģa pārstāvētās Dalasas “Mavericks” mačā pret Losandželosas “Clippers”. Vienā no spēles situācijām Porziņģa komandas biedram Lukam Dončičam iznāca saķeršanās ar Montrezu Harelu, kurš vēlāk pēc gūta groza Dončičam veltīja šadu tekstu: “B%@# a&# white boy!” Proti, pirmie divi vārdi ir cenzēti, bet nobeigumā izceļot “balto, puis!” Šī Harela vokālā izpausme palika bez ievērības no līgas vadības, bet rodas jautājums – ja tas būtu noticis uz otru pusi, proti, tiktu piesauktu rase, kādas darbības tad sekotu?

Kādas sekas tas var radīt?

Turpmākā NBA sezonas norise uz mirkli bija zem lielas jautājumu zīmes un netika izslēgts, ka tā tiks pārtraukta. Ko līgai nozīmētu boikots un kādas būs tā sekas? Viedokļi dalījās.

Neilgi pēc piecu spēļu atcelšanas NBA “burbulī” norisinājās spēlētāju tikšanās, kurā tika apspriesta nokaitētā situācija – turpināt sezonu vai nē. Pret to iestājās abi Losandželosas klubi – “Lakers” un “Clippers”, kas uzskatāmi par galvenajiem favorītiem cīņā par titulu. Spēlētāju tikšanās bijusi ļoti emocionāla. Vienā brīdī to pameta līgas lielākā zvaigzne un skaļākā sociālās nevienlīdzības aizstāvības balss Lebrons Džeimss. Kopumā sanāksme norisinājās trīs stundas, bet, kā Ziemeļamerikas medijam “The Athletic” ziņo situācijai tuvu stāvošs avots, tā noslēdzās “neglīti”, kamēr cits vēstīja – balsojums par sezonas turpināšanu drīzāk bija kā pirmais priekš-balsojums pirms daudz nopietnākām apspriedēm, kuru laikā situācija var krasi mainīties.

Ko tas var nozīmēt 8 miljardu (ASV dolāru) industrijai? Ņemot vērā, ka šī sezona tā jau nesusi vienus mīnusus – Kavai Lenarda “load management” nacionālās televīzijas spēlēs (un ticiet, tā ir liela nauda), pēc kā kritās TV reitingi, Hjūstonas “Rockets” ģenerālmenedžera Derila Morija tvītošana par atbalstu Honkongas neatkarībai, kas saniknoja Ķīnu un radīja zaudējumus, un, protams, Covid-19 izraisītā pandēmija. Ja klubi atteiktos turpināt sezonu, zaudējumi tikai pieaugtu.

Atbilde uz šo jautājumu nebija arī NBA pārstāvjiem, jo līgai ir 1 miljarda vērts TV translāciju līgums, pats “burbulis” izmaksājis 180 miljonus, un kas notiks, ja netiks kronēts čempionāts? Jāatgādina, ka NBA spēlētāji ir pasaulē apmaksātākie sportisti – vidēji uz “galviņu” sanāk 7,4 miljoni ASV dolāru.

“Cilvēki ir dusmīgi un vīlušies par to, kas notiek mūsu valstī, tāpēc mēs esam sanākuši kopā, lai izdomātu, kā mēs varam ko darīt lietas labā. Cilvēki noteikti sacīs – ko spēļu boikotēšana palīdzēs? Vai tādēļ mirs mazāk cilvēku? Ja mēs to izdarām, mēs zinām, cik lielu iespaidu tas atstās! Mēs neesam tikai basketbola spēlētāji, mēs esam cilvēki ar jūtām. Nevēlamies turpināt spēlēt un izlikties, ka ārpusē viss ir kārtībā. Mēs vēlamies pārmaiņas,” tā izteicies Bostonas “Celtics” zvaigzne Džeisons Teitums.

Atbalstu NBA spēlētāju nostājai paudis arī ietekmīgais ESPN apskatnieks Stīvens Smits: “Esmu ļoti lepns, lai neteiktu vairāk! Tas ir tieši tas, kas jādara – upurēties. Jūs zināt, ka līga zaudēs naudu, uzņēmumi zaudēs naudu, klubu īpašnieki zaudēs naudu, kuri parūpēsies, ka līdz ar to arī spēlētāji zaudēs naudu, bet tam nav nozīme! Šī ir vienīgā pareizā rīcība!”

 

View this post on Instagram

 

A post shared by Stephen A. Smith (@stephenasmith) on

Sanāksmes laikā tapa zināms, ka spēlētāji sagaida aktīvāku rīcību no klubu īpašniekiem, kas ir sabiedrībā labi pazīstami cilvēki un nereti ar politisko ietekmi. Tieši pēc šādas frāzes sarunu telpu pameta Džeimss. Tāpat spēlētāji vērsuši uzmanību par nepieciešamību piedalīties gaidāmajās ASV prezidenta vēlēšanās un vajadzību reformēt policijas struktūras.

Tikmēr vairāki apskatnieki ziņo, ka NBA Spēlētāju arodbiedrības (NBAPA) izpilddirektore Mišela Robertsa centusies spēlētājus atrunāt no boikota. “Šādās situācijās tu jūties bezspēcīgs, bet to nevar izmainīt vienā dienā. Šeit var būt tikai viens risinājums – atrast visus tos ķēmus, kuri nesoda policiju par viņu zvērīgajām izdarībām un balsot pret viņiem. Lai mūsu valstī būtu mēri un policijas priekšnieki, kuri šādus vilkačus formās sodītu un ieliktu cietumā,” sacījusi Robertsa.

Viņa turpināja: “Spēlētāji var boikotēt izslēgšanas spēles, bet problēmas risinājums ir formulēt kādu konstruktīvu pārmaiņu programmu. Stāstu viņiem visu, kā tas ir. Ja esmu satraukta un vīlusies, es arī varētu sev teikt – es vairāk nevēlos būt advokāte. Un pie kā tas novedīs? Vēlaties nodarboties ar to, ko dara Maia Mūra [melnādaino tiesību aizstāve]? Ja izlemsiet to darīt, es jūs atbalstīšu. Taču padomājiet – ja aizbrauksiet mājās un nespēlēsiet, kurš ar jums runās? Kurš prasīs intervijas, kur varēsiet izteikties par sociālajām netaisnībām? Visa pasaule seko līdzi tam, kas notiek NBA “burbulī”. Tad, lūdzu, izmantojiet šo sasodīto platformu! Vienlaikus gribu teikt, ka ar varu es nevienu laukumā nedzīšu. Esmu šeit, lai jūs aizstāvētu un palīdzētu.”

Un Robertsai nevar nepiekrist – “burbulī” jau tā ir radīta augsne, lai pievērstu uzmanību rasisma problēmām – uzraksti uz laukuma un formām, komandu autobusiem, teju katrā intervijā kāds spēlētājs par to runā un to tiešsaistē skatās simtiem tūkstoši cilvēku, kā arī nomešanās uz ceļiem himnas laikā. Ja “burbulis” nebūs, vai spēlētāji spēs efektīvāk paust savu nostaju un izdarīt spiedienu?

Kā pateica “Lakers” aizsargs Dž. R. Smits: “Jūs mūs nedzirdat, bet tagad arī neredzat!” Vien jautājums – cik ļoti tam pievērš uzmanību attiecīgās institūcijas, kas reāli var ko izmainīt, un cik vienkārši basketbola fani? ASV prezidenta Donalda Trampa nostāja visiem ir skaidra un ir, maigi izsakoties, grūti saprotama… Vienā no nesenajām intervijām viņš izteicies, ka, viņaprāt, NBA spēlētāji ir nožēlojami un stulbi, jo neciena savas valsts karogu un himnu…

Jebkurā gadījumā, skatoties no biznesa viedokļa, piecu “play-off” spēļu boikots jau ir radījis finansiālus zaudējumus, kā arī iedragājis līgas reputāciju sadarbības jomā. Arī klubu īpašnieki nav apmierināti ar notiekošo, jo ar katru nenotikušo spēli viņi zaudē naudu. Ja spēlētāji patiešām izlemtu boikotēt atlikušo “play-off” turnīru, vairāki situācijai tuvu stāvoši avoti Ziemeļamerikā vēsta, ka klubu īpašnieki nopietni apsver iespēju lauzt kolektīvo līgumu un var iestāties lokauts… Var saprast spēlētāju sašutumu par nežēlīgo policijas attieksmi, vienlaikus ir jāatcerās, ka spēlētāji ir darba ņēmēji, nevis devēji. Un situācijas, kad darba ņēmējs grib sākt diktēt noteikumus darba devējam, parasti nebeidzas labi… Kā būtu šoreiz?

Jau tā pārtrauktās sezonas atkārtota pārtraukšana nozīmētu, ka finansiāli ieguvējs nav neviens.  Bet vai šie pieņemtie mēri (boikots) attaisnostu uz sevi liktās cerības un palīdzētu pārmaiņām valstī?

Tiesa, jaunākā informācija liecina, ka spēlētāji ir piekrituši turpināt sezonu. Domas ir mainījuši un atzinuši, ka bijuši pārāk emocionāli. Jebkurā gadījuma šī “flirta”, kas beigās nerealizējās, sekas varēja būt ļoti tālejošas…

16,000 Comments on NBA “burbuļa” boikots – ko tas nozīmētu līgai?

No Latvijas futbola kartes ir pazuduši tādi smagsvari kā Rīgas “Skonto” un Liepājas “Metalurgs”, lieli klubi beiguši pastāvēt arī Daugavpilī un citās Latvijas pilsētās, daudzas komandas ir nākušas un gājušas, taču viena no Latvijas futbola nemainīgajām vērtībām divdesmit pirmajā gadsimtā ir “Ventspils”.  Šovakar UEFA Eiropas līgas spēles aizvadīs trīs Latvijas pārstāves, un dzeltenzilajiem, kuri uzņems Moldovas “Dinamo-Auto”, šī būs jau divdesmit otrā(!) Eirokausu vasara pēc kārtas.

Futbola klubs “Ventspils” tika dibināts 1997. gadā, apvienojot divas 1. līgas komandas “Nafta” (4. vieta) un “Venta” (7.). Jau pirmajā sezonā tas ieguva ceturto pozīciju, bet otrajā sezonā izcīnīja arī pirmo bronzu un pirmo ceļazīmi uz Eirokausiem, 1999. gadā debitējot Intertoto kausā un pirmajā kārtā izslēdzot Norvēģijas “Vålerenga” (0:1 viesos un 2:0 mājās – norvēģu vārtus guva tolaik vēl tikai 19 gadus vecais uzbrucējs Džons Karū, kurš vēlāk spēlēja četrās no piecām vadošajām līgām). 23 sezonu laikā ventspilnieki Latvijas čempionātā nekad nav bijuši zemāk par ceturto vietu un tikai divreiz nav tikuši trijniekā – debijas 1997. gada antirekords tika atkārtots tieši 20 gadus vēlāk. Kurzemnieku kontā ir seši tituli, seši sudrabi un deviņas bronzas. Un jau 22. sezonu pēc kārtas “Ventspils” piedalīsies starptautiskos mačos. Salīdzinājumam – Daugavpils “Dinaburg” Eiropā spēlēja astoņus gadus pēc kārtas, “Metalurgs” spēlēja 16 gadus pēc kārtas, un pie skaitļa 16 apstājās pat ilggadējā hegemona “Skonto” sērija, kas uz Eiropu devās no 1992. līdz 2007. gadam, tomēr tad Virslīgā samierinājās ar ceturto vietu un Latvijas kausa pusfinālā zaudēja pendelēs, toreiz UEFA kausā pirmoreiz tiekot “Skonto” mazajam brālim “Olimpam”. “Skonto” līdz pirmās komandas izjukšanai Eirokausos bija spēlējusi 21 no 23 sezonām, līdz ar to “Ventspils” šovakar kļūs par Latvijas rekordisti arī šajā aspektā.

Ar tik ilgu Eirokausu sēriju pašlaik var palepoties tikai 19 klubi visā Eiropā, Francijas otrajam bagātākajam klubam un šīs vasaras Čempionu līgas pusfinālistei Lionas “Olympique” bez Eiropas paliekot pirmoreiz kopš 1996. gada un nespējot izveidot simbolisku Eiropas divdesmitnieku. Viens no šiem klubiem ar diezgan līdzīgu stāstu  kā “Ventspilij” ir Igaunijas “FCI Levadia”, kas tika dibināts 1998. gada oktobrī un sākotnēji spēlēja ar Mārdu “Levadia” nosaukumu, tikai vēlāk apvienojās ar Tallinas “Levadia” un pārcēlās uz galvaspilsētu, bet nesenā pagātnē apvienojās arī ar vienu titulu ieguvušo FC “Infonet” jeb FCI. Igaunijas 1. līgas čempione ne tikai jau debijas sezonā kļuva par Igaunijas čempioni, bet arī jau uzreiz debitēja Eiropā, jo apvienojās ar Igaunijas vicečempioni Tallinas “Sadam” un izmantoja tās nopelnīto ceļazīmi, UEFA kausā tiekoties ar titulēto Bukarestes “Steaua” (0:3, 1:4) un tādējādi uz Eiropas skatuves spēlējot tikpat ilgi, cik “Ventspils” (vai pat par trim sezonām ilgāk, ja ieskaitītu arī “Sadam” iepriekšējās sezonas, taču tās kluba vēsturē netiek ņemtas vērā). “FCI Levadia” 21 sezonas laikā Igaunijas čempionātā izcīnījusi deviņus titulus un tikai vienreiz palikusi bez medaļas – 4. vieta 2011. gadā. Ilgstoši Eiropā spēlē arī pašreizējā Igaunijas čempione Tallinas “Flora”, kas kopš 1994. gada izlaidusi tikai vienu no 27 sezonām – 2014./15., kurā igauņus Eiropas līgā, starp citu, pārstāvēja arī kausa fināliste Tartu “Santos” no trešās līgas. Gluži kā “Ventspils” un “FCI Levadia”, kopš 1999. gada Eirokausos spēlē arī Barisavas BATE, kas pirms gada nespēja izcīnīt 14. Baltkrievijas titulu pēc kārtas, tomēr neatkārtojot Eiropas rekordu titulu ziņā.

 Lai arī lielākā daļa klubu savu pirmo spēli vēl tikai gaida, statistikā ņemta vērā arī šī (2020./21. g.) sezona, kurā jau ir zināmas visas ceļazīmju īpašnieces.

Kaut gan “Ventspils” 22 sezonas pēc kārtas ir ļoti cienījams rādītājs, no Eiropas pašreiz ilgākās Eirokausu sērijas kurzemnieki atpaliek ļoti tālu. Katalonijas superklubā “Barcelona” pašlaik valda juku laiki, tomēr klubs Eirokausos ir spēlējis jau kopš 1955.(!) gada un rudenī jau astoņpadsmito reizi pēc kārtas piedalīsies Čempionu līgas grupu turnīrā. Pēc kārtas aizvadīto sezonu skaits var atšķirties atkarībā no definīcijas, jo pirmos trīs gadus “Barcelona” piedalījās nu jau vairs neeksistējošā “Fairs Cup” vienā izlaidumā – ja to skaita kā vienu sezonu, tad varam teikt, ka “Barcelona” šī būs 64. Eirokausu sezona pēc kārtas, taču, tā kā šā raksta mērķis bijis uzskaitīt gadus pēc kārtas, kuros aizvadīta Eirokausu spēle, tad manā aprēķinā “Barcelona” šī būs jau 66. Eirokausu sezona pēc kārtas. Otrajā vietā ar 55. sezonu pēc kārtas ir Amsterdamas “Ajax”, bet ar 47. sezonu seko Portugāles “Porto” un “Ajax” tautiete “PSV Eindhoven”. Vēl nesen Eiropas otrā ilgākā sērija piederēja Beļģijas milzim “Anderlecht”, kas Eiropā bija spēlējis kopš 1964. gada, taču Tolu Arokodares tīkotājai un Eduarda Daškevica īpašniecei šis būs jau otrais rudens bez Eirokausiem, tādējādi sērijai pārtrūkstot pēc 55. sezonas.

Lai arī lielākā daļa klubu savu pirmo spēli vēl tikai gaida, statistikā ņemta vērā arī šī (2020./21. g.) sezona, kurā jau ir zināmas visas ceļazīmju īpašnieces.

Pret Moldovas “Dinamo-Auto” ventspilnieki aizvadīs jau 83. Eirokausu spēli kluba vēsturē. Līdz šim ir svinētas 23 uzvaras, 19 reizes spēlēts neizšķirti, piedzīvoti 40 zaudējumi un sakrāta vārtu bilance 92:123. Kopumā pārvarētas 17 no 38 kārtām, bet atlikušās sešas spēles aizvadītas vēsturiskajā Eiropas līgas grupu turnīrā 2009. gada, kad ventspilnieki tikās ar Lisabonas “Sporting” (1:2 mājās, 1:1 izbraukumā), Berlīnes “Hertha” (0:1, 1:1) un Nīderlandes “Heerenveen” (0:0, 0:5). Zīmīgi, ka Moldova būs jau 27. UEFA dalībvalsts, ar kuru “Ventspils” ir tikusies Eirokausos, tādējādi sasniedzot tieši pusi no UEFA dalībvalstīm (neskaitot Latviju). Tiesa gan, pandēmijas dēļ mainītā formāta dēļ (viena spēle divu vietā) Moldovas izbraukumu gan neizdosies atzīmēt savā kartē. Kamēr visbiežāk ventspilnieki spēlējuši pret norvēģiem (astoņas spēles) un velsiešiem (6), interesanti, ka pret lietuviešiem vai igauņiem vēl nemaz nav spēlēts.

No UEFA ranga pašreizējā labāko sešinieka “Ventspils” Eirokausos vēl nekad nav spēlējusi pret ranga līderes Spānijas, kā arī Itālijas klubiem, toties ir spēlēts gan ar angļiem (0:1, 0:0 pret Ņūkāslas “United), gan frančiem (pirms diviem gadiem 0:1 un 1:2 pret “Bordeaux”), un pret vāciešiem un portugāļiem spēlēts arī pret “Stuttgart” (1:4, 1:4) un Gimarainšas “Vitoria” (pirms gada 0:3 un 0:6). Ja valstis sadalītu pēc jaunākā UEFA ranga, tad pret “Top 24” ventspilniekiem 40 spēlēs ir tikai trīs uzvaras un tikai trīs pārvarētas kārtas (3-10-27, vārti 18:82), pret “Top 25-44) 24 spēlēs ir pārvarētas septiņas no divpadsmit kārtām (10-5-9, vārti 38:29), bet pret apakšējo vienpadsmitnieku ir pārvarētas septiņas no deviņām kārtām (10-4-4, vārti 36:12). Nomināli stiprāko valstu klubi, kurus “Ventspils” ir pārvarējusi, ir Dānijas “Brondby” (2004. gadā 0:0 un 1:1) un Šveices “Lugano” (2002. gadā 3:0 un 0:1), kas bija ventspilnieku pirmais nozīmīgais Eiropas skalps.

FOTO: LETA/EVIJA TRIFANOVA

1,252 Comments on “Ventspils” divdesmit otrā Eirokausu vasara pēc kārtas

Spānijas futbola grands “Barcelona” šobrīd nepiedzīvo vieglus laikus. Kopš apkaunojošā zaudējuma ar 2:8 pret Minhenes “Bayern” UEFA Čempionu līgas ceturtdaļfinālā kā lavīna pār klubu veļas viens nepatīkams notikums pēc otra. Galvenais no tiem – organizācijas leģendas Lionela Mesi vēlme pamest saulaino Barselonu. Un izskatās, ka atpakaļ ceļa vairs nav. Jeb tomēr ir?

Nepatika pret prezidentu

SCANPIX/REUTERS/Nacho Doce

Var saprast, ka Mesi noteikti ir sarūgtināts par sportiski neveiksmīgo sezonu. Pirmo reizi kopš 2007. gada “Barca” neizcīnīja nevienu trofeju! Bet runā, ka kluba galvenā sāpe ir tās prezidents Hoseps Marija Bartomeu, kurš amatā atrodas kopš 2014. gada sākuma. Uz viņu spiediens tiek izdarīts no visām pusēm – gan līdzjutējiem, kuri pēc Mesi paziņojuma par vēlmi pamest klubu kuplā skaitā ieradās pie “Barcelona” ofisa, lai izrādītu savu neapmierinātību ar vadības darbu, gan no amatiem atkāpušies vairāki valdes locekļi un augsta ranga darbinieki. Mesi publiski atbalstījušas divas citas kluba leģendas Karloss Pujols un Samjuels E’to, kā arī citi sabiedrībā pazīstami cilvēki.

Starp citu, pēc sagrāves pret “Bayern”, sarunā ar medijiem netiešus mājienus vadības virzienā raidīja arī komandas aizsardzības balsts Žerārs Pikē: “Ja klubam, lai atgūtu savu spozmi, nepieciešamas jaunas asinis, tad esmu gatavs pirmais doties prom. Izmaiņām jānotiek arī kluba vadībā, bet ar pirkstiem uz nevienu nerādīšu.” Tiesa, arī pats Bartomeu uzreiz pēc zaudējuma paziņoja, ka klubā gaidāmas lielas pārmaiņas, ar ko viņš noteikti nedomāja savu atkāpšanos…

Visi vēlas Bartomeu izstumt no kluba, bet viena no konspirācijas teorijām, un šādās situācijās tādu netrūkst, ir tāda, ka tas ir viltīgs Mesi plāns. Proti, piedraudēt ar aiziešanu, kamēr spiediena rezultātā Bartomeu nolems pats atkāpties. Bet kluba bosu nav nemaz tik viegli atlaist. Atcerēsimies situāciju ar Argentīnas izlasi, kad tā 2016. gada “Copa America” finālā pēcspēles 11 metru sitienu sērijā atzina Čīles pārākumu. Pēc šīs neveiksmes Mesi paziņoja, ka noslēdzis karjeru izlasē un arī toreiz valdīja sabiedrības un spēlētāju neapmierinātība ar situāciju federācijas vadībā. Pārmaiņas notika, bet vēlāk Mesi izlasē atgriezās.

Tāpat par labu nav nākusi Mesi saruna ar jauno vienības treneri Ronaldu Kūmanu. Vairāki ārvalstu mediji pat izplatījuši informāciju, ka Kūmans sarunā pie Mesi mājās sacījis, ka argentīnieša privilēģiju pilnie laiki klubā ir beigušies, kas uzbrucēju saniknojis vēl vairāk. Tāpat noteikti nepalīdz Bartomeu vēlme pārdot vairākus pieredzējušus futbolistus, kuri vienlaikus ir Mesi labi draugi.

Un kā tad bez Covid-19 radītās pandēmijas ietekmes uz procesiem. Proti, tai sākoties, bez diskrētas apspriešanās ar spēlētājiem un paziņojot publiski, nolemts, ka notiks algu samazinājums līdz pat 70%. Mesi tas neesot paticis, jo viņš uzskatīja, ka visi tam būtu piekrituši arī, ja tas netiktu padarīts par publisku notikumu. Aprīļa sākumā Bartomeu paziņoja, ka līdz ar šo lēmumu “Barcelona” mēnesī ietaupa līdz pat 14 miljoniem eiro. Kājas konflikta kulminācijai sāka augt no šejienies…

Vairāku notikumu virkne novedusi pie tā, ka Mesi nosūtījis ierakstītu vēstuli (tas ir sava veida triks – to var saņemt tikai parakstot, tādējādi tās nosūtītājs pārliecinās, ka adresāts to ir saņēmis) Bartomeu, kurā paziņots, ka argentīnietis neplāno piedalīties pirmssezonas treniņnometnēs un pārbaudes spēlēs. Viņš vēlas pamest klubu bez transfēra maksas un šāds punkts bija iekļauts arī viņa līgumā, kurš beidzas vien nākamajā vasarā. Līgumā bija rakstīts, ka Mesi to var darīt līdz 10. jūnijam, taču pandēmijas ietekmē situācija nav tik viennozīmīga. Mesi kā savus argumentus min, ka viņš aizvien ir tiesīgs to darīt, jo vīrusa izplatības dēļ čempionāta norises laiki ir pārcelti un tāpēc šis punkts vēl ir ar juridisku spēku.

Viena no iespējām – Bartomeu aiziet pats

FOTO: Josep LAGO / AFP)

Par šo iespēju var teikt tā – visticamāk, tas nenotiks. Organizācijas struktūra būvēta tā, ka “Barcelona” klubs pieder reģistrētajiem kluba biedriem un neviens no tiem nevar viņu piespiest aiziet. Reālākais scenārijs ir tāds, ka situācija kluba iekšienē kļūst tik neizturama, ka prezidentam ir vieglāk pamest savu posteni, nevis censties pārliecināt citus par savu lietderību, tur paliekot. No malas izskatās, ka Bartomeu ir ļoti tuvu šādai situācijai, jo tik lielu naidu un kritiku viņš iepriekš nekad nav saņēmis. Fani viņu nemīl, Mesi ir gatavs aiziet un aiziet arī augsta līmeņa citu kluba struktūru darbinieki. Tāpēc pieņēmums, ka Mesi mākslīgi iniciējis savu aiziešanu, lai patiesībā izdarītu spiedienu uz Bartomeu, publiskajā telpā ir tik izplatīts. Savu viedokli izteicis arī kluba bijušais vadītājs Huans Laporta: “Bartomeo ar visu esošo valdi ir jādemisionē. Tas ir vienīgais veids, kā noturēt klubā Mesi.”

Pieminēšanas vērts ir fakts, ka Bartomeu jebkurā gadījumā drīzumā no kluba būs jāaiziet, jo “Barcelona” iekšējos statūtos pieņemts, ka prezidenta krēslu nevar ieņemt ilgāk par diviem termiņiem. Jaunā vadītāja vēlēšanām bija jānotiek jau šovasar, taču korekcijas tajā ieviesa pandēmija. Bartomeu tās pārcela uz martu, nevis vēlāk, kas arī raisīja neapmierinātību.

Cita iespēja – par to jānobalso biedriem

Ja Bartomeu neaiziet brīvprātīgi, tad cits instruments ir kad par to nobalso biedri, kas maksā ikgadējās iemaksas. Kluba statūti paredz īpašu prezidenta atlaišanas procedūru – tas ir neuzticības balsojums. Pirmais solis uz to ir savākt 15% no visu biedru saraksta (tie iznāk aptuveni 17 tūkstoši) un tad dienas kārtībā tiek nozīmēts balsojums. Nākamais solis – attiecīgajā balsojumā divām trešdaļām jāizsaka neuzticība esošajam prezidentam, kas skaitliski ir aptuveni 100 tūkstoši balsu, kā rezultātā tiek izsludinātas ārkārtas prezidenta vēlēšanas.

Agrāk ierosināt pirmstermiņa prezidenta atlaišanu bija vienkāršāk, jo, lai uzsāktu šo procedūru, sākotnēji bija nepieciešami vien 5% biedru paraksti. Bet 2013. gadā Sandro Rosels, kurš korupcijas skandāla dēļ pats pameta amatu, šo slieksni palielināja uz 15%, kas ievērojami apgrūtinājis Bartomeu opozicionāru iespējas viņu gāzt.

Atlaišanas procedūra tika iedarbināta jau 2017. gadā, kad klubu pameta Neimārs un vienlaikus bija daudz neskaidrību arī par Mesi, kurš bija ļoti neapmierināts, ka vadība to ir pieļāvusi. Parakstu vākšanu uzņēmās bijušais kluba prezidenta amata kandidāts Augusto Benedito. “Barcelona” bija ļoti tuvu šādam neuzticības balsojumam, bet rezultātā Benedito izdevās savākt vien 12 504 biedru parakstus, ar ko bija par maz. Atkārtoti centieni bija vērojami arī 2019. gadā, taču tie ātri pieklusa.

Kā savulaik atzinis 2017. gada parakstu vākšanas iniciators Benedito, tad savākt 17 tūkstošus ir nereāli. Pirmkārt, jo tuvākajā laikā mači tāpat norisināsies pie tukšām tribīnēm, tāpēc ar dokumentu lēveriem uz stadionu doties nav jēgas. Otrkārt, fanu kopiena ar vadības pārstāvjiem sadarbojas nelabprāt, bet, treškārt, nepieciešamais daudzums parakstu ir jānoformē 14 dienu laikā, kas ir kaut kas no zinātniskās fantāzijas. Tas ir pārbaudīts dzīvē.

Visreālākais scenārijs būtu tāds, ka oktobrī paredzētajā biedru kopsapulcē netiktu pieņemts kluba budžets. Šādam lēmumam ir tāds spēks kā tad, ja tiktu izteikts neuzticības balsojums. Bet Mesi tik ilgi nav gatavs gaidīt…

Kur Mesi dosies, ja dosies?

FOTO: SCANPIX/AP

Kā izskanēja ziņas par argentīnieša vēlmi pamest “Barcelona”, loģiski, ka visiem prātā nāca divi klubi – Parīzes “Saint Germain” savas naudas dēļ un Mančestras “City”, kuru trenē “Barca” bijušais treneris Peps Gvardiola. Kopā ar Gvardiolu “Barcelona” piedzīvoja zelta laikus – četru gadu laikā, kad Peps bija pie komandas vadības stūres, klubs trīs reizes triumfēja vietējā čempionātā, bet divreiz Čempionu līgā, kā arī izcīnīja daudz citas mazākas nozīmes trofejas. Runā, ka abi pat esot jau sazvanījušies par iespējamo pāreju, bet “City” meklē iespējas kā atbrīvot līdzekļus, lai varētu iegādāties Mesi, nepārkāpjot “financial fair play” noteikumus.

Cits šķērslis varētu būt pārejas summa, kas Mesi līgumā noteiktā 700 miljonu eiro apmērā. Visiem ir skaidrs, ka neviens uz pasaules tādu summu nemaksās un nemaz nevar atļauties. Izskanējušas spekulācijas, ka “Barcelona” vēlas pasaules futbola atkārtotu rekordu summu, proti, 222 miljonus eiro, par cik tika pārdots Neimārs. Tiesa, arī šis variants izskatās gaužam nereāls pandēmijas radīto ekonomisko seku dēļ.

Paskatoties no citu Eiropas klubu perspektīvām, izskanējis arī Milānas “Inter” vārds, kas nule kā vienojies ar itāļu speciālistu Antonio Konti par līguma pagarināšanu, taču treneris jau izteicies, ka “Inter” šovasar nevar atļauties dārgus transfērus.

Atgriežoties pie raksta sākumā minētā līguma punkta par Mesi iespējām pamest klubu katru sezonu pirms 10. jūnija (informācija vairākos avotos atšķiras, citviet tiek piesaukts 31. maijs) bez pārejas maksas, balstoties uz to, ka pandēmijas dēļ šis punkts ir jāpārskata un viņu ieskatos Mesi ir leģitīmas tiesības aiziet, viss velk uz to, ka abas, nu jau karojošās puses, varētu satikties tiesā. Vismaz tādu pozīciju ir paudis Bartomeu, kurš negrasās piekāpties, neskatoties uz to, ka kluba prezidenta krēslā viņam atlicis tikai nedaudz vairāk kā gads. Arī Mesi būtu gatavs savu taisnību pierādīt, izejot cauri juridiskām procedūrām. Kurš no tā beigās būs ieguvējs?

Atbilde ir īsa – neviens. Ja Mesi tiesā zaudē, bet klubs viņu nepārdod, tad uzbrucējs būs nelaimīgs un diez vai demonstrēs labāko sniegumu, kamēr klubs, ja nepārdos, var zaudēt Mesi par pliku velti. Protams, pastāv arī pozitīvākais iespējamais variants – Bartomeu atkāpjas, klubā tiek veiktas lielas pārmaiņas, par kurām Mesi runā jau visu šo sezonu, un ilgstošā laulība turpinās ierastajās sliedēs. Vismaz uz gadu. Taču “Barcelona” ļoti riskē. Arī pie scenārija, kad Bartomeu aiziet un notiek pārmaiņas, pēc nākamās sezonas Mesi jau ir pilnībā brīvs no jebkādām līgumsaistībām ar klubu, tādējādi, ja viņam nepatīk ieviestās pārmaiņas, viņš aizies tā vai tā…

FOTO: SCANPIX/FC BARCELONA

Leave a Comment on Mesi vai Bartomeu – kurš paliks, bet kuram jāaiziet?

Latvijā sporta aģentu nav daudz, bet Rūdolfs Nerets ir viens no tiem. Viņa kolēģis Artūrs Kalnītis izlauzis ceļu līdz Nacionālajai Basketbola asociācijai, pārstāvot šajā līgā vairākus mūsējos, tikmēr Rūdolfs Nerets pievērsies darbam ar hokejistiem. Ar aģentu tikos, lai pārrunātu šīs profesijas aizkulises, kā arī ieskicētu, cik ļoti Covid-19 ir ietekmējis spēlētāju atalgojumu Eiropā.  

 Artūrs Kalnītis ir izdarījis fenomenālu darbu. Pirmie klienti, kas viņam bija, šobrīd spēlē Nacionālajā basketbola asociācijā. Ne katram aģentam tā sakrīt, ka pirmais klients, ar kuru uzsāc sadarbību, spēlē NBA. Manā gadījumā es mēģināju strādāt ar hokejistiem, lai paplašinātu aģentūras darbību. Mēs piesaistījām cilvēku no hokeja aprindām, kurš bija vārtsargs. Viņš pārzināja situāciju hokejā, tomēr redzēju, ka viņam nebija tik liela motivācija, lai šo darbu veiktu un piesaistītu spēlētājus. Es turpināju strādāt šajā amatā, taču šī nav mana pamatnodarbošanās, tas vairāk ir kā hobijs.  

Ar katru gadu pieauga spēlētāju skaits, kuri pārstāv aģentūru?

Ir divi pamatdarbības principi. Pirmkārt, jaunie spēlētāji, un tas bija mans fokuss sākumā, bet ņemot vērā, ka darbs aģentūrā nebija man pilnas dienas darbs, es no sākuma to tik labi nepārzināju. Jauno spēlētāju ir par vēlu attīstīt 20 gadu vecumā. Pēc standarta aģenta pieejas nevienā sporta veidā neskatās uz spēlētāju 14 gadu vecumā. Tas ir pārāk liels risks. No biznesa viedokļa tas neatmaksājas. Es ņēmu jaunos, kuri bija 19 – 20 gadus veci. Bet vēlāk taisīju otro kārtu ar jaunajiem spēlētājiem, un bija divi, trīs ļoti labi jaunie hokejisti, kuri aizbrauca uz Somiju, bet pašiem spēlētājiem vēlme un apņēmība ieguldīt simtprocentīgu darbu nebija tajā līmenī, kas nepieciešams. Viņi bija talantīgi, bet, ja nekļūdos, viņi jau ir beiguši spēlēt hokeju. Somijā ir maz tādu akadēmiju, kur spēlētājiem tiek nodrošināta dzīvesvieta. Tev pašam jāīrē dzīvoklis, un tas izmaksā ap 700 eiro mēnesī. Vēl daudziem ir jāšķiras no naudas, kas tiek maksāta par ledu un algām treneriem. Tā nauda tiek savākta no spēlētājiem. Līdz ar to spēlētājam, lai viņš dzīvotu un spēlētu Somijā var nākties šķirties no 1 200 eiro mēnesī. Plus vēl hokejistam jāēd par saviem līdzekļiem. Cik daudzi no vecākiem to var atļauties?

Ja pie tevis atnāktu 27 gadus vecs hokejists un teiktu, ka vēlas, lai atrodi viņam klubu, Tu to darītu? Vai arī Tev ir kāds konkrēts hokejistu vecuma diapazons ar kuru strādā?

Nē, nav. Viss atkarīgs, kas tas ir par spēlētāju un kādas ir viņa prasības. Mums Latvijā ir divi grāvji. Pirmkārt, Latvijas virslīga. Jebkurš Eiropas klubs spēlētāja CV skatās, vai līga, kuru pārstāv hokejists, ir pusprofesionāla vai profesionāla. Latvijā labu leģionāru nav, tos neviens uz šejieni neaicina. Klubi nevēlas maksāt ne trasfēru pārejas, ne algu, ne arī dzīvokli apmaksāt. Tāpēc neviens Latvijas virslīgu neuzskata par profesionālu līgu. Lai gan patiesībā dažu klubu līmenis ir labs. Līdz ar to spēlētāju, kurš spēlē Latvijas čempionātā, iekārtot labā ārzemju klubā ir grūti, jo viņš nespēlē profesionālā līgā.

Bet ir taču arī vairāki gadījumi, kad spēlētājs no Latvijas virslīgas ir nokļuvis kādā Eiropas virslīgas klubā. Piemēram, uzbrucējs Artūrs Mickevičs, kurš no Liepājas vēlāk nokļuva Francijā un uzrādīja labu statistiku.

Es tieši viņam arī palīdzēju tur nokļūt. Bet atgādināšu, ka viņš no Latvijas vispirms pārcēlās uz Krievijas augstāko līgu (VHL), kur spēlēja Ņeftekamskas “Toros” sastāvā, pēc tam nokļuva Slovākijā, un vēlāk pārcēlās uz Franciju. Toreiz Lionas treneris zvanīja augusta beigās, kad klubam atteicās pievienoties kanādietis. Trenerim steidzami vajadzēja labu hokejistu ar labās nūjas tvērienu. “Toros” rindās zināju Anžeju Tavzeļu, kurš savukārt pazina Lionas treneri. Mickevičs toreiz piekrita par mazu naudu doties uz Franciju. Viņš sevi pierādīja, bet trenerim viņš kā spēlētājs ļoti iepatikās. Tā bija situācija, kur salikās kopā daudzi dažādi faktori – īstais laiks un īstā vieta. Bet Mickevičs Francijā nenokļuva pa tiešo no Virslīgas. Pa tiešo no Latvijas Francijā nokļuva cits uzbrucējs Edgars Homjakovs, kurš 20 spēlēs Šamonī guva 34 vārtus. Daudzi jau skatās tikai ciparus, cik sakrājis un kuros čempionātos. Ja spēlētājs ir jauns un talantīgs, viņam ir iespējas no Latvijas tikt kādā labā Eiropas klubā, bet tā nekad nebūs TOP līga. Tā nebūs Zviedrijas Elites sērija, ne arī Allsvenskan līga. Varbūt varēs pretendēt uz līgumu Zviedrijas 1. divīzijā, Francijā vai arī Alpu līgā.

Bet ir klubi, kuri nevar atļauties augsta līmeņa leģionārus. Piemēram, Polijas līgā. Ne visi kubi var atļauties paņemt sastāvā labus leģionārus un tā vietā paņems savās rindās kādu latvieti.

Latvijā ir klubi, kuri piesaista sponsorus un spēlētājiem maksā pieklājīgas algas. Bet daudzi, īpaši jaunie, saņem lielākas algas nekā patiesībā ir viņu tirgus vērtība. Tas nostāda viņus situācijā, ka viņi pēc gada noteikti nespēlēs par mazāku algu. Kad parādās karjeras izaugsmes iespējas, viņš tiek sačākarēts savā vērtībā. Piemēram, Rīgas “Dinamo”. Nezinu, cik tagad Francijā saņems uzbrucējs Oskars Batņa, kurš spēlēja Rīgas “Dinamo”, bet zinu, ka tur klubi spēlētājiem maksimums maksā apmēram 16 – 18 tūkstošus eiro sezonā. Vairāki klubi aptuveni 12 -14 tūkstošus sezonā. Rupji rēķinot, 1 200 līdz 1 500 eiro mēnesī. Tikmēr KHL minimālā alga ir aptuveni 3 000 eiro mēnesī. Sanāk, ka spēlētājs nekāpj karjerā uz augšu. Vai nu tu esi piektajā vai pirmajā stāvā. Daudzi “Dinamo” spēlētāji Eiropā nenopelnīs tādu naudu, kādu var saņemt Rīgā. Varbūt Čehijā vadošajos klubos maksā līdzīgas algas. Ja kādam izdodas tikt Šveicē… Bet kopumā latviešu hokejistiem kā leģionāriem priekšā būs somi, zviedri un ziemeļamerikāņi. Tāpēc ir grūti tikt pie līgumiem ārzemēs. Bet Tu minēji Poliju. Daudziem amerikāņu un kanādiešu spēlētājiem ir daudz mazākas prasības nekā eiropiešiem, jo pāri okeānam ir ļoti daudz spēlētāju. Ja skatāmies kaut vai uz Kanādas junioru līgām – tur vienā vecuma grupā ir tūkstošiem spēlētāju. Viņš ir viens no tūkstots. Kad mūsējie aizbrauc uz Kvebeku, viņi ir kā izredzētie, jo nokļuvuši caur draftu. Līdz ar to mūsējo prasības ar kanādiešu prasībām nevar salīdzināt. Ļoti daudzi spēlētāji no NCAA un Kanādas junioru līgām nokļūst NHL, bet tāpat daudzi nemaz netiek spēlēt šajā līmenī, un tad viņi ir gatavi aizbraukt izmēģināt spēkus jebkur Eiropā – Polijā, Zviedrijā un citur. Ir piemēri, ka spēlētājs aizbrauc uz Zviedrijas 4. līgu, neizvirzot nekādas prasības, jo nāk no situētas ģimenes. Spēlētājs Eiropā uzspēlēt hokeju uztver kā piedzīvojumu. Ļoti daudz klubi būtu gatavi par mazām summām pie sevis dabūt šos ziemeļamerikāņu hokejistus. Viņi atbrauc, noslēdz līgumus par mazām summām, iemet daudz vārtus, un pēc tam, piemēram, aizbrauc spēlēt uz Norvēģiju. Atceros, ka bija tāda situācija. Ambīcijas un vēlme nopelnīt labu algu latviešu spēlētājiem ir ļoti augsta. Piemēram, Vācijas otrās līgas Drēzdenes kluba pārstāvis vēlējās pie sevis latvieti, kurš spēlē Krievijas augstākajā līgā, bet man tas hokejists atbildēja, ka Krievijā viņš klāt pie algas par katru spēli vēl saņem bonusā 200 dolārus. Lai gan Vācijas klubs viņam solīja līdzvērtīgu algu, kādu varētu saņemt KHL. Es teicu spēlētājam, ka viņam ir 28 gadi, palicis, iespējams, pēdējais gads VHL, jo komandā tikai daži spēlētāji var būt vecāki par 28 gadiem. Es teicu, ka nākamgad būs vēl lielāka konkurence klubā. Bet viņš neizbrauca uz Vāciju. Nevar noliegt, ka latviešu hokejistiem ir krietni augstākas prasības nekā kanādiešiem.

Var secināt, ka algas spēlētājiem Eiropā ir ļoti dažādas, bet ir vērojams kritums.

Katrs cilvēks ir citādāks. Ir latvieši, kuri ir gatavi doties uz ārzemēm un cīnīties par vietu sastāvā, taču viņiem ir vāja statistika. Monētai ir divas puses. Jābūt gan labai statistikai, gan arī labām prasmēm. Es labprāt viņiem iedotu savu pieredzi, bet hokejisti bieži domā, ka viņiem būs labāki piedāvājumi un viņi ir gatavi pagaidīt. Viņiem nav šīs pieredzes. Arī tagad man spēlētāji jautā, vai piedāvājums, kurš tika izteikts aprīlī vēl ir spēkā?

Vai tavā lokā ir daudz spēlētāju, ar kuriem Tev nav bijis kontakta, bet kuri zvana un saka: “Klau, es zinu, ka esi aģents, vai vari palīdzēt tikt pie līguma kādā klubā?”

Tādi ir, bet es neteiktu, ka daudz. Labu spēlētāju aģents atrod pats. Savukārt, ja spēlētājs ir tāda līmeņa, kuram grūti palīdzēt, tad viņš pats meklēs aģentu. Tie pārsvarā ir jaunie spēlētāji, kuri mēģinājuši braukt uz Skandināviju, tikuši 2. vai 3. līgas junioru klubos un mēģina izsisties. Tie, kuri paši mani uzmeklē, tiem principā ir ļoti grūti palīdzēt. Nesen man piezvanīja Raimonds Vilkoits (bijušais HK “Rīga” treneris), jautājot, vai varu palīdzēt hokejistam, kurš vairs vecuma ierobežojuma dēļ nevar spēlēt MHL. Sarunājām klubu Zviedrijā, bet atnāca kluba direktors un norāva rokas bremzi, sakot, ka strādā ar zviedriem un somiem, viņam jaunais latvietis neesot nepieciešams. Tas ir sarežģīts vecums posms – tu vairs nevari spēlēt MHL, bet nav arī kur īsti turpināt karjeru. Tāpēc labi, ja 16 gados var tikt uz Somiju vai Zviedriju, kur pēc tam ir iespēja pievienoties šo valstu pieaugušo komandām. Paveras iespēja spēlēt kādā no 40 komandām, savukārt, ja izej cauri MHL, tad ir tikai viena iespēja – “Dinamo”.

Vai Tu saviem klientiem izvirzi tādu prasību, ka esi gatavs sadarbības noslēgšanai ar nosacījumu, ka Tu būsi viņu vienīgais aģents? Cik tev tas ir būtiski?

Gadījumi ir dažādi. Ir reizes, kad spēlētājiem ir bijuši vairāki aģenti un esmu izstumts no laivas. Tad notiek pārrunas un saku, lai pasaka, ar kuriem vēl sadarbojas, jo es zinu daudzus no viņiem. Zinu, kurš ir normāls un kuram var uzticēties, bet kuram nē. Bet tik un tā kāds cits pamanās piezvanīt. Man visgrūtāk ir viņam izlauzt ledu. Man bija viens mūsējais Slovākijā, kurš pirms tam bija arī Polijā. Visgrūtāk mūsējo ir dabūt kādā līgā, kad par viņu neviens neko nezina. Un šim pakalpojumam ir vislielākā pievienotā vērtība. Tas ir mans ieguldītais laiks, attiecību veidošana, uzticēšanās un tā tālāk. Es sarunāju pārbaudes laiku klubā, citreiz nopērku lidmašīnas biļetes, bet tad notiek sekojošais. Viņš parāda labu sniegumu un pēc spēles vietējais aģents pieiet klāt un pasaka: “Es tev dabūšu labu līgumu, nāc strādāt ar mani!” Latvijā ar spēlētājiem man ir noslēgti dažādi līgumi, kuri ir pārkāpti, bet es domāju vai ir vērts spēlētāju sūdzēt tiesā, jo kompensācijas nav lielas. Taču neviens no viņiem nav godprātīgs, lai pateiktu, ka mums bija vienošanās, bet es to pārkāpu un samaksāšu līgumsodu. Tā nenotiek. Man ir spēlētāju līgumi, kuru termiņš ir beidzies un tos būtu jāpagarina, bet vairāku gadu garumā tas aiziet pašplūsmā. Ir bijuši gadījumi, kad spēlētāji man rakstījuši: “Klau, Rūdolf, es zinu, ka tu vienam palīdzēji nokļūt Vācijā. Mēs toreiz ne pārāk labi šķīrāmies, varbūt tu man atkal vari palīdzēt?” Klasika.

Daudzi negatīvi stāsti dzirdēti par Slovākijas čempionātu un vietējiem klubiem, kas spēlētājiem palikuši parādā naudu. Agris Saviels ir viens no mūsējiem, kuru slovāki piečakarēja, bet noteikti ne pirmais un pēdējais.

Tas neattiecas tikai uz latviešu vai kanādiešu spēlētājiem. Slovāki čakarē visus, arī vietējos. Man ir bijuši slovāku spēlētāji, kuri teikuši, ka savās mājās nevēlas spēlēt. Bet tagad situācija ir mainījusies. Slovāki izveidoja spēlētāju asociāciju, taču bija pretrunas. Asociācijā var iesniegt prasību, ka spēlētājs ir piečakarēts, taču tajā ir ievēlēti pašu klubu pārstāvji un veidojas interešu konflikts. Slovākiem radās jautājums, vai šis mēhānisms vispār strādā. Man reiz bija klients slovāks Boriss Valabiks, harizmātisks spēlētājs. Viņa attēls Slovākijā ir izvietots uz visiem plakātiem, viņš ir mediju zvaigzne. Mēs par šo situāciju runājām pērn un viņš stāstīja, ka slovāki ir sapratuši, ka vēlas mainīt šo kārtību. Tagad noteikumi līgā ir krietni stingrāki, proti, ja klubs neizmaksā algu līdz gada beigām, tas var zaudēt licenci. Iepriekš tā nebija.

Vai vari nosaukt TOP līgas Eiropā, kurās ir vislielākās algas? Saprotams, ka KHL ir ārpus konkurences.

Pirms četriem, pieciem gadiem Somijas augstākajā līgā pirmās vai otrās maiņas spēlētājs saņēma 4 000 – 5 000 eiro mēnesī. Vadošajos klubos varbūt kāds saņēma līdz 10 000. Bet tur ir diezgan lieli nodokļi. Šobrīd tās summas, runājot ar dažiem aģentiem, ir augušas. Un diezgan ievērojami. Laba līmeņa spēlētājs sezonā saņem ap 120 – 140 tūkstošiem. Vislielākās algas ir Šveicē, kur laba līmaņa vietējie šveicieši saņem pat no 800 tūkstošiem līdz vienam miljonam sezonā. Tur ir ļoti lielas algas. Es nesen biju Šveicē, kur viens bijušais treneris stāstīja, ka valstī norit sarunas, ka vajadzētu palielināt leģionāru limitu līdz septiņiem vai astoņiem. Bet atcelt Šveices licences piešķiršanu tiem, kuri 14 gados ir aizbraukuši uz turieni un vairāku gadu garumā spēlējot ieguvuši to. Līdz ar leģionāru limita palielināšanu tiktu nosistas algas šveiciešiem.

Cik ļoti Covid-19 ietekmēs spēlētāju atalgojumu Eiropā? Vācu klubi nogaida līgumu slēgšanu, jo to ienākumi lielā mērā ir atkarīgi no pārdoto biļešu skaita. Nav pilnu tribīņu, nepildās klubu budžeti, un patlaban nav skaidrs, kad sāksies sezona un cik līdzjutējus drīkstēs ielaist hallēs.

Jā, klubiem lielākie ienākumi ir no biļešu tirdzniecības un šī ir ļoti svarīga budžeta sastāvdaļa. Varbūt KHL tas nav tik izteikti, jo tur lielie sponsori papildina kluba kasi. Drēzdenes klubs no Vācijas otrās līgas, kurā spēlē Elvijs Biezais, sarīkoja Winter Classic spēli futbola stadionā, kur vietas ir 35 000 skatītāju, un no viena šāda mača klubs nopelnīja vienu miljonu. Bet kopumā algas ir kritušas par 40 – 50 procentiem, izņemot Zviedriju. Zinu vienu amerikāņu hokejistu, kurš Somijā tika atzīts par vērtīgāko aizsargu, bet tagad spēlē Zviedrijā. Viņa alga tur ir augstāka nekā viņš varētu saņemt Rīgas “Dinamo”. SHL labākie spēlētāji varētu saņemt no 10 līdz 20 tūkstošiem mēnesī, savukārt lejasgala komandās, kā arī Allsvenskan līgā ir ļoti mazas algas. 1. divīzijas klubi pateica, ka turpmāk nespēs spēlētājiem samaksāt. Bet saka jau, ka krīzes laikā vislielākie ieguvēji ir tie, kuri ir spēcīgi. Ne tikai sportā, bet arī jebkurā biznesā. Biznesmenis krīzes laikā īpašumus dabūs par kapeikām. Tajā pašā Drēzdenē tagad algas ir nogrieztas un nosacījumi ir krietni sliktāki. Vācijā divi spēlētāji izveidoja asociāciju, kurā aizstāv hokejistu tiesības, sakot, ka ir krīze, bet viņi nepiekāpsies algu samazinājumam. Viņi arī uzstāj, ka klubiem jāsedz 25 procenti no algas par laika periodu no augusta līdz oktobrim, kamēr sezona nenotiek. Savukārt klubiem, lai tie izdzīvotu, jāpiedāvā spēlētājiem algu samazinājums par 25 procentiem.

Kopumā šobrīd ir daudz grūtāk iekārtoties ārvalstu komandās nekā iepriekš – gan profesionāļiem, gan arī junioriem. Saistībā ar Covid-19 situāciju ASV, daudzi zviedri un somi, kas bija Amerikā vai arī plānoja doties uz turieni, tagad atgriežas spēlēt mājās, līdz ar to tirgus Skandināvijā ir pilns ar vietējiem hokejistiem. Otrkārt, kas attiecas uz junioriem – ja iepriekš pat TOP klubi labākajiem jaunajiem spēlētājiem izņēmuma gadījumos palīdzēja ar izmaksu segšanu, tad šobrīd, kad krīzē nav naudas, junioru vecuma hokejisti ir pēdējie kluba prioritāšu sarakstā, un praktiski nevienam ārzemniekam ar nūjām, ar slidām un dzīvesvietas nodrošināšanu neviens klubs nepalīdzēs.

Foto: Mārtiņš Lācis

Leave a Comment on Hokeja aģents par latviešiem, kanādiešiem, līgumiem un algām

Nākamajā nedēļā startēs Kontinentālās hokeja līgas 13. sezona, un Rīgas “Dinamo” pēc septiņu gadu pārtraukuma mēģinās atgriezties Gagarina kausa apritē. Klubs nomainījis logotipu un ārējo identitāti, par galveno treneri kļuvis Pēteris Skudra. Viens hokejists bijis klāt visās “Dinamo” pārmaiņās – Gints Meija ir viens no tikai diviem spēlētājiem KHL, kuri gatavojas 13. sezonai pēc kārtas vienā un tajā pašā komandā.

Pirms Rīgas “Dinamo” izveidošanas tobrīd 20 gadus vecais Gints Meija bija “Rīga 2000” rezultatīvākais spēlētājs Latvijas čempionātā, kopā skaitot regulārajā čempionātā un izslēgšanas mačos sakrātos punktus – viņš 46 spēlēs iekrāja 47 punktus. Turpat blakus viņam atradās divi uzbrucēji, kuru vadībā Meija ir spēlējis “Dinamo” – Artis Ābols un Ģirts Ankipāns. Ābols pēc šīs sezonas kļuva par Jūliusa Šuplera palīgu, Ankipāns pienesa ieročus snaiperim Marcelam Hosam, bet Meija centās nostiprināties “Dinamo” rindās.

Kluba pirmajā pastāvēšanas sezonā Meija aizvadīja 18 spēles, vairāk laika pavadot “Rīga 2000” rindās, kas nu jau bija kļuvis par “Dinamo” fārmklubu un spēlēja Baltkrievijas Ekstralīgā. Arī otrajā un trešajā “Dinamo” sezonā uzbrucējs uzspēlēja fārmklubos, bet kopš 2011./12. gada sezonas Meija kļuvis par stabilu pamatsastāva spēlētāju. Varētu pat teikt, ka par “Dinamo” vērtību, jo neviens cits hokejists “Dinamo” rindās laukumā nav izgājis visās 12 aizvadītajās sezonās. Un tagad Meija kopā ar komandu gatavojas arī 13. sezonai.

Piecās no pēdējām sešām sezonām Meija guvis desmit un vairāk punktus. Vienīgais izņēmums bija 2017./18. gada sezona, kuras sākumā viņa kreklu rotāja kapteiņa uzšuve. Meija apstājās pie deviņiem punktiem, un iemesls bija skarbi vienkāršs – viņš sezonu pabeidza bez gūtajiem vārtiem. Runājot tieši par pēdējo sešu sezonu nogriezni, sezona bez vārtiem arī bijusi vienīgā, kurā viņš nav sasniedzis vismaz piecu vārtu robežu. Meijas personīgie KHL rekordi vienā sezonā ir deviņi vārti un 16 punkti.

Meija ir tikai viens no trim hokejistiem, kuri 13. sezonu pēc kārtas grasās aizvadīt vienā un tajā pašā KHL komandā. Te gan jāmin, ka viens no viņiem ir ar izņēmumu. Proti, Novosibirskas “Sibir” aizsargs Konstantīns Aleksejevs 2016./17. gada sezonu sāka Maskavas CSKA rindās, tomēr komandu pameta pēc aizvadītām 16 spēlēm un atgriezās Novosibirskā, kur nospēlēja sezonas lielāko daļu. Tādējādi Aleksejevs KHL karjeras laikā pārstāvējis divas komandas, bet “Sibir” rindās viņš spēlējis visās līdzšinējās 12 sezonās. Viņam ir līgums arī uz nākamo.

Bez Meijas sarakstā ir atrodams vēl viens uzbrucējs – Romāns Starčenko no Nursultanas “Barys”. Tā ir vienīgā KHL komandā, kurā viņš spēlējis, lai gan arī Starčenko, tāpat kā Meija, agrāk spēles laiku dalīja starp galveno komandu un fārmklubu. Starčenko bijis Kazahstānas izlases kapteinis pasaules čempionātā, bet “Barys” rindās pie kapteiņa uzšuves viņam nav izdevies tikt. Kopumā četrās “Barys” sezonās Starčenko guvis vairāk par 30 punktiem, rekordu viņš sasniedza 2018./19. gada sezonā – 39 punkti 56 mačos regulārajā čempionātā.

Līdz ar to tikai Meija un Starčenko, ja abi izies laukumā kaut vienā nākamās sezonas spēlē, – un abiem ir līgumi un diezgan stabila vieta sastāvā -, būs spēlējuši KHL visas 13 sezonas un pārstāvējuši tikai vienu komandu. Arī Aleksejevs visās sezonās būs pārstāvējis “Sibir”, bet 16 mači CSKA sastāvā neļauj viņam atrasties vienā plauktiņā ar Meiju un Starčenko.

Jāpiezīmē, ka Rīgas “Dinamo” rindās nav neviens spēlētājs, kuram šī būs 12. sezona komandā. Toties ir trīs hokejisti, kuri gatavojas 11. sezonai vienības rindās – uzbrucēji Lauris Dārziņš un Miķelis Rēdlihs, kā arī aizsargs Kristaps Sotnieks. Visi KHL spēlē kopš izveidošanas, bet pieturējuši citās komandās, pamēģinot leģionāra maizi. Sotnieks aizvadīja divas sezonas Toljati “Lada”, Rēdlihs divas sezonas spēlēja Jaroslavļas “Lokomotiv”, bet Dārziņš prom bija divas ar pusi sezonas – vispirms Kazaņas “Ak Bars”, pēc tam Čeļabinskas “Traktor”.

Nevienā citā KHL komandā nav četri spēlētāji, kuri to pārstāvējuši vismaz desmit sezonas. Piemēram, Sanktpēterburgas SKA rekords ir astoņas sezonas, ieskaitot gaidāmo. Skaidrs, ka te varam runāt par to, ka “Dinamo” ir Latvijas komanda, kas tiek būvēta uz latviešu spēlētājiem, tāpēc salīdzināt to ar Krievijas vienībām nebūtu līdz galam korekti. Taču Rīga izceļas arī uz Minskas “Dinamo” vai “Barys” fona. Arī šīs vienības pamatā tikušas būvētas uz nacionālās bāzes.

Vēl viens statistikas rādītājs, kuru būtu vērts atzīmēt – KHL ir septiņi hokejisti, kuri vienas komandas kreklā aizvadījuši 500 vai vairāk spēles. No šiem septiņiem trīs spēlē Rīgas “Dinamo”. Miķelis Rēdlihs aizvadījis 551 spēli, bet gan Meijam, gan Sotniekam ir 518 mači “Dinamo” rindās. Ne velti abi ārpus laukuma ir labi draugi – pat aizvadīto spēļu skaits komandā ir vienāds.

Interesentākais, ka šajā kategorijā vadošais spēlētājs šajā rakstā vēl nav piesaukts. Aizsargs Jevgeņijs Birjukovs aizvadījis 627 spēles Magņitogorskas “Metallurg”. Viņš vienībā aizvadīja pat 15 sezonas – trīs pirms KHL izveidošanas un 12 sezonas KHL ietvaros. Taču pirms jaunās sezonas viņš izrādījās “Metallurg” nevajadzīgs, tāpēc parakstīja līgumu ar Ufas “Salavat Yulaev”. Protams, pastāv iespēja, ka sezonas laikā viņš atgriezīsies “Metallurg” komandā, un tad viņš būs pievienojams Meijas, Starčenko un Aleksejeva sarakstam. Taču tad jāmainās “Metallurg” vadības domām. Vai jāmainās “Metallurg” vadībai.

Noskaidrojām, ka Rīgas “Dinamo” izceļas uz KHL fona ar to, cik ilgi vairāki spēlētāji pārstāvējuši komandu. Viņi visi bijuši latvieši, bet tikai viens leģionārs “Dinamo” kreklā spēlējis piecās dažādās sezonās. Uzminēt viņa vārdu nav grūti – Marcels Hosa. Un arī te nepieciešama atkāpe, jo pilnas bija tikai trīs sezonas. Vēl vienu viņš sāka Maskavas “Spartak” un pēc tam atgriezās Rīgā, bet vienu sezonu Hosa sāka Rīgā, bet pabeidza dzimtenē Slovākijā. Piemēram, tikai 22 gadus vecais Kristaps Zīle ar nākamo izgājienu uz ledus “Dinamo” rindās būs spēlējis jau sešos regulārajos čempionātos – vairāk nekā jebkurš no leģionāriem.

Pie piektās sezonas “Dinamo” varēja tikt kanādietis Koltons Gilīss, kurš Rīgā nospēlēja četrus gadus pēc kārtas. Tomēr viņam vieta Skudras plānos nav atradusies. Vēl vairāk par divām sezonām Rīgā aizvadījuši lietuvietis Nerijus Ališausks (trīs), kanādietis Brendons Makmilans (trīs), un blakus pieliekams arī Metjū Majone, kurš gatavojas aizvadīt trešo sezonu. Lai gan pērn viņš “Dinamo” pārstāvēja tikai četrās spēlēs.

Tieši tāds bijis Rīgas “Dinamo” rokraksts visās sezonās – gana stabils latviešu kodols un ļoti mainīgs leģionāru sastāvs.

Foto: Rīgas “Dinamo”, Raimonds Volonts

1,153 Comments on KHL līmenī unikālais Meija: bijis klāt visās “Dinamo” pārmaiņās

“Sporta pils” aizsāk jaunu rubriku “Skatuve” – tie būs sportistu stāsti pirmajā personā par sev nozīmīgu vai interesantu karjeras posmu.

Šoreiz hokejista Kaspara Daugaviņa stāsts. Kā viņš no junioru līgas Kanādā lauza ceļu uz pasaules hokeja meku – Nacionālo hokeja līgu (NHL). Rakstā būs lasāms par pieredzi Amerikas hokeja līgā (AHL), kad tika izcīnīts arī Kaldera kauss, par nedotajām iespējām un sajūtām, kad esi tik tuvu Stenlija kausam, bet līdz tam neaizsniedzies…

Materiāls būs pieejams divās daļās.

Kaspars Daugaviņš

2006. gadā debitēju pieaugušo izlasē pasaules čempionātā Rīgā. Vasarā mani izvēlējās Ontario hokeja līgas (OHL) ārzemnieku draftā, kā arī NHL draftā [3.kārta, kopējais 91. Numurs, Otavas “Senators”]. Otava vēlējās, lai braucu spēlēt uz junioru līgu, ko arī darīju. Augusta beigās aizlidoju uz Toronto, kur atradās Ontario līgas komanda “Michael Majors”. Neuzspēju pat izmēģināt spēkus “Senators” treniņu nometnē, kā parasti sanāk, vismaz uz pāris dienām, tikko draftētajiem spēlētājiem. Pateica, ka sezonu aizvadīšu OHL, bet uz “Senators” nometni braukšu nākamajā vasarā.

Neko daudz par OHL nezināju. Vien to, ka trīs Kanādas junioru līgas [Kvebekas, Ontario un Rietumu jeb WHL) ir vadošās pasaulē. Pakonsultējos ar Mārtiņu Karsumu un Oskaru Bārtuli, kuriem iepriekš bijusi pieredze. Tiesa, viņi spēlēja Kvebekas līgā. Bet man izstāstīja, kādi ir sadzīviskie apstākļi – jādzīvo ģimenēs, kāds ir treniņu grafiks, u.t.t. Baigi nebaidījos, jo iepriekšējo sezonu biju pavadījis “Rīga 2000”, kas bija profesionāls klubs. Tāpēc nekā jauna vai traka nebija. Valodu zināju, bet bija jāpierod, ka tā ir jālieto visu laiku, taču tam ātri tiku pāri. Pēc mēneša jau tekoši visiem runāju pretī (iesmejas).

Naudu par spēlēšanu nesaņēmu, ja neskaita stipendiju, kas bija kādi 50 dolāri nedēļā. Bet īsti to neizjutu, jo audžu ģimene praktiski uztur tevi pilnībā. Viņiem par to maksā arī klubs.

Togad komandā bija vēl viens latvietis Krišs Grundmanis, kurš ieradās Kanādā pāris dienas ātrāk nekā es. Es atlidoju uz Toronto un lidostā mani sagaidīja komandas galvenā trenera asistents un braucām uz turieni. Sākumā bija nedēļu ilga treniņu nometne, pēc kā tika rīkotas kopīgas pusdienas, kur mums bija iespēja iepazīties ar mūsu “jaunajām” ģimenēm.

Pirmie iespaidi par hokeja līmeni bija tādi, ka pēc sezonas pie večiem bija jāatgriežas junioru līmenī, kur jāizmanto nedaudz citas iemaņas. Un jāpierod pie mazajiem laukumiem, kas arī nebija nekāda problēma – man uz tiem patika spēlēt, jo spēles dinamika bija pavisam cita. Pirmajā treniņspēlē notika vismaz kādi seši kautiņi. Man tas bija pārsteigums un pie sevis domāju – kur es esmu atbraucis?

Sportiski gan viss bija ļoti kārtībā – komandās ir daudz talantīgu kanādiešu, kas prot spēlēt hokeju, nevis tikai iemet ripu zonā un skrien tai pakaļ. Tāpat bija vecāki par mani, bet pāris gadu starpību tomēr tajā vecumā var just. Es gan labi adaptējos un man arī paveicās, ka ielika vienā maiņā ar labiem džekiem. Treneri uzticējās un deva daudz spēlēt, kas ļoti palīdzēja attīstīties. Bijām vadošā maiņa no paša sezonas sākuma. Tas gan netraucēja man pirmajā sezonā vismaz kādas 10 reizes izkauties – arī junioru līgās tas notiek. Regulāri provocēja, sita pa rokām, kaut kur netīri iegrūda apmalē. It īpaši, ja tu esi nezināms eiropietis, tevi nerespektē un cenšas morāli iebiedēt. Es muguru negriezu – kad vajadzēja, tad atbildēju. Speciāli gan pats nelīdu kauties. Zināju nerakstītos likumus kad to vajag darīt, un kad tam nav piemērots laiks. Man pirmajā vietā bija hokeja spēlēšana. Mums komandā bija pāris tafgaji, kas parūpējās par situāciju, kad tas prasījās. Jau no junioru vecuma komandās ir šie tafgaji. OHL ir kā maziņš solis uz NHL, tāpēc to mentalitāti mēģina ieaudzināt laicīgi, lai sperot nākamo soli uz AHL vai uz NHL, spēlētāji būtu gatavi.

Sadzīviski problēmu nebija. Vienīgi tas, ka nekad nebiju dzīvojis svešā ģimenē, kur ir kaut kādi noteikumi. Biju pieradis būt pastāvīgs, jo mani vecāki jau 15 gadu vecumā palaida vienu uz Maskavu [Daugaviņš vienu sezonu aizvadīja Maskavas CSKA sistēmā, jauniešu komandā] dzīvot. Te man jau ir 18, bet ir vecāki, kas saka, ka desmitos vakarā jāiet gulēt. Vienīgi atšķīrās treniņu laiki. “Rīga 2000” pārsvarā trenējamies no rīta, bet te pēcpusdienā, jo lielākā daļa puišu mācījās skolā. Es skolā negāju, bet ieguvu vidējo izglītību tālmācībā. Sezonas vidū gan tie, kuriem nebija jāapmeklē skola, no rītiem sāka darboties trenažieru zālē.

Ja “Rīga 2000” laikā es fiziskajos testos biju viens no spēcīgākajiem un tas bija starp profesionāliem un pieaugušiem džekiem, tad OHL es biju šokā – tur visi ir ļoti labā formā! Viņiem tas ir asinīs. Viņi jau no 15 gadu vecuma burtiski dzīvo trenažieru zālēs un strādā pie fiziskās sagatavotības. Ievēro pareizu režīmu un uzturu. Protams, bija jaunāki puiši, kas bija mazāki un vēl nenobrieduši, bet 70% kanādiešu junioru hokejistu bija patiešām spēcīgi. Neteiktu, ka tur bija vesela grupa, kas būtu spēcīgāka par mani, bet bija čaļi, kas zālē plosīja tos trenažierus.

Ja salīdzinu ar pavadīto gadu Maskavā, tad uzskatu, ka tieši tur bija viens no maniem svarīgākajiem laikiem dzīvē. Tur es kļuvu morāli un fiziski spēcīgāks, bet hokejā neko jaunu neapguvu, jo es vienkārši netiku spēlēt. Nesakrita daudzi apstākļi. Tas treneris, kurš mani gribēja sastāvā, tika nomainīts, un jaunajam nelikos interesants. Tikai trenējos, bet padsmit gados ar to nepietiek, vajag spēļu praksi. Ontario līgā es atkal atguvu baudu spēlēt, bet Krievijā – pirmo reizi sastapos ar pieaugušo dzīvi.

Pirmo sezonu aizvadīju ļoti rezultatīvi [61 spēlē 60 (18+42) punkti], bet komanda netika “play-off”, tāpēc varēju doties uz viņu fārmklubu Binghemptonā, AHL un noslēgt sezonu tur. Kad atbraucu, uzzināju, ka esošais treneris Deivs Kamerūns iepriekš trenēja junioru komandu, kurā es tagad spēlēju, un viņš mani zināja. Tiesa, spēlētāju bija ļoti daudz – ne tikai no mūsu, bet arī citām junioru komandām, kā arī ECHL (Austrumkrasta līga). Konkurence bija liela, bet pats galvenais, ka man tika dota iespēja. Protams, ne vadošās lomas, bet pirmo pieredzi AHL izgaršoju. Tur jau spēlē kārtīgi veči – sajutu to gan laukumā, gan ārpus tā. Bet visi bija atsaucīgi. Es dzīvoju viesnīcā, bet mani vienmēr sauca līdzi, kad gāja atpūsties vai vakariņās, deva padomus, iesaistīja sarunās. Ziemeļamerikā vispār, nepārspīlējot var teikt, visi kolektīvi ir super! Viņiem ir pavisam cita domāšana nekā Eiropā.

Man likās interesanti, ka pārsvarā Ontario hokeja līgas komandām bija lielākas halles nekā AHL. Labi, man gan pirmajā sezonā bija halle ar diviem tūkstošiem vietu, bet, piemēram, “Knights” bija ar 12 tūkstošiem un uz katru maču biļetes tika izpirktas.

Vasarā noslēdzu divvirzienu līgumu ar “Senators”. Kluba īpašnieks bija nopircis vēl vienu junioru komandu, bet iepriekšējo aizsūtīja uz citu pilsētu un mēs ievācāmies viņu hallē, kas atradās Toronto priekšpilsētā (smaida). Sanāca tā, ka Kamerons no AHL atkal atgriezās trenēt OHL un gribēja, lai vēl vismaz vienu gadu nospēlēju junioros. Tas bija foršs gads – biju kļuvis pieredzējušāks un komanda palika spēcīgāka, tikām arī “play-off”. Pēc pirmās sezonas, ja tā var teikt, biju izveidojis sev vārdu. Iekļuvu pirmgadnieku simboliskajā izlasē, bet otrajā iekļuvu zvaigžņu spēlē. Arī provokāciju bija mazāk, jo pirmajā sezonā biju pierādījis, ka, ja vajag, varu arī izkauties, bet paralēli taisu arī rezultātu. Kamēr spēlēju OHL, līgai cauri izgāja ļoti skaļi vārdi – Patriks Keins, Džons Tavaress, Stīvens Stemkoss un citi. Tas vien liecina par to, cik spēcīga tā ir.

Otrajā sezonā AHL sanāca uzspēlēt vien trīs mačus, jo bijām tikuši “play-off”, tāpēc aizbraucu uz turieni vēlāk, bet līdz sezonas beigām daudz spēļu nebija atlicis. Vasarā ar kluba vadību tika runāts, ka man būs pirmā pilnā sezona AHL. Bet atkal – viss iegrozījās ne tā, kā cerēts. Galvenajam trenerim nepatika eiropieši, kaut kā šķībi uz mums skatījās. Viņam bija pavisam citi uzskati par hokeju. Biju klasisks ceturtās maiņas spēlētājs plecu pie pleca ar nu jau Latvijā labi pazīstamo Džeremiju Jablonski [iepriekš spēlējis tobrīd Čehovas “Vityaz” vienībā un KHL vairākkārt izcēlās ar nevajadzīgiem kautiņiem].

Zinu, ka Jablonskis Latvijā un KHL izpelnījies neviennozīmīgu slavu. Bet nevar salīdzināt, kāds viņš bija AHL un KHL, kur viņam lika to cirku taisīt un par to maksāja naudu. No savas puses varu teikt, ka normāls džeks. Labs komandas biedrs, kurš vienmēr aizstāvēs un cīnījās visu interesēs, bija draudzīgs un ģimenisks cilvēks. Šobrīd, ja nemaldos, viņš ir treneris ECHL.

Bet sportiski nebiju apmierināts – te es biju sastāvā, te netiku, bet ja tiku, tad jādzīvo ar ceturtās maiņas likteni – galvenais nekļūdies un izskrienies pa laukumu. Man tas nederēja, tāpēc sezonas vidū paprasījos vadībai atpakaļ uz OHL, lai vismaz varētu kārtīgi izspēlēties. Un, protams, ka AHL par dūru vicināšanu man nebija jāuztraucas, jo visu darbiņu paveica Jablonskis (smaida).

Es zināju, ka mani plāno izmantot dažādās pozīcijās – gan kā čekeri, gan var ielikt pirmajās divās maiņās, arī mazākumā. Es biju tam gatavs. Iespējams, mani tādā veidā gribēja pārbaudīt vai salūzīšu vai nē. Bet, protams, gribējās tikt vadošajās maiņās un pierādīt, ka varu spēlēt hokeju un būt rezultatīvs. Tā es lauzu savu ceļu.

Iepriekš, jau kopš otrās sezonas, pabiju īsu brīdi arī “Senators” treniņnometnē, bet parasti viss ātri noslēdzās. Pāris dienas fiziskie testi un tad esmu pirmajā grupā, kuru sūta prom. Gatavojos savai ceturtajai sezonai Kanādā, kas individuāli padevās gana laba – iekrāju pie 50 punktiem. Mani ielika vienā maiņā kopā ar tiem džekiem, ar kuriem man bija vislabākais kontakts arī ārpus laukuma. Un tad saņēmu savu pirmo izsaukumu uz NHL. Atceros, ka Otavai negāja labi, jo bija daudz zaudējumu un savainoto spēlētāju, nebija, kas spēlē mazākumā, bet es to tieši piepratu labi. Beidzot apstākļi sakrita man par labu.

Treniņa laikā pie manis pienāca treneris un teica, lai es kravāju mantas, jo man pēc divām stundām atsūtīs pakaļ mašīnu un jālido uz Ņujorku!  Sapratu – būs jāspēlē NHL! Biju patīkami pārsteigts, bet nebija tā, ka es to negaidīju. Biju viens no līderiem fārmklubā, tāpēc teju katru dienu gaidīju, kad beidzot saņemšu izsaukumu. Varbūt ne visi to izrāda ārēji, bet visi AHL sitās un cer, ka viņus pasauks augšā. Citādāk nav jēgas spēlēt hokeju.

Pirms mača viss notika pēc procedūras – iečekojos labā viesnīcā, no rīta bija pakaļ kluba darbinieki, aizbraucu uz halli uz rīta treniņu un vakarā mačs. Veterāni īpaši padomus nedod – pienāk klāt, apsveic ar pirmo spēli un saka, lai esmu mierīgs un galvenais, lai nenervozēju. Visi dara savu darbu, tāpēc nav jau īpaši nevienam laika nāk klāt katram jaunajam un mācīt, kā jāspēlē. Aprunājos ar treneri, kurš norādīja konkrētas nianses, ko sagaida no mūsu maiņas laukumā, un viss. Tā tas arī ir – tevi iemet “gaļas mašīnā” un kulies, kā proti. Izdzīvo stiprākie.

Spēle pret “Rangers” vienmēr paliks atmiņā – debija un uzreiz slavenajā “Madison Square Garden” pret pasaules zvaigznēm! Cerēju, ka man iedos vairāk spēles laiku, bet nepārdzīvoju – tāpat bija forši izbaudīt to atmosfēru.

Lidoju ar komandu uz Monreālu, jo sākumā teica, ka būs arī tas mačs jāspēlē, bet pēdējā brīdī paliku aiz svītras un devos atpakaļ uz AHL. Cerēju, ka tikšu pie vairāk iespējām un aizvadīšu vismaz pāris mačus, bet tas tā arī palika mans vienīgais NHL līmeņa mačs tajā sezonā.

Aizritēja kārtēja sezona un atkal bija jāsēžas pie sarunu galda ar “Senators” vadību. Vienojāmies par viena gada divvirzienu līgumu. Šķita, ka beidzot viss būs labi. “Senators” treniņnometnē sevi labi parādīju, tāpat arī pārbaudes spēlēs, bet tiku nosūtīts uz AHL, un arī tur ilgu laiku man līdz galam neuzticējās, jo vietā bija atnācis cits treneris. Sezonas vidū viņš atcerējās, ka iepriekš biju komandas līderis un punkti arī man nāca, tāpēc viss iegāja ierastajās sliedēs – spēlēju vairākumā, mazākumā un mača izšķirošajos brīžos.

Paralēli domāju par NHL – kāpēc mani neizsauc? Šķiet, gandrīz visus togad pasauca augšā, bet es paliku vienīgais… Tajā brīdī bija psiholoģiski grūti un sāku domāt – kāpēc es to vispār daru? Kā vārdā? Esmu fārmklubā viens no līderiem, bet uz NHL tiek pasaukti kaut kādi “kreisie”… Pat čaļi, kas reizēm AHL spēles pieteikumā netika, dabūja iespēju kaut uz pāris spēlēm, bet vadība izliekas mani neredzam. Iekšā bija tāds kurbulis, bet tā kā iekļuvām “play-off” izcīņā vairāk par to nedomāju. Sapratu, ka man pēc sezonas noslēdzas līgums un būšu brīvs. Viena spēle NHL man vismaz ir, sapnis piepildīts, samierinājos un domāju, ka došos atpakaļ uz Eiropu. Ja nedod iespēju, tad nedod. Biju nolēmis vasarā neatgriezties.

Neskatoties uz to, bija cits pozitīvs moments – izcīnīju Kaldera kausu! Kā pēdējie tikām iekšā “play-off” un jau sākumā bija jāspēlē pret spēcīgām komandām. Pirmo kārtu iesākām ar diviem zaudējumiem, pēc tam “degām” 1-3, bet uzvarējām trīs mačus pēc kārtas un visus papildlaikā. Nākamajā raundā pret līgas otro spēcīgāko komandu uzvarējām sešās spēlēs [4-2 sērijā], no kurām trīs papildlaikā. Un ar katru spēli tu sāc aizvien vairāk noticēt, ka vari pacelt kausu!

Tad jau pienāca konferences fināls un pretī bija Šarlote [“Checkers”], kas reāli bija vienīgā komanda, ko sezonas laikā varējām apspēlēt. Pret pārējām gāja smagi. Un viņus apspēlējām bez variantiem – 4-0 sērijā. No otras konferences finālā izgāja Hjūstonas “Aeros”. Te parādījās viena no AHL īpatnībām. Piecu gadu laikā pirmo reizi spēlēju pret viņiem [komandas ir iedalītas pa konferencēm un atšķirībā no NHL nespēlē pret pretējās komandām ģeogrāfisku apsvērumu dēļ, tādēļ vienīgā tikšanās var iznākt finālā] pirmo reizi. Nezināju, kāda viņiem ir arēna un ko sagaidīt laukumā.

Bija ļoti interesanta sērija, kurā izrādījāmies pārāki ar 4-2. Sajūtas bija wow! Kaldera kauss arī ir prestiža balva, ne daudziem latviešiem tas vispār ir izdevies – pirms manis to izdarīja Raitis Ivanāns un Artūrs Kulda. Bija patīkami apzināties, ka tavs vārds būs uz kausa un ierakstīts vēstures grāmatās. Tā teikt, “mini Stenlijs” pacelts.

Komandas īpašnieks izgravēja mums čempionu gredzenus, tāpat arī no līgas vadības pienācās finansiālais bonuss. Jo tomēr papildus trīs mēnešus spēlētājiem ir jāīrē mājokli, auto un jādzīvo, bet AHL tik viegla dzīve lielākajai daļai nav. AHL ir vairāk kā izdzīvošana. Tā pati ceļošana – pirmajā kārtā uz izbraukuma spēli bija jābrauc astoņas stundas ar autobusu, arī vēlāk uz Portlendu bija kas līdzīgs. Tālāk jau ar pārbraucieniem, lidojumiem ar pārsēšanos, u.t.t.

Binghemptona kā pilsēta – tāda, nekāda (iesmejas). Daudz izklaides iespēju nav, bet iedzīvotāju skaits bija ap 100 tūkstošiem.  Bet hokejs cieņā tur ir jau vairākus gadus un tāpēc izveidojusies uzticama fanu bāze, kas vienmēr atbalsta komandu – uz mājas spēlēm biļetes tika izpirktas. Kad uzvarējām Kaldera kausu, bija pat čempionu parāde. Pilsētā mūs zināja. Citreiz restorānos “uzsauca” pusdienas vai kādu alu. Tas pats golfa klubā, kad mūs laida spēlēt. Čaļi visu laiku brauca spēlēt golfu, bet es nesapratu – kas tur interesants? Nākamajā reizē mani paņēma līdzi un iepatikās. Tieši Binghemptonā aizsākās mana mīlestība pret golfu (iesmejas).

Lai arī sezonas laikā mani klaji ignorēja, biju viens no līderiem, kad uzvarējām AHL. Uz visām spēlēm nāca kluba vadība, kas gan jau redzēja, ko patiesībā varu izdarīt. Vasarā kā jau ierasts – sarunas ar mutiskiem solījumiem, bet aģentam pateicu, lai tos solījumus liek uz papīra. Zinu kā tas notiek. Tev saka: “Tu esi baigais malacis, tu mums ļoti patīc, bet atbrauc nākamsezon uz AHL, pierādi sevi un iespēja neizpaliks.” Pats sev biju nosolījies, ka vairāk uz vārda nevienam neticēšu, bet aģentam teicu, ka parakstīšu divvirzienu līgumu tikai tad, ja tajā tiks iestrādāts punkts par to, ka man līdz novembrim iedod iespēju NHL uz vismaz 10 spēlēm vai nu es braucu prom un to laužu, un bez problēmām atgriežos atpakaļ Eiropā.

Piekritām divvirzienu variantam un atkal gāju cauri ierastajai rutīnai – vasaras darbs, treniņnometne, pārbaudes spēles un tad kārtējā saruna ar treneri, kurš man saka: “Zini, man tevī viss apmierina, es labprāt tevi paturēt sastāvā, bet ģenerālmenedžeris laikam sūtīs tevi lejā uz AHL. Apsolu, ka cīnīšos par to, lai tevi pēc iespējas ātrāk izsauc uz NHL.”

Pirmās daļas beigas.

Otrajā daļā varēsiet lasīt par pirmo (un principā vienīgo) pilnvērtīgo Daugaviņa sezonu NHL – par arbitrāžas tiesu, kas beigās nenotika, par Jaromiru Jāgru kā personību, par nokļūšanu Bostonas “Bruins” rindās un Stenlija kausa finālu…

Leave a Comment on No junioru līgas cauri “gaļas mašīnai” līdz NHL – Kaspara Daugaviņa stāsts (1. daļa)

1980. gada vasaras olimpiskās spēles norisinājās PSRS teritorijā, Maskavā. Balsojumā par tiesībām tās rīkot PSRS pēdējā kārtā pārspēja ASV – 39 pret 20 balsīm. Vēlāk gan pēc ASV aicinājuma tās nolēma boikotēt 66 valstis, pašu iniciatori ieskaitot. Oficiālais iemesls – PSRS iebrukums Afganistānā.

Maskavas OS zīmīgas ar vairākām atmiņām. Ne tikai jau piesaukto boikotu vai lācīti Mišu, bet arī to, ka tā bija pirmā olimpiāde, kas norisinājās kādā no, tā saucamā, Austruma bloka valstīm. Skaidrs, ka tobrīd pasaulē norisinājās Aukstais karš un šīm spēlēm bija liels politiskais fons. Taču tas nav vienīgais, kam jāpievērš uzmanību. Tās oficiāli kļuva par vienām no “tīrākajām” mūsdienu sporta vēsturē – Maskavā netika konstatēts neviens pozitīvs antidopinga tests. Vēlāk gan gaismā nāca daudzi interesanti fakti. Proti,  atklājās daudzas dopinga lietošanas piesegšanas epizodes.

FOTO: Scanpix/AFP

Ne par velti šīs spēles tika sauktas par “ķīmiķu spēlēm”. 1989. gadā Austrālijas Senāta komiteja publicēja ziņojumu, kurā tika apgalvots, ka “Maskavas OS teju nav neviena medaļas ieguvēja, kurš nav lietojis vienu vai uzreiz vairākus aizliegtos preperātus.” Un šim viedoklim pievienojās vēl daudzas citas valstis.

Jāatzīmē arī, ka Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) loceklis Madrēds Doniks šo spēļu ietvaros pēc paša iniciatīvas veica antidopinga testus ar līdz tam neizmantotu metodi testosterona patoloģiskā līmeņa noteikšanai, mērot tā attiecību pret epitestosteronu urīnā. 20% no viņa testētajiem analīžu paraugu pārbaužu rezultātiem, tostarp 16 zelta medaļu ieguvēju, būtu nopietns pamats disciplinārlietu ierosināšanai, taču tā kā tās nebija oficiālas, juridiska spēka tām nebija. Teju 10 gadus vēlāk dopinga plīvurs krita…

VDR – dopinga ļaunuma sakne?

Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR), citu starpā saukta arī par Austrumvāciju, vēlējās iesaistīties dopinga kontroles pasākumos, taču PSRS atteica. Jāatzīmē, ka Pasaules antidopinga aģentūra (WADA) tobrīd vēl nepastāvēja – to dibināja vien 1999. gadā un šobrīd tā ir pilnībā pārņēmusi ar dopinga kontrolēm saistītos pasākumus. Tolaik dažus mēnešus pirms Maskavas spēļu sākuma padomju amatpersonas satrauca aizdomīga aktivitāte no “draugiem” no sociālistiskā bloka VDR, kuri mērķtiecīgi centās iebīdīt savus pārstāvjus Maskavas Olimpiskajā Antidopinga laboratorijā.

PSRS nostāja bija strikta – mēs paši tiksim galā, jo šādos jautājumos nevar uzticēties pat politiskajiem sabiedrotajiem. Vārdu sakot, padomju varas koridoros valdīja paranoja, ka kāds gribēs apzināti iegāzt viņu sportistus. Atmosfēra bija nokaitēta.

“Pēdējā laikā VDR pārstāvji aktīvi cenšas iegūt tiesības veikt dopinga kontroles gandrīz visās starptautiskajās sacensībās. Tomēr satraucoši ir tas, ka, veicot analīzes, aizliegto vielu klātbūtne tiek atklāta tikai sociālistisko valstu sportistiem, kuru analīžu paraugi nekavējoties tiek nodoti starptautiskajām organizācijām,” tā pirms spēlēm Centrālajai komitejai ziņoja PSRS sporta ministrs Sergejs Pavlovs.

20. gadsimta 70. un 80.tajos gados VDR lielās sacensībās bez maksas veica plašas antidopinga analīzes savā laboratorijā Kreisē. Tā kļuva par ērtu un izdevīgu praksi vairākām starptautiskajām un valstu federācijām, jo pārbaudes tolaik bija ļoti dārgas, sarežģītas un laikietilpīgas, savukārt VDR savu labestīgumu pamatoja ar to, ka tas tiek darīts zinātnisku mērķu vārdā.

Pirms Maskavas olimpiskajām spēlēm slepenu sarunu laikā vācieši saviem padomju kolēģiem ierosināja izstrādāt “divpusēju slepenu vienošanos, lai aizsargātu PSRS un VDR sportistu intereses, ja analīzes veiks laboratorijas Kreisē vai Maskavā”. Citiem vārdiem sakot – kopīgi veikt testus un slēpt pozitīvus antidopinga pārbaužu rezultātus. PSRS no šāda piedāvājuma atteicās, patstāvīgi organizējot oficiālas pārbaudes spēlēm Maskavā. Vienlaikus jānorāda, ka PSRS tehnoloģijas iespējās atpalika no lielākās daļas attīstīto valstu un tā laika populārākos steroīdus – stanozololu, turinabolu un testosteronu – vēl īsti nespēja atklāt.

Rezultātā VDR Maskavas OS kopējā valstu ieskaitē ar 126 medaļām, no kurām 47 bija zelta (labākais sasniegums valsts vēsturē!), ieņēma otro vietu. Aiz ne viena cita kā mājinieces PSRS, kurai kopumā 195 medaļas un 80 augstākā kaluma. PSRS apsūdzēja vāciešus blēdībā, bet arī pašu masveidīgie augstie rezultāti raisīja jautājumus. Vēlāk, 1989. gadā pēc Berlīnes mūra krišanas, krita ne tikai mūris, bet arī patiesības plīvurs – tika atklāta vērienīga dopinga programma, kas gadu desmitiem Austrumvācijā pastāvēja valsts līmenī.

Dopingu lika lietot ar varu (un nezinot) un pat bērniem

VDR farmācijas izrāviens, ražojot sportisko spēju uzlabojošas vielas, norisinājās 20. gs. 60.tajos gados. Visizplatītākās vielas bija stimulanti (galvenokārt amfetamīni, kas rada īslaicīgus garīgas un/vai fiziskās labsajūtas uzlabojumus), anaboliskie steroīdi (šūnās pastiprina olbaltumvielu sintēzi, kā rezultātā notiek šūnaudu pieaugums, it īpaši muskuļos) un hormoni (ietekmē organisma spēju augšanu, bet populārākās vielas bija testosterons un tā atvasinājumi). To izmantošana bija individuāla un eksperimentāla rakstura, taču valsts to neaizliedza. Gluži pretēji – veiksmīgi sportisti (vieglatlētikā, peldēšanā, airēšanā, ziemā – slēpošanā, slidošanā, bobslejā un kamaniņu sportā), kas izcīnīja starptautiskus panākumus, kļuva par nacionālajiem varoņiem, saņemot papildus uzmanību un rūpes no valsts institūcijām. Augstu sasniegumu sports tolaik tika uzskatīts par vienu no politiskajiem instrumentiem.

Tiek uzskatīts, ka valstiskā līmenī dopings VDR ienāca 1974. gadā. Tiesa, 70. gadu sākumā tika pilnveidota neatļauto vielu atklāšanas sistēma, bet VDR amatpersonas baidījās, ka līdz ar to vadošajiem sportistiem tiks atklātas dopinga pēdas, tādējādi iznīcinot spēcīgas sporta nācijas reputāciju. Tomēr austrumvāciešu politiķu alkatība tikai pletās vairumā pēc 1972. gada Minhenes OS, kur tai valstu kopējā ieskaitē izdevās iegūt trešo vietu.

VDR nebūt nebija celmlauži dopinga patērēšanas jomā mūsdienu ērā. Tas aizsākās daudz agrāk. Kokaīns un marihuāna – mūsdienu antidopinga ēra aizsākās tieši ar šīm vielām, taču ātri izplatījās arī alkohola un amfetamīna lietošana. Ticēsiet vai nē, bet savulaik “Tour de France” braucējus mēdza saukt par rokenrolleriem! Vēl senā pagātnē sportistiem leģendārajās sacensībās bija jāveic nevis 150-200 kilometru distance, bet reizēm pat līdz 400 kilometriem! Lai izturētu šādas slodzes, vairums lietoja alkoholu, kokaīnu vai smēķēja marihuānu, līdz tas viss beidzās ar vienu letālu gadījumu…

Bet stimulējošu vielu lietošanas pirmsākumi meklējami jau Senajā Grieķijā, kur 1896. gadā norisinājās arī pirmās 0S. Grieķi dzēra vīnus, ēda halucinogēnās sēnes, garšaugus, kā arī dzīvnieku sirdis un sēkliniekus, lai palielinātu spēku un izturību. Pirmie dopinga lietošanas aizliegumi stājās spēkā 1928. gadā, kad tos ieviesa Starptautiskā Vieglatlētikas federācija (IAAF). Tiesa, neviens to īsti neņēma vērā…

Atgriežoties pie VDR stāsta, valsts atbalstītas dopinga programmas izstrādātāji un kuratori bija sporta ministrs un VDR Olimpiskās komitejas vadītājs Manfrēds Ēvalds, kā arī sporta medicīnas dienesta viceprezidents Manfrēds Hopners. 20. gs. 90. gadu beigās Vācijas tiesa abiem piesprieda nosacītu sodu. Cik tas bija adekvāti, ņemot vērā nodarījumu gan godīgas spēles principiem, gan pašiem sportistiem (par to nākamajās nodaļās), jau ir cits jautājums.

Manfrēds Ēvals, GDR Olimpiskās komitejas vadītājs

Šīs slepenās dopinga programmas izstrādē abi iepriekš minētie kungi piesaistīja vairākus zinātniskās pētniecības institūtus, kā arī valsts sporta departamentā izveidoja sportistu spēju uzlabojošo tehnoloģiju darba grupu. VDR vadošie zinātnieki un ārsti pētīja ķimikāliju ietekmi uz spēku, ātrumu un izturību, kā arī mērīja neatļauto vielu izvadīšanas ātrumu no organisma.

Ar aizliegto preparātu ražošanu nodarbojās divi farmācijas uzņēmumi – “Jenapharm” un ķīmisko vielu rūpnīca Drēzdenē, savukārt slepenās programmas tiešais izpildītājs bija Sporta medicīnas dienests, kas sastāvēja no aptuveni 1800 darbiniekiem, kuri visi parakstīja līgumu par programmas neizpaušanu. Pretējā gadījumā darbiniekiem draudēja ļoti nopietnas represijas no valsts režīma.

VDR Sporta ministrija nolēma, ka dopinga lietošana būs obligāta un dažos gadījumos tika izvēlēti konkrēti sportisti. Ideja guva atbalstu Vācijas Sociālistiskās apvienotās partijas centrālajā komitejā un atbalstīta valdības līmenī. Katru gadu federācijas sastādīja sportistu sarakstus farmaceitiskajam atbalstam un kopā ar treneriem un ārstiem viņi noteica aizliegto preparātu devas.

Pirms došanās uz sacensībām katrs sportists veica pārbaudi Centrālajā rehabilitācijas un dopinga kontroles institūtā – tur viņi pārbaudīja, vai no ķermeņa tiek izvadītas aizliegto vielu pēdas un vai pastāv draudi tās atklāt kāda citā laboratorijā.

Jāatzīmē, ka vairumā gadījumu sportisti pat nebija informēti par to, ka viņi lieto aizliegtās vielas. Viņiem tika izsniegts īpašs uztura plāns, vitamīnu komplekti vai „it kā” profilaktisks kurss pret ievainojumiem vai to dziedēšanai.

Vienu no šausmu stāstiem atminās vācu skrējēja Renāta Noifelda: “Reiz mans treneris Ginters Klāms man ieteica kaut kādas tabletes, ksa palīdzēs uzlabot sniegumu. Viņš apgalvoja, ka tie ir parasti vitamīni, bet jau pēc neilga laika jutu izmaiņas ķermenī – man kājās sāka mesties krampji, bet balss kļuva rupja. Uz augšlūpas parādījās apmatojums un apstājās menstruācijas cikli. Vēlāk, kad atteicos no šo tablešu lietošanas, pie manis atnāca cilvēki “no augšas” un pratināja, kādēļ es tās atsakos lietot.”

Loģiski, ka sportisti netika brīdināti par iespējamiem blakus efektiem. Reizēm aizliegto preparātu uzņemšanas kursu noteica jau no bērnības – 11, 12 gadus maziem bērniem, kuri Sporta ministrijas ieskatos bija talantīgi un nākotnē varētu izcīnīt starptautiskus panākumus.

Daudzu 1980. gada OS varoņu nāves un sabojātas dzīves dopinga dēļ

Lieki piebilst, ka sistemātiska un plaša dopinga lietošana daudziem tā laika sportistiem radījusi novēlotas veselības problēmas un izraisījusi pat nāves. Pēc profesionāla sportista karjeras noslēguma lielākajai daļai programmas dalībnieku bija jāsaskaras ar problēmām iekšējo orgānu darbībā, garīgiem un hormonāliem traucējumiem, kā arī onkoloģiskām saslimšanām. Sievietes audzināja bērnus ar iedzimtām slimībām un ieguva vīrišķīgas īpašības. Saskaņā ar statistiku, šie sportisti/es nomira vidēji 10-12 gadus agrāk nekā bija valstī vidējais vecums.

Minēsim dažus piemērus no Maskavas OS dalībniekiem. Peldētāja Barbara Krauze izcīnīja trīs zelta medaļas, bet vēlāk pasaulē laida divus bērnus, kuriem bija iedzimta smaga kāju deformācija. Savukārt volejboliste Katerīna Balina (sudrabs) dopinga programmā tika iesaistīta jau no 13 gadu vecuma. Vēlāk viņa visu atlikušo mūžu izjuta kaulu sāpes, kā arī neatgriezeniskas vīrišķīgas ķermeņa deformācijas.  Vieglatlēts Detlefs Gensbergs (ceturtā vieta) mira 35 gadu vecumā no aknu cirozes un aizkuņģa dziedzera problēmām. Viņa uzvārds atradās programmas dalībnieku sarakstā, bet ārsti ekspertīzē konstatēja, ka nāves iemesls ir pārmērīga anabolisko steroīdu lietošana. Cita peldētāja Rika Reiniša dopinga programmā tika iekļauta 15 gadu vecumā un gadu pirms Maskavas OS, kur viņa izcīnīja trīs zelta medaļas peldējumā uz muguras. Profesionāles karjeru viņa bija spiesta pārtraukt divus gadus vēlāk, kad hormonu lietošana noveda pie olnīcas cistas. Vēlāk viņai divas reizes bija spontānais aborts.

Neskaitot jau minētos sportistus, kopumā no 345 VDR sportistu lielās delegācijas dokumentāli pierādīta aptuveni 100 to dalība slepenajā dopinga programmā, bet ņemot vērā visu tās darbības laika posmu, tiek lēsts, ka tai cauri izgājuši līdz pat 10 tūkstošiem!

Tiesa, ne visi dopinga programmas dalībnieki atzīst, ka tajā ir piedalījušies. Pat tad, ja viņu vārds ir atrodams arhīvos. Viņu vidū ir pasaules rekordiste (joprojām) 400 metru skrējienā Marita Koha, kā arī olimpiskā čempione peldēšanā Jorga Voita. Kas interesanti, no aptuveni tūkstoš sportistiem, kuri tika izsaukti uz speciālās izmeklēšanas komiteju liecināt, atsaucās tikai 30%…

Šeit noteikti jāatzīmē fakts, ka pēc Vācijas Demokrātiskās Republikas un Vācijas Federatīvās Republikas apvienošanas daudzi slepenie dokumenti tika iznīcināti. Tomēr arhīvos ir saglabāti apmēram 150 dokumentāli pierādījumi, kas pārliecinoši pierāda (VDR) valsts dopinga sistēmas esamību – ar cilvēku vārdiem un uzvārdiem, aizliegto preparātu nosaukumiem un devām, rezultātu dinamiku.

Sportistu vārdu publicēšana izraisīja plašu sabiedrības šoku, lai gan pirmie ziņojumi par sistēmisku dopinga lietošanu VDR parādījās jau 20. gs. 70. gadu beigās. Par to paziņoja tie sportisti, kuriem izdevās aizbēgt uz rietumiem. Tiesa, tolaik šie vārdi neguva apstiprinājumu, jo VDR sportisti dopinga lietošanā tika pieķerti tikai vienu reizi, un vairumā gadījumu viņu analīzes bija “tīras”.

Dopinga sistēmas “tēvi” Hopners un Ēvalds 2000. gadā par vainīgiem tika atzīti 20 epizodēs, kurās tika pierādīta viņu vaina apzināta dopinga realizēšanā savas valsts sportistiem, piedevām, vairākēs epizodēs par to neko nezinot pašiem upuriem. Lielākā daļa bija vēl pilngadību nesasnieguši jaunieši. Ēvalds mira divus gadus vēlāk 75 gadu vecumā, bet Hopners vēl ir dzīvs (86). Abi izpelnījušies daudz ilgāku mūžu kā viņu izveidotajai dopinga sistēmai pakļautie…

1999. gadā Vācijas Bundestāgs izveidoja valsts asociāciju finansiālas palīdzības sniegšanai dopinga upuriem.

Krievi mācījās no VDR

Vladimirs Putins, FOTO: Scanpix/EPA

Kurš gan Latvijas sporta līdzjutējs neatminās Soču ziemas olimpiskās spēles 2014. gadā, jo tās bija veiksmīgākās Latvijas sporta vēsturē (viens zelts, divi sudrabi un trīs bronzas). Tiesa, daudzu medaļu kalums mainījās starptautisko organizāciju gaiteņos un ar vairāku gadu nobīdi. Iemesls? Protams, dopings!

Kopumā Sočos tika veiktas 2812 (2186 urīna un 626 asins) analīzes, no kurām astoņās atklāta aizliegto vielu klātbūtne. Par nožēlu, divi no šiem astoņiem gadījumiem tika konstatēti Latvijas delegācijas pārstāvjiem – Ralfam Freibergam un Vitālijam Pavlovam – kuri vēlāk saņēma arī diskvalifikācijas. Tas varēja Latvijai dārgi maksāt, jo hokeja izlase izcīnīja augstāko sasniegumu kopš neatkarības atjaunošanas – 8. vietu. Jāatzīmē, ka astoņi atklāti antidopinga noteikumu pārkāpumi ir rekords ziemas olimpiskajās spēlēs.

Soči bija nākamā reize kopš Maskavas (Krievija ir PSRS mantiniece), kad krieviem tika piešķirtas tiesības rīkot kādas no olimpiskajām spēlēm. Kopējā medaļu ieskaitē Krievija triumfēja. Kā raksta sākumā tika minēts, ka VDR augstus sasniegumus sportā izmantoja kā politisko instrumentu, tāpat to 2014. gadā (un runā, ka jau daudz ātrāk) darīja Krievija. WADA neatkarīgās izmeklēšanas komisijas, kuru vadīja kanādiešu jurists Ričards Maklārens, pirmajā ziņojumā apgalvots, ka Krievija 2014. gada Soču ziemas olimpisko spēļu, kā arī citu iepriekšējo sacensību laikā, izmantojusi valsts uzraudzītu dopinga realizēšanas programmu, pasargājot savus atlētus no pieķeršanas aizliegto preparātu lietošanā. Krāpšanās pamatā bija pozitīvu dopinga analīžu nomainīšana pret negatīvām. Lai to paveiktu, Soču olimpiādē strādājuši simtiem iekšlietu struktūru darbinieku, kas spējuši atvērt sportistu analīzes, bet vietā nogādāt jaunus, jau iepriekš sagatavotus asins un urīna paraugus.

To visu savām acīm redzēja arī pārstāve no Latvijas – Liene Kozlovska, kas strādāja Sočos kā neatkarīgā novērtāja. Savulaik Latvijas Televīzijas raidījumam “Aizliegtais paņēmiens” viņa sacīja: “Es redzēju vairākus ļoti klajus pārkāpumus. Es sūdzējos par to, kādi ir trūkumi, es sūtīju ziņojumus, tie ne reizi nenonāca līdz neatkarīgiem novērotājiem, kuriem vajadzēja šos ziņojumus saņemt.”

Interesants bija atgadījums ar sākotnējo čempionu bobslejā četriniekiem pilotu Aleksandru Zubkovu. Viņa urīnā konstatētais sāls daudzums vairākas reizes pārsniedza normu un, vadoties pēc medicīniskiem apsvērumiem, ar tādu daudzumu sāls urīnā cilvēkam izdzīvot nav iespējams… Viņš gan ķērās pat pie traģikomiskiem instrumentiem, proti, WADA un SOK lēmumu apstrīdēja Maskavas apgabala tiesā. Maskavas, kurai nav starptautiska spēka…

Par šīs dopinga sāgas simbolu kļuva bijušais Maskavas antidopinga laboratorijas (RUSADA) vadītājs Grigorijs Rodčenkovs. Viņš filmā “Icarus” detalizēti stāsta, kā šī valsts atbalstītā dopinga sistēma darbojusies, un atzina, ka personīgi caur alkohola kokteiļiem, kam pat deva nosaukumu “Dutchess”, nodevis sportistiem ievadīt dopingu organismā. Tāpat sportistiem un ārstiem lūgts iegaumēt viņu analīžu numur, lai tālāk jau tas nodotu “īstajiem” cilvēkiem, kas zinās, ko ar tām darīt.  2016. gadā viņš nāca klajā ar šokējošiem paziņojumiem, proti, ka laika posmā no 2005. līdz 2015. gadam, Krievijā ir izveidota un realizēta plaša valdošās varas sponsorēta dopinga programma valsts labākajiem atlētiem – gan ziemas, gan vasaras sporta veidu pārstāvjiem.

Rodčenkova izteikumu iespaidā SOK, kā arī WADA uzsāka vērienīgas izmeklēšanas. To rezultātā Krievija tika daļēji diskvalificēta no 2016. gada Rio olimpiskajām spēlēm, bet pilnībā diskvalificēta 2018. gada Phjončanas ziemas olimpiskajās spēlēs, kur krievu sportisti varēja startēt zem nosaukuma “Olimpiskais atlēts no Krievijas”. Tāpat Krievijai nav atļauts startēt zem sava karoga gan Eiropas, gan pasaules čempionātos un, visticamāk, arī Tokijas OS.

Rodčenkovs arī norādīja, ka tas nebūtu iespējams bez valsts vadītāja Vladimira Putina ziņas: “Protams, visas pavēles nāca no augšas – no prezidenta. Tikai viņš var uzdot Federālajam drošības dienestam šādus uzdevumus [piegādāt aizlietās vielas]. Vitālijs Mutko [bijušais Krievijas sporta ministrs] reiz teica, ka Putins ļoti labi zina, kas es esmu. Nepildīt viņa pavēles būtu kā nāves spriedums.” Tagad Rodčeknovs atrodas ASV, Federālā izmeklēšanas biroja [FIB] liecinieku aizsardzības programmā. Viņa atrašanās vieta nav zināma.

Tiesa, Arbitrāžas tiesas (CAS) oficiālās noklausīšanās laikā Rodčenkovs jau bijis izvairīgāks. Kā teica viņa advokāts: “Viņš tikai precīzējis, ka daži viņa izteikumi bijuši vien kā varbūtība, nevis konkrēti fakti. Šobrīd viņš daudz ko no notikuša neatminās.” Tomēr skaidrs ir viens – krievu politiskā elite noteikti viņu redzētu citādākā stāvoklī, nekā tas ir šobrīd…

Interesanti, ka neilgi pēc “Icarus” filmas parādīšanās, Rodčenkovs manīts braucam ar elites klases “Range Rover” džipu, bet vairāki citi ārvalstu mediji rakstīja, ka viņš ticis arī pie prāva honorāra – vismaz 100 tūkstošiem eiro. Tās gan ir spekulācijas, bet nav dūmu bez uguns.

Viens no nosacījumiem, lai izslēgto Krievijas sporta federāciju statusu atjaunotu, Krievijai ir jāatzīst starptautiskajās izmeklēšanās pierādītais, ka valsts ir sponsorējusi vairāk nekā 1000 sportistu dopinga programmas. Pagaidām Krievija turpina liegties un, visticamāk, savu vainu neatzīs nekad. Vai tas nozīmē, ka Krievija starptautiskajā sporta apritē neatgriezīsies vēl ilgu laiku?

Tiesa, vairāki krievu sportisti ir tikuši attaisnoti Starptautiskajā Arbitrāžas tiesā (CAS) Lozannā, tomēr lielākā daļa aizvien cīnās par savu “taisnību”. Atšķirībā no VDR situācijas, starptautisko institūciju rīcībā nav pieeja konkrētiem arhīviem, kas dotu dokumentālu apstiprinājumu, ka Krievijā patiešām šāda sistēma pastāv. Runa ir par dīvainām analīžu anomālijām un neskaitāmām liecībām, kā arī citiem „it kā” tehniskiem pierādījumiem, ka analīžu trauki ir tikuši vairakkārt atvērti, līdz tie nonākuši neatkarīgo ekspertu rokās uz pārbaudēm.

Lai vai nu kā, ja VDR dopinga sāga ir atklāta un ir arī notiesājošie spriedumi abiem tās „arhitektiem”, Krievijas gadījumā ir gaidāma vēl ilga un stingra tās noliegšana. Līdz ar to, rodas jautājums – cik tīrs vispār ir profesionālais sports? Runā, ka lieto visi un visur, bet pieķert pie rokas visus neizdodas…

FOTO: Der Spiegel

Leave a Comment on Vācijas Demokrātiskās Republikas dopinga impērija – krievi nebija pirmie
sportapils