Pēc trīs pavadītiem gadiem pie Rīgas “Dinamo” stūres šovasar Ģirts Ankipāns vairs nebija atrodams kluba sistēmā. Taču tas nenozīmē, ka viņš ir pagājis malā no hokeja. Kā viņš pats uzsver – dažreiz vajag paiet soli atpakaļ, lai spertu divus uz priekšu. Kluba bijušais ģenerālmenedžeris un galvenais treneris sarunā ar “Sporta pili” atskatījās uz pavadītajiem gadiem “Dinamo”, nekautrējās raksturot vairāku latviešu spēlētāju paveikto, kā arī atklāja, ka interese par viņu KHL aprindās nav zudusi, sakot, ka arī pirms jaunās sezonas bijuši piedāvājumi.

Dzirdēju, ka Tu vienā intervijā teici, ka trenera darbs ir spriedzes pilns. Kā Tu pēdējos gados, strādājot Rīgas “Dinamo”, tiki galā ar stresu?

Tā bija patīkama spriedze. Kādā brīdī tā noteikti bija pārslodze, bet tas bija patīkams stress. Es pat īsti nejutu to. Darbs jau turpinājās visu laiku. Gatavoju treniņu plānu, analizēju spēlētājus un maiņas. Uzskatu, ka šī spriedze ir daļa no trenera ikdienas. Domāju, ka nav tikai negatīvs stress, ir arī pozitīva ietekme.

Bet dienas beigās tas taču kaut kā ir jānoskalo. Vai nu tā ir glāze viskija vai kāds cits dzēriens, bet šī spriedze jānoņem.

Bez šaubām. Kad spēle ir beigusies, tad nepieciešams izlaist gaisu un sākt strādāt no jauna. Pēc stundas tas notiks vai no rīta, tas jau ir cits jautājums. Piekrītu tev par noskalošanu, bet šī spriedze vai stress atkal ātri nāk virsū atpakaļ. Manā situācijā man pietrūka laika vasarā, kad nesanāca pilnībā atslābināties un sagatavoties kārtīgi jaunajai sezonai. Katastrofāli pietrūka laika.

FOTO: Alexander Demianchuk/TASS

Esi bijis gan treneris, gan ģenerālmenedžeris. Iedomājos, ja Tu būtu gājis tikai ģenerālmenedžera ceļu, iespējams, tagad būtu pie kāda KHL kluba stūres. Treneri visbiežāk tiek uzskatīti par vainīgiem klubu neveiksmēs, bet ģenerālmenedžeri nereti tiek pasaudzēti.

Mēs nezinām kā būtu, ja būtu. Es esmu ļoti apmierināts ar darbu, ko padarīju iepriekšējās sezonās. Dabūju kluba rindās kā centrālo asi Linusu Videlu, aizsargu Metjū Majoni un vārtos Timuru Biļalovu no nekurienes, ja tā var izteikties. Tas bija labi paveikts darbs, jo klubs finansiāli ieguva ar šiem darījumiem. Videls savās kontrakta prasībās “nolaidās” zemu, es viņu personīgi pazinu. Viņa ģimene gaidīja bērnu un hokejista sievas uzstādījums bija, lai Linuss spēlē pēc iespējas tuvāk mājām. Zinām tagad, kādu naudu saņem Biļalovs. Kad viņš piekrita doties uz Rīgu, piekāpās līguma nosacījumiem. Tas bija labi paveikts darbs. Sezonā, kad punkta attālumā palikām no izslēgšanas spēlēm, mums bija viennozīmīgi mazākais budžets visā līgā. Nākamajā sezonā kaut kas aizgāja šķībi, un es jau par rezultātu atbildēju gan kā ģenerālmenedžeris, gan kā treneris. Kādam ir jābūt vainīgam. Ja lēmums krīt uz mani, es to pieņemu. Bet zinu, ka savu darbu vienmēr padaru atbildīgi, un es ieguvu ļoti lielu pieredzi kā menedžeris, treneris un arī cilvēks.

Kas bija tie blakusapstākļi, kas Tev patraucēja sasniegt ar komandu labāku rezultātu?

Grūti atbildēt. Tas ir komplekss jautājums. Jā, es kaut kur kļūdījos, aizgāju prom no savas līnijas, jo sezonā, kad uzrādījām labu rezultātu, es ļoti stingri turējos pie apmācītiem spēlētājiem, kuri prata izpildīt savas pamatfunkcijas. Sarunās ar kolēģiem un vadību pavīdēja runas par to, ka būtu nepieciešams skatāmāks hokejs komandas izpildījumā, taču ar esošo budžetu bija sarežģīti panākt skatāmu hokeju. Skatāms hokejs maksā naudu. Varbūt šajā aspektā nedaudz kļūdījos. Bet kopumā mana lielākā kļūda bija menedžera amatā, kas skāra vārtsarga pozīciju.

Tu runā par pērno sezonu?

Jā. Es nevarēju Kristeru Gudļevski atstāt kā vienīgo vārtsargu, bija nepieciešams vēl viens spēcīgs konkurents. To jutām jau pēc pārbaudes turnīra Sočos. Šo jautājumu mēs aktualizējām, bet finansiālā situācija neļāva tobrīd sastāvam piesaistīt Aleksandru Salāku. Domāju, ja tobrīd klubs noslēgtu līgumu ar Salāku, mēs būtu tikuši galā ar vārtsargu līniju. Tāds vārtsargs kā Salāks Rīgā nav nekad spēlējis. Viņš var ģērbtuvē pateikt, ka šodien uzvarēsim spēli, un tā būs. Viņš ir harizmātisks, ar lielu enrģiju. Bet kā jau minēju, kluba finansiālās iespējas nebija lielas un nācās atdot prom Jakobu Berglundu, lai varētu vispār atļauties noslēgt līgumu ar Salāku. Daudzi to pieminēja, ka atdevām viņu prom, bet tas bija tikai matemātisks aprēķins un nekas vairāk. Ja kādam ir kaut kāda cita informācija, esmu gatavs to izrunāt.

Pēdējā laikā daudz runāts par pieredzējušajiem latviešu hokejistiem Rīgas “Dinamo”, kuri Rīgā aizvadījuši jau vairākas sezonas un, iespējams, kādā brīdī zaudējuši motivāciju. Mans viedoklis ir, ka viņiem vairs nedeg acis tā, kā tas bija KHL pirmajās sezonās. Vai bija grūti viņus noskaņot mačiem?

Ar viņiem viss ir ļoti vienkārši. Ja mēs esam “In” vai iekšā, tad viņi būs, jo nav mums daudz talantīgu un tehnisku spēlētāju, kāds ir Lauris Dārziņš. Jāatrod centra uzbrucējs, jo Laurim blakus uz ledus vajag labu centru un tad viņi var labi saspēlēties. Ar Dāvidu Ulstrēmu viņiem spēle pavisam nevedās, viens rāvās uz vienu pusi, otrs – uz otru, un viņu starpā ķīmija nebija. Un tā varbūt arī bija viena no nelielām kļūdām. Viņi nebija slikti spēlētāji, taču neatrada ķīmiju. Bet paturpinot par latviešiem – no “Dinamo” izlasē bija desmit spēlētāji. Rihardu Mareni izvilkām no nekurienes, tāpat, kurš varēja iedomāties, ka Oskars Batņa ar Emīlu Ģēģeri spēlēs pasaules čempionātā?

Pērnās sezonas “Dinamo” treneru štābs, FOTO: Mikhail Tereshchenko/TASS

Tu pieminēji Rihardu Mareni. Šovasar pie Rīgas “Dinamo” stūres atnāca Pēteris Skudra, kurš Marenim vietu sastāvā neatrada. Vai tiešām šī uzbrucēja līmenis vairs neatbilst KHL?

Atbildēšu uz šo jautājumu sekojoši. Pirmkārt, visu cieņu Rihardam, cienu viņu kā cilvēku. Bet pajautāšu tev – kurš viņš tagad spēlē?

Ja nemaldos, Zviedrijas pēc spēka trešajā līgā.

Jā, tieši tā. Vai mēs skatīsimies uz Zviedrijas trešās līgas spēlētāju, lai ņemtu sastāvā?

Visticamāk, ka nē.

Tas ir diskutējams jautājums. Es viņu atstātu “Dinamo”, lai spēlētu ceturtajā maiņā. Viņš ir “racējs”, “kapātājs”. Es arī vairāk no viņa neko neprasītu, kā pāris golus sezonā. Viņam ir labs līderšips komandas ģērbtuvē. Taču Skudra iet savu ceļu. Mēs ar viņu daudz komunicējām, viņš man pastāstīja, ka vēlas šogad redzēt spēlējošāku komandu un tagad ir ļoti pateicīgs brīdis, lai šādus spēlētājus dabūtu. Ja skatāmies uz sastāvu, kāds tagad ir Rīgā – es ļoti labi zinu, cik viņi pelnīja pērn. Šogad viņu atalgojums ir vairākkārt samazinājies, savukārt “Dinamo” budžets dubultojies, ja raugāmies no šāda skatu punkta, ka varam atļauties par to pašu naudu divreiz dārgākus spēlētājus. Šis ir Pētera ceļš. Tie spēlētāji ir talantīgi. Es domāju, ka sastāvs šogad ir nedaudz par “vieglu”, pietrūkst tādu spēlētāju kā Marenis, bet Skudra tikko paņēma divus sev labi zināmus krievu hokejistus un viņi varētu būt šāda tipa spēlētāji.

Paturpināsim vēl ar dažu spēlētāju analīzi. Arī Robertam Lipsbergam šosezon neatradās vieta “Dinamo”. Pērn viņš 44 spēlēs sakrāja desmit punktus (2+8).

Katram spēlētājam ir sava funkcija komandā, sauksim viņus par lomu spēlētājiem. Aizbraucot kaut kur citur viņi uzreiz nesāks mest golus, savukārt man viņi varētu būt noderīgi. Esmu dzirdējis frāzi: “Mums neatbilst spēlētāji KHL līmenim.” Es kategoriski tam nepiekrītu. Kāpēc viņi atbilda šim līmenim pirms divām sezonām, kad par vienu punktu palikām no play-off robežas? Marenis, Batņa, Ģēģeris, Lipsbergs… Tad viņi visi bija derīgi, bet šodien vairs nē? Tas ir neobjektīvs viedoklis. Jā, piekrītu, viņi nevar būt pirmās maiņas spēlētāji. Bet tas ir jājautā Skudram, kā viņš to redz. Viņš atbildēs precizāk nekā es to varu. Es katru gadu mēģināju uztaisīt divas spēlējošas maiņas. Ja vienai finanses atradām, tad otrai nedaudz pietrūka. Vēl viens piemērs – kanādiešu uzbrucējs Kevins Klārks. Ļoti labs spēlētājs, taču viņš nevarēja izdarīt visu pats, viņam blakus vajadzēja kādu, kurš varēja atdot piespēli. Un viņam neatradu īsto partneri. Klārks spēlēja ar Brendonu Makmilanu, bet viņš bija labs skrējējs, daudz ko panāca ar savu darbu, bet pietrūka tā trešā partnera blakus. Un šajā vietā tas striķis pārtrūka. Tāpēc labāk es izveidoju stabilu uzbrucēju trijnieku, noņemot lieku stresu nost no komandas. Tās ir nianses un mēs saprotam, ka pietrūkst pāri tūkstoši, lai iegādātos vēl vienu kvalitatīvu hokejistu, lai pieliktu viņu klāt diviem uzbrucējiem.

Kas neizdevās liepājniekam Egilam Kalnam Rīgā, kurš “Dinamo” piedalījās tikai septiņās spēlēs?

Katram ir savs līmenis. Kalns nevar spēlēt trešajā vai ceturtajā maiņā un izpildīt Mareņa vai Lipsberga lomu, savukārt pirmajās divās maiņās KHL viņš “nevilks”. Es bieži jaunajiem hokejistiem uzsveru – jums jābūt ļoti labi apmācītiem spēlēt gan trešajā un ceturtajā, gan arī pirmajās divās maiņās. Jums jāatrod sava vieta komandā. Īpaši tas attiecināms tiem, kuri dodas uz Ameriku. Ja viņu līmenis neatbilst vadošajām maiņām un viņi nespēs sevi pierādīt arī pārējās, tad nebūs tur vajadzīgi. Tāpēc saku – nevis spēlētājs, kurš iemetīs vārtus, tiks laukumā, bet gan hokejists, kurš uz laukuma vislabāk spēs izpildīt pēc iespējas vairāk trenera norādījumus un pielietot savas prasmes. Kalns zemākā līmenī noteikti spēs dot rezultātu pirmajās divās maiņās. Nesekoju līdzi viņam aizvadītajā sezonā Lielbritānijas čempionātā, bet Latvijas čempionātā bez šaubām viņš var būt lietderīgs.

Vēl viens spēlētājs, kurš tika uzskatīts par perspektīvu – Frenks Razgals. Kas notiek ar viņu tagad un kā varētu attīstīties viņa karjera? 2018./19. gada sezonā “Dinamo” rindās 32 spēlēs divas rezultatīvas piespēles, bet aizvadītajā sezonā tikai piecas spēles, pēc kurām viņš devās uz Čehiju. Manuprāt, tur viņš “pazuda” vai arī treneris neuzticējās.

Nav tādu treneru, kurš neļauj atvērties hokejistam. Viņš ir labs puika, atbildīgs. Jā, viņam ir tehniskais brāķis spēles arsenālā – viņš ļoti daudz driblē ripu.

Angļu valodā – selfish?

Nē, nē. Parasti spēlētājiem māca stumt ripu, lai varētu gan atdot piespēli, gan uzmest, bet viņš driblē un līdz ar to zaudē laiku. Kā es saku – time and space. Es daudz strādāju ar Frenku, viņš daudz ko māk. Juniora vecumā viņš bija golu metējs, bet mūsu jaunajiem ir viena liela problēma – nav vidus posma starp jauniešu un pieaugušo hokeju, kur spēlēt un turpināt karjeru. Agrāk to varēja izdarīt Baltkrievijas čempionātā, kur bija iespēja vākt punktus un neslidot atpakaļ aizsardzībā. Zinām, ka pret tiem, kuri met golus, treneri piever dažreiz acis. Respektīvi, ielecot KHL no bērnu hokeja, pretī nāk fiziski nobrieduši vīrieši. Viņi ir profesionāļi un sitās pa katru kapeiku, uz ledus neko tāpat vien neatdos. Un, ja netiec tehniski un fiziski galā ar sevi, tad tev nav vieta komandā. No Frenka mēs daudz izspiedām. Es jūtu, ka tam klikšķim viņā kaut kad ir jānotiek. Tas ir tikai pārliecības jautājums.

Emīls Ģēģeris, Daniels Bērziņš?

Par šiem spēlētājiem esmu priecīgs.

Latvijas hokeja nākotne?

Zināmā mērā – jā. Viņi varbūt nebūs tik spilgti kā Rūdolfs Balcers, bet būs pamatvērtības. Mēs viņus paņēmām 18 gados un saucu par bagātākajiem skolēniem (smejas). Abi ir labi apmācīti, daudz strādā un pamats ir ielikts. Es domāju, ka ilgtermiņā viņi būs stabilas vērtības. Tas pats ar aizsargu Kristapu Zīli – stabila vērtība. Arī aizsargs Uvis Balinskis, kurš izgāja ar “Dinamo” vairāku gadu posmu. No viņa izspiedām rezultātu. Viņš ļoti labi slido un kaut ko ziedoja no sevis, lai kļūtu vēl labāks. Viņš noteikti ir viens no maniem favorītiem.

Balinskis nebaidās spēlēt ar ripu. Pie pirmās izdevības necenšas no tās tikt vaļā un raidīt prom gar bortu. Viņam patīk spēlēt ar to.

Viņam ir slidojums. Ir grūti iemācīt slidot ar ripu, jo aizsargs bieži zem pretinieka spiediena vispirms raida ripu prom. Situācijās piecdesmit pret piecdesmit treneri bieži prasa pieņemt lēmumu par labu komandai, bet daudzi met ripu prom. Uvis labi jūt šīs situācijas, līdz ar to viņam ir vieglāk. Ja ir labs slidojums, tad ir arī pārliecība par sevi.

Kā Rīgā iejutās krievu spēlētāji? Iepriekš “Dinamo” rindās viņu praktiski nebija. Vai viņi bija gatavi “šancēt” arī šeit?

Klubu treneri, kuri viņus sūtīja uz Rīgu, zināja, ka es šiem spēlētājiem atlaides treniņos un spēlēs nedošu. Man patika kā izmainījās ģērbtuve pēc viņu ierašanās. Īpaši to jutu pirmajā gadā, jo parasti mums ģērbtuvē bija rietumnieki un mūsējie čaļi. Mums valstī ir tāda politika, ka krievi ir krievi, bet rietumnieki ir mūsējie. Šie krievu čaļi komandā rietumniekus ar latviešiem savilka kopā. Tā bija baigi labā ķīmija. Nebija vairs svešo, bijām visi kopā. Savukārt kā spēlētāji viņi visi bija labi. Kirils Sļepets, Ņikita Setdikovs, Aleksandrs Protapovičs – viņi ir labi VHL spēlētāji un, ja viņi tika pie mums sastāvā, tad mēs ļoti labi saprotam, cik labi ir citi krievu hokejisti. Arī mans tas bija jautājums sev – kā būs? Bet viss bija pozitīvi.

Vai Rīgas “Dinamo” pietrūkst laba līmeņa fārmklubs?

Protams.

Bet par to jau gadiem ilgi runāts.

Pietrūkst laba līmeņa pieaugušo hokejs. Atceros, kad HK “Rīga” vadīja Leonīds Tambijevs, toreiz MHL spēlēja Nikolajs Prohorkins, Ņikita Gusevs, Ņikita Kučerovs un spēletāju vecums toreiz līgā bija lielāks, bet tagad vidējais vecums ir zemāks. Krievijas klubi MHL uztver kā U-18 bāzes komandas platformu, savukārt VHL spēlē hokejisti vecumā virs 20 gadiem. Bet HK “Rīga” ir pazaudējusi šo līniju, mēs spēlējam ar gados vecākiem spēlētājiem pret jaunākiem. Tas nedod labumu. Tiekot Rīgas “Dinamo” sastāvā, šie hokejisti nav gatavi pieaugušo hokejam. Šī ir tā plaisa. Ja es strādātu klubā, tad argumentētu, ka MHL tomēr vajadzētu spēlēt 18 gadus veciem spēlētājiem, nevis vecākiem. Mums ir nepieciešams produkts, nevis rezultāts.

Bet “Dinamo” vairākkārt spēlētājus nosūtīja uz fārmklubu Liepājā.

Tas bija vairāk saistīts ar to, lai spēlētāji pārdomā dzīvi. Liepāja, Jelgava vai Daugavpils, vienalga, kurš klubs, bet, spēlētājam nonākot fārmklubā, viņs bija down. Es centos viņus turēt Rīgā un likt atsevišķā grupā. Tad es vismaz zināju, ka viņi saglabās labu fizisko formu.

Vai nauda fārmklubam VHL līgā atrastos?

Grūti atbildēt. Neviens par tādu jautājumu nav domājis. Ja savāktu mūsu čaļus no Latvijas čempionāta, kuri par zināmu atalgojumu būtu gatavi spēlēt, es domāju, ka mēs varētu izveidot komandu.

Tu no pieaugušo hokeja esi pagājis malā tagad un strādā ar jauniešiem. Vai pēc pauzes un sezonas izlaišanas augstākajā līmenī nebūs vēlāk grūti atrast darbu, piemēram, tajā pašā KHL?

Ja nebūtu Covid-19, man būtu, kur strādāt, bet es par to nesatraucos. Es palīdzu vienam no saviem labākajiem draugiem Rodrigo Laviņam darbā ar jauniešiem. Viņam ir sava hokeja skola “Baltie vilki”, un tās komandas spēlē Junioru Attīstības Hokeja līgā (JAHL). Tiem zēniem dodu to, ko pats esmu pa šiem gadiem ieguvis. Jūtu, cik ļoti viņi uzsūc šo informāciju. Tu jau pareizi saki, ka nedrīkst pazaudēt saikni pret darbu. Ja man atkal nāksies stāties pie kāda kluba stūres, es būšu simtprocentīgi gatavs. Esmu labā kondīcijā (smejas).

FOTO: LETA

Sapratu tevi. Tātad darbs ar jauniešiem nekādi neietekmēs tavu izaugsmi un ātrāk vai vēlāk tevi, iespējams, redzēsim pieaugušo hokejā?

Uz šo situāciju var paskatīties arī citādāk. Var sev pateikt, ka es neko nedarīšu, turpināšu svilpot. Es turpinu strādāt tikpat profesionāli kā to darīju iepriekš un pilnveidot sevi. Es esmu gados jauns treneris un nevarētu atļauties neko nedarīt.

Bet vietu Eiropas kubos treneriem ir tik, cik ir. Čehijā ir savējie treneri, tāpat arī Zviedrijā un Somijā. Vācijā ir daži ārzemju speciālisti un KHL brīvu vietu arī nav.

Bez šaubām, ka katra stipra hokeja nācija sargā savu tirgu. Viņiem ir sava identitāte, tāpēc viņi vienmēr būs spēcīgi. Savukārt pie mums, Latvijā, vienmēr kāds brauks un trenēs. Varu tikai pateikt, ka man bija piedāvājumi no KHL vasarā un varēju arī palikt šajā līgā. Bet jutu, ka man vajag paiet nedaudz malā. Dažreiz vajag paiet soli atpakaļ, lai spertu divus uz priekšu. Es zinu savus plusus un mīnusus.

KHL tagad saistībā ar pandēmiju nokļuvusi neapskaužamā situācijā. Līga pārceļ spēles, piešķir tehniskos zaudējumus, spēlētāji dodas karantīnā… Varbūt līgai jāņem pauze un jāatsāk hokejs tad, kad šī situācija uzlabosies? Manuprāt, KHL sasteidza jaunās sezonas sākšanu septembra sākumā.

Šo neviens nevar ietekmēt. Tas ir fakts. Bet hokejistiem tas ir darbs, viņi iekāpj lidmašīnā un dodas uz spēli. Tas viss ir jāpārdzīvo. Bet vīrusa sakarā ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Arī es no tā izsargājos.

Bet kāds līgai ir risinājums?

Tāda nav. Patlaban es saredzu haotisku darbību. Līgas vadība gan jau saprot un domā, kā ar šo situāciju tikt galā, bet kā notiek zaudējumu un uzvaru piešķiršana, man nav saprotams. “Jokerit” dodas karantīnā un viņiem pārceļ mačus, bet Rīgas “Dinamo” piešķir zaudējumus. Viennozīmīgi, ka līga sasteidza sezonas sākšanos. NHL šai situācijai piegāja ļoti piesardzīgi, uztaisīja “burbuli”, saprotot, ka šajā brīdī ir iespējams tikai šads risinājums. Malači. Varbūt vajadzēja spēles rīkot pa reģioniem vai spēlēt mačus Rīgā un Helsinkos, kas ir nosacīti tīras vietas no Covid-19. Varbūt Maskavā varēja spēlēt tikai vietējie klubi. Šai situācijai varēja pieiet citādāk.

Ģirt, Tu noteikti zini par esošo situāciju Baltkrievijā. Pats esi Minskā spēlējis, pārstāvot vietējo “Dinamo” Baltkrievijas čempionātā. Kāds ir tavs viedoklis par pasaules čempionāta rīkošanu Minskā nākamgad?

Es vairākus gadus padzīvoju Krievijā un sapratu, ka krievi nav nelaimīgi. Var uzskatīt, ka arī Krievijā ir autoritārs režīms, bet krievi dzīvo ne sliktāk kā mēs. Ja runājam par Baltkrieviju, tad jāsaka, ka cilvēki tur ir forši un vide sakārtota. Es pieņemu, ka lielākās pārmaiņas vēlas jaunatne, vecie droši vien tās nevēlas. Un tad sākas šī politiskā un ģeopolitiskā cīņa. Vienīgais, ko es kategoriski neatbalstu, ir spēka struktūru pielietotā vardarbība. Tā ir amorāla. Šodien runāt par pasaules čempionāta pārcelšanu ir pāragri. Pirmkārt, nav zināms vai čempionāts pandēmijas dēļ vispār notiks, un, otrkārt, nākamgad varbūt baltkrievi būs tikuši galā ar politisko situāciju valstī. Kuram ir jāuzvar prezidenta vēlēšanās – tā nav mana darīšana, bet sist sievietes uz ielas noteikti nedrīkst. Par to cilvēkiem jānes atbildība.

Baltkrievu tautu man ir žēl, jo viņi būtu pelnījuši šo čempionātu.

Protams, jo baltkrievi mīl hokeju. Aleksandrs Lukašenko hokeja sakarā ir paveicis milzīgu darbu, ieguldot līdzekļus infrastrukturā un hokeja attīstībā. Ja nebūtu viņš, grūti teikt vai hokejs tur būtu. Bet viņš ir vecāka gada gājuma cilvēks un redz daudzas lietas citādāk. Daudzi viņu salīdzina ar kolhoza vadītāju. Iespējams, viņš baidās zaudēt varu.

FOTO: Anton Novoderezhkin/TASS

Teniss un luksusa klases pulksteņi iet roku rokā (burtiskā nozīmē). Piemēram, “Rolex” ir oficiālais sadarbības partneris (atliek vien palūkoties uz kortos pieejamajiem tablo) un galvenais sponsors Vimbldonā jau kopš 1978. gada, tāpat “US Open” un nu jau arī “French Open” (saukts arī par “Roland Garros”) turnīrā.

Arī vairākas pasaules līmeņa tenisa zvaigznes noslēgušas iespaidīgus sponsorēšanas līgumus ar luksusa pulksteņu firmām. Kurš gan nezina par leģendārā šveicieša Rodžera Federera un “Rolex” mīlestību (kopš 2004. gada), bet 2016. gadā “Tag Heuer” atjaunoja sadarbību ar serbu Novāku Džokoviču, kā arī citas elites klases tenisisti/es manāmi valkājot vairāku tūkstošu vērtus pulksteņus. Tomēr šī gada “French Open” turnīrā ar dārgāko pulksteni var lepoties spānis Rafaels Nadals.

FOTO: REUTERS/Gonzalo Fuentes

Nadals, saukts arī par “māla karali”, kā ierasts ir viens no galvenajiem favorītiem par uzvaru turnīrā (kopumā 12 tituli – rekords “atklātajā ērā”), taču šogad viņš pievērsis plašāku publikas uzmanību ne tikai ar to. Runa ir par viņa “Richard Mille” firmas pulksteņa modeli “RM 27-04 Tourbillon Rafael Nadal”. Ar ko tas ir tik īpašs?

Pulksteņa dizains veidots līdzīgs tenisa raketei un tas izgatavots no bioloģiski saderīga titāna, alumīnija un vanādija sakausējuma, ko izmanto aviācijas un automobiļu rūpniecībā, kas piešķir struktūrai papildu izturību un ļauj padarīt virsmas pēc iespējas plakanākas. Savukārt nosaukumā iekļautā  īpašā ierīce “tourbillon” kompensē gravitācijas efektu uz pulksteņa mehānismu un parasti ir redzama ciparnīcas logā. Pats pulkstenis ir ļoti viegls – tā svars ir vien 30 grami. Tā vērtība ir 1 miljons ASV dolāru jeb 856 tūkstoši eiro. Turklāt, šis modelis ir ierobežotas pieejamības – izgatavoti vien 50 eksemplāri! Zīmīgi, ka tajā nav atrodami elementi no dārgakmeņiem.

Salīdzinājumam – par šādu naudu Latvijā var iegādāties divas luksusa klases mājas Baltezera krastos vai četrus elites līmeņa dzīvokļus kūrortpilsētā Jūrmalā! Bet Nadals ar tik vērtu pulksteni dzenā bumbiņu Parīzes “mālainajos” kortos…

Pirmo reizi “Richard Mille” ražotajā pulkstenī Nadals “Roland Garros” kortos parādījās 2010. gadā, bet šī gada Nadalam īpaši veidotais modelis ir piektais pēc kārtas. Salīdzinājums – pirmā Nadala kolekcijas laikrāža cena bija 449 tūkstoši eiro, bet nu tā vairāk kā dubultojusies. Var saprast – inflācija nevienu nesaudzē…

FOTO: Richard Mille homepage

“Ričards atnāca pie manis uz mājām un parādīja man modeli, sakot: “Šis ir pulkstenis, ko mēs tev izgatavojām”. Pulkstenis bija no platīna un tik ļoti smags, ka es biju ļoti apmulsis un sākumā nesapratu, ka viņš jokoja. Tiklīdz es uzlaikoju īsto pulksteni, es to iemīlēju. Mēs atradāmies uz viena viļņa! Kopš tā brīža pulkstenis man tagad ir kā otra āda,” sadarbības pirmsākumus atminas Nadals.

Starp citu, “Richard Mille” kompānija īpašas kolekcijas veido arī pasaules slavenajam mūziķim un producentam Farelam Viljamsam, F-1 braucējam Felipem Masam, futbolistam Didje Drogbā, kā arī citām globāli atpazīstamām figūrām.

Nadals nav vienīgais, kurš tenisa kortos manīts ar īpaši dārgu laikrādi. Pēc luksusa pulksteņu tirgus “Crown & Caliber” ekspertu aplēsēm 2019. gada “US Open”, neskaitot Nadalu, ar aptuveni 664 tūkstošu eiro vērtiem pulksteņiem startēja Serēna Viljamsa, Naomi Osaka un Stens Vavrinka.

Protams, cenu amplitūdas jautājumos toni nosaka Nadals ar saviem modeļiem, bet arī citi atpalikt nevēlas. Tiesa, tik dārgi pulksteņi, kas pārsniegtu kaut 300 – 400 tūkstošu robežu, kortos nemaz nav manāmi tik daudz…

Naktī uz svētdienu Latvijas labākais bokseris Mairis Briedis triumfēja Pasaules boksa supersērijas otrajā sezonā savā īpašumā iegūstot Muhameda Ali vārdā nosaukto trofeju, IBF un respektablā žurnāla “The Ring” čempionu jostas. Uzvara tika piešķirta ar vairākuma tiesnešu lēmumu (117:111, 114:114:, 117:111).

“Sporta pils” uzrunāja cīņu sporta veidu ekspertu un podkāsta “Spēkapodcast” vadītāju Jāni Eisaku, boksa treneri Sandi Kleinu, kurš iepriekš vairākus gadus strādāja kopā ar Briedi, kā arī sabiedrībā pazīstamo hip-hop mākslinieku Gacho (saukts arī par Mesa) jeb Gati Irbi. Gacho pats nodarbojas ar boksu amatieru līmenī, kā arī iepriekš ar Maira komandu vairākkārt devies kopā iznācienā uz ringu. Starp citu, Briedis izmanto vienu no viņa dziesmām kā pavadošo pirms cīņas.

FOTO: World Boxing Super Series

Jānis Eisaks

Par cīņu

Pirms cīņas man bija diezgan nepopulāra prognoze, ka, visticamāk, būs visi 12 raundi, bet pēdējie trīs noteikti aizies Briedim par labu. Abu bokseru izpildījumā varēja just, ka kādu laiku nebija boksēts oficiālā cīņā un uz tā rēķina nevarēja parādīt visus savus trumpjus. Noteikti pietrūka arī skatītāju klātbūtne, kas dotu citu efektu.

Varbūt kādos brīžos bija iespējas Dortikosu noķert uz kādu asāku sitienu, bet tas arī ir tas prakses trūkums. Tomēr 15 mēneši bez cīņām, emocionālie pārdzīvojumi, cīņu pārcelšana – tas viss atstāj iespaidu. Briedim nekad tik ilga pauze nav bijusi. Protams, arī Dortikoss bija tādā pašā situācijā, bet viņš ikdienā dzīvo Maiami. ASV atrast sparinga partnerus ir pavisam cits stāsts – viņi bija pirms pandēmijas, bija tās laikā un būs arī pēc pandēmijas. Es, protams, nezinu kā viss bija, bet pieļauju, ka uz Latviju atvest kārtīgus sparinga partnerus ir vismaz 90 reizes sarežģītāk. Varēja just, ka, ņemot vērā visus objektīvos apstākļus, viņu šajā cīņā neredzējām uz visiem 100%. Mairis bija labāks un pieskarties dziļākām detaļām īsti nav jēgas, ņemot vērā iepriekš minēto.

Labi, viens tiesnesis saskatīja neizšķirtu. Tik krasi atšķirīgas domas no pārējiem abiem, kuri Mairim atdeva uzvaru sešos raundos… Būtu interesanti uzzināt viņa viedokli, kāpēc viņš tā lēma.

Mairis bija salīdzinoši piesardzīgs, vairākos brīžos varbūt mazāk riskēja turpināt garāku sitienu sēriju. Iespējams, ka tas bija viņa plāns – tas ir jautājums pašam sportistam un treneriem. Briedim kā parasti ir īpaši individuāla izstrādāta taktika uz katru cīņu. Manuprāt, katru reizi ringā viņš izskatās citādāk nekā iepriekš. Katram pretiniekam viņš pieiet individuāli. Interneta dzīlēs lasīju, ka bija cilvēki, kas “piesējās” Maira varēšanai un spējām – bet viņš taču uzvarēja. Viss ir kārtībā. Par ko mēs runājam? Trešo reizi karjerā kļuvis par pasaules čempionu, tas taču ir lieliski!

Ko darīt tālāk?

Būsim atklāti, šobrīd apvienot visas četras jostas ir finansiāli neiespējami un diez vai tuvāko 10 gadu laikā šajā svara kategorijā kādam tas vispār izdosies. Pēc Usika, kurš to paveica, domāju, tādas iespējas vairāk nevienam nebūs. Pārskatāmā nākotnē noteikti nē. Un tam ir vairāki iemesli. Protams, komercija, bet Briedis nevienam tādā ziņā nav interesants. Pirmkārt, aiz viņa nav liels fanu pulks. Cik tad mēs esam Latvijā? Nepilni divi miljoni. Otrkārt, viņš ir ļoti bīstams. Ar viņu iesaistīties cīņā, piemēram, kādas lielvalsts bokserim, kuru mērķtiecīgi grib uztaisīt par zvaigzni vai leģendu, nav izdevīgi. Tas ir liels risks, jo viņš jebkuru var nogāzt. Ja viņš nebūtu tik super-talantīgs, šaubos vai viņam vieta boksa elitē atrastos šo iemeslu dēļ. Viņš kā kaķis ir ieķēries kokā un nelaiž vaļā – iet uz priekšu uz savu mērķi un to pilda. Viņš ir tik labs, ka viņu vienkārši nevar atstāt malā. Viņš ir spēcīgs, viņa komanda tāpat un pēc formulas tas, ko viņš ir izdarījis ar Latvijas pasi, ir kaut kas unikāls! Viņš sev līdzi pavilcis arī citus bokserus, kas kļūst starptautiski aizvien atpazīstamāki un ir kompānijas, kā piemēram, “LNNK Boxing”, kas iegulda līdzekļus perspektīvajos bokseros. Manuprāt, cilvēki to nenovērtē.

Vai būtu interesanta cīņa ar Kšištofu Glovacki? Sportiskajā ziņā – kas tur interesants? Briedis viņu nolika uz dēļiem trīs raundos. Par ko tur vēl diskutēt? Ja arī Glovackis iegūst WBO jostu, vai Mairim tā josta ir vajadzīga? Ja es būtu Brieža komandā, skatītos no tā aspekta – ja poļu fani tik ļoti grib redzēt šo revanša cīņu, tas ir naudas un motivācijas jautājums.

Manuprāt, viņam ir divas iespējas: uzrīkot, tā saucamās, “money fight” (naudas cīņas) – vai tas būtu Glovackis, ja ir gatavi maksāt, vai pāriet uz supersmago svaru. Viņš savā svarā ir neapstrīdams pirmais numurs. Ko viņam vēl pierādīt? Lūk, Usiks aizgāja uz smagsvariem, Gasijevs arī, un iepriekš arī Tonijs Beljū, visticamāk, arī Dortikoss ies. Kāpēc viņi to dara? Jo šajā svara kategorijā jau ir sevi realizējuši un tāpēc vajag jaunus izaicinājumus un tur apgrozās pavisam citas naudas summas. Vienīgais, kas Mairim varētu būt interesanti – iegūt WBA jostu, kas nekad nav bijusi, un atstāt savu vārdu vēstures grāmatās ar treknākiem burtiem.

Vai Supersērijai ir nākotne?

Grūti teikt. Nevar salīdzināt pirmo ar otro sezonu. Tie ir divi dažādi turnīri. Pirmajā sezonā piedalījās visu jostu īpašnieki ar skaļiem vārdiem, bet šī tik lielu ažiotāžu neizraisīja, kas ir saprotams. Protams, savas korekcijas ieviesa pandēmija, bet bija arī daudz citu neskaidrību, kā piemēram, vai būs čempionu jostas uz spēles vai nē. Beigās bija tikai viena. Tāpēc grūti spriest. Formāts ir labs, jo svara kategoriju un čempionu ir tik daudz, ka es pat nevaru saskaitīt. Noskaidrot vienu čempionu – tā ir ļoti laba ideja!  Bet vai kādam būs interese šo projektu turpināt attīstīt vai tajā piedalīties? Visiem apakšā ir savi cilvēki, organizācijas, kurām ir savas intereses, tāpēc ir grūti ko tādu veidot. Paskatāmies kaut vai no Brieža perspektīvas – viņš jau reizi ir uzvarējis šajā turnīrā un ieguvis Ali trofeju. Kāda viņam ir jēga no divām tādām? Tikai tad, ja uz spēles papildus būs visas prestižākās jostas kā pirmajā gadā.

Sandis Kleins

FOTO: LETA

Par cīņu

Principā, Mairis ringā darbojās kā iepriekš. Neko jaunu nebija pielicis, ja nu vienīgi redzēju vienu jaunu kombināciju. Kopumā viņš cīņai bija gatavs – gan fiziski, gan tehniski. Pats neizlaida nevienu nopietnu sitienu. Dortikosam vispār nebija izredžu un nebija ar ko atbildēt – Briedis viņu “deklasēja”. Viņš bija daudz kustīgāks un daudzpusīgāks un noveda cīņu līdz loģiskam iznākumam. Ja cīņa notiktu, kad bija plānots, visticamāk, viņš uzvarētu ar nokautu. Manā ieskatā laikam ceturtajā raundā viņš izdarīja labu sitienu no apakšas un varēja mēģināt nokautēt, tāpat, neskatoties uz to, ka pārliecinoši veda cīņu, 11 raundā kāpināja tempu. Zinot viņa raksturu, viņš noteikti arī kādā brīdī domāja par nokautu, bet bija redzams, ka darbojās piesardzīgi, kas ir pareizi – tika izcīnīta uzvara.

Nesaprotu tā tiesneša motivāciju, kurš iedeva neizšķirtu. Pēc tāda gājiena viņam principā būtu jābeidz strādāt. Manā ieskatā Dortikoss nepaņēma nevienu raundu.

Ko darīt tālāk?

Domāju, ka Mairim tagad priekšā ir naudīgās cīņas – Vācijā vai Anglijā. Runā, ka Glovackis varētu būt variants, bet viņš tūlīt cīnīsies ar britu Lorensu Okolī un esmu drošs, ka Okolī uzvarēs. Ja viņam ir josta, kā iespēju redzu, ka var noorganizēt kā “undercard” cīņu pirms Džošua – manuprāt, tas vēl varētu būt reāli. Bet, ja kāds domā, ka aiz Glovacka, kurš grib atriebties, ir tik liela nauda, es nedomāju. Viņa menedžerim nemaz nav tik lielas iespējas to piesaistīt.

Mairis augstākajā līmenī var cīnīties vismaz vēl divus gadus un tad jāskatās. Tagad, manuprāt, viņam jāatpūšas. Viņa statuss šobrīd atļauj boksēt vienu reizi gadā – mierīgi. Atrast izdevīgāko piedāvājumu un nopelnīt. Vienīgais, ko viņš līdz šim nav izcīnījis šajā svarā, ir WBA josta, kas šobrīd ir francūzim Arsēnam Gulamirjanam. Bet ar frančiem vienmēr ir bijis grūti vienoties, tāpēc nezinu, cik tas ir reāli. Protams, tas būtu skaisti – uzvarēt WBO titulu. Tad Mairim mājās pie sienas būtu visas četras jostas [arī pēc tam, kad tās nonāk cita īpašnieka rokās, bokseriem, kuri tās izcīnījuši, paliek viņu eksemplārs] plus “The Ring” josta, kas Latvijā nevienam nekad nav bijusi.

Kad vēl strādāju ar Mairi, teicu – pāriet uz smagsvariem nevajag, jo tā nav viņa svara kategorija. Domāju, ka viņam tur nav ko darīt. Nav runa par to, ka pieliekot svaru, viņš zaudēs kādas īpašības, bet viņa ķermenis atbilst “krūzeru” (no angļu valodas cruiserweight) parametriem. Ar ko tad viņš tur varētu cīnīties? Kamēr tiktu līdz kādam “lielajam” vārdam, paietu vairāki gadi, bet viņam šobrīd ir jau 35. Vai, piemēram, 38 viņš vēl varēs kādu top veci nogāzt? Nesaku, ka nevarēs, bet ir jāsakrīt daudziem apstākļiem – lai nav traumas, kādas cīņas varēs sarunāt, u.t.t. To nevar paredzēt.

Gatis Irbe

 

 

View this post on Instagram

 

Nereāli, reāli!!!! Prātam neaptverami – mums ir WBC chempions!!!! Apsveicam @mairisbriedis !!!!!!!!

A post shared by MESA (@gachoofficial) on

Principā prognozēju divus scenārijus – Maira uzvaru pēc punktiem vai ar nokautu. Nepieņēmu domu, ka viņš zaudēs šo cīņu un tam bija vairāki iemesli. Piemēram, Mairis nekad nav nolikts uz dēļiem nokdaunā vai nokautā. Biju pārliecināts, ja cīņā būs visi 12 raundi, tad viņš noteikti uzvarēs pēc tiesnešu lēmuma vai cīņas gaitā “noķers” Dortikosu uz kādu asu pretuzbrukumu. Saliekot visus plusus un mīnusus kopā, Mairis bija favorīts. Sākot ar to, kā viņš uz kājām strādā un tehnisko arsenālu, beidzot ar to, ka viņš tur sitienus un neviens nekad viņu nav nogāzis.

Vienīgi nedaudz uztrauca tas, vai Mairim izturēs “baterija”, ņemot vērā, ka izieti vairāki pilni sagatavošanās posmi pirms cīņas, bet tā visu laiku tika pārcelta. Visu laiku sevi uzlādējot, tad piespiedu kārtā atlaižot, ir sarežģīti sakoncentrēties un dabūt sevi labākajā formā. Varbūt pēdējais raunds izskatījās tāds, ka nedaudz atlaida, bet kopumā – skaisti. Noboksēja kā vajag, lai izcīnītu uzvaru.

Šis bija tas gadījums, kad abi viņi ir ar spēcīgu sitienu un ja sanāk viens, tā saucamais, “lucky punch”, tad pretinieks var gulēt uz dēļiem. Pieļauju, ka viņš to apzinājās un tāpēc bija piesardzīgs, neskatoties uz to, ka pats spēj izturēt spēcīgus sitienus. Ja pirmajā cīņas pusē varbūt izskatījās mazāk aktīvs kā Dortikoss, tad sākot ar piekto raundu viņš aktivizējās un sāka kāpināt tempu. Izskatījās līdzīgs plāns kāds bija [Oleksandram] Usikam pret Briedi – pirmajā pusē izlūkot un turēt līdzīgu ātrumu un cīņu, bet pēc tam palielināt tempu un uzspiest savu spēles plānu. Pats neesmu runājis ar Maira komandu, bet man liekas, ka šoreiz viņiem varētu būt bijis tieši tāds plāns.  Skaidrs, ka sākumā varbūt likās – kas notiek, kāpēc tik mierīgi? Bet arī, nebija jau tik traki un kubietis nedominēja. Vienkārši bija nedaudz aktīvāks.

No Dortikosa nekā jauna nebija. Nedaudz izbrīnīja viņa fiziskā forma, likās, ka būs izturīgāks. Parasti jau kubieši ir ar labu fizisko bāzi apakšā – tā ir viņu skolas firmas zīme. Te izskatījās, ka viņš jau ātri sagura. Gan jau tam palīdzēja arī Maira sitieni, kuri varbūt parastam skatītājam ekrānā neliekas nekas īpašs, bet tomēr 12 raundu garumā tevi sit un loģiski, ka tas arī tērē enerģiju, jo ir jāsavācas un jādomā kā uzbrukt pretī. Neko jaunu nepateikšu – kāds viņš iepriekš bija, tāds arī palicis. Iepriekšējās cīņās viņš centās vairāk, tā teikt, kauties, bet šoreiz Briedis uzspieda savu cīņas ritmu un tāpēc viņam nekas neizdevās. Noteikti gaidīja savu iespēju, ko Mairis viņam tā arī nedeva. Teorētiski viņš jau varēja ātrāk un agresīvāk iet uz savu “lucky punch”.

No vienas puses, cīņa bija līdzīga. Nebija vienos vārtos, daudzos aspektos notika līdzvērtīga cīņa, kas varbūt parastam līdzjutējam no malas tā neizskatījās. Neskatoties uz Dortikosa “džebiem”, ka viņš tos izpildīja vairāk, tad kopumā Briedis nodemonstrēja skaistu un kvalitatīvu boksu! Bet skaidrs, ka viegli nebija.

Jāatceras, ka arī Dortikoss nav no vājajiem puišiem. Kad tad viņš ir kritis? Tikai pret Gasijevu un arī – viņam ļoti “veiksmīgi” trāpīja pa aknu. Tā ir tā vieta, ja tur tik precīzi trāpa, tu nevari atgūties. No nokdauna, kad atskaita sekundes un esi “aizpeldējis”, vēl ir iespēja savākties un piecelties, bet ja aizsit elpu – nav variantu. Tas tikai norāda uz to, ka galva viņam arī tur spēcīgus sitienus. Lai kā mums visiem un pašam Mairim noteikti gribētos uzvaru ar nokautu, pretī stāvēja nopietns pretinieks ar izturīgu žokli. Ja cīņa notiktu Rīgā, tas varbūt nedzītu viņu vairāk iet uz nokautu, bet noteikti iedotu vairāk enerģijas, tieši elpai. Cilvēku masas un līdzi jušana, bļaušana dotu viņam papildus adrenalīnu un neļautu nogurt, piešķirtu trešo, ceturto un piekto elpu.

Piekrītu cīņas komentētājam, kad Dortikoss izdarīja sitienu ar kreiso roku, viņš uzreiz to nolaida lejā un tā notika visas cīņas garumā. Ja būtu pareizs “taimings”, Briedis varētu pāri tai rokai ar savu labo pārsist pāri. It kā tas varētu būt tas brīdis, kad varētu mēģināt “noķert”, bet tas ir tikai ko es redzu. Skaidrs, ka mēs visi esam gudri un katram ir ko teikt (iesmejas), un varbūt arī man brīžiem likās, ka varēja sist vairāk, bet Mairim ir savi treneri, kas veido cīņas plānu un taktiku. Viens ir ko tu redzi caur ekrānu, bet cits, kad esi uz vietas, sēdi stūrī apakšā un ir cits leņķis. Redzi, ka izsit ar kreiso, bet neredzi, ka tā roka noiet lejā. Bet jebkurā gadījumā uzvara ir izcīnīta un tas nozīmē, ka viss ir izdarīts pareizi.

FOTO: World Boxing Super Series

Jau sestdienas vakarā Latvijas labākais bokseris Mairis Briedis ar kubieti Junielu Dortikosu cīnīsies par uzvaru Pasaules boksa supersērijā (WBSS), kur uz spēles būs IBF un respektablā žurnāla “The Ring” čempionu jostas, kā arī Muhameda Ali vārdā nosauktā trofeja. Tam par godu “Sporta pils” šo nedēļu neoficiāli pasludināja par boksa nedēļu. Vairāki apraksti, bet šoreiz piedāvāsim ko “vieglāku”, bet ļoti noderīgu – sadaļu “Lifestyle”.

Boksa leģenda Ali aizsaulē devās 2016. gadā cienījamā 74 gadu vecumā. Kopumā Ali bija tēvs deviņām atvasēm un viena no tām – Leila Ali – gāja tēva pēdās, kļūstot par WIBA (Women’s International Boxing Association) čempioni un karjeras laikā ne reizi nepiedzīvojot zaudējumu , uzvarot 24 cīņās (21 KO).

Ali apsveic meitu ar titula nosargāšanu, FOTO: SCANPIX/REUTERS

Lai arī Leilai šobrīd ir 43 gadu un profesionāles karjeru viņa noslēdza jau 2007. gadā, viņa aizvien izskatās burvīgi! Kāds ir viņas noslēpums?

Pēc aiziešanas no profesionālā sporta, Leila sportošanu un veselīgu dzīvesveidu malā neatstāja. Viņa ļoti aktīvi izmanto sociālo tīklu platformu “Instagram”, kurā dalās ar veselīga dzīves veida padomiem un cenšas iedvesmot cilvēkus visā pasaulē!

 

View this post on Instagram

 

I go up and down in weight for a couple reasons: 1. I have a thyroid disease which causes my metabolism to be sluggish. 2. I like to eat!? . So, thankfully I am comfortable at 210 on the left AND 190 on the right! My focus my overall health, not just my weight and that’s what keeps me in balance. . Here are my top 10 wellness habits that have helped keep me on point holistically! … 1. I have a YouPlenish nutrient packed protein smoothie for breakfast daily. 2. I eat ‘real’ food, not GMO processed foods that have no nutritional value… and I prepare my own meals 80% of the time. 3. I aim to drink 80-100 oz purified water daily. (1/2 my body weight in ounces) 4. I do my own #youplenish14daycleanse quarterly. Cleanses my system and helps keep weight off. 5. I do my best to get 8-9 hours sleep to recharge my body. 6. I incorporate physical activity into my daily routine. 7. I limit exposure to negative people & environments and focus on quality over quantity when it comes to friends & associates. 8. I take high quality vitamins and supplements consistently. 9. I have a strong spiritual connection/relationship with God. 10. I stay on a quest to KEEP getting better, not bitter…plus I mind my own business, maintain a powerful mindset, strong immune system and I don’t watch the news. … ?If you feel like you’re ready to upgrade your lifestyle and need inspiration to start, visit my website and sign up for my Free ‘Replenish You’ email series! ?LailaAli.com

A post shared by Laila Ali (@thereallailaali) on

Ali cenšas ievērot 10 noteikumus, kas viņai palīdz justies veselīgai un aktīvai.

Smūtiji brokastu vietā. Īsts sportists izvēlas dienu sākt ar olbaltumvielu kokteili – pilns nepieciešamo uzturvielu komplekts nodrošina pietiekami daudz enerģijas, lai diena  iesāktos labi.

Mājās gatavots ēdiens. Leila dod priekšroku pusdienām un vakariņām mājās, nevis restorānu apmeklējumiem. Viņa mīl gatavot un lieliski zina, kuras uzturvielas ir nepieciešamākās organismam. Restorānu ēdienkartēs bieži neatspoguļo to, kas tiek pasniegts uz šķīvja…

Pareiza daudzuma ūdens uzņemšana. Tas nav jauns, bet efektīvs padoms, kā nodrošināt labsajūtu un veselīgu organismu. Jums kādreiz ir riņķi zem acīm? Tādi var rasties ne tikai no miega trūkuma, bet arī nepietiekama ūdens daudzuma jūsu organismā, tāpēc ieteicamā deva dienā ir 2-3 litri.

Regulāra detoksikācija. Reizi trīs mēnešos Leila iziet divu nedēļu organisima attīrīšanās kursu, lai izvadītu toksīnus un citas kaitīgās vielas no sava organisma. Ticiet, arī veselīga dzīvesveida piekopējiem tādi organismā nonāk!

Veselīgs miegs. Lai uzturētu sevi formā un iegūtu pietiekami daudz enerģijas, diennaktī jums ir nepieciešamas 8-9 stundas pienācīga miega, uzskata Leila.

Fiziskās aktivitātes. Regulāra sportošana arī pēc profesionālās karjeras beigām Leilam kļuvusi par ikdienas rutīnu – katru dienu viņa ķermenim piešķir vismaz minimālu slodzi. Ja arī neesat bijis/bijusi kādā savā dzīves posmā sportists/e, tas nekas – minimāla izkustēšanās vienmēr nāks par labu – skriešana, peldēšāna, braukšana ar riteni, vingrošana vai pat soļošana jums nāks par labu, ja darīsiet to regulāri.

Izskaudiet negatīvismu. Leila iesaka novērst vai vismaz samazināt saziņu ar negatīviem cilvēkiem un pievērst lielāku uzmanību ģimenei un draugiem. Tajā pašā laikā nav svarīgi, cik daudz laika jūs pavadāt kopā ar viņiem, bet gan tas, kā jūs to darāt. Starp citu, ir zinātniski pierādīts, ka stress tiešā veidā ietekmē arī cilvēka fizisko veselību!

Vitamīnu uzņemšana. Lai noturētu vajadzīgo uzturvielu  līmeni organismā ar mūsdienu dzīves saspringto ritmu, Ali regulāri lieto vitamīnu uztura bagātinājus. Vienlaikus atcerieties – tie neaizvieto pilnvērtīgu uzturu!

Reliģija. Leilai ticība ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, tā palīdz sasniegt dvēseles mieru un harmoniju ar sevi un pasauli. Ja esat pārliecināts ateists/e, dodieties pie pēdējā padoma!

Progess. Leila uzskata – lai arī cik labi, jūsuprāt, jums dzīvē veicas, nekad nevajadzētu apstāties. Jums pastāvīgi jācenšas panākt vairāk – kļūt labākam nekā vakar, stiprākam, veselīgākam. Viņa aicina nestāvēt uz vietas un vienmēr virzīties uz priekšu.

26. septembra vēlā vakarā Minhenē, “Plazamedia Broadcasting Center” televīzijas studijā, bez skatītāju klātbūtnes par uzvaru Supersērijas otrajā sezonā cīnīsies Latvijas labākais bokseris Mairis Briedis un kubietis Juniels Dortikoss. Uz spēles IBF (International Boxing Federation) un respektablā žurnāla “The Ring” čempionu jostas, kā arī Muhameda Ali trofeja un solīda naudas summa, kas gan juridisko labirintu dēļ netiek atklāta. Kā norādīja Brieža menedžeris Raimonds Zeps, pandēmijas dēļ honorāru apjoms ir ievērojami krities, taču preses konferencē Supersērijas rīkotājs Kalle Zauerlands izteicās, ka tāpat bokseri cīnīsies par čeku ar septiņiem cipariem. Tiesa, neatklājot vai tāds pienāksies, saskaitot abu nopelnīto kopā vai tikai uzvarētājam.

Ko mēs varam sagaidīt no šīs cīņas, ņemot vērā, ka tā gaidīta aptuveni gadu? Turpinājumā sportiskā rakursa analīze.

Lai arī populārākajā “boxrec.com” reitingā pirmajā smagajā svarā līdz 90,7 kg (saukti arī par krūzeriem no angļu valodas cruiserweight) Briedis ļoti pārliecinoši pēc reitinga punktiem kotējas kā pirmais pasaulē, bet Dortikoss ceturtais, un no trīs pārējām prestižākajām jostām katrai ir savs īpašnieks (vienā gadījumā gan tas vēl būs jānoskaidro titula cīņā), vairums ekspertu uzskata, ka tieši šajā cīņā tiks noskaidrots šīs svara kategorijas karalis. Un nav melots.

Starp citu, “pound to pound” kategorijā jeb ņemot vērā visas svara kategorijas kopā, Briedis iepriekš minētajā reitingā ierindojas 10. vietā starp visiem pasaules varenajiem, kamēr, lai atrastu kubieša vārdu, ir jāpastrādā ar pelītes kursoru un jāuzklikšķina uz nākamo topa atvērumu (54. vieta).

Abu boksa stili krasi atšķiras. Ja Briedis ir taktiski daudz gudrāks un sagatavotāks, ātri adaptējas sava pretinieka stilam un labi izjūt distanci, tad kubietis ir ļoti paredzams un vienveidīgs, un ringā principā nodarbojas ar trīs lietām – “džebu”, āķa sitienu un nokautiem. Par to liecina arī viņa statistika – no 24 uzvarētām cīņām, 22 beigušās ar nokautu, bet vienīgais zaudējums piedzīvots pirmajā Supersērijas sezonas pusfinālā pret krievu Muratu Gasijevu (tehniskais nokauts). Šis zaudējums kubietiem lika izplūst asarās…

Ja kāds atceras vairāk nekā četrus gadus vecu vēsturi, kad Briedim bija cīņa Rīgā ar tādu nigērieti Durodolu – viņu sita daudz, bet viņš izturēja, tad Dortikoss ir daudz uzlabotāka viņa versija, jo pats spēj iznīcinoši sist. Ne par velti viņa iesauka ir “KO Doctor”. Tāpat zināmas paralēles var vilkt ar Maiku Peresu, ar kuru Briedis cīnījās Supersērijas pirmajā sezonā – tiesa, Peress neko ievērības cienīgu ringā neparādīja, bet īsti neļāva to darīt arī Mairim, ar pieri pārsitot viņam uzaci.

Arī Briedim nav ko kaunēties par savu vienīgo zaudējumu, jo pietrūka pavisam maz, lai uzveiktu nu jau uz supersmago svaru pārgājušo Oleksandru Usiku. Kā izteicās čempions kikboksā Zaurs Džavadovs: “Ja Usiks boksā ir profesors, tad Dortikoss ir trešās klases skolnieks, tāpēc Briedim taktiskajā ziņā būs daudz vieglāk.” Viņš gan piebilda – uzmanīgam jābūt tāpat. Un tiesa – lai arī Dortikoss ir vienveidīgs, viņš ar katru raundu kāpina tempu un cenšas izdarīt spēcīgākus sitienus. Reizēm tas var iemidzināt. Tāpat jāatgādina, ka pēc pēdējās cīņas pusfinālā, viņš nomainīja treneri un tagad vairāk nekā gadu nav bijis pieejams publiskai apskatei. Nevar izslēgt, ka viņš būs pamainījis savu boksēšanas stilu. Tiesa, 34 gados to izdarīt ir diezgan sarežģīti… Savukārt Mairis teju visās savās cīņās, izņemot pret Usiku, kur šī situācija visu laiku mainījās, principā darbojies kā pirmais numurs, līdz ar to viņam varētu nepatikt presings no pretinieka puses, ja tāds sekos.

FOTO: REUTERS/INTS KALNIŅŠ

Protams, arī Briedis nav nekāds “paijātājs”, jo no 26 uzvarām 19 gadījumos tās noslēdzis ar nokautu. Tiesa, kopš cīņas ar Usiku Mairim bija nepārliecinošs posms. Jā, uzvaras pret, tā saukto, franču taksistu, kura ķermeņa aprises vairāk atgādināja slaveno reperi Fat Joe, (Brendonu Delorjē) un Noelu Gevoru (pirms tika paziņoti rezultāti etniskais albānis ar Vācijas pasi pat cēla rokas gaisā, juzdamies kā uzvarētājs) tika izcīnītas, bet līdz kārtīgam (un vienlaikus skandalozam!) nokautam pret Kšištofu Glovacki kopumā bija jāgaida piecas cīņas trīs gadu periodā, kur visās ringā bija jāpavada maksimālais raundu skaits. Salīdzinājumam – Dortikoss 12. raundā piedalījies vien divreiz.

Vairāki Maira pretinieki nav kaunējušies viņu saukt par “netīru” bokseri. Ja paskatās uz dažu cīņu protokoliem, tad gan pret Gevoru, gan Glovacki latvietis patiesi izpelnījās tiesnešu bardzību, proti, par neatļautiem gājieniem tika atņemts punkts. Tiesa, arī pretinieki nebija svētie. It īpaši Glovackis, kurš pirmais ļoti nepieklājīgi, lai neteiktu vairāk, iesita pa pakausi, uz ko Mairis atbildēja ar MMA cienīgu paņēmienu – sitienu ar elkoni pa žokli, pēc kā polis vairs nespēja atgūties. Viņam noteikti arī nepalīdzēja otrā raunda “pagarinājums”, kad tiesnesis nedzirdēja gongu, bet Mairis tikai turpināja bez matiem esošo poli kārtīgi apstrādāt…

Starp citu, šo rindu autoram tapis zināms, ka Glovackis pirms šīs cīņas vienā no sparingiem dabūjis nokdaunu no mazpazīstama boksera, kurš pasaules reitingos elitei nav ne tuvu. Runājot no bokseru psiholoģijas rakursa, tam ir liela nozīme. Labākais piemērs ir brits Entonijs Džošua, kurš iepriekš negaidīti piekāpās korpulentajam Endijam Ruizam. Arī Džošua treniņnometnē bija izlaidis kārtīgu sitienu, kas lika apgulties, tādējādi ietekmējot psiholoģisko gatavību. Runājot par Briedi, arī viņam pēdējā laikā negāja viegli, jo bija traumēta roka, kas traucēja parādīt labāko sniegumu un trenēties ar pilnu atdevi. Viens boksa treneris privātā sarunā arī pievērsa uzmanību, ka viņam pirms cīņas ar Glovacki vairākās bildēs bija redzams sarkanums deguna rajonā, kas liecina par kārtīgi izlaistiem sitieniem sparingos. Paldies Dievam, ka cīņā ar psiholoģiju Mairim viss bija kārtībā un no nepārliecinātības nebija ne miņas.

FOTO: LETA

Piebilstot par sparingiem, Zeps vienā no intervijām minēja, ka uz tiem nebija iespējams piesaistīt visus, ko viņi vēlējās (Paldies, Covid-19!). No, t.s., pirmā saraksta nācās pievērsties otrajam, bet kopumā ar paveikto treniņu darbu visi ir apmierināti. Tika aizvadītas pat veselas divas treniņnometnes, un kā teica pats Mairis, cīņa parādīs, kurā gājis labāk.

Kubietim par labu runā fiziskie parametri – augums 191cm pret Maira 186cm un roku izvērsums 203cm pret 190. Tas nozīmē, ka Briedim būs uzmanīgi jāstrādā distancē  un nedrīkstēs ielaisties ielu kautiņā. Latvietis gan ar humoru preses konferencē izteicās: “Šī cīņa būs kā savulaik skolā – maziņš kautiņš.” Par maziņu gan to grūti būs nosaukt, to jau tagad var viegli prognozēt.

Vēl viens svarīgs aspekts ir iekļaušanās noteiktajā svarā (90,7 kg) un ar to Briedim problēmu nav bijis. Izņemot kādu reizi ļoti sen atpakaļ, ko nevarētu teikt par Dortikosu, kuram problēmas bija vēl nesen. Lasītājiem atgādināšu viņa pusfināla cīņu ar amerikāni Endrjū Tabiti Rīgā. Piekritīsiet – tā nebija diez ko skatāma un iemesls tam bijis tieši šis – abiem bijušas problēmas ar precīza svara iegūšanu, kas atstājis iespaidu uz sniegumu ringā. Kā nu ne, ja vēl dienu pirms svēršanās vēlā vakarā jāskrien kross vai jāiet karstā vannā, ziņo avoti.

Parasti bokseri cīņas dienā sver par 4-6 kilogramiem vairāk nekā, kad notiek svēršanās. Tā ir ierasta prakse. Maira ikdienas svars ir ap 95, bet Dortikosam tas varētu būt lielāks, tīri uz auguma centimetru rēķina.

Zimīgi, ka vēl pirms šis Supersērijas sasaukums bija aizvadījis kādu cīņu, “The Ring” kā vienu no gaidītākajām gada cīņām šajā svara kategorijā minēja Briedis pret Tabiti, kaut gan Dortikoss bija izlikts kā otrais numurs. Te gan jāpiebilst, ka Tabiti reprezentē slavenā Floida Meivezera “The Money Team” un boksā tam ir liela nozīme. Vismaz, lai tiktu pie izdevīgākām cīņām un lielākiem honorāriem. Ringā “Arēnā Rīga” varējām redzēt – Tabiti neko neparādīja, bet arī Dortikoss bija vājš, līdzīgi kā pirmajā Supersērijas cīņā ar poli Mateušu Masternaku.

Jāmin arī aklimatizācijas efekts. No Rīgas, kur ikdienā trenējās Briedis, līdz Minhenei attālums ir nepilni 1300 kilometri, savukārt no Dortikosa mājvietas Maiami (jā, viņš nedzīvo Kubā) ir nedaudz vairāk kā 8000 kilometru un cita laika josla. Abi sportisti gan uz pasākuma norises vietu ieradās ar privātajām lidmašīnām, kas ir krietni ērtāks “pasākums”, bet Dortikosa gadījumā arī tas var nospēlēt savu lomu. Tiesa, mēs nezinām pēc kāda laika Dortikoss dzīvojis pēdējās nedēļas. Parasti, lai pilnībā aklimatizētos, nepieciešamas aptuveni desmit dienas, bet kubietim nāksies cīnīties pāris dienas ātrāk un tam var būt izšķiroša nozīme. Iespējams, viņš tam jau ir laicīgi pielāgojies. Arī tā var būt un vismaz vārdos kubietis to apliecinājis, sakot: “Mans lidojums noritēja gludi. Man nav problēmu cīnīties jebkurā pasaules malā! Esmu to darījis jau iepriekš!” Un tas nav melots, jo savulaik viņš bijis Kubas amatieru boksa nacionālajā komandā, un tur tiešām paceļot sanāca.

Brieža gadījumā atkal ir cits faktors – vairākas lielās cīņas viņš ir aizvadījis Rīgā savu līdzjutēju priekšā, uz ko viņš arī pats norādījis: “Man tas noteikti būs pārbaudījums boksēt bez saviem līdzjutējiem. Pat skrienot āra treniņā, ja kāds garāmgājējs man novēl veiksmi, tas mani pozitīvi uzlādē.” Vienlaikus ir bijušas situācijas, kad, pārāk lielas enerģijas vadīts, Briedis nedaudz karstgalvīgi metas uz priekšu. Pagaidām par to nav nācies dārgi samaksāt.

Bokseri vēl preses konferencē gada sākumā, FOTO: LETA

Vēl viens aspekts – atšķirīga pieeja treniņprocesā. Ja Mairis arī vasarā trenējās pietiekami nopietni, tad Dortikosam bija viegls režīms – aptuveni trīs treniņi nedēļā un bez sparinga, jo valdīja neziņa, kad cīņa varētu notikt. Tas var atspēlēties, ja cīņa aiziet līdz “dziļākiem” raundiem un tā kā Dortikosam jau tā nav liela tāda veida pieredze, Mairis to varētu izmantot savā labā. Atcerēsimies vēl, ka pirms cīņas ar Usiku, varēja teikt – šis būs Maira līdz šim nopietnākais pretinieks. Šī reize nebūs tā, savukārt Dortikosa gadījumā (kāds var pastrīdēties) tā varētu teikt – tā ir Maira priekšrocība un arī kopumā viņam aiz muguras ir vairāk nopietnu cīņu nekā kubietim.

Ekspertu un bukmeikeru vairākums uzskata, ka šīs cīņas neliels favorīts ir Briedis. To gan nevajadzētu mesties pierādīt ringā jau no pirmās sekundes, ko gan Briedis nekad nav darījis. Diezgan droši var apgalvot – kad cīņa pārsniegs tās ekvatoru, Maira izredzes, ja viņš neuzrausies uz Dortikosa “āķa” sitienu, tikai pieaugs. Galvenais, lai ringā nenotiktu nemitīga “mīcīšanās” un iešana klinčā, kas bija vērojams viņa pēdējās divās cīņās. Tad tiesnešu lēmums var būt neprognozējams.

Kā izteicies pats Briedis: “Kad zaudēju Usikam, sapratu, ka tā bija lemts. Pēc tam manā dzīvē daudz kas sakārtojās – gan komandā, gan ārpus tās. Iespējams, ja būtu uzvarējis, mana karjera nebūtu gājusi uz augšu, jo nebūtu izdarījis pareizos secinājumus. Tobrīd Usiks bija pelnījis vairāk uzvarēt.” To, vai pareizie secinājumi ir izdarīti, varēs redzēt 26. septembra vakarā. Un patiešām tikai tad, jo cīņas, kas aizvadītas pēc Usika, par to neliecina. Pat uzvara pret Glovacki, jo par “normālu” cīņu, kurā reāli varēja novērtēt abu bokseru varējumu, to bija grūti nosaukt. Šoreiz viss izšķirsies, vienlaikus nevarētu teikt, ka šī ir Brieža svarīgākā dzīves cīņa – tā bija pret Usiku, jo bija iespēja kļūt par neapstrīdamu krūzeru čempionu. Mairim vēl aizvien ir iespējas to panākt un šis būtu pirmais solis tam pretī – tad nākamā josta, tad vēl divas… Viss ir iespējams!

Tiesa, vairāki eksperti uzskata, ka arī zaudējuma gadījumā Briedis savas pozīcijas boksa pasaulē īpaši nezaudēs. Situācija ar jostām ir ļoti sadrumstalota un daudz neskaidrību rada arī potenciālā pandēmijas ietekme uz nākotnē notiekošajiem procesiem. Viens gan ir skaidrs – ja Briedis šo cīņu uzvarēs, visas kārtis būs viņa rokās. Loģisks būtu revanšs ar Glovacki – visi šo cīņu gaidītu, visi nopelnītu. Bet tā jau ir cita Brieža stāsta nodaļa, un lai pāršķirtu šo lappusi, jāizlasa šī nodaļa, ar nosaukumu – “Dortikoss”.

Noslēgumā jāatgādina, ka Briedim Minhene ir veiksmīga vieta, jo tur 2017. gadā, uzveicot Marko Huku, viņš ieguva WBC jostu. Starp citu, Minhene ir zīmīga ar to, ka Ali tur 1974. gadā pēdējo reizi karjerā izcīnīja uzvaru ar nokautu. Vai pilsēta izvēlēta apzināti?

FOTO: LETA

https://sportapils.com/bokss/arzemju-eksperti-brieza-istais-merkis-finala-bus-sava-mantojuma-atstasana-boksa-vesture/

Amerikāņu tenisists Endijs Rodijs globāla mēroga atpazīstamību ieguva ne tikai sava (iespējamā) romāna ar Mariju Šarapovu dēļ, bet arī ar panākumiem kortos – 32 ATP līmeņa vienspēļu tituli un 10 sezonas pēc kārtas noslēgtas pasaules ranga labāko desmitniekā (no 2002.-2010.). Šādus panākumus viņam nodrošināja īpaši jaudīga serve. 2000. gadu sākumā viņš bija pasaulē ātrākās serves autors (249 km/h!), ko viņš sasniedza 2004. gadā, pārstāvot ASV valstsvienību Deivisa kausā.

Pirms Rodika serves ātruma rekords piederēja Kanādu pārstāvošajam britam Gregam Rusedskim, kurš 1998. gadā  spēja ieservēt ar ātrumu 239 km/h. Kopš Rodika tā laika iespētā vismaz pieci spēlētāji ir servējuši ātrāk, lai gan ATP oficiāli atzīst tikai divus fiksētos rezultātus: 253 km/h no Džona Isnera un 251 km/h no Ivo Karloviča.

Salīdzinājumam – latviešu labākā tenisista Ernesta Gulbja serves rekords ir 240,3 km/h, ko gan arī oficiāli nav atzinusi ATP.

Bet šoreiz stāsts ir par izcilo Rodiku. Spēcīgā serve viņu padarīja par neizturamu pretinieku un favorītu teju visus mačos cietākajos zāles seguma kortos, tostarp prestižajā Vimbldonā. Par piemēru var minēt 2003. gadu, kad, neskatoties uz to, ka Rodiks bija triumfējis vien zemāka līmeņa ATP turnīros, respektablais sporta žurnāls “Sports Illustrated” nāca klajā ar rakstu – “Vai uzvarai Vimbldonā tiešām pietiek tikai ar labu servi?” Tiesa, jāatzīmē, ka tā arī ne reizi līdz Vimbldonas titulam viņam neizdevās aizsniegties, trīs reizes finālos zaudējot leģendārajam Rodžeram Federeram.

Tas gan nenozīmēja, ka Rodika spēcīgākais ierocis, proti, serve, strādāja tikai uz zālāja, jo vairāki tituli izcīnīti arī uz māla, kas tradicionāli “apklusina” spēcīgākas serves. “Parīzē [kur norisinās “French Open”] neesmu centrālo laukumu spēlētājs,” tā savulaik izteicies amerikānis, ar to domājot, ka uz centrālajiem laukumiem ierasti turnīra organizatori liek spēlēt lielākās zvaigznes, bet viņš uz māla tāda nav. Paradoksāli, bet karjeras laikā Rodikam uz zālāja ir tikpat daudz izcīnītu titulu kā uz māla – pa pieciem.

  1. gadā Rodiks visus pārsteidza ar ko iepriekš neredzētu. Neapmierināts ar tiesneša lēmumu, visas dusmas ielicis serves izpildē, viņa sistā bumbiņa iesprūda… Gruntī!

Bet ir viens bet…

No vienas puses, katrs, kurš savu kāju spēris uz māla laukuma, saprot, ka šīs augsnes slānis – sasmalcināts ķieģelis – pats par sevi nav tik biezs un mīksts, lai tajā iesprūstu bumbiņa. No otras puses, tas perfekti ilustrē, cik patiesībā Rodikam bija spēcīga serve, ja tā izdūrās cauri grunts laukumam un konkrētajā epizodē nenodrošināja tenisa spēles galveno principu – atsitienu! Tomēr ne tik strauji…

Abās versijās ir daļa patiesības. Tātad – tā bija reklāma! Kad 2003. gada vasarā Rodiks uzvarēja divos “Masters” sērijas turnīros un dzimtenē rīkotajā “Grand Slam” raudzes “US Open”, viņš kļuva par pasaules seksīgāko sportistu respektablā žurnāla “People” versijā, ielūgumu uz “Saturday Night Live” sarunu šovu, kā arī reklāmas līgumus ar tādiem elitāriem zīmoliem kā “Rolex”, “Lexus”, “Powerade” (piederēja “Coca-Cola” koncernam), kā arī “American Express”! Neslikts saraksts, kas nodrošināja vairāku desmitu miljonu ieripošanu viņa bankas kontos (tie noteikti bija vairāki).

Par mārketingu “Powerade” reklamēšanā atbildēja “Wieden + Kennedy” aģentūra, kas slavenus padarīja tādus brendus kā “Old Spice” “SportsCenter” un “Nike”, 2002. gadā tiekot nosaukta par labāko reklāmas aģentūru pasaulē.

Rodiks un NFL debitants Maikls Viks bija kampaņas “Real Real Power” sejas, lai nostiprinātu “Coca-Cola” pozīcijas savā segmentā. Īsos videoklipos tika iemūžināta viņu neticamā spēļu spēka izpausme, savukārt to “autentiskumu” deva sava veida amatieru līmeņa filmēšanas leņķis un zemā video kvalitāte.

Kampaņas idejas autori ar savu taktiku bija trāpījuši tieši mērķī. “Runas par to, vai tas tiešām tā notika, kā redzams video, radīja vēl neredzētu ažiotāžu ap “Powerade” produktiem,” grāmatā par dzērienu mārketinga karu starp “PepsiCo” un “The Coca-Cola Company” raksta biznesa žurnālists Darens Rovels.

Uzņemtajā klipā ar Rodiku acīs krīt tukšās laukuma malas, kur baneri nav klāti ar sponsoru reklāmām. Citos video aspektos gan sasniegts pietiekams ticamības moments. Rezultātā “Wieden + Kennedy” radošo darbu novērtēja gan tenisa fani, gan profesionāli reklāmdevēji, jo 2003. gadā videoklips saņēma trīs godalgas un iekļuva “Cannes Lions Festival”  (starptautiskas kreativitātes festivāla) sarakstā!

Saprotams, ka galu galā Rodiks atzinās, ka reklāma ir feiks, taču neviens par to īpaši nepārdzīvoja – vajadzīgais efekts tika panākts.

Starp citu, ar līdzīgu “pigoru” savulaik “Gillete” reklāmas filmēšanas laikā izcēlās arī Federers.

FOTO: SCANPIX/AFP

“Sporta pils” turpina rubriku “Light”, kur sportisti dalīsies stāstos ne tikai par sporta niansēm, bet dzīvi ārpus laukuma – valstu kultūru, tradīcijām, ainavām, kā arī attiecībām un daudz ko citu.

Basketbolists Aigars Šķēle, kurš šosezon spēlē Latvijas čempionvienībā “VEF Rīga”, ir ne vien sabiedrībā labi pazīstams sportists, bet arī tētis un topošais vīrs.

Intervijā ar “Sporta pili” Šķēle dalījās ar savas dzīves aktualitātēm, kā arī pieredzi dzīvojot svešumā. Tāpat viņš pastāstīja, kādas ir viņa attiecības ar brāli un izbijušo basketbolistu Armandu Šķēli, un kādi ir viņa profesionālā lauciņa tālākie mērķi un sapņi.

Siltais gadalaiks nu ir beidzies, sācies drēgnais rudens. Kā aizvadīji vasaru?

Vasara tika aizvadīta atpūšoties un trenējoties. Šī bija pavisam citādāka vasara kā ierasts, jo bija daudzi pulcēšanās aizliegumi, bet sanāca trenēties gan pašam, gan kopā ar izlasi. Izdevās pavadīt vairāk laika ar ģimeni. Un arī pats daudz trenējos individuāli.

Tātad pandēmijas laikā ierobežojumi kaut kā ietekmēja tavu dzīvi?

Sākumā noteikti, domāju – kas vispār notiek?! Šķita, ka pasaule ir apstājusies. Bet kaut kā ar laiku pieradu un viss bija normāli. Tagad jau ir aizmirsies, ka ir kaut kādi ierobežojumi, jo lēnām visu sāk atcelt. Bet sākumā varēja izjust, noteikti.

Droši vien ceļošanas ierobežojumi ir tie, kurus joprojām var izjust visvairāk?

Jā, noteikti. Mēs tieši ar ģimeni gribējām vasarā braukt uz ārzemēm atpūsties, bet tas izpalika. Bet vēl jau būs iespējas.

Tu savas dzīves laikā esi dzīvojis dažādās valstīs – Spānijā, Francijā, Igaunijā. Kur patika vislabāk?

Noteikti, ka Francijā. Spānijā es vēl biju jaunietis un man nebija daudz iespēju, ko darīt – tikai treniņi un basketbols. Savukārt Francijā, padzīvojot tik siltā un skaistā vietā, bija ļoti forša sajūta. Igaunija jau ir kaut kas līdzīgs Latvijai, tas ir pierasts, bet Francijā dzīvot kūrortpilsētā visu cauru gadu, kad ir silts – tas bija vienkārši fantastiski!

 

View this post on Instagram

 

?

A post shared by Aigars Skele (@aigarsskele) on

Uz Spāniju devies pavisam jauns – 16 gadu vecumā. Kā bija tev kā pusaudzim ne vien pamest mājas, bet pat pamest valsti, kurā dzīvo?

Sākums bija diezgan grūts. Bija pierasts, ka visu laiku biju dzīvojis ar vecākiem. 16 gadu vecumā aizbraucu uz Spāniju un nezināju, kas vispār notiek, ko man sagaidīt, bet ar laiku pielāgojos un beigās jau bija labi. Man sanāca Spānijā pavadīt divus gadus, lai gan bija paredzēts ilgāk, bet trauma izbojāja visus plānus un nācās atgriezties Latvijā.

Vai negadījās, kā saka, “norauties no ķēdes”?

Nē, nē, galīgi nē! Tieši otrādi – tur bija režīms, cilvēki, kas pieskata, treneri. Man bija mērķis braukt uz turieni spēlēt basketbolu un to es arī darīju. Pa lielam, tas bija viss, ko es varēju darīt.

Vai Spāniju sanāca arī apceļot, izbaudīt tūrisma vietas?

Mums bija jābraukā spēlēt uz Kanāriju salām, Tenerifi, kas bija forši. Skaistas un mūsdienīgas pilsētas. Pats dzīvoju kādu 30 minūšu attālumā no Madrides, tādēļ sanāca apskatīt to pusi. Bet pa lielam tās bija vienīgās vietas, ko es Spānijā izbraukāju – Madrides reģionu un Kanāriju salas.

Tu esi spēlējis arī Francijas klubā Antibās. Kādas tur ir cenas, piemēram, restorānos un veikalos?

Varētu teikt, ka apmēram divreiz dārgak nekā Latvijā, lai restorānā paēstu vakariņas. Veikalos arī kādas pusotras reizes atšķirība cenās. Bet kaut kā pie tā pieradu un pielāgojos, nejutu baigi to lielo atšķirību. Bet sākumā, lai aizietu uz restorānu, vajadzēja rēķināties ar lielāku summu, kā Latvijā pieņemts.

Izskatās, ka Tev sanāca apmeklēt arī daudzas citas vietas Francijā. Kuras bija ievērības cienīgas, ko ieteiktu apskatīt arī citiem tūristiem?

Noteikti Monako! Es no turienes dzīvoju  40 minūšu brauciena attālumā, starp Kannām un Nicu, Monako bija aiz Nicas. Īstenībā, visa Azūras piekraste ir ievērības cienīga. Brīvdienās es nekad nesēdēju mājās. Es biju katrā no šīm vietām pa padsmit reizēm, jo regulāri ciemos brauca draugi un ģimene, tāpēc bija jāved un jārāda visu. Bet noteikti iesaku Monako – tas augstais dzīves līmenis, automašīnas – vasarā tur braukā tikai “Ferrari” un “Lamborghini”. Nica arī noteikti ir ļoti skaista vieta, Kannas un pašas Antibas arī! Visa tā piekraste ir pasakaini skaista. Un vēl, kas tur ir īpaši burvīgi, bet ko daudzi palaiž garām – maza pilsētiņa Eze. Nenormāli skaisti dabas skati tur paveras, noteikti iesaku!

 

View this post on Instagram

 

Amazing place?

A post shared by Aigars Skele (@aigarsskele) on

Monako droši vien bija, ko pabrīnīties, īpaši cilvēkiem, kas ikdienā tik dārgas “lietas” nav redzējuši…

Jā, viennozīmīgi. Visas tās jahtas un mašīnas – oho! Jahtas bija visās pilsētiņās piekrastē un ļoti iespaidīgas.

Vai bija kādi pasākumi ar faniem pēc spēlēm Antibās?

Francijas līgā tā pieņemts, ka beidzas spēle, mums ir pusstunda laiks sagatavoties, un mūs izsauc VIP telpā, kur fani, kas maksājuši lielākas summas, saņem uzkodas vai vakariņas. Tur ir arī sponsori, kas atbalsta klubu, cilvēki ar abonementiem, un mūs tur izsauc uz skatuves, treneris pasaka kaut ko par spēli, bet pēc tam mums ir jāiet ar sponsoriem runāt, parakstīt faniem autogrāfus. Kaut ko tādu piedzīvoju pirmo reizi!

Tad saprotu, ka ainaviski skaistāka Tev šķita Francija?

Jā, noteikti, jo Spānijā es dzīvoju Madridē, kas ir liela pilsēta, bet man labāk patika jūra un piekraste. Protams, Madridi nevar salīdzināt ar Antibām – tās ir divas dažādas vietas, jo vienā ir krāšņa arhitektūra, bet otra maza pilsētiņas pie jūras, kas man ir tuvāks skats.

Un kurā bija labāka attieksme no kluba puses?

Grūti salīdzināt, jo uz Spāniju es aizbraucu kā jaunietis un saņēmu pabalstu, lai varētu tikai izdzīvot un trenēties, pierādīt sevi. Bet Francijā bija profesionāla sportista alga, savs dzīvoklis, sava mašīna. Spānijā tas viss, protams, nebija, mēs dzīvojām vairāki cilvēki vienā dzīvoklī un mums nāca un taisīja ēst vakariņas un pusdienas. Tur es tikai attīstījos, bet Francijā par visu jau bija padomāts, tādēļ loģiski, ka Francijā viss bija augstākā līmenī.

Vai nebija grūti un žēl pēc kalniem un jūras pierast pie Baltijas valstu līdzenās un visai vienveidīgās ainavas?

Noteikti, ka bija. Protams, mājas ir mājas, bet es vēl pāris gadus varētu nodzīvot Francijā, īpaši tur, kur es jau pabiju. Pie Rīgas ir pierasts un Igaunija ir kaut kas līdzīgs, tāpēc vismaz problēmu nebija.

Runājot par Igauniju – kā tev tur patika klubs un kopējā atmosfēra?

Viss bija labā kārtībā, jo man galvenais bija braukt spēlēt basketbolu, kas arī izdevās un mēs labi spēlējām. Skatītāji gan, diemžēl, nāca vairāk nekā Rīgā, vairāk mūs atbalstīja. Tādā ziņā viss bija baigi forši!

Kāpēc Igaunijā fani ir atbalstošāki?

Grūti teikt. Agrāk tā nebija, bet tagad viss ir mainījies. Kaut kas cilvēkiem Latvijā neapmierina.

Kādas, tavuprāt, ir atšķirības starp igauņiem un latviešiem?

Ja godīgi, man šķiet, ka mēs esam ļoti līdzīgas tautas. Es lielas atšķirības nesajutu. Man komandā bija arī divi latviešu treneri, tāpat ģimene bija blakus. Tik daudz saskarsme ar latviešiem, ka neizjutu neko īsti citādāku. Bet igauņi arī ir forši cilvēki.

Kā ir atgriezties Latvijā un sākt spēlēt kopā ar mājiniekiem pēc būšanas prombūtnē?

Ļoti forši! Ja Latvijā būtu TOP līmeņa komanda, es varētu visu dzīvi te spēlēt. Es esmu no Rīgas, esmu tur dzimis, audzis un visu dzīvi nodzīvojis. Man patīk Rīga, tāpēc esmu ļoti priecīgs ar latviešu džekiem atkal uzspēlēt kopā.

Vai Tu vēl vēlētos spēlēt kādā ārzemju klubā, un ja jā, tad kur?

Jā, noteikti, tas ir mans mērķis šosezon – veltīt sevi ļoti labiem treniņiem, sevis pierādīšanai, lai kaut kur aizbrauktu. Gribētos, protams, Spānijā, kas ir augstā līmenī, varbūt Itālijā. Bet jā, tas ir mans mērķis tikt ārpus Latvijas. Nav gan tik liela atšķirība kur – galvenais augstākā līmenī.

Kā Tu parasti pēc spēlēm uztver zaudējumus?

Tā sanācis, ka es esmu tik daudz spēlējis Latvijā, un tās uzvaras ir bijušas daudz vairāk nekā zaudējumi, spēlējot tieši Latvijas līgā, tādēļ par zaudējumiem bija – nu, neko darīt, nāks nākamā spēle, visu izlabosim! Bet kad es aizbraucu uz Franciju un zaudējumi bija vairāk nekā saprašana, bija tā pagrūtāk pie tā pierast. Beigās jau bija tā, ka fani nāca uz spēlēm mūs izsvilpt, jo mēs nevarejām uzvarēt nevienu spēli, un tad es izjutu to zaudējuma garšu. Bet Latvijas līgā, tā kā man sanāk spēlēt TOP komandās, kur reti sanāk zaudēt, tie zaudējumi nav tik sāpīgi. Protams, finālā zaudēt ir sāpīgi, tad gan paiet kāds laiciņš, lai “sagremotu” zaudējumu.Tomēr man šeit gājis tik labi, ka nav bijis jāpārdzīvo tik ļoti par tiem zaudējumiem.

Kā Tu bērnībā izlēmi, ka vēlies kļūt par basketbolistu?

Bija tā, ka man mamma spēlēja basketbolu, brālis arī, tādēļ, cik es sevi atceros, arī es esmu gājis basketbolā, gājis atbalstīt brāli. Man laikam nebija īsti citu iespēju – mani aizsūtīja uz treniņiem, kuri man iepatikās un tā nu esmu visu savu dzīvi tur pavadījis.

Spriežot pēc Tava “Instagram” konta, redzams, ka ģimenē esat ļoti tuvi. Vai Armands tavas spēles parasti kritizē vai ir tavs lielākais atbalsts un fans?

Viņš noteikti ir lielākais atbalsts un fans. Viņam nepatīk pārmest. Ir lietas, ko viņš pateiks, bet viņš to pateiks citādākā, pamācošā veidā, nevis pārmetoši vai uzbrūkoši. Viņš pats ir spēlējis profesionāli un zina, ka visas spēles sezonā nesanāk nospēlēt vienā līmenī. Tas nav iespējams un neizdodas pat superzvaigznēm, tāpēc ir jāpārkāpj tam pāri un jāturpina tālāk – nekas nav beidzies!

Vai ar brāli vienmēr Tev ir bijušas tik labas attiecības?

Jā, diezgan. Kad es biju mazāks, tad gan viņš daudz bija pa ārzemēm, tad mums nebija kopīgs laiks, bet kopš esmu palicis pieaugušāks, mums noteikti ir ļoti labas attiecības.

Vai ik pa laikam nejūti kaut kāda veida tevis un brāļa profesionalitātes salīdzināšanu no fanu puses?

Jā, tā arī bija agrāk, kad viņš vēl pats spēlēja. Bet kopš viņš ir beidzis karjeru, tad tas ir beidzies. Bet agrāk tā bija. “Mazais Šķēle”, “Lielais bračka izdarīja kaut ko tā un šitā”, to varēja just diezgan. Bet vairs tas nav.

Noteikti jāapsveic ar skaisto notikumu – Tu pavisam nesen, augusta beigās, saderinājies. Vai pastāstīsi, kāds bija bildinājums mīļotajai Beātei?

Paldies, paldies! Bija jau kādu laiciņu nolemts un biju sagatavojies. Covid-19 situācijas dēļ nevarēja saprast, kāds ir VEF grafiks, jo pārcelās ik pa laikam pārbaudes spēles un es nezināju, kad būs brīvdiena. Tad treneris kādu dienu iepriekš pateica, ka beidzot būs brīvs. Tā nu es uzrakstīju topošajai sievai, ka varētu kaut kur aizbraukt, kamēr vēl silts laiciņš. Viņa atrada vietu, bet es biju sagatavojies – uztaisījis kreklu. Tā nu mēs aizbraucām uz vietu “Trīs salas”, kas atrodas netālu no Smiltenes, un kamēr viņa gāja pakaļ uz mašīnu mantām, tikmēr es biju apģērbis bērnu, viņa nāca pretī un ieraudzīja, kāds viņam ir krekls mugurā, kur uzrakstīts bildinājums. Tas viņai bija liels šoks un saviļņojums!

Vai jau esat sākuši domāt par kāzām?

Vēl nē, jāpaiet kādam laiciņam, lai saprastu, vai tiešām tas vīruss neietekmēs man kā sportistam darbu. Ja viss ar to būs kārtībā, domāju, ka noteikti arī plānosim.

Kā vispār tavu darba specifiku – ceļošanu, uztver tava līgava?

Viņa ar to ir sadzīvojusi, jo pati rēķinājusies, ka esmu sportists, ka man nākās uz trim, četrām dienām pazust no mājām. Bet pie tā viņa ir pieradusi un ļoti labi saprot. Un pat dažreiz tas ir vajadzīgs attiecībās – mazliet atpūsties vienam no otra. Sākumā, kad bērns piedzima, bija grūtāk, kad nācās vienai tikt galā, bet tagad bērns ir lielāks un neprasa tik daudz uzmanības, tāpēc ir daudz vieglāk.

Jūs arī esat pāris, kas diezgan atklāti rāda savas dzīves sociālajos tīklos, jo tava līgava savā ziņā ir uzskatāma par “influenceri”. Vai reizēm nesanāk nogurt no cilvēku uzmanības, fotografēšanās?

Nav tik traki. Es tur varbūt tik ļoti nelienu. Ja es vienkārši esmu kaut kur blakus, un viņa grib kaut ko uzfilmēt, nofotografēties, tad es to izdaru, bet man tas nav nogurdinoši.

Tu esi arī tētis. Kā tava dzīve mainījās, kad tajā ienāca mazulis?

Noteikti uzlabojās! Tas ir superīgs brīdis. Tagad it īpaši, kad bērns ir jau gandrīz divus gadus vecs – tā ir iedvesma, motivācija un viss pārējais. Kad ir skumji, tad viņš māk sasmīdināt. Tikai uz pozitīvo pusi viss mainījās!

Vai vēlies, lai arī tavs dēls izaug par basketbolistu?

Es domāju, ka noteikti jā! Es to gribētu. Vismaz, lai izaug par sportistu! Bet tas jau būs no viņa paša atkarīgs, jo tagad bērnus ir tik grūti kaut kur dabūt iekšā un ieinteresēt, tāpēc būs ar to jānodarbojās un jādara viss iespējamais, lai viņam tiešām sports interesētu. Jo mūsdienu pasaulē viss grozās ap internetu un dažādām ierīcēm, diemžēl.

Vai viņam patīk skatīties tavas spēles?

Jā, viņu arī vedām uz manām spēlēm Francijā, kad viņam bija vien pāris mēnesīši. Tagad arī viņš zina, kas ir bumba, un kad ierauga kādu video, kur ir basketbolists, viņš saka: “tēta, tēta!”, tā kā viņš saprot, kas tas basketbols ir un viņam patīk.

Un noslēgumā – kas ir tā valsts, kur Jūs noteikti vēlētos ar ģimeni aizceļot, kad ceļošana atkal būs brīvi pieejama?

Pirmkārt, es ļoti gribu, lai atveras robežas un beidzot var normāli spēlēt basketbolu un dzīvot tālāk, bet pēc sezonām parasti, ja braukt ar ģimeni, tad gribas kaut kur, kur viss ir iekļauts un ir atpūta kādā foršā kūrortā – Turcijā vai Grieķijā. Nedēļu neko nedarīt. Bet kopumā ir daudz vietas, kur ļoti gribētu aizceļot – uz ASV, Taizemi. Ir jau sarakstiņš ar vietām, kuras gribētu apmeklēt, un ceru, ka dzīves laikā tas izdosies!

FOTO: Mārtiņš Zilgalvis, F64

Mairis Briedis 26. septembrī centīsies iegūt čempiona titulu, kuru cerēja iegūt Rīgā. Apstākļi iegrozījušies tā, ka viņa cīņa Pasaules boksa Supersērijas (WBSS) finālā tiks aizvadīta Minhenē, taču likme joprojām būs iepriekšējā – Muhameda Ali vārdā nosauktā trofeja, viņa pretiniekam Junieram Dortikosam šobrīd piederošais IBF čempiona tituls un izdevuma “The Ring” čempiona tituls pirmajā smagajā svarā. Ko šie visi vārdi īsti nozīmē un vai skaļi nosauktās Supersērijas tituls ir boksera karjeras zenīts? Brieža dēļ Supersērijai Latvijā tiek veltīta liela uzmanība, taču kā uz to skatās plašākā mērogā, to vaicāju ārzemju boksa speciālistiem. Atbildes sniedza “Sky Sport”, “Boxing Insider” un “World Boxing News” boksa eksperti.

Pasaules boksa Supersērija – nosaukums liecina, ka šī ir ļoti nopietna lieta. Taču boksa regulējums principā nevienam neliedz savā treniņzālē reģistrēt turnīru Pasaules boksa Vissuperīgā sērija. Pasaules čempions, Eiropas čempions, starptautiskais čempions, dimanta čempions, sudraba čempions, super čempions, tagad parādījies arī franšīzes čempions – visi šie jēdzieni boksā tiek bārstīti pa labi un pa kreisi. Visu vēl sarežģītāku padara vienas vadošās organizācijas neesamība, jo eksistē vairākas starptautiskās boksa federācijas, kuras savus čempiona titulus piešķir paralēli. Attiecīgi šobrīd četrās vadošajās organizācijās vien ir krietni vairāk nekā 50 pasaules čempionu, bet vēl jau ir arī mazākas boksa organizācijas un sekundārie tituli.

Tieši tāpēc tik lielisks ir WBSS koncepts – ņemam labākos no visām organizācijām un saliekam vienā katlā. Lai bokseri cīnās, bet Supersērija nokārtos lietas ar boksa organizācijām, pierunājot tās iesaistīties un noskaidrot divīzijas čempionu. Tāda vismaz ir ideja. Taču praksē tas nav bijis tik vienkārši, jo labi saprotama arī vadošo boksa organizāciju nostāja, vēloties par galveno uzskatīt savu titulu. Šīs organizācijas gadu gaitā savu vietu zem saules izplēsušas ar zobiem un nagiem un dažreiz vēl kaut ko citu, tāpēc, lai arī kas tiktu apgalvots preses relīzēs, nekādā gadījumā nevēlas, lai par lielāko balvu profesionālajā boksā kļūst pirms nieka pāris gadiem izveidota trofeja.

“Ticu, ka Supersērija ir svarīgs boksa turnīrs, jo tajā sacenšas labākie,” šo rindu autoram teica “World Boxing News” galvenais redaktors Fils Džejs.”Briedis un Dortikoss šobrīd ir attiecīgi pirmais un otrais numurs šajā divīzijā, tāpēc viņu cīņa būs ļoti svarīga un nozīmīga. Muhameda Ali balvas iegūšana ir milzīgs solis boksera karjerā un nozīmē atzīšanu par savas svara kategorijas lielāko zvaigzni. Tas, kurš uzvarēs Supersērijas finālā – Briedis vai Dortikoss -, pēc tam varēs tēmēt uz kļūšanu par apvienoto čempionu.”

Mairis Briedis Supersērijā piedalās otro reizi un uzvaru tajā izvirzījis par savu mērķi. Briedis par pasaules čempionu WBC versijā bija kļuvis jau iepriekš, Supersērijas laikā viņam izdevās iegūt WBO čempiona jostu, taču Briedis apliecinājis gan vārdos, gan darbos, ka Supersērija ir viņa prioritāte. Iepriekšējā gada beigās uz WBO ultimātu – dot revanšu neapmierinātajam polim Glovackim vai atvadīties no titula – Briedis atbildēja, ka vispirms aizvadīs Supersērijas finālu. Fināla dēļ Briedis arī neizmantoja iespēju pieteikt sevi WBC titula sakarā, galu galā, viņš joprojām ir šīs organizācijas Dimanta čempions un loģisks pirmais kandidāts uz titulcīņu.

 

Taču boksā nav tā, ka loģika ārpus ringa vienmēr dominē. Promouteru un aģentu lobiji boksa federācijās ir pilnīgi ikdienišķa lieta. Bieža lieta ir arī iekšējās ķildas, par kurām noteikti var pastrīdēties, cik tās pamatotas un cik ļoti uz personālijām balstītas. Kaut vai nesenais piemērs Rīgā, kad Supersērijas pusfinālā Briedim un Glovackim bija jācīnās par WBC un WBO tituliem, taču 12 stundas pirms cīņas WBC prezidents pārdomāja. Iemesls it kā bija tiesnešu sadalījums, kas aizkulisēs tā arī netika sadalīts WBC pa prātam un tituls gluži vienkārši netika piešķirts. Iztēlojoties, kā tas būtu, ja UEFA prezidents Pasaules kausa fināla rītā izdomātu, ka FIFA prezidents uz viņu vakar šķībi paskatījies un nav parādījis pienācīgu cieņu, nozīmējot divus līnijtiesnešus no Eiropas.

Pēc visiem likteņa līkločiem nu jau gandrīz gadu situācija ir tāda, ka Mairis Briedis ir atzīts kā pirmais numurs pirmajā smagā svara divīzijā. Kā nekā, viņš piekāpies tikai Oleksandram Usikam, kurš tagad ir smagsvaros. Taču neviens no četriem pasaules čempiona tituliem Briedim šobrīd nepieder. IBF tituls ir Dortikosam, WBC tituls nonācis pie Ilungas Makabū, WBO tituls tiks izcīnīts starp Glovacki un britu Okoliju, bet WBA tituls tagad ir Francijas bokserim Arsēnam Gulamirjanam. Skatoties uz šo situāciju, patiešām jāatzīst, ka Supersērija varēs pieteikt fināla uzvarētāju kā īsto čempionu pirmā smagā svara kategorijā.

Taču tam tomēr būs pavisam cits svars nekā Supersērijas pirmajai sezonai, kad galdā tika likti visi četri prestižākie čempiona tituli un nevienam ne prātā nenāca apšaubīt Usika statusu. Tas piepildīja Supersērijas mērķi, turnīrā bija noteikts viens īstais čempions. Ja Briedis sestdien triumfēs Supersērijā, viņam tik un tā paliks vismaz trīs čempiona statusā esoši potenciālie izaicinātāji. Tas gan principā nav slikti, domājot par nākotni un apzinoties, ka Mairis diez vai sekos Usika pēdās un pāries uz smagsvariem, lai gan tieši šis ir populārākais kurss tā sauktajiem krūzeriem. Šī svara kategorija gluži vienkārši nav starp pašām prestižākajām, un arī krūzeru titulcīņas nespēj piesaistīt lielu finansējumu. Kā nesen rakstīja ESPN, Briedis ir vienīgais, ko šajā divīzijā var saukt par zvaigzni, un arī Brieža statuss ir pārliecinoši augstākais savā valstī Latvijā. Tagad Supersērijas dēļ tirgus ir nedaudz sagrozījies, taču iepriekš ilggadējo čempionu Marko Huka un Kšištofa Vlodarčika honorāri lielākoties bija pāris simti tūkstošu dolāru, kas ir nieks salīdzinājumā ar to, ko smagsvaros saņem titula kandidāti, nemaz nerunājot par lielajām zvaigznēm Fjūriju, Džošua un Vailderu.

Principā tās arī ir divas īstās lietas, pēc kurām spriest par boksera statusu – cik lielu honorāru viņš spēj piesaistīt un kādus pretiniekus viņš ir pieveicis. Supersērija savā pirmajā sezonā izziņoja 25 miljonu dolāru lielu balvu fondu abiem saviem turnīriem (cik no šīs summas patiešām nonāca bokseru bankas kontos, tas lai paliek viņu grāmatvežu ziņā), kā arī iekļāva turnīrā četrus pasaules čempionus. Taču tik un tā Oleksandrs Usiks uz savu nākamo cīņu Lielbritānijā pret mājinieku favorītu Toniju Beljū ieradās, pirmkārt, kā vairāku čempiona jostu īpašnieks, nevis kā Supersērijas uzvarētājs.

Vēl Supersērijā triumfējuši trīs bokseri – pirmajā sezonā brits Kalums Smits, bet otrajā sezonā skots Džošs Teilors un japānis Naoja Inoue. Pandēmija visus iespaidojusi smagi, tāpēc šobrīd iekavēti ir daudzi plāni, taču no šī trijnieka Supersērija visaugstāk pacēlusi Inoui, kurš pacēlies zvaigžņu statusā un kopā ar Usiku tiek piesaukts starp pasaules labākajiem “pound for pound” bokseriem. Briedis arī tam bija tuvu – ja vien būtu izdevies Rīgā paņemt vēl pāris raundus pret Usiku, toreiz zaudējot izcili aizraujošā cīņā tikai pēc punktiem. Kā gada sākumā prestižajā boksa medijā “Boxing Insider” rakstīja britu žurnālists Šeins Vilobijs, “Briedis droši vien ir neveiksmīgākais bokseris pasaulē. Par spīti savām uzvarām pār bijušajiem un esošajiem čempioniem viņš šobrīd organizāciju spēlīšu dēļ kaut kādā veidā vairs nav pasaules čempiona statusā. (..) Pret Dortikosu gan būs iespēja izcīnīt IBF titulu, bet, skatoties uz Brieža veiksmi, IBF droši vien viņam uzreiz liks aizstāvēt titulu pret Entoniju Džošua.”

Tagad sarunā ar šo rindu autoru Vilobijs norādīja, ka par spīti visam Briedim Supersērija nākusi par labu, piedāvājot augsta līmeņa pretiniekus, pret kuriem privāti sarunāt cīņas varētu nebūt tik viegli un Briedim kā latvietim no Latvijas mazā tirgus būtu grūti prasīt lielus honorārus: “Diemžēl Briedis nonāca situācijā, kur viņam vajadzēja izdarīt izvēli starp WBO titulu un Supersēriju, un izvēle, protams, bija par labu finansiāli izdevīgākajam variantam. Taču, manuprāt, un tā domā arī vairāki citi boksa pasaulē, Briedis joprojām ir īstais WBO čempions, jo viņš pieveica Glovacki. Šie bokseri no krūzeru divīzijas – Briedis, Dortikoss, Usiks, Gasijevs – domāju, ka viņi visi ļoti ieguva no Supersērijas, jo noslēgto līgumu dēļ viņi visi tika pie cīņām, kuras pašiem sarunāt būtu daudz grūtāk. Ņemsim Briedi kā paraugu – visas savas karjeras lielākās cīņas viņš aizvadījis Supersērijā. Neskatoties uz to, vai Briedis kļūs par IBF čempionu vai nē, viņš Supersēriju atstās ar daudz augstāku profilu nekā tajā ienāca, un domāju, ka arī zaudējums īpaši nesatricinās viņa statusu kā elites līmeņa bokseri.”

Vilobijs par Supersērijas lomu boksā norādīja, ka tā ir lieliska dāvana īstiem boksa faniem: “Es pats esmu ļoti priecīgs, ka varu redzēt šādas cīņas starp labākajiem bokseriem šajās svara kategorijās. Taču tas ir boksa luksus ēdiens, nevis ikdienas maltīte Lielbritānijā un ASV. Supersērijā trūkst pirmā lieluma zvaigžņu, ar kurām piesaistīt visplašāko auditoriju. Tā nevar iegūt Fjūriju vai Džošua, tā nevar panākt maksimālo auditoriju DAZN kanālā, ar ko tai ir līgums.” 

Te jāpiemin, ka iepriekšējā vasarā Supersērijas bosi klusi sapņoja par boksa superzvaigznes Kanelo Alvaresa iekļaušanu Supersērijā, ņemot vērā, ka viņam jau ir ļoti bagātīgs līgums ar DAZN un tīri teorētiski te varētu sabīdīt lietas, proti, DAZN tik un tā saka savu vārdu Kanelo pretinieku izvēlē, kāpēc lai to nedarītu Supersērijas turnīrā? Protams, praksē atbilžu šo “kāpēc” atradās ļoti daudz. “Iespēja, ka Supersērijas trešajā sezonā piedalīsies Kanelo, ir principā nulle,” sacīja Vilobijs. “Teorētiski labākais brīdis Supersērijai bija pats sākums, kad cilvēki vēl redzēja tikai tās konceptu un vēl nezināja, kā tas būs īstenībā. Šajā brīdī varēja cerēt, ka kāda augstākā līmeņa zvaigzne tiek pierunāta piedalīties turnīrā. Šobrīd visi boksa pasaulē ir redzējuši, ka līgums ar Supersēriju ierobežo un pastāv risks “iesprūst” starp cīņām. Usika fināls aizkavējās, otrā sezona aizkavējās, fināli aizkavējās. Bokseriem, kuri ilgi gājuši uz elites sasniegšanu, laiks ir resurss, un viņiem nepatīk gaidīt, kad trešā puse beidzot sarīkos cīņu.”

Savu viedokli par Supersēriju un pirmā smagā svara divīzijas finālistiem piedāvāja arī “Sky Sport” boksa redaktors Džeimss Dīlhens, norādot, ka ir vērts skatīties uz Usika piemēru: “Supersērijas uzvarētājs sekos Oleksandra Usika pēdās, kurš ir vienīgais, kurš līdz šim pieveicis Briedi, paveicot to iepriekšējās sezonas pusfinālā. Usiks pēc tam ir pārgājis uz smagsvariem, kļūstot par nozīmīgu spēlētāju šajā divīzijā. Viņa dominēšana Supersērijā kalpoja kā tramplīns uz augšu, un tāda balva ir pakārta arī Brieža priekšā.”

“Briedis jau ir bijis WBC un WBO pasaules čempions,” turpināja Dīlhens. “Tagad viņam ir iespēja iegūt savu trešo titulu, atņemot Dortikosam IBF čempiona jostu. Taču Brieža īstais mērķis sestdien būs sava mantojuma atstāšana boksa vēsturē. Uzvara pār “KO doktoru” neapšaubāmi apliecinātu, ka Briedis ir pasaules pirmais numurs krūzeru divīzijā, viņš ieņemtu zeltīto troni, kurā iepriekš bija Usiks, esot ceļā uz kļūšanu par vienu no intriģējošākajiem vārdiem mūsdienu boksā.”

Vai tas izdosies? Redzēsim un cerēsim jau sestdien. Ko var secināt? Supersērija ārzemēs ir ļoti interesanta boksa tā sauktajiem “hardcore” cienītājiem, un Briedis kā universāls un spēcīgs bokseris ir nostiprinājis savas pozīcijas pie pasaules labākajiem, tiesa, ne slavenākajiem, un boksā otrā īpašība diemžēl ir svarīgāka. Ja Briedis būtu gatavs riskēt un pacelties uz smagsvariem, viņš uzreiz kļūtu divreiz interesantāks lielo boksa valstu auditorijai. Galu galā, no ASV, Krievijas un Lielbritānijas šobrīd krūzeru elitē ir palicis principā tikai jaunais Okolijs, kuram arī paredz grūtu cīņu pret Glovacki. Tā vietā dominē Latvijas, Kubas, DĀR un Polijas bokseri, kuri, jā, ir interesanti boksa gardēžiem, taču ne pārējiem. Līdz ar līdzjutēju interesi vienā solī nāk arī nauda, tāpēc arī ir Usika, Gasijeva, Beljū, Heja un daudzi citi piemēri. Arī Dortikoss iepriekš paudis vēlmi uzvarēt Supersērijā un pacelties uz smagsvariem. Briedis par šo iespēju nav īpaši daudz runājis.

Tiesa, kā pirms gada sarunā ar šo rindu autoru teica Supersērijas organizators Kalle Zauerlands, kura brālis Nise ir Brieža promouters, Maira rēķinā jau ir nokauts pret pašreizējo pasaules čempionu smagsvaros – Manuels Čarrs joprojām ir WBA čempions. Tiesa, tas ir tikai vēl viens atgādinājums, kāpēc dažreiz boksa tituli nemaz tik daudz nenozīmē, jo Čarrs savu titulu ieguva pirms trim gadiem un tā arī nav aizstāvējis, jo WBA daudz lielāku nozīmi piešķir savam superčempiona titulam, kas pieder Entonijam Džošua. Tāpēc vēlreiz jāuzsver – boksera statusu nosaka pretinieki, un Briedim sestdien stāsies pretim universāli par pasaules otro numuru atzītais Dortikoss. Briedim atliek tikai atgādināt, kurš ir pirmais numurs.

Foto: Xinhua/Edijs Palens) – Edijs Palens -//CHINENOUVELLE

Koronavīrusa pandēmija atstājusi tik lielu finansiālo un organizatorisko iespaidu uz sporta pasauli, ka brīžiem konkrēti veselības jautājums paliek otrajā vai pat trešajā plānā. Kad komandā tiek konstatēti ar Covid-19 inficēti spēlētāji, pirmie jautājumi rodas par to, vai varēs aizvadīt nākamo spēli, cik spēlētāji izkritīs no sastāva un kā viņus aizvietot. Līdzīgi arī KHL un tagad Rīgas „Dinamo” gadījumā – nākamā spēle jau otrdien, bet sestdien komandā konstatēti septiņi saslimšanas gadījumi, pieci no tiem hokejistiem, un pirmdien visiem tiks veiktas atkārtotas pārbaudes.

Taču infekciju skaita konstatēšanai nevajadzētu palikt tikai ķeksītim pie komandas statusa. Iespējams, dažiem riski jau aizmirsušies, dažiem vēl tā arī nav pielekuši, taču šī ir slimība, kas šogad aiz sevis atstājusi simtiem tūkstošu mirušu cilvēku. Profesionāliem sportistiem spēka gados tā statistiski nav tik bīstama, taču vadošās medicīniskās organizācijas ar WHO priekšgalā atzīst, ka par ilgtermiņa efektiem uz saslimušas personas veselību pagaidām gluži vienkārši nevar spriest. Tāpēc arī Rīgas „Dinamo” gadījumā grūti domāt par tādām lietām kā nākamo maču un kurš kurā maiņā tagad spēlēs. Fakts ir tāds, ka ar ļoti nepatīkamu un veselībai bīstamu slimību inficējušies vairāki komandas hokejisti, kamēr pārējie šo nedēļas nogali var pavadīt satraukumā, domājot par pirmdienas atkārtotajām pārbaudēm.

 Nevar gan teikt, ka pozitīvie Covid-19 testi Rīgas komandai nākuši kā zibens spēriens no gaišām debesīm. Debesis bija melni apmākušās jau līdz ar sezonas sākumu, bet brīdī, kad no salīdzinoši drošās Rīgas bija jādodas izbraukumā Krievijā, melnie mākoņi nolaidās tieši virs „Dinamo” jumta. Zibens spēriens tika gaidīts ar pulksteni rokās, sak, kad tad beidzot būs? Latvijas SPKC mājaslapā melns uz balta norādīts, ka Krievija pieder pie valstīm ar augstu sabiedrības veselības apdraudējumu.

No vienas puses var saprast KHL prezidento naivo brīnīšanos krievu publiskajā telpā, proti, kā tas nākas, ka Rīgā Covid-19 saslimšanas no Krievijas atbraukušajiem konstatē ar tādu regularitāti. Turklāt viņi vēl aizbrau atpakaļ, uztaisa jaunus testus un izrādās negatīvi. Ko tā Rīga tur mahinē, vai ne? „Mahinācija” ir tāda, ka Rīgā līgas un valsts noteiktie protokoli tiek ievēroti visnotaļ stingri un arī testi tiek veikti pēc pilnas programmas, kamēr citos KHL klubos, kā dzirdēts, analīžu paraugu ņemšana dažreiz nav realizēta pašā profesionālākajā veidā un to neveic medicīniskie darbinieki. Process ne tuvu nav patīkams, taču analīzes jāpaņem no rīkles augšējās daļas, aiz deguna dobuma. Ja medicīniskais vates tampons tiek tikai pamērcēts deguna dobumā, tad tur vairs nav lielas starpības, cik augsta līmeņa laboratorijā iegūtais paraugs tiek izpētīts. Taču, protams, KHL vadībai vieglāk ir nevis izmainīt sen iedibinātu dzīves uztveri, bet kratīt pirkstu Rīgas virzienā.

Lai arī „Dinamo” bosam sava lobija netrūkst (par pieņemtajiem grozījumiem, atvieglojot sportistu iebraukšanu Latvijā, visaktīvāk iestājās tieši „Dinamo”), nebūtu nekāds brīnums, ja karantīnā tiktu aizsūtīta visa Rīgas „Dinamo” komanda. Tieši tāpat nekāds brīnums, ja jauni inficēšanās gadījumi parādās arī pirmdien (komanda, galu galā, no izbraukuma atlidoja kopā), taču brīnums nebūtu arī tas, ka „Dinamo” kaut kā izgrozās no karantīnas, aizpilda sastāva robus ar jauniešiem un spēlē tālāk.

Sastāva robu aizpildīšana vispār bijis populārs termins šajā starpsezonā, un te gan Rīgas „Dinamo” savā ziņā bijusi tīri labā pozīcijā. Dažiem liekas dīvaini, ka „Dinamo” vasarā atzīst, ka jau iepriekš KHL mērogiem niecīgais budžets vēl vairāk sarucis, taču pēc 15(!) leģionāru nolīgšanas treneris Pēteris Skudra preses konferencē saka, ka algu budžetā vēl ir vieta 3-4 spēlētājiem. Atbilde šeit ir ļoti vienkārša – Covid-19 dēļ spēlētāju tirgus saņēmis triecienu. Ja klubiem pamatīgi sarūk ienākumi, tad nekāda burvju feja rubļus makā nesāk bert, un spēlētājiem gluži vienkārši tiek piedāvāti daudz mazāki līgumi. Turklāt nekādas skaidrības par sezonas atsākšanos nav Amerikā, lielas jautājuma zīmes arī par vairākām Eiropas līgām, un KHL klubiem, kuri savu sezonu dragā, principā Covid-19 ignorējot un vienkārši saslimušos nometot malā, no brīvo spēlētāju loka savus sastāvus izdevās aizpildīt daudz vieglāk.

Ko tikmēr darīt viduvējiem spēlētājiem, kuriem draud palikšana vispār bez darba? Gribot negribot pamatīgi jānolaiž cena, un tad arī piedāvājumi no Latvijas vairs nešķiet nemaz tik mazi. Komandā savāktie 15 leģionāri ne tuvu nenozīmē, ka „Dinamo” tagad ies un sitīs visus pēc kārtas – domājams, ka sezonas sākums ļoti labi apliecinājis, ka viss palicis vecajās sliedēs, pat trenera Skudras pēcspēļu komentāri arvien vairāk stilistiski atgādina trenera Ankipāna taisnošanos. Jo leģionāri tieši tādi arī ir – brīvo aģentu tirgus viduvējības. Ja paņemsim daudzus, gan jau pāris „izšaus”. It kā lielākās cerības varēja lolot uz iepriekšējā sezonā 34 punktus savākušo Metu Vaitu. Viņš pagaidām nav ticis pat pie viena punkta. Tika paņemti divi krievu vārtsargi, abi principā pēc līmeņa otrie numuri KHL, domājot, ka gan jau vienam spēle aizies. Varbūt arī aizies. Bet varbūt aizies arī visa līga, rudenī saprotot, ka bez īpaši izveidota burbuļa starptautisku līgu ar 23 komandām tomēr šajos apstākļos veselībai droši nevar izspēlēt un cilvēcīgie riski ir pārāk augsti.

Jaunā klubu basketbola sezona vairs nav aiz kalniem – tā startēs 3. oktobrī ar vairākiem Latvijas mērogam intriģējošiem dueļiem. Pandēmijas dēļ tika pārtraukta iepriekšējā sezona un arī šī nesusi savas korekcijas, jo līdz decembra mēnesim Latvijas klubi aizvadīs tikai divus apļus savā starpā, kas nozīmē vien 10 mačus divos mēnešos, pieskaitot pāris vēl atjaunotajā kausa izcīņā. Ja vien neesi “VEF Rīga”, kas startē FIBA Čempionu līgā, un par kuras norisi un kādā formātā tā būs pilnīgas skaidrības arī vēl neesot.

Runājot par Latvijas kausa prestižu, jāatzīmē, ka “VEF Rīga” tajā iesaistīsies vien no pusfināla, kas nozīmē, lai izcīnītu trofeju, pietiks ar divām uzvarām… Saprotams, ka vefieši ir vienīgie Latvijas pārstāvji starptautiskajā arēnā, tomēr par šādu kārtību domas dalās. Latvijas Basketbola savienības (LBS) prezidents Raimonds Vējonis  vienā no intervijām izteicies, ka jebkuram ir iespēja tikt līdz “VEF Rīga”, izejot cauri turnīra sietam. Nav melots, tomēr nākotnē pie izspēles kārtības, iespējams, vajadzētu piedomāt vairāk.

Turpinot VEF tematiku, nesen kā notikušajā pirmssezonas preses konferencē ilggadējs kluba prezidents Edgars Jaunups paziņoja, ka vairs šo amatu neieņems un nodeva stafetes kociņu Gatim Jahovičam. It kā loģisks solis – vietā iecelts cilvēks, kurš klubā bijis teju visos līmeņos. Gan kā spēlētājs, gan kā treneris jauniešiem, “VEF Skola” un “VEF Rīga” direktors. Atsaukmes par Jahoviča darbu esot pozitīvas. Bet Jaunups savu lēmumu pamatoja, ka vairāk laiku veltīs savam pamatdarbam – politikai. Formāli viņa ietekme klubā notiekošajos procesos mazinās, taču vai tā ir praksē? To zina vien klubam pietuvināti cilvēki.

“VEF Rīga” galvenais treneris Jānis Gailītis (no kreisās), basketbola kluba “VEF Rīga” valdes priekšsēdētājs Edgars Jaunups, basketbola kluba direktors Gatis Jahovičs un basketbolists Aigars Šķēle piedalās “VEF Rīga” ikgadējā pirmssezonas preses konferencē.

“Lai arī šosezon gaidāms 20-25% budžeta samazinājums, kluba finansiālā situācija ir stabila,” tā preses konferencē izteicās Jaunups, minot, ka mērķis ir savākt šosezon ap miljonu. Viņš arī pieminēja, ka neizslēdz, ka Čempionu līgas turnīrs varētu norisināties vairākos mazos “burbuļos”. Jāpiezīmē, ka ČL vēl nav noskaidrots pagājušās sezonas uzvarētājs, jo turnīru pārtrauca, nevis atcēla pavisam. Bet jau šobrīd ir klubi, kas uz iespēju to izspēlēt raugās skeptiski. Piemēram, Atēnu AEK no FIBA prasa stingras garantijas par drošības pasākumiem, citādi draud šo pasākumu boikotēt.

Ja paskatās uz “VEF Rīga” grupu un pretiniekiem, lielas cerības uz daudzām uzvarām nerodas. Sastāvs vietējiem mērogiem interesants, bet ko tas iespēs uz starptautiskās skatuves? Pagaidām pārbaudes spēlēs sevi lieliski apliecinājis Kristers Zoriks. Neviļus nākas vilkt paralēles ar Artūru Kurucu pērn, kura sniegumu ievēroja arī FIBA, nominējot viņu dažādām balvām. Proti, pirms sezonas liela neskaidrība, uz ko viņš ir spējīgs, bet tās gaitā “atvērās” un tika pie savas lomas arī nacionālajā izlasē EČ kvalifikācijas mačos.

Starp citu, arī valstsvienības spēļu nākamais “logs” (novembra beigas, decembra sākums) ir uz stipras jautājuma zīmes. Iespējams, ka no sportiskā viedokļa Latvijai būtu pat izdevīgi, ja tas tiktu pārcelts uz vasaru. Priekšā divas smagas izbraukuma spēles pret Grieķiju un Bosniju un Hercegovinu. Vasarā pastāv daudz lielāka iespēja piesaistīt labākos spēkus, bet mēs šobrīd grupā ar diviem zaudējumiem ieņemam pēdējo vietu. Ja pēc ziemas “loga” bilance būtu 0-4, Latvija būtu ļoti tuvu sporta katastrofai…

Paturpinot Covid-19 un starptautisko turnīru stāstu, izmaiņas notikušas “TTT Rīga” Eirolīgas spēļu kalendārā. Jaunā kartība paredz četras grupas pa četrām komandām, un ka pirmajā turnīra fāzē būs jāaizvada vien trīs spēles. Divas grupas spēlēs vienā pilsētā, bet otras divas citā, mačiem notiekot vienā arēnā.

FOTO: LETA

Tikmēr Latvijā čempionāts sāksies laicīgi, tomēr ne bez ierobežojumiem. Klubi uz mājas spēlēm drīkst ielaist tikai 50% no kopējās halles skatītāju ietilpības, tribīnēs jānodrošina divu metru distance, kā arī jāievēro virkne citu drošības pasākumu. Spēlētāji ar tiesnešiem un pretinieku komandu pirms spēles sākuma sarokoties nedrīkst…

Lai arī Lietuvā epidemioloģiskā situācija ir gaužām sliktāka nekā Latvijā, tas Kauņas “Žalgiris” faniem netraucēja kuplā skaitā (trīs tūkstoši – maksimālais pieļaujamais skatītāju skaits) vērot savas komandas pārbaudes spēli. Biļetes tika izķertas ļoti ātri.

Neskatoties tik daudz kaimiņu virzienā, bet raugoties uz pārējo piecu Latvijas augstākās līgas klubu darbībām, patīkami pārsteigusi “Ventspils”, kas, piedzīvojot ievērojamu budžeta samazinājumu, vismaz “uz papīra” spējusi pulcēt solīdu sastāvu (vasarā pievienojās  Artūrs Ausējs, Andrejs Šeļakovs un leģionāri). Runā, ka šī gada budžets BKV esot 440 tūkstošu apmērā un “liels paldies” par to jāsaka Brīvostas valdei. Kā zināms, tad pirms kāda laika valdība mainīja likumu, pārņemot Rīgas un Ventspils ostu pārvaldību. Ja iepriekš valdes sastāvs bija 50 pret 50, proti, 50% pašvaldību pārstāvji, un otri valsts, tad tagad galvenie lēmēji ir valsts iecelti ierēdņi, bet pašvaldību pārstāvji no valdes izstumti. Skumji, bet interese palīdzēt Ventspils klubam nav…

Ja ņemam vērā, ka klubs pēc ilgāka pārtraukuma nestartē nevienā no eirokausiem, tad vietējam mērogam 440 tūkstoši ir cienījami. Pērn ventspilnieki startēja pēc hierarhijas ceturtajā līmenī FIBA kausā, taču tur bija vieni izdevumi – FIBA neko neapmaksāja. Kā izteicās kluba pārstāvis Ralfs Pleinics, tad vienas spēles cena izmaksā ap 12-16 tūkstošiem. Tagad ceļošanai būs jātērē vien benzīnam.

Arī “Liepāja” piesaistījusi dažus pazīstamākus vārdus Latvijas platuma grādiem kā Dāvi Geku un Iļju Gromovu, bet trenera postenī darbosies Artūrs Visockis – Rubenis. “Ogre” noturēja “sudraba” kodolu (pērn LBS “Ogrei” piešķīra vicečempiones statusu), Valmierā turpina iesākto kursu, tāpat kā LU.

Savukārt viskarstākās diskusijas publiskajā telpā raisījās par ko citu. Jaunatnes līgā (LJBL) nolemts, ka visas spēles notiks bez skatītāju, proti, vecāku un radinieku klātbūtnes. Rodas jautājums, cik tas ir efektīvi? Ja bērns pēc spēles tāpat satiks savu mammu vai tēti un dosies kopā mājup. Infekciju var arī “noķert” skolā, veikalā vai kino.

Aprunājoties ar vairākiem jaunatnes treneriem, varēja nonākt pie secinājuma – ja notiktu kāds saslimstības gadījums, kurš par to uzņemtos atbildību? Vecāki, sporta skolas, LBS? Tā arī ir sava veida problēma, jo ne visi vecāki, kā arī ne visas sporta skolas, vienmēr ar rūpīgāko vērību seko līdzi noteikumiem. Vecākiem mierinājums ir tāds, ka visas spēles translēs internetā.

Nobeidzot uz pozitīvākas nots, jāizceļ kāds notikums Vidzemē. Proti, dibināta “Bertānu Valmieras basketbola skola”. Tas noticis brāļu Dāvja un Daira sadarbībā ar Valmieras pilsētas domi.

FOTO: LETA

“Ideja par basketbola skolas veidošanu kādu laiku mums jau bija. Tā kā radās šāda iespēja skolu veidot kopā ar Valmieras pilsētas pašvaldību un basketbola klubu vietā, kur jau pašlaik jaunatnes basketbola sistēma ir augstā līmenī, turklāt ņemot vērā mūsu ģimenes vēsturi gan Valmieras, gan Rūjienas basketbolā, šī ir lieliska iespēja to sākt jau tagad. Ceru, ka šis notikums būs ar pozitīvu zīmi vēstures grāmatās rakstīts. Tiešām liels prieks par atbalstu!” – tā Dāvis Bertāns.

Dāvim šis rudens būs ļoti izšķirīgs, jo viņam būt jāparaksta (droši var teikt) dzīves lielākais līgums. Lai izdodas!

sportapils