Apģērbu un apavu zīmols “Adidas” pavisam nesen ir izlaidis savu spilgtāko un vērienīgāko futbola formas tērpu kolekciju. Zīmols ir apvienojies ar dizainera un mūziķa Farela Viljamsa kompāniju “Humanrace”.
Cieši sadarbojoties piecām komandām, Viljamsa un “Adidas” dizaina komandas kopīgais mērķis bija panākt, lai jaunās formas attēlotu, ka futbols ir piemērots ikvienam, vienlaikus izceļot katra cilvēka atšķirības.
FOTO: adidas.com
Jauno kolekciju iedvesmoja kolektīvās atmiņas un nozīmīgākie mirkļi pasaules TOP futbola klubos – Londonas “Arsenal”, Minhenes “Bayern”, Turīnas “Juventus”, Mančestras “United” un Madrides “Real”.
Katrs formas tērpa krekls, kopā ar pieskaņotiem šortiem, zeķēm, kā arī apaviem, tika veidots, ņemot vērā kluba pagātni un tā mantojumu, kas kalpoja par pielāgotā dizaina pamatu. Svarīgs mērķis jaunajā kolekcijā bija atspoguļot mūsdienu futbola kultūru, kā arī godināt “cilvēka gara nepilnīgo skaistumu”.
Kolekcijai ir divas svarīgas misijas. Pirmā ir godināt kluba vēsturi. Lai to izdarītu, Farels gāja cauri daudziem arhīviem, pētot pagātnes kulta formas.
“Vēsture veido nākotni. Un dažreiz, lai ieskatītos nākotnē, vajag atskatīties pagātnē. Bija svarīgi zināt, kā katrs noteicošais brīdis komandu vēsturē tika notverts dizaina ziņā,” skaidroja Farels.
Otra misija bija pielāgot dizainu un nodot vēstījumu. “Adidas” un Farela svarīgākais uzdevums bija veicināt daudzveidību, iecietību un sapratni, kā arī parādīt, ka futbols ir domāts visiem, nevis atsevišķām grupām. Galvenā doma – futbols vieno!
Uz krekliem daudzas detaļas zīmētas ar roku, piemēram, emblēmas, sponsoru logotipi, kā arī dažādi citi elementi. Krekli ar nolūku nav veidoti tā, lai izskatītos nevainojami.
“Arsenal” leģendārā “sabojātā banāna” forma
1991. gadā “Adidas” izgatavoja “Arsenal” dzeltenu kreklu ar melnu trijstūru rakstu. Komplektu toreiz nodēvēja par “sabojāto banānu”. Londoniešu vidū, kas spēlēja ar konkrēto kreklu bija Tonijs Adamss, Īans Raits, Lī Diksons, Stīvs Boulds un citas zvaigznes, tādēļ dzeltenais krekls kļuva ikonisks.
FOTO: adidas.com
Jaunās kolekcijas T-kreklam ir dzelteni trijstūri, taču tie ir zīmēti ar rokām, izmantojot krāsas izpludināšanas tehniku.
Madrides “Real” un dizainera Jamamoto pūķis
Madrides “Real” komplektam iedvesma tika gūta no 2014./15. gada UEFA Eirokausa formas, kuru izstrādāja japāņu dizainers Joho Jamamoto, kurš ir arī Farela draugs.
FOTO: adidas.com
T-kreklā ir attēlots karaliskais pūķis – mītisks radījums, kas simbolizē slavu, godu, varenību un ātrumu, Jaunajā formas tērpā pūķis ir izplūdis, un Madrides “Real” logotips attēlots minimālisma stilā.
Sārtais “Juventus” krekls, kuru dievināja reperis Dreiks
“Juventus” un “Adidas” apvienojās 2015. gadā, nekavējoties izgatavojot krāšņi rozā formas tērpu, kas pilnībā sagrāva robežas starp futbolu un popkultūru.
FOTO: SCANPIX/AP
Pasaulslavenais reperis Dreiks iemīlēja šo formu, tādēļ plašsaziņas līdzekļi aktīvi metās apspriest rozā komplektu. Komandas kreklos pēc to lielās publicitātes tika manīti arī aktieri Džons Hils un reperis “Lil Peep”.
Mančestras “United” formas tērps, ko iedvesmojusi “house” mūzika
90.to gadu sākumā Mančestras “United”, kuru vadīja Alekss Fergusons, valkāja zilas un baltas krāsas formas kreklu ar sniegpārslas rakstu. Farela komanda jaunās kolekcijas kreklam pievienoja krāsas izpludināšanas efektu, kā arī galvenā sponsora vietā uzrakstīja “Humanrace”.
FOTO: adidas.com
Formas dizains ir aizgūts no Mančestras “house” mūzikas skatuves. 80. gadu beigās Lielbritānijā plauka reiva deju kultūra, tās galvenais mūzikas stils bija elektroniskās mūzikas žanrs “acid house”. Mūzika ietekmēja arī komandas formastērpu dizainu, rodoties krāsainiem vārtsargu krekliem.
Kluba “Bayern” forma futbolistu vidū tika vilkta 1991.-1993. gadā, tās galvenā iezīme – trīs spilgtas svītras uz pleca. Norādītajā laika posmā tajā spēlēja dažādas futbola leģendas.
Minhenes “Bayern” vācu pussargs Seržs Gnabrī novērtēja kolekcijas zemtekstu: “Uzvelkot T-kreklu, jūs kļūstat par komandas daļu – un nav svarīgi, kur atrodaties vai kā izskatāties. Futbols liek jums justies, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Mēs, futbolisti, atbalstām šo domāšanu: mēs esam par daudzveidību.”
Farels kolekcijā saskata iezīmes no senatnīgajiem alu zīmējumiem. Arī viņš pats bērnībā spēlēja futbolu.
Mūziķim ir daudzas lomas. Viņš raksta mūziku, pats to izpilda, darbojas kā producents, ir dizainers un jau vairākus gadus sadarbojas ar “Adidas”, zīmolam radot limitētas kolekcijas sporta apavus.
Kāpēc pēkšņi futbols? Arī viņš pats bērnībā nodevās šim sporta veidam, taču neloloja cerības kļūt par profesionāli. Turklāt, kā neslēpa mūziķis, viņš redz saikni starp krekliem un mūziku: “Kad fani redz tā laika kreklu un dizainu, viņi atgriežas laikā. Līdzīgi ir ar mūziku. Dzirdot dziesmu, tā asociējas ar brīdi, kad pirmo reizi to dzirdējāt, vai asociējas ar tā brīža sajūtām, ar kurām to klausījāties.”
FOTO: adidas.com
“Ar rokām izstrādātais dizains mums atgādinaja, kas ir cilvēka pieskāriens. Ja jūs domājat par agrīnajiem mākslas darbiem alās, padomājiet par monolītiem un skulptūrām – tos visus izgatavoja mūsu rokas. Mums kaut kā ir jāatgādina sev, ka, jā, mums ir mašīnas, bet mums ir arī rokas,” norādīja mūziķis.
Farels formas tērpus radīja, cieši sadarbojoties ar katru no piecām komandām. Papildu atšķirīgajiem stila elementiem, autentiskie krekli veidoti no “Adidas” “AEROREADY” auduma, kas ietver mitruma pārvaldības sistēmu, ļaujot sportistiem justies ērti dažādos apstākļos.
Don’t know how we hit the sweet spot on the timing of this drop, but literally watched the number of pairs on the Adidas website drop from as we added this to our cart. That shoe is BURNING out the store, just like any @Pharrell x Adidas collab. #humanrace#predator#pharrellpic.twitter.com/3JBrP3ElsQ
— WestCoastPopCultureCollective (@PopCultAcademy) October 29, 2020
Tāpat piedāvājam izlasīt par tenisa modes pasauli. Starp citu, Agasi kolekcija arī mūsdienās rullē!
Globālā Pandēmija ir skārusi visus sporta veidus, bet sieviešu teniss ir cietis īpaši smagi. Galvenā problēma bija turnīru sadalījums, kuru dēļ sezona pēc “French Open” nojuka, jo pēc tam sacensības norisinās tikai Čehijas pilsētā Ostravā, pēc kā divu nedēļu pārtraukums, kam sekos turnīrs Austrijā, Lincā, bet pēc tam vairāk turnīri nav paredzēti. Kāpēc tā? Jo ierasts, ka šajā gada laikā notiek Āzijas tūre, bet tā ir pilnībā atcelta…
FOTO: Rob Prange/AFP7 via ZUMA Wire)
Vienlaikus, arī vīriešu tūre atrodas līdzīgā stāvoklī. No kalendāra pazuduši deviņi rudens turnīri, taču spēlētajiem arī pēc “French Open” ir iespējas spēlēt un nopelnīt, jo atlikušas vēl 10 sacensības. Turklāt, četri turnīri ir iekļauti ārpus kārtas gadījumā tieši šī iemesla dēļ.
Kāpēc WTA nevarēja darīt to pašu? Jo vadība nav rīkojusies pietiekami izlēmīgi. Kā piemēru var minēt marta mēnesi, kad pandēmija pieņēmās spēkā. Tobrīd ATP vadība paziņoja par centralizētu turnīru atcelšanu, savukārt WTA ieņēma nogaidošu pozīciju un nesteigšanos atcelt vairāk sacensības skaidroja ar rūpēm par spēlētājām: “Mēs nevēlamies steigties un atcelt pusi sezonas. Mēs vēlamies rīkot šos turnīrus, kad vien tas būs iespējams. Mēs vēlamies, lai tenisistes spēlē, pelna naudu un reitinga punktus,” tā sacīja WTA vadītājs Stīvs Saimons.
Neskatoties uz to, vīriešu un sieviešu tenisa sezona tika atcelta praktiski vienā laikā. Klīst runas, ka WTA vadība tā rīkojusies, jo nav vēlējusies pati atcelt turnīrus, bet lai to dara paši organizētāji, vadoties pēc attiecīgas valsts vietējās likumdošanas, tādējādi WTA no situācijas iziet “balti” – mēs taču cerējām līdz galam un darījām visu, lai šeit turnīri notiktu!
Kad sezona atsākās, WTA kalendārs uz pirmā acu skatiena izskatījās sakārtots labāk. Tās spēlētājas, kuras nevēlējās doties uz ASV, varēja piedalīties turnīros Eiropā, bet tām, kas aizbrauca uz Ameriku, bija iespēja sagatavoties ASV atklātajam čempionātam ne tikai pārceltajā Ņujorkas turnīrā, bet arī papildus Leksingtonā. Vīriešiem tik lielas iespējas nebija, tāpēc liela daļa atsāka spēlēt tikai pēc “US Open”.
Turpmākā notikumu attīstība liecina, ka, visticamāk, tā bija vienkārši veiksme, nevis gudra plānošana no WTA vadības puses. Pēc “French Open” Ķelnē tika rīkoti divi ATP turnīri pēc kārtas, lai varētu aizpildīt kalendārā radušos “caurumus”. Ķelnes turnīra rīkotāja Barbara Ritnere sākotnēji cerējusi, ka vienās no sacensībām varētu startēt arī sievietes, taču WTA vadība reaģējusi pārāk kūtri. “Mēs vēlējāmies rīkot sieviešu un vīriešu turnīru vienu pēc otra. Sazinājāmies ar WTA vadību, taču viņi reaģēja pārāk lēni. Ja rīcība būtu bijusi aktīvāka, mēs noteikti uzspētu sarīkot sacensības arī sievietēm. Neskatoties uz to, mūsu galvenais mērķis bija noorganizēt divus turnīrus – šoreiz abi sanāca ar vīriešu dalību. Neko darīt – ja nenāk pretī, jāpieņem ir tas, ko tev dot. Tāpēc mēs piekritām.”
Te gan jāņem vērā arī cits apstāklis. Un tā nav seksisma pazīme, bet gan skaudrā realitāte – sieviešu teniss ienes daudz mazāk naudas nekā vīriešu. Tāpēc neizmantotā iespēja rīkot WTA turnīru Ķelnē raisa jautājumus, jo acīmredzot variantu kalendārā ielikt jaunas sacensības nebija daudz. Tā kā sieviešu turnīra ienākumi ir ievērojami zemāki nekā “Grand Slam” pasākumiem vai ATP, tas nozīmē, ka stimuls potenciālajiem turnīru rīkotājiem ir mazāks.
“US Open” laikā tika publiskota informācija par ATP vadība izstrādāto vīriešu tūres un tenisa kopumā stratēģiskās attīstības plānu. No šī dokumenta varēja uzzināt, ka profesionālais teniss (gan sieviešu, gan vīriešu) kalendārā gada ietvaros gūst ieņēmumus 2,2 miljardu dolāru (1,9 miljardu eiro) apmērā.
FOTO: Rob Prange/AFP7 via ZUMA Wire)
Kā rodas šī summa? 34% no kopējiem ieņēmumiem sastāv no biļešu tirdzniecības, 30% turnīru rīkošanas tiesības, 29% sponsoru nauda, bet 7% no citiem avotiem. WTA īpatsvars šajos 2,2 miljardos ir tikai 9%. ATP nopelna gandrīz četras reizes vairāk – 33%, bet līderi ir “Grand Slam” raudzes turnīri, kas ģenerē 58% no kopējās naudas.
Šo skaitļu dēļ viss uzreiz top skaidrs. Vienīgi netop skaidrs, kādēļ WTA vadība minstinājās organizēt turnīru Ķelnē. Jo alternatīvas vietas un iespējas, kur spēlēt un nopelnīt, nav un nebija… Top arī skaidrs kāpēc “Grand Slam” turnīru organizētāji tik ļoti vēlējās, lai, pat neskatoties uz pandēmiju un skatītāju daudzuma ierobežojumiem, sacensības tiktu aizvadītas. Tāpat ir skaidrs, ka šobrīd ir maz ticams, ka jaunie turnīri, kuri iepriekš kalendārā nebija, nesīs peļņu. Taču to organizatori var “ieķerties” kalendārā, kas dos iespēju nopelnīt naudu, kad situācija normalizēsies.
Ja vīriešu tūres organizācijas atbildīgās amatpersonas rīkojas patstāvīgi un cenšas veidot kaut ko paši, par ko liecina kaut vai iepriekš minētais ilgtermiņa attīstības plāns, tad WTA nekā tamlīdzīga nav. Pagaidām, skatoties no WTA pozīcijām, reālākais “veiksmes stāsta” scenārijs ir cerība, ka ATP spēs īstenot savu stratēģiju, kas ietver organizāciju apvienošanu un kopīgu tiesību pārdošanu.
Finansiālo kopainu bēdīgāku padara fakts, ka sieviešu “Grand Slam” turnīri skatāmības un intrigas ziņā ne ar ko nav sliktāki par vīriešu, nereti esot par intriģējošāki. Tāpēc šī ienākumu atšķirība starp ATP un WTA izskatās īpaši satraucoša. Vai nākotnē tas mainīsies?
Latvijas basketbolistu leģions ārpus mūsu robežām šajā sezonā padevies prāvs un viens no tiem ir Ingus Jakovičs, kurš jau otro sezonu pavada Itālijas augstākās līgas klubā Varēzes “OpenJobMetis”. Sarunā ar “Sporta pili” Jakovičs stāsta, kā nonāca līdz Varēzei, atskatījās uz savu pirmo pieredzi kā leģionāram Krievijā, raksturoja Itālijas līgā piekopto spēles stilu, kā arī dalās iespaidos kā ir būt vienā komandā ar leģendāro argentīnieti Luisu Skolu, un daudz ko citu.
Kā nonāci līdz Varēzei un kādi bija citi piedāvājumi?
Godīgi sakot, tobrīd daudz variantu nebija. Bija pāris. Tādi, uz kurieni pats īsti nevēlējos braukt, vai arī kaut kas beigās nojuka, piemēram, kā ar Saratovas “Avtodor”. Tikmēr Varēzei neilgi pirms sezonas sākuma notraumējās viens spēlētājs un viņiem vajadzēja aizvietotāju uz diviem mēnešiem. Biju pārliecināts, ka viņi ar mani pēc šī īstermiņa līguma vairāk nerēķināsies, jo sastāvs bija nokomplektēts solīdi un visiem spēkā bija līgumi vismaz līdz sezonas beigām. Tā es ielecu komandas darbā septembrī un man izdevās sevi pierādīt. Paveicās arī, ka sastāvā un spēles sistēmā neiederējās cits leģionārs Milonko Tepičs (savulaik uzvarējis Eirolīgā ar Atēnu “Panathinaikos” – red.), kā rezultātā viņš aizgāja un parādījās vieta man. Pirms tam īpaši nedomāju par to – palikšu šeit vai sūtīs prom.
Viens no iemeslem, kāpēc paliku, gan jau bija, ka man padevās viena ļoti laba spēle, kur 18 minūtēs iemetu pie 20 punktiem, un jau pēc tās vadība zvanīja aģentam un gribēja noslēgt līgumu pat uz divām sezonām. Apspriedāmies un nonācām pie lēmuma, ka sākumā pamēģināsim vienu un tad skatīsimies. Starp citu, tas notika jau pēc mēneša.
Savukārt tagad man ir noslēgts līgums (šovasar parakstījais – red.) pēc sistēmas 1+1 ar abu pušu iespējām. Ja ar mani nepagarina līgumu, tad viņi man maksā kompensāciju, ja es vēlos doties prom, tad man, vai nu klubam, kas mani gribēs, būs jāiemaksā kompensācija par pāreju.
Kādi ir sadzīviskie apstākļi?
Neko jaunu nepateikšu par vienu no Eiropas top līgām (iesmejas). Pat tad, kad man bija līgums tikai uz diviem mēnešiem, klubs man piešķīra dzīvokli, nevis bija jādzīvo viesnīcā, un auto. Iepriekš neesmu bijis tādos apstākļos. Līdz zālei ir 10 minūšu brauciens, tāpat mums ir iespēja jebkurā diennakts laikā iekļūt tur un trenēties individuāli. Pirms koronavīrusa uzliesmojuma uz spēlēm nāca pilna halle, kuras ietilpība ir pie sešiem tūkstošiem. Pēc mačiem fani sagaida un apsveic. Sociālajos tīklos raksta vēstules, apsveic ar labu sniegumu vai uzmundrina, ja gadījusies neveiksmīgāka spēle. Ir pat tādi, kas dāvina dāvanas. Piemēram, man pēc viena mača fans uzdāvināja breloku ar manu uzvārdu un numuru, reizēm atnes kūku. Ir patīkami šeit spēlēt.
Tāpat pirms Covid-19 radītā haosa mums bija biežas vakariņas ar sponsoriem vai vienkārši kopā ar komandu. Čatā ieraksta – kurš grib, tas var piebiedroties kluba rīkotajās vakariņās un tas nav obligāti. Reizēm ne visi tur aiziet, bet vismaz ir kāda iniciatīva no kluba puses, kas ir patīkami.
Runājot par pārvietošanos uz spēlēm, mēs pārsvarā braucam ar autobusu vai vilcienu, jo Lombardija (reģions, kurā atrodas komanda – red.) ģeogrāfiski atrodas Itālijas vidienē un visi pretinieki atrodas salīdzinoši tuvu.
Kāds ir Itālijas līgā piekoptais basketbols?
Te ir zināmas atšķirības starp augšgala un apakšdaļas klubiem. Tie, kuri startē starptautiskajos turnīros, piekopj vairāk komandas spēli un sastāvi ir “dziļāki”, proti, piesaistīti vismaz astoņi, deviņi vienāda līmeņa spēlētāji, savukārt mazāk rocīgie klubi iziet vairāk uz individuāli spēcīgu leģionāru piesaistīšanu – nopērk trīs vai četrus un paļaujas uz viņiem. Ļoti liela nozīme ir tam, cik laba līmeņa vietējos spēlētājus ir iespējams piesaistīt. TOP 6 komandām ir labākie itāļi + augstas raudzes leģionāri, savukārt vidus un lejasgala klubiem ar to jau ir problēmas. Nereti ir vietējie, kuri acīmredzami krīt ārā no kopējā līmeņa, bet viņiem pēc nolikuma ir jābūt. Uzskatu, ka arī Latvijā otrā ešalona komandām varētu piemeklēt labus mūsu spēlētājus. Tur ir nedaudz kā Krievijas variantā, kad labākos vietējos “izķer”. Itālijā strādā sistēma 5+5 – pieci vietēji un pieci leģionāri, kā arī divi jaunie spēlētāji un tā mēs arī spēlējam. Ir vietas, kur strādā pēc principa 6+6.
Pagājušā sezonā pirms čempionāta pārtraukšanas komanda turnīra tabulā atradās 10. vietā. Vai kluba vadība bija apmierināta ar šo pozīciju?
Domāju, ka noteikti bijām “play-off” komanda. Visa sezona pagāja tā – vienu spēli uzvaram, otru zaudējam, un attiecīgi “staigājām” no astotās līdz 10.-11. vietai. Pirms čempionāta pārtraukšanas notika arī spēlētāju rokāde, tāpēc domāju, ja mēs nebūtu tikuši astotniekā, vadība nebūtu apmierināta.
Cik ilgi vēl paliki Varēzē pēc tam, kad tika pārtraukts čempionāts?
Paliku nepilnus divus mēnešus. Ar igauni Simu Veni palikām vienīgie no leģionāriem, jo amerikāņi uzreiz aizbrauca mājās. Gaidījām kaut ko, pat nezinu ko, jo iekšēji bija sajūta, ka šajā sezonā viss ir beidzies un neatsāksies. Ar katru dienu palika aizvien trakāk, līdz nonāca līdz tam, ka bez maz vai uz veikalu bez īpašas atļaujas doties nevarēja.
Kādas tev bija attiecības ar pagājušās sezonas treneri un šīs?
Ar pirmo treneri Atilo Kaju izveidojās labs kontakts. Patika, ka viņš bija atklāts un teica, ko domāja. Pirmo reizi karjerā man bija tā, kad – cik tu smagi strādā treniņos, tik tiec pie iespējām spēlēs. Bija grūti treniņi – gan fiziski, man morāli. Daudz video analīzes gan komandai, gan individuāli. Bet tas palīdzēja progresēt un komanda spēlēja labu basketbolu.
Tagad par treneri kļuvis Masimo Buleri, kuram šī ir pirmā pieredze kā galvenajam trenerim. Viņš karjeru beidza tikai pirms četriem gadiem, ja nemaldos. Protams, ir citādāk. Arī komandai neiet labi, es pat teiktu, ka smagi… Tomēr par savu pozīciju nesatraucos, lai arī pašam spēle nav aizgājusi kā gribētos. Baumas apkārt var dzirdēt visādas, ka tiek meklēti otrie un ceturtie numuri, jo mums ir gausa bumbas kustība, ne tā kā pagājušajā sezonā. Bet iemesls tam ir skaidrs – mums sastāvā ir Luiss Skola un mēs sistemātiski daudz iespēlējam bumbu groza apakšā, kas mūsdienu basketbolā vairs nav tik izplatīta parādība. Jācenšas atrasts balanss starp Skolas izmantošanu groza tuvumā, kā arī vienlaikus bumbai ātri jākustas perimetrā un jāspēlē ātri. Un to nav viegli izdarīt. Reizēm sanāk, ka piecus uzbrukumus var noskriet pa tukšo.
Kurā pozīcijā Tu spēlē?
Šosezon spēlēju tikai par otro numuru, bet pērn gan kā pirmais, gan otrais. Nezinu, kāpēc tā – man neviens nepaskaidroja. Parakstīja kā otro numuru un viss. Es gan par to nepārdzīvoju, man svarīgākais ir tikt pie spēles laika un palīdzēt komandai uzvarēt. It īpaši pie iepriekšējā trenera, jo viņam bija viss strikti sakārtots – treniņu process, taktika, u.t.t. Zināju no galvas, kas man pie viņa jādara. Ja vajadzētu, spēlētu par ceturto. Nav starpības.
Galvenā trenera maiņa notika divas nedēļas pirms jaunās sezonas. Kādi bija iemesli?
Līdzšinējais treneris bija ļoti stingrs un “žostkijs”. Ar grūtu raksturu un bieži nesapratās ar kluba vadību un kolēģiem, piemēram, bļāva virsū asistentiem bez bremzēm. Viņš arī spēļu laikā mums ir veltījis vairākas skanošas frāzes, kā piemēram, ka šodien uz laukuma izskatāmies pēc invalīdiem, u.t.t. Vienlaikus nevarētu teikt, ka viņš bija slikts cilvēks. Vienmēr varēja ar viņu aprunāties, bet kā speciālists viņš bija līmenī.
Bez iepriekš nosauktā lēnā spēles stila, kādi vēl, Tavuprāt, ir iemesli, kāpēc komandai šosezon tik labi nesokas?
Viena no lietām noteikti ir tā, ka no pagājušā gada bijām palikuši komandā tikai divi spēlētāji. Plus vēl viena no problēmām varētu būt tā, ka mūsu līderiem – Skolam un Duglasam – ir attiecīgi 40 un 34 gadi un viss ir pakārtots viņiem. Ja pērn mums bija divi treniņi dienā, tad šogad viens. Tam ir jāpielāgojas, jo Skola nevar trenēties katru dienu pa 4-5 stundām. Runājot par Duglasu, viņš iepriekš spēlējis NBA un to var redzēt. Individuāli ļoti spēcīgs spēlētājs – gan fiziski, gan tehniski, bet var just, ka vecums liek par sevi manīt. Viņš mēģina vairāk “izbraukt” uz metienu, nav tik agresīvs kā iepriekš. Jebkurā gadījumā ļoti meistarīgs spēlētājs un treniņos regulāri spēlējam viens pret otru. Tas man palīdz uzlabot savu aizsardzību un arī uzbrukumā pieņemt pareizākus lēmumus.
Savukārt Skola ikdienas dzīvē kā džeks ir super! Vienīgi viņš māca visus – sākot no spēlētājiem, beidzot ar vadību. Visi tiek pamācīti, viņš ir kā profesors (iesmejas). Bieži ir tā, kad treneris pasaka vienu, bet viņš nobļaujas un saka: “Nē, tā nedarīsim. Šitā būs labāk.” Bet visi viņu respektē un ieklausās. Arī tiesneši. Spēlē nereti atliek tikai nobļauties un nosvilpts sods. Reizēm liekas, no kurienes?
Kāda ir kluba vadības reakcija uz, varētu teikt, vidēju sniegumu šobrīd?
Kopumā Varēzes kluba vadība ir salīdzinoši pacietīga pirms pieņemt kādus kardinālus lēmumus, vai tā būtu spēlētāju vai treneru maiņa. Bet šobrīd var sākt just, ka ir nedaudz neapmierināti ne tikai ar vietu turnīra tabulā, bet arī demonstrēto sniegumu. Nedomāju, ka arī vadībai šie ir viegli laiki, jo jācīnās ne tikai par izdzīvošanu un finanšu piesaisti, bet arī par sportiskajiem rezultātiem un daudz neskaidrību rada arī pandēmija.
Kāda ir epidemioloģiskā situācija Itālijā šobrīd?
Kad vasarā atbraucu, viss vēl bija mierīgi. Bez nekādiem īpašiem ierobežojumiem. Savukārt tagad ik dienas saslimušo skaits aug un arī situācija mainījusies. Uz ielām redzami cilvēki ar sejas maskām, jo tas ir noteikt kā obligāts pasākums, tāpat citās sabiedriskajās vietās. Klīst arī runas par iespējamu komandantu stundas ieviešanu no deviņiem vakarā un citas lietas. Jūtams, ka vīruss atgriežas. Savukārt testēšana notiek 48 stundas pirms spēles.
Kādi ir ierobežojumi skatītājiem?
Pirms vairāk nekā mēneša bija atļauts tūkstotis, tad samazināja uz 300, vēlāk vēl uz 200, bet tagad nolēma, ka skatītāju būt nedrīkst. Vismaz uz diviem mēnešiem. Es gan esmu pieradis, jo iepriekš spēlēju Latvijā, kur uz lielāko daļu mačiem nāk tie 200-300 cilvēki. Protams, tagad, kad biju pieradis pie fanu pūļiem, ir grūtāk saņemties un noskaņoties. Bet tas skar visus un tāpēc jāmeklē varianti. Tagad divus mēnešus vispār būsim bez faniem. Izejot no tā, ir vairāki klubi, kuri vēlas, lai sezona tiktu atlikta līdz janvārim, kamēr situācija stabilizēsies. Galvenais arguments – biļešu tirdzniecība. Nezinu, kā ir citiem klubiem, bet Varēzei 30% no kopējā budžeta veido tieši biļešu tirdzniecība un mājas spēļu organizēšana. Zinu arī, ka zemāko līgu čempionāti, kur spēlē vairāki latvieši, ir atcelti un valda liela neskaidrība.
Parunāsim par tavu pirmo pieredzi leģionāra ādā – Ņižņijnovgorodā. Kā Tu salīdzinātu savu pirmo pieredzi un tagad Itālijā?
Pirmkārt, uzskatu, ka Krievija kā valsts nav domāta man. Arī pilsēta man negāja pie sirds, kaut gan ir pietiekami liela un izklaides vietas arī ir pietiekami daudz. Jau “VEF Rīga” laikos, kad spēlējām VTB līgā, Krieviju izbraukāju krustiem un šķērsām, tāpēc biju pietiekami daudz redzējis (iesmejas), bet tāds variants parādījās un nolēmu pamēģināt. Tomēr otra labākā vietējā līgā Eiropā un arī treneris bija no Latvijas (vadīja Artūrs Štālbergs – red.). Uzskatu, ka togad komandas lielākā problēma bija neveiksmīga sastāva komplektācija. Piedevām pirmie zaudējumi bija jau ar -20 vai vairāk punktiem, kas visus dzina stresā no paša sezonas sākuma. Pašam arī nekas neizdevās. Sākums bija tik smags, ka tās sezonas ietvaros tur ko glābt īsti nebija. Ielaists bija pārāk daudz.
Toties kad braucu uz Itāliju, biju daudz gatavāks. Sapratu, ka man kā leģionāram ir papildus atbildība un jādod lielāks pienesums jau no pirmās spēles. Vairāk fokusējos uz lietām, kas man ir jāizdara. Pieļauju, ka pirms aizbraucu uz Krieviju, nebiju vēl pietiekami nobriedis. Iespējams, vajadzēja vēl kādu sezonu pavadīt Latvijā.
Salīdzini, lūdzu, VTB līgas un Itālijas A Sērijas līmeni?
Itālijā spēlē daudz agresīvāku basketbolu – sedz pa visu laukumu, ir fiziska spēle ar daudz grūstīšanos un ciešu aizsardzību. Bet VTB man šķita, ka ir mierīgāks stils. Piemēram, vadošās komandas, it īpaši “lielais” četrinieks, ne vienmēr kārtīgi noskaņojas uz spēlēm. Jā, bija tuvi rezultāti, kad ar VEF zaudējām “Khimki” ar 10 punktu starpību, bet realitātē cerības uz uzvaru mačā īsti nav tāpat, jo viņi vienmēr “ieslēdzās” pēdējā ceturtdaļā. Liekas, ka esi tuvu, bet saproti, ka tūlīt viņi palielinās apgriezienus un būs grūti. Itālijā tā nav. Arī pēdējā vieta var uzvarēt pirmo, tāpēc visi vienmēr ir noskaņojušies jau no pirmajām minūtēm.
Iepriekšējā logā tā arī neredzējām tevi sastāvā un beigās publiskajā telpā izskanēja dažādas versijas. Kāda ir situācija šobrīd?
Zinu, ka sarunas ar treneri un kluba vadību, kā arī tā brīža izlases ģenerālmenedžeri Artūru Štālbergu, notika ilgākā laika posmā, bet beigās bija daudzu apstākļu kopums, kā rezultātā izlasei nepalīdzēju. Bet par to vairs nevēlos runāt. Kā bija, tā sanāca. Tagad runāju ar LBS pārstāvi Emīlu Tomu un viņam teicu, ka braukšu un palīdzēšu. Ar klubu vēl neesmu runājis, bet cerams, ka šķēršļi netiks likti.
TITULBILDE: pallacanestrovarese.it
25. oktobris “Ultimate Fighting Championship” (UFC) vēsturē ieies ar to, ka tajā dienā 32 gadu vecumā par aiziešanu no sacensībām oktagonā paziņoja viens no visu laiku labākajiem cīkstoņiem, un pēc daudzu cilvēku domām – labākais, Habibs Nurmagomedovs.
Habibs pirms kāda laika piedzīvoja vienu no sāpīgākajām sajūtām, ko cilvēks dzīves laikā var piedzīvot – viņš zaudēja sev tuvu cilvēku tēva izskatā, kurš vienlaikus bija arī viņa treneris. Uzreiz pēc kārtējās pārliecinošās uzvaras ringā Habibs emocionālā uzrunā sacīja: “Mana māte nevēlējās, lai cīnos bez tēva. Es viņai apsolīju, ka šī cīņa man būs pēdējā, bet solījumi ir jātur. Tāpēc varu jums visiem paziņot – es oktagonā vairāk neatgriezīšos.”
Viņš no “būra” aizgāja elegantā manierē , cīņas izšķirošajā brīdī pielietojot, tā saukto, trīsstūri (triangle choke), lai arī pastāvēja iespēja, ka pēdējā cīņā viņš izmantos sava nesen mirušā tēva mīļāko paņēmienu – “armbar choke”. Tā teikt – par godu! Taču Daniels Kormjē sarunā ar medijiem atklājis, ka Habibs šo paņēmienu nepielietoja, lai nesāpinātu sava pretinieka vecākus, kuri bija ieradušies uz cīņu, un iepriekš nebija ceļojuši ārpus ASV robežām. Cēli! Zīmīgi ir arī tas, ka Habibs pirmo un pēdējo cīņu UFC uzvarējis ar vienu un to pašu paņēmienu.
Ko tas pasaka par Habiba personību un kāds ir viņa mantojums jauktās cīņas mākslas (MMA) vēsturē. Pats galvenais jautājums – vai Habibs ir uzskatāms par visu laiku labāko?
FOTO: TASS
Absolūtajos skaitļos, piedevām ar talantiem vispiesātinātākajā vieglā svara kategorijā (līdz 70,3 kg) Habibs ir bijis lielisks – 29 uzvaras MMA cīņās, tostarp 13 uzvaras pēc kārtas (sešas ar vienbalsīgu tiesnešu lēmumu, divas ar nokautu, bet vēl piecas pēc pretinieka izstāšanās) iekš UFC un neuzvarēts 3200 dienas pēc kārtas, pa šo laiku zaudējot tikai vienā raundā.
Oktagonā dagestānietis kopumā pavadījis 161 minūti un 55 sekundes, un vairāk nekā pusi no šī laika – 94 minūtes un 47 sekundes – viņš bijis kontrolē pār savu pretinieku. Habibs veicis 1862 sitienus, no kuriem precīzi bijuši 1079, bet pats viņš “izlaidis” 453 (UFC ietvaros tie sanāk vidēji. Tāpat viņa kontā 127 “teikdaunu” mēģinājumi (uzbrukums, lai pārnestu cīņu uz partera), no kuriem 61 bijis precīzs, bet pats viņš “izlaidis” vien divus šādus mēģinājumus.
Runājot par skaļākajiem vārdiem, ar ko viņš ir cīnījies, var piesaukt nule uzveikto Džastinu Geidžī, Dastinu Porjē, Konoru Makgregoru, Alu Jakintu, kā arī Edisonu Barbosu. Tieši šie pieci cīkstoņi šādā secībā bijuši Habiba pretinieki, no kuriem pēdējie trīs dueļi bija čempiona jostas aizstāvēšana, tādējādi Habibam ir otrā aktīvā garākā titulu aizstāvošo cīņu sērija.
Viens no Habiba mērķiem bija sasniegt pirmo vietu “P4P” (“pound for pound” jeb visas svara kategorijas kopā) topā, kas pēc pēdējās cīņas viņam arī beidzot izdevās!
UFC ir nežēlīgs sports un nereti ir situācijas, kad uz to pāriet cīkstoņi, kuru bilancē sākotnēji ir 0 pie zaudējumu sadaļas, taču, karjeru noslēdzot, to ir krietni vairāk. Taču tas neattiecas uz Habibu, jo viņa dominance ir bijusi acīmredzama – viņš nekad nav ticis pie pārsista deguna vai uzacs, ticis nogāzts vai žņaugts. Viņam pretī stājušies dažādu cīņas stilu piekopēji, bet neviens “ērglim” tā arī nav piedāvājis sīvu konkurenci. To var pieskaitīt Habiba mantojuma – viņš nav vienkārši uzvarējis cīņas, viņš katrā no tām ir dominējis! Neviena cita no UFC leģendām ar tādu performanci lepoties nevar.
Vēl nevaram zināt, kāda būtu Habiba bilance, ja viņu karjeras sākuma posmā nevajātu problēmas ar iekļaušanos noteiktajā svarā. Šī iemesla (un arī traumu, kas nereti no tā izriet) dēļ Habibs tā arī nekad nav cīnījies ar vienu no vieglā svara top cīkstoņiem Toniju Fergusonu. Viņš, šķiet, ir vienīgais ar kuru Habibam nav izdevies samērot spēkus oktagonā, kaut gan cīņas datumi bijuši noteikti jau vairākkārt.
Ja paskatāmies Habiba honorāru evolūciju, tad tā ir iespaidīga – pirmajā cīņā UFC čempionātā nopelnīja 16 tūkstošus dolāru, līdz pēdējā – 10 miljonus (ieskaitot maksas translāciju pārdošanu). Tā ir UFC specifika – “tīrā” peļņa par dalību cīņā no organizācijas nemaz nav tik liela, jo pirmo miljonu (neskaitot TV maksas) tikai par cīņu Habibs saņēma, kad tikās ar Makgregoru… Toties pēdējās trīs cīņas bijušas jau daudz ienesīgākas.
Habibs Nurmagomedovs, saukts par krievu “ērgli”, no lielās skatuves aizgāja, atrodoties pašā augšā un izdarot to pēc saviem noteikumiem. Lai arī parasti, kad UFC cīkstoņi paziņo par karjeras beigām, tam līdz galam ticēt nevar, taču Habibs ir citādāks – viņam vārda turēšana ko nozīmē, jo viņš tā ir audzināts.
Tiesa, arī Habibs reiz nesavaldījās. Tas notika pēc cīņas ar Makgregoru, kad dagestānietis pēc uzvaras pārleca pāri būrim un uzbruka Konora trenerim, kurš Habiba virzienā esot izteicis aizskarošas piezīmes, tostarp par viņa ticību un ģimeni. Rezultātā izcēlās masu nekārtības, bet Habibs tika sodīts ar 500 tūkstošu dolāru lielu naudas sodu un deviņu mēnešu diskvalifikāciju no cīņām. Tobrīd viņš draudēja, ka apsver iespēju UFC vairs necīnīties.
Runājot par to, vai Habibs uzskatāms par visu laiku labāko UFC, atbilde nav viennozīmīga. Jā, četras titula cīņas, no kurām trīs aizstāvēšanas un visas ļoti dominējošā stilā. Vienlaikus Džonam Džounsam, kurš startē vieglajā smagajā svarā (līdz 93 kg), ir piedalījies 15 titulu cīņās un karjeras laikā piedzīvojis tikai vienu zaudējumu, kā arī Džordžs Senpjērs, kurš atpaliek no Džounsa par divām šādām cīņām.
Viņa sākotnējā vēlme bija sasniegt 30-0 ierakstu, pēdējo cīņu aizvadot ar citu šī sporta leģendu Sentpjēru, taču tā ir vēsture un Nurmagomedovs vēstures grāmatās ieies kā viens no dominējošākajiem cīkstoņiem šī sporta veida vēsturē. Iespējams, kā labākais….
FOTO: talksports.com
Piektdienas pusdienlaikā Kontinentālās hokeja līgas klubs Rīgas “Dinamo” paziņoja par pārbaudes līguma noslēgšanu ar 21 gadu veco kreisās malas uzbrucēju Dāvidu Levinu. Dzimis Izraēlā un vēlāk viens pats devies uz Kanādu. Ar sapni par hokeju. Levina saknes ir meklējamas Latvijā – viņa tēvs Pāvels 1990. gadā pameta Rīgu, lai futbolista karjeru turpinātu Telavivā. Tieši viņš iepazīstināja Dāvidu ar hokeju.
Desmit gadu vecumā Dāvids devās pie saviem vecākiem un paziņoja, ka vēlas doties uz Kanādu, lai īstenotu savu sapni – kļūtu par hokejistu. Kaut viņš nebija piedalījies nevienā hokeja spēlē. Viņa tēvs Pāvels, kurš nāca no Latvijas un vēlāk pievienojās Telavivas “Maccabi”, lai turpinātu profesionāla futbolista karjeru, un māte Ļena, kura uz Izraēlu pārcēlās no Maskavas, vien pasmaidīja par dēla ideju. Gan jau pāries. Taču nepārgāja. Turpmākos gadus Dāvids atkal un atkal runāja par došanos uz Kanādu.
Kad viņam bija 12 gadi, tēvs saprata, ka ir pienācis laiks. Kanādā dzīvoja radi, pie kuriem Dāvids varētu mitināties. Lielākā pretiniece idejai bija mamma. “Kad tētis nopirka lidmašīnas biļeti, man likās, ka mamma viņu nogalinās. Viņa pavisam noteikti nebija priecīga. Viņa satraucās. Palaist bērnu uz svešu valsti… Un es tobrīd angliski nevarēju pateikt nevienu vārdu. Pats arī domāju par to. Vairāk satraucos tieši par to, cik ātri iemācīšos runāt angliski, nevis par hokeju,” teica Dāvids.
Pāvela karjera pēc pārcelšanās uz Izraēlu nebija pārāk ilga – drīz vien viņš iedzīvojās smagā savainojumā un bija spiests kārt futbola bučus uz nagliņas. Beidzis spēlēt futbolu, viņš nepagāja malā no sporta, nodibinot savu klubu. Vecākais dēls Dāvids bērnībā izmēģināja futbolu, tenisu, basketbolu, tomēr labākie panākumi viņam bija hokejā ar skrituļslidām. Viņš tika iekļauts Izraēlas izlasēs, kurās spēlēja vairākus gadus vecāki puiši. Un Levins nebija statists – viņš kļuva par komandas līderi, rezultatīvāko spēlētāju un MVP balvas ieguvēju.
Tomēr skrituļhokejs nebija Levina lielais sapnis. Pirmoreiz hokeju viņš redzēja televizora ekrānā – kad tēvs skatījās Nacionālās hokeja līgas maču un paskaidroja, ka laukumā sacenšas labākie spēlētāji pasaulē. Vēlāk viņš internetā uzmeklēja Sidnija Krosbija treniņu video un smēlās iedvesmu. Dāvidam bija skaidrs, ka arī viņš vēlas kļūt par hokejistu. Tomēr Izraēlā tas nebija iespējams. Tuvākā hokeja halle atradās četru stundu brauciena attālumā, un Levins brīdī, kad devās uz Kanādu, uz slidām bija kāpis vien pāris reizes. Nepiedaloties nevienā treniņā un nevienā spēlē.
Kanādā Dāvids tika iekārtots “Hill Academy”. Gadā par trenēšanos un skološanos ģimenei bija jāmaksā 37 tūkstoši dolāru. Tomēr tas bija tā vērts – skolai, kurā pulcējās censoņi ar sapņiem par profesionālo karjeru, bija četri ledus laukumi. Vairāk nekā Izraēlā. Protams, ka pirmie treniņi bija smagi. Levins prata noturēties uz slidām un uzņemt ātrumu, bet – hokejā nepieciešama arī apstāšanās. Tādējādi Dāvids vairākas reizes pārbaudīja apmales izturību.
Viņš uz ledus atradās ar spēlētājiem, kuri pirmos treniņus aizvadīja četru vai piecu gadu vecumā. Viņam pašam bija 12. Iejušanās bija smaga, bet atstāja iespaidu uz citiem hokejistiem. “Vienā brīdī viņš sāka driblēt ripu un atdot lieliskas piespēles. Pie sevis nodomāju – kur viņš spēlēja iepriekš? Nevar būt, ka viņš nekad nav trenējies hokejā,” neizpratnē bija tobrīd 15 gadus vecais Mičs Mārners. Viņu NHL draftā ar ceturto numuru izvēlējās Toronto “Maple Leafs”, un viņš savā karjerā 300 spēlēs guvis 291 punktu. Levina prasmju saraksts bija garš, bet tas neietvēra bremzēšanu uz ledus.
Levina karjera Kanādā augšup gāja ar ļoti straujiem soļiem. 15 gadu vecumā viņš kļuva par Ontario Hokeja līgas – viena no trim labākajām junioru līgām Kanādā – drafta pirmo numuru. 2012. gadā ar pirmo numuru tika draftēts Konors Makdeivids. Protams, viņa vārds komentārus neprasa. 2013. gadā ka pirmais tika izvēlēts Treviss Koneknijs, kurš aizvadītajā sezonā guva 61 punktu Filadelfijas “Flyers” rindās. 2014. gadā pirmais bija Džeikobs Čikrans – viens no Arizonas “Coyotes” aizsardzības balstiem. 2015. gadā ar pirmo numuru draftēja Levinu, kurš hokejā bija sācis trenēties tikai pirms pāris gadiem.
“Ir iespējams iemācīt daudz lietas. Vari iemācīt slidot labāk. Vari palīdzēt strādāt trenažieru zālē un uzaudzēt masu. Taču nav iespējams iemācīt hokeja izpratni. Viņš hokeju redz pavisam citā līmenī. Viņš ir viens no labākajiem un meistarīgākajiem spēlētājiem, kurus esmu redzējis,” pēc drafta teica Sadberijas “Wolves” galvenais treneris Deivids Metsoss. Visi pievērsa uzmanību Levina izpratnei un tam, kā viņš redzēja laukumu. Vienlaikus atgādinot, ka citās jomās Izraēlas hokejista prasmes iepaliek.
Nākamais solis augšup nesekoja. Levins jaunajā komandā debitēja 16 gadu vecumā un pirmajā sezonā 47 spēlēs guva 30 punktus. Nākamajā sezonā – 53 punkti 66 mačos, esot otrajam rezultatīvākajam spēlētājam komandā un palīdzot “Wolves” tikt izslēgšanas spēlēs. Sešos “play-off” mačos Levins tika pie sešiem punktiem.
Kas zina, varbūt Levins tiktu draftēts arī NHL, ja vien viņš… būtu piedzimis mazliet ātrāk. 2017. gada draftā varēja izvēlēties spēlētājus, kuri dzimuši līdz 1999. gada 15. septembrim, ieskaitot. Savukārt Levins piedzima 1999. gada 16. septembrī. Līdz ar to viņam bija jāgaida nākamā gada drafts.
Taču nākamā sezona pagāja savainojumu zīmē, Levinam piedaloties 46 spēlēs. Kreisās malas uzbrucējam neizdevās atrast savu ritmu un viņš guva tikai 29 punktus. NHL drafts pienāca un pagāja. Neviena komanda Levinu neizvēlējās. Arī nākamajā sezonā hokejistam nācās izlaist daudzas spēles – jau sezonas sākumā viņš iedzīvojās ceļgala savainojumā.
2019./20. gada sezonā Levins beidzot spēja izvairīties no traumām, 57 spēlēs gūstot 73 punktus. Viņš atkal bija otrais rezultatīvākais spēlētājs komandā, atpaliekot tikai no centra Kvintona Baifīlda. Viņš ir trīs gadus jaunāks nekā Levins un nule tika draftēts NHL ar otro numuru.
Izraēla savu pirmo Nacionālās basketbola asociācijas spēlētāju sagaidīja 2009. gadā, kad Sakramento “Kings” noslēdza līgumu ar uzbrucēju Omri Kaspi. Savukārt Nacionālajā hokeja līgā nav spēlējis neviens hokejists no Izraēlas.
Levins 2018. gadā piedalījās Toronto “Maple Leafs” attīstības nometnē un devās arī uz Karolīnas “Hurricanes” nometni. 2019. gada septembrī Levins apmeklēja Arizonas “Coyotes” jauno spēlētāju nometni. Atstātais iespaids bija gana labs, lai saņemtu uzaicinājumu piedalīties arī “Coyotes” lielajā treniņnometnē, taču pie līguma Levins netika.”
Sapnis par spēlēšanu NHL nav zudis, lai gan – tas varēja izgaist Izraēlas likumu dēļ. Proti, visiem Izraēlas pilsoņiem pēc 18. dzimšanas dienas trīs gadus jādienē armijā. “Trīs gadi bez hokeja – tās būtu beigas manai karjerai,” secināja Levins. Talkā nākot NHL, OHL un aģentam, sarunās ar Izraēlas valdību izdevās panākt kompromisu – dienēšanas vecums tika atlikts līdz 26 gadiem.
Tādējādi Levins ieguvis laiku. 23. oktobrī viņš parakstīja pirmo profesionālo līgumu, pievienojoties Rīgas “Dinamo”. Komandai no tēva dzimtenes. Pats Dāvids jūt saikni ar Latviju. Piemēram, pie viņa “Instagram” profila atrodami četri karodziņi – Kanādas, Izraēlas, Krievijas un Latvijas.
Pāvela Levina aizsāktais sporta klubs Izraēlā gadu gaitā attīstījies tiktāl, ka atvērta arī hokeja sekcija. Tajā trenējas divi tūkstoši jauno censoņu. “Katru reizi, kad dodos mājās, viņi visi grib nofotografēties ar mani. Viņi grib kopā ar mani uzspēlēt, viņi grib, lai pamācu. Tas ir neticami,” pauda Dāvids. Kamēr viņam pašam nācās pamest Izraēlu, lai īstenotu sapni par hokeju.
Kad viņš sāka junioru karjeru un domāja par NHL draftu, Levina īpašais stāsts pievērsa plašu uzmanību. Par viņu rakstīja Kanādas sporta gigants “Sportsnet” un ASV lielākais laikraksts “The New York Times”. Taču pārkāpt no viena posma nākamajā Levinam nav izdevies. Tagad viņam Rīgas “Dinamo” galvenajam trenerim Pēterim Skudram būs jānodemonstrē, ka viņš ir gatavs lielajam hokejam.
Vietējais čempionāts ar maziņu skandālu
Epidemioloģiskā situācija valstī pēdējo nedēļu laikā ir ievērojumi pasliktinājusies, kā rezultātā Latvijas Basketbola savienībai (LBS) nācās pārskatīt protokolus kā būtu jāorganizē spēles. Proti, ja uz sezonas sākumu valdošā politiskā vara valstī bija noteikusi, ka uz pasākumiem iekštelpās, tostarp sporta, maksimālais cilvēku skaits, kuri vienlaikus var pulcēties, ir tūkstotis, tad LBS gan gāja vēl striktāk, nosakot, ka uz spēlēm drīkst ielaist 50% no kopējās zāles ietilpības.
Saistībā ar to “izcēlās” “Ogre” (un ne pirmo reizi – atcerēsimies pieredzi ar leģionāru), kuri uz atklāšanas spēli LBS prezidenta klātbūtnē pret “VEF Rīga” acīmredzami protokolu neievēroja, cilvēkiem drūzmējoties gan tribīnēs, gan visā kompleksā kopumā. Sodi nesekoja, jo, kā minēts LBS oficiālajā paziņojumā, tad “prakse piedāvāja iepriekš neparedzētus izaicinājumus”. Rodas jautājums – kādus? Vīruss tūliņ būs “plosījies” teju gadu, bet vadlīnijas bija skaidras labu laiku iepriekš. Jāpiebilst, ka Latvijas Jaunatnes Basketbola līgā (LBJL) jau laicīgi tika pieņemts lēmums, ka skatītāji (vecāki, radi un draugi) uz spēlēm klātienē ierasties nevarēs, jo pastāv riski. Zināms, ka vadošās līgas mačus apmeklē ievērojami daudz vairāk skatītāju un punkti, pie kuriem būtu jāstrādā, iezīmējās ātri un skaidri. Šo visu raksturo viens vārds – neizdarība.
LBS gan atrada “risinājumu”, pieņemot, ka arī skatītājiem uz mačiem jāierodas sejas maskās, kā arī nosakot, ka komandām par tādām neizdarībām kā ogrēniešiem var piešķirt līdz 1500 eiro lielu naudas sodu. Tiesa, šobrīd klubiem, šķiet, par to nebūtu jāuztraucas, jo jaunie noteikumi paredz, ka uz pasākumiem iekštelpās maksimālais skaits ir 300 “galviņas”, bet tikai trīs Latvijas komandām pērn vidējais apmeklētāju skaits bija virs šīs robežas.
Uzmanību pievērsuši daži “Covid protokola” (uzsvars) nesenie papildinājumi, kā viens no tiem 8.14. punkts, ka “basketbola sacensību starplaikos vai regulāri jāatskaņo informatīvi aicinājumi apmeklētājiem ievērot distanci, kā arī citus epidemioloģiskās drošības noteikumus” un no jauna nāca klāt vēl divi punkti – 8.18., kur teikts, ka “spēļu sekretariāta darbiniekiem obligāti jālieto mutes un deguna aizsegus (medicīniskās, nemedicīniskās jeb higiēniskās maskas vai vizierus un sejas vairogus) un 8.19. punkts, ka “spēļu laikā aizliegti izklaides priekšnesumi, kuros piedalās vairāk nekā viens cilvēks.” Labrīt! 23. oktobris…
Iepazīstoties ar LBS “Covid protokolu” pilnībā, acīs krīt vārdi “rekomendējams un rekomendējam”. To varētu tulkot ar to, ka LBS vadībai pašai līdz galam nav pilnas skaidrības kā tad būtu jādzīvo tālāk, kā arī noteikti varam pievērsties nesakārtotās infrastruktūras jautājumam. Proti, vadība apzinās, ka visās zālēs līdz galam pilnībā epidemioloģiskos drošības noteikumus ievērot nav iespējams. Labā ziņa ir tā, ka neviens infekcijas uzliesmojums nedz komandās, nedz fanu rindās (pagaidām) nav piedzīvots.
Un tā kā valstī uz laiku ir aizliegts amatieru sports, arī kausa izcīņa šobrīd ir iepauzēta, jo tajā piedalās virkne amatieru komandu, bet pastāv pārliecība, ka šajā sezonā kausam īpašnieks tiks noskaidrots.
Runājot par pulcēšanās ierobežojumiem, vislielākie “zaudētāji” no tā ir… “VEF Rīga”! Jūs nepārklausījāties. Rīgas klubs startē FIBA Čempionu līgā un pastāvēja cerība, ka uz šiem mačiem “Arēna Rīga” pēc ilgāka laika varētu pulcēt ievērojami pāri tūkstots skatītājiem, taču pagaidām to pārbaudīt praksē iespējas nebūs. Skaidrs, ka interese par dueli ar kaimiņiem no Lietuvas Viļņas “Rytas” izskatā noteikti būtu, ja vien pirms tam nebūtu vairāki -20 “zāģi”…
Tikmēr Lietuvā Covid-19 basketbola dzīvei netraucē! Lai arī kaimiņi ar jauno vīrusu totālajos skaitļos inficējušies vairāk (pēdējās dienās pāsniedzot 400+ un pat 600+ saslimšanas gadījumu), pieļaujamais skatītāju skaits ir pieci tūkstoši… Vairāki Eirolīgas klubu treneri jau pauduši savu neapmierinātību ar to, skatoties gan no drošības viedokļa, gan ētiskā – sak, ja spēlējam vienā turnīrā, tad visiem būtu jābūt vienādiem noteikumiem! Bet Kauņas “Žalgiris” tikmēr pulcē krietnu skatītāju pulku (žēl, ka latvieši nevar to baudīt, ja nu vienīgi kāds ir gatavs viena mačā dēļ pēc tam nodoties pašizolācijā) un ir teju vienīgā komanda turnīrā ar izteiktu mājas spēļu priekšrocību. Bet tās jau nav mūsu problēmas…
Izlase spēlēs “burbuļos”
Tikmēr FIBA pieņēmusi lēmumu, ka EČ kvalifikācijas turnīra otrais logs (27.-29.11.) norisināsies vairākos “burbuļos”. Latvijas vīriešu izlasei priekšā ļoti sarežģīti mači pret Bosniju un Hercegovinu, kura rīkos šo sasaukumu Sarajevā, un Grieķiju. Nosaukts arī paplašinātais kandidātu saraksts. It kā bez lieliem pārsteigumiem – bez Eirolīgas un NBA spēkiem (Dāvis Bertāns jauna līguma gaidās, Kristapam Porziņģim veikta ceļgala operācija, bet Rodions Kurucs vēlas labāk sagatavoties gaidāmajai sezonai) ar izņēmumu Anžeja Pasečņika personā.
Salīdzinājumam atkal jāpiesauc kaimiņi lietuvieši, jo dalībai atlases spēlēs piekrituši abi NBA spīdekļi Jonas Valančūns un Domantas Sabonis. Atminēsimies kaut vasarā piedzīvoto “Baltijas ceļa” turnīrā Igaunijā, kur abas kaimiņvalstis spēja nokomplektēt “labus” sastāvus, kamēr latviešiem atbrauca trešā ar pusi izlase… Tiesa, pagadaidām oficiāla vienošanās starp FIBA un NBA par spēlētāju pieejamību valstsvienībām FIBA rīkotajā sacensībās sezonas laikā nav. Ir tikai atruna, ka līga palaiž savus spēlētājus uz izlašu sacīkstēm vasarā.
Neskatoties uz citiem, jādomā par to, ko paši varam izdarīt labāk. Pēc pirmās atrādīšanās plašākai publikai Roberts Štelmahers saņēma kritikas devu par sastāva izvēli. Netika pieaicināti vairāki laba līmeņa Eiropas līgās spēlējošie, bet pirmajā mačā uz soliņa palika Artūrs Žagars, kurš bija viens no manāmākajiem spēlētājiem izbraukumā pret Bulgāriju. Štelmahera izvēle krita uz virkni vietējās līgas spēlētājiem, kurus viņš zināja, nevis leģionāriem, kuri viņam šķita kā “kaķis maisā”. Neviens nezina, kā būtu, ja būtu, bet ja rezultāts nav, skaidrs, ka vieta uzlabojumiem ir.
Tāpat komandai vairs nav ģenerālmenedžera pozīcija, bet ar šīm funkcijām nodarbojas katrs “pa bišķiņai”. Daudz tiek runāts, ka Latvijai nav, tā sauktā,”„otrā ešalona”. Aiz lielajiem “dūžiem” NBA un Eirolīgas stāv tukšums… Nav tiesa! VTB Vienotajā līgā šobrīd bez Eirolīgas klubu pārstāvjiem ir vēl septiņi latvieši (Meiers, Siliņš, Leimanis, Čavars, Mejeris, Freimanis un J.Bērziņš), Itālijas augstākajā līgā spēlē četri (Strautiņš, Jakovičs, Blūms un Gražulis), tāpat virkne spēlētāju spēlē čempionātos, kuri ir ievērojami augstāka līmeņa nekā Latvijā un piedalās eirokausos, turklāt, darot to kā leģionāri, no kuriem parasti tiek prasīts rezultāts tagad un tūlīt!
Pirmajā logā Latvija piedzīvoja divus zaudējumus un priekšā divi sarežģīti mači. Ja zaudējums tiek piedzīvots abos, situācija kļūst teju kritiska – pirms izšķirošā loga bilance 0-4 un jācer, ka bulgāri šajā sasaukumā (un arī nākamajā) papildus uzvaras neizcīnīs, jo tas nozīmētu, ka būtu jāuzvar ne tikai viņi un vismaz ar +7, bet arī grieķi.
Runājot par maģisko “+7″… Atcerēsimies 2009. Eiropas čempionātu, kur izšķirošajā cīņā ar Vāciju vajadzēja tieši uzvaru ar septiņiem punktiem… Ja toreiz runa bija par EČ “play-off” kārtu, tad tagad par tikšanu pašā EČ. Skaidrs, ka lielai daļai basketbola (un ne tikai) sabiedrības vēl 2017. gadā apgalvojums, ka Latvijas izlase netiks uz Pasaules kausu (un arī viena groza dēļ!), bet nākamajā ciklā cīnīsies, lai vispār iekļūtu EČ finālturnīrā, šķistu no sērijas “jūs laikam jāved pārbaudīties”. Bet šobrīd tā ir skaudrā realitāte.
Vēl skaudrāku to padara fakts, ka nākamais lielais turnīrs, kur Latvijas “zelta paaudze” varēs spēlēt (ja netiks uz EČ, kas notiek 2022. gadā), būs 2023. Pasaules kausa izcīņa, uz kuru arī vēl būs jātiek…
LBS pieteikusies uz “burbuļa” rīkošanu arī februārī un pastāv pamatotas teorētiskas cerības, ka pēdējās cīņas varētu norisināties Rīgā. Vai tas dos kādas priekšrocības, ja spēkā vēl aizvien būs pulcēšanās ierobežojumi? Iespējams, jo katrā gadījumā citiem būs jālido pie mums.
Gaiteņu lietas
Vēl pirms vairāk nekā mēneša publiskajā telpā parādījās informācija, ka Valmieras pilsētas pašvaldības dome lēma par atbalstu “Bertānu Valmieras basketbola skolas” dibināšanai. Pagājušajā nedēļā profesionālā basketbola skola “VEF skola” paziņoja, ka pārtapusi par “Latvijas Basketbola atbalsta partnerību”, par mērķiem izvirzot ne tikai darbu ar savā paspārnē esošajiem jauniešiem, bet mērķējot palīdzēt arī profesionāļiem un puišu jauniešu izlasēm. Sazvērestības teoriju piekritēji gan steidza norādīt, ka tā ir “kasiera” (basketbola ļaudis, un ne tikai, zina par ko ir runa) kārtējā shēma, proti, variants kā “apgūt” beidzot publiskā sektora (šajā gadījumā tuvāk būtu pašvaldības) naudu. Kā noskaidroja šo rindu autors, pagaidām pašvaldības finansējums skolas darbībā nav gaidāms. Iespējams, ka nākotnē, bet šobrīd “VEF skola” turpina savas funkcijas un būtībā pārtapusi par tādu pašu biedrību tikai ar paplašinātu darbības loku.
Kāpēc bija jāpiemin šie abi veidojumi? Principā abi jaundibinājumi ir veikuši “rebrendingu”, pirmajā gadījumā izveidojot atsevišķu struktūru, kas veic tās pašas funkcijas ko Valmieras basketbola skola, bet otrajā palielinot savu funkciju loku. “Bertānu” skolas gadījumā lielāko finansējumu aizvien turpinās nodrošināt Valmieras dome, bet par brāļu – basketbolistu ieguldījumiem projekta attīstībā skaidri dzirdēts nav. Principā tas ir sava veida mārketings ar bonusu – Bertāni uz nometnēm un citiem vienreizējiem pasākumiem noteikti var piesaistīt daudz kvalificētākus ārzemju speciālistus un apmaksāt arī viņu lidojumus un uzturēšanos Latvijā, kā arī dod papildus publicitāti. Kas ir pozitīvi un var sekmēt interesi par basketbolu reģionā.
Vienlaikus jāatzīmē, ka brāļu Bertānu aģents Artūrs Kalnītis ir vairāku šī brīža “Valmiera Glass/ViA” spēlētāju pārstāvis un, lai arī summas uz viņa pārejo klientu fona ir mazas, tomēr aģenta procentus viņš saņem. Interesants piemērs ir Valters Vēveris, kuru izdaudzinājusi Valmieras basketbola skola par pašvaldības līdzekļiem, bet tagad Kalnītis ir viņa aģents. Šobrīd sanāk, ka Valmieras klubs maksā aģenta nodevas par pašu izaudzinātu spēlētāju, kurš aizvien spēlē viņu paspārnē tikai profesionālajā klubā. Lai arī summas patiešām nav iespaidīgas, šāda “sistēma” šķiet ačgārna… Tāpat kuluāros runā, ka šāda tendence varētu tikai pieņemties spēkā. Vienlaikus gan šo rindu autors vēlas norādīt uz to, ka neba Valmiera būs tā “zelta bedre”, kur tāda līmeņa aģents kā Kalnītis smels miljonus, taču Latvijas platuma grādiem šāda situācija, lai neteiktu skaļi, šķiet ar apšaubāmu ētikas morāli.
Un kāpēc minēta “Latvijas Basketbola atbalsta partnerība” ? Jo tās valdes loceklim Mārtiņam Lauvam ir juridiska (un noteikti arī morāla!) rakstura strīds ar jaunāko no brāļiem Bertāniem. Runa ir par 10 gadu senu pagātni, kad Dāvim bija spēkā līgums ar “Basketbola Attīstības Aģentūru (BAA)” jeb Lauvas veidojumu. Aģentūras ideja bija piesaistīt jaunos talantus, ieguldīt līdzekļus viņu attīstībā, bet brīdī, kad sportists mēnešalgā sāk saņemt vismaz 1500 eiro, 10% viņam jāatgriež BAA, kura savukārt šo naudu novirza nākamajiem talantiem (un noteikti privāto investoru kontos, ja patrāpās kāda “lielāka zivs” ar multimiljonu līgumu, kāds šobrīd “draud” Bertānam). Vienlaikus piemināms ir fakts, ka šāds līgums jāslēdz uz 15 gadiem – būtībā visu profesionālo karjeru BAA “audzēkņiem” par nopelnīto desmitā tiesa jāskaita organizācijai. Ja nē, tad līgumsods – 500 tūkstoši eiro. Te varam apelēt pie ētiskajiem principiem kā iepriekš.
Lauva gan intervijās norādījis, ka līgumu var lauzt arī bez sankcijām un bargais sods ir tikai tāpēc, lai pasargātu no “pārsteidzīgu” lēmumu pieņemšanas. Starp citu, 2010. gadā iespēju lauzt līgumu bez sankcijām izmantoja Dairis Bertāns un Jānis Strēlnieks, bet Dāvis no tādas iespējas atteicās. Taču šobrīd Lauvas & BAA strīds ir par nepilniem 1,7 milj. eiro jeb 10% no Bertāna algām profesionālajos klubos. Lai arī tiesa ir noraidījusi prasību par līgumsoda piedzīšanu, vienlaikus tā atzinusi, ka BAA prasība pirmšķietami ir pamatota. Cik un vai pilnībā – to jau izlems pati tiesa…
Protams, ka abām iesaistītajām pusēm ir sava taisnība un tās nav gatavas piekāpties. Informācija izskan dažāda – abas puses apgalvo, ka centušās panākt mierizlīgumu, tomēr sarunas pie kopsaucēja nav novedušas, jo abu ieskatos pie viena vai otra varianta varētu palikt zaudētājos… Iespējams, šajā lietā funkcionē arī tāda parādība kā principi. Proti, BAA uzskata, ka ieguldījuši pietiekami daudz un slēguši juridiski pamatotus līgumus, savukārt Bertāns, ka šī palīdzība nav bijusi atbilstoši iesniegtajai prasībai un 15 gadu līgums vispār ir “kosmoss”…
Kam var piekrist – parakstot tik “garu” līgumu, laulības ar attiecīgo iestādi ir uz profesionālā sportista karjeras mūžu. Tomēr līgumi ar advokātu un arī Bertāna vecāku (tobrīd viņš bija nepilngadīgs) parakstiem ir noslēgti. Zīmīgi, ka, tiesai atzīstot prasību par pamatotu, tika slēgti Bertāna vecāku bankas konti un uzlikti citi ierobežojumi, kamēr tiesas process nav noslēdzies. Pašam Dāvim sūri nopelnītā nauda Latvijas banku kontos neguļ, kā arī īpašumi uz viņa vārda nav, tāpēc “jācieš” ir vecākiem. Tas vien parāda uz slēgto juridisko saistību nopietnību. Nu, pieskaitām vēl klāt arī Latvijas tiesu sistēmas īpatnības, kad cilvēkam, kurš tiek apsūdzēts kaut kādu saistību nepildīšanā vai ļaunā nodarījumā, bet tas nav pierādīts ar tiesas spriedumu, mierīgi var bloķēt kontu un sagādāt citas ikdienas neērtības.
Juridiskās cīņas datējamas ar 2014. gadu, bet lietas attīstības hronoloģija ir tāda, ka tiesas pirmā instance lēma par labu BAA – tobrīd prasītā summa bija pusmiljons eiro (līgumsods) un tiesu izdevumi, kas pārsniedza 50 tūkstošus. Šis spriedums gan nestājās spēkā, jo Bertānu ģimene (apsūdzēti ir teju visi – mamma, tētis un jaunākais dēls!) iesniedza apelāciju, kur apelācijas instances tiesa noraidīja BAA prasību, pamatojoties uz to, ka minētais līgums pārkāpj konkrēto patērētāju tiesību normas un tāpēc līgums jāskata kā spēkā neesošs. Protams, ka sekoja Lauvas atbilde un tika iesniegta kasācijas sūdzība Augstākajā tiesā, kura Bertāniem labvēlīgo apelācijas tiesas spriedumu mainīja un lēma lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Te gan jāpiebilst, ka kasācijas instances tiesa neizspriež lietu pēc būtības un tās kompetencē nav lietas faktisko apstākļu noskaidrošana, pierādījumu pārbaude un vērtēšana. Tā pārbauda pārsūdzētā sprieduma atbilstību materiālo un procesuālo tiesību normām un izdara secinājumus, pamatojoties uz lietā esošajiem materiāliem.
Tas nozīmē, ka šai sāgai tuvākajā laikā gals vēl nav redzams, bet iznākumi var būt vairāki. Lauva zaudē tiesā, zaudē kaudzi naudas, kas novirzīta juristiem (runā, ka aizmugurē ir ļoti spēcīgi, lasi – dārgi speciālisti), un, protams, morālais aspekts. Savukārt Bertānam nelabvēlīga sprieduma gadījumā būs jāšķirās no nopietnas summas (tie 1,7 milj.), kā arī būs jāturpina maksāt 10% no nākamajiem līgumiem (ja vien nenotiek mierizlīgums), bet jaunais līgums “latviešu lāzerim” solās būs īpaši “trekns: – vairāki gadi ar 10-15 miljoniem (nav pat svarīgi konvertēt eiro valūtā – nauda būs liela) sezonā. Katrs var parēķināt pats, cik tādā gadījumā ieripos BAA kontos…
TITULBILDE: estlatbl.com
Latvijā šobrīd vismaz uz vairākām nedēļām aizliegti amatieru sporta pasākumi un grupu treniņi iekštelpās, kas gluži dabiskā pretreakcijā radījis sauklis “Gribu sportot”. Gribēt sportot nudien nav nekas slikts, pat ļoti apsveicama vēlme, tiesa, tikpat viegli pamanāms, ka tā parādījusies tieši brīdī, kad visu pasauli pārņēmusi visaptveroša krīze, kuras dēļ iespējas sportot ir ierobežotas. Cilvēcīgi gan saprotama tiešā veidā ietekmēto neprofesionālo komandu vadītāju, sporta zāļu īpašnieku un treneru neapmierinātība ar situāciju, tāpēc runāsim konkrēti par viņiem sniegto piemēru no viena no vadošajiem Latvijas sporta funkcionāriem, Latvijas Hokeja federācijas ģenerālsekretāra un faktiskā vadītāja Viestura Koziola.
Esot aizņemts ar centieniem maksimāli ieriebt savai reputācijai Baltkrievijas asiņaino notikumu sakarā, kas Koziola publiski izteikta vērtējumā bija plika “politiskā situācija”, LHF ģenerālsekretārs ilgu laiku Covid-19 sakarā ar saviem viedokļiem plaši neizcēlās. Kaut kā pagalam klusi bija Latvijas vadošās hokeja organizācijas satraukumi par Virslīgas spēļu rīkošanu un vēl klusāki šie satraukumi bija Rīgas “Dinamo”, HK “Rīga”, “Dinaburgas” un “Zemgales/LLU” saslimšanas gadījumu sakarā. Covid-19 ierobežošanas pasākumu protokols tika publicēts tikai pēc tam, kad Latvijas čempionātā spēlējošajā “Dinaburgā” jau bija konstatēti saslimšanas gadījumi, kas gan netraucē šobrīd LHF vadībai sist pie krūtīm un privātajos sociālajos tīklos rakstīt: “LHF ļoti rūpīgi un atbildīgi strādā gan ar hallēm un to īpašniekiem, gan klubiem. (..) Latvijas Hokeja federācija ir izstrādājusi savu Covid-19 protokolu, kurš ir obligāts hokeja hallēm un klubiem, un ļoti rūpīgi sekojam tā izpildei.”
Taču LHF vadība savu klusēšanu pārtrauca oktobra vidū. Koziola privātajā “Facebook” profilā pēkšņi cits pēc cita parādījās ieraksti par to, ka sejas masku nēsāšana nodara bojājumus bērnu smadzenēm un ka PCR testu veikšana patiesībā ir valdības mēģinājums ielaist smadzenēs infekciju un vēl citas viltus ziņas. Notikumu hronoloģijā tālāk seko Latvijas valdības nonākšana pie lēmuma par organizētā amatieru sporta iepauzēšanu (sportot individuāli un ārtelpās neviens nav aizliedzis, ja kāds tiešām tik ļoti #GribuSportot), ko papildināja arī valsts vadošā epidemiologa Uga Dumpja publiski izteiktā norāde par to, ka tieši hokejs ir sporta veids, kas ir bīstamākais Covid-19 izplatīšanās sakarā, ņemot vērā, ka tas ir kontakta sports un kurā specifisku iemeslu dēļ nākas kopā ģērbtuvēs pavadīt ilgu laiku, proti, uzvelkot un novelkot ekipējumu.
LHF, kuras, starp citu, 20% budžeta tiešā veidā sastāda ministrijas finansējums, šajā situācijā normāla atbilde būtu: “Ak tad šitā, ja? Njāā, nav forši, bet nu jāsasauc komandas un spēlētāji, jāpabrīdina, lai tagad piebremzē ar lietām un vairāk uzmanās.” Acīmredzamais saslimšanas gadījumu skaits Latvijas hokejā un blakus esošajā KHL hokejā galu galā kalpo kā tiešs pierādījums. Taču kāpēc darīt normāli, ja var darīt pa savam? LHF vadība ne tikai centās nomierināt hokeja cilvēku neapmierinātību jauno aizliegumu sakarā, bet gan pielēja eļļu ugunij. Koziols gan ar iespaidīgu aktivitāti metās pārpublicēt #GribuSportot ierakstus savā “Facebook” profilā, gan uzskatīja par vitāli nepieciešamu rīcību sākt publisku, zinātnisku un, par laimi, vienpusēju strīdu ar Dumpi, jo Veselības ministrijas vadošais infektologs, kura zinātniskās izglītības un darbu uzskaitei ar šo rindkopu nepietiktu, patiešām neizprotamā kārtā neielaidās publiskā viedokļu apmaiņā ar LHF vadītāju, kurš savu argumentu feisbukā sāka ar vārdiem “Neesmu zinātnieks, bet…”.
Koziols uzskata, ka Dumpis murgo. Koziols apvaino Dumpi nezinātniskā pieejā pētījumiem, sakot, ka viss par hokeju teiktais ir balstīts vienā mazā pētījumā un tāpēc fufelis vien ir (piecas sekundes Google meklētājā gan ļauj pārliecināties par visai plašu satraukumu par hokeja bīstamību Covid-19 laikos, ieskaitot ASV galveno infektoloģijas centru, taču, lai to pamanītu, jau jābūt vēlmei pamanīt, un tas jau vairs nav vienkāršs temats). Koziols zobojas par Covid-19 kā supergudru vīrusu. Koziols meklē padomus burvju ūdens izgudrotāju teiktajā. Tas viss laikā, kad saslimušie hokejisti Latvijā joprojām cīnās ar elpas trūkumu un arī pēc izveseļošanās spiesti atcelt spēles, jo – nav spēka kājās. Ja kādam šīs liekas kā lietas, kas īsti neiet kopā, tad jāatgādina, ka LHF vadība, kas pēkšņi stāv un krīt par bērnu hokeja attīstību konkrēti laika periodā no 17. oktobra līdz 6. novembrim, jau vairākus gadus neredz nekādu problēmu 10%-25% sava gada budžeta atvēlēt vīriešu izlases galvenā trenera algai.
Ja reiz tā, tad kāpēc neiet līdz galam? Polijā šobrīd ir aizliegta visu treniņzāļu darbība, tāpēc viena Krakovas treniņzāle pavēstīja, ka turpmāk savās telpās rīkos nevis treniņus, bet gan lūgšanas savā reliģijā. Valsts noteikumi baznīcām ir atviegloti, un šī treniņzāle savā paziņojumā norādīja: “Ja kāds vēlas savu lūgšanos veikt ar svaru stieni, tad nevaram to aizliegt.” Kāpēc lai LHF neietu līdzīgās pēdās? Dievkalpojumi Latvijā joprojām ir atļauti, to vadītājiem arī ir atļauts maskas nelietot. Lai LHF taisa savu hokeja reliģiju un pielūdz hokeja dievu ar amatieru hokeja spēlēm, jo tas nepārprotami šobrīd ir pats vajadzīgākais notikums Latvijas sabiedrībā un kura dēļ vērts likt galdā hokejistu veselību, cerot, ka likmē “Kam taisnība?” uzvarēs hokeja funkcionārs, nevis epidemiologs.
Aigars Ciprusa vārds Latvijas hokeja sabiedrībā ir labi zināms. Viņš bija ilggadējs Latvijas valstsvienības spēlētājs, kurš savā karjerā spēlēja augsta līmeņa komandās. Pēc karjeras beigām Cipruss izvēlējās trenera arodu, pastrādājot gan ar jauniešiem, gan arī ar pēdējo gadu Latvijas hokeja smagsvaru Rīgas “Dinamo” kā asistents. Sarunā ar “Sporta pili” speciālists nekautrējās skeptiski vērtēt vairākus šī kluba pieņemtos lēmumus, kā arī dalīties pārdomās par dažiem Latvijas hokejistiem. Tiesa gan, bijušais hokejists norādīja, ka viņam nav pārmetumi nevienai no pieminētajām personām intervijā, taču, iespējams, katram no viņiem būtu jāpaskatās spogulī un jāpavaicā sev – vai sasniegts ir maksimums.
Kā Tev paiet šis smagais pandēmijas laiks un kā virslīgas klubs “Olimp/Venta 2002” iziet tam cauri?
Stāvoklis ir dīvains, jo nevar zināt, kad situācija mainīsies. Viss notiek diezgan strauji. Ja paskatāmies nedaudz atpakaļ, laiks, kad iesaistījos klubā, bija trīs dienas pirms čempionāta. Vasaras laikā biju darba meklējumos, un mani piesaistīja Ventspils klubam “Venta”, kur ar tā vadītāju Uldi Kristiņu nolēmām, ka būšu galvenais treneris. Situācija bija sarežģīta, jo Ventspilī tika izveidots vēl viens klubs un bērni tika sadalīti. Līdz ar to mums process bija lēns un sarežģīts, jo lielākā grupa no bērniem aizgāja prom. Strādājām ar tiem, kuri palika, savukārt, lai bērni nepaliktu bez spēļu prakses, piesaistījām Tukuma komandas audzēkņus. Visās vecuma grupās ir komanda “Tukums/Venta”. Šim klubam piesaīstīja arī virslīgas klubu “Olimp”, bet kā fārmklubs palika šī apvienotā komanda, kura spēlē JAHL čempionātā. Savukārt es kā “Ventas” pārstāvis vienojos ar “Olimp” vadību, ka iesaistos darbā ar virslīgas komandu. Pandēmija mums uzlikusi savus šķēršlus, bet pamata uzsvars ir uz virslīgu. Iespēju robežās dodos arī uz Ventspili.
Vai virslīgas klubam finansējumu piešķir arī Ventspils dome?
Par finansēm es nevaru precīzi atbildēt, bet zinu, ka klubam palīdz sponsori. Cik es zinu, tad pārsvarā klubs tiek uzturēts no sponsoru naudas.
Kāda ir “Olimp/Venta 2002” kluba vīzija?
Viens no uzdevumiem ir piesaisīt šos jaunos hokejistus no JAHL komandas. Mēs to esam iesākuši. Pēdējās divās spēlēs sastāvam piesaistījām 2003. gada hokejistu Robertu Siliņu, kurš ir “Ventas” audzēknis, taču ir vēl spēlētāji, kurus mēs vēlētos redzēt lielajā komandā. Jāsaka, ka situācija ir sarežģīta. Ir spēlētāji, kurus jau šodien es vēlētos piesaistīt virslīgai, taču Latvijas Hokeja federācija reglamentā ir ielikusi punktu, proti, ja spēlētājs no JAHL tiek pieteiks virslīgai, viņš vairs JAHL turnīrā spēlēt nevar.
Manuprāt, dīvains reglamenta punkts.
Jā, piekrītu. Uzskatu, ka šis ir nepareizs lēmums, tas attiecas uz 1999. gadā dzimušiem hokejistiem. Līdz ar to es nevēlos sačakarēt kādu spēlētāju, izsaucot uz virslīgu. Cik man zināms, šādu lēmumu pieņēmusi treneru padome. Manuprāt, tas nav godīgi pret spēlētājiem. Ceru, ka nākotnē ieklausīsies arī citos treneros.
Vai “Olimp/Venta 2002” plāno pastprināt sastāvu, ņemot vērā, ka šogad tirgū ir ļoti daudz brīvu hokejistu, tajā skaitā arī Latvijas izlases kandidātu?
Teikšu godīgi – ir tāda doma, taču spēlētājiem bieži ir savas intereses. Jāskatās, kādi ir finansiālie nosacījumi, jo par velti neviens nevēlas spēlēt. Šis jautājums ir atklāts, bet, protams, ir pozīcījas, kuras mēs izskatām. Bet procesu mēs nesasteidzam. Kā jau teicu, šodien dzīvojam tādā situācijā, ka nevaram paredzēt, kas notiks rīt. Tāpat jāsaprot, ka ir spēlētāji, kuri var parakstīt līgumu, taču viņi pēc kāda laika būtu gatavi doties uz ārzemēm, un to mums jāpatur prātā. Mums vairāk interesē spēlētāji, kuri varētu pievienoties klubam un palikt līdz sezonas beigām. Bet, protams, meklējam papildinājumu un esam arī runājuši ar spēlētājiem.
FOTO: LETA
Man pietrūkst “Kurbada” jeb vēl viena spēcīga kluba Latvijas čempionātā.
Viennozīmīgi. Jāteic, ka tāds klubs kā “Kurbads”, kuram ir solīda infrastruktūra, ir zaudējums Latvijas hokejam. Žēl, ka vairs nav šīs komandas virslīgā. Cerams, ka tas ir laika jautājums un “Kurbads” atkal reiz spēlēs čempionātā.
Kā Tu vērtē virslīgas čempionātu, un vai tas pēdējos gados palicis spēcīgāks?
Pieminēšu HS “Rīga” jaunos puišus, kuri ar katru gadu aug un paliek stiprāki. Tas viņiem ir liels pluss. Vadošie klubi treniņprocesu aizvada trīs vai četras reizes nedēļā, varbūt “Liepāja” un “Zemgale” to veic mērķtiecīgāk par citiem, bet spēlētāji virslīgas līmeni ir pacēluši. Liepājā atgriezās vairāki labi hokejisti, “Mogo” ir piesaistījusi virkni labu hokejistu, un rezultāti vairs nav tik graujoši kā agrāk. Katram klubam ir savas intereses un iespējas. “Mogo” piesaistīja Krišjāni Rēdlihu, Oskaru Bārtuli, Robu Šrempu, Kārli Čuksti – tie ir spēcīgi papildinājumi. Spēles ir interesantas. Tajā pašā laikā pieredzējušie spēlētāji paliek vecāki un sāk nedaudz atpalikt fiziskajā sagatavotībā. Bet tas skaidrojams ar to, ka daudzi ikdienā paralēli hokejam strādā, un ar katru gadu viņiem paliek grūtāk noturēt sevi labā formā. Mēs klubā cenšamies pieturēties vismaz pie minimālās fiziskās slodzes, kas nepieciešama spēlētājiem.
Kā Tu jūties pēc diviem gadiem galvenā trenera asistenta amatā Rīgas “Dinamo”, tagad vadot virlīgas klubu? Tur no treneriem prasīja rezultātu, bija liela atbildība un stress.
Protams, ka šeit trenera darbs ir mierīgāks un nav tāda spriedze kā KHL, kur ir cīņa par katru punktu. Tur sevi visu laiku jāpierāda un jāuzņemas atbildība. Virslīgā man kā trenerim ir lielāka iespēja izpausties, spēlētāji šajā līmenī spēlē brīvāk.
Tu virslīgā hokejistiem ļauj vairāk nekā “Dinamo”? KHL par kļūdām “devi iekšā” spēlētājiem, bet virslīgā līdzīgās situācijās reaģē citādak.
Jā, tā ir. Virslīgā uz dažām lietām pieveru acis, tik agresīvi neaizrādu. Taču es daru savu darbu un mēģinu dot visu labāko. Apzinos, kāds ir virslīgas līmenis un daudzās situācijās esmu piezemētāks. Spēlētāju tehniskā sagatavotība atšķiras, lai gan to pašu var teikt arī par “Dinamo” hokejistiem. Tur gan ir ļoti liels darba apjoms jāpaveic.
Cik grūti Latvijas treneriem ir dabūt darbu komandās? Spēlētājiem palīdz aģenti, bet kāda ir situācija ar treneriem? Zināmi vairāki gadījumi, kad galvenais treneris jaunajā darba vietā par palīgu uzaicina savu iepriekšējo kolēģi, tomēr tie ir atsevišķi piemēri. Reālā situācija rāda, ka daudzi treneri ar grūtībām tiek pie līgumiem un vairākus gadus viņi ir prom no hokeja vai arī vada zemāka līmeņa komandas.
Situācija ir sarežģīta, bet tas ir process, kurā ir iesaistīti gan aģenti, gan paziņu loks. Bet nav tik viegli vienoties par darbu. Piemēram, Viktors Ignatjevs tagad strādā Podoļskas “Vitjaz”, bet ir virkne treneru, kuriem nav šādu iespēju. Vai viegli atrast darbu Latvijā? Protams, ka gribas strādāt mājās, un, runājot par sevi varu teikt, ka pēc “Dinamo” nebija konkrētu piedāvājumu, kur uzreiz lekt iekšā. Trūkst arī pieredzes, jo “Dinamo” es tomēr vairāk skaitījos kā asistents. Tāpēc es vairāk raugos ar skatu par Latviju. Protams, virslīga Latvijā pēc “Dinamo” ir augstākais punkts, bet gribu savu pieredzi nodot arī bērniem. Darbs ar pieaugušajiem ir liels izaicinājums, taču tam līdzi nāk arī neziņa par savu tālāko nākotni, jo es esmu kā uz čemodāniem. Esmu izvērtējis šīs situācijas un vēlos darbu, kur nav jāuztraucas par to, ka mani varētu atbrīvot, pēc kā nāktos meklēt jaunu komandu. Cenšos pielāgoties situācijām.
Kad sāki strādāt par treneri, kurā brīdī saprati, ka vēlies iet tieši šo ceļu, nevis, piemēram, kļūt par ģenerālmenedžeri?
Kad beidzu spēlētāja karjeru, pirmājā gadā biju “Dinamo/Juniors” menedžeris. Es gan baigi strikti nenovilku līnijas – viss gāja plūsmā uz priekšu, es varbūt neizvēlējos konkrētus amatus, bet drīzāk pielāgojos situācijām. Pie šīm situācijām paliku, nekur nelecu ārā un turpināju strādāt par treneri. Sākumā šeit uz vietas, tad Lietuvā, bet vēlāk atkal atgriezos mājās. Nedaudz arī hokeja skolā “Lido” pastrādāju, bet pēc tam sekoja virslīga. Nevar tā vienkārši izdomāt – es būšu menedžeris. Zinot un runājot par situāciju “Dinamo”, uzskatu, ka pēdējos gados kluba virziens šajā jautājumā aizvirzījies prom. Es runāju par menedžeru un treneru izvēlēm un apstiprināšanām amatos. Uzskatu, ka šie jautājumi tomēr netika līdz galam profesionāli risināti. No vadības izskanēja viedoklis, ka menedžeris klubam varbūt nav vajadzīgs, bet uzskatu, ka šādā līmenī tādi jautājumi pat netiek apspriesti. KHL klubā noteikti ir jābūt menedžerim, kurš ir tiešā saiknē ar vadību un galveno treneri. Tam visam ir jābūt pakārtotam. Ir sarežgīti būt trenerim un menedžerim vienā personā. Kad pie “Dinamo” stūres bija Peka Rautakalio un Kari Heikila, bet ģenerālmenedžeris bija Normunds Sējējs, tad darbs tika sistematizēts un bija kārtība. Taču nākamajos gados šīs iestrādes izpalika.
Sākās darbu apvienošana, kur treneris kļuva arī par kluba menedžeri.
Jā. Šodien mēs esam tur, kur esam, bet uzskatu, ka tas nav pareizi.
Kas pietrūka “Dinamo” pēdējās sezonās, jo rezultāta nav? Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka komandai nebija jaunu, spēcīgu līderu un tieši uzbrukumā. Vairāki “Dinamo” pārstāvji pauda viedokli, ka komandā ir Lauris Dārziņš, kurš ir spilgta personība, komandas kapteinis un līderis, tomēr jāatzīst, ka viņš jaunāks nepaliek. Nav šo svaigo asiņu, es neredzu nevienu citu, kurš būtu gatavs kļūt par nākamo komandas zvaigzni vai uzbrukuma līderi.
Es tev lielā mērā piekrītu, taču es vairāk tomēr domāju, ka mēs nošāvām un nošaujam greizi ar treneru izvēli. Varam palūkoties uz visām 12 aizvadītajām “Dinamo” sezonām. Piemēram, Artis Ābols. Uzskatu, ka viņš ir viens no tiem mūsu speciālistiem, kurš ir izgājis cauri kārtīgai treneru skolai, strādājot vairākus gadus par palīgu Juliusam Šupleram un Rautakalio. No viņiem bija iespēja mācīties. Tālāk jau viss aizgāja putrā. Sandis Ozoliņš beidza spēlēt un kļuva par galveno treneri. Uzskatu, ka viņš tika pamests zem vilciena. Viņš vēl tikko bija spēlētājs. Tas ir rets gadījums, kad spēlētājs uzreiz pēc karjeras beigām kļūst par treneri un paveic kaut ko grandiozu. Pēdējās sezonās “Dinamo” nav bijuši treneri, no kuriem mācīties. Ja spēlējam šādā līgā, tad ir jābūt trenerim ar vārdu, un, protams, paralēli jāaudzina arī savi jaunie speciālisti. Ir jābūt smagsvaram, bet blakus trīs vai četrus gadus ir jāatrodas treneriem, kuri no viņa mācās. Kamēr es biju “Dinamo”, ģenerālmenedžeris bija Normunds Sējējs, bet tiklīdz kaut kas nesanāca, mainījās amati un jaunais galvenais treneris kļuva arī par menedžeri. Tā arī bija, kad pie stūres atradās Ģirts Ankipāns. Un tagad var pievērsties tam, ko Tu minēji – spēlētāji un viņu meistarības līmenis. Es negribu teikt, ka mums nav labu spēlētāju, taču mums visu laiku kaut kas pietrūka, tajā skaitā arī rezultāta. Izaugsme puišiem ir, bet tā nav jūtama, jo visu laiku pārdzīvo par to, ka zaudē. Jebkuram spēlētājam, kurš spēlē komandā, kura cīnās par “izdzīvošanu”, progresēt ir ļoti grūti. Tev ir jāmāk uzvarēt. Spēlētājiem pietrūkst uzvaru un emociju. Ir jābūt uzvarām un plejofiem. Kā piemēru varu minēt Miku Indraši. Viņs “izšāva” šeit, aizbrauca uz Maskavu, izdarīja lietas, kuras bija vērtīgas priekš sevis, atgriezās, bet es tagad viņu vispār vairs laukumā nemanu, lai gan viņam ir 30 gadi. Viņš ir viens no piemēriem, bet šāda tipa spēlētāju mums nav daudz.
Acīmredzot, trūkst dzirksteles acīs.
Jā, bet kāpēc? Ir mums profesionāļi, bet viņiem ir savs tehniskais līmenis. Ja kādam nedeg acis, tad viņš jāliek rezervē. No sevis ārā var dabūt tikai tad, kad pašam ir vēlme. Roberts Lipsbergs, Oskars Batņa, Nikolajs Jeļisejevs – viņi nebūs KHL pirmās maiņas spēlētāji. Tāpat Edgars Kulda, kuram bija MVP tituls junioru līgā… Mēs labi redzējām, kāds bija viņu devums spēlēs. Tādu spēlētāju kā Lauris Dārziņš mums citu šodien nav. Varbūt pie tā ir vainīgi treneri, ka neesam izkopuši spēlētāju talantu. Cepuri nost Kristapam Zīlem par raksturu, viņš ir cīnītājs, bloķētājs, bet tas arī viss. Viņš nemetīs golus. Viņš ar savu raksturu pierādīja, ka vēlas KHL būt. No viņa gūtos vārtus neviens neprasīs, bet viņš zina, kas ir viņa tiešie pienākumi – bloķēt metienus un nospēlēt aizsardzībā. Mums ir daudzi, kuri grib, bet patiesībā no viņiem vairāk izspiest nevar. Šosezon man grūti novērtēt “Dinamo” sniegumu, jo pandēmijas situācija visu sagriezusi kājām gaisā, taču uzskatu, ka sastāvs ir ļoti labs. Zinot to, kādas iespējas ir dotas Pēterim Skudram, viņa priekšgājējiem šada rocība nekad nav bijusi. Nevienam citam trenerim iepriekš “Dinamo” nav bijusi tāda iespēja piesaistīt tik daudz ārzemnieku. Taču iejaucās COVID-19, līdz ar to nevaru objektīvi novērtēt patiesos spēku samērus.
Tu pieminēji Pēteri Skudru. Viņš atnāca uz Rīgu strādāt, bet komandā vairs nepaturēja Tevis minētos Robertu Lipsbergu un Oskaru Batņu.
Jā, tā ir. Bet piebildīšu, ka gan Sējējam, gan Ankipānam tika dots uzstādījums – komandā var būt seši ārzemnieki, bet pārējiem jābūt vietējiem spēlētājiem. Un cīnies, kā pats gribi. Lipsbergs un Batņa nav pat komandas tuvumā.
Iespējams, ka viņi tur nav savas meistarības dēļ.
Jā, arī. Bet kopumā “Dinamo” Latvijas spēlētājiem ir dieva dāvana. Piņķos bez līgumiem slido virkne izlašu kandidātu, vesela komanda sanāktu. Mārtiņš Karsums, Vitālijs Pavlovs… Atgriežoties pie Batņas – viņš aizbrauca uz Franciju, bet tā nav Somijas, Zviedrijas vai Vācijas līga. Ja spēlējiet “Dinamo” ceturtajā maiņā – gūstiet baudu no spēles, celiet sevi griestos, pilnveidojiet sevi! Bet visi gaida, kad atbrauks ārzemnieki un glābs situāciju. Paši dariet! Kas to liedz? Kas Razgalam junioram liedz cīnīties par vietu sastāvā?
Iespējams, ka raksturs.
Par to jau ir runa. Mēs priecājamies, ka uzbrucējs ir iemetis divus vai trīs vārtus sezonā, un sakām: “Opā, laba sezona!” Nu veči, beidziet! Visu cieņu Gintam Meijam par pavadītajiem gadiem “Dinamo”, bet viņš nebūs pirmās maiņas uzbrucējs, taču, kad viņam bija labas sezonas, tad bija jāspiež no sevis ārā. Cik daudz viņš no sevis izspieda? Jaunībā viņš meta golus, Gints bija rezultatīvs spēlētājs, bombardieris jebkurā komandā. Bet kur tas pazudis ir tagad? Viņš savās komandās bija kā līderis, bet kāpēc vairs tas nav šodien? Mēs bieži hokejistus pasludinām par aizsardzības tipa spēlētājiem. Piemēram, Vitāliju Pavlovu, Andri Džeriņu, Meiju. Kāpēc? Piemēram, kāpēc Dārziņš nevar spēlēt aizsardzībā? Kāpēc citi līderi nevar palīdzēt aizsardzībā? Vai tad viņi nemāk spēlēt vai slidot? Es uzskatu, ka tās ir funkcijas, kuras jādara jebkuram. Goli nav jāmet tikai Laurim vienam. OK, tas ir viņa pienākums, bet, ja viņš arī vēl mazākumā nogulsies zem ripas, viņš visu soliņu pacels kājās. Un vēl ar “C” burtu uz krūtīm. Ļoti daudz skatos KHL spēles un došu vēl vienu piemēru – Kazaņas “Ak Bars” kanādietis Džastins Azevedo katrā mazākumā dodas laukumā un vēl gūst vārtus, augumā ap metru un sešdesmit centimetriem. Protams, ka Azevedo ir komandas līderis, bet mums Dārziņš ir tāds pats līderis, šīm izpausmēm ir jābūt. Spēle mazākumā – tā ir atbildības sajūta.
Varbūt šie Tavi minēte piemēri kaut kādā veidā ir saistīti ar to, ka vairāki spēlētāji Rīgā spēlē daudzus gadus un ir zaudējuši motivāciju vai arī ikdienas rutīna viņus pārņēmusi? Atceros, ka pirms pāris gadiem Kristaps Sotnieks devās uz NHL kluba Vašingtonas “Capitals” vasaras treniņnometni, taču vietu sastāvā neizkaroja. Tagad, skatoties viņa sniegumu laukumā, secinu, ka Kristapam labākās sezonas ir aiz muguras un viņš vairs augstāk par sevi neuzlēks.
Šīs situācijas spēlētājam pašam ir jāizvērtē. Arī Meija visas sezonas nospēlēja “Dinamo” un tas ir apsveicami, savukārt citam varbūt ir nepieciešams pamainīt vidi. Sotnieks bija Toljati “Lada” rindās, atgriezās, un varbūt kaut kas apstājās viņa spēlē. Manuprāt, Sotniekam psiholoģiski jāpārvar šķēršļi, jo viņš daudz pārdzīvo par savām kļūdām. Jāmāk pašam izanalizēt un novērst savas kļūdas. Mūsdienās, ja treneris priekšā nepateiks, spēlētāji paši neko nedarīs. Treneriem jāskubina čaļi doties uz trenežieru zāli vai iesildīšanos, bet spēlētāji paši nav gatavi pielikt piepūli. Es ieeju ģērbtuvē un skatos, ka jaunieši ar nokārtām galvām ielīduši telefonos. Bet atgriežoties pie treneru darba – mēs “Dinamo” visi vārījāmies savā sulā. Nesānāca vienam, nāca kāds cits no asistentiem kā galvenais pie stūres. Tagad Ozoliņš ir Ņižņijnovgorodā palīgs Deividam Nemirovskim, un tas varētu būt viņa paša ieguldījums nākotnē. Savukārt “Dinamo” sakarā varu teikt, ka jebkurš treneris, kurš kā nākamais ievedīs Rīgas komandu “play-off”, būs karalis. Agrāk vai vēlāk, bet tas notiks. Vai tas būs Skudra? Nezinu, jo sākums šogad komandai ir smags. Kurš tas būs? Tā ir loterija. Mēs neizkopjam mūsu trenerus. Latvijas Hokeja federācija rīko treneru seminārus, bet ir arī citi lielāki semināri ārpus Latvijas, piemēram Somijā, kur var iegūt plašas zināšanas.
FOTO: LETA
Jāatzīst, ka nav mums spēcīga un slavena vietējo hokeja treneru skola. Ārpus Latvijas tikai daži mūsu speciālisti strādā augsta līmeņa komandās.
Tā ir. Ja paskatāmies mūsu vadošo treneru sastāvu ārpus Latvijas, tad kā galveno treneri varam izcelt vienīgi Leonīdu Tambijevu. Tas ir “Dinamo” vadības kompetencē, taču mans viedoklis, ka Tambijevam šosezon vajadzēja būt kā galvenajam šajā komandā. Pēc iegūtajiem tituliem Krievijas augstākajā līgā, šis būtu viņam īstais laiks vadīt “Dinamo”. Tagad viens no “Dinamo” treneriem ir jaunais Raimonds Vilkoits, bet uzskatu, ka viņam vismaz četrus vai piecus gadus šajā līmenī jāpastradā kopā plecu pie pleca ar kādu pieredzējušu treneri, no kura var mācīties. Par piemēru varu minēt Omskas “Avangard”, kuru vada Bobs Hārtlijs. Komandas treneru štābā ir vietējie speciālisti, kuri paši spēlēja Omskā. Kad Hārtlijs aizies, paredzu, ka kāds no vietējiem arī nāks viņa vietā.
Lai Rīgā būtu līdzīgi, tas lielā mērā ir atkarīgs no “Dinamo” vadības darba stila, ilgtermiņa plāniem un vadlīnijām.
Katrs ir gatavs strādāt un ziedot sevi darbam, bet treneri ir jāskolo un jāsūta uz semināriem. Tāpat trenerim ir jābūt autoritātei. Ja runājam par Latvijas hokeja nākotni, tad sākumā visiem jātiek galā ar COVID-19. Ir melnie periodi, bet pēc tiem nāk arī gaišie brīži.
Ja nākamgad Latvijā notiks Pasaules čempionāts hokejā, tas varētu būt jauns atspēriens ne tikai hokeja sabiedrībai, bet arī nākamajai paaaudzei.
Piekrītu. Bet pašlaik turnīru norise tuvākajā nākotnē ir neskaidra. Mēs visi vēlamies uzvarēt un sasniegt labus rezultātus. “Dinamo” pirmajās sezonās bija uzvaras un pilnas tribīnes, un nevienam neinteresēja, kurš un cik nopelna. Taču tagad nav rezultāta un visiem interesē, cik liela ir viņa alga. Rezultāts dod emocijas un pacēlumu.
Pols Malvejs. Pat pašiem cītīgākajiem hokeja sekotājiem viņa vārds neizteiks neko. Ja nu vienīgi no viena līdz otram vākam izlasīta un iegaumēta hokeja skandālu enciklopēdija. Jo viņa pēdējā spēle Nacionālajā hokeja līgā beidzās ar tiesāšanos. Tāpēc ka Malvejs atteicās paklausīt trenera pavēlei – iet izkauties.
1982. gada 24. janvārī Losandželosas “Kings” aizvadīja izbraukuma spēli pret Vankūveras “Canucks”. Brīdī, kad pie vārtiem aizsākās asumi un tiem laikiem tik pierastās dūru cīņas, viesu galvenais treneris Dons Perijs uzsita uz pleca 23 gadus vecajam kreisās malas uzbrucējam Polam Malvejam un paziņoja, ka jādodas kauties. “Un nekādas dancošanas,” strikts bija Perijs. Viņš nevēlējās, lai hokejists ietu un izšķirtu kautiņu, lai kādu aizstāvētu vai vienkārši apķertu pretinieku un noskatītos notiekošajā. Malvejam bija jādodas laukumā, lai sistu. Viņš tobrīd atradās uz rezervistu soliņa, un izlēkšana laukumā neizbēgami novestu pie masu kautiņa, iztīroties abu komandu soliņiem. “Nē” – tāda bija Malveja atbilde. Pēc šī īsā, bet ļoti konkrētā vārda izrunāšanas Malvejs vairs nekad nespēlēja NHL.
Malvejs nupat bija atgriezies pēc diskvalifikācijas. Viņam vienu spēli nācās izlaist tieši kautiņu dēļ – uzbrucējs bija savācis pārāk daudz lielos sodus. Izlēkšana laukumā no rezervistu soliņa viņam nozīmētu vēl vismaz trīs spēļu diskvalifikāciju. Taču hokejists negribēja atgriezties tribīnēs. Negribēja, lai viņu nokristī tikai par kausli. “Negāju laukumā, jo negribu naudu pelnīt ar kaušanos. Es gribu spēlēt hokeju, tāpēc nepakļaušos šādām muļķībām,” pēc notikušā skaidroja hokejists. Viņš gan pameta soliņu, bet tas notika brīdī, kad laukumā bija devušies jau vairāki komandas biedri. Ar dūru vicināšanu viņš nenodarbojās, tikai saķēra pretinieku.
Malvejam piedalīšanās kautiņos bija ikdiena. Iepriekšējā sezonā viņš 55 mačos bija sakrājis 166 soda minūtes. 11 “Kings” rindās aizvadītajās spēlēs spēka uzbrucēja kontā bija 50 soda minūtes. Un arī septiņi punkti. Ne gluži pirmās maiņas uzbrucējs, taču arī ne boksa cimdu pāris uz slidām. Atskatoties uz notikušo, viņš uzsvēra – cimdu nomešana un pretinieka pārmācīšana viņam nesagādājot nekādas problēmas. Tomēr jābūt piemērotam brīdim. Kad nepieciešams lauzt cīņas gaitu. Kad pretinieks rupji nospēlējis pret komandas biedru. Iet un kauties tikai tāpēc, ka treneris tā teica? “Jau pirms laba laika tēvam teicu – ja mana galvenā loma laukumā būs kaušanās, tad netaisos turpināt. Saprotiet – neklausīt trenerim nav pareizi. Bet – visam ir robežas! Nirnbergas tribunālā apsūdzētie arī apgalvoja, ka Hitlers viņiem lika darīt. Taču viņus tāpat notiesāja.”
Malveja pusē nostājās divi vīri ar vārdu. Spēlētāju asociācijas prezidents Tonijs Espozito – viens no izcilākajiem vārtsargiem vēsturē, uzņemts Slavas zālē – paziņoja, ka Perija pavēle Malvejam ir kā neglīts zilums uz NHL acs. Vēl tālāk gāja Deivs Šulcs. Laikā, kad agresīvais hokejs palīdzēja Filadelfijas “Flyers” izcīnīt divus titulus pēc kārtas (1974. un 1975. gadā), Šulcs bija viena no komandas lielākajām zvaigznēm. Uzbrucējs, kura iesauka bija “Āmurs”. Šulcam joprojām pieder vienas sezonas soda minūšu rekords – 472. Tobrīd viņš bija arī karjeras rekordists – 2294 soda minūtes. Tagad Šulcs ir apsteigts, taču – viņš aizvadīja tikai 535 spēles. Divreiz mazāk nekā ranga līderi.
“Kā cilvēks es nebiju tik stiprs, cik Malvejs,” par iebilšanu treneriem teica Šulcs. Viņš norādīja, ka nekad skaidrā tekstā nav saņēmis pavēli piekaut kādu pretinieku, taču mājieni bijuši. Un viņš tiem sekojis. “Rādīju, ka esmu gatavs šādam upurim. Un viņi to izmantoja. Pēc pilnas programmas. Tagad man cilvēki prasa – kāpēc tu neko neteici karjeras laikā? Varbūt mani piemeklētu Malveja liktenis. Es nezinu…”
Tūdaļ pēc atteikšanās doties uz ledus un kauties Perijs nolasīja Malvejam spriedumu. Bez tiesas. Bez apelācijas. Uzbrucējam tika paziņots, ka viņš vairs nekad mūžā nevilks mugurā “Kings” kreklu. Pat uz treniņu ne. Kamēr Losandželosas komanda aizvadīja nākamo spēli, ar 3:6 zaudējot Ņujorkas “Rangers”, Malvejs tika ievietots neaizsargāto spēlētāju sarakstā. Jebkurai komandai tika dota iespēja iegūt Malveju savā īpašumā. Ja nevienai vienībai viņš nebūtu vajadzīgs, uzbrucējs nonāktu fārmklubā. Tieši tas arī sekoja.
Perijs, kurš par “Kings” treneri bija kļuvis divas nedēļas pirms incidenta un kura bilance NHL tobrīd bija viena uzvara, seši zaudējumi un divi neizšķirti, iepriekš atradās tieši pie fārmkluba stūres. Viņam par aicinājumu Malvejam pamest soliņu un aizsākt masu kautiņu tika piespriesta sešu spēļu diskvalifikācija, kamēr “Kings” tika sodīta ar piecu tūkstošu dolāru soda naudu. “Mans lēmums un viedoklis – Losandželosas trenera rīcība bija kaunpilna un radījusi aizspriedumus par mūsu līgu un hokeju,” teica toreizējais NHL prezidents Džons Zīglers.
Taču Ņūhevenas “Nighthawks” – fārmklubs, kurā nonāca Malvejs – atbalstītāji Periju dievināja. Kā tobrīd rakstīja mediji – iespējams, tā bija vienīgā pilsēta visā Amerikā, kur par varoni tika uzskatīts Perijs, nevis Malvejs. Taču – fani neredz aizkulises, nedzird sarunas ģērbtuvēs un nebrauc vienā autobusā ar komandu. To skaidri lika noprast arī “Nighthawks” aizsargs Robs Pālmers. “Jā, Perijs šeit ir populārs. Bet es apbrīnoju Polu, un man šķiet, ka daudzi viņu apbrīno. Viņš sekoja savām sajūtām. Viņš nav vienīgais spēlētājs mūsu ģērbtuvēs, kurš NHL neatrodas tāpēc, ka tur neiederētos savu prasmju dēļ… Citi gan nevēlas, lai viņu stāsti kļūtu publiski.”
“Nekad nebūšu spēlētājs, kurš sezonā gūst 50 vārtus. Tos sapņus jau sen atstāju mājās. Taču varu būt noderīgs spēlētājs,” pēc nonākšanas fārmklubā teica Malvejs. Līdz incidentam viņam bija izdevies nostiprināties NHL – iepriekšējo divu ar pusi sezonu laikā viņš 170 no 189 spēlēm bija aizvadījis tieši NHL. Ar nesliktu statistiku. Piemēram, Vašingtonas “Capitals” komandā Malvejs bija piektais rezultatīvākais uzbrucējs un piektais labākais vārtu guvējs. Papildus 240 soda minūtēm. Šajā kategorijā tuvākajam sekotājam bija divreiz mazāk.
Savukārt “Kings” argumentēja, ka nosūtīšanai uz fārmklubu nav nekāda sakara ar incidentu – viņš gluži vienkārši neesot gana labs. Valsts lielākajos laikrakstos gandrīz katru dienu sporta sadaļā bija atrodams kāds raksts par Malveja situāciju, un pagalam neapmierināts bija “Kings” ģenerālmenedžeris Džordžs Makgvairs. “No mušas tiek izpūsts zilonis! Jūs runājat par vidusmēra spēlētāju. Taču pēc tā, kā viņš tiek aprakstīts avīzēs, varētu padomāt, ka viņš ir Marsels Dions,” ironizēja Makgvairs. Dions ir viens no izcilākajiem spēlētājiem, kurš nekad nav izcīnījis Stenlija kausu, karjeru pabeidzot ar 1771 punktu. “Lēmums atskaitīt no komandas – tam nav nekāda sakara ar notikušo. Droši vien tas paātrināja procesu, bet to neaizsāka.”
Malvejs sezonas atlikušo daļu aizvadīja fārmklubā, turpinot vākt soda minūtes. “Ja kāds mani pagrūdīs vai nodarīs pāri maniem komandas biedriem, es būšu pirmais, kurš izdarīs sitienu. Taču nekad neiešu laukumā un nedarīšu pāri cilvēkam, kurš nav nodarījis pāri man.” Neskatoties uz tikai 18 aizvadītām spēlēm, viņš bija piektais komandā pēc sakrātajām soda minūtēm. Vasarā Malvejs pārcēlās uz Edmontonas “Oilers” organizāciju, taču NHL komandā netika – atkal bija jāspēlē fārmklubā. 80 spēles un 349 soda minūtes fārmklubos vēlāk Malvejs paziņoja par karjeras beigām. Apzinoties, ka NHL vairs netiks, jo komandas zem galda bija noslēgušas vienošanos, ka uzbrucējam iespēju nedos. Sekoja tiesas process un konfidenciāls izlīgums. Malvejs saņēma kompensāciju par atvadīšanos no sapņa.
“Nebūšu pasūtījuma slepkava, kurš iziet laukumā un tikai kaujas. Ja tas ir vienīgais, ko NHL varu darīt, tad varbūt mana karjera ir beigusies. Varbūt ir laiks beigt,” neilgi pēc notikušā Vankūverā teica Malvejs.
Runājot par veselīgu uzturu, pareizi sastādīt un organizēt diētu nav viegli. Produktu izvēlei jābūt veselīgai un līdzsvarotai, tajā jāiekļauj dažādas pārtikas produktu grupas un svarīgi vitamīni un antioksidanti. Tomēr daudziem cilvēkiem nav pietiekami daudz laika un pacietības, lai detalizēti izprastu sabalansēta uztura būtību. Un, lai arī var šķist, ka ēdat pareizi, dažas kļūdas ir tik izplatītas, ka tās pieļauj pat veselīga dzīvesveida piekritēji un profesionālie sportisti.
Raksta turpinājumā piedāvājam deviņas izplatītākās kļūdas, stādot diētu, kuras pieļauj kā amatieri, tā profesionāļi.
Atteikšanās no taukiem un augļiem
Saprotams, ka ir jāizvairās no mākslīgām transtaukskābēm, kas atrodas maisiņā vai plastmasā iepakotos pārtikas produktos, kuri paaugstina “sliktā” ZBL (zema blīvuma lipoproteīnu) holesterīna un triglicerīdu līmeni (vieni no svarīgākajiem plazmas lipīdiem) un pazemina “labo” ABL (augsta blīvuma lipoproteīnu) holesterīnu līmeni. Turklāt, Jums jāierobežo piesātināto tauku daudzums eļļā un jāizvairās no pārstrādātiem pārtikas produktiem, kuros parasti ir augsta sāls, cukura un transkābju koncentrācija.
Vienlaikus no ēdienkartes nevajadzētu izslēgt veselīgos taukus. Šīs vielas satur vairāk kaloriju nekā ogļhidrāti un olbaltumvielas, taču tās joprojām ir svarīgas veselībai – īpaši sirds un asinsvadu sistēmai, dodot Jums enerģiju. Tos var atrast avokado, olīvu un riekstu eļļās, banānos, riekstos un sēklās.
Tāpat nevajadzētu izslēgt augļus no Jūsu ikdienas. Dabiskie “saldumi” satur fruktozi, ko organisms pārstrādā savādāk nekā rūpnieciski ražoto cukuru – tā tas notiek pateicoties šķiedrvielām. Neaizmirstiet, ka augļos ir daudz vitamīnu un antioksidantu. Īpaši ogas palīdz kontrolēt svaru un samazina sirdslēkmes risku.
Pārmērīga ar “uzturvielām” bagātu smūtiju patērēšana
Pārtikas miksēšana blenderī ir vienkārša un neaizņem daudz laika. Mellenes, indijas eļļa, čia, kāposti, banāni un kokosriekstu piens – izklausās labi un diezgan “pareizi”, taču šis maisījums var būt kaloriju bumba. Centieties, lai Jūsu kokteilis nesasniegtu 300 kalorijas uz 100 gramiem, dzeriet mazas porcijas, lietojiet vairāk dārzeņus nekā augļus un nepievienojiet par daudz kaloriju saturošus riekstus un sēklas.
Nepietiekams ūdens patēriņš
Šūnās ūdeni izmanto kā ķīmisko reakciju barotni vielu sadalīšanai un izkliedēšanai. Tas arī uzlabo ķermeņa funkcijas, piemēram, gremošanu, absorbciju, cirkulāciju, siekalu ražošanu, barības vielu transportēšanu un ķermeņa temperatūras uzturēšanu. Ūdens nelīdzsvarotība var izraisīt šūnu atrofiju, muskuļu nogurumu, palēninātu vielmaiņu, reproduktīvās funkcijas traucējumus un samazinātu imunitāti.
Glāze ūdens pamostoties var būtiski uzlabot Jūsu veselību, paaugstināt enerģijas līmeni un saglabāt ideālo svaru. Turklāt, nereti cilvēki jauc izsalkumu ar slāpēm, un, dzerot pietiekami daudz šķidruma, Jūs nekad nepārēdīsities.
Uzticieties vārdiem “bez cukura” un “ar zemu tauku saturu”? Naivie!
Daudzi cilvēki ir pārāk lētticīgi un uzķeras uz tirgotāju trikiem, kur spilgtas etiķetes “bez cukura un lipekļa” un “bez taukiem” sajauc prātu. Bet patiesībā šādas zīmes uz iepakojuma ražotāju ne ar ko nesaista. Īpaši pārstrādāti pārtikas produkti var būt patiesi bez taukiem un cukura, bet tomēr satur konservantus vai rafinētas sastāvdaļas. Lai pārliecinātos, ka izmantosies tieši to, kas Jums nepieciešams, ir rūpīgi jāizpēta produkta sastāvdaļas.
“Nepareizais” jogurts
Jogurts ir raudzēts piens, un fermentēti pārtikas produkti satur probiotikas. Tomēr ne visi jogurti ir bagāti ar šīm vielām. Ja produkts ir karsēts vai pasterizēts, probiotikas tiek iznīcinātas un vairs netiek atjaunotas. Pirms iegādes pārbaudiet sastāvdaļu sarakstus, lai atrastu konkrētus probiotiku nosaukumus (lactobacillus acidophilus, bulgaricus, u.t.t.). Tās uzlabo gremošanu un stiprina imūnsistēmu.
Dzeriet augu pienu, sakratot iepakojumu
Dzīvnieku piena alternatīvas, kas izgatavotas no sojas, mandelēm, Indijas riekstiem, rīsiem, kokosriekstiem, bieži tiek papildus bagātinātas ar kalciju un D vitamīnu. Bet pievienotās barības vielas bieži nogrimst trauku apakšā. Tādēļ, lai maksimāli izmantotu augu izcelsmes piena piedāvāto uzturvērtību, pirms lietošanas iepakojums ir rūpīgi jāsakrata.
Pārvērtējiet augļu sulu nozīmi
Augļu sula tiek uzskatīta par organismam veselīgu. Tas var šķist loģiski, jo ir izgatavots no augļiem. Tomēr dažreiz “augļu sula” ir cukurūdens ar augļu garšu, kas pagatavots pat bez īstiem augļiem. Vienlaikus dabisko sulu, ieskaitot svaigi spiestu, uzturā nevajadzētu lietot pārmērīgi. Veseli augļi satur daudz cukura fruktozes veidā, bet tas ir atrodams šķiedru struktūras šūnu sienās, kas palēnina vielas izdalīšanos asinīs. Ja šķiedrvielas sulā ir daudz mazāk, tad dažu sekunžu laikā ķermenī nonāk liels daudzums cukura, ko organismam ir grūti pārstrādāt.
5-6 ēdienreizes dienā
Pastāv uzskats, ka labāk ir ēst mazāk, bet biežāk. Brokastis ļauj vielmaiņai “pamosties”, un nākamās ēdienreiz palīdz to paātrināt. Šis ēšanas paradums faktiski var palielināt vielmaiņas ātrumu. Tomēr kopējais apēstās pārtikas daudzums ir daudz svarīgāks nekā ēdienreižu skaits. Galvenais, lai tas notiek sabalansēti, nevis vienā vai divās reizēs.
Atteikties no olu dzeltenumiem. Kur Jūs to dzirdējāt?
Olas ir viens no visvairāk barojošajiem pārtikas produktiem, jo tajos ir pietiekami daudz vielu visa organisma attīstībai. Tomēr dzeltenumos ir daudz holesterīna, tāpēc ir eksperti, kas uzskata, ka tie paaugstina tā līmeni asinīs. Šī iemesla dēļ uztura speciālisti bieži iesaka ierobežot olu patēriņu vai ēst tikai baltumus, izņemot no uztura dzeltenumus. Tomēr fakts ir tāds, ka lielākā daļa veselīgo uzturvielu atrodas dzeltenumos, tāpēc atteikšanās no tiem ir bezjēdzīga.
Pareizs uzturs – tā ir sarežģīta un apjomīga tēma. Publiskajā telpā ir pieejama informācija par tik daudz diētu veidiem, ka pat profesionālis var kļūdīties. Centieties nesekot „modes” tendencēm” un paļauties uz “Instagram” padomiem. Atrodiet ideālu diētu savam ķermenim un mērķiem kurus vēlaties sasniegt, lai iegūtu maksimālu labumu.
Par pareiza uztura tematiku lasi arī šajos rakstos:
Mēs glabājam informāciju un/vai piekļūstam sīkfailiem un arī apstrādājam personas datus, identifikatorus un standarta informāciju, kuru Jūsu ierīce nodod, lai personalizētu reklāmu un saturu, kā arī nodod, lai apkopotu auditorijas un statistikas datus, produktu uzlabošanai.
Ar jūsu atļauju Sportapils.com drīkst izmantot precīzus ģeogrāfiskās atrašanās vietas datus un identifikāciju. Jūs varat noklikšķināt, lai sniegtu piekrišanu Sportapils.com. Ņemiet vērā, ka noteiktai personas datu apstrādei var nebūt nepieciešama jūsu piekrišana, bet jums ir tiesības iebilst pret šādu apstrādi.
