Ministru kabineta rīkojumā par ārkārtējas situācijas ieviešanu novembrī termins “pilngadīgs” izmantots tikai divos punktos – par sporta pasākumu rīkošanu un organizētu sporta treniņu rīkošanu. Pirmais punkts skaidri nosaka, ka sacensībās šobrīd ļauts piedalīties tikai “pilngadīgiem profesionālajiem sportistiem”, un laikam lieki teikt, ka šis formulējums ar tā iekļauto nozīmi nav radījis absolūtu sajūsmu sporta aprindās.
“Nav saprotams, par ko Ministru kabinets ar saviem “ekspertiem” no IZM domā, kad izdeva likumu, kas aizliedz nepilngadīgai personai strādāt par sportistu?! Ar ko nepilngadīgs nodarbinātais sportā atšķiras no nepilngadīgā citā profesijā – friziera, pārdevēja, pavāra utml.?” savos sociālajos tīklos raksta “Metta” ģenerālsekretārs Ģirts Mihelsons. “Epidemiologi saka, ka vīruss bīstamāks veciem cilvēkiem, bet, Severaprāt, sporta jomā vīruss ir bīstamāks tiem, kas dzimuši pēc 09.11.2002, bet tiem, kas vecāki, viss ir kārtībā,” publiski ironizē Ainārs Tamisārs, futbola kluba “Jelgava” menedžeris. Līdzīgu publisku nosodījumu lēmumam par aizliegumu nepilngadīgo sportistu dalībai sacensībās netrūkst arī citur, un visus uzskaitīt nepietiks laika.
Varētu domāt, ka šie vīri, kuri ikdienā vada jauniešu komandu organizatorisko darbu, Latvija Darba likuma punktus par nepilngadīgo nodarbināšanu ir izkoduši no A līdz Z un var citēt tos arī tad, kad pamodināti nakts vidū. Galu galā, “Mettai” šosezon Virslīgas pieteikumā ir septiņi 2002. gadā dzimuši spēlētāji, bet “Jelgavai” – četri. Un Darba likuma ievadā patiešām ir noteikts, ka “ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu” un diskriminācija, ieskaitot vecuma kritēriju, nav pieļaujama. Šobrīd patiešām ir nosprausta bieza līnija starp to, ko var darīt pilngadīgi un nepilngadīgi sportisti, un cilvēcīgi arī saprotama jautāšana, kurš “gudrais eksperts” tad to izdomāja?
Pirmkārt, mani vienmēr fascinējusi vārda “eksperts” likšana pēdiņās. Ja reiz tu kādu sauc par ekspertu, tad tu atzīsti viņu par savas nozares speciālistu un saproti, ka ar faktiem to noliegt nevari. Tad nu atliek tikai nedaudz, godīgi sakot, nožēlojamais izpausmes veids, kā šo statusu nonivelēt, sak, “ko tad tas ekspertiņš tur”. Runājot par IZM speciālistiem, ieliekam vārdu “eksperts” pēdiņās, it kā neko sliktu nepasakām, taču viņu teikto un norādīto reizē nonicinām.
Otrkārt, nav jau gluži tā, ka pirms ārkārtējās situācijas un pandēmijas vispār pilngadīgie un nepilngadīgie sportisti baudīja absolūti vienādus apstākļus no likuma un noteikumu puses. Neviens nenoliedz, ka šī robeža brīžiem ir smalka, un šobrīd patiešām sanāk tādas situācijas, ka 18 gadus un mēnesi vecs futbolists mēneša otrajā pusē varēs iet laukuma Virslīgas spēlēs, bet 17 gadus 11 mēnešus futbolists – nevarēs. Taču sportā šādi gadījumi taču sen nav nekāds retums – piemēram, U19 un U21 izlasēs arī nevar būt spēlētāji, kuri kaut dienu vecāki par noteikto limitu. Tāpat, piemēram, “diskriminācija” ir noteikta arī Latvijas Virslīgas dublieru čempionātā, kurā šosezon var piedalīties “tikai 1998. gada pirmajā janvārī un vēlāk dzimuši spēlētāji”. Tikpat labi 1997. gada decembrī dzimis spēlētājs var vēzēt rokas pret debesīm un kliegt “Ar ko es esmu sliktāks?”.
Pilngadība ir reizē liela un smalka robeža. Kāpēc tieši 18. dzimšanas diena ir tas brīdis, kad persona kļūst par spējīgu pieņemt patstāvīgus lēmumus? Pilnīgi normāls jautājums gan IZM ekspertu sapulcēs, gan pēc pusotra polša dzīves filozijā. Kā nekā, tas ne tuvu attiecas tikai uz sportu – to pašu polšu veikalā 17 gadus un 11 mēnešus vecs jaunietis nopirkt nevar, kamēr pēc mēneša varēs nopirkt kaut vai visu kasti, ka tik maks un aknas iztur. Protams, jautājumu pagriežot šādi, pilnīgi loģiski tas nesanāk. Taču no likuma viedokļa šī smalkā robeža kaut kur ir jānovelk.
Attiecīgi arī sporta sakarā šī robeža tika novilkta. Un atgriežoties pie Latvijas Darba likuma citēšanas, tajā arī melns uz balta salikti punkti par bērnu un pusaudžu nodarbināšanu, un cita starpā iekļauts arī punkts, ka “minimālais vecums darbam paaugstināta riska apstākļos ir no 18 gadu vecuma”. Vai spēlēt futbolu, basketbolu un hokeju Latvijas čempionātos šobrīd ir paaugstināta riska apstākļi? Arī jautājums, kas pilnīgi normāls gan IZM ekspertu sapulcēs, gan pie treneru galda. Nav šaubu, ka basketbola, futbola un hokeja cilvēki labāk zina savu komandu noskaņojumu, vēlmes un gatavību, taču reizē arī nav šaubu, ka viņi nav objektīvā pozīcijā.
Latvijas Futbola federācija, atpazīstot, ka plika kliegšana sociālajos tīklos īsti nav uzvaroša taktika, risina sarunas ar IZM ekspertiem, un pirmais solis uz sapratni jau sperts, proti, LFF savā relīzē IZM pārstāvjus pēdiņās neliek. Iespējams, ka ministrijas cilvēki tiks pārliecināti, ka nepilngadīgie tomēr arī var uzņemties atbildību par sevi un spēlēt arī ārkārtējās situācijas laikā, taču, ja tā notiks, tas nebūs ar argumenta “jūs nekā nesaprotat no jauniešu sporta” palīdzību.
Galu galā, IZM vienu platu soli pretim Latvijas sporta elitei jau spēra, kad pieļāva definīcijā “pilngadīgs profesionāls sportists” iekļaut arī tos, kuriem ir tikai amatieru līgumi. IZM eksperti – kāds viņus liek pēdiņās vai nē – novērtēja, ka Latvijas sporta līgās tādu īsto profesionāļu nemaz nav tik daudz, un ārkārtējās situācijas laikā par “profesionāļiem” uzskatīs visus, kuriem ir līgums par atlīdzības saņemšanu. Un te nu gan pēdiņas, manuprāt, ir vietā.