Kāds var nepiekrist, kāds piekrist, bet pēdējā vērā ņemamā Latvijas basketbola kluba Eirokausu sezona bija 2012./13. gada sezonā un “VEF Rīga” izpildījumā. Tie, kas seko līdzi basketbolam, noteikti atcerās septiņus tūkstošus skatītāju spēlē pret “Valencia”. Kas tāds kopš tā laika Latvijā nav noticis…
Viens no “VEF Rīga” svarīgakajiem spēlētajiem tolaik bija lietuviešu centrs Antanas Kavaļausks. “Sporta pils” Antanu aicināja uz sarunu, kurā viņš dalās stāstā, kā nokļuva Rīgā, runāja par komandas lielisko iekšējo klimatu, kā arī atzina – divas sezonas Rīgā viņam ļoti palīdzējušas augt gan kā personai, gan kā sportistam.
Kā Tu nonāci Rīgā?
Treneris [Ramūns] Butauts ar mani sazinājās un piedāvāja iespēju spēlēt “VEF Rīga”. Iepriekš spēlēju Itālijā un Grieķijā, un lai arī zināju, ka basketbols uz to brīdi Latvijā nebija īpaši populārs, ja runājam par vietējo līmeni, šķita, ka šis solis būs kā līmenis augstāk, jo komanda spēlēja ULEB Eirokausā [pēc spēka otrajā spēcīgākajā Eiropas klubu turnīrā] un VTB Vienotajā līgā. Vēlāk tā tiešām arī izrādījās.
Kādi bija Tavi pirmie iespaidi, kad ieradies Rīgā?
Kad ierados, pirmās nedēļas pārsvarā notika treniņi stadionā, jo strādājām pie fiziskās sagatavotības, bet jau tajos man izveidojās laba saikne ar visiem komandas dalībniekiem un draudzīgas attiecības ar daudziem palikušas vēl līdz šai dienai. Kolektīvs bija patiešām fantastisks, kas mani pat nedaudz pozitīvi pārsteidza. Runājot par sportisko līmeni, tieši vietējo čempionātu, man nebija ne jausmas, kāds tas būs. Būsim godīgi, Latvijas līga Eiropas mērogos augstu nekotējās, bet man bija viens mērķis – izcīnīt titulu, kā arī veiksmīgi nospēlēt starptautiskajos turnīros.
Ja runājām par „VEF Rīga” kā par organizāciju, droši varu teikt, ka viss bija visaugstākajā līmenī un ne par ko citu kā basketbolu nebija jādomā, jo vadība bija par visu parūpējusies – medicīniskie pakalpojumi, masieri, fizioterapeiti un pārējais.
VTB līgas ietvaros daudz sanāca ceļot pa Krieviju. Zinām stāstus par šo valsti. Kas Tev palicis atmiņā no tā laika?
Tā noteikti bija citādāka pieredze, kura ir jāizdzīvo, lai to patiešām saprastu (iesmejas). Dažāda līmeņa viesnīcas, bet neteikšu neko sliktu ne par vienu. Esmu pozitīvs cilvēks un nevēlos runāt par negatīvām lietām. Tāpat Krievijas pilsētās vienmēr ir intensīva satiksme – Samarā ieradāmies uz maču tikai 40 minūtes pirms tā sākuma un pat nevarējām kārtīgi iesildīties. Interesanti, ka beigās nospēlējām ļoti labi. Tāpat arī garie pārlidojumi un “dzīvošanās” lidostās pa sešām stundām, reizēm pat astoņām. No otras puses tas bija īstais laiks, kad varēja labāk iepazīt komandas biedrus, ko mēs arī izmantojām lietderīgi. Visgrūtāk spēlēt bija Astanā un Krasnojarskā, jo aiz muguras bija padsmit stundu lidojums ar pārsēšanos, kā arī laika joslu maiņas. Krasnojarskā gaisa temperatūra bija -40 grādi un sajūtas bija sirreālas. Šādās situācijās vari norūdīties, ko arī izdarīju, un tas mani padarīja stiprāku.
Ko atminies no pirmās sezonas Rīgā?
Mums bija ļoti saliedēta un funkcionējoša komanda. Treneru korpuss mūs vienmēr lieliski sagatavoja spēlēm – Butauts izveidoja konkrētu spēles plānu, Jānis Gailītis paveica patiešām labu darbu, veicot pretinieku video analīzi, tāpat arī Nikolajs Mazurs deva savu ieguldījumu. Mums, spēlētājiem, atlika tikai nepievilt trenerus un pildīt viņu norādes. Vienlaikus visi bijām izsalkuši sevi pierādīt. Jau pirmajā sezonā Eirokausā iekļuvām nākamajā kārtā, kas tādai komandai kā VEF bija ļoti augstvērtīgs rezultāts, bet mēs tāpat vēlējāmies vairāk. Atceros, kad pēc pirmās sezonas pagarināju līgumu, runāju ar Butautu, kurš man teica: “Es vēlos izcīnīt šo kausu!” Viņš kā treneris bija ļoti ambiciozs, bet pamatoti. Viņa acīs redzēju, ka viņš tiešām tic, ka mēs to varam izdarīt, un tas lika tam noticēt arī mums.
Butauts pazīstams kā ļoti emocionāls treneris. Kā Tu viņu raksturotu?
Viņš bija emocionāls, bet tāpēc, ka viņam rūpēja! Gan organizācija, kā vesels, gan katrs spēlētājs atsevišķi. Personīgi man ar Butautu bija tēva un dēla attiecības. Ja man bija kas nepieciešams, jebkurā brīdī varēju vērsties pie viņa un viņš izdarīja visu, ko var, lai palīdzētu. Un tā bija katram komandas dalībniekam. Tāpat arī izrunāties, ja ir aizvadīta kāda neveiksmīgāka spēle. Viņa durvis spēlētājiem vienmēr bija vaļā. Tas noteikti palīdzēja arī labāk saprast viņa spēles filozofiju, un ko viņš no mums sagaida laukumā.
Kādas emocijas Tevi pārņēma, kad izcīnīji pirmo Latvijas titulu?
Izcīnot jebkuru titulu, sajūtas ir neaprakstāmas. Tas ir kā atalgojums un zīme tam, ka visu sezonu, sākot jau no vasaras sagatavošanās posma, esi darījis visu pareizi. Tas ir kā skaists noslēgums garam maratonam. Piedevām tas bija kluba galvenais sezonas uzdevums. Protams, var jau teikt, ka Latvijā nav tas augstākā līmeņa vietējais čempionāts, bet neviens to man nevar atņemt – esmu divkārtējs Latvijas čempions un divas sezonas pēc kārtas varēju sevi saukt par čempiņu (iesmejas).
Pēc pirmās sezonas “VEF Rīga” sastāvā Tu saņēmi uzaicinājumu uz Lietuvas nacionālo izlasi.
Godīgi sakot, nemaz negaidīju, ka tovasar kāds mani aicinās uz izlasi. Tas bija liels pārsteigums un vienlaikus saviļņojums. Neloloju arī lielas cerības, ka tikšu sastāvā, bet zināju, ka izdarīšu visu, kas no manis ir atkarīgs, lai tur nokļūtu. Garie spēlētāji parasti nobriest un sasniedz savu sportisko “pīķi” nedaudz vēlāk kā mazie, un tieši tajā brīdī tas notika ar mani. Tuvojos savai labākai dzīves formai. Aizvadīju pilnu sagatavošanās posmu un kā pēdējais tiku atskaitīts no sastāva. Vēlāk gan Roberts Javtoks guva savainojumu un tāpēc mani atsauca atpakaļ un aizbraucu uz Olimpiskajām spēlēm. Tā bija lieliskākā pieredze manā sportista dzīvē, jo, jau būdams bērns, es sapņoju tur nokļūt un visu laiku turēju šo mērķi prātā. Bet te pēkšņi tu esi olimpiskajā ciematā un redzi visas pasaules zvaigznes vienuviet. Un tu atrodies starp viņiem! Un tas viss notika jau pirmajā reizē, kad tiku izsaukts uz izlasi – neko labāku nevarēju vēlēties.
Kāda bija spilgtākā atmiņa no olimpiādes?
Noteikti spēle pret ASV. Viennozīmīgi. Zaudējām vien ar piecu punktu starpību, bet mačs bija īsts trilleris. Te mēs bijām vadībā, te viņi, bet nevienā brīdī par tālu neaizlaidām. Žēl, pietrūka pavisam maz. Atmiņā iespiedušās spēles epizodes pie “pick and roll” sadarbībām. Ieraujies iekšā un gaidi piespēli no saspēles vadītāja, it kā esi brīvs un nevienu apkārt neredzi, bet zini, ka jebkurā gadījumā ir jārāda māņkustība, jo kāds no kaut kurienes noteikti izlidos un tevi nobloķēs. Met pa grozu un redzi, kā tev garām palido Lebrons Džeimss. Kā gūsti punktu, ķermenī ieplūst nenormāls daudzums adrenalīna un vienlaikus aug pārliecība pār saviem spēkiem. Pašam liekas, ka pat jūti, kā uzreiz paliek lielāki muskuļi (iesmejas). Spēlēt pret Kobe Braientu, Karmelo Entoniju un citām zvaigznēm – tās bija neaprakstāmas emocijas. Šķita arī interesanti, kā viņi komunicē uz laukuma. Tas nav kā Eiropā. Viņi runāja daudz muļķību – paprovocēja tevi, kaut kur mēģināja izsist no sliedēm, bet arī savā starpā ļoti labi sapratās. Atceros kā Linas Kleiza visu maču cīnījās ar Karmelo Entoniju – veltīja “skaistus” vārdus viens otram, pagrūstījās vairāk, jo tobrīd abi kopā spēlēja Denverā [“Nuggets”]. Tas bija nerakstīts duelis un uzdevums abiem vienam otra kaut ko izdarīt. Bija jautri to pavērot.
Pirmo sezonu Rīgā aizvadīji labi un tiki arī nacionālajā izlasē uz olimpiskajām spēlēm. Tev noteikti bija vairāki piedāvājumi, kur turpināt karjeru. Kāpēc nolēmi palikt Rīgā?
Piedāvājumi bija, bet nekas tā vērts, lai neizšķirtos par labu VEF. Neviena galvas tiesu pārāka piedāvājuma nebija. Mani Rīgā viss apmierināja un pilsēta ļoti atgādina Viļnu – tur esmu dzimis un audzis. Tāpat zināju, ka vairāki puiši paliks sastāvā un daži, kurus jau zināju, vēl pievienosies klāt. Kā piemēru varu minēt Vilu Danielu, ar kuru iepriekš spēlēju kopā Grieķijā. Jutu, ka palikt ir pareizākais lēmums un vēlējos paveikt to, ko neizdevās pirmajā sezonā.
Kādas bija sajūtas pirms sezonas? Par cik augstiem mērķiem juti, ka varat cīnīties?
Patiešām jutu, ka varam sacelt kārtīgu troksni Eiropā. Bija saglabājies latviešu kodols – Dairis Bertāns, Gatis Jahovičs, Kristaps Janičenoks, Kaspars Bērziņš. Žēl, ka togad no komandas aizgāja Sandis Valters, kurš pievienojās “Ventspilij”. Tāpat mums bija Īdžejs Roulends. Mēs bijām ļoti pārliecināti pār saviem spēkiem. Ir pārliecība un pašpārliecinātība, bet nevienam no mums tā nebija. Visi ar kājām stingri turējās pie zemes. Un to mūsos ielika Butauts jau pirmajā sezonā.
Aizvadījām labu treniņu nometni un pirms sezonas turnīru, kurā sākām apjaust savu spēku. Redzot, ko jau pārbaudes spēlēs rādīja Roulends, nepameta sajūta, ka mums ir iespēja sasniegt ko īpašu. Visi turējās kopā un uz laukuma darīja savu darbu. Mēs jutāmies tā, ka varam uzvarēt jebkuru un to pierādījām – atceros, ka Kauņas “Žalgiris” tajā brīdī, kad viņus uzvarējām, savā laukumā nebija piedzīvojuši zaudējumu ne Eirolīgas, ne VTB līgas ietvaros, bet mēs to izdarījām! Pat, ja spēlējām pret tādu grandu kā Maskavas CSKA un zaudējām – mēs bijām dusmīgi! Mēs nepieļāvām domu teikt, ka šis zaudējums nav sāpīgs, jo tas taču ir CSKA. Mums bija pavisam cita domāšana.
Atceries spēli pret “Žalgiri”? Kādas Tev bija sajūtas kā lietuvietim Latvijas klubā uzveikt viņus?
Man tas daudz nozīmēja. Varētu teikt, ka spēles pret viņiem bija īpašākas. Pats todien nenospēlēju pārāk veiksmīgi, jo biju psiholoģiski “pārdedzis” – es tik ļoti gribēju uzvarēt, ka sanāca pāris epizodēs pārcensties. Lūk, tik svarīgi man bija viņus uzvarēt (iesmejas). Vēlāk arī pašam sanāca uzspēlēt Kauņā un sastāvā bija palikuši pāris spēlētāji, kas bija laukumā arī todien. Un viņi tās spēles atceras, tā kā arī viņiem tās bija īpašākas, ne tikai mums. Un pēc tādām uzvarām uz mūsu spēlēm sāka nākt aizvien vairāk skatītāju. To es ļoti labi atceros, jo sākumā līdzjutēji nāca kūtri, bet mēs ar savu spēli un pats galvenais – uzvarām – aizrāvām cilvēkus. Un vizuālā aina “Arēnā Rīga” teju ar katru maču kļuva aizvien patīkamāka. Tajā brīdī tu saproti, ka dari visu pareizi, jo tā ir galvenā mēraukla sporta klubam. Mūs sāka aizvien vairāk atbalstīt un mēs to sajutām. Tas deva papildus enerģiju, ko atstājām uz laukuma.
Kārtīgi nosvinējāt uzvaru pār “Žalgiri”?
Protams! Detaļās neieslīgšu, bet atzīmējām kārtīgi (iesmejas)! Sezonas laikā arī jāprot nosvinēt mazāki, bet īpaši notikumi un mēs to darījām. Visi kopā un bez izņēmuma. Ja mēs devāmies atpūsties, tad nebija neviens, kurš paliek mājās, ja nav apslimis vai traumēts. Tā bija viena no mūsu panākumu atslēgām, jo bijām ļoti saliedēti ne tikai laukumā, bet arī dzīvē. Varējām brīvajā laikā jautri atpūsties, bet kad bija smags treniņš, viens otru grūdām uz priekšu, lai progresētu. Liels nopelns tajā ir komandas vadībai, kas to veicināja.
Kuri bija komandas jautrākie puiši, bet kurš līderis?
Līderis noteikti bija Kristaps Janičenoks. Bez variantiem. Viņš bija mūsu kapteinis un grūtos brīžos saliedēja. Viņš varēja pateikt kādu stingrāku vārdu, ja tas bija nepieciešams, kā arī nomierināt, kad situācija to prasīja. Uz laukuma piemēru par to, kādai jābūt pašatdevei, rādīja Dairis Bertāns. Viņš varēja 40 minūtes pa visu laukumu segt pretinieku līderus un nenogurt. Iepriekš neko tādu nebiju redzējis. Kad tu redzi, ka kāds sevi tā atdod gan treniņos, gan spēlēs, tu nevari nedarīt to pašu, jo jutīsies pievīlis savu komandas biedru. Un tas strādāja ar visiem.
Runājot par jautrākajiem puišiem, noteikti minēšu Kasparu Bērziņu. Viņš man ir īpašs cilvēks. Mēs ar viņu izbraukumos dzīvojām kopā un vēl šodien bieži kontaktējamies. Varbūt viņš atšķiras no citiem, bet tieši tas viņu padara īpašu! Viņš nekad neizlikās par to, kas nav, un vienmēr bija patiess pret visiem. Un to es cilvēkos augsti novērtēju.
Kā Tu salīdzinātu kolektīvu pirmajā un otrajā sezonā?
Pirmajā sākumā tas bija nedaudz citādāks. Visi vēl tikai taustījās un viens otru lēnām iepazina, bet arī tas pārgāja.
Pievērsimies otrajai sezonai. Bijāt ļoti tuvu, lai iekļūtu Eirokausa “play-off” jeb labāko astotniekā. Spēlē pret Valensijas klubu “Arēnā Rīga” bija aptuveni septiņi tūkstoši skatītāju – tik daudz kopš tā laika nav bijis pat tuvu. Mača gaitā bijāt vadībā pat ar 20+ punktu starpību. Kas todien notika un kāpēc, tavuprāt, zaudējāt?
Mēs zinājām, ka mēs šo spēli varam uzvarēt. Pats todien spēlēju ļoti labi – [Bojans] Dubļevičš, kurš ir ļoti spēcīgs un meistarīgs spēlētājs, pret mani nevarēja neko izdarīt. Es biju tik ļoti noskaņojies to maču uzvarēt! Protams, vēl lielāku motivāciju iedeva tas, ka tu izej iesildīties un redzi kā zāle pildās ar skatītājiem. Bijām labi sagatavojušies un zinājām viņu stilu, bet viņu treneris taktiku nomainīja vismaz trīs reizes. Mūs “nogalināja” zonas aizsardzība. Viņi nekad, tiešām nevienu reizi sezonā nespēlēja 3-2 zonas aizsardzību! Mēs tam nebijām gatavi. Centāmies dalīties ar bumbu cik iespējams, lai nogādātu to stūros pie mūsu metējiem, bet tas neizdevās. Neiekrita arī vairāki brīvi metieni un tas spēles dinamiku ļoti pamainīja.
Zaudējām Valensijai, bet nekas nebija zaudēts. Atlika uzvarēt izbraukumā Bilbao un astotniekā iekļūtu mēs. Precīzi neatceros, kas tajā mačā notika, bet bijām ļoti tuvu uzvarai. Bija vairākas nesaprotamas tiesnešu svilpes, kas nostrādāja mums par sliktu [viena no tām – Bērziņš pēc piektās personiskās piezīmes saņemšanas saņēma skaļu ūjināšanu savā virzienā no vietējiem faniem, uz ko atbildēja ar gaisa bučām. Tiesneši uzreiz piešķīra tehnisko piezīmi]. Vēlāk Bilbao iekļuva finālā… Un tas sāpēja visvairāk – Rīgā mēs viņus uzvarējām ar 20 punktu starpību, izbraukumā pietrūka pavisam maz, bet viņi tika līdz finālam. Bija sajūta, ka tur vajadzēja būt mums.
Cik grūti bija psiholoģiski saņemties pēc diviem tik minimāliem zaudējumiem Spānijas komandām Eirokausā?
Godīgi sakot, ilgi nepārdzīvojām. VTB līgas “play-off” sākās ļoti neilgi pēc neveiksmēm Eirokausā un nebija nemaz laika kavēties atmiņās par pagātni, lai arī cik nepatīkami bija šie zaudējumi. Sezonas gaitā tu vienkārši ej no spēles uz spēli un daudz par to, kas ir aiz muguras, nedomā. Protams, kad tā noslēdzas, tad ir citādāk. Tu atskaties atpakaļ un sajūti nožēlu, ka neizdevās panākt pozitīvu rezultātu. Atceries kļūdas, saproti, ko vajadzēja darīt citādāk.
Latvijas basketbola sekotājiem esi palicis atmiņā kā īstens cīnītājs. Cik reižu šo divu sezonu laikā Tu devies laukumā ar traumu?
Godīgi sakot, es nevaru pat saskaitīt (iesmejas). Muguras sāpes, izmežģītas potītes, sasitumi, īkšķa lūzums, izsisti pirksti – tas viss man bija. Bet mana domāšana bija tāda – vienalga, cik ļoti sāp, ja varu kā palīdzēt komandai, tad es iešu laukumā. Es negribēju pievilt pārējos puišus. Protams, regulārajā sezonā varbūt kādu spēli varēja izlaist Latvijas līgā, bet uz starptautiskajiem mačiem rāvos, cik varēju. Iedzēru pretsāpju līdzekļus un devos laukumā.
Šķiet, ka LBL finālsēriju aizvadīji ar kājas īkšķa lūzumu? Kad Tu vispār guvi šo traumu?
Tas bija spēlē Astanā. Kāds man uzkāpa uz kājas brīdī, kad biju palecies un tā rezultātā man tika salauzts īkšķis. Tas izgāja no vietas, bet kad piezemējos, ieleca atpakaļ. Pēc spēles aizbraucām uz slimnīcu, kur to ieģipsēja. Taču vēlāk nācās ģipsi ņemt nost, jo bija jāspēlē ceturtdaļfinālā pret “Khimki”. Mēģināju, bet Butauts pateica – nav ko mocīties, mēģināsim tevi sagatavot uz Latvijas līgas “play-off”.
Kurš no Latvijas tituliem Tev bija “saldāks”?
Otrais, jo spēlējām pret “Ventspili”, uz kurieni bija pārgājis Sandis [Valters]. Protams, pirmais arī ir ļoti salds, jo tas ir pirmais, bet man ar Sandi bija īpašas attiecības, ko demonstrējām arī uz laukuma – mums bija daudz asu, bet draudzīgu dialogu (iesmejas). Viņš vēlējās pierādīt, ka līguma nepagarināšana ar viņu bijis nepareizs solis, savukārt mēs – parādīt, ka ne uz to komandu viņš ir aizgājis (iesmejas). Bet togad mēs tiešām bijām spēcīgāki par pretiniekiem un visu izdarījām līdz galam.
Kuras spēles no “VEF Rīga” sastāvā Tev atmiņā palikušas visspilgtāk?
Viennozīmīgi uzvara mājās pār “Bilbao”. Mēs viņus uzvarējām bez variantiem ar vairāk nekā 20 punktu starpību. Un, protams, kad uzvarējām “Žalgiri”. Jā, laukumā dodas spēlētāji, bet treneri mūs tajās lielajās uzvarās bija sagatavojuši perfekti – ideāli piemeklēta taktika, pareizi izplānots treniņu process, laikā iedota atpūta, u.t.t. Tas nebija tikai vienas spēles efekts vai īslaicīgs uzplaiksnījums, bet tās uzvaras sakārtojās no niansēm, kuras mēs izpildījām. Butauts saprata, cik ļoti svarīgi ir spēlētājus nenodzīt un turēt pareizā tonusā. Tā bija viena no galvenajām panākumu atslēgām mums tajā sezonā.
Pēc Rīgas karjeru turpināji tieši Bilbao. Atstāji iespaidu uz komandas vadību savstarpējos mačos?
Jā, to man arī teica pati kluba vadība, ka noskatīja mani pēc savstarpējām spēlēm un Valensiju. Starp citu, interese bija arī no Valensijas. Bet līdz uzzināju, ka Bilbao parakstījusi līgumu ar Dairi [Bertānu], uzreiz sapratu – es došos turp un spēlēšu kopā ar viņu. Mēs bijām un arī tagad esam tuvi draugi.
Uzskatu, ka VEF bija lielisks tramplīns – biju īstajā vietā un īstajā laikā – manai tālākai karjeras attīstībai. Pirms atbraucu uz Rīgu, biju guvis nopietni traumu – krustenisko saišu plīsumu – kā rezultātā nācās izlaist teju pilnu sezonu un uzspēlēt Itālijas otrajā līgā. Bet te piedāvājums – Eirokauss un VTB līga. Liela skatuve, kur sevi apliecināt. Un tieši VEF rindās es nobriedu gan kā spēlētājs, gan kā personība. Kļuvu spēcīgāks un meistarīgāks, sāku vairāk saprast no basketbola un vienlaikus arī dzīvē.
Savukārt pēc Bilbao nonāci gan Viļņas “Rytas”, gan Kauņas “Žalgiris” rindās. Vai tas ir katra maza lietuviešu zēna sapnis, uzspēlēt kādā no šiem grandiem?
Viļņā vienmēr esmu vēlējies spēlēt, jo tā ir mana dzimtā pilsēta, bet “Žalgiris” ir “Žalgiris” – skaidrs, ka jebkurš normāls lietuviešu basketbolists uz to tiecās (iesmejas). Viļņā bija lieliski gadi – ieguvu līgas vērtīgākā spēlētāja balvu, bet dzīvē notiek visādi. Notika tā, ka biju spiests komandu pamest, bet tajā brīdī sakrita, ka “Žalgiris” tieši meklēja centru un izteica man piedāvājumu. Pieņēmu, jo vēlējos izmēģināt spēkus Eirolīgā.
Kauņā spēlēji Šarūna Jasikēviča vadībā. Kas viņam ir kopīgs un atšķirīgs no trenera Butauta?
Manuprāt, Jasikēvičs ir emocionālāks. Zinām jau, ka arī Butauts nav no mierīgākajiem (smaida). Abi ir lieliski treneri un prot pareizi noskaņot sevis vadītās komandas, it īpaši uz izšķirošajām spēlēm. Abi ir ļoti gudri treneri. Nedaudz atšķiras abu pieeja, kā vadīt spēli vai treniņus.
Bet karjeru noslēdzi pagājušajā vasarā vien 34 gadu vecumā…
Diemžēl, tā sanāca. Sezonu iesāku patiešām labi – biju stabilā rotācijā un devu savu ieguldījumu komandas kopējā rezultātā, it īpaši Eirolīgā. Vēlāk guvu traumu un man bija nepieciešama operācija. Viena no kļūdām bija tā, ka pārāk ātri centos atgriezties laukumā un neizgāju rehabilitācijas procesu līdz galam. Mēs tomēr cīnījāmies par iekļūšanu Eirolīgas “play-off”, bet gribēšana šoreiz bija lielāka par varēšanu. Pēc tam, kad atguvos no traumas un uzlaboju sportisko formu, trenerim jau bija izveidojies sastāvs un spēles plāns, ar kuru viņš darbojās. Piedevām tas notika jau uz sezonas beigām, kad sākās Lietuvas līgas finālsērija.
Karjeras noslēgšanai viens no iemesliem bija tas, ka “Žalgiris” vadība bija nolēmusi atjaunināt sastāvu, bet man, kā vecākam spēlētajam, pēc saraustītas un traumu pilnas sezonas bija aizvien grūtāk atgūt formu un tāpēc līgumu man nepiedāvāja. Kādu brīdi apdomājos, vai vispār ir jēga atkal mainīt dzīvesvietu, no kā cieš arī mana ģimene, doties uz ārzemēm un no jauna 34 gados sevi kādam pierādīt?
Ar ko Tu nodarbojies šobrīd?
Strādāju Teksasas “A & M” universitātē, kur iepriekš esmu studējis un spēlējis, par treneri. Mani uzdevumi – spēlētāju individuālā attīstība. Mācos un aprodu ar jauno arodu. Bet nākotnē vēlos būt treneris kādai profesionālai komandai – kas zina, varbūt atgriezīšos Latvijā, bet jau citās kvalitātēs (iesmejas).
FOTO: eurocupbasketball.com