Bijušo vārtsargu Denisu Romanovu var uzskatīt par visai nenovērtētu spēlētāju. Pārstāvējis tādus Eiropā labi zināmus klubus kā Bukarestes “Dinamo” un Prāgas “Slavia”. Kā otrais vārtsargs. Šobrīd tādus klubus Latvijas futbolisti nepārstāv. Iespējams, Denisam nepaveicās ar savu ēru. Proti, viņš savas karjeras labākos gadus aizvadīja, kad izlasē pirmās lomas spēlēja Andris Vaņins un Aleksandrs Koļinko. Spēles laiks un sniegums izlasē bieži vien ir kalpojis kā pamats Latvijas futbolistu transfēriem. Deniss ārzemēs darbu spēja atrast vairāk kā desmit gadus pēc kārtas, kamēr šobrīd futbolistiem ar Latvijas pasi darbu atrast ir grūtības.
Jurijs Žigajevs aprunājās ar Romanovu. Izvilkām interesantāko no intervijas.
Par Robertu Ozolu
Deniss ir “Riga FC” sistēmas treneris, tādēļ labi pazīst izlasē nule kā debitējušo Ozolu.
“Domāju, ka pēc Pāvela Šteinbora, viņš būs pirmais numurs izlasē. Var piekrist, ka viņa lielākais mīnuss (lai aizbrauktu spēlēt uz ārzemēm) ir augums. Tas ir izdarāms, bet ne ar tādu pasi kā viņam. Ir ļoti maz vārtsargu šobrīd Eiropas klubos, kas ir mazāka auguma. Viņam tāpat kā man ir 186cm augums, bet no pieredzes varu pateikt, ka ir ļoti grūti tikt ievērotam. Nepieciešams izdarīt kaut ko mega, parādīt kaut ko nereālu, lai tevi ievērotu. Robertam tagad var būt lielā iespēja, jo viņš iet uz to, lai būtu pirmais numurs (izlasē) un tad sevi labi pierādīt, lai viņu kāds pamanītu.”
Par attiecībām ar Andri Vaņinu
“Katrs jau situāciju var redzēt dažādi. Viņš tajā laikā (pārstāvot FK “Ventspils”), iespējams, padomāja, ka man ir labas attiecības ar Polu Ešvortu. Toreiz tiešām viņam spēle negāja, Pols nolēma kaut ko pamainīt, es savu iespēju izmantoju, bet attiecības ar Andri sabojājas. Bet tas bija ilgu laiku pagātnē. Šobrīd mēs atkal esam draugi un uzturam kontaktus. Toreiz ar to situāciju viņš slikti tika galā. Kad viņš aizbrauca (uz ārzemēm), tad jau atkal starp mums viss bija kārtībā.”
Par Polu Ešvortu
“Pols bija uzcēlis māju Ventas krastā un bieži ar komandu braucām pie viņa. Nevaru stāstīt visu, kas tur notika, protams. Var teikt, ka ar tādiem pasākumiem viņš mūs sev pievilka. Viņš neļāva nevienam ierasties un treniņu dzērušam, bet viņš zināja, kad var un, kad nevar. Tādēļ viņš arī spēlētājiem tā patika,” par laiku, kad tad vēl gados jaunais brits ieradās trenēt Ventspils komandu.
Par nonākšanu Bukarestes “Dinamo”
“Biju uz pārbaudi citā Rumānijas komandā “Vaslui”, bet nespējām vienoties par kontraktu. Treneris gan teica, ka, lai nepārdzīvoju, ka esmu iepaticies un, ka viņš mani paņems uz savu nākamo komandu. Atgriezos Latvijā uzturēju sevi labā formā un saņēmu piedāvājumu no Bukarestes “Dinamo”, uz kurieni bija pārgājis treneris (Mirča Redniks),” atceras Deniss.
“Uz “Vaslui” braucu uztraucies, tā bija nabadzīga pilsēta pie Moldovas robežas. Neko nezināju, paņēmu līdzi somā divus baltmaizes klaipus. Mazums, kas var notikt, vismaz paēdis būšu,” situāciju atceras vārtsargs.
Vārtsargs nonāca “Dinamo”. Tur gan Denisam priekšā bija Rumānijas izlases pirmais numurs Bogdans Lobonts, kurš tikko bija pārnācis no “Fiorentina.” Romanovs pieminēja, smejot: “Komandā jau smējās: gatavo ādas bikses, jo daudz nāksies sēdēt uz rezervistu soliņa.”
Par izlasi
“Neskatoties, ka biju labos klubos, biju otrais vārtsargs, bet mani vienmēr aicināja uz izlasi. Domāju, tas bija tādēļ, ka nodrošināju labu atmosfēru. Skaidrs, ka vispirms Koļinko, tad Andris (Vaņins) bija pirmie numuri. Man bija mazas iespējas spēlēt, biju pat trešais vārtsargs nevis otrais, bet es vienmēr biju. Nestaigāju apkārt ar drūmu seju, biju jau pieradis pie tādas lomas. Kad no Prāgas “Slavia” aizbraucu uz Azerbaidžānu un atkal biju otrais vārtsargs, es samierinājos. Un, iespējams, tā arī bija mana problēma, ka to pieņēmu. Varbūt tas ir mans raksturs, ka samierinājos, ka tāpat taču ir normāli. Nebiju pārāk dusmīgs, neparādīju raksturu. Negāju prom, lai tikai būtu pirmais vārtsargs…”
Par Indonēziju
Karjeras noslēdzošo daļu Deniss pavadīja Indonēzijā, kur pārstāvēja trīs dažādas augstākās līgas komandas. “Kad ierados pirmajā treniņā, biju šokā, jo reāli, zāle bija līdz ceļiem. Nevarēja redzēt bumbu. Domāju, kur esmu nonācis… Gandrīz sāku raudāt, jo padomāju: viss, tās ir futbolista karjeras beigas, kur esmu atbraucis… Tad vēl nezināju, vai man maksās vai nē, bet pēc tā treniņa, mūsu treneris, kurš bija no Vācijas, pateica, ka nevaram uz tāda laukuma spēlēt. Par naudu nerunāšu, bet bija vērts braukt. Tur arī bija mans lielākais karjeras līgums. Kopumā, man Indonēzijā ļoti patika. Indonēzija pavadīju gandrīz septiņus gadus. Tieši pēdējos gadus tur izbaudīju visvairāk. Pēdējā sezonā tur kļuvu par sezonas labāko vārtsargu, spēlēju tā, kā vienmēr gribēju, bet ar to, 36 gados, arī mana karjera noslēdzās. Parakstīju jaunu līgumu, bet pusgadu komanda tikai trenējas, jo valsts un federācijas strīda dēļ nesākās čempionāts. Sponsori pārstāja maksāt un visus nosūtīja mājās.”
Par mērkaķi…
“Tas bija Indonēzija. Dzīvojām kopā ar Denisu Kačanovu (bijušais Latvijas izlases aizsargs), bet spēlējām dažādās komandās. Kopīgi īrējām māju. Indonēzija ir eksotiska valsts, tur var daudz ko redzēt, īpaši tirgū. Ieraudzījām ļoti mīlīgu mērkaķi. Viņš maksāja 20 dolārus. Deniss ļoti gribēja viņu nopirkt un to arī izdarījām. Nopirkām arī būri. Viņš tiešām bija ļoti mīļš un draudzīgs, bet kad uz naktī ielikām viņu krātiņā, sāka šausmīgi kliegt. Deniss aizgāja pakaļ un pēkšņi klusums. Domāju, ko viņš ar viņu izdarīja. Eju skatīties un redzu, ka viņš būri nolicis blakus savai gultai, bet mērkaķis tur viņa roku. Nākamajā rīta mērkaķi atdevām apkopējai.”
Par mērķi
“Esmu kļuvis par Rumānijas, Indonēzijas, Čehijas čempionu, bet ne reizi par Latvijas, kur visu dzīvi nodzīvoju. Tagad, kā treneris, ceru kļūt par čempionu. Tālāk jau skatīsimies. Varbūt, ja gribēsies kaut ko pamainīt, tad varbūt varētu padomāt par trenera darbu Indonēzijā. Protams, ja ģimene būtu ar mieru braukt man līdzi.”