Tēvs aizsargs, dēls uzbrucējs. To var attiecināt uz bijušo Latvijas hokeja izlases spēlētāju Rodrigo Laviņu un viņa 17 gadus veco dēlu Martinu. Abi jau vairākus gadus strādā plecu pie pleca gan uz ledus, gan atlētikas zālē. Rodrigo Martinam kā tēvs un arī treneris ir iedevis ļoti daudz, un, kā pats saka, kad dēlam būs 18, viņš pārgriezīs nabassaiti. Ikdienā Martins spēlē Latvijas virslīgas komandā HS “Rīga”, bet paralēli treniņus aizvada arī sava tēva piederošajā “NL Pro sports” sporta klubā. Pēc intervijas tapa zināms, ka Martins panācis vienošanos ar vienu no ASV universitātēm, uz kuru dosies tuvāko divu gadu laikā. Ar Laviņiem aprunājāmies, lai noskaidrotu starp abiem kopīgo un atšķirīgo.
Rodi, kāda ir jūsu saikne hokeja laukumā? Zinu, ka Martins spēlē virslīgā pie Oļega Sorokina vadītās HS “Rīga”.
Rodrigo: Es Martinu virzu uz priekšu un dodu padomus. Analizēju viņa spēles, sekoju līdzi. Vasarā viņš fizisko sagatavotību trenē pie manis un fiziskās sagatavotības trenera Viļņa Kluča, savukārt sezonā viņš spēlē HS “Rīga” rindās. Viņš daudz uzklausa un jautā. Vēl viņu dresē opis, viņš ir bijušais desmitcīņnieks, un pie viņa ir armijas režīms.
To, kas Tev pašam karjerā traucēja un nenoderēja, Tu dēlam nemāci?
Rodrigo: Es viņam esmu stāstījis savas kļūdas un teicis, kāpēc tā ir noticis. Informācija viņam ir daudz. Un arī treniņprocesā es esmu strikts.
Rodrigo bija aizsargs, bet Tu, Martin, esi uzbrucējs. Kā šis faktors iet kopā ar taviem treniņiem komandā un tēva padomiem?
Martins: Laikam visi treneri man bijuši aizsargi, lai gan tētis pārzina arī uzbrukuma nianses. Ar to problēmu nav. Dažreiz es viņa treniņos arī pildu aizsarga funkcijas. Man patīk dažādība. Tas arī ir vajadzīgs.
Ko Tu atceries no sava tēva karjeras, un kad viņa spēlēm sāki sekot līdzi?
Martins: Pirmais prātā nāk viņa kautiņš KHL spēlē pret “Vitjaz”. Kad biju mazs, es daudz spēles pa televizoru neskatījos, bet pārsvarā apmeklēju mačus klātienē. Vēl atceros tēva golu pret Maskavas CSKA.
Kādu ceļu Tu plāno iet? Tētis jaunības gados aizbrauca uz ASV un sitās caur zemākajām līgām, bet vēlāk arī ilgi spēlēja labās līgās Eiropā. Rodrigo Tev noteikti pateiks, kā labāk darīt.
Martins: Mēs esam izvēlējušies ceļu caur universitāti – iegūt izglītību un spēlēt hokeju augstā līmenī.
Rodrigo: Viņš ir jau perfekti informēts par to. Tagad ir pavisam citi laiki, manā jaunībā, lai sazinātos ar ASV, uz štatiem bija jāsūta vēstules pa pastu.
Esi izlēmis doties pāri okeānam?
Martins: Es tā ceru. Jāskatās, kāda ir situācija ar ceļošanu un robežām, bet tāds plāns ir.
Rodrigo: Viņš pareizi teica. Cerams, ka tā notiks. Nekad nevar zināt kā karjera virzīsies. Viņam pašam jāizvēlas. Ja viņš tiks universitātē, labi spēlēs un iegūs izglītību, viņš pēc tam varēs izvēlēties – turpināt spēlēt vai arī likt lietā savas iegūtās zināšanas. Protams, var likt arī augstākus mērķus, bet pagaidām sāksim ar šo. Iesim soli pa solim. Vēl gan ir jāpabeidz labi skola.
Kāpēc Martins, piemēram, nedevās uz Šveices junioru līgu?
Rodrigo: Tagad doties uz Šveici jau ir par vēlu. Parasti uz turieni daudzi dodas agrāk, lai nospēlētu piecus gadus un dabūtu vietējā spēlētāja licenci. Bet mēs ģimenē došanos uz Šveici nekad nebijām apsvēruši. Pēc karjeras beigām man bija iespēja Martinu pašam trenēt, bet pēc tam atdevu labās rokās Oļegam Sorokinam uz HS “Rīga”, kur viņam bija iespēja spēlēt. Svarīgi zināt, pie kāda trenera esi nokļuvis. Ja nonāc pie laba trenera, tad viss būs kārtībā. Labs treneris un pārdomāti fiziskās sagatavotības treniņi – tas ir ļoti svarīgi.
Rodrigo, vai tagad šajā vecumā Martinam ir ielikta laba tehniskā un fiziskā sagatavotība?
Rodrigo: Pēdējā laikā mēs esam daudz fiziski strādājuši. Parasti nekad nav laika. Beidzas sezona, tad sākas jaunā, un par fizisko sagatavotību tiek aizmirsts, taču Covid-19 laikā bija daudz brīva laika un sanāca aizvadīt treniņus. Spēles ziņā viņam, protams, vēl jāprogresē. Redzu arī to, ko citi varbūt nepamana. Bieži redzu, ka daudzas nianses jāuzlabo. Viņš nav perfekts uzdevuma izpildītājs, taču hokeja izpratne viņam ir laba. Radošums hokejā ir liels pluss. Es nelidoju mākoņos, un Martins arī to pats apzinās.
Vai Martinā redzi kādu īpašību, kura bija tev kā spēlētājam?
Rodrigo: Viņam ir niknums. Bet viņš slido citādāk nekā es. Par pārējo grūti spriest. Viņš ir pretējs man. Es cenšos iemācīt to, kas man sanāca, savukārt es nevaru izdarīt uz ledus vairākas lietas, ko viņš māk. Hokeja pasaulē ir dēli, kuri līdzinās tēviem, bet es nevaru uzreiz iedomāties konkrētus hokejistus. Es hokeju tagad izprotu daudz labāk nekā tad, kad pats spēlēju. Kad es viņu trenēju, Martins ir lidojis ārā no treniņiem un spēlēm, jo viņš ir mans dēls un nevar atļauties vairāk kā citi. Tas nebūtu taisnīgi pret pārējiem. Arī pie Oļega Sorokina, ar kuru esam labi draugi, no Martina prasa daudz. Es esmu mierīgs, bet citreiz uzsprāgstu.
Martin, kādi ir tavi tuvākie mērķi hokejā? Tu minēji mācības koledžā, bet vai raugies arī tālākā nākotnē?
Martins: Pagaidām tuvākais mērķis ir labi nospēlēt pasaules U-18 čempionātā un tikt NHL draftā. Savukārt koledžā plānoju nospēlēt visus četrus gadus. Redzēsim, kādi pēc tam būs piedāvājumi no komandām.
Rodrigo, Tu atceries sevi 17 gadu vecumā? Vai Martinam tagad ir vieglāk pieņemt lēmumus un izsisties uz augšu?
Rodrigo: Manā jaunībā informācija praktiski nebija pieejama. Kad spēlēju “Pārdaugavā”, aizlaidāmies uz Ameriku, īsti nezinot, kas mūs sagaida. Sapratu, ka Latvijā fiziski es nevaru sagatavoties. Secināju, ka Amerikā būs cilvēki, kas mani pareizi trenēs un sagatavos lielajam hokejam. Kad aizbraucu uz ECHL, pirmajā gadā es no trenažieru zāles negāju ārā. Pēc diviem gadiem ierados izlasē, un biju palicis smagāks, stiprāks un ātrāks. Es biju nobriedis spēlēt ilgstoši. Uz ASV aizbraucām pieci – ar mani kopā arī Aigars Cipruss, Artūrs Kupaks, Pēteris Skudra un Aleksandrs Čunčukovs. Piedalījāmies Free agent camp turnīrā Bostonā un izklausījās tā, ka tūlīt jau būsim NHL. Es bju jaunākais, bet līmenis turnīrā briesmīgs – bokseri uz slidām. Atceros, ka man uzradās aģents un piedāvāja izvēli, kur turpināt karjeru. Viņš jautāja, kur vēlos spēlēt – junioros, universitātē vai PRO līgā? Domāju – protams, ka PRO. Jo es taču esmu atbraucis uz Ameriku. Pat domas par junioriem un universitāti nebija. Teicu: “Rādi, kur man jāiet (smejas).” Kad nonācu ECHL, tur bija bēdīgs skats. Bet mani aizmainīja uz citu komandu, un profesionālajā ziņā bija labāk. Tas man palīdzēja turpmākajā karjerā.
Martinam ir vieglāk, jo vairs nav uz dullo kaut kur jābrauc?
Rodrigo: Viņš jau no mazotnes ir informēts, kādu ceļu mēs ejam. Es dēlam saku, ka ir jādomā ne tikai par hokeju, bet arī par mācībām, un universitātē tu vari nobriest ne tikai kā hokejists, bet arī izvēlēties, ko darīsi pēc studijām. Ja man būtu iespēja vēlreiz atgriezties Amerikā jaunības gados, es noteikti izvēlētos studijas universitātē.