Intervija

Giedrus Gusts atceras laiku “Baronā”: Nepārspīlējot var teikt, ka bijām kā ģimene

Lietuvietis Giedrus Gusts ir viens no panākumiem bagātākajiem spēlētajiem, kurš savulaik spēlējis Latvijā. Viņš ir uzvarējis gan Eirolīgā, gan Eiropas čempiponātā. Piedevām viņš to ir darījis divos piegājienos Rīgas “Barona” rindās, ar kuru izdevies arī sasniegt Latvijas basketbolam vēsturisku panākumu – izcīnīts FIBA kauss (tobrīd pēc spēka trešais spēcīgākais kontinenta klubu turnīrs) – vienīgais starptautiskais panākums pēc neatkarības atgūšanas. “Sporta pils” sazinājās ar Gustu, lai uzzinātu kādas atmiņas viņam palikušas par laiku Latvijā, kā viņš ar tik iespaidīgu CV izlēma par labu Rīgai, kā arī noskaidrotu ar ko viņš nodarbojas šobrīd un kopumā kāds ir bijis viņa dzīves ceļš.

Iepriekš spēlēji Kauņas “Žalgiris” un kļuvi par Eirolīgas čempionu. Arī ar Lietuvas nacionālo izlasi izcīnīji zeltu Eiropas čempionātā. Tāpat spēlēji naudīgajā Rostovas “Lokomotiv”. Kā jau 2005./06. gada sezonā nokļuvi līdz Rīgas “Barons”?

Divi atslēgas cilvēki, kāpēc izvēlējos spēlēt Rīgā, bija Ainars Bagatskis un Ivo Zonne. Ar Bagatski spēlēju kopā Kauņā, bet togad viņš bija spēlējošais treneris “Baronā”. Kad jau atbraucu uz Rīgu uz pārrunām, iepazinu Zonni. Viņš atstāja ļoti labu iespaidu gan par sevi kā cilvēku, gan par kluba organizāciju. Vēl līdz šai dienai ar viņu esam labā kontaktā.

Kādas Tev bija zināšanas par Latvijas basketbolu pirms sāki šeit spēlēt pats?

Kad aģents tev saka variantus, kur piedāvā spēlēt, tu kā spēlētājs sāc vairāk interesēties par konkrēto līgu, klubu un situāciju valstī kopumā. Kad šeit ierados, jau biju lietas kursā, kuri ir vadoši klubi, spēlētāji, u.t.t.

Protams, nemaz nerunājot par izlašu spēlēm. Jūs mūs uzvarējāt 2001. gadā, bet nākamajā čempionātā 2003. gadā arī mums negāja viegli. Zināšanas par Latvijas basketbolu man bija.

Atminos, ka Lietuvas presē pēc 2003. gada spēles, kur Jūs mūs uzvarējāt tikai izskaņā, bija virsraksti – revanšs paņemts, bet gods nav atgūts.

Es ļoti labi atceros tā gada spēli. Tā bija pirmā čempionātā un mums gāja ļoti grūti. Uzvarējām ne bez veiksmes palīdzības. Bez pieklājības frāzēm varu apgalvot – pret Latviju un finālā pret Spāniju bija grūtākās čempionāta spēles. Runājot par virsrakstiem Lietuvas presē, čempionāta laikā spēlētāji tam neseko līdzi. Zinot vēl, cik ļoti pie mums mīl basketbolu, viedokļi ir dažādi. Varbūt arī fanu vidū bija tāds viedoklis, ka Latvija bija nevis vienkārši jāuzvar, bet jāsagrauj. Bet mēs izcīnījām zeltu un mums piedeva (iesmejas). Arī Jums togad bija ļoti laba komanda. Katra izlase smagi trenējās un gatavojās tāda līmeņa turnīram. Neviens taču nepateiks, ka Latvija trenējās mazāk vai gribēja mazāk uzvarēt? Bet veiksme todien bija mūsu pusē.

Vai Tevi kas pārsteidza – līmenis, kluba organizācija vai sadzīve – kad jau sāki spēlēt Latvijā?

Es vienmēr esmu centies pielāgoties katrai jaunajai situācijai, nevis domāt par to, kas mani pārsteidza vai lika vilties. Vai līga ir vājāka nekā domāju vai komanda. Es sevi atdodu par visiem 100% procentiem, neskatoties uz to vai manas espektācijas ir piepildījušās vai nav. Runājot par “Barons” pirmo sezonu, sapratu, ka līmenis te pietiekami solīds, jo sastāvā bija arī citi lietuvieši kā Židrūns Urbonis un Mihails Aņisimovs un arī citās komandās bija labi gan vietējie spēlētāji, gan leģionāri, tāpēc iespaids palika ļoti labs. Pēc tam arī atkal iekļuvu Lietuvas izlases sastāvā uz Pasaules čempionātu un gadu vēlāk ieguvām bronzu Eiropā. Tātad ceļš bija izvēlēts pareizais.

Un pēc “Barona” noslēdzi līgumu ar Maskavas apgabala “Dynamo”. Saprotams, ka finansiālās iespējas nesalīdzināsim ar Latvijas klubiem, bet kas Tev palicis atmiņā visvairāk no tur pavadītās sezonas? Jo stāsti par dzīvi Krievijā vēl līdz šai baltai dienai klejo…

Nosaukumā bija minēts, ka tā ir Maskavas apgabala komanda, bet tas bija pirmais gads, kad klubs pārcēlās un bāzējās pašā Maskavā. Tur arī dzīvojām, trenējāmies un spēlējām. Protams, klubam bija daudz naudas un lielas ambīcijas. Pirmās divas nedēļas gāja ļoti grūti. Maskava tomēr ir metropole. Man ļoti palīdzēja tas, ka labi pārvaldu krievu valodu. Sezonas beigās Ņikita Morgunovs [labi pazīstams krievu centrs] man teica, ka esmu gandrīz kā savējais, jo runāju praktiski bez akcenta.

Bet atmiņā palikušas divas lietas. Vienā no pirmajām reizēm, kad devos uz veikalu, redzēju kā viens gruzīnu izcelsmes vīrietis vienkārši visu acu priekšā pie veikala ieejas sit savu sievu. Skatos un esmu šokā, ka neviens neko lietas labā nedara. Man tas bija nesaprotami, tāpēc iesaistījos situācijā un metos aizstāvēt. Piegāju viņam klāt un atgrūdu. Prasīju: „Ko tu dari? Kāpēc tu sit sievieti?” Viņš uzmetās virsū man un sāka bļaut, ka tā nav mana darīšana. Pa to laiku sieviete aizmuka no viņa prom. Situācija ar to beidzās, bet es pie sevis nodomāju – saucās, atbraucu uz Maskavu. Kas te vispār notiek? Kāpēc es šeit atbraucu?

Otra lieta, es pat teiktu sava veida izaicinājums, bija naudas izmaksas kārtība. Visi līgumi bija juridiski korekti, bet algu izmaksāja skaidrā naudā. Un tā nebija maza nauda. Domāju kā to glabāt (iesmejas). Pirms vakara treniņa ienāk ģenerālmenedžeris un saka, ka pēc tam jānāk uz ofisu, lai saņemtu naudu. Bet treniņu līmenis bija augsts, darba organizācija arī. Zāle nebija liela, bet mājīga. Nebija par ko sūdzēties. Līgas līmenis arī bija augsts. Un pēc divām nedēļām arī pārgāja pirmais šoks, iepazinos ar cilvēkiem un pieradu pie dzīves Maskavā.

Un tomēr – pēc ļoti solīda līguma Krievijā, nolēmi atgriezties Rīgā. Kāpēc tā?

Protams, ka alga bija mazāka, bet cik tieši – neteikšu (iesmejas). Nekad neesmu skaitījis citu naudu un arī par savējo nestāstu. Tas tomēr ir delikāts jautājums. Bet Rīgā mani apmierināja visi apstākļi, tostarp finansiālie. Dzīvoju netālu no “Arēna Rīga”. Senču ielā, labā rajonā. Un, lai arī bija pagājusi vien sezona kopš manas pirmās pieredzes Latvijā, līmenis bija ievērojami audzis. Pie apvāršņa parādījās “ASK Rīga”, neatpalikām arī mēs – paši zināt kādi spēlētāji mums bija: Demetriuss Aleksanders, Daiņus Adomaitis un vēlāk Žoau Batista. Tāpat “Ventspils” un arī pret tabulas vidusdaļas komandām spēles nebija nekāda pastaiga.

Labs bonuss bija Baltijas līga, kur līmenis bija nedaudz augstāks nekā Latvijā, jo tur tomēr spēlēja arī Lietuvas grandi un Igaunijas labākās komandas. Regulāri bija laba spēļu prakse, ja vēl pieskaitām klāt FIBA turnīru.

Komandas sāka uzņemt apgriezienus, ar katru gadu piesaistot aizvien augstākas klases leģionārus un trenerus, veidot [domāts par „ASK Rīga”] vai pārrakstīt savu vēsturi kā “Barons”, uzvarot FIBA kausā. Ļoti žēl, ka brīdī, kad basketbola līmenis Latvijā auga, tas viss nopluka. Diemžēl, daļa no tā visa ir arī bizness un ekonomiskā situācija valstī. Arī Eiropā ir daudz piemēru, kur klubi ar skaļiem vārdiem un bagātām tradīcijām pazūd no basketbola kartes.

Parunāsim par Latvijai vēsturisku notikumu – “Barona” triumfu FIBA kausā. Ko pirms sezonas sagaidījāt no šī turnīra?

Ja godīgi, pirms sezonas neviens par augstiem mērķiem šajā turnīrā nesapņoja un arī no komandas vadības puses nebija konkrēta mērķa. Galvenais uzdevums bija spēlēt Latvijas līgas finālā. Un sezonas sākums nemaz tik viegls nebija – jauni spēlētāji, kuri iepriekš kopā nav spēlējuši, un to varēja izjust uz laukuma. Tāpat arī treneris Kārlis Muižnieks, pie kura spēles filozofijas bija jāpierod. Tomēr tas nav nekas jauns. Ir komandas, kurām nepietiek ar veselu sezonu, lai tiktu skaidrībā…

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mums izvērtās tik sportiski veiksmīga sezonas bija tas, ka komandā izveidojās perfekta ķīmija. Svinējām kopā svētkus, cits cita dzimšanas dienas vai bērnu dzimšanu, bieži gājām komandas vakariņās. Nepārspīlējot var teikt, ka bijām kā ģimene.

Un tā arī mums spēle aizgāja. Gājām no spēles uz spēli, gatavojoties katrai atsevišķi. Lai arī pretī mums stājās spēcīgas komandas [Južnijas “Himik”, “KK Zagreb”, “Cholet Basket” un Rostovas “Lokomotiv” bija pazīstamākās], varēja just, ka tās mūs līdz galam nenovērtēja un mēs to izmantojām. Daudz kur palīdzēja arī veiksmes faktors, jo tikpat labi mēs varējām neiekļūt pamatturnīrā. Atgādināšu, ka mums vēl bija jāspēlē kvalifikācijā, kur sīvā cīņā uzvarējām klubu no Izraēlas (“Iscar Nacharia” – 81:77 un 80:82). Neviens sev kaklā medaļas nekārā arī, kad iekļuvām „Final 4”. Visi gatavojās pēc ierastās rutīnas. Protams, emocijas bija, jo tomēr tas ir fināls un bija iespēja paveikt ko īpašu. Un finālā pret “Dexia Mons Hainaut” uzvarējām tikai ar punkta starpība. Viens moments citādāks un viss varēja beigties pretējā virzienā… Tā teikt, tajā sezonā viss salikās tā, lai mēs uzvarētu. Un mēs savu iespēju izmantojām.

Vai saņēmāt arī prēmijas par izcīnīto kausu?

Atsevišķu prēmiju par šo nebija. Katram individuāli bija atrunāts līgumā par ko un cik viņš saņem bonusā.

Kā nosvinējāt?

Ļoti labi (iesmejas). Paskatoties fotogrāfijās, bija redzams, ka vismaz ceturtā daļa zāles bija latviešu. Pasvinējām kopā ar faniem uz vietas un nedaudz arī Latvijā. Bet kā profesionāļi. Sezona jau nebija beigusies un mums priekšā bija Baltijas līga.

Visi zina, ka Rīgā ir diezgan jautra nakts dzīve. Vai pašam arī sanāca to kādreiz izbaudīt?

Protams, ka sanāca. Ir tāds teiciens – savs laiks darbam, savs atpūtai. Un tā arī bija. Zini, kad smagi strādā un tev iedod brīvo laiku, tad, protams, ka vēlies nedaudz no tā visa atiet. Tāpēc arī bija reizes, kad izbaudīju Rīgas nakts dzīvi (iesmejas). Bet tajā pašā laikā vienmēr biju treniņos un tas viss aizritēja bez problēmām.

Kuri bija jautrākie puiši komandā? Nerunāju par nakts uzdzīvi, bet ikdienā.

Ierastie aizdomās turamie – Kaspars Bērziņš un Armands Šķēle (iesmejas). Bet tiešām – ikdienā viņi vienmēr bija pozitīvi un jautri. Mazāk jokus plēsa Aleksanders un Adomaitis, bet viņi arī bija jautri puiši. Kā jau tas normālu vīriešu komandās mēdz būt, ja jaunie nedaudz nokļūdās, tad pieredzējušie viņus parausta aiz mēles. Parasti jau tieši jaunākie bija tie klusākie.

Atgriezīsimies pie nopietnākām tēmām. Par Rīgas derbiju – ASK pret “Baronu”. Arēna bija pilna. Saprotams, ka Lietuvā “Žalgiris” pret “Rytas” bija kaut kas iespaidīgs, bet tomēr – lūdzu, salīdzini.

Zini, arī Lietuvā vairāk tie nav tik principiāli. Agrāk gan – uz laukuma bija daudz asākas spēles un arī fani savā starpā pat kāvās. Tagad tik izteikti nav, bet ir jūtams, ka tās ir nedaudz citādākas spēles. Savukārt Rīgā mūsu laikos, protams, spēles ar ASK bija īpašākas. Divi Rīgas klubi ar ambīcijām. Papildus eļļu ugunij piedeva arī tas, ka mēs “Baronā” bijām divi lietuvieši, savukārt ASK rindās treneris bija Ramūns Butauts un spēlēja arī aizsargs Andrius Mažutis. Pat atceros kā LBL fināla pēdējā spēlē bijām tā iekarsuši, ka sākām grūstīties un paķēru viņu aiz kakla un mani izmeta no zāles (iesmejas). Bet spēles bija labas – vienalga tas bija fināls vai regulārās sezonas mačs. Bija īpašākas sajūtas un spēles noteikti bija daudz asākas. Un arī fani iedeva lielisku atmosfēru, jo zāle bija pilna.

Giedrus Gusts pret tautieti Andrusu Mažuti
Foto: LETA

Kuras spēles “Barons” kreklā tev visvairāk palikušas atmiņā?

Noteikti FIBA kausa fināls, jo biju daļa no Latvijas basketbola vēstures un iepriekš minētā LBL fināla pēdējā spēle, pēc kura palikām par čempioniem. Uzvarēt Latvijā bija principa jautājums. Piedevām iepriekš spēlē par bronzu Baltijas līgā bijām viņiem zaudējuši. Tiesa, es gan nespēlēju traumas dēļ. Neko jaunu nepateicu – abās virs galvas pacēlām kausu, tāpēc arī palika ļoti atmiņā (iesmejas).

Cik Tev svarīgs kā sportistam bija Latvijas tituls?

Ļoti svarīgs! Tas tomēr ir kaut kas! Tas nav uzvarēt atsevišķā turnīrā, bet gan pēc garas sezonas, kurā izlieti daudz sviedri, iegūti daudz zilumi, kļūt par čempionu ir īpašas sajūtas. Nevajag novērtēt par zemu to, ka esi Latvijas čempions. Esmu priecīgs, ka man ir arī šāds tituls.

Tituls rokās, sezona galā. Pašam gājis ļoti labi – gan individuālā statistika bija laba, gan kļuvi par FIBA kausa “Final 4” vērtīgāko spēlētāju. Bet tomēr “Baronu” nepameti. Kādi Tev bija piedāvājumi karjeras turpinājumam?

Šobrīd man grūti atcerēties, ir pagājis ilgs laiks un ar tām lietām nodarbojās aģents. Taču neredzēju iemeslu iet prom. Bija ļoti labas atmiņas par aizvadīto sezonu, dabūju arī algas palielinājumu un klubs ieguva tiesības spēlēt ULEB kausā, kas bija solis augšup. Nav viena iemesla, kāpēc izlēmu palikt vēl gadu. Tas bija apstākļu kopums – labs kolektīvs, kluba prezidents, skaista pilsēta, kur mīl basketbolu un arī mājas netālu, kad bieži var satikt savējos tuviniekus.

Beigās gan pelnrušķītes stāsts ilgi neturpinājās aprāvās pēc pussezonas un biji prom…

Godīgi sakot, un šobrīd nemeloju (iesmejas), man īsti nebija skaidri visi apstākļi. Vai nu komandai ar budžetu radās problēmas, vai viņi vienkārši tā nolēma, protams, arī vispasaules ekonomiskā krīze deva savi artavu. Tāpat par mani interesi izrādīja Grieķijas klubs, kur arī nav slikti spēlēt – silts klimats, saule un jūra, un labs basketbola līmenis. Tā viss sakrita. Bet bija žēl atstāt komandu, ar kuru tik daudz kopā piedzīvots, sezonas vidū. Iepriekš vienmēr biju nospēlējis visur, kur biju, līdz galam. Un tā arī palika mana vienīgā tāda reize karjerā.

Latvijas presē parādījās ziņas, ka Tev gribēja samazināt algu par 40% un iemesls – nepārliecinošais sniegums. Vai Jums ar kluba vadību par to neradās konflikts?

Zini… (viegla nopūta) Es vienmēr esmu zinājis, ko es varu izdarīt, kāda tipa spēlētājs esmu, un kādas ir manas stipras un vājās puses. Protams, bija spēles, kur nenospēlēju pārāk labi. Bet no otras puses – ko nozīmē, ka nespēlēju pārāk labi? Neiemetu punktus? Visu savu karjeru esmu varējis darīt tās lietas, kas nepieciešamas komandai, lai tā uzvarētu. Un ne vienmēr tas izpaudās gūtajos punktos, savāktajās bumbās vai piespēlēs. Domāju, ka klubam pienāca nedaudz grūtāki laiki ar naudām, bet mana spēle bija kā iegansts, lai uzsāktu sarunas par algas samazinājumu. Varu pat atklāt, ka līdzīgas runas bija arī iepriekšējās sezonas sākumā, kad runāju ar kluba prezidentu un man jautāja: „Tev maksā tik un tik, bet tu punktus nemet? Daudzi pelna mazāk, bet met vairāk.”  Es viņam atbildēju, ka man nav nekas pretī, ja iemetu tikai divus punktus, bet mēs uzvaram. Un mēs ar viņu sapratāmies. Spēlētājam jābūt gatavam uz sezonas svarīgākajām spēlēm. Un redzi, beigās bija rezultāts. FIBA kausā ieguvu MVP balvu. Bet tās ir normālas attiecības profesionālā klubā starp darba devēju un padoto.

Gusts pēc “Barona” laikiem, neskaitot pieminēto Grieķiju, paspēja uzspēlēt vēl Polijā, Igaunijā un Lietuvā, kur arī noslēdza profesionāļa gaita 2016. gadā Alītas “Dzūkija” rindās.- red. piezīme.

Tavā CV ir arī īslaicīgs ieraksts kā trenera asistentam Alītā, kas palika arī vienīgais. Vai Tev nemaz nebija domas uzsākt trenera karjeru?

Par trenera asistentu strādāju vien divus mēnešus. Biju palīgs pazīstamajam slovēņu trenerim Andrejam Urlepam. Pēc tam klubā mainījās situācija un atbrīvojās ģenerālmenedžera postenis. Prezidents man prasīja vai nevēlos ieņemt šo vietu un mani tas uzrunāja, jo es sapratu, ka basketbolā visvieglākais darbs ir būt par spēlētāju. Pats grūtākais – būt par treneri. Savukārt menedžments ir pa vidu.

Paralēli jau karjeras laikā VDU [„Vitauta Dižā universitāti” – tiešs tulkojums no lietuviešu valodas] ieguvu bakalaura grādu biznesa menedžmentā, savukārt pēc tam maģistra grādu mārketingā un pārdošanā. Manuprāt, tas ir vislabākais iegūto zināšanu apvienojums. Pēdējos trīs gadus esmu apguvis arī praktiskās iemaņas, vienlaikus esot arī basketbolā.

Kopš 2018. gada esmu Lietuvas Basketbola federācijas biedrs un Lietuvas sieviešu līgas direktors. Jau trešo gadu veidojam kopēju līgu ar Latviju un Igauniju. Lēnā garā attīstāmies. Būsim atklāti, sieviešu basketbols lokālā līmenī Baltijas valstīs nav diez ko populārs. Varbūt Latvijā pastiprinātu interesi var izraisīt vien „TTT Rīga”, jo spēlē Eirolīgā. Principā mums visām Baltijas valstīm sieviešu basketbolā ir jārisina vienas problēmas. Tāpēc uzskatu, ka mums, kaimiņiem, ir jāstrādā kopā. Un šobrīd dodamies pareizā virzienā.

Un noslēgumā provokācija – Jūs, lietuvieši, vēl aizvien basketbolā kopumā uz mums skatieties no augšas?

(Iesmejas) Zini, mēs visus cienām. Jums ir vairāki NBA un Eirolīgas spēlētāji. Ja spēsiet sapulcēt uz lielajiem turnīriem visus labākos, panākumi neizpaliks. Nezinu, no kurienes nāk šī doma, ka mēs skatāmies no augšas. Iespējams, tas ir no fanu puses, bet katram ir savs izglītības līmenis. Katrā ziņā mēs latviešus ļoti cienām, ceru, ka tas ir abpusēji (iesmejas). Mēs esam braļukas [lietuviešu valodā – brāļi]. Mēs esam brāļu tautas un mums ir jāturas kopā un viens otru jāatbalsta.

FOTO: LETA

Izsaki savu viedokli

Atstāj savu viedokli

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Populārie

Augšup