Sandis Kleins par karjeru pēc Brieža – kaukāziešu grūto raksturu un pieredzi ASV (1.daļa)

Sanda Kleina vārds Latvijā atpazīstams kļuva vienlaikus ar Maira Brieža. Un kā nu ne – strādājot plecu pie pleca, tika sasniegta pasaules boksa elite. Šķita, ka šis duets būs nešķirams, bet dzīvē neko nevar paredzēt. Pagājuši vairāk nekā divi gadi kopš Kleins vairs nav Brieža treneris, taču bez darba viņš nav palicis.

“Sporta pils” aicināja Kleinu uz sarunu, kurā viņš dalījās iespaidos par karjeras attīstību pēc sadarbošanās ar Latvijas labāko bokseri. Treneris stāsta par pieredzi ar Ingušijas republikas bokseriem, redzēto ASV slavenā Floida Meivezera zālē, kaukāziešu karstajām asinīm, drastiskajām svara zaudēšanas metodēm un daudz ko citu.

Intervijas pirmā daļa.

Pastāsti, lūdzu, par savu pieredzi pēc darba ar Mairi.

Strādāju ar latvieti, smagsvaru Milanu Volkovu aptuveni astoņus mēnešus. Kāpēc ar Milanu neizdevās sadarbība? Domāju, ka viņš bija vēl pārāk jauns un maz pieredzējis, un nebija gatavs tam līmenim. Nesen runājām un viņš man atzinās, ka tikai tagad, pēc diviem gadiem, ir sapratis, ka tobrīd vēl nebija gatavs profesionālajam boksam.

Pēc tam parādījās labs piedāvājums no Krievijas, precīzāk – Ingušijas republikas bokseriem. Viņiem abiem bija ļoti nopietnas cīņas ASV. Ismaels Alijevs (līdz 61,3kg) cīnījās ar Patriku Deju, kurš vēlāk, diemžēl, pāragri aizgāja no šīs pasaules, bet Isas Čaņijeva pretinieks (līdz 69kg) bija Ričards Komī. Pats treniņu process bija ļoti saraustīts, jo bija problēmas ar vīzu iegūšanu, tāpēc daudz trenējāmies Rīgā. Pēc tam braucām uz Maskavu, Poliju un tikai tad uz ASV, Lasvegasu. Kāpēc Lasvegasa? Jo tur ir ar ko sparingot. Var uzkrāt labu pieredzi pirms svarīgām cīņām.

Arī pats ieguvu vērtīgu pieredzi Krievijā, jo sanāca pastrādāt kopā ar daudz labiem treneriem un uzkrāt jaunas zināšanas. Viņi strādājuši kopā ar čempioniem amatieru boksā un bija interesanti uzzināt kā viņi skatās uz atsevišķām niansēm un paņemt kaut ko sev. Bet pa lielam boksa sistēma visur ir teju vienāda, atšķiras tikai detaļas, un kā katrs to redz.

Biju dzirdējis, ka par taviem pakalpojumiem interesējusies arī Maika Peresa [Briedis viņu uzvarēja Supersērijas pirmās sezonas pirmajā cīņā] komanda.

Mairim iepriekš bija tāds menedžeris Als Siesta, kurš man piedāvāja viņu trenēt. Jau pēc Maira cīņas ar Peresu viņa komanda man izteica “it kā” piedāvājumu. Es gan domāju, ka tas bija vairāk kā joks domāts. Savukārt vēlāk jau izskanēja konkrēts piedāvājums braukt uz Īriju un ar viņu strādāt, jo viņa menedžeris bija īrs. Boksā ļoti svarīga ir komunikācija starp treneri un atlētu, bet mums bija valodas barjera. Atzīšos – nepārvaldu tik labi tās valodas, bet ar tulka starpniecību nekas nopietns nesanāktu. Un esmu sapratis arī to, ka ļoti lielu lomu spēlē atšķirīga mentalitāte. Latviešiem tā ir mierīgāka, kaukāziešiem karstasinīgāka, bet kubiešiem – vēl citādāka. Un boksā tas ir svarīgi. Lai gan ar kubiešiem neesmu strādājis, pieļauju, ka tur varētu būt kas līdzīgs, kā ar kaukāziem.

Saprotams, ka Lasvegasa ir Lasvegasa ar savām treniņu iespējām, bet kā Tu salīdzinātu apstākļus Latvijā un Krievijā?

Lielas atšķirības nav. Infrastruktūra un pārējais principā ir kā pie mums. Vienīgi sparinga partnerus ir vieglāk atrast, jo, pirmkārt, loģiski, ka tur ir lielāka masveidība, otrkārt, viņiem amatieros ir vairāki augsta līmeņa bokseri, it īpaši vieglākajos svaros. Latvijā īsti nav ar ko sparingot. Bet arī Maskavā ir vien divi vai trīs bokseri, ar kuriem var mēģināt trenēties, bet arī viņi nav tādā līmenī, lai varētu gatavoties pasaules līmeņa cīņām.

Savukārt Lasvegasa – tas ir cits līmenis. Tur ir trīs top zāles, kur visi trenējas – “City Boxing Club”, “Mayweather Gym” un “Top Rank”. Nav tā, ka kāds trenētos tikai vienā zālē, bet to dara visās trīs. Kā piemēru var minēt Rolando Romero, kurš cīnījās ar mūsējo Andreju Ahmetovu [zaudēja otrajā raundā]. Viņš trenējās pie visiem un vēl arī privātajiem mājās, kur uzlūdza arī mūs. Divās garāžās nolikti maisi, ir arī rings. Kur tik tu neaizbrauc, visur trenējas. Tur ir daudz labu bokseru ar lielu pieredzi. Kur tik neaizgāju, priekšā bija kāds, kuru biju redzējis televīzijā vai “youtube”. Boksa kultūra ir pavisam cita. Viņiem ir pavisam citādāka pieeja un domāšana un boksēšanas stils. Kā notiek pie Meivezera tēva. Aizej uz zāli un saki, ka gribi trenēties. Viņš uzvelk “ķepas” un prasa, lai tu uzsit “džebu”. Ja tu to nevari normāli uzsist, tevi tālāk nekur nelaiž. Mācies “džebu”, kamēr iemācīsies pareizi sist. Tev nemaz nesāks nekādas kombinācijas mācīt. Ja nav “džeba”, tu esi nabags, tev nav nekā. ASV iepazinos ar Endrjū Tabiti [arī piedalījās Supersērijā, bet pusfinālā piekāpās Brieža nākamajam pretiniekam Junieram Dortikosam], bet viņš pie Meivezera tēva neiet trenēties. Prasu, kāpēc tā? Viņš atbild: “Viņš man visu laiku daudz liek strādāt ar “džebu”, man nav interesanti”. Bet redzam, ka viņam reāli arī tas nav, tāpēc jau arī zaudēja Dortikosam. Starp citu, Rīgā ar viņu pēc tam sarīkoju vakariņas un ielaidu zālē trenēties. Pats gan netrenēju, bet kontakts izveidojās labs.

Un kādas ir darba metodoloģijas atšķirības Krievijā un ASV?

Maskavā pabiju Andreja Bupasa zālē. Tur notiek līdzīgi kā pie Meivezera – taisa “youtube” saturu, vingrinājumus uz ātrumu, bet arī krieviem ir ļoti daudz privātie treniņi, kur nemaz netiek darīts tas, kā tiek publiski demonstrēts. Bupass sevi ir labi izreklamējis, jo pie viņa brauc trenēties teju puse Krievijas. Tā tiek pelnīta nauda. Ja paskatāmies, cik tad pie viņa pasaules čempionus var sastapt? Nevienu! Naudu viņš pelna ļoti daudz gan uz privātajiem, gan kad atbrauc bokseri no citas pilsētas, kas uztaisa īsu treniņu nometni un viss. Krievijā bokss ne tuvu nav tādā līmenī kā ASV, bet, protams, talantu tur netrūkst. Tomēr milzīgas atlases iespējas. Cits jautājums – kā ar to tiek strādāts.

Cik vispār daudz naudas ir Krievijas boksā? Un kā tur notiek sportistu atbalstīšana, savējo “bīdīšana”?

Protams, ir atbalsts no federācijas, bet konkrēti tos divus bokserus, kurus es trenēju, atbalstīja privāts un turīgs uzņēmējs. Viņš sponsorē šos puišus un ar viņa palīdzību Čaņijevs tika līdz pasaules ranga top 10.

Daudz kas balstās uz privāto atbalstītāju pleciem. Nav tā, ka par visu parūpēsies federācija. Šajā gadījumā bija tā, ka viņš ir Ingušijas patriots un gribēja palīdzēt savējiem tautiešiem izsisties. Nevienam citam viņš savu naudu nedod un nepalīdz, jo grib lai kāds no ingušiem kļūst par pasaules čempionu. Bijām diezgan tuvu, bet diemžēl mazliet pietrūka. Lai arī amatieros savākts solīds skaits cīņu, ap 260, tomēr profesionāļos uz to brīdi bija tikai 10. Un te iespēja jau cīnīties par IBF (International Boxing Federation) jostu. Kamēr Komī jau divas reizes bija cīnījies par titulu. Bet tas ir bokss. Ar vienu sitienu aizķēra, pazuda koncentrēšanās, bet Komī labais sitiens ir ļoti labi pazīstams un ar to viss beidzās.

Tenisā nereti tiek piekopts tāds modelis – parādās kāds turīgs investors, kurš iegulda sportistā naudu, tiek parakstīts līgums, ka no konkrētas ranga vietas investīcijas jāsāk atmaksāt. Boksā tāds modelis nestrādā?

Boksā viss ir citādāk. Tur vairāk balstās uz personīgajām attiecībām un simpātijām. Ja tu man esi čoms, tu trenējies, bet man ir nauda, un mēs esam vairāk pazīstami vai caur kādu paziņu, tad es tevi atbalstīšu, jo man tas sporta veids patīk. Bet tāda investīciju atpakaļ prasīšana īsti nenotiek. Ja nu vienīgi sportists aiziet tālu un kļūst par čempionu. Tikai tad par to var sākt runāt. Ja netiec līdz titulu cīņām, ko no tevis var paprasīt? Varu nosaukt konkrētas summas. Kad Čaņijevs cīnījās par IBF titulu ar Komī, viņa honorārs bija 180 tūkstoši dolāru. Arī Alijevs cīnījās par jostu, bet daudz zemāka ranga un saņēma 20 tūkstošus dolāru. Lūk, cik liela starpība!

Vai tad vispār atmaksājās tādas cīņas? Lidošana, dzīvošana, treniņi, u.t.t.

Nē, tik traki nav. Atmaksājas, bet peļņa nav liela. Pie tam Amerikā nav jāmaksā par sparingiem. Lielākā daļa čaļu nāk uz zāli un boksē par brīvu. Tas nav tā, kā bija ar Mairi, ka mums bija jāmaksā sparinga partneriem, jo Latvijā vienkārši viņu nav. Tur visi nāk uz zāli un grib sevi pierādīt, pārbaudīt. Un tur ir no kā izvēlēties. Bija interesants atgadījums ar Čaņijevu. Viens afroamerikānis pienāca pie mums un saka, ka dzirdējis, ka mēs varam samaksāt par sparingu. “Cik dosiet,” viņš prasa, bet es atbildu: “100 dolārus. Bet cik raundus tu vari nostāvēt?” Viņš uzreiz: “Par 100 dolāriem – cik jums vajag!” Bet viņš tiešām labi boksēja un sevi labi parādīja. Es viņam jautāju, kurš viņš ir reitingā. Bet viņš nemaz nebija nekādā reitingā! Izrādās, ka ikdienā strādā par pastnieku. Sākumā neticēju, domāju, ka muld kaut ko. Vēlāk noskaidroju, ka tā ir taisnība. No rīta sešos ceļas un izvadā pastu un pēc tam nāk uz zāli un trenējas. Bez trenera, jo viņam vienkārši patīk bokss. Latvijā viņš jebkuru džeku līdz 61 kilogramam uzvarētu bez variantiem! Bet ASV viņš nevienam nav interesants. Un tādu kadru tur netrūkst. Tas vien parāda, kāds tur ir līmenis.

Paturpini par gatavošanos uz Dalasas cīņu šovu.

Kopumā bijām ASV trīs ar pusi nedēļas. Process bija tāds – vienu dienu esi Meivezera zālē, jo tur būs vairāk vieglā svaru bokseru, kas mums vajadzīgi. Labi tur sevi parādījām un mums uzreiz piedāvā – “Top Rank” ir viens labs bokseris, ar ko jums būtu interesanti patrenēties, tad mēs dodamies tur. Attieksme ir ļoti solīda. Beidzās sparings un mums nāk klāt un pasakās, ka mēs atbraucām un kopā trenējāmies. Ja tu vietējiem iepatīcies, tad ir atsevišķi treniņi privātajā villā, ko jau pieminēju. Mūs uz turieni uzaicināja ļoti pazīstams treneris Ismaels Salas, kurš ir trenējis aptuveni 20 pasaules čempionus dažādās svara kategorijās. Kad tu esi pabijis tādā apritē, ļoti daudz ko iemācies. Piemēram, cik tur lielu uzmanību pievērš klinčam – atstrādā precīzas kustības, kad esi tuvcīņā, kā izej no tās situācijas, vai vari no tādām epizodēm gūt sev papildus labumu, pareizi nogurdinot pretinieku. Man tiešām pavērās pavisam cits redzējums uz boksu pēc šīs pieredzes. Tā ir pavisam cita pasaule. Vienalga, kurā zālē ieej, ir kāds pasaules čempions. Visur. Jo jostu ir daudz, svara kategoriju arī, bet visu laiku sastapāmies ar kādu pasaules top līmeņa bokseri.

Katrā zālē strādā vismaz pa trīs treneriem – asistentiem. Domā, ka Floida tēvs pats tur “ķepas”? Ne tak! To dara citi. Varbūt tikai kameras priekšā (smaida). Kad pats esi tajā apritē un redzi, kā viss notiek, tas ir pavisam citādāk, nekā, piemēram, tas tiek atspoguļots”“youtube”. To, ko rāda publiski, tā dzīvē viņi vispār netrenējas. Piemēram, Floidam, ko bieži rāda, kā tur “ķepas” un viņš sit uz ātrumu. Es nevienu reizi neredzēju, ka kādam tā darītu.

Uz turieni brauc arī bokseri no Japānas un līdzi ņem filmētājus, kas visus treniņus iemūžina. Kā kustās ķermenis un kājas, kā iesildās, tehniski sit, u.t.t. Lai pēc tam jau savā valstī varētu mācīt to tālāk.

Ar pašu Floidu Meivezeru nesanāca iepazīties?

Neizdevās, jo viņš dzīvo Losandželosā un uz zāli tad nenāca. Ar tēvu gan, bet nebija nekā tāda, ko īpaši no viņa pamācīties. Ja nu vienīgi kā pareizi izpildīt “džebu”, kas ir pamatu pamats. Zini kā, Latvijā jau visi domā, ka to māk. Kas tad tur ir? Bet nē, Latvijā neviens īsti to nemāk. “Džebam” ir ļoti daudz momenti, kas jāievēro, lai to varētu sauktu par pareizi izpildītu. Tas nav, kā varbūt kādam liekas – izmet kreiso roku vai kreilim labo un pasper mazu solīti uz priekšu. Kā kādreiz to mācīja pie spoguļa. Tur ir jābūt pareizai un laicīgai ķermeņa kustībai, kā arī izjūtai. Tam visam pamatā ir dziļāka doma un to arī Floida tēvs māca.

Kā gāja Dalasā, kur notika cīņas?

Interesanti. Iepazinu daudz cilvēku. Timotiju Bredliju, kurš ir pazīstams komentētājs. Viņš no mums paņēma interviju. Tāpat Andrē Vordu. Abi strādā “Top Rank” labā. Starp citu, Bredlijs pēc tam savā tviterī ierakstīja, ka viņš nesaprot, kā Alijevam varēja piešķirt zaudējumu, jo viņš ringā izskatījās daudz labāks. Tur vienkārši “notiesāja” kā vajag. Jāuzvar ar drausmīgāko pārsvaru, lai piešķirtu uzvaru, ja neesi vietējais.

Bija ļoti daudz pasaulē pazīstamu seju, kuras varēja redzēt dzīvē. Tajā pašā šova cīnījās Vasīlija Lomačenko nākamais pretinieks Teofano Lopess, Oskars Valdess, Sergejs Kovaļovs un citi. Vakara galvenā cīņā bija Kovaļovam. Arī ar viņu varēju parunāt kā ar savējo. Vārdu sakot – pieklājīga kompānija (smaida).

Un pēc šī šova sapratu, kāpēc ASV tik ļoti cieņā ir vieglie svari. Lai arī viņu svars ir no 58 – 61 kilogramam, bet sit kā smagsvari. Ja aiztaisītu acis un pēc skaņas būtu jānosaka, kādi svari sitās, goda vārds, liktos, ka tie ir smagsvari. Un cilvēkiem patīk, ka ringā ir ātrums un ļoti spēcīgi sitieni. To es tikai tagad sapratu.

Par tiesāšanu – tā jau boksā, diemžēl, ir ierasta prakse?

Protams, tā ir daudz kur. Tiesneši ilgāk atskaita sekundes nokdauniem, ļauj ilgāk atgūties un ir vēl citas nianses kā pavelk. Tomēr tam nevajag pievērst lielu uzmanību un velti tērēt enerģiju. Jādomā par pozitīvām lietām, un ko tu varēji izdarīt citādāk, lai uzvarētu. Ja uzvari pārliecinoši, tad neviens uzvaru neatņems.

Kādas vēl funkcijas Tu pildīji ingušijas bokseriem?

Tikai trenēju gan fizisko, gan atbildēju par boksa lietām. Visas formalitātes, kā arī viesnīcu un ēdināšanu kārtoja menedžeris vai “Top Rank”, kas rīkoja šo konkrēto cīņu šovu. Deva arī dienas naudu. Vienkārši pasaki, kur atrodies, un tev sakārtos biļetes. Ja ne uz reiz, tad pēc tam iesniedz čekus un tev atmaksā. Ja atlido ātrāk, tad, protams, ka pašam jāmaksā par sparingiem, bet pēdējā nedēļā pirms cīņās par visu ir samaksāts. Uzņemšana bija ļoti augstā līmenī. Tādā ziņā ne par ko citu kā par treniņiem un cīņu nav jādomā.

Varbūt vari salīdzināt Supersērijas šovu ar to, kur bijāt Dalasā pēc organizācijas līmeņa?

Esmu bijis vairākās vietās, tāpēc varu salīdzināt. Šovs norisinājās Amerikāņu futbola komandas Dalasas “Cowboys” arēnā. Viņiem ir vesels komplekss, kur mēs arī dzīvojam. Tur tiešām viss bija ļoti kruti, ja runājam sarunu valodā. Bet pārējais – stipri līdzīgi kā taisīja Supersērijā. Lielie ekrāni, šova elementi, kā arī atmosfēra – visi bļauj, kurš nu kuru atbalsta.

Kas iekrita acīs – arēna jau ir diezgan pilna sākot no vakara pirmajām cīņām, savukārt pie mums, Latvijā un Eiropā, vairāk cilvēku savācās uz noslēdzošajām cīņām. Skatītājus uzrunā arī tas, ka praktiski visas cīņas noslēdzas ar nokautiem. Ilgu cīņu ir maz. Interesanti ir arī, kā viņi pārdod cīņu translācijas. Vienu cīņu rāda ESPN, bet citu ESPN+. Dažas tu vari noskatīties līdz galam par brīvu, bet, piemēram, Kovaļova cīņa bija par maksu.

Pievērsīsimies treniņu specifikai. Iepriekš strādāji ar Mairi un Milanu, kas ir smagākajos svaros, bet te pārgāji uz 30 un vairāk kilogramus vieglākiem. Cik viegla vai grūta ir šāda pāreja?

Tas tiešām ir interesanti. Kad beidzu strādāt ar Mairi, par vieglā svara bokseriem praktiski vispār neko nezināju. Protams, reitingos orientējos, bet ne specifiski. Bet man tas dzīvē iedeva jaunu izrāvienu, lai es ko mācītos. Katra cilvēka organisma, arī atkarībā no svara, reakcija uz slodzēm un pārtiku ir savādāka. Tiesa, ingušijas puiši pirms mēs sākām strādāt jau bija labā fiziskajā formā un tāpēc viņiem bija vieglāk izturēt sagatavošanās posmu, ko biju izveidojis. Viņiem apakšā bija laba bāze un pieklājīgi fiziskie rādītāji. Analīzes bija labas – hemoglobīni un testeroni bija pietiekami un nebija nepieciešami tik daudz papildus vitamīni. Viņi arī dzīvo citā klimatā – kalnos. Alijevs vispār ir dzimis un audzis kalnos, 2000 metru virs jūras līmeņa. Izturība un pulss sparingos ir pavisam savādāks. Bet vispār bokss vieglajā svarā ir pavisam cits. Tomēr lielos vilcienos sistēma ir tā pati. Visu pamatā ir fiziskā sagatavotība. Kā tu izsitīsi kārtīgu kombināciju, ja tev nav spēks un izturība? Vienalga, cik tehnisks esi, bez fiziskā ātri piekusīsi.

Tur ir cits ātrums un kustības, bet galvenais paliek tas pats. Tāpat garākas sērijas var sist tikai tad, ja pretinieks ir noguris vai viņam zudušas koncentrēšanās spējas. Vai arī esi trāpījis precīzu sitienu un pretinieks ir “aizpeldējis”. Tādos brīžos var iet un daudz uzbrukt. To var salīdzināt ar skriešanu. Ja maratonu iesāk pārāk ātrā tempā, līdz galam to nenoskriesi. Tas pats ar sitieniem – ja iesāksi nepareizi, pēc tam jau būs daudz grūtāk no tiem gūt kādas priekšrocības, jo nevajadzīgi tiek patērēta enerģija.

Un abiem ingušiem ar šo bija problēmas, jo viņi grib baigi uzraut tempu jau no paša sākuma. It īpaši Čaņijevam cīņā ar Komī, kad gribēja visu atrisināt jau pirmajos raundos. Pie tam viņš nav tāds atklāts “punčers”. Jā, ir spēcīgs sitiens, laba kāju darbība un izturība, bet “izslēgšana” nav viņa firmas zīme. Bet visi kaukāzieši ir ļoti karstasinīgi. Tu viņam pasaki vienu, bet šis dara ko citu. Vienu sitienu izlaiž un uzreiz grib atspēlēties – mesties virsū un nosist pretī. Viņš nedomā tik daudz ar galvu un neanalizē – kāpēc tika izlaists tas sitiens, kas jādara, lai vēlreiz neizlaistu, u.t.t. Nav tik liels boksa IQ. Protams, no tā nekas labs sanākt nevar. Pretī nober vairākas sērijas, īsti nemaz netrāpot, un tad redzu kāds viņš atnāk uz stūri – rokas un kājas piedzītas, pats aizelsies. Jo par daudz ir izlikti spēki. Ar to jau atšķiras visi top bokseri – viņi prot domāt un analizēt ringā notiekošo pēc izlaistiem sitieniem. Viņi aizdomājas – varbūt es biju pārāk tuvā distancē, biju nepareizi pagriezies, šī vai tā kombinācija nestrādā, kad ir jāiet un kad nav jāiet klinčā, vai jāpamaina stāja. Tas viss ir ļoti svarīgi.

To vispār var iemācīt vai to tikai jūt no dabas?

Atkārtošos – visi elites līmeņa bokseri ar to jau ir kruti, ka viņi prot boksēt dažādos stilos un pielāgoties dažādām situācijām. Un to arī ASV viņiem māca – ringā domāt līdzi. Tas ir jāmāca jau no 14 gadiem. Ja 26 nav iemācīts, tad arī nemācēsi. Piemēram, 26 gados jau ir bijuši trīs treneri, kas to nav izdarījuši. Atnāk ceturtais, un lai arī cik labs viņš būtu, nevar vairāk tam sportistam iestāstīt, ka tas ir vajadzīgs.

Tam jābūt ieliktam bērnu boksa pamatos, tomēr tas nav tik vienkārši. Cits jautājums – vai treneri to vēlas darīt un vai vispār viņi to var izdarīt? Man tagad ir interesanti, jo esmu sācis trenēt savu dēlu. Viņam ir 14 gadi un tagad izdomāja, ka vēlas sevi pamēģināt boksā. Braucam uz vairākām zālēm un viņš jau stāv ringā ar puišiem, kas trīs, četrus gadus trenējās, bet viņš tikai nepilnus piecus mēnešus. Un man patīk, tas ko redzu viņa izpildījumā.

Saprotu, ka tā varbūt ir nodrāzta frāze, bet tomēr – cik procentus panākumos boksā sastāda talants un cik darbs?

Protams, ka talants ir vajadzīgs. Arī mums Latvijā ir jauni un talantīgi puiši, kuri agrā vecumā demonstrē patiešām labas lietas un ātri apgūst mācīto. Redzēsim, kā tas tālāk attīstīsies. Bet viss iet kopā – bez attiecīgās domāšanas tu vari apakšā uzlikt kādu fizisko bāzi gribi, bet rezultāta nebūs. Viena lieta ir sparingot, bet cita – iziet ringā oficiālā cīņā. Kā tu spēj sevi noskaņot, pielāgoties pretiniekam, publikai. Bet te jāatgriežas atpakaļ pie treneriem. Ir speciālas metodoloģijas, pēc kurām bērni jāvar pareizi noskaņot un noņemt stresa līmeni. Pašam ir ļoti interesanti un daudz ko mēģinu uz savu puiku. Ne jau tā, ka es ar viņu baigi eksperimentēju (iesmejas), bet vienkārši – ko esmu apguvis un cenšos notestēt, kā tas strādā dzīvē. Saku, ka pretī būs spēcīgs pretinieks un tam ir jāgatavojas.

Būs interesanti pavērot, kā tas attīstās dzīvē. Kad tu paņem audzēkni no nulles un visi augļi tev ir acu priekšā. Man tā iepriekš nekad nav bijis. Redzēsim, cik ilgi viņš būs tajā boksā, jo es pats neko nespiežu.

Savukārt ar profesionāļiem atkal ir jāmeklē cita pieeja. Principā katram jau ir izveidojusies sava rutīna, pēc kuras tad viņš arī vadās. Treneris vairāk var norādīt uz viņa kļūdām. Ja profesionālis nav morāli gatavs pats, tad varbūt ringā labāk nekāpt. Bet atkal – katrs profs savulaik ir bijis bērns, tāpēc tas ir jāiemāca laicīgi.

Ko darīji pēc Dalasas?

Pēc ASV pārstāju strādāt ar Čaņijevu, jo viņš vienkārši neklausa, ko viņam saka. Sagatavoju plānu, bet tāpat dara pa savam. Es viņam prasu, kāpēc nerīkojas pēc plāna, uz ko viņš man: “Es izdomāju, ka tā darīšu no ceturtā raunda.” Bet es taču teicu, ka darīsim tā no pirmā. Viņš man atbild: “Bet es jau ejot uz ringu pats izdomāju darīt tā.” Nevar salīdzināt ar Mairi darba ētiku vispār. Vienā cīņā Rīgā ar viņu vēl pastāvēju stūrī, bet palīdzēju tikai ar fizisko sagatavošanos. Vairāk neesam kopā strādājuši.

Ar Alijevu gan strādājam kopā. Pēc ASV biju ar viņu kopā vēl Jekaterinburgā, kur viņš aizvadīja fantastisku cīņu ar Magomedu Kurbanovu, kurš pasaulē tobrīd bija 14. vietā. Zaudēja pēc punktiem, bet cīņa bija baigā un savas akcijas viņš noteikti nepazemināja. Bija ar nokdauniem, asinīm un pilnu buķeti. Tagad Alijevam priekšā viens šovs Baltkrievijā, bet es sagatavošanās procesā pandēmijas dēļ nepiedalos, jo nekur jau nevar aizbraukt. Paralēli trenēju trīs puišus Latvijā – brāļus Artjomu un Denisu Savdonus [abiem 23 gadi] un Kristapu Būlmeisteru [26].

Saprotu, ka Tev ir ļoti svarīga sportista personība. Atbildi, lūdzu, godīgi – vai Tu par lielu naudu varētu trenēt talantīgu un spēcīgu, bet sarežģītu bokseri?

Provokatīvs jautājums (iesmejas). Droši vien, ka tagad vairs nē. Varbūt kādreiz, kad vēl boksā tik daudz nesapratu, es vēl piekristu, jo zināšanu nebija tik daudz. Varu pateikt, ka brīdī, kad beidzu ar Mairi strādāt un tagad – tie ir divi dažādi cilvēki un treneri. Tagad zinu par vismaz 50% vairāk nekā tad. Ja tolaik būtu zinājis, cik tagad, domāju, ka galvenajās cīņās viss būtu pavisam savādāk.

Kā Tu pats izglītojies un iekrāj pieredzi?

Kā es teicu par bokseriem, un ka viņiem ir nepieciešama attīstīta domāšana, tas pats attiecas uz treneriem. Man ir tā domāšana un pats varu izdarīt un parādīt, bet man ir svarīgi, lai to var izdarīt tas, kuram es to mācu. Man ir jāspēj to iemācīt, jo es jau ringā neiešu. Un tad ir tas brīdis, kā to pārnest uz cīņu. Protams, ir situācijas, kad uzdzen nervus un domā pie sevis – viņi taču nevar neko izdarīt, nav jēgas to mēģināt. Bet pienāk nākamā diena un redzi, ka kaut kas sāk jau izdoties. Trenerim ir jābūt ļoti pacietīgam.

Tu ļoti pārdzīvo par saviem sportistiem?

Zini kā, gribās, lai vienmēr viss sanāk un tāpēc reizēm ir sanācis pāršaut pār strīpu. Kā ar Mairi – tajā laikā man lielas pieredzes tieši par boksa niansēm nebija. Par fizisko sagatavotību – protams. Biju daudz izglītojies, piedalījies triatlonos un vēl daudz ko darījis. Bet nesapratu, ko nozīmē zaudēt, jo ar Mairi uzvarējām visur, izņemot pret Usiku. Pēc tam pabiju arī tādās situācijās, kad manu čali “izslēdz”. Katrs lielais cīņu šovs atnes neatsveramu pieredzi. Vienā cīņā tavam bokserim pārsit uzaci, citā aizsūta nokautā, vēl citā – nokdaunā, bet viņš pieceļas un starp raundiem ir jāmāk pateikt pareizās lietas, lai viņu uzreiz atkal neaizsūtītu. Ir daudz situācijas, no kurām var ko iemācīties tikai tad, ja es blakus ringā. To neiemāca ne kursos, semināros vai sparingos. Šobrīd esmu pabijis dažādās cīņās ar dažādiem bokseriem un no tā krājas pieredze. Ja strādā tikai ar vienu čali, var aiziet rutīnā un tu jau vairs nejūti tās situācijas tik labi un apstājas izaugsme. No neordinārām epizodēm ieslēdzas smadzenes, jo esi spiests domāt un risināt dažādus jautājumus. Tas pats par to, kā katrs tavs sportists pirms cīņas met nost svaru. Citam tas nāk vieglāk, citam grūtāk. Pirmo reizi mūžā redzēju kā met nost svaru karstās vannās – guļ, kāpj ārā un velk virsū vēl kostīmu un plēves, lai dubultā svīstu. Un ir čaļi, kas cīnās reāli par simts gramiem, lai iekļautos. Citiem iet arī tik smagi. Bija tik daudz nianses, ar kurām saskāros pirmo reizi, vienlaikus paliekot gudrāks un tas noteikti noderēs arī nākotnē un noder jau tagad. Un tas ceļ trenera akcijas, jo ir iziets cauri vairākiem momentiem un tu jau zini, ko, kuram vari pateikt un kā palīdzēt.

Redaktora piezīme: Otrajā intervijas daļā Jūs varēsiet lasīt par problēmām un pozitīvo Latvijas boksā.

FOTO: LETA

sportapils