Sandis Kleins: Ja gribi izsisties, jāmāca “šķelt” jau amatieru sacensībās (2.daļa)

Sanda Kleina vārds Latvijā atpazīstams kļuva vienlaikus ar Maira Brieža. Un kā nu ne – strādājot plecu pie pleca, tika sasniegta pasaules boksa elite. Šķita, ka šis duets būs nešķirams, bet dzīvē neko nevar paredzēt. Pagājuši vairāk nekā divi gadi kopš Kleins vairs nav Brieža treneris, taču bez darba viņš nav palicis.

“Sporta pils” piedāvā intervijas otro daļu ar Latvijā labi zināmo treneri. Pirmo daļu varat lasīt ŠEIT.

Ja iepriekšējā daļā piedāvājām Kleina stāstu par karjeru pēc Brieža trenēšanas, grūto sadzīvošanu ar Ingušijas republikas bokseriem un boksa kultūru ASV, tad šoreiz uzmanības centrā būs bokss Latvijā. Sandis stāsta par, viņaprāt, lielākajiem izaicinājumiem latviešu bokseriem, ka jāmāca “šķelt” jau ir no bērnu dienām un amatieru sacensībām, kā arī daudz ko citu.

Kādam, tavuprāt, jābūt Latvijas Boksa federācijas (LBF) galvenajam uzdevumam, un vai tā to šobrīd pilda?

Nevēlos nevienam aizrādīt par savu darbu. Ticu, ka visi strādā pēc tīrākās sirdsapziņas un ar labākajiem nodomiem, bet, manuprāt, lielākās problēmas ir amatieru boksa vadībā [Latvijas Amatieru Boksa Asociācija]. Uzskatu, ka tieši tur būtu jāaktivizējas. Tagad redzam situāciju, kad parādās bokseri – šovmeni, kuriem ar boksu nav nekāda sakara. Viņi piedalās turnīros un taisa šovu, bet par īstiem bokseriem ir grūti nosaukt. Uzskatu, ka jāķeras klāt pirmsākumiem, proti, amatieru boksam. Ir jāvelta vairāk enerģijas tā attīstīšanai. Detaļās neesmu iedziļinājies, bet zinu, ka daudz ar to nodarbojas pašvaldības, bet tas būtu jādara attiecīgajai federācijai.

Man rodas jautājums – kāpēc kopš 1996. gada, kad uz olimpiādi aizbrauca Romāns Kukļins, Latvijai vairāk neviens pārstāvis tur nav bijis? Tai būtu jābūt vienai no amatieru boksa prioritātēm. Kāpēc no kamaniņu sporta vai bobsleja mēs regulāri varam aizsūtīt olimpiešus, bet no boksa nē? Vai tad mums ir tik slikti bokseri?

Runājot par profesionālā boksa federāciju, varu pateikt tikai labākos vārdos par tās šī brīža prezidentu Andreju Ahmedovu. Atceros, ka vairākus gadus atpakaļ Mairim bija neliela nesaprašanās dažos jautājumos, bet kāda jēga cilāt vecus notikumus? Tas ir noticis un viss. Jādzīvo šodienā.

Personīgi varu teikt, ka Ahmedovs saziņā ar mani ir ļoti pretimnākošs. Man vairākiem sportistiem cīņas taču notiek Rīgā, tāpat arī inguši te cīnījās. Viņiem vajadzēja speciālu gaļu – viņš dabūja. Nepieciešama palīdzība medicīniskajos jautājumos – lūdzu, aizved pie sava ārsta, uztaisa analīzes un nosūta Krievijas federācijai. Toreiz varbūt tā situācija, kad Mairis draudēja, ka varētu cīnīties zem citas licences, nevis Latvijas… Jāsaprot, kad mēs ar Mairi sākām, te visi vēl bija “zaļi” šajā jomā un no tā arī radās nesaprašanās. Bet šodien – uzskatu, ka viss ir kārtībā. Kas tur kādam citam patīk vai nepatīk – to viņi paši var komentēt, es nianses nezinu.

Te rodas jautājums – Latvijā jau nav problēmu atlasīt fiziski attīstītus cilvēkus, protams, mazākā skaitā kā lielvalstīs, bet tomēr – arī Latvijā var būt, piemēram, 10 tikpat stipri puiši kā Krievijā. Bet kāpēc mēs no tiem 10 nevaram pat pāris izveidot par bokseriem? Tas ir sistēmas neesamības faktors vai kas?

Te ir runa par to, ka ir daudz jābraukā apkārt un jāmeklē iespējas augt. Ir jābūt ļoti labiem kontaktiem ārpus mūsu robežām. Aizbraukt uz Kazahstānu vai Ukrainu trenēties un mācīties. Bet tas viss šobrīd ir jādara par savu naudu. Ja tev tā ir, tu vari atļauties savu bērnu vai audzēkni uz turieni aizvest. Federācija jau nekā ar nepalīdz. Nezinu, varbūt viņiem ir kādi savi bokseri, kurus viņi bīda, bet es to nezinu. Tāpat, ja arī tādi ir, tad neviens par viņiem neko nav dzirdējis. Jo ja būtu sasniegumi, to visi zinātu. Otra lieta ir tā, ka Latvijai nav boksa tiesnešu, kas ir kvalificēti un tiek aicināti uz turnīriem ārzemēs. Krieviem un kazahiem tādu netrūkst. Protams, ja tu esi no Krievijas un sēdi pie galda ar kazahiem, tad tu skaitīsi punktus tā, lai uzvaru atdod kazaham. Vienalga, ja arī latvietis būs labāks. Citādi krievam pēc tam nākamajā cīņa noteikti uzvaru neiedos. Bet mums jau nav latviešu, kas vispār varētu tur sēdēt! Tā arī ir liela problēma amatieru cīņās.

No otras puses, ja tu esi galvas tiesu pārāks, tad neviens uzvaru nenoņems. Labs piemērs ir Vasīlijs  Lomačenko, kuram amatieros ir tikai viens zaudējums. Arī viņš ir gājis cauri šai gaļas mašīnai [ap 300 cīņām], bet bija acīmredzami labāks par visiem pārējiem un izsitās līdz pasaules līmenim. Neviens viņu uz augšu nevilka.

Kāda ir situācija bērnu un jauniešu boksā Latvijā?

It kā jau viss ir – ir bāzes, kur trenējās jauniešu grupas, kā arī vairāki treneri. Problēma ir tā, ka visi trenējās grupā, bet darboties individuāli vai barā – ir ļoti liela atšķirība. Vienam trenerim dienā ir trīs grupas katrā pa 15-20 bērniem. Tu jau katram nevari pieiet klāt un katru reizi izlabot viņa kļūdas, jo tam fiziski vienkārši nepietiek laika. Bērni tiek sadalīti pāros un darbojas pa savam. Bet viņiem ir ļoti svarīgi izlabot katru nepareizo kustību, lai jau no mazotnes neiestrādājas kļūdas. Tāpēc loģiski, ka tam bērnam, ar kuru strādās individuāli, progress būs ievērojami straujāks nekā tiem, kas grupās.

Tad problēma ir nepietiekamais treneru skaits?

Bet kas par to visu maksās? Kurš palīdzēs tiem cilvēkiem? Viņiem taču jāēd, jānodrošina ģimenes, no kā tad viņi dzīvos? Šobrīd tam naudas nav. Jautājums ir arī par to, cik tad bērnu vecāki var samaksāt par treniņiem? Nav jau tā, ka šobrīd par to maksā simtos. Dažos desmitos, labi ja. Tāpēc uzskatu, ka lielāks atbalsts, nezinu, no pašvaldībām un tās pašas federācijas, ir nepieciešams tieši amatieru boksam. Jo tie ir pamati, kur izaug topošie profesionāļi. Arī pats esmu domājis par vairākiem projektiem, par kuriem šobrīd plašāk nevēlos izplūst. Redzēsim – sanāks vai nesanāks. Ir doma uzrīkot vairākus turnīrus Latvijā. Ja būs lielāka konkurence, jo labāk.

Vēl viens aspekts, kas no pirmā acu skatiena var likties neviennozīmīgs, ir balvas. Varētu jauniešus motivēt tā. Piedaloties turnīrā, tu zini, ka uzvarot vari iegūt jaunus cimdus, boksa somu vai šortus, nevis kā ir Latvijas čempionātā – medaļu un diplomu. Bet ja jaunietis zinās, ka citā turnīrā dod kaut ko noderīgu, viņš ar vecākiem sāks domāt – varbūt labāk iet tajā šovā sisties un iegūt ko vērtīgāku, kas palīdzēs tālāk? Un no tā, kādas būs balvas, veidosies arī konkurence, jo viņi visi gribēs uzvarēt un iegūt vērtīgas balvas. Domāju, ka tas varētu būt viens no grūdieniem, kas varētu palīdzēt.

Kā tu sāki ar darboties latviešiem? Esi tomēr ieguvis solīdu starptautiska mēroga pieredzi.

Vairāk vai mazāk es pazīstu visus Latvijas bokserus. Zinu, kurš, ko var, kurš nevar. Visi darām vienu lietu. Parasti ir tā, ka cilvēks, kurš viņus atbalsta, vēršas pie tevis. Jūs parunājaties un tālāk skaties attiecīgajā griezumā, kurš ir vairāk kā bokseris ar potenciālu, bet kuram tas ceļš varētu būt grūtāks. Visu kopā saliekot, izsver par un pret un sāc strādāt. Jebkurā gadījumā kaut kas ir jādara! Bet tāpat es trenēju ļoti maz cilvēku. Trenēju tikai dažus privātos un šos trīs – Kristapu Būlmeisteru un dvīņu brāļus Artjomu un Denisu Savdonus.

Runājot par Būmeisteru, satiku viņu Maiami, “Fift Street Gym”. Es gan biju aizbraucis tīri iepazīties ar cilvēkiem un atpakaļ braucu ar kruīza kuģi atpūtā. Tieši kā es devos prom, viņš atbrauca. Trenējās, dzīvoja no decembra līdz martam un aizvadīja divas cīņas. Vienā no tām jau pirmajā raundā uzvarot bokseri, kuram aiz muguras bijušas 30 profesionālās cīņas. Protams, viņš bija pavecs, bet tas tāpat ir solīds rādītājs. Ja pats esi maz pieredzējis, vienmēr ir vieglāk cīnīties ar tādu pašu. Pieredzējušāki pretinieki ir sarežģītāki.

Kristapam Maiami bija lieliska pieredze, jo viņš visu šo laiku trenējās un sparingoja ar Džeisonu Rozario, kurš janvārī uztaisīja pamatīgu sensāciju, uzveicot Džūlianu Viljamsu, kuram tobrīd bija divas jostas. Pirms cīņas visi eksperti Rozario iespējas uzvarēt novērtēja teju viens pret 20… Kristaps viņam principā palīdzēja gatavoties šai cīņai. Tāpat viņam bija iespēja pastāvēt ringā ar Demetriusu Andradi, kurš arī ir čempions. Kad viņš atbrauca uz Rīgu, parunājām un tā sāku viņu trenēt.

Protams, ASV individuāli viņu tur neviens īpaši netrenēja – labi ja pāris reizes pasita pa “ķepām”. Pārsvarā bija sparings. Un to varēja redzēt, kad viņš atbrauca uz Rīgu. Vēl daudz kur jāpieliek, bet viņam ir potenciāls. Viņš klausa trenera norādījumos un ir gatavs mācīties. Domāju, ka pēc gada, pusotra varētu sākt parādīties arī nopietnākas cīņas. Dotības viņam ir.

Runājot par dvīņiem, jāsaprot, ka viņi vēl ir ļoti jauni. Arī pabijuši ASV, Losandželosā, kur sparingojuši ar spēcīgiem čaļiem – uzbekiem un amerikāņiem. Tāpat arī pie [Oleksandra] Usika nometnē, kur viņus uzaicināja viņa menedžeris Egis Klimas. Pietiekami daudz ko jau ir redzējuši, bet tur arī nav tā, ka tu tagad aizbrauksi un Usiks tevi mācīs, kā pareizi boksēt. Bet kopumā ASV pavadīja pusgadu un saprata, ka tam līmenim līdz galam vēl nav gatavi. Viņiem pietrūkst boksa zināšanu, lai ASV kādu pārsteigtu – tur tādu kā viņi ir tūkstošiem, kas pat neatrodas nekādos rangos. Labā ziņa ir tā, ka viņi ir ļoti strādīgi un gatavi mācīties.

Kas pietrūkst latviešu bokseriem?

Jau minēju situāciju [intervijas pirmajā daļā] ar Milanu [Volkovu], kad viņš 19 gados domāja, ka ir gatavs pieaugušo līmenim un ir pietiekami spēcīgs. Bet uzskatu, ka jaunajiem latviešu bokseriem kopumā trūkst pieredze. Viņiem nepieciešams vēl uzturēties amatieru boksā, kur var iekrāt vērtīgu cīņu pieredzi. Profesionālo cīņu ir maz, bet ja vēl amatieru līmenī tās nav pietiekami, tad tas ir uzreiz jūtams. Viņiem amatieros ir labi ja 15 cīņas, bet uzreiz pāriet uz pieaugušo konkurenci – tas ir grūti. Pašiem liekas, ka jau 19 gados ir ļoti spēcīgi, bet līdz ko notiek saskarsme ar smagajiem treniņiem, nereti ir tādi, kas psiholoģiski salūzt. Tas notiek tā iemesla dēļ, ka amatieru boksa asociācija viņiem nepalīdz, bet jauniešiem uzreiz vajag naudu, lai varētu attīstīties. Tāpēc visi cenšas pēc iespējas ātrāk iet uz profesionāļiem, lai sāktu pelnīt kādus līdzekļus.

Jā, ir „LNNK boxing”, kas atbalsta un maksā algas, tāpēc ir par ko dzīvot. Citādāk paralēli būtu jāiet strādāt un tā lielus mērķis nevar sasniegt. Tādā gadījumā par viņiem mēs vispār neko nedzirdētu.

Kā piemēru varu minēt vienu no brāļiem Savdoniem – Artjomam 23 gados bijušas tikai 15 cīņas pie pieaugušajiem amatieros un septiņas profesionāļos. Padomā, cik tas ir mazs apjoms? Bērnu un jauniešu vecumu cīņas mēs nevaram skaitīt kā reālu pieredzi. Piemēram, Krievijā visi, kuri pāriet uz profesionāļiem, pirms tam aizvada ap 150 – 250 cīņām amatieros. Savukārt Mairim pie amatieriem bija ap 100, bet ļoti paveicās ar “Bigger’s and Better” turnīriem. Formāts bija tikai trīs raundi, bet vienā vakarā sanāk trīs cīņas un uz tā rēķina viņš ieguva arī profesionālo cīņu apjomu un pieredzi. Un sitās ar spēcīgiem vīriem. Labi viss salikās.

Vai no privātajiem treniņiem var labi nopelnīt?

Tā nav, jo man jau ir tikai daži. Protams, var veidot lielākas grupas un iziet uz masām un pelnīt, bet tad kritīsies arī manas kvalitātes. Tāpēc ar viņiem nevar daudz strādāt. Visu cieņu, ka viņi nāk un velta savu laiku, bet arī man ir sevi jātur līmenī. Visi, kas pie manis trenējās, boksā kaut ko māk. Kā piemēru varu minēt Kristapa Porziņģa brāli Jāni. Viņš iepriekš bija Bruklinā trenējies un ieguvis labu pieredzi kā amatieris. Viņš ne tikai sit pa “ķepām”, bet arī reizēm uzsparingo. Arī mēs dažreiz iekāpjam ringā pamuļķoties un pabakstāmies (iesmejas). Ir arī vēl citi, kas ne tikai sit pa “ķepām”, bet iekāpj ringā. Jo tās ir divas dažādas lietas. Ja tu nesparingo, nevar īsti teikt, ka tu trenējies boksā. No rīta trenē entuziastus, bet vakarā profesionāļus – tā tas nestrādā, jo vakarā vairs tu nevarēsi normāli patrenēt. No rīta būsi iztērējis enerģiju un vakarā vairāk nevarēsi padomāt. Arī trenerim ir jābūt visu laiku tonusā. Tāpēc arī Mairis, cik esmu dzirdējis, savam trenerim neļauj nevienu citu trenēt, lai viņš var koncentrēties tikai darbam ar viņu.

Tā nevar pazaudēt kvalitāti, ja strādā tikai ar vienu? Iestājas rutīna.

Tāpēc vairāk ir jāstrādā ar profesionāļiem un ieteicams laiku pa laikam mainīt vidi. Jo var būt situācija, kad strādā ar vienu, aizved līdz zināmam līmenim, bet iestājas rutīna un tu vairāk nezini, ko vari viņam iedot. Bet zināšanas kur var iegūt? Ir nepieciešama atmosfēras maiņa un jauni izaicinājumi, jo progress ir iespējams tikai grūtībās.

Runājot par atmosfēras maiņu, varu minēt pieredzi ar Kristapu Porziņģu. Vasarā nedaudz ar viņu patrenējāmies. Ļauj viņam nedaudz pasist pa “ķepām” un saproti, kas viņam ar 220 centimetriem ir vajadzīgs un viss. Tad aizdomājos, kādi tagad ir mūsdienu smagsvari, piemēram Taisons Fjūrijs. Saproti, kādā distancē viņš var stāvēt ar savām garajām rokām. Kristapam teicu, lai iemācās divus sitienus – “džebu” un kreiso no sāniem un vairāk neko nevajadzēs un visu būsi atrisinājis (iesmejas).

Tad kas pietrūkst Latvijas talantīgākajiem puišiem, ja fiziskā sagatavotība vēl ir kārtībā? Boksa IQ, kuru neiegūst amatieru boksa cīņu trūkuma dēļ?

Arī, bet tomēr tas saliekas kopā no vairākiem apstākļiem. Vēl viens svarīgs faktors – vai viņš sit stipri. Un to ir jāiemāca jau no mazotnes, ka vajag “šķelt!” Amatieru boksā visi cenšas uzvaru izcīnīt, saboksējot pēc punktiem, tur lēkāt apkārt pa ringu un kustēties. Protams, tas arī ir svarīgi, bet jau amatieru boksā ir jāmāca, ka vajag sākt sist! Jo ar tiem cimdiem, ar kuriem viņi boksē, ir ļoti grūti spēcīgi iesist, jo tie ir tā uztaisīti. Bet ir jāmāk! Jo uzvelkot jau profesionālos, būs pavisam cits efekts – cilvēki kritīs. Tas ir ļoti svarīgs moments – jau 16, 17 gados tev ir jābūt spējīgam kārtīgi iesist.

Kāpēc Mairim jau diezgan ātri bija grūti dabūt sparinga partnerus Latvijā? Ar viņu neviens negribēja boksēt, jo visi teica, ka no viņa paliek traumas. Uzsparingosi ar viņu un aiziesi prom ar traumu. Jo viņš sita spēcīgi. Bet tā ir jādara. Ir jābūt arsenālam, ar ko var izšaut, kad tas ir visvairāk nepieciešams. Viena lieta ir fiziskais, otra domāšana, bet ja tu nevari normāli “ieplēst”, no tevis neviens nebaidīsies. Protams, ringā redzēšu, ka pretinieks labi kustās un domā, bet ja nav, tā saucamais, “štopers”, ko man no viņa baidīties? Es iešu visu laiku virsū. Bet, ja mani kārtīgi sagaidīs ar spēcīgu sitienu, es sākšu domāt: “O, te jau čalis arī kaut ko var izdarīt!” Un tad jau sākās cita spēle. Paskaties, kuram te Latvijā ir kārtīgs sitiens? Tur jau tā lieta – izņemot Mairi, pagaidām nevienam.

Minēji, ka tagad esi uzsācis tādu kā “projektu” ar dēlu. Vai tuvās radnieciskās saites nevar patraucēt darba procesā?

Ir vairāki piemēri, kur izciliem bokseriem treneri ir tēvi. Lomačenko, Meivezers, tas pats Fjūrijs ir skaļākie piemēri. Tēvam ar dēlu ir vistuvākā saikne, jo esat kopā gandrīz 24/7. Tu redzi kā viņš guļ, kā ēd, kā atjaunojās un vai lieto tos vitamīnus, kas ir nepieciešami, jo visu darāt kopā. Vienalga, ko dari, bērns vienmēr centīsies līdzināties vecākiem un negribēs pievilt, gribēs izdarīt vairāk nekā svešs bērns, kuru, iespējams, uz boksu aizvedīšu vecāki, nevis tāpēc, ka viņš pats tur raujas. Tāpēc arī progress būs straujāks. Pats esmu teicis dēlam, ka tev nevajag iet boksā. Vajag sevi attīstīt – skriet, peldēt, pumpēties un pievilkties, bet tagad šo lēmumu viņš pieņēma patstāvīgi. Tas pašam ir jāgrib, citādi nekas nesanāks. Esmu teicis, ka jebkurā brīdī var pārdomāt un nekas traks tas nebūs.

Ir vieglāk sekot līdzi vai viņš pareizi atpūšas un vai vispār var izturēt šo režīmu – divas reizes dienā trenēties. Tas nav viegli arī jauniešiem. Tagad ir brīvlaiks, bet es arī nezinu kā tas savienosies kopā ar skolu, jo izglītība ir ļoti svarīga. Varu pateikt, ka noteikti ar savu vecāku daudz vieglāk būs sasniegt rezultātu, jo ir saikne. Piedevām man ir nepieciešamās zināšanas, ko varu nodot tālāk. It īpaši psiholoģiskajā ziņā. Tāpat cik jau pasākumos viņš ir bijis kopā ar Mairi un citos šovos, iepazīstināju arī ar Tabiti – bija gan ģērbtuvē, gan gāja kopā uz ringu. Viņš daudz ko jau ir redzējis un tas palīdz. Tā ir priekšrocība un uztvere arī no tā mainās, ja esi apbružājies tajā vidē un esi boksā no bērnības.

No kāda vecuma būtu jāsāk trenēties boksā?

Grūti pateikt. Var sākt ar peldēšanu, vieglatlētiku, futbolu vai pat hokeju. Manuprāt, tas nav tik svarīgi. Galvenais, lai ir fiziskas aktivitātes. Zinu vienu puiku, kuram ir 11 gadi, bet var redzēt, ka ir jau boksa IQ. Citiem nepienāk tas pat 16 gados… Nav man viennozīmīgas atbildes uz šo. Pats svarīgākais ir saprast domu, kāpēc to dari.

Bet tāpat – šobrīd mani māc ļoti liela ziņkāre, ko es paveikšu ar savu dēlu. Tas man iedeva tādu kā otro elpu boksā. Jo kā jau iepriekš teicu – nekad nevienu neesmu sācis trenēt no nulles. Pārējiem, ko esmu trenējis, iepriekš bijuši vairāki treneri un nereti daudz kas ir jāpārmāca no jauna. Vienam tur tāda kustība ir neērta, otrs nav pieradis pie kaut kā cita, trešais tik smagi trenēties. Iemesli ir dažādākie. Te es varēšu pārbaudīt arī savas spējas.

FOTO: LETA

sportapils