Kurp soļo futbols kā spēle? Iespējāmās noteikumu izmaiņas nākamajā desmitgadē

Futbola spēle, kas oficiāli ieviesta pirms pusotra gadsimta, nestāv uz vietas ne tikai savā ārējā noformējumā, bet arī iekšējos pamatos, proti, spēles noteikumos. Tie tiek regulāri mainīti un pilnveidoti, un nozīmīgas pārmaiņas futbolā bijušas arī pavisam nesen (VAR ieviešana). Šajā materiālā kopā ar ilggadējiem futbola pazinējiem Latvijā ieskatīsimies virzienā, kurā futbols kā spēle varētu soļot tuvākajos gados.

Latvijas Futbola federācija tieši pirms dažām dienām publicēja futbola noteikumu jauno izdevumu 2020./21. gada sezonai, kas latviskajā tulkojumā aizņem vairāk nekā 200 lappuses. Tiesības kontrolēt futbola noteikumus pieder Starptautisko futbola asociāciju padomei (IFAB), kas arī šosezon ir vienojusies par nelielām noteikumu izmaiņām, kas ikdienā līdzjutējus pārāk nesatrauks un varbūt pat paliks nepamanīti, piemēram, vārtsargs var tikt brīdināts par neatļautu pieskaršanos bumbai, kad tā ievadīta spēlei un uzbrucējam netīša spēle ar roku tiks uzskatīta par pārkāpumu tikai tad, ja uzreiz pēc tam tiek gūti vārti. Tāpat pielāgoti noteikumi 11 metru soda sitiena izpildīšanas sakarā – ja vārtsargs pārkāpj līniju pirms sitiena, kas ir neprecīzs, tad sitiens vairs nebūs jāatkārto.

Tās visas var saukt par nosacīti sīkām izmaiņām, un revolūcija nav plānota arī nākamgad. Galu galā, viens liels jaunievedums futbolā nesen jau bija, darbību sākot VAR sistēmai jeb video tiesnesim. Atbalsta iegūšana VAR idejai prasīja vairākus gadus, pēc tam vēl ilgs laiks pagāja eksperimentālai VAR ieviešanai, taču šobrīd video tiesnesis tiek izmantots teju visās lielākajās līgās un turnīros.

VAR tiešā veidā nekādi nemainīja futbola noteikumus – tas, kas bija pārkāpums, joprojām ir pārkāpums. Taču spēle tomēr ir mainījusies, un pagaidām nevar viennozīmīgi apgalvot, ka uz labo pusi. VAR sistēmai tās pašreizējā izskatā netrūkst kritiķu, un to vidū arī LFF sporta direktors Jurijs Andrejevs, Latvijas izlases bijušais galvenais treneris.

„Mans personīgais viedoklis par VAR ir negatīvs, vismaz tādā veidolā, kā tas tiek izmantots šobrīd,” sacīja Andrejevs. „VAR pārāk bieži aizņem lielu laiku, kas atkal noved pie ilga kompensācijas laika un pauzēm. Turklāt gala lēmums tik un tā būs subjektīvs, tādēļ nevar cerēt, ka VAR atrisinās pilnīgi visu. Runājot par tuvāko nākotni, man liekas, ka galvenais darbs noteikumu izmaiņu ziņā būs tieši ar VAR pilnveidošanu. Nedomāju, ka no šīs sistēmas atteiksies, taču tiks meklēti risinājumi, kā to uzlabot, kā samazināt laiku tās izmantošanai spēlē, kad visiem jāstāv un jāgaida.”

VAR sistēmai bieži tiek piedēvēta spēļu rezultāta izšķiršana, kad ar tās palīdzību tiek pieņemts lēmums izšķirošajos brīžos, piemēram, par 11m soda sitiena nozīmēšanu vai vārtu guvuma neieskaitīšanu. Var argumentēt, ka VAR ir viena no svarīgākajām izmaiņām futbola noteikumos kopš 1970. gada, kad parādījās pēcspēles sitienu sērija, nosakot uzvarētāju spēlēs, kurās papildlaiks beidzies neizšķirti. Arī šis futbola elements joprojām vēl netiek uztverts viennozīmīgi, arī bijušais FIFA prezidents Zeps Blaters to atklāti kritizēja un meklēja idejas, kā labāk „play-off” mačā noteikt uzvarētāju. Apkārt mētāti visādi varianti, ieskaitot izgājienus pret vārtiem, kuros uzbrucējiem dotas 30 sekundes apspēlēt aizsargus, un papildlaiku ar īstajiem Zelta vārtiem (spēlē, kamēr viena komanda beidzot iesit), taču arī tagad pašos lielākajos finālos visu tik un tā var izšķirt 11 metru sitienu sērija.

11 metru soda sitienam futbolā ir milzīga nozīme. Nereti viens it kā niecīgs noteikumu pārkāpums uz soda laukuma robežas var izšķirt spēles likteni. Bijušas runas, ka pendeli varētu mēģināt piespriest tikai par nopietniem pārkāpumiem, pārējos gadījumos piespriežot netiešo brīvsitienu, taču reāla pamata šīm runām īsti nav, un Andrejevs norādīja, ka tā ir futbola sastāvdaļa, ar ko vienkārši jārēķinās. Interesanta ideja gan arī būtu par pendeles pārbīdīšanu dažus metrus uz aizmuguri, tādējādi samazinot tās realizācijas procentu. Iepriekšējos desmit gados pasaules futbolā, saskaņā ar Instatsports datiem, 75.6% 11 metru soda sitienu noveduši pie vārtu guvumiem. Salīdzinājumam – hokejā bullītis tiek realizēts apmēram 30-35% reižu.

„Lai iesistu 11 metru soda sitienu augstākā līmeņa spēlēs, prasmes nepieciešamas arī šobrīd. Tas ne tuvu nav tā, ka katra pendele ir garantēti vārti,” paskaidroja Edmunds Novickis, portāla Sportacentrs.com apskatnieks, kurš vairākkārt atzīts par gada labāko futbola žurnālistu Latvijā. „Īsti neredzu, kā tieši pendeles atzīmes pārbīdīšana palīdzētu futbola no skatāmības viedokļa. Drīzāk varētu runāt, ka 11 metru soda sitiena piešķiršanas veidam jāpievērš uzmanība, un es laikam ietu virzienā, ka pendeles tiek piespriestas arī par mazākiem pārkāpumiem soda laukumā, ne tikai atklātu nogāšanu. Tas radītu papildu pietāti aizsargiem un vairāk iespējas uzbrucējiem gūt vārtus no spēles.

11 metru soda sitiens tika ieviests pirms 129 gadiem un būtībā nav mainījies, tieši tāpat kā nav mainījies vārtu izmērs, kas Latvijas futbola folklorā nesen iegājies kā svarīgākais jautājums prezidenta amata kandidātam LFF kongresā. Vārtu platums jau no futbola pirmsākumiem ir nemainīgi 7.32 metri, un šur tur tiek piesaukta ideja, ka tuvojas laiks, kad vārtu platumu vērts pārskatīt. Tam ir vienkāršs iemesls – kopš 19. gadsimta vidus cilvēku vidējais garums pieaudzis par desmit centimetriem, un var apgalvot, ka vārtu platums relatīvi ir samazinājies, jo vārtsargi gluži vienkārši tagad ir garāki. Ņemot par pamatu Anglijas Premjerlīgu, vienkārši secināms, kā mainījusies situācija un kā to mūsdienās izmanto profesionālajā futbolā. Nerunājot nemaz par tālāku pagātni, par ko ne vienmēr pieejami pilnvērtīgi dati, pirms 30 gadiem Premjerlīgā bija tikai trīs vārtsargi garāki par 1.93m. 2018./19. gada sezonā Premjerlīgā šo auguma robežu bija pārsnieguši 20 vārtsargi, proti, vidēji pa vienam katrā Premjerlīgas komandā. Bumbai šobrīd gluži vienkārši ir mazāk brīvas vietas vārtos.

„Lai jau būtu, ka vārtsargi ir garāki,” komentēja Andrejevs. „Var argumentēt, ka arī uzbrucēji palikuši spēcīgāki. Nedomāju, ka šī ideja tuvākajā laikā tiks reāli apspriesta, taču jāpiekrīt, ka tāds jaunievedums veicinātu rezultativitāti.” Vienmuļīgas 1:0 un 0:0 rezultātu spēles ir lietas, kas liek saraukt pieres gan vidējam futbola skatītājam, gan TV raidtiesību turētājiem, taču jāatzīst, ka vārtu palielināšana kaut vai par pusmetru nozīmētu pilnīgi jaunu ēru futbolā, līdzīgi kā tālmetiena līnijas ienākšana basketbolā. Vai tik nozīmīgas pārmaiņas tuvākajā laikā būtu iespējams pamatot un „pārdot” lielākajai daļai futbola sabiedrības? Grūti iztēloties, izņemot vienā scenārijā, par ko futbola pats treknākais krējums domā jau ilgāku laiku – futbola Superlīgā.

Savukārt Novickis gan par iespēju paplašināt vārtus izteicās pozitīvi: „Noteikumu izmaiņas tomēr iet roku rokā ar to, vai tas patīk līdzjutējiem un padara futbolu skatāmāku. Par lielisku futbola sastāvdaļu uzskatu tālsitienus, taču šobrīd spēlē arvien vairāk ienāk standartizētie modeļi, kuri parāda, ka tālsitieni gluži vienkārši nav efektīvi. No bērnības atceros, ar kādu aizrautību vēroju fantastiskus tālsitienu trāpījumus, piemēram, Robertu Karluša trāpīto pret Franciju, un šobrīd līdzjutēja pozīcijām vēlētos, lai tādu ir vairāk. Šajā ziņā vārtu paplašināšana liktu pamainīt uzsvarus un atgriezt tālsitienus kā efektīvu spēles sastāvdaļu. Saprotu, ka dažiem šāds priekšlikums izklausās gandrīz kā zaimošana un svētas lietas aizskaršana, taču patiešām uzskatu, ka tālsitieni futbolā nepieciešami un jācenšas atrast tiem vietu.”

Futbols ir sporta karalis, kas atspoguļojas arī futbola kases apmēros, kas savukārt tiek plaši un visnotaļ demokrātiski izdalīta stipendijās un prēmijās. Jau vairākus gadus tiek ziņots, ka Eiropas bagātāko klubu vadītāji paslepus met acis Ziemeļamerikas piemēra virzienā, skatoties, kā NBA, NFL un NHL spēj piesaistīt milzu interesi un finansējumu, peļņu sadalot dažu desmitu klubu vidū, nevis pa visu Eiropu, kā tas notiek Čempionu līgā un Eiropas līgā. Loģika vienkārša – kāpēc lai Madrides „Real”, „Bayern” un PSG gribētu sezonu no sezonas cīnīties par kvalificēšanos Eirokausiem, ja var visu sezonu spēlēt savā starpā tā sauktajā Superlīgā? UEFA un FIFA gaiteņos šāda iespēja jau sen ņemta vērā, un UEFA sper arvien lielākus soļus pretim lielo klubu vēlmēm, taču revolūcija joprojām glūn aizdurvē, gatava ienākt īstajā brīdī. Kas zina, varbūt tieši koronavīrusa pandēmijas finansiālās sekas šo revolūciju paātrina vēl vairāk.

Superlīgas iespējamā izveide ir vairāku atsevišķu stāstu vērta, taču futbola noteikumu sakarā jāpiemin tādēļ, ka Superlīga, ja patiešām tiks izveidota, visticamāk, atšķelsies no UEFA, līdzīgi kā NBA pastāv ārpus FIBA jurisdikcijas. Tas nozīmē, ka arī futbola noteikumi, ko apņēmušās ievērot visas līgas un turnīri FIFA pakļautībā, Superlīgai vairs nebūtu saistoši. „Futbols nav privatizēta spēle,” vasaras sākumā skaidroja LFF ģenerālsekretārs Edgars Pukinsks. „Principā to var spēlēt katrs, un savos personīgajos mačos un turnīros arī noteikumus var uzlikt savus. Labāk to saskaņot ar federāciju, taču, ja tas nenotiek, būtībā maksimālais sods ir tikai diskvalifikācija. Tā ka savos sētas mačos katrs var spēlēt pēc savām vēlmēm. Ja tā sanāk, ka tavos “sētas mačos” piekrīt spēlēt “Barcelona” un “Liverpool”, juridiski UEFA un FIFA to aizliegt nevar, tikai sankcionēt no savas puses.”

Ja futbola Superlīga patiešām tiks izveidota, tad tajā pārstāvētajiem klubiem diez vai vairs interesēs diskvalifikācija no FIFA turnīriem. Superlīgas būtība ir maksimāli izmantot futbola grandu vērtību un nopelnīt, un šeit gan varētu būt iespējamas būtiskas noteikumu izmaiņas. Kaut vai tādēļ, lai uzsvērtu savu atšķirību un svaigumu, kā arī padarītu spēles vēl pievilcīgākas lielākajiem naudas devējiem – televīzijas kanāliem. Jāņem arī vērā, ka Superlīgā startētu paši bagātākie klubi pašos labākajos stadionos, un tas pavērs iespējas vēl plašāk spēļu prezentācijā iesaistīt jaunās tehnoloģijas. Jautāt, kādas tās varētu būt pēc 10-15 gadiem, jau nozīmē nonākt zinātniskās fantāzijas lauciņā, taču tendences ir novērojamas ar lielāku sponsoru/totalizatoru iesaisti spēles prezentācijā, piemēram, aktuālo koeficientu atspoguļošanu laukuma malā. Tāpat jāatzīmē sociālo tīklu ietekme, un ilggadējais „Arsenal” treneris Arsēns Vengers pirms gada izteica pārliecību, ka nākotnē pieredzēsim situāciju, ka līdzjutējiem tiks sniegta iespēja tiešā veidā iespaidot spēles notikumus, piemēram, balsojumā izvēloties vienu spēlētāju maiņu.

Novickis savukārt šajā sakarā izteicās, ka šādam bagāto un vareno futbola komandu klubiņam Superlīgas izveide jau pati par sevi būtu milzīgs grūdiens popularitātes ziņā un nozīmīgas izmaiņas futbola pamatos būtu tikai risks. Galu galā, iespējamās Superlīgas ideja ir radusies, domājot par turnīra formātu un naudas sadalījumu, nevis pašas futbola spēles iemeslu dēļ. Uz to, ka Superlīgas klubiem kopā sanākšanas brīdī būtu citas prioritātes, nevis jaunu noteikumu izstrādāšana, norādīja arī Andrejevs, tiesa, ar smaidu atgādinot, ka dažādos kontekstos Superlīga tiek piesaukta jau vairākus gadus un tuvāk realitātei tā arī laikam nav nonākusi, tādēļ šis patiešām uzskatāms par teorētisku scenāriju.

Taču par realitāti ir pārtapis cits scenārijs, proti, IFAB lēmums, ka futbola spēlēs katrai komandai būs pieejamas piecas spēlētāju maiņas (atsevišķas līgas gan varēs izvēlēties, vai šo noteikumu praksē nepieņemt) arī nākamajā sezonā. Šis noteikums būs spēkā līdz 2021. gada vasarai, ieskaitot Eiropas čempionāta finālturnīru, un pieņemts, cenšoties palīdzēt klubiem koronavīrusa pandēmijas laikos, kad spēļu grafiks solās būt daudz saspringtāks un vairāk maiņu iespēju var palīdzēt izvairīties no liekām traumām.

Gan Andrejevs, gan Novickis uzsvēra, ka šim jaunievedumam ir konkrēts iemesls, kas, cerams, pēc pusotra gada vairs nebūs aktuāls, un attiecīgi futbolam drīz vajadzētu atgriezties pie ierastajām trim maiņām. Tas tika pamatots gan ar konservatīvismu, gan gluži vienkārši praktiskiem apsvērumiem – katras maiņas veikšana prasa laiku un papildus pauzi spēli, turklāt jau tā ļoti bieži futbola līdzjutēji tiek saniknoti ar tā saucamajām taktiskajām maiņām kompensācijas laikā, kad vienīgais iemesls kāda spēlētāja nomainīšanai ir 20-40 sekunžu novilcināšana un spēles saraustīšana pie sev izdevīga rezultāta.

Sakarā ar kompensācijas laikā bieži novēroto izskanējušas vismaz divas interesantas idejas. Viena no tām futbola spēli krietni izmainītu, tādēļ tās ieviešana ir apšaubāma – 45 minūšu ilga puslaika vietā aizvadīt 30 minūšu puslaiku, taču ar „cieto” laiku, proti, sekot basketbola un hokeja piemēram un hronometru ieslēgt tikai tad, kad bumba ir spēlē. Vidēji spēles ilgums līdz ar to nemainītos, taču futbolistiem zustu motivācija vilcināt spēli ar simulēšanu un citiem arvien populārākajiem taktiskajiem paņēmieniem. Savukārt par daudz reālāku jaunievedumu uzskatāms priekšnoteikums spēles finālsvilpei – galvenajam tiesnesim piešķirt tiesības pielikt punktu mačam tikai brīdī, kad bumba ir izgājusi no spēles. Tas radītu dramatiskas iespējas pēdējiem uzbrukumiem un ļautu izspēlēt līdz galam saspringtu maču galotnes, nevis liktu par varītēm uzbrūkošajai komandai censties ka tik kaut kā iecentrēt bumbu soda laukuma virzienā.

Kas no visa šī vispār pietuvosies konkrētām diskusijām futbola spēles noteikumu uzturētājos, grūti prognozēt, un visnotaļ iespējams, ka arī materiālā apskatītais 10-15 gadu periods ir pārāk īss, lai tik drīz pēc VAR nāktu nākamās patiešām nozīmīgās pārmaiņas. Taču futbols turpinās mainīties tik un tā, un, lai arī lielākā daļa spēles aspektu ir nemainīgi jau vairāk nekā gadsimtu, spēles veids un prezentācija turpina nonākt pie dabiskām izmaiņām, lai pildītu savus divus galvenos uzdevumus – popularizēt futbolu un nopelnīt ar to. Vai otrais uzdevums ir kļuvis par primāro, kura dēļ jāpakārto arī noteikumu izmaiņas? Atbilde nav patīkama, taču tas jau stāsts citai reizei.

FOTO: Reuters