Kontinentālā hokeja līga (KHL) tiek uzskatīta (kāds var nepiekrist – lūdzu, “Sporta pilī” valda demokrātija!) par spēcīgāko (sportiskā līmeņa ziņā) līgu pasaulē aiz Nacionālās hokeja līgas (NHL), tomēr tur piekoptais darba stils tiek pielīdzināts tās mātes valsts Krievijas federācijas ierastajiem procesiem. Un kā nu ne – turnīra reglaments nereti tiek mainīts vien pāris mēnešus pirms jaunās sezonas sākuma un tas ir jāpieņem kā fakts. Par visu lemj bariņš ietekmīgu un bagātu “onkulīšu” jeb Direktoru padome.”Naģeždas kauss”, kas bija turnīrs komandām, kas neiekļuva “play-off”, un ko izcīnīja tieši Rīgas “Dinamo”, trīs izmēru laukumi, nesaprotams jauno spēlētāju drafts (starp citu, Rīgas komandai pieder tiesības uz NHL spīdekli somu Patriku Laini, jo tā viņu draftēja – diez viņš to zina?), centieni abus bagātākos klubus Maskavas CSKA un Sanktpēterburgas SKA savest kopā finālā, neskatoties uz to, ka abi ir vienā konferencē, punktu skaitīšanas metode kā NHL, klubu reitings, vēlme ievilkt līgā arābu komandas un daudz citi ieviestie un neieviestie fenomeni – tas viss raksturo šo līgu.

Protams, veikti arī rietumnieciski soļi, kā piemēram, algu griestu un grīdas ieviešana un šim lēmumam ir potenciāls KHL notiekošo līdzsvarot. Kāda tad nākamajā sezonā izskatīsies Eiropas spēcīgākā hokeja līga? Jo nesnauž arī pandēmija… Sezona solās būt pārbaudījumu pilna visiem.

Algu griesti kā vienmērīgāka čempionāta veidošanas stūrakmens

Tiem, kas seko līdzi KHL, nav noslēpums – par Gagarina kausu vēsturiski reālas pretenzijas varējuši izteikt vien pāris klubi ar lielām finansiālajām iespējām. Piedevām tie vairāk vai mazāk palikuši nemainīgi – Rietumu milži SKA un CSKA (vairāk gan tikai pēdējos gados tur ieplūdušas lielas summas), bet Austrumos tas bijis Kazaņas “Ak Bars”, Magņitogorskas “Metallurg” un Ufas “Salavat Julajev”, kuriem laiku pa laikam pievienojās vēl daži ar ambīcijām pārņemti klubi. Tiesa, ne vienmēr naudas maka biezums ir palīdzējis sasniegt rezultātu, ko lieliski savulaik apliecinājis arī Oļegs Znaroks ar Balašihas MVD. Tas gan nav traucējis ierasti “biezajiem” visu šo gadu garumā tērēt nestabilos rubļus.

KHL apvāršņos jau kādu laiku runā par nepieciešamību ieviest algu griestus, lai kopējo līgas līmeni izlīdzinātu un no 2020./21. gada sezonas tas arī notiks. Griesti noteikti 900 miljonu rubļu apmērā (aptuveni 11,8 miljoni eiro), bet grīda (nedrīkst spēlētāju algās izmaksāt zem šīs summas) – 270 miljonos rubļu (3,4 miljoni eiro). Nākamajos gados pakāpeniski pieaugs arī algu grīda.

Ar algu griestu ieviešanu mēs “beidzot” esam uzzinājuši, ka vairāk nekā 10 gadu garumā bagātākie klubi ir ievērojami pārmaksājuši vidējiem spēlētājiem, kuri būtu bijuši gatavi spēlēt arī par mazāku atalgojumu. Tāpat top klubu vadības ir sapratušas, ka nevar vienkārši nopirkt visus labākos spēlētājus un turēt tos rezervē, lai citiem netiek. Tās arī atsvaidzinājušas tādus terminus kā “menedžments”, “attīstības koncepts” un “ierobežots budžets”.

Ja skatāmies pēc pagājušās sezonas klubu budžetiem, tad Rietumu konferencē griestus, un ļoti ievērojami, pārsniedza CSKA un SKA (abu vienību algu budžets bija mērāms aptuveni 1,75 miljardos rubļu jeb 20,6 miljonos eiro), kā arī Maskavas “Dynamo” (1 miljards rubļu jeb 11,8 miljoni eiro), savukārt Austrumos tās bija uzreiz piecas komandas – Ufas “Salavat Julajev”, Jekaterinburgas “Avtomobilist”, Omskas “Avangard”, ko trenē Latvijas izlases galvenais stratēģis Bobs Hārtlijs, Kazaņas “Ak Bars” un Magņitogorskas “Metallurg”, kas ir savas konferences līdere, algas čekos maksājot 1,5 miljardus rubļu (17,6 miljoni eiro).

Pērn KHL turnīrā startēja 24 komandas, kas nozīmē, ka trešdaļai klubu ģenerālmenedžeru šovasar bija jāsāk lauzīt galva – ko darīt ar jau noslēgtajiem līgumiem, lai palīstu zem griestiem? Jo vienkārši, atvainojos par izteicienu, “tupa” pārpirkt vairāk nevarēs… Lūk, te jau sāka parādīties īstās ĢM kvalitātes jeb kuram tās ir, un kuram nav. Jo ar citu naudu ņemt un grābt ir viegli, bet darīt to ar galvu – nereti tā Krievijā bijusi problēma.

Loģiski, ka tas atsaucies uz spēlētāju līgumu apmēriem. Tiesa, klubi tos izmanīgi apiet, piedāvājot spēlētājiem pasakainus bonusus, kas algu griestos neiekļaujas. Šobrīd apmaksātākais spēlētājs līgā ir Vadims Šipačovs (Maskavas “Dynamo”) ar 1,54 miljoniem eiro. Salīdzinājumam – vēl 2016. gadā Iļja Kovaļčuks saņēma 4,7, miljonus eiro! Un nākamie divi līgas dārgākie hokejisti bija viņa komandas biedri SKA rindās. Šobrīd gan neviens no SKA hokejistiem pelnošāko desmitniekā nav.

Atcerēsimies, ka savulaik arī Rīgā tādu meistaru kā Sanda Ozoliņa un Marsela Hosas algas grozījās ap septiņiem cipariem, kas tagad liekas kaut kas no zinātniskās fantāzijas žanra.

Algu kontekstā, kas jau tā ir palikušas mazākas, noteikti jāpiemin nestabilais rubļa kurss, kas mainās reāli dienu no dienas. Šī iemesla dēļ liela daļu spēlētāju līgumos iekļauj punktu, ka viņiem jāmaksā ir citā valūtā. Un var saprast. Sezonas sākumā tu rēķinies ar vienu summu, bet jau tās vidū saproti, ka naudas ir mazāk…

Vai Rīgas “Dinamo” izmaiņas algu griestos ietekmē? Futūristiski skatoties – diez vai. Jā, bagātie vairāk nevarēs pārpirkt visu, kas ienāk prātā, bet tomēr no tā jau tāpēc neviena zvaigzne uz Rīgu neatbrauks… Ja algu grīda ir 3,4 miljoni, tad salīdzinājumam – pērn “Dinamo” budžets bija tajās pašās robežās. Mēs varētu runāt par Rīgas lielklubu (Latvijas mērogos) kā ieguvēju vien tad, ja pašiem maciņa biezums tuvotos šiem griestiem vai kaut vai 60-70% robežai. Piedevām kuluāros runā, ka par algas grīdas nesasniegšanu līgas vadība varētu vēl šosezon pievērt acis un, iespējams, nākamsezon to samazināt, bet pret algu griestu pārsniegšanu gan būs stingra attieksme – to nedrīkstēs darīt.

Pandēmijas iespaids – kāds iespaids?

Krievija pēc oficiālajiem Pasaules Veselības organizācijas aprēķiniem ir ceturtā koronavīrusa pandēmijas vissmagāk skartā valsts pasaulē un saslimušo skaits strauji tuvojas miljonam. Zinot kā Krievijā valdošā vara mēdz manipulēt ar datiem (oficiālais no Covid-19 slimības izraisīto nāvju skaits tur esot vien nepilni 14 tūkstoši), pavisam iespējams, ka situācija Krievzemē ir vēl dramatiskāka. Bet ne par to ir stāsts un vienlaikus ir.

Atminēsimies ne tik senus notikumus šī gada martā. Pandēmija pasaulē jau bija uzņēmusi apgriezienus, bet Krievija spītīgi izlikās to neredzam, ieskaitot KHL vadību. Kad Gagarina kausa izcīņas pirmā kārta bija galā, tika izsludināts pārtraukums līdz 10. aprīlim. Neilgi pēc tam no tālākas dalības turnīrā kā pirmā atteicās Helsinku “Jokerit”, kuras piemēram sekoja Nursultanas “Barys”. Vēlāk, 18. martā, ar līdzīgu soli piedraudēja “Ak Bars”, kas ieteica sezonu pārtraukt, bet līgas prezidents Aleksejs Morozovs sacīja: “Turnīra atcelšana ir reāls scenārijs, bet pagaidām to neizskatām.”

Pavīdēja idejas, ka čempionu varētu noskaidrot sešu komandu grupu turnīrā (piecas spēles!), līdz 25. martā tika norauts stopkrāns un sezona pabeigta bez uzvarētāja. Saprāts ņēma virsroku!

Kā redzams pasaulīgajās tendencēs, vīruss nekur nav pazudis, tieši pretēji – diemžēl, tas izplešas aizvien vairāk. Tas gan KHL varas vīriem nav traucējis būt optimistiski noskaņotiem, jo viņi uzskata, ka 2020./21. gada sezona sāksies kā paredzēts – 2. septembrī. Krievijas robežas šobrīd ir slēgtas (ar atsevišķiem izņēmumiem) līdz augustam un pastāv iespēja, ka šo termiņu varētu pagarināt. Klubos valda pārliecība, ka sezonu iesākt kā plānots, nesanāks.

Apdomāties nav likuši arī vīrusa uzliesmojumi vairākās komandās kā Omskas “Avangard” (nesen atklāti 20 gadījumi!), Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa trenētajā Maskavas “Spartak”, kas šī iemesla dēļ pārtrauca treniņnometni, kā arī Maskavas CSKA. Tāpat arī citās vienībās laiku pa laikam tiek ziņots par kādu saslimšanas situāciju. Neskatoties uz to, visi klubi gatavojās pēc plāna ar domu par septembra sākumu.

Tāpat ir tapis skaidrs, ka Ķīnas klubs “Red Star Kunlun” mājas spēles aizvadīs Mitiščos. Vairākos medijos izskanējušas spekulācijas, ka arī Rīgas “Dinamo”, vismaz sezonas pirmajā pusē būs spiesta dzīvoties pa Krieviju. Parādījusies arī potenciālā arēna, kur dinamieši varētu spēlēt. Tiesa, tas ir baumu līmenī, jo Rīgā neviens par to nerunā. Vieta ir Čehovā, vecajā “Vityaz” mājvietā ar 3000 skatītāju vietām, kas savulaik bija mazākā arēna līgā.

Cik tas ir reāli? Atkarīgs no epidemioloģiskās situācijas Krievijā, jo pagaidām nav īstas skaidrības kā no un uz Krievijas un ES valstīm būs iespējams pārvietoties. “Dinamo” valdes priekšsēdētājs Juris Savickis par šo jautājumu izteicās lakoniski: “Spēlēsim tur, kur dzīve liks. Beļģijā, Amerikā, Ķīnā vai Krievijā! Viss, vienalga.” Savickis arī norādījis, ka kopumā kluba vadība izskata trīs potenciālos variantus, kur aizvadīt mājas spēles, ja to nedrīkstēs darīt Rīgā. Tas gan būšot ievērojams robs budžetā, jo uz “Arēna Rīga” mājas spēļu rēķina “Dinamo” nopelna 10% no kopējā budžeta. Tāpat Savickis atklāja, ka “Dinamo” budžets salīdzinājumā ar pērno sezonu krities par 30-40%.

Tomēr pandēmija Rīgas klubam nesusi arī ko pozitīvu. Proti, ja ne tā, tad Miku Indraši, visticamāk, mēs “Dinamo” kreklā neredzētu, jo viņš jau lēnā garā posās uz Ņižņijnovgorodas “Torpedo” pusi. Tas pats attiecas uz citiem pieredzējušiem vietējiem spēlētājiem, kuri šādos apstākļos labprātāk paliktu mājās ar mazāku algu nekā Krievijā. Lai gan oficiāli līgumi vēl nav noslēgti, ir pamats optimismam, ka latviešu veterāni varētu nosvērsties par labu Rīgas variantam. Vēl viens papildus pozitīvs faktors – 2021. gada pasaules čempionāts norisināsies arī Rīgā (grupu turnīrs un divas ceturtdaļfināla spēles).

Un jā – “Dinamo” uz šī rēķina sastāvam ir iespēja piesaistīt zemu izmaksu krievu spēlētājus, kas nebūt nav tas sliktākais variants, lai arī kā tas nepatiktu nacionāli noskaņotiem līdzjutējiem.

Vienlaikus KHL vadība paziņojusi – ja situācija ar vīrusa izplatību būs pavisam bēdīga, tad sezonas sākumu pārcels. Jo līgai nepatīk doma, ka spēles būtu jāaizvada bez skatītājiem. Un ja kāds domā, ka uz KHL hokeju neviens neiet, atbildi uz to varēsiet meklēt nākamajā nodaļā.

Kādā virzienā līga stūrē nākotnē?

Pandēmijas ietekme iet roku rokā ne tikai ar cilvēku veselību un pasākumu norisi, bet arī ar ekonomiskajiem apstākļiem. Nav noslēpums, ka lielākā daļa klubu finansējumu nāk no sava reģiona vietvaras vai to lielākajiem uzņēmumiem. Ja pandēmija pieņemas spēkā, tas var atstāt smagu triecienu pašvaldību un kompāniju kasēm no kā, loģiski, cietīs klubi. Lai arī ir pieņemti algu griesti, naudas tāpat var nebūt…

KHL pastāv viens fenomens – lai arī līgumu juridiskās aizsardzības jautājumos līga ir gājusi uz priekšu, tas aizvien negarantē, ka visu savu apsolīto naudu hokejists iegūs. Kāda cimperlīgāka kluba īpašnieka garastāvokļa maiņas un viss – tiek izdomāti iemesli, kāpēc samazināt algas, un tāpat nereti ir klubi, kas algas neizmaksā. Katru gadu ir dzirdams par kādu komandu, kur ievērojami kavējas algas un tieši šī iemesla dēļ līgu uz doto brīdi pametusi Vladivastokas “Admiral”.

Tāpat jau pērn algas kavējās Ufā, bet Kaspara Daugaviņa jaunā komanda Podoļskas “Vitjaz” ar visiem noslēdza līgumus, bet vēlāk pateica, “sorry, džeki, tik daudz mums nav!” Proti, paziņots, ka visiem lielo algu saņēmējiem gaidāms samazinājums par 20%. Kā pats Daugaviņš izteicās vienā no intervijām, tad īsti likties nebija kur, jo katrā Krievijas komandā drīkst būt vien seši leģionāri, bet visas vietas principā jau bija aizņemtas.

Ar to šo rindu autors vēlas teikt, ka, neskaitot jau iepriekš minētos apstākļus, ja tos papildina vēl pandēmijas izraisīta krīze, spēlētāji var nonākt pavisam neapskaužamā situācijā. Un pats skumjākais ir tas, ka nav ne viena pie kā sūdzēties, jo KHL spēlētāju arodbiedrība ir vairāk butaforija, nevis reāls instruments cīņā pret netaisnībām, ko nereti piekopj klubi.

Lai arī KHL dzenas pakaļ NHL standartiem, šķiet, vien retais tic, ka tas kādreiz izdosies. Ir tāds teiciens – tu vari pielikt ritenim, cik lielus spārnus gribi, bet debesīs tas tāpat neuzlidos.

NHL ir bizness, bet KHL vairāk sociāls un politisks projekts. Labs piemērs tam ir Rīgas “Dinamo” mūžsenā naudas gaidīšana un tieši tādēļ nespēja plānot tālāk par vienu pavasari. Šī līga diez vai kādreiz būs pelnoša. Un tā nav tikai Krievijas īpatnība, bet lielā daļa Eiropas ir tāpat. Tikai futbols varētu būt izņēmums. Kā piemēru var minēt basketbolu – Spānijas grandus Madrides “Real” un “Barcelona”. Abiem kopā budžeta deficīts ir 65 miljoni eiro. Neskatoties uz to, ka uz mačiem nāk tūkstošiem skatītāju, naudu atpelnīt nevar, kur nu vēl palikt plusos…

Un ja kādam liekas, ka KHL vien tāda “kolhoza” līga ir, tad uz kopējā apmeklējuma fona Eiropā tā nemaz tik slikti neizskatās. Pērn SKA ar vidēji mačā 13 tūkstošiem bija otrajā vietā, Minskas “Dinamo” ar 9,5 bija astotā, bet Eiropas apmeklētāko komandu top15 ir vēl trīs KHL klubi. Rīgas “Dinamo” ieņēma 25. vietu ar 6,7 skatītājiem ik maču.

Galvenās intrigas gaidāmajā sezonā ir sekojošas – vai čempionāts sāksies laikus? Vai spēlētāji saņems visu apsolīto algu? Kur mājas spēles aizvadīs Rīgas “Dinamo”? Un vai sezonu atkal nenāksies pārtraukt priekšlaicīgi? Šķiet, ka šobrīd līgas vadībai prioritāšu sarakstā vajadzētu būt īstermiņa risinājumiem, neaizmirstot par skatu nākotnē. Viens plats solis līgas prestiža un līmeņa celšanai jau ir veikts – algu griestu ieviešana. Atliek vien nodzīvot šo sezonu un skatīties ar pozitīvu skatu nākotnē. Bet jāpatur prātā – satracinājumi var sekot un KHL tiem ir jābūt gataviem!