Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas futbolā bijis vismaz viens konstants – Jānis Mežeckis, kurš 25 gadu garumā ieņēma LFF ģenerālsekretāra amatu. Pirms diviem gadiem, pieaugot kritikai par federācijas darbu un mainoties tās vadībai, viņš ĢS amatu atstāja, bet no federācijas nekur tālu nav aizgājis arī vēl šobrīd un pavisam nesen tika iecelts Tiesnešu komitejas vadītāja pozīcijā. Kā viņš pats izsakās, LFF ikdienas darbos Mežeckis vairs nepiedalās, taču ar padomu gatavs palīdzēt katrā laikā. Pār Mežecka darbu federācijā bieži (it īpaši šajā desmitgadē) vēlušies kritikas viļņi un joprojām ar aizdomām tiek vērtētas vairākas iepriekšējās federācijas vadības darbības („Kur liela nauda, tur arī runas un baumas”), taču Mežeckis ir īsta un dzīva neatkarīgās Latvijas futbola vēsture. Caur viņa atmiņu prizmu kopā atskatījāmies uz Latvijas un Eiropas futbolā notikušo un notiekošo un pieredzēto gan LFF vadībā, kad pirms spēles bija jāatgādina Zviedrijas amatpersonām, ka arī Latvijas futbolistiem varētu būt iemesls priecāties, gan UEFA delegāta statusā, kad nācās pārcelt „Barcelona” Čempionu līgas spēli un lemt, ko darīt ar „Chelsea” fanu sektorā biļetes nopirkušajiem Japānas līdzjutējiem Spānijas kluba kreklos.
„Jaunā LFF vadība ar jauno prezidentu īsi pēc vēlēšanām uzaicināja mani uz Tiesnešu komitejas vadīšanu. Sākumā gan šaubījos, bet vēlāk piekritu. Aprunājos ar bijušajiem tiesnešiem un citām autoritātēm un nospriedu – kāpēc gan ne? Tas man nav nekas svešs, un, ja reiz aicina, centīšos palīdzēt,” teica Jānis Mežeckis. Par tiesāšanu Latvijas augstākajā līgā pēdējos gados aktualizējušies jautājumi un pārmetumi, kas kļuvuši skaļāki (varbūt vienkārši labāk pamanāmi), klubiem preses relīzēs izsakot iebildumus un iesakot aicināt ārzemju tiesnešus, un iepriekš „Ventspils” vadība tiesnešu darbā pat saskatīja LFF prezidenta Gorkša atriebību. Mežeckis par to visu gan pasmaidīja: „Parādi vienu Eiropas līgu, kur visi ir apmierināti ar tiesāšanu! Tiesnešiem tāds nepateicīgs darbs – ja paveic visu labi, tad neviens nekā nesaka. Ja pieļauj kļūdu, tad esi vainīgs pie visa. Saprotu gan arī klubu vadītājus, kuri veic lielus ieguldījumus, kaut kas nesanāk, un meklē iemeslus, kāpēc tā, un acu priekšā pirmā nonāk tiesnešu kļūda. Tad arī rodas pārmetumi un apvainojumi.”
„Tāpat kā laukumā nevar sūtīt tikai veterānus vai tikai jauniešus, arī šeit vajadzīgs balanss un jāatrod vidusceļš. Jāstrādā kopā, izmantojot gan pieredzi, gan jauno cilvēku idejas un skatījumu,” teica Mežeckis, aicināts vērtēt nesenos LFF vadības lēmumus amatos nozīmēt tā sauktās vecās gvardes pārstāvjus – Aleksandru Starkovu, Juriju Andrejevu un viņu pašu. „Futbola federācijas reputācija beidzamajos gados ir pagrīļojusies. Noteikti, ka šī reputācija ir jāatjauno, un ticu, ka tā tiks atjaunota. Varu tikai ieteikt, lai cilvēki federācijā mazāk lasa interneta komentārus. Ja tajos iedziļinās, tajos ir tik daudz negatīvā, it īpaši pret futbolu un federāciju, un man liekas, ka tas līdz galam nav pamatoti. Kā futbola reputāciju uzlabot? Aisberga redzamā daļa ir izlase un tās rezultāti. Nepieciešamas uzvaras un panākumi.”
„Te jānorāda arī uz gluži vienkārši federācijā notiekošo,” turpināja Mežeckis. „Cik tad mums beigās sanāca LFF kongresi iepriekšējā gadā? Četri? Lai vai kādi tiem iemesli, bet nu nerādīja tas iespaidu par to, ka viss ir sakārtots un futbola sabiedrībā viss kārtībā. Latvijas futbola reputācija ir sašķobījusies, jā. Taču tikai no pašiem atkarīgs, kā to sakārtot. Jāapzinās arī, ka, kamēr pasaulē futbols ir neapšaubāms sporta veids numur viens, Latvijā tā gluži nevar teikt. Vēlos to nosaukt par veselīgu konkurenci ar basketbolu, hokeju un citiem sporta veidiem. Nav nekāds noslēpums, ka LFF saņem lielu finansiālo atbalstu no UEFA un FIFA, un tas uzliek papildu atbildību par to, kā šis atbalsts tiek izmantots.”
„Nauda, kas nāk no UEFA un FIFA… nu nav tā, ka tā tiek lepni nolikta uz galda, lūk, ņemiet miljonu,” paskaidroja Mežeckis. „Tas viss tiek kontrolēts, katru gadu tiek veikti auditi, ir noteikts, kurām programmām var ko izmantot. Dažreiz to var pagrozīt, pieteikt līdzekļu apguvi avansā, taču tie ir izņēmumi. Principā ir tā, ka visi sniegtie līdzekļi un to izlietojums tiek kontrolēts, tur nevar tā paņemt to naudu un izdalīt pa labi un pa kreisi. Taču salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijai šis atbalsts ir patiešām pieklājīgs, šajā ziņā nedrīkstam sūdzēties.”
„Tikmēr 90. gados federācija dzīvoja principā uz parāda, un lielās summas sāka ieplūst tikai vēlāk, kad parādījās centralizētās raidtiesības,” norādīja Mežeckis. „Pirms tam viss bija atkarīgs no izlozes izlašu turnīros. Ja grupā bija Anglija, Vācija, Itālija vai Francija, tad federācija pamatīgi varēja nopelnīt. Mums neviena no šīm izlasēm nebija, no grandiem tikai Spānija, turklāt tad, kad vēl nebija pasaules čempione. Tā tie 90. gadi nebija paši vieglākie, un labi, ka varam runāt par to, kā finanses tiek izmantotas, nevis to, ka naudas nav. Jā, grūti bija bez naudas, un grūti laikam ir arī tagad, kad nauda ir. Kur liela nauda, tur arī runas un baumas. Grūti saplānot tā, lai beigās visi apmierināti. Mēs ar Gunti Indriksonu tik ilgi nostrādājām kopā, vai tad bija tā, ka mums bija ideāla sadarbība un vienmēr visur domas sakrita par to, ko un kā vajag darīt? Protams, ka nē.”
Iekšējie pārmetumi, apvainojumi un konflikti ir (bija?) izteikti populāra tēma federācijā pāris iepriekšējos gados, taču Mežeckis norādīja, ka galvenā atšķirība ir tieši tajā, ka par to visu runā: „Savus strīdus un viedokļu atšķirības ar Indriksonu, valdi un citiem futbola sabiedrībā pārsvarā centāmies risināt paši, nevis darījām to publiski. Šie strīdi un jā, dažreiz pat konflikti mums lielākoties palika pie sevis. Tagad atšķirība ir tā, ka viss tiek teikts publiski. Domāju, ka arī tas Latvijas futbola reputāciju nekādi neceļ. Sanāk tā, ka paši izsaucam uguni uz sevi, liekot par to visu runāt. Skaidrs, ka ir arī lietas, par kurām jārunā, esmu vienmēr gatavs skaidrot savus darbus un lēmumus un sniegt atbildes, kāpēc tā.”
Mežecka sakarā tieši ilggadība LFF vadošajā postenī kritiķu vidū tikusi piesaukta ar negatīvu nokrāsu, un ilgus gadus viņa vārds ticis locīts blakus Gunta Indriksona vārdam. Mežeckis bieži ir uzsvēris, ka viņi ne tuvu nav visu laiku soļojoši roku rokā, taču norādīja, ka „Skonto” klubs pirms 15-25 gadiem bija Latvijas futbolam neatsveram vērtība. Vietējā futbola folkorā pamazām iegājies Indriksona neseno gadu citāts, ka „Latvijas futbolā izveidota perfekta sistēma”, sak, kādas šausmas tad būtu neperfektā sistēmā? Uz jautājumu, cik bieži Mežeckim savā LFF karjerā nācās iekost mēlē, lai skaļi neiebilstu Indriksona publiski teiktajam, viņš atturējās no tiešas Indriksona kritizēšanas: „Tā jau saka, ka strīdos rodas taisnība. Par to perfekto sistēmu – „Skonto” laikos bija izveidota patiešām ļoti laba sistēma, piesaistot labākos spēlētājus un speciālistus. Vēlāk tur pamazām viss aizgāja uz lejas pusi, taču savā laikā Indriksona klubs Latvijas līmenī bija paraugs.”
Arī pasaules vadošās futbola organizācijas nevar īsti apgalvot, ka pašas būtu baltas un pūkainas. Iepriekšējo gadu laikā FIFA skāruši vairāki korupcijas skandāli, un arī pašreizējais FIFA prezidents Džanni Infantīno, kurš amatā stājās ar solījumu notīrīt FIFA vārdu, šobrīd ir spiests pieredzēt, kā Šveices prokuratūra izskata krimināllietu pret viņu. Savukārt nedaudz senāk iepriekšējais FIFA prezidents Zeps Blaters un bijušais UEFA prezidents Mišels Platinī abi saņēma diskvalifikāciju no futbola. Blaters vienu uzticības balsojumu izturēja, kad par viņu FIFA kongresā balsoja arī Latvijas federācija. Vaicāts, vai nenožēlo šo balsojumu, Mežeckis norādīja, ka tolaik izskanējušās apsūdzības bija daudz nekonkrētākas un ikdienas darbā nekas īsti neliecināja par to, ka tās varētu būt taisnība.
Tiesa, arī tobrīd gaisā virmoja slikta „smaka” Kataras PK 2022 sakarā, un pats Mežeckis sarunā ar Sportacentrs.com 2014. gadā kategoriski teica, ka nepiekrīt šim FIFA izpildkomitejas lēmumam. „To saku arī tagad – rīkot finālturnīru Katarā ir liela kļūda,” teica Mežeckis. „Protams, redzēsim, kā tas viss beigās izskatīsies, taču domāju, ka, ja toreiz PK rīkošana būtu uzticēta 2018. gadā Krievijai un 2022. gadā ASV, viss būtu kārtībā. Bet tika Katarai, un tad sākās gan jautājumi, gan skandāli. Vairākas lietas tur nav pierādītas, tāpēc arī negribētu par tām runāt, tāpat kā par Blatera un Platinī kungiem izsaku tikai personīgo viedokli. Bet jā, piekrītu, ka droši vien nav dūmu bez uguns.”
Par Latvijas izlases spēlēm Mežeckis norādīja, ka šo gadu laikā izlaidis tikai divus pārbaudes mačus, turklāt abus tādēļ, ka pildījis delegāta pienākumus citur. „Esmu drošs, ka tas mainīsies, taču tikai šobrīd ir tā, ka mūsu izlasei nav vairs tādu spēļu kā iepriekš. Iepriekš tikām aicināti uz pārbaudes spēlēm Amerikā, Hondurasā, Ķīnā, Japānā, pat Brazīlijā, uz kurieni brauciens ilgi palika atmiņā. Sākumā pat bija grūti noticēt, ka uz federāciju atnācis piedāvājums no Brazīlijas futbola izlases braukt pie viņiem uz pārbaudes maču. Tas 1999. gadā bija, tieši tajā spēlē Ronaldinju debitēja Brazīlijas izlasē. Kad tur aizbraucām, vaicāju Brazīlijas izlases pārstāvjiem, kur tad tā tika izdomāts, ka vajag Latviju pretiniekos. Bet viņiem bija sava loģika, proti, iepriekšējā PK viņi zaudēja tikai finālā un Norvēģijai, bet mēs nesen bijām Norvēģiju uzvarējuši. Vēl interesanta spēle bija Hondurasā – tur mūs ārpus stadiona visur pavadīja drošībnieki, jo valstī tāda nedroša situācija. Pašā stadionā un spēlē gan bija bez problēmām, tribīnēs bija vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku un viss pagāja mierīgi.”
Atzīmējot spēli Brazīlijā kā ļoti spilgtu un pozitīvu momentu, Mežeckis kā pretējo piemēru norādīja neseno spēli pret Gibraltāru, kur Latvija cieta apkaunojošu sakāvi 0:1 pret FIFA ranga paša lejsagala komandu. Mežeckim uzreiz pēc spēles telefonsarunā ar Sportacentrs.com tika vaicāts, vai treneris Starkovs jau nav atkāpies un kāda būs LFF reakcija, un sekoja atbilde, ka nekas traģisks jau nav noticis. Vai vēlāk par šo atbildi Mežeckis pats sev mēlē nekoda? „Nē, nu ko tur kost… Jāprot uzvarēt un jāprot arī zaudēt. Tas mums bija negaidīts zaudējums, un vēlos teikt, ka arī nepelnīts. Sanāca tā, ka bija spēle pret Fēru salām, pārbrauciens uz Gibraltāru, kur bija jāspēlē uz mākslīgā seguma. Skaidrs, ka nebija patīkami, un tas izsauca arī vēl lielāku negatīvo reakciju, mazināja gan izlases, gan federācijas prestižu. Taču tāds nu ir sports.”
Starkovs tika atlaists neilgi pēc zaudējuma Gibraltāram, par to lēmumu pieņemot LFF valdei. Mežeckis neuzskata, ka ilgā pazīšanās ar Starkovu, abiem kļūstot par sava veida simbolu Latvijas futbolam ilgam laika posmam, būtu traucējusi viņiem strādāt grūtos brīžos: „Starkovs kopumā tagad no izlases galvenā trenera amata aizgājis vai atlaists jau trīs reizes. Man ir bijušas labas personīgās attiecības ar gandrīz visiem izlases treneriem, arī ar Geriju Džonsonu, ar kuru vēl tagad uzturu labus kontaktus. Taču pēc spēles pret Sanmarīno nācās atvadīties, tur vēl bija konflikts viņam ar vienu žurnālistu. Tāpat ar Andrejevu bija pēc spēles pret Lihtenšteinu. Taču ir darbs un ir savstarpējās attiecības. Tā teikt, nekas personīgs. Treneriem arī darbs nav tas pateicīgākais, un lēmums par atlaišanu vienmēr bija grūts.”
Izlases galvenā trenera tēma tika aktīvi cilāta iepriekšējos divos gados, kad izlase paspēja pieredzēt četrus trenerus (Dainis Kazakevičs pandēmijas dēļ pirmo spēli ar izlasi gan vēl nav aizvadījis), un arī tas īsti nelika līdzjutējiem sist plaukstas un kliegt urrā par izlasē notiekošo, proti, šajā laikā stabili bija tikai zaudējumi, nevis izlases veidols, filozofija un plāni. „Manuprāt, 2018. gada beigās vajadzēja trenera amatā atstāt Miksu Pātelainenu,” savu viedokli piedāvāja Mežeckis. „Viņš bija gatavs strādāt, viņš bija enerģisks, man likās, ka viņam ir izveidojies labs kontakts ar spēlētājiem. Jā, rezultāti bija pieticīgi, tas gan. Par Slavišu Stojanoviču – nevaru īsti izteikties, jo viņu tik labi nepazinu. Tas bija vairāk LFF prezidenta Gorkša lēmums un iniciatīva. Slaviša noteikti ir labs speciālists, taču liekas, ka ne tieši Latvijas izlasei. Tagad jācer, ka viss izdosies Dainim. Zinot viņu, noteikti varu teikt, ka tiek ieguldīts liels darbs arī tagad, kad izlasei spēļu nav. Viņš uz šo posteni gāja ilgu laiku, un domāju, ka ir tam gatavs. Grūti gan no jauna trenera kaut ko prasīt, jo selekcijas iespējas ir tādas, kādas ir.”
Mežeckis piekrita, ka ar Kazakeviča nozīmēšanu savā ziņā lielu risku uzņemās gan federācija, gan Kazakevičs pats, galu galā, šeit piesaucams Mariana Pahara piemērs, uzņemoties izlases galvenā trenera amatu, iespējams, nedaudz par ātru. Šobrīd Pahars kā treneris bez kluba ir jau krietnu laiciņu. Mežeckis gan ieteica paļauties uz Kazakeviča profesionalitāti un morālajām vērtībām, taču atzina – visu tik un tā noteiks rezultāti, kas būs redzami tikai vēlāk. Vai laikā, kad Latvijas izlase ir šādā situācijā, LFF bija godīgi uzlikt Kazakevičam uzdevumu tikt „Euro 2024”? Galu galā, reālistiski futbola pazinēji par to var tikai rūgti pasmaidīt. „Bet nu nevar taču arī iet un teikt, ka uzdevums ir nepalikt pēdējiem,” iebilda Mežeckis. „Jāizvirza augsti mērķi un jāskatās, cik daudz no tiem var sasniegt. Arī futbolistiem vajag motivāciju, lai zina, uz ko tiekties, vajag attieksmi, ka vienmēr cīnāmies par uzvaru. Jā, šobrīd kvalitāte nav labākā, taču – dzīve rādīs, kā būs.”
Mežeckis Eiropas un pasaules futbolā ilgu laiku pazīstams arī kā UEFA un FIFA virzītais spēļu delegāts. Kā viņš norāda, pildot šos pienākumus, viņš apmeklējis vairāk nekā 300 spēļu. Šovasar bija cerēts, ka „Euro 2020” kļūs par viņa septīto Eiropas čempionāta finālturnīru, šīs cerības tagad atliktas uz nākamo vasaru, bet pirms diviem gadiem Mežeckis pirmoreiz bija FIFA delegāts uz Pasaules kausa finālturnīra spēlēm. Abi iepriekšējie Eiropas čempionāta finālmači (2016. gadā Francija pret Portugāli un 2012. gadā Spānija pret Itāliju) norisinājās ar Mežecki kā UEFA delegātu.
Ko šis statuss īsti nozīmē? Tā ir persona, ko UEFA vadība deleģē pārstāvēt sevi un uz vietas pieņemt lēmumus UEFA vārdā. UEFA reglamentā norādīts, ka spēles delegāts ir atbildīgs par mača uzraudzīšanu, lai tas noritētu pēc UEFA prasībām. Spēles delegātam jāuztur kontakti ar spēles organizētājiem, viesu komandas pārstāvjiem un galveno tiesnesi, kā arī jānoorganizē pirmsspēles tikšanās ar iesaistītajām pusēm. Delegātam jāpārbauda stadiona atbilstība prasībām, piemēram, skatītāju izkārtojums tribīnēs un TV raidtiesību īpašnieku darbība, kā arī viņam kopā ar galveno tiesnesi ir tiesības attiecīgu iemeslu dēļ lemt par spēles pārcelšanu vai apstādināšanu.
Mežeckis par savām ilggadējām gaitām kā UEFA delegāts izsakās ļoti labprāt un ar siltām atmiņām, norādot, ka šajā laikā no Eiropas un pasaules futbola redzēts ļoti daudz un iepazīti daudzi un dažādi cilvēki. „Šeit var runāt un runāt,” viņš smaidot saka. Aicināts nosaukt kādu konkrētu piemēru, kur viņam kā UEFA delegātam nācās tiešā veidā iejaukties mača norisē, proti, reizi, kad viņa aizkulišu darbs nonāca tiešā starmešu gaismā, Mežeckis piesauca 2002. gada Čempionu līgas maču Barselonā starp vietējo grandu „Barcelona” un „Newcastle”: „Todien sākās pamatīgs tropiskais lietus, lija visu dienu, un pirms spēles mēs ar galveno tiesnesi no Beļģijas braucām uz stadionu. Tur bija redzams, ka spēlēt vienkārši nav iespējams, tur viss pludoja. Nācās spēli pārcelt uz rītdienu, kas nebija viegli. Tādā līmenī uzreiz nāk pamatīgas sekas. Tās saistītas gan ar TV raidtiesību līgumiem, gan britu līdzjutējiem, kas bija atbraukuši no Ņūkāslas. Šķiet, bija ap astoņiem tūkstošiem līdzjutēju atbraukuši, un viņiem jau bija nākamajā dienā paredzēti lidojumi atpakaļ. Beigās puse aizbrauca, puse palika.”
„Barselonā citreiz bija arī cita veida atgadījums,” turpināja Mežeckis. „Tas bija ČL mačs pret „Chelsea”, abas komandas jau bija iznākušas laukumā, tika spēlēta stadionā UEFA himna, un te pēkšņi centrālajā tribīnē tika izritināts milzīgs baneris ar uzrakstu „Katalonija nav Spānija”. Toreiz sākās aktīvāka publiskā kustība par Katalonijas neatkarības jautājumu. Pie manis pieskrēja stadiona drošības dienesta vadītājs, prasa, Jāni, ko darīt? Nu, neko nedarīt, tiem līdzjutējiem jau arī drīz gribēsies redzēt spēli un to baneri atkal saritinās kopā, visu laiku jau neturēs virs galvām. Galvenais bija parūpēties, lai šos kadrus neiekļauj tiešraidē, un beigās šis baneris TV tā arī neparādījās. Taču tas, kā šis baneris vispār tika pa kluso ienests stadionā – skaidrs, ka tas viss bija iepriekš saskaņots ar stadiona apsardzi un vietējām autoritātēm.”
„Tajā pašā mačā bija vēl viens interesants atgadījums, vairāk gan pārpratums,” sacīja Mežeckis. „Drošības dienesta vadītājs vēlreiz nāca pie manis un saka, ka „Chelsea” fanu sektorā ienākuši apmēram 40 japāņi, un visi kā viens „Barcelona” formās. Kurš bija iedomājies viņiem tur pārdot biļetes? (pasmejas) Bet nu drošības darbiniekiem uzreiz raizes, sak, ko darīt? Pēc panta būtu tā, ka viņi jādzen ārā, citādi tur vēl ļoti lielas problēmas radīsies. Tagad labi atceros, ka vaicāju drošības dienesta cilvēkam, vai tie līdzjutēji ir tādi izteikti japāņi, proti, neviens brits nepadomās, ka tie ir vietējie? Teica, ka jā, tad nu sarunājām, ka tā zona tiks īpaši pieskatīta, policisti stāvēs tuvumā, varbūt kaut kā nožogos. Un beidzās viss labi, cilvēki noskatījās spēli tur, kur bija pirkuši.”
Mežeckis uzsvēra, ka viņam kā UEFA delegātam savas personīgās politiskās nostājas jāatstāj ārpus stadiona un jāievēro UEFA nostāja, kas liedz politisku lozungu vai akciju parādīšanos šīs organizācijas spēlēs: „Tas arī bija iemesls, kādēļ parūpējos par to, lai šis Katalonijas baneris TV tiešraidē neparādās. Pēc tam tas toties parādījās manā ziņojumā, un skaidrs, ka „Barcelona” saņēmu sodu. Neatceros tieši kādu, taču tā bija liela nauda. Vēl viena reize bija Itālijā, kad pie „Empoli” viesojās Izraēlas komanda Telavivas „Maccabi”. Atbraucu uz stadionu, bet tur pa visu sektoru izvietots milzīgs baneris ar uzrakstu „Brīvību Palestīnai”… Tad gan man vajadzēja pielikt visas pūles, lai spēle vispār notiktu. „Maccabi” vispār atteicās doties laukumā, ja tas plakāts tur vēl būs, un man vajadzēja pārliecināt vietējos, ka UEFA noteikumi to nepieļauj un spēles laikā tas nevar atrasties tribīnēs. No sākuma viņi to plakātu novāca, spēle sākās, un tad atkal šis uzraksts tika izklāts pa visu sektoru. Nu, ko darīt tad? Bet, kad spēlē Izraēlas komandas, līdzīgi gadījumi ir vairākkārt bijuši. Savukārt no pretējām noskaņām vēlētos izcelt 2001. gada spēli Romā, kad tikās „Roma” un „Liverpool”, un tas bija dienu pēc Džordža Herisona aiziešanas mūžībā. Romas stadionā stundu pirms spēles tika spēlētas Bītlu dziesmas, kopā dziedāja gan itālieši, gan britu līdzjutēji. Tie bija aizkustinoši brīži.”
Arvien plašāka kļūst UEFA iesaistīšanās cīņā ar rasismu, piespriežot arvien bargākus sodus un sniedzot tiesības atteikties no spēles turpināšanas. Šī tēma tieši futbola sakarā plašāk izgaismojusies pēdējā laikā, taču Mežeckis norādīja, ka UEFA šajā ziņā aktīvi darbojusies jau ilgāku laiku: „UEFA sadarbojas ar organizāciju FARE, kas cīnās pret rasismu Eiropas futbolā. Uz potenciāli bīstamajām spēlēm tiek norīkoti īpaši cilvēki no šīs organizācijas, kuri uz to atbrauc inkognito, un tikai man (spēles delegātam) ir zināma viņu identitāte. Mums spēles laikā ir tiešais komunikācijas kanāls, bet spēles organizētāji par viņu nemaz nezina. Man arī pirmsspēles sapulcē jāizvairās no pieminēšanas, ka ir tāds cilvēks tribīnēs. Tad nu, kad spēle beidzas, tad arī šis cilvēks ar mani sazinās un pastāsta, ko novērojis, vai tur ir bijuši rasistiski saukļi vai izgājieni. Kad internetā parādās kādas apsūdzības rasismā par spēlē notikušo un UEFA saka, ka notiek lietas izskatīšana, tad varat būt droši, ka šī FARE cilvēka ziņojums nonāk pie attiecīgās komisijas.”
„No savām spēlēm spilgti atceros, ka rasismu novēroju Prāgā, kur „Slavia” spēlēja pret Londonas „Arsenal”,” atminējās Mežeckis, kad tika lūgts piesaukt pāris piemērus. „Londonas klubā bija slavens franču pussargs Vjerā, un katru reizi, kad viņš pieskārās bumbai, viss stadions sāka svilpt. Toreiz vēl nebija UEFA ieviestā trīs soļu protokola, proti, kad tiesnesis vispirms brīdina, tad aptur spēli un pēc tam kā trešo soli var vispār novest komandu no laukuma. Vienreiz šādi apturējām spēli Rostovā, kad tur spēlēja „Ajax”. Galvenais tiesnesis bija no Serbijas, un viņš, redzot, kas tur notiekas, apturēja spēli. Skaidrs, ka rasisms nav problēma tikai futbolā, paskatieties, kas tagad Amerikā notiekas! Uz to varbūt arī nevajag ieciklēties visu laiku, taču tā ir viena no galvenajām lietām, kam UEFA delegātam jāpievērš uzmanība.”
Savukārt ar Latvijas izlasi kā spilgtākos brīžus aizkulisēs Mežeckis nosauca izšķirošos mačus ceļā uz „Euro 2004” finālturnīru: „Toreiz grupā mums pēdējā spēle bija pret Zviedriju. Zviedrija jau bija uzvarējusi grupā, bet mums vajadzēja pozitīvu rezultātu, lai paliktu otrie. Pirmsspēles sapulcē, kas parasti ir tāda tīri formāla lieta, bija tāds interesants brīdis, ka Zviedrijas delegācijas amatpersona norādīja, ka „pēc spēles mājinieku izlase vēlēsies palikt laukumā un kopā ar līdzjutējiem atzīmēt šo mirkli, tāpēc mēs palūgsim, lai Latvijas futbolisti pēc iespējas ātrāk pamet laukumu, jo mums sāksies svinības par tikšanu uz Euro 2004”. Es tad ierunājos, sak, atvainojos, bet kas notiks, ja arī mēs vēlēsimies nedaudz pasvinēt tobrīd? Tajā istabā iestājās nekomfortabls klusums, cilvēki saskatījās, un galvenais tiesnesis noteica, protams, ka varēsiet arī palikt laukumā, ja vēlēsieties. Pēc spēles tieši tā arī bija, mēs uzvarējām 1:0, sākās mūsu svinības, taču es jau nākamajā dienā lidoju uz Frankfurti, kur bija pārspēļu izloze. Biļeti es biju nopircis jau iepriekš, pa kluso, nevienam neteicu, taču nopirku un sanāca arī izmantot.”
„Izlozē, protams, sanāca visneparocīgākais pretinieks – Turcija,” turpināja Mežeckis. „Mums principā ar visām federācijām ir labas attiecības, arī ar to pašu Zviedrijas amatpersonu vēlāk bija gan satikšanās, gan darīšanas. Pieļauju, ka turkiem pēc pārspēlēm nebija tas labākais noskaņojums, taču arī tur sanāca interesanti. Atbildes spēle bija „Besiktas” stadionā, kur nospēlējām sev derīgo 2:2, un pēc spēles mūsu puiši palika laukumā, ļāvās emocijām. Turki pameta laukumu, viņus tur izsvilpa līdz pēdējam, taču, kad laukumā bija vairs tikai Latvijas izlase, viss stadions aplaudēja. Man pēc tam no UEFA zvanīja, teica, ka tādu brīnumu iepriekš nav redzējuši, ka Turcijā aplaudētu tiem, kas viņu komandu pieveikuši. Acīmredzot bijām pelnījuši toreiz. Cerams, būsim pelnījuši vēl kādreiz.”
Foto: LFF