Skatoties, cik aktīvi apkārt tiek protestēts pret PČ hokejā rīkošanu kopā ar Baltkrieviju, varētu padomāt, ka par to tika paziņots pirms nedēļas. Taču nē – LHF (tobrīd jaunā) vadība uz Minsku devās prezentēt pieteikumu PČ rīkošanai jau 2017. gada sākumā, atsaucoties kaimiņu piedāvājumam. Tobrīd par LHF jauno vadību, kas nākusi Kirova Lipmana vietā, varēja tikai sajūsmā kliegt, sak, par treneri pats Bobs Hārtlijs sarunāts, tagad vēl PČ atvedīs uz Rīgu, viss te mums notiek! Taču, ja ne kliegt, tad pieri raukt mums visiem vajadzēja par izveidoto nedrošo sadarbību, kuru Latvijas hokeja vadība uzņēma ar atvērtām rokām.
Baltkrievijā bija diktatora Aleksandra Lukašenko režīms jau 2017. gada sākumā. Tieši tāds tas bija arī 2015. gadā, 2010. gadā un 2000. gadā. Nav nekādas jēgas izlikties, ka tikai tagad, 2020. gada augustā, Lukašenko režīms parādīja savas īstās krāsas un pēkšņi visus pārsteidzis. Ar ko tad pārsteidza? Viltotiem vēlēšanu rezultātiem? Opozīcijas apspiešanu? Politisko pretinieku apcietināšanu? Protestu vardarbīgu apspiešanu? Atvainojotiet, bet viss šis Lukašenko režīmā tika īstenots jau krietni pirms 2017. gada sākuma. Jau 2006. gada Baltkrievijas prezidenta vēlēšanās tika aizturēti simtiem opozīcijas pārstāvju un Eiropas Savienība uzlika sankcijas Lukašenko režīma amatpersonām, tas viss atkārtojās arī trīs nākamajās vēlēšanās līdz beidzot vadzis lūza tā, ka nācās pamanīt arī tiem, kuri bija pārāk tālu un kuri nemaz īsti negribēja pamanīt.
Līdz ar to šobrīd, kad Baltkrievijas asiņainais režīms nokļuvis pasaules uzmanības centrā, gan IIHF, gan LHF vadībai nevajadzētu meklēt attaisnojumus, sak, negaidīts pavērsiens, bet cilvēki protestē jau visur pasaulē, tā ka nekas traks. Un vispār mums līgumi jau ir noslēgti, un neko darīt. Jā, LHF ir nonākusi pozīcijā, ka viss tīri labi var beigties ar to, ka Latvijas hokeja vadībai jāizdara smaga izvēle – pieprasīt izmaiņas PČ rīkošanas kārtībā vai arī smaidot braukt uz Minsku, lai preses konferencē spiestu Lukašenko roku par lielisko sadarbību. Taču tas nav strupceļš, kurā LHF tika iedzīta ar mietu rokā, tā bija bumba ar laika degli, ko Latvijas hokejs pats paņēma rokā, piekrītot būt par Baltkrievijas režīma sadarbības partneri, rīkojot augsta līmeņa starptautisku sporta pasākumu.
No Saeimas puses saucieni, ka plāni jāatceļ un PČ kopā ar Baltkrieviju rīkot nevajag, atskanēja jau iepriekšējā nedēļā. Tagad pirmdien jau sekoja konkrēts valdības vadītājs paziņojums, ka sāks meklēt iespējas pārcelt PČ no Baltkrievijas, un tas patiešām ir būtisks solis, lai IIHF mainītu domas un, kas zina, varbūt vispār vairs neskatītos Latvijas virzienā, ja reiz te tik daudz problēmu. Tāpēc no vienas puses var arī saprast, ka LHF bosi vēlas nomierināt tautu un sarunās ar medijiem atgādināt, ka “nevajag jaukt politiku ar sportu” (tas gan tika sākts darīts jau 2017. gada sākumā, publiski sēžoties pie viena galda ar Lukašenko režīma amatpersonām) un ka “nav vēl neviena lēmuma no ES, kas neatzītu Baltkrievijas vēlēšanas” (tas sekoja burtiski 24 vēlāk). Taču arī nogaidošu pozīciju, kas šeit patiešām ir vispareizākais risinājums, iespējams ieņemt dažādos veidos. No LHF puses tās oficiālajos sakaru kanālos (mājaslapā, sociālajos tīklos) iepriekšējā nedēļā veikts tikai viens ieraksts: “Šobrīd izmaiņu nav, Rīgā lielākie hokeja svētki notiks.” Nabadzīgi, nabadzīgi… “Stāvēt malā” tomēr arvien vairāk izskatās pēc “atbalstīt”, un vai tā tiešām ir pozīcija, ko Latvijas hokejs vēlas ieņemt?
Aiz interviju kadra palika LHF bosu jautājums medijiem “A ko jūs gribat, lai es saku?”. Nu, bet lielisks jautājums, uz kuru noteikti jāsniedz atbilde. Sāciet ar nostāšanos demokrātijas pusē, izsakot konkrētu nosodījumu Lukašenko režīma pielietotajām metodēm (jā, zinu, ka tas izklausās neticami, taču 21. gadsimtā arī sporta organizācijām ir tiesības izteikt savu viedokli elementāru cilvēktiesību ievērošanas sakarā)! Turpiniet ar pašsaprotamo argumentu, ka šobrīd ir pārāk liela neskaidrība par Baltkrievijas nākotni, lai kaut ko konkrēti lemtu, tāpēc sekosiet situācijai un cerēsiet uz visu protestu atrisināšanos pēc Baltkrievijas tautas vēlmēm, ko varētu kopīgi nosvinēt 2021. gada vasaras sākumā ar hokeja svētkiem divās demokrātiskās kaimiņvalstīs! Un nobeigumā – neslēpties no fakta, ka bumbu ar laika degli paši paņēmāt rokās pirms trim gadiem, ierakstot Latvijas vārdu tieši blakus diktatora režīmam.