1980. gada vasaras olimpiskās spēles norisinājās PSRS teritorijā, Maskavā. Balsojumā par tiesībām tās rīkot PSRS pēdējā kārtā pārspēja ASV – 39 pret 20 balsīm. Vēlāk gan pēc ASV aicinājuma tās nolēma boikotēt 66 valstis, pašu iniciatori ieskaitot. Oficiālais iemesls – PSRS iebrukums Afganistānā.

Maskavas OS zīmīgas ar vairākām atmiņām. Ne tikai jau piesaukto boikotu vai lācīti Mišu, bet arī to, ka tā bija pirmā olimpiāde, kas norisinājās kādā no, tā saucamā, Austruma bloka valstīm. Skaidrs, ka tobrīd pasaulē norisinājās Aukstais karš un šīm spēlēm bija liels politiskais fons. Taču tas nav vienīgais, kam jāpievērš uzmanību. Tās oficiāli kļuva par vienām no “tīrākajām” mūsdienu sporta vēsturē – Maskavā netika konstatēts neviens pozitīvs antidopinga tests. Vēlāk gan gaismā nāca daudzi interesanti fakti. Proti,  atklājās daudzas dopinga lietošanas piesegšanas epizodes.

Ne par velti šīs spēles tika sauktas par “ķīmiķu spēlēm”. 1989. gadā Austrālijas Senāta komiteja publicēja ziņojumu, kurā tika apgalvots, ka “Maskavas OS teju nav neviena medaļas ieguvēja, kurš nav lietojis vienu vai uzreiz vairākus aizliegtos preperātus.” Un šim viedoklim pievienojās vēl daudzas citas valstis.

Jāatzīmē arī, ka Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) loceklis Madrēds Doniks šo spēļu ietvaros pēc paša iniciatīvas veica antidopinga testus ar līdz tam neizmantotu metodi testosterona patoloģiskā līmeņa noteikšanai, mērot tā attiecību pret epitestosteronu urīnā. 20% no viņa testētajiem analīžu paraugu pārbaužu rezultātiem, tostarp 16 zelta medaļu ieguvēju, būtu nopietns pamats disciplinārlietu ierosināšanai, taču tā kā tās nebija oficiālas, juridiska spēka tām nebija. Teju 10 gadus vēlāk dopinga plīvurs krita…

VDR – dopinga ļaunuma sakne?

Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR), citu starpā saukta arī par Austrumvāciju, vēlējās iesaistīties dopinga kontroles pasākumos, taču PSRS atteica. Jāatzīmē, ka Pasaules antidopinga aģentūra (WADA) tobrīd vēl nepastāvēja – to dibināja vien 1999. gadā un šobrīd tā ir pilnībā pārņēmusi ar dopinga kontrolēm saistītos pasākumus. Tolaik dažus mēnešus pirms Maskavas spēļu sākuma padomju amatpersonas satrauca aizdomīga aktivitāte no “draugiem” no sociālistiskā bloka VDR, kuri mērķtiecīgi centās iebīdīt savus pārstāvjus Maskavas Olimpiskajā Antidopinga laboratorijā.

PSRS nostāja bija strikta – mēs paši tiksim galā, jo šādos jautājumos nevar uzticēties pat politiskajiem sabiedrotajiem. Vārdu sakot, padomju varas koridoros valdīja paranoja, ka kāds gribēs apzināti iegāzt viņu sportistus. Atmosfēra bija nokaitēta.

“Pēdējā laikā VDR pārstāvji aktīvi cenšas iegūt tiesības veikt dopinga kontroles gandrīz visās starptautiskajās sacensībās. Tomēr satraucoši ir tas, ka, veicot analīzes, aizliegto vielu klātbūtne tiek atklāta tikai sociālistisko valstu sportistiem, kuru analīžu paraugi nekavējoties tiek nodoti starptautiskajām organizācijām,” tā pirms spēlēm Centrālajai komitejai ziņoja PSRS sporta ministrs Sergejs Pavlovs.

20. gadsimta 70. un 80.tajos gados VDR lielās sacensībās bez maksas veica plašas antidopinga analīzes savā laboratorijā Kreisē. Tā kļuva par ērtu un izdevīgu praksi vairākām starptautiskajām un valstu federācijām, jo pārbaudes tolaik bija ļoti dārgas, sarežģītas un laikietilpīgas, savukārt VDR savu labestīgumu pamatoja ar to, ka tas tiek darīts zinātnisku mērķu vārdā.

Pirms Maskavas olimpiskajām spēlēm slepenu sarunu laikā vācieši saviem padomju kolēģiem ierosināja izstrādāt “divpusēju slepenu vienošanos, lai aizsargātu PSRS un VDR sportistu intereses, ja analīzes veiks laboratorijas Kreisē vai Maskavā”. Citiem vārdiem sakot – kopīgi veikt testus un slēpt pozitīvus antidopinga pārbaužu rezultātus. PSRS no šāda piedāvājuma atteicās, patstāvīgi organizējot oficiālas pārbaudes spēlēm Maskavā. Vienlaikus jānorāda, ka PSRS tehnoloģijas iespējās atpalika no lielākās daļas attīstīto valstu un tā laika populārākos steroīdus – stanozololu, turinabolu un testosteronu – vēl īsti nespēja atklāt.

Rezultātā VDR Maskavas OS kopējā valstu ieskaitē ar 126 medaļām, no kurām 47 bija zelta (labākais sasniegums valsts vēsturē!), ieņēma otro vietu. Aiz ne viena cita kā mājinieces PSRS, kurai kopumā 195 medaļas un 80 augstākā kaluma. PSRS apsūdzēja vāciešus blēdībā, bet arī pašu masveidīgie augstie rezultāti raisīja jautājumus. Vēlāk, 1989. gadā pēc Berlīnes mūra krišanas, krita ne tikai mūris, bet arī patiesības plīvurs – tika atklāta vērienīga dopinga programma, kas gadu desmitiem Austrumvācijā pastāvēja valsts līmenī.

Dopingu lika lietot ar varu (un nezinot) un pat bērniem

VDR farmācijas izrāviens, ražojot sportisko spēju uzlabojošas vielas, norisinājās 20. gs. 60.tajos gados. Visizplatītākās vielas bija stimulanti (galvenokārt amfetamīni, kas rada īslaicīgus garīgas un/vai fiziskās labsajūtas uzlabojumus), anaboliskie steroīdi (šūnās pastiprina olbaltumvielu sintēzi, kā rezultātā notiek šūnaudu pieaugums, it īpaši muskuļos) un hormoni (ietekmē organisma spēju augšanu, bet populārākās vielas bija testosterons un tā atvasinājumi). To izmantošana bija individuāla un eksperimentāla rakstura, taču valsts to neaizliedza. Gluži pretēji – veiksmīgi sportisti (vieglatlētikā, peldēšanā, airēšanā, ziemā – slēpošanā, slidošanā, bobslejā un kamaniņu sportā), kas izcīnīja starptautiskus panākumus, kļuva par nacionālajiem varoņiem, saņemot papildus uzmanību un rūpes no valsts institūcijām. Augstu sasniegumu sports tolaik tika uzskatīts par vienu no politiskajiem instrumentiem.

Tiek uzskatīts, ka valstiskā līmenī dopings VDR ienāca 1974. gadā. Tiesa, 70. gadu sākumā tika pilnveidota neatļauto vielu atklāšanas sistēma, bet VDR amatpersonas baidījās, ka līdz ar to vadošajiem sportistiem tiks atklātas dopinga pēdas, tādējādi iznīcinot spēcīgas sporta nācijas reputāciju. Tomēr austrumvāciešu politiķu alkatība tikai pletās vairumā pēc 1972. gada Minhenes OS, kur tai valstu kopējā ieskaitē izdevās iegūt trešo vietu.

VDR nebūt nebija celmlauži dopinga patērēšanas jomā mūsdienu ērā. Tas aizsākās daudz agrāk. Kokaīns un marihuāna – mūsdienu antidopinga ēra aizsākās tieši ar šīm vielām, taču ātri izplatījās arī alkohola un amfetamīna lietošana. Ticēsiet vai nē, bet savulaik “Tour de France” braucējus mēdza saukt par rokenrolleriem! Vēl senā pagātnē sportistiem leģendārajās sacensībās bija jāveic nevis 150-200 kilometru distance, bet reizēm pat līdz 400 kilometriem! Lai izturētu šādas slodzes, vairums lietoja alkoholu, kokaīnu vai smēķēja marihuānu, līdz tas viss beidzās ar vienu letālu gadījumu…

Bet stimulējošu vielu lietošanas pirmsākumi meklējami jau Senajā Grieķijā, kur 1896. gadā norisinājās arī pirmās 0S. Grieķi dzēra vīnus, ēda halucinogēnās sēnes, garšaugus, kā arī dzīvnieku sirdis un sēkliniekus, lai palielinātu spēku un izturību. Pirmie dopinga lietošanas aizliegumi stājās spēkā 1928. gadā, kad tos ieviesa Starptautiskā Vieglatlētikas federācija (IAAF). Tiesa, neviens to īsti neņēma vērā…

Atgriežoties pie VDR stāsta, valsts atbalstītas dopinga programmas izstrādātāji un kuratori bija sporta ministrs un VDR Olimpiskās komitejas vadītājs Manfrēds Ēvalds, kā arī sporta medicīnas dienesta viceprezidents Manfrēds Hopners. 20. gs. 90. gadu beigās Vācijas tiesa abiem piesprieda nosacītu sodu. Cik tas bija adekvāti, ņemot vērā nodarījumu gan godīgas spēles principiem, gan pašiem sportistiem (par to nākamajās nodaļās), jau ir cits jautājums.

Šīs slepenās dopinga programmas izstrādē abi iepriekš minētie kungi piesaistīja vairākus zinātniskās pētniecības institūtus, kā arī valsts sporta departamentā izveidoja sportistu spēju uzlabojošo tehnoloģiju darba grupu. VDR vadošie zinātnieki un ārsti pētīja ķimikāliju ietekmi uz spēku, ātrumu un izturību, kā arī mērīja neatļauto vielu izvadīšanas ātrumu no organisma.

Ar aizliegto preparātu ražošanu nodarbojās divi farmācijas uzņēmumi – “Jenapharm” un ķīmisko vielu rūpnīca Drēzdenē, savukārt slepenās programmas tiešais izpildītājs bija Sporta medicīnas dienests, kas sastāvēja no aptuveni 1800 darbiniekiem, kuri visi parakstīja līgumu par programmas neizpaušanu. Pretējā gadījumā darbiniekiem draudēja ļoti nopietnas represijas no valsts režīma.

VDR Sporta ministrija nolēma, ka dopinga lietošana būs obligāta un dažos gadījumos tika izvēlēti konkrēti sportisti. Ideja guva atbalstu Vācijas Sociālistiskās apvienotās partijas centrālajā komitejā un atbalstīta valdības līmenī. Katru gadu federācijas sastādīja sportistu sarakstus farmaceitiskajam atbalstam un kopā ar treneriem un ārstiem viņi noteica aizliegto preparātu devas.

Pirms došanās uz sacensībām katrs sportists veica pārbaudi Centrālajā rehabilitācijas un dopinga kontroles institūtā – tur viņi pārbaudīja, vai no ķermeņa tiek izvadītas aizliegto vielu pēdas un vai pastāv draudi tās atklāt kāda citā laboratorijā.

Jāatzīmē, ka vairumā gadījumu sportisti pat nebija informēti par to, ka viņi lieto aizliegtās vielas. Viņiem tika izsniegts īpašs uztura plāns, vitamīnu komplekti vai „it kā” profilaktisks kurss pret ievainojumiem vai to dziedēšanai.

Vienu no šausmu stāstiem atminās vācu skrējēja Renāta Noifelda: “Reiz mans treneris Ginters Klāms man ieteica kaut kādas tabletes, ksa palīdzēs uzlabot sniegumu. Viņš apgalvoja, ka tie ir parasti vitamīni, bet jau pēc neilga laika jutu izmaiņas ķermenī – man kājās sāka mesties krampji, bet balss kļuva rupja. Uz augšlūpas parādījās apmatojums un apstājās menstruācijas cikli. Vēlāk, kad atteicos no šo tablešu lietošanas, pie manis atnāca cilvēki “no augšas” un pratināja, kādēļ es tās atsakos lietot.”

Loģiski, ka sportisti netika brīdināti par iespējamiem blakus efektiem. Reizēm aizliegto preparātu uzņemšanas kursu noteica jau no bērnības – 11, 12 gadus maziem bērniem, kuri Sporta ministrijas ieskatos bija talantīgi un nākotnē varētu izcīnīt starptautiskus panākumus.

Daudzu 1980. gada OS varoņu nāves un sabojātas dzīves dopinga dēļ

Lieki piebilst, ka sistemātiska un plaša dopinga lietošana daudziem tā laika sportistiem radījusi novēlotas veselības problēmas un izraisījusi pat nāves. Pēc profesionāla sportista karjeras noslēguma lielākajai daļai programmas dalībnieku bija jāsaskaras ar problēmām iekšējo orgānu darbībā, garīgiem un hormonāliem traucējumiem, kā arī onkoloģiskām saslimšanām. Sievietes audzināja bērnus ar iedzimtām slimībām un ieguva vīrišķīgas īpašības. Saskaņā ar statistiku, šie sportisti/es nomira vidēji 10-12 gadus agrāk nekā bija valstī vidējais vecums.

Minēsim dažus piemērus no Maskavas OS dalībniekiem. Peldētāja Barbara Krauze izcīnīja trīs zelta medaļas, bet vēlāk pasaulē laida divus bērnus, kuriem bija iedzimta smaga kāju deformācija. Savukārt volejboliste Katerīna Balina (sudrabs) dopinga programmā tika iesaistīta jau no 13 gadu vecuma. Vēlāk viņa visu atlikušo mūžu izjuta kaulu sāpes, kā arī neatgriezeniskas vīrišķīgas ķermeņa deformācijas.  Vieglatlēts Detlefs Gensbergs (ceturtā vieta) mira 35 gadu vecumā no aknu cirozes un aizkuņģa dziedzera problēmām. Viņa uzvārds atradās programmas dalībnieku sarakstā, bet ārsti ekspertīzē konstatēja, ka nāves iemesls ir pārmērīga anabolisko steroīdu lietošana. Cita peldētāja Rika Reiniša dopinga programmā tika iekļauta 15 gadu vecumā un gadu pirms Maskavas OS, kur viņa izcīnīja trīs zelta medaļas peldējumā uz muguras. Profesionāles karjeru viņa bija spiesta pārtraukt divus gadus vēlāk, kad hormonu lietošana noveda pie olnīcas cistas. Vēlāk viņai divas reizes bija spontānais aborts.

Neskaitot jau minētos sportistus, kopumā no 345 VDR sportistu lielās delegācijas dokumentāli pierādīta aptuveni 100 to dalība slepenajā dopinga programmā, bet ņemot vērā visu tās darbības laika posmu, tiek lēsts, ka tai cauri izgājuši līdz pat 10 tūkstošiem!

Tiesa, ne visi dopinga programmas dalībnieki atzīst, ka tajā ir piedalījušies. Pat tad, ja viņu vārds ir atrodams arhīvos. Viņu vidū ir pasaules rekordiste (joprojām) 400 metru skrējienā Marita Koha, kā arī olimpiskā čempione peldēšanā Jorga Voita. Kas interesanti, no aptuveni tūkstoš sportistiem, kuri tika izsaukti uz speciālās izmeklēšanas komiteju liecināt, atsaucās tikai 30%…

Šeit noteikti jāatzīmē fakts, ka pēc Vācijas Demokrātiskās Republikas un Vācijas Federatīvās Republikas apvienošanas daudzi slepenie dokumenti tika iznīcināti. Tomēr arhīvos ir saglabāti apmēram 150 dokumentāli pierādījumi, kas pārliecinoši pierāda (VDR) valsts dopinga sistēmas esamību – ar cilvēku vārdiem un uzvārdiem, aizliegto preparātu nosaukumiem un devām, rezultātu dinamiku.

Sportistu vārdu publicēšana izraisīja plašu sabiedrības šoku, lai gan pirmie ziņojumi par sistēmisku dopinga lietošanu VDR parādījās jau 20. gs. 70. gadu beigās. Par to paziņoja tie sportisti, kuriem izdevās aizbēgt uz rietumiem. Tiesa, tolaik šie vārdi neguva apstiprinājumu, jo VDR sportisti dopinga lietošanā tika pieķerti tikai vienu reizi, un vairumā gadījumu viņu analīzes bija “tīras”.

Dopinga sistēmas “tēvi” Hopners un Ēvalds 2000. gadā par vainīgiem tika atzīti 20 epizodēs, kurās tika pierādīta viņu vaina apzināta dopinga realizēšanā savas valsts sportistiem, piedevām, vairākēs epizodēs par to neko nezinot pašiem upuriem. Lielākā daļa bija vēl pilngadību nesasnieguši jaunieši. Ēvalds mira divus gadus vēlāk 75 gadu vecumā, bet Hopners vēl ir dzīvs (86). Abi izpelnījušies daudz ilgāku mūžu kā viņu izveidotajai dopinga sistēmai pakļautie…

1999. gadā Vācijas Bundestāgs izveidoja valsts asociāciju finansiālas palīdzības sniegšanai dopinga upuriem.

Krievi mācījās no VDR

Kurš gan Latvijas sporta līdzjutējs neatminās Soču ziemas olimpiskās spēles 2014. gadā, jo tās bija veiksmīgākās Latvijas sporta vēsturē (viens zelts, divi sudrabi un trīs bronzas). Tiesa, daudzu medaļu kalums mainījās starptautisko organizāciju gaiteņos un ar vairāku gadu nobīdi. Iemesls? Protams, dopings!

Kopumā Sočos tika veiktas 2812 (2186 urīna un 626 asins) analīzes, no kurām astoņās atklāta aizliegto vielu klātbūtne. Par nožēlu, divi no šiem astoņiem gadījumiem tika konstatēti Latvijas delegācijas pārstāvjiem – Ralfam Freibergam un Vitālijam Pavlovam – kuri vēlāk saņēma arī diskvalifikācijas. Tas varēja Latvijai dārgi maksāt, jo hokeja izlase izcīnīja augstāko sasniegumu kopš neatkarības atjaunošanas – 8. vietu. Jāatzīmē, ka astoņi atklāti antidopinga noteikumu pārkāpumi ir rekords ziemas olimpiskajās spēlēs.

Soči bija nākamā reize kopš Maskavas (Krievija ir PSRS mantiniece), kad krieviem tika piešķirtas tiesības rīkot kādas no olimpiskajām spēlēm. Kopējā medaļu ieskaitē Krievija triumfēja. Kā raksta sākumā tika minēts, ka VDR augstus sasniegumus sportā izmantoja kā politisko instrumentu, tāpat to 2014. gadā (un runā, ka jau daudz ātrāk) darīja Krievija. WADA neatkarīgās izmeklēšanas komisijas, kuru vadīja kanādiešu jurists Ričards Maklārens, pirmajā ziņojumā apgalvots, ka Krievija 2014. gada Soču ziemas olimpisko spēļu, kā arī citu iepriekšējo sacensību laikā, izmantojusi valsts uzraudzītu dopinga realizēšanas programmu, pasargājot savus atlētus no pieķeršanas aizliegto preparātu lietošanā. Krāpšanās pamatā bija pozitīvu dopinga analīžu nomainīšana pret negatīvām. Lai to paveiktu, Soču olimpiādē strādājuši simtiem iekšlietu struktūru darbinieku, kas spējuši atvērt sportistu analīzes, bet vietā nogādāt jaunus, jau iepriekš sagatavotus asins un urīna paraugus.

To visu savām acīm redzēja arī pārstāve no Latvijas – Liene Kozlovska, kas strādāja Sočos kā neatkarīgā novērtāja. Savulaik Latvijas Televīzijas raidījumam “Aizliegtais paņēmiens” viņa sacīja: “Es redzēju vairākus ļoti klajus pārkāpumus. Es sūdzējos par to, kādi ir trūkumi, es sūtīju ziņojumus, tie ne reizi nenonāca līdz neatkarīgiem novērotājiem, kuriem vajadzēja šos ziņojumus saņemt.”

Interesants bija atgadījums ar sākotnējo čempionu bobslejā četriniekiem pilotu Aleksandru Zubkovu. Viņa urīnā konstatētais sāls daudzums vairākas reizes pārsniedza normu un, vadoties pēc medicīniskiem apsvērumiem, ar tādu daudzumu sāls urīnā cilvēkam izdzīvot nav iespējams… Viņš gan ķērās pat pie traģikomiskiem instrumentiem, proti, WADA un SOK lēmumu apstrīdēja Maskavas apgabala tiesā. Maskavas, kurai nav starptautiska spēka…

Par šīs dopinga sāgas simbolu kļuva bijušais Maskavas antidopinga laboratorijas (RUSADA) vadītājs Grigorijs Rodčenkovs. Viņš filmā “Icarus” detalizēti stāsta, kā šī valsts atbalstītā dopinga sistēma darbojusies, un atzina, ka personīgi caur alkohola kokteiļiem, kam pat deva nosaukumu “Dutchess”, nodevis sportistiem ievadīt dopingu organismā. Tāpat sportistiem un ārstiem lūgts iegaumēt viņu analīžu numur, lai tālāk jau tas nodotu “īstajiem” cilvēkiem, kas zinās, ko ar tām darīt.  2016. gadā viņš nāca klajā ar šokējošiem paziņojumiem, proti, ka laika posmā no 2005. līdz 2015. gadam, Krievijā ir izveidota un realizēta plaša valdošās varas sponsorēta dopinga programma valsts labākajiem atlētiem – gan ziemas, gan vasaras sporta veidu pārstāvjiem.

Rodčenkova izteikumu iespaidā SOK, kā arī WADA uzsāka vērienīgas izmeklēšanas. To rezultātā Krievija tika daļēji diskvalificēta no 2016. gada Rio olimpiskajām spēlēm, bet pilnībā diskvalificēta 2018. gada Phjončanas ziemas olimpiskajās spēlēs, kur krievu sportisti varēja startēt zem nosaukuma “Olimpiskais atlēts no Krievijas”. Tāpat Krievijai nav atļauts startēt zem sava karoga gan Eiropas, gan pasaules čempionātos un, visticamāk, arī Tokijas OS.

Rodčenkovs arī norādīja, ka tas nebūtu iespējams bez valsts vadītāja Vladimira Putina ziņas: “Protams, visas pavēles nāca no augšas – no prezidenta. Tikai viņš var uzdot Federālajam drošības dienestam šādus uzdevumus [piegādāt aizlietās vielas]. Vitālijs Mutko [bijušais Krievijas sporta ministrs] reiz teica, ka Putins ļoti labi zina, kas es esmu. Nepildīt viņa pavēles būtu kā nāves spriedums.” Tagad Rodčeknovs atrodas ASV, Federālā izmeklēšanas biroja [FIB] liecinieku aizsardzības programmā. Viņa atrašanās vieta nav zināma.

Tiesa, Arbitrāžas tiesas (CAS) oficiālās noklausīšanās laikā Rodčenkovs jau bijis izvairīgāks. Kā teica viņa advokāts: “Viņš tikai precīzējis, ka daži viņa izteikumi bijuši vien kā varbūtība, nevis konkrēti fakti. Šobrīd viņš daudz ko no notikuša neatminās.” Tomēr skaidrs ir viens – krievu politiskā elite noteikti viņu redzētu citādākā stāvoklī, nekā tas ir šobrīd…

Interesanti, ka neilgi pēc “Icarus” filmas parādīšanās, Rodčenkovs manīts braucam ar elites klases “Range Rover” džipu, bet vairāki citi ārvalstu mediji rakstīja, ka viņš ticis arī pie prāva honorāra – vismaz 100 tūkstošiem eiro. Tās gan ir spekulācijas, bet nav dūmu bez uguns.

Viens no nosacījumiem, lai izslēgto Krievijas sporta federāciju statusu atjaunotu, Krievijai ir jāatzīst starptautiskajās izmeklēšanās pierādītais, ka valsts ir sponsorējusi vairāk nekā 1000 sportistu dopinga programmas. Pagaidām Krievija turpina liegties un, visticamāk, savu vainu neatzīs nekad. Vai tas nozīmē, ka Krievija starptautiskajā sporta apritē neatgriezīsies vēl ilgu laiku?

Tiesa, vairāki krievu sportisti ir tikuši attaisnoti Starptautiskajā Arbitrāžas tiesā (CAS) Lozannā, tomēr lielākā daļa aizvien cīnās par savu “taisnību”. Atšķirībā no VDR situācijas, starptautisko institūciju rīcībā nav pieeja konkrētiem arhīviem, kas dotu dokumentālu apstiprinājumu, ka Krievijā patiešām šāda sistēma pastāv. Runa ir par dīvainām analīžu anomālijām un neskaitāmām liecībām, kā arī citiem „it kā” tehniskiem pierādījumiem, ka analīžu trauki ir tikuši vairakkārt atvērti, līdz tie nonākuši neatkarīgo ekspertu rokās uz pārbaudēm.

Lai vai nu kā, ja VDR dopinga sāga ir atklāta un ir arī notiesājošie spriedumi abiem tās „arhitektiem”, Krievijas gadījumā ir gaidāma vēl ilga un stingra tās noliegšana. Līdz ar to, rodas jautājums – cik tīrs vispār ir profesionālais sports? Runā, ka lieto visi un visur, bet pieķert pie rokas visus neizdodas…

FOTO: Der Spiegel