Katrs sporta veids ir kā sava veida subkultūra, kurai raksturīgi atsevišķi elementi. Hokeja gadījumā tās ir naģenes, nereti uzvilktas uz otru pusi, zelējamā tabaka jeb snuss, kā arī ožamais spirts.
Tas jau sen kļuvis par neatņemamu spēles sastāvdaļu un pat atsevišķu spēlētāju rituālu pirms mačiem. Savulaikt to ļoti bija iecienījis par visu laiku labāko hokejistu uzskatītais Veins Greckis un pat Oļegs Znaroks uz treneru soliņa laiku pa laikam izmanto ožamo spirtu, lai smagu spēļu laikā sevi uzmundrinātu.
Ožamais spirts nav uzskatāms par dopingu – tas nestimulē un neuzlabo sportisko sniegumu. To lieto izmērcējot vatēs vai kapsulu veidolā, bet visa pamatā ir viena viela – amonjaks. Tas stimulē elpceļu nervu galus un smadzeņu elpošanas centru. Tāpēc paātrinās elpošana un paaugstinās asinsspiediens, kā rezultātā var islaicīgi uzmundrināties vai pamosties no ģīboņa. Citiem vārdiem sakot – tas kairina ožas receptoru un caur to stimulē elpošanu, tāpēc cilvēks veic dziļāku ieelpu. Hokejistu seju viebjošās grimases izraisa asa un nepatīkama smarža – tāpēc sportisti refleksīvi noliec galvu pirms tā lietošanas, jo tad vate ar amonjaku netiek pārāk pietuvināta sejai.
Arī hokejā strauji ienāca amonjaks, it īpaši “vecās skolas” laikos, kad spēle bija piesātināta ar fizisku cīņu un spēka paņēmieniem, kamēr ekipējums vēl nebija tik attīstīts un spēlētājus pasargāja daudz mazāk nekā tas ir mūsdienās. Turklāt, kā boksā tā hokejā bieži tiek saņemti sitieni galvas rajonā, kas apdullina, tāpēc amonjaka ieostīšana bija lielisks veids kā atgūties pirms nākamās maiņas, kad jālec uz ledus. Jā – ožamais spirts tiek izmantots, lai uzmundrinātu spēlētājus, kuri saņēmuši kārtīgu spēka paņēmienu. 2010. gadā NHL uzsāka kampaņu, lai mazinātu galvas traumu sekas un pēc daudzām spēlētāju sūdzībām un tiesas procesiem tika izveidota spēlētāju veselības nodaļa, kā arī tika modernizēti spēles laukumu borti, kas bija saudzīgāki, ja kādu ar pilnu spēku tajos ietriec… Iepriekš līgā nebija īpaši izveidota protokola, lai pārbaudītu spēlētājus, kuriem ir aizdomas par smadzeņu satracinājumu, bet šobrīd tas ir mainījies.
Smadzeņu satracinājumam ir raksturīgi vairāki simptoni – amnēzija, galvassāpes, apjukums, slikta dūša, vājas koncentrēšanās spējas, nogurums un samaņas zaudēšana. Pie šādiem simptoniem ieostot ožamo spirtu, spēlētāja veselībai var tikt nodarīts kaitējums.
Par ožamu spirtu savulaik interesanti izteicās Deils Talons, kurš šobrīd ir Floridas “Panthers” galvenais treneris, bet iepriekš kā spēlētājs 1970. tajos gados pārstāvējis vairākus citus klubus: “Kad tevi “izslēdza”, mēs lietojām ožamo spirtu. Lūk, tas bija mūsu drošības protokols.”
Visizplatītākā maniere, kā atgriezties laukumā agrākos laikos, bija sekojoša – saņem sitienu ar elkoni pa žokli, pieslido pie soliņa, kur iedod ožamo spirtu, treneris pavaicā, cik pirkstus redz. Ja nedubultojas, tad viss kārtībā – spēlētājs var atgriezties uz ledus.
Ēriks Lindross, kurš bija 90.to gadu viena no lielākajām NHL zvaigznēm, karjeras laikā guva astoņus smadzeņu satracinājumus, bet teju vienmēr laukumā atgriezās ātrāk nekā vajadzētu. Piemēram – pēc spēka paņēmiena no Dariusa Kasparaiša, Lindross laukumā atgriezās jau pēc divām nedēļām. Un šis ir viens no uzskatāmākajiem momentiem, bet daudzās mazāk “sāpīgās” epizodēs, kuru uzbrucējam karjeras laikā netrūka, Lindross aprobežojās ar ožamo spirtu un devās atpakaļ laukumā.
Mūsdienu NHL vairs nav iespējams iedomāties, ka pēc epizodes, kad spēlētājs saņem sitienu pa galvu, tiek dots amonjaks – tagad šādi cietušos gandrīz vienmēr nogādā ģērbtuvēs, kur viņiem liek iziet cauri speciāli izstrādātam smadzeņu satricinājuma protokolam (concussion protocol) . Komandas ārsts precizē simptomus un uzdod vienkāršus jautājumus – nosaukt mēnešus apgrieztā secībā vai atcerēties, pret kuru komandu hokejists spēlēja pirms nedēļas. Pēdējais posms ir līdzsvara vingrinājumi, pēc kuriem ārsts izlemj, vai spēlētājs var atgriezties uz ledus. Tāpat, ja konstatēts smadzeņu satracinājums, lai saņemtu atļauju atgriezties laukumā, ir jāiziet līgas nozīmētu ārstu speciāla procedūra. Iepriekš tas bija komandas ārstu kompetencē, tomēr nereti, it īpaši “play-off” spēlēs, laukumā devās spēlētāji ar vieglākiem un smagākiem satracinājumiem, jo ļoti vēlējās palīdzēt savai komanda, bet vēlāk viņiem nācās saskarties ar ilgstošām veselības problēmām – sliktu pašsajūtu, migrēnām un citām nepatīkamām blaknēm.
Neskatoties uz to, ožamais spirts no hokeja nav pazudis. Daudzi to izmanto jau jauniešu un junioru vecumā, tādējādi tas kļuvis par zināmu rituālu pirms spēlēm. Labs piemērs ir Iļja Kovalčuks, kurš Stenlija kausa izcīņas fināla mačā uzmundrināja sevi un partneri ar amonjaka sāļa pudelīti. Pašam Kovaļčukam efekts nebija tik liels kā partnerim…
Līdzīga epizode bijusi ar divu krievu hokejistu līdzdalību, kad Aleksandrs Ovečkins centās uzmundrināt Jevgēņiju Kuzņecovu. Ovečkins šādus gājienus izpildījis arī pret citiem komandas biedriem. Pēc spēles žurnālisti vaicāja, vai ožamais spirts viņam palīdz, uz ko Ovečkins atbildēja ar humoru: “Nezinu vai palīdz. Vienkārši palīdz spēles laikā neaizmigt.”
Ožamais spirts ir medicīniski nekaitīgs, protams, ja vienā piegājienā neizošņājat visu pudelīti. Tad gan var rasties problēmas – reiboņi un vemšana. Tas ir nepieciešams arī dezinfekcijai, kā arī kad notikusi saindēšanās.
KHL tiek izmantota amonjakā mērcēta vate, bet NHL kapsulas ar amonija sāļiem. Pietiek sasmalcināt kapsulu un amonjaks sāk izdalīt tā spēcīgo smaržu. Komandas ārsts var izdalīt pat 10 kapsulas vienā spēlē, taču mūsdienās spēlētāji amonjaku lieto daudz retāk nekā tas bija pirms 20 gadiem. Pilnīgi iespējams, ka tuvākā nākotnē ožamais spirts pazudīs no komandu soliņiem un ārstu aprīkojuma, bet ne tādēļ, ka tas būtu bīstams veselībai. Laiks iet uz priekšu un arī preperāti paliek daudz advancētāki.
Amonjaks savā pirmatnējā agregātstāvoklī nav tā toksiskākā viela, bet lielā koncentrācijā tas pārvēršas par cilvēkiem bīstamu indi. Gāzveida stāvoklī tas var sabojāt acis un elpošanas traktu, bet, nonākot saskarē ar ādu, tas rada apdegumus. Ožamais spirts ir amonjaka ūdens šķīdums, kurā toksisko gāzu saturs parasti nepārsniedz 10%. Šajā formā amonjaks ir drošākais cilvēka veselībai un tiek izmantots medicīniskiem nolūkiem.
Amonjaks var būt veselībai bīstams, ja tas lielā koncentrācijā (letālā deva ir 10-15 grami) nonāk uz ādas, acīs vai iekšķīgi ķermenī. Tāpēc no spēcīgiem sitieniem cietušajiem spēlētājiem to dod ieostīt no mērcētas vates, nevis stikla pudelītes. Tā ir elementāra drošības ievērošanas tehnika. Amonjaku izmanto arī saindēšanās gadījumos, lai veicinātu vemšanu un tādējādi attīstītu organisma attīrīšanos. Ārsti rekomendē izdzert amonjaka pilienus, kas atšķaidīti ar lielu daudzumu ūdens. Tam piemīt izcilas dezinficējošas īpašības, tāpēc tam ir atrasts pielietojums ķirurģiskajā praksē. Tas norāda uz to, ka pat šķietami bīstamas vielas medicīnā var būt noderīgas – svarīga ir tikai to koncentrācija.
FOTO: SCANPIX/AFP