Par pirmo lielo Latvijas starptautisko panākumu izlašu mērogā kopš pandēmijas sākuma parūpējās Latvijas vīriešu volejbola valstsvienība, kas pirmoreiz 21. gadsimtā ieguva tiesības startēt Eiropas čempionāta finālturnīrā. Attiecīgi būs jānotiek ļoti lielam pārsteigumam, lai par gada komandu Latvijā otro gadu pēc kārtas nekļūtu izlase, kas ir ārpus trīs Latvijas sporta “lielajiem vaļiem”, proti, basketbola, hokeja un futbola.
Par Latvijas “Gada balvu sportā” un tās līdzšinējiem principiem kritiku esmu izteicis arī iepriekš, taču tas tomēr ir konkrēts atskaites punkts sasniegumu un vietējās popularitātes mērīšanai. Ja Martins Dukurs ir 2019. gada labākais sportists, tas nozīmē, ka žūrijā atradās pietiekami daudz ar sportu saistītu cilvēku, kuri tā uzskatīja. 2012. gadā par Latvijas gada labāko komandu tika nosaukta volejbola izlase, kam sekoja divu sporta veidu dominance – nākamajos sešos gados pie šīs balvas tika dažādas hokeja un basketbola Latvijas izlases.
Jaunas vēsmas ienesa Latvijas handbola izlase, kas pirmoreiz kvalificējās EČ finālturnīram un tika atzīta par gada komandu Latvijā. Eiropas čempionātā Latvijas handbolistiem gan netrūka problēmu, traumu un arī zaudējumu, paliekot pēdējā vietā grupā, taču nav izmērāms, cik daudz šī izlase paveica, popularizējot savu sporta veidu Latvijā un liekot par sevi interesēties jauniem skatītājiem.
Tagad par sevi lika runāt vīriešu volejbola izlase, kas Kiprā notikušajā atlases turnīrā ieguva pirmo vietu četru komandu apakšgrupā, atstājot aiz sevis arī 2007. gada Eiropas čempioni Spāniju. Jā, Spānijas izlasi tiešā divcīņā neizdevās pieveikt, jā, Spānijas izlasei vispār nav vieglākās dienas, un jā, tā tīri matemātiski raugoties Latvijas volejbola izlasei uzdevums nemaz nebija tik sarežģits – kvalifikācijā piedalās 26 komandas un uz EČ finālturnīru tiek 12 no tām. Taču pēc ilgās dīkstāves pandēmijas dēļ Latvijas sportam šāds panākums bija ļoti nepieciešams un ļoti noderīgs, un izlašu līmenī 2020. gadā līdzjutējiem sarūpētā prieka ziņā Āvo Kēla vadīto volejbola valstsvienību droši vien vairs nekas nepārspēs.
Latvijas hokeja izlasei, kas ierasti pievērsusi sev visvairāk līdzjutēju skatienus, šogad Pasaules čempionāts nemaz nenotika un jāpagaida līdz 2021. gadam, kas paredzēts arī Rīgā, taču šeit kontekstā arvien skaļāk ieskanas PČ sadarbības partnervalstī Baltkrievijā notiekošais un neskaidrība par šī turnīra norisi. Basketbola vīriešu izlasei tikmēr jau bijušas oficiālas spēles šogad, taču principā klājies vēl sliktāk nekā Latvijas futbola izlasei – basketbolisti februārī cieta divus zaudējumus “EuroBasket 2022” atlasē un radīja bažas par kvalificēšanos finālturnīram. Novembrī tagad būs iespēja labot situāciju un izvairīties no izgāšanās.
Runājot par izgāšanos, jāatzīmē arī Latvijā populārākais sporta veids futbols. Augusta vidū skandālu radīja publiskais atklājums, ka Izglītības un zinātnes ministrei, kuras pārvaldībā ir arī Latvijas sporta nozare, futbols nemaz neinteresē, un šī nostāja tika sagaidīta ar izsmieklu un sašutumu, kā arī norādēm uz faktiem, cik plaši šis sporta veids Latvijā tiek piekopts. LFF sniegtā informācija liecina, ka mazajā Latvijā ir vairāk nekā 2300 licencētu futbolistu, reģionu sacensībās piedalījušās vairāk nekā 1000 komandas un jaunatnes sacensībās ir vairāk nekā 170 komandas. Taču, kad izlašu līmenī atkal jāspēlē pret valsti ar mazāk nekā 80 tūkstošiem iedzīvotāju (Andoru), Latvijas futbola izlase jau atkal savus līdzjutējus iepriecināt nespēja. Jaunais izlases treneris un iepriekš ilggadējais LFF sporta direktors Dainis Kazakevičs ar LFF statistikā iekļauto lielo jauno futbolistu skaitu šobrīd var tikai noskatīties, kur futbola izlase atrodas vietējā sporta hierarhijā.