“Sajūtas ir dažādas,” par to vai turpināt spēlēt vai likt punktu savai ilgajai karjerai saka bijušais Latvijas izlases hokejists Mārtiņš Cipulis. Pagaidām Mārtiņš ar lēmuma pieņemšanu nesteidzas, bet atzīst, ka tas pienāks jebkurā brīdī un negaidot. Kad tas būs? To var uzzināt šajā sarunā ar pašu hokejistu.
Mārtiņ, kādas ir tavas dzīves esošās prioritātes? Vienu es varu nosaukt, jo to šeit tirdzniecības centra “Akropole” ledus laukumā redzēju – tavs dēls trenējas hokejā un tu regulāri vadā viņu uz treniņiem.
Jā, tā ir viena no manām šī brīža prioritātēm. Patlaban galveno uzmanību veltu savai un Edgara Masaļska hokeja skolai “Baltijas vilki”. Tajā trenējas arī mans dēls. Kad nodibinājām sporta skolu, pieauga arī darba apjoms tajā. Ar stundu garu ledus treniņu viss nebeidzas. Līdz ar septembra sākumu esmu pārvācies dzīvot Rīgā, bet, kad pavasarī parādījās pandēmija, sakrāmēju mantas un no Rīgas aizbraucu dzīvot uz Cēsīm. Ārā no pilsētas izbraucu retu reizi tikai uz veikalu. Tiklīdz atsākās treniņi, tā uzreiz savu dēlu vedu uz tiem.
Taču viena tava prioritāte ir apstājusies – Tu pats vairs nespēlē hokeju profesionālā līmenī. Vai tev vēl gribas turpināt hokejista karjeru?
Man grūti dot konkrētu atbildi uz šo jautājumu. Sajūtas ir dažādas. Vēlos, un tajā pašā laikā ir brīži, kad domāju, ka laiks pielikt punktu. Raugoties tālāk – ja neredzu mērķi, kam gatavoties, tad es savā vecumā neiešu četras reizes nedēļā uz treniņiem, cerot, ka manā virzienā sekos kaut kāds mistisks zvans no kluba. Bet kā jau teicu, ir dienas, kad vēlos turpināt spēlēt un baudīt hokeju.
Bet nepieņemtais lēmums beigt aktīvās hokejista gaitas vai turpināt tev traucē? Kaut kur tepat rokas attālumā tas droši vien ir?
Jā, tepat blakus tas ir. Bet lēmums parasti atnāk negaidot. NHL parasti ir tā, ka spēlē un secini – viss, pietiek, pēdējo gadu nospēlēšu un beigšu, bet šeit tas ir dabisks process. Ja būtu komanda, kur spēlēt, tad to darītu un par karjeras beigšanu nemaz nedomātu. Trenētos un spēlētu. Šodien es nevaru simtprocentīgi pateikt, ka esmu pielicis punktu, taču viss virzās uz to, ka esmu tuvu beigām.
Tavs ilggadējais partneris Latvijas izlasē un vēl nesen arī “Kurbadā” Jānis Sprukts arī nav paziņojis, ka beidz karjeru (pēc sarunas ar Mārtiņu Cipuli Sprukts noslēdza līgumu ar Nīderlandes klubu – M.L.). Vai viņam ir līdzīgas domas kā tev?
Viņa situācija ir nedaudz citādāka. Jānim dēls trenējas futbolā un viņš ir gatavs dēla dēļ doties uz kādu futbola valsti, lai tur bērns trenētos kādā komandā, un, esot kopā ar dēlu, viņš būtu gatavs arī pats uzspēlēt hokeju attiecīgajā valstī. Pieļauju domu, ka tā varētu būt arī kāda ekskluzīva hokeja valsts. Es viņa vietā darītu tāpat. Taču, ja runājam par Latvijas čempionātu vai profesionālu līmeni, domāju, ka tur Jānim viss ir beidzies.
Tu pats vēlies karjeras beigās uzspēlēt kādā ekskluzīvā hokeja valstī vai arī vietā, kurā neesi nekad spēlējis?
Ņemot vērā, ka mans dēls sevi maksimāli atdod hokejam, un viņam tā ir galvenā prioritāte tagad, tad aizbraukt prom vienkārši tāpat uz kādu valsti un nebūt klāt pie sava dēla būtu nepareizi. Tad kaut ko nākas upurēt. Negribu vēlāk sev kaut ko pārmest. Ja varētu, varbūt uz Barselonu aizbrauktu uzspēlēt (smejas).
Līdz sim pēdējais klubs, kurā spēlēji vēl šogad, bija “Kurbads”, kas pavasarī paziņoja par izstāšanos no Latvijas virslīgas. Tobrīd pieņemtais lēmums atstāt čempionātu bija arī nedaudz ar protesta piegaršu, jo Latvijas Hokeja federācija (LHF), Covid-19 sakarā apturot čempionātu, par čempioniem kronēja jaunizveidoto “Olimp” klubu. “Kurbads” norādīja gan uz šo apstākli, minot, ka “Olimp” nepelnīti saņēmis divus punktus par nenotikušo spēli ar HS “Rīga”, gan arī par LHF nespēju sakārtot vietējo čempionātu. Kā komandas spēlētāji uztvēra šo negaidīto lēmumu par komandas izstāšanos no turnīra?
Nekāda lielā raudāšana vai situācijas iztirzāšana nebija, taču palika nepadarīta darba sajūta. Es domāju, ka izslēgšanas spēlēs būtu bijusi kārtīga cīņa. Mēs bijām gatavi play-off mačiem un cerējām, ka beigas būs citādākas. Bet mēs neko nevarējām mainīt. Es “Kurbada” bosu Andi Pikānu ļoti labi saprotu – tas nebija pirmais gads, kad viņam bija nesaskaņas ar LHF. Viņš hokejam piegāja ar visu sirdi un dvēseli. Papildu tam visam sākās arī pandēmija.
Vai iepriekšējās sezonās kādā brīdī bija sajūta, ka “Kurbads” varētu pārstāt eksistēt?
Pikānam bija ļoti lielas ambīcijas. Varbūt vasarā bija sajūta, ka viss it kā apnicis, bet tad tas pārgāja un nāca foršie brīži. Viss izmainījās. Ja vienā dienā viss bija slikti, tad nākamajā jau viss kārtībā. Cepuri nost Pikāna priekšā par paveikto. Viss, kas tika apsolīts, tika arī izpildīts.
Par “Kurbadu” kā klubu no spēlētājiem esmu dzirdējis tikai labas atsauksmes. Vai var uzskatīt, ka kluba organizācija bija augstā līmenī un to var pielīdzīnāt arī Eiropas klubiem?
Jā, protams. Domāju, ka “Kurbads” ar savu darbu pat pārspēja dažus Eiropas līgu klubus. Klubā viss bija ļoti labi sakārtots.
“Kurbads” būtu kā piemērs, kā jāizskatās profesionālam hokeja klubam?
Viennozīmīgi. Esmu spēlējis daudzās līgās Eiropā, arī Slovākijā, kas skaitās viena no TOP līgām uz kuru atskatās hokeja pasaulē, un varu teikt, ka līmenis “Kurbadā” bija krietni augstāks kā dažiem klubiem tur.
Ja Tu liksi punktu karjerai jau šoruden, tad īstenosies scenārijs, kāds ir piepildījies daudziem spēlētājiem – karjera sākta mājās un arī noslēgta dzimtenē.
Tā ir. Manā karjerā tas tā var notikt. Daudziem NHL spēlētājiem pēc sezonām Ziemeļamerikā negribas vairs braukt atpakaļ spēlēt dzimtenē. Man nav, ko nožēlot. To, ko karjeras laikā izvēlējos, par tiem lēmumiem pats arī biju atbildīgs. Savas profesionālās gaitas sāku Liepājā, toreiz vēl “Metalurga” rindās. Kādreiz domāju, ka karjeru varētu noslēgt Liepājā. Ja tur sāku, tad arī beigt tur varētu. Viņiem ir ļoti laba hokeja infrastruktūra.
Mēģināju saskaitīt, cik klubos pieaugušo līmenī esi spēlējis, ieskaitot tos, kuros esi aizvadījis arī tikai dažas spēles. Man sanāca 11 klubi. Pats esi skaitījis?
Liela daļa klubu man palikuši atmiņā, bet kopumā teiktu, ka neesmu bijis liels staigātājs pa komandām. Citiem ir ļoti garš klubu saraksts. Es ļoti vēlu aizbraucu prom no Latvijas. Aptuveni desmit klubus es varētu nosaukt, diez vai vairāk ir bijuši.
Vai ir kāds klubs tavā karjerā, kuru Tu atceries nelabprāt?
Pateikšu godīgi, ka visas komandas es atminos tikai ar pozitīvām emocijām. Piemēram, spēlēju Habarovskā. Kāds varbūt domās, ka tas ir kaut kur tālu kosmosā, bet tas bija ideāls gads. Biju priecīgs. Vēl bija sezona, kad mani nepaņēma Rīgas “Dinamo”. Ilgi gaidīju piedāvājumu, bet beigās aizbraucu uz Prāgas “Lev”. Tas bija NHL lokauta gads. Spēlēju arī Žlobinā, Baltkrievijā. Slovākijā biju tikai trīs mēnešus, kad devos uz turieni sezonas beigās. Par visām sezonām ārpus Latvijas es nevaru pateikt nevienu sliktu vārdu. Es mājās dažas sezonas nospēlēju “Dinamo”°”, un esmu par šo to, maigi sakot, bijis dusmīgs.
Slovāki tevi nepiečakarēja ar naudu?
Tajā gadā, kad Martinā biju sezonas beigās, viss bija perfekti, lai gan tas nebija TOP līmeņa klubs. Nospēlēju tur tikai dažus mēnešus, bet viss izdevās. Bija klubam nelielas problēmas ar finansēm, taču mans aģents labi padarīja savu darbu un es saņēmu savu algu. Taču tieši pēc gada klubs bankrotēja – arestēja gan kluba menedžeri, gan arī prezidentu. Edgars Masaļskis arī spēlēja Slovākijā, bet, cik zinu, viņam algu maksāja uz priekšu, un viņš ir viens no tiem, kurš arī nav apčakarēts.
Cik tev bijuši aģenti spēlētāja karjerā?
Ļoti maz. Esmu nospēlējis ļoti daudzas sezonas, neizmantojot aģenta pakalpojumus. Man ir bijuši divi aģenti, ar katru sadarbojos vienu sezonu, bet pārējā daļa karjeras pagājusi bez aģentu klātbūtnes.
Vai mūsdienās aģents Eiropā ir ļoti nepieciešams, lai tiktu pie līguma?
Manā gadījumā aģents man nevarēja sarunāt lielāku līgumu nekā es pats to atrunāju ar kluba vadību. Ja “Dinamo” vajadzēja mani, viņi mani paņēma, jo mani zināja. Savukārt, lai nokļūtu kaut kur citur, tur vajag labu aģentu. Man reiz “uzradās” viens slovāku aģents, kurš it kā apgalvoja, ka mani ir iekārtojis Martinas klubā par summu x. Tajā brīdī uz to klubu es negribēju doties, taču vēlāk tur nokļuvu ar Jāņa Sprukta palīdzību. Abi izlēmām doties kopā, un klubs solīja trīsreiz lielāku algu. Lēmums bija jāpieņem tajā pašā dienā. Mēs abi piekritām un nākamajā dienā pēc ielidošanas jau bija spēle. Pēc mača nācu ārā no ģērbtuves un skatos – stāv priekšā man nezināms vīrietis un kaut ko jautā slovāku valodā. Iedomājos, ka varbūt vēlas, lai uzliektu savu autogrāfu, bet izrādījās, ka tas bija aģents, kurš uzskatīja, ka tur esmu nokļuvis pēc viņa rekomendācijām un ar viņa palīdzību, taču tā nebija. Tad nācās risināt šo dīvaino situāciju. Viņš man jautāja: “Ko tu šeit dari?” Beigās bija cīņa, kamēr viss atrisinājās. Tika sūtītas īsziņas un draudu vēstules, taču viss beidzās labi. Lūk, viens stāsts par aģentiem.
Habarovskas “Amur” Tev bija lielākais līgums karjerā?
Gada griezumā es domāju, ka jā.
Vai uzturi kontaktus ar bijušajiem partneriem no tiem klubiem, kuros spēlēji? Un vai seko līdzi bijušajiem klubiem?
Nākamajās sezonās pec aizbraukšanas vēl bija labas atmiņas un parasti uzturēju kontaktus, bet pēc pieciem gadiem komunikācija pazūd. Habarovskā spēlēju kopā ar Sergeju Plotņikovu un izbraukuma spēlēs dzīvojām viesnīcā kopā. Pēc sezonas vēl nākamajā gadā uzturējām kontaktus, sarakstījāmies, bet laika gaitā šī komunikācija pazuda. Toreiz viņš vēl bija jauns, viņu neviens tā īsti nepazina. Man bija labi maiņas biedri tajā sezonā. Tagad katram jau sava dzīve.
Tu trenē savu dēlu. Vai tas saistīts ar to, ka Tu neuzticies citiem treneriem vai arī Tu vēlies savam dēlam iedot to, kam pats gāji cauri nodarbībās?
Ja godīgi, ir grūti trenēt savu dēlu, jo mēģinu viņam kaut ko stāstīt, bet viņš citreiz neklausa, jo ar viņu esmu kopā katru dienu. No otras puses – man ir iespēja redzēt visas tās mazās nianses un strādāt pie tām. Tas ir ļoti pozitīvi. Bet jāatceras, ja esi atvedis savu bērnu uz kādu sporta skolu, tad ir jāuzticas trenerim un nevienu nevajag mācīt.
Mobilais telefons traucē tavam bērnam treniņprocesā?
Mūsu ģimenē nav tik traki. Galvenais ir sekot līdzi šiem procesiem un ieviest ierobežojumus. Bet bez telefoniem nevar, tie ir vajadzīgi mūsdienās. Kad dēlam beidzas skola, viņš dodas mājās un man kā tēvam jābut lietas kursā par to, kur viņš atrodas.
Kāds būs tavs nākamais izaicinājums? Būsi treneris vai varbūt, piemēram, komandas menedžeris?
Es tagad studēju Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijā un mācos par treneri. Ņemo vērā, ka esmu ne tikai sporta skolas īpašnieks, man tomēr ir arī jāzina kaut kas vairāk par to, kas notiek treniņos. Ja kāds treneris nevar iziet uz ledus, es viņu jebkurā brīdī varu aizvietot. Ja man pajautātu piecus gadus atpakaļ vai es būšu treneris, es noteikti atbildētu, ka nekādā gadījumā. Taču tagad jau otro gadu esmu kā trenera palīgs savā hokeja skolā. Man ir interesanti redzēt zēnu progresu.
Ja Tu līdz šiem Ziemassvētkiem nebūsi parakstījis līgumu ar kādu klubu, tad diezgan droši var teikt, ka Mārtiņš Cipulis savu hokejista karjeru ir noslēdzis?
Ārzemēs es noteikti nespēlēšu, jo Covid-19 dēļ finansiālā situācija ir tāda, kāda tā ir. Otrkārt, mans dēls šeit trenējas un man ir jābūt klāt viņa attīstībā. Kaut vai ārpus hokeja – man ir viņam dzīvē jāiet līdzi, vienalga vai tā ir skola vai ikdienas situācijas uz ielas, bet viņam ir jābūt blakus, viņu nevar palaist pašplūsmā, ir jārāda un jāstāsta. Vēlāk viņu jau vairs nebūs iespējams “savākt”. Lai es dotos tagad spēlēt uz ārzemēm man būtu jāsaņem ļoti unikāls piedāvājums. Bet es joprojām aktīvi sportoju, nav tā, ka sēžu mājās.
Vai Tu esi apmierināts kopumā ar savu karjeru?
Vairāk vai mazāk, bet esmu. Bija daži posmi, kad varbūt kaut ko gribēju citādāk, bet kopumā man nav par ko žēloties. Esmu bijis olimpiskajās spēlēs un daudzos čempionātos, tāpat izcīnīti Latvijas čempionāta tituli.
FOTO: HK “Kurbads”