Pēc trīs pavadītiem gadiem pie Rīgas “Dinamo” stūres šovasar Ģirts Ankipāns vairs nebija atrodams kluba sistēmā. Taču tas nenozīmē, ka viņš ir pagājis malā no hokeja. Kā viņš pats uzsver – dažreiz vajag paiet soli atpakaļ, lai spertu divus uz priekšu. Kluba bijušais ģenerālmenedžeris un galvenais treneris sarunā ar “Sporta pili” atskatījās uz pavadītajiem gadiem “Dinamo”, nekautrējās raksturot vairāku latviešu spēlētāju paveikto, kā arī atklāja, ka interese par viņu KHL aprindās nav zudusi, sakot, ka arī pirms jaunās sezonas bijuši piedāvājumi.
Dzirdēju, ka Tu vienā intervijā teici, ka trenera darbs ir spriedzes pilns. Kā Tu pēdējos gados, strādājot Rīgas “Dinamo”, tiki galā ar stresu?
Tā bija patīkama spriedze. Kādā brīdī tā noteikti bija pārslodze, bet tas bija patīkams stress. Es pat īsti nejutu to. Darbs jau turpinājās visu laiku. Gatavoju treniņu plānu, analizēju spēlētājus un maiņas. Uzskatu, ka šī spriedze ir daļa no trenera ikdienas. Domāju, ka nav tikai negatīvs stress, ir arī pozitīva ietekme.
Bet dienas beigās tas taču kaut kā ir jānoskalo. Vai nu tā ir glāze viskija vai kāds cits dzēriens, bet šī spriedze jānoņem.
Bez šaubām. Kad spēle ir beigusies, tad nepieciešams izlaist gaisu un sākt strādāt no jauna. Pēc stundas tas notiks vai no rīta, tas jau ir cits jautājums. Piekrītu tev par noskalošanu, bet šī spriedze vai stress atkal ātri nāk virsū atpakaļ. Manā situācijā man pietrūka laika vasarā, kad nesanāca pilnībā atslābināties un sagatavoties kārtīgi jaunajai sezonai. Katastrofāli pietrūka laika.
Esi bijis gan treneris, gan ģenerālmenedžeris. Iedomājos, ja Tu būtu gājis tikai ģenerālmenedžera ceļu, iespējams, tagad būtu pie kāda KHL kluba stūres. Treneri visbiežāk tiek uzskatīti par vainīgiem klubu neveiksmēs, bet ģenerālmenedžeri nereti tiek pasaudzēti.
Mēs nezinām kā būtu, ja būtu. Es esmu ļoti apmierināts ar darbu, ko padarīju iepriekšējās sezonās. Dabūju kluba rindās kā centrālo asi Linusu Videlu, aizsargu Metjū Majoni un vārtos Timuru Biļalovu no nekurienes, ja tā var izteikties. Tas bija labi paveikts darbs, jo klubs finansiāli ieguva ar šiem darījumiem. Videls savās kontrakta prasībās “nolaidās” zemu, es viņu personīgi pazinu. Viņa ģimene gaidīja bērnu un hokejista sievas uzstādījums bija, lai Linuss spēlē pēc iespējas tuvāk mājām. Zinām tagad, kādu naudu saņem Biļalovs. Kad viņš piekrita doties uz Rīgu, piekāpās līguma nosacījumiem. Tas bija labi paveikts darbs. Sezonā, kad punkta attālumā palikām no izslēgšanas spēlēm, mums bija viennozīmīgi mazākais budžets visā līgā. Nākamajā sezonā kaut kas aizgāja šķībi, un es jau par rezultātu atbildēju gan kā ģenerālmenedžeris, gan kā treneris. Kādam ir jābūt vainīgam. Ja lēmums krīt uz mani, es to pieņemu. Bet zinu, ka savu darbu vienmēr padaru atbildīgi, un es ieguvu ļoti lielu pieredzi kā menedžeris, treneris un arī cilvēks.
Kas bija tie blakusapstākļi, kas Tev patraucēja sasniegt ar komandu labāku rezultātu?
Grūti atbildēt. Tas ir komplekss jautājums. Jā, es kaut kur kļūdījos, aizgāju prom no savas līnijas, jo sezonā, kad uzrādījām labu rezultātu, es ļoti stingri turējos pie apmācītiem spēlētājiem, kuri prata izpildīt savas pamatfunkcijas. Sarunās ar kolēģiem un vadību pavīdēja runas par to, ka būtu nepieciešams skatāmāks hokejs komandas izpildījumā, taču ar esošo budžetu bija sarežģīti panākt skatāmu hokeju. Skatāms hokejs maksā naudu. Varbūt šajā aspektā nedaudz kļūdījos. Bet kopumā mana lielākā kļūda bija menedžera amatā, kas skāra vārtsarga pozīciju.
Tu runā par pērno sezonu?
Jā. Es nevarēju Kristeru Gudļevski atstāt kā vienīgo vārtsargu, bija nepieciešams vēl viens spēcīgs konkurents. To jutām jau pēc pārbaudes turnīra Sočos. Šo jautājumu mēs aktualizējām, bet finansiālā situācija neļāva tobrīd sastāvam piesaistīt Aleksandru Salāku. Domāju, ja tobrīd klubs noslēgtu līgumu ar Salāku, mēs būtu tikuši galā ar vārtsargu līniju. Tāds vārtsargs kā Salāks Rīgā nav nekad spēlējis. Viņš var ģērbtuvē pateikt, ka šodien uzvarēsim spēli, un tā būs. Viņš ir harizmātisks, ar lielu enrģiju. Bet kā jau minēju, kluba finansiālās iespējas nebija lielas un nācās atdot prom Jakobu Berglundu, lai varētu vispār atļauties noslēgt līgumu ar Salāku. Daudzi to pieminēja, ka atdevām viņu prom, bet tas bija tikai matemātisks aprēķins un nekas vairāk. Ja kādam ir kaut kāda cita informācija, esmu gatavs to izrunāt.
Pēdējā laikā daudz runāts par pieredzējušajiem latviešu hokejistiem Rīgas “Dinamo”, kuri Rīgā aizvadījuši jau vairākas sezonas un, iespējams, kādā brīdī zaudējuši motivāciju. Mans viedoklis ir, ka viņiem vairs nedeg acis tā, kā tas bija KHL pirmajās sezonās. Vai bija grūti viņus noskaņot mačiem?
Ar viņiem viss ir ļoti vienkārši. Ja mēs esam “In” vai iekšā, tad viņi būs, jo nav mums daudz talantīgu un tehnisku spēlētāju, kāds ir Lauris Dārziņš. Jāatrod centra uzbrucējs, jo Laurim blakus uz ledus vajag labu centru un tad viņi var labi saspēlēties. Ar Dāvidu Ulstrēmu viņiem spēle pavisam nevedās, viens rāvās uz vienu pusi, otrs – uz otru, un viņu starpā ķīmija nebija. Un tā varbūt arī bija viena no nelielām kļūdām. Viņi nebija slikti spēlētāji, taču neatrada ķīmiju. Bet paturpinot par latviešiem – no “Dinamo” izlasē bija desmit spēlētāji. Rihardu Mareni izvilkām no nekurienes, tāpat, kurš varēja iedomāties, ka Oskars Batņa ar Emīlu Ģēģeri spēlēs pasaules čempionātā?
Tu pieminēji Rihardu Mareni. Šovasar pie Rīgas “Dinamo” stūres atnāca Pēteris Skudra, kurš Marenim vietu sastāvā neatrada. Vai tiešām šī uzbrucēja līmenis vairs neatbilst KHL?
Atbildēšu uz šo jautājumu sekojoši. Pirmkārt, visu cieņu Rihardam, cienu viņu kā cilvēku. Bet pajautāšu tev – kurš viņš tagad spēlē?
Ja nemaldos, Zviedrijas pēc spēka trešajā līgā.
Jā, tieši tā. Vai mēs skatīsimies uz Zviedrijas trešās līgas spēlētāju, lai ņemtu sastāvā?
Visticamāk, ka nē.
Tas ir diskutējams jautājums. Es viņu atstātu “Dinamo”, lai spēlētu ceturtajā maiņā. Viņš ir “racējs”, “kapātājs”. Es arī vairāk no viņa neko neprasītu, kā pāris golus sezonā. Viņam ir labs līderšips komandas ģērbtuvē. Taču Skudra iet savu ceļu. Mēs ar viņu daudz komunicējām, viņš man pastāstīja, ka vēlas šogad redzēt spēlējošāku komandu un tagad ir ļoti pateicīgs brīdis, lai šādus spēlētājus dabūtu. Ja skatāmies uz sastāvu, kāds tagad ir Rīgā – es ļoti labi zinu, cik viņi pelnīja pērn. Šogad viņu atalgojums ir vairākkārt samazinājies, savukārt “Dinamo” budžets dubultojies, ja raugāmies no šāda skatu punkta, ka varam atļauties par to pašu naudu divreiz dārgākus spēlētājus. Šis ir Pētera ceļš. Tie spēlētāji ir talantīgi. Es domāju, ka sastāvs šogad ir nedaudz par “vieglu”, pietrūkst tādu spēlētāju kā Marenis, bet Skudra tikko paņēma divus sev labi zināmus krievu hokejistus un viņi varētu būt šāda tipa spēlētāji.
Paturpināsim vēl ar dažu spēlētāju analīzi. Arī Robertam Lipsbergam šosezon neatradās vieta “Dinamo”. Pērn viņš 44 spēlēs sakrāja desmit punktus (2+8).
Katram spēlētājam ir sava funkcija komandā, sauksim viņus par lomu spēlētājiem. Aizbraucot kaut kur citur viņi uzreiz nesāks mest golus, savukārt man viņi varētu būt noderīgi. Esmu dzirdējis frāzi: “Mums neatbilst spēlētāji KHL līmenim.” Es kategoriski tam nepiekrītu. Kāpēc viņi atbilda šim līmenim pirms divām sezonām, kad par vienu punktu palikām no play-off robežas? Marenis, Batņa, Ģēģeris, Lipsbergs… Tad viņi visi bija derīgi, bet šodien vairs nē? Tas ir neobjektīvs viedoklis. Jā, piekrītu, viņi nevar būt pirmās maiņas spēlētāji. Bet tas ir jājautā Skudram, kā viņš to redz. Viņš atbildēs precizāk nekā es to varu. Es katru gadu mēģināju uztaisīt divas spēlējošas maiņas. Ja vienai finanses atradām, tad otrai nedaudz pietrūka. Vēl viens piemērs – kanādiešu uzbrucējs Kevins Klārks. Ļoti labs spēlētājs, taču viņš nevarēja izdarīt visu pats, viņam blakus vajadzēja kādu, kurš varēja atdot piespēli. Un viņam neatradu īsto partneri. Klārks spēlēja ar Brendonu Makmilanu, bet viņš bija labs skrējējs, daudz ko panāca ar savu darbu, bet pietrūka tā trešā partnera blakus. Un šajā vietā tas striķis pārtrūka. Tāpēc labāk es izveidoju stabilu uzbrucēju trijnieku, noņemot lieku stresu nost no komandas. Tās ir nianses un mēs saprotam, ka pietrūkst pāri tūkstoši, lai iegādātos vēl vienu kvalitatīvu hokejistu, lai pieliktu viņu klāt diviem uzbrucējiem.
Kas neizdevās liepājniekam Egilam Kalnam Rīgā, kurš “Dinamo” piedalījās tikai septiņās spēlēs?
Katram ir savs līmenis. Kalns nevar spēlēt trešajā vai ceturtajā maiņā un izpildīt Mareņa vai Lipsberga lomu, savukārt pirmajās divās maiņās KHL viņš “nevilks”. Es bieži jaunajiem hokejistiem uzsveru – jums jābūt ļoti labi apmācītiem spēlēt gan trešajā un ceturtajā, gan arī pirmajās divās maiņās. Jums jāatrod sava vieta komandā. Īpaši tas attiecināms tiem, kuri dodas uz Ameriku. Ja viņu līmenis neatbilst vadošajām maiņām un viņi nespēs sevi pierādīt arī pārējās, tad nebūs tur vajadzīgi. Tāpēc saku – nevis spēlētājs, kurš iemetīs vārtus, tiks laukumā, bet gan hokejists, kurš uz laukuma vislabāk spēs izpildīt pēc iespējas vairāk trenera norādījumus un pielietot savas prasmes. Kalns zemākā līmenī noteikti spēs dot rezultātu pirmajās divās maiņās. Nesekoju līdzi viņam aizvadītajā sezonā Lielbritānijas čempionātā, bet Latvijas čempionātā bez šaubām viņš var būt lietderīgs.
Vēl viens spēlētājs, kurš tika uzskatīts par perspektīvu – Frenks Razgals. Kas notiek ar viņu tagad un kā varētu attīstīties viņa karjera? 2018./19. gada sezonā “Dinamo” rindās 32 spēlēs divas rezultatīvas piespēles, bet aizvadītajā sezonā tikai piecas spēles, pēc kurām viņš devās uz Čehiju. Manuprāt, tur viņš “pazuda” vai arī treneris neuzticējās.
Nav tādu treneru, kurš neļauj atvērties hokejistam. Viņš ir labs puika, atbildīgs. Jā, viņam ir tehniskais brāķis spēles arsenālā – viņš ļoti daudz driblē ripu.
Angļu valodā – selfish?
Nē, nē. Parasti spēlētājiem māca stumt ripu, lai varētu gan atdot piespēli, gan uzmest, bet viņš driblē un līdz ar to zaudē laiku. Kā es saku – time and space. Es daudz strādāju ar Frenku, viņš daudz ko māk. Juniora vecumā viņš bija golu metējs, bet mūsu jaunajiem ir viena liela problēma – nav vidus posma starp jauniešu un pieaugušo hokeju, kur spēlēt un turpināt karjeru. Agrāk to varēja izdarīt Baltkrievijas čempionātā, kur bija iespēja vākt punktus un neslidot atpakaļ aizsardzībā. Zinām, ka pret tiem, kuri met golus, treneri piever dažreiz acis. Respektīvi, ielecot KHL no bērnu hokeja, pretī nāk fiziski nobrieduši vīrieši. Viņi ir profesionāļi un sitās pa katru kapeiku, uz ledus neko tāpat vien neatdos. Un, ja netiec tehniski un fiziski galā ar sevi, tad tev nav vieta komandā. No Frenka mēs daudz izspiedām. Es jūtu, ka tam klikšķim viņā kaut kad ir jānotiek. Tas ir tikai pārliecības jautājums.
Emīls Ģēģeris, Daniels Bērziņš?
Par šiem spēlētājiem esmu priecīgs.
Latvijas hokeja nākotne?
Zināmā mērā – jā. Viņi varbūt nebūs tik spilgti kā Rūdolfs Balcers, bet būs pamatvērtības. Mēs viņus paņēmām 18 gados un saucu par bagātākajiem skolēniem (smejas). Abi ir labi apmācīti, daudz strādā un pamats ir ielikts. Es domāju, ka ilgtermiņā viņi būs stabilas vērtības. Tas pats ar aizsargu Kristapu Zīli – stabila vērtība. Arī aizsargs Uvis Balinskis, kurš izgāja ar “Dinamo” vairāku gadu posmu. No viņa izspiedām rezultātu. Viņš ļoti labi slido un kaut ko ziedoja no sevis, lai kļūtu vēl labāks. Viņš noteikti ir viens no maniem favorītiem.
Balinskis nebaidās spēlēt ar ripu. Pie pirmās izdevības necenšas no tās tikt vaļā un raidīt prom gar bortu. Viņam patīk spēlēt ar to.
Viņam ir slidojums. Ir grūti iemācīt slidot ar ripu, jo aizsargs bieži zem pretinieka spiediena vispirms raida ripu prom. Situācijās piecdesmit pret piecdesmit treneri bieži prasa pieņemt lēmumu par labu komandai, bet daudzi met ripu prom. Uvis labi jūt šīs situācijas, līdz ar to viņam ir vieglāk. Ja ir labs slidojums, tad ir arī pārliecība par sevi.
Kā Rīgā iejutās krievu spēlētāji? Iepriekš “Dinamo” rindās viņu praktiski nebija. Vai viņi bija gatavi “šancēt” arī šeit?
Klubu treneri, kuri viņus sūtīja uz Rīgu, zināja, ka es šiem spēlētājiem atlaides treniņos un spēlēs nedošu. Man patika kā izmainījās ģērbtuve pēc viņu ierašanās. Īpaši to jutu pirmajā gadā, jo parasti mums ģērbtuvē bija rietumnieki un mūsējie čaļi. Mums valstī ir tāda politika, ka krievi ir krievi, bet rietumnieki ir mūsējie. Šie krievu čaļi komandā rietumniekus ar latviešiem savilka kopā. Tā bija baigi labā ķīmija. Nebija vairs svešo, bijām visi kopā. Savukārt kā spēlētāji viņi visi bija labi. Kirils Sļepets, Ņikita Setdikovs, Aleksandrs Protapovičs – viņi ir labi VHL spēlētāji un, ja viņi tika pie mums sastāvā, tad mēs ļoti labi saprotam, cik labi ir citi krievu hokejisti. Arī mans tas bija jautājums sev – kā būs? Bet viss bija pozitīvi.
Vai Rīgas “Dinamo” pietrūkst laba līmeņa fārmklubs?
Protams.
Bet par to jau gadiem ilgi runāts.
Pietrūkst laba līmeņa pieaugušo hokejs. Atceros, kad HK “Rīga” vadīja Leonīds Tambijevs, toreiz MHL spēlēja Nikolajs Prohorkins, Ņikita Gusevs, Ņikita Kučerovs un spēletāju vecums toreiz līgā bija lielāks, bet tagad vidējais vecums ir zemāks. Krievijas klubi MHL uztver kā U-18 bāzes komandas platformu, savukārt VHL spēlē hokejisti vecumā virs 20 gadiem. Bet HK “Rīga” ir pazaudējusi šo līniju, mēs spēlējam ar gados vecākiem spēlētājiem pret jaunākiem. Tas nedod labumu. Tiekot Rīgas “Dinamo” sastāvā, šie hokejisti nav gatavi pieaugušo hokejam. Šī ir tā plaisa. Ja es strādātu klubā, tad argumentētu, ka MHL tomēr vajadzētu spēlēt 18 gadus veciem spēlētājiem, nevis vecākiem. Mums ir nepieciešams produkts, nevis rezultāts.
Bet “Dinamo” vairākkārt spēlētājus nosūtīja uz fārmklubu Liepājā.
Tas bija vairāk saistīts ar to, lai spēlētāji pārdomā dzīvi. Liepāja, Jelgava vai Daugavpils, vienalga, kurš klubs, bet, spēlētājam nonākot fārmklubā, viņs bija down. Es centos viņus turēt Rīgā un likt atsevišķā grupā. Tad es vismaz zināju, ka viņi saglabās labu fizisko formu.
Vai nauda fārmklubam VHL līgā atrastos?
Grūti atbildēt. Neviens par tādu jautājumu nav domājis. Ja savāktu mūsu čaļus no Latvijas čempionāta, kuri par zināmu atalgojumu būtu gatavi spēlēt, es domāju, ka mēs varētu izveidot komandu.
Tu no pieaugušo hokeja esi pagājis malā tagad un strādā ar jauniešiem. Vai pēc pauzes un sezonas izlaišanas augstākajā līmenī nebūs vēlāk grūti atrast darbu, piemēram, tajā pašā KHL?
Ja nebūtu Covid-19, man būtu, kur strādāt, bet es par to nesatraucos. Es palīdzu vienam no saviem labākajiem draugiem Rodrigo Laviņam darbā ar jauniešiem. Viņam ir sava hokeja skola “Baltie vilki”, un tās komandas spēlē Junioru Attīstības Hokeja līgā (JAHL). Tiem zēniem dodu to, ko pats esmu pa šiem gadiem ieguvis. Jūtu, cik ļoti viņi uzsūc šo informāciju. Tu jau pareizi saki, ka nedrīkst pazaudēt saikni pret darbu. Ja man atkal nāksies stāties pie kāda kluba stūres, es būšu simtprocentīgi gatavs. Esmu labā kondīcijā (smejas).
Sapratu tevi. Tātad darbs ar jauniešiem nekādi neietekmēs tavu izaugsmi un ātrāk vai vēlāk tevi, iespējams, redzēsim pieaugušo hokejā?
Uz šo situāciju var paskatīties arī citādāk. Var sev pateikt, ka es neko nedarīšu, turpināšu svilpot. Es turpinu strādāt tikpat profesionāli kā to darīju iepriekš un pilnveidot sevi. Es esmu gados jauns treneris un nevarētu atļauties neko nedarīt.
Bet vietu Eiropas kubos treneriem ir tik, cik ir. Čehijā ir savējie treneri, tāpat arī Zviedrijā un Somijā. Vācijā ir daži ārzemju speciālisti un KHL brīvu vietu arī nav.
Bez šaubām, ka katra stipra hokeja nācija sargā savu tirgu. Viņiem ir sava identitāte, tāpēc viņi vienmēr būs spēcīgi. Savukārt pie mums, Latvijā, vienmēr kāds brauks un trenēs. Varu tikai pateikt, ka man bija piedāvājumi no KHL vasarā un varēju arī palikt šajā līgā. Bet jutu, ka man vajag paiet nedaudz malā. Dažreiz vajag paiet soli atpakaļ, lai spertu divus uz priekšu. Es zinu savus plusus un mīnusus.
KHL tagad saistībā ar pandēmiju nokļuvusi neapskaužamā situācijā. Līga pārceļ spēles, piešķir tehniskos zaudējumus, spēlētāji dodas karantīnā… Varbūt līgai jāņem pauze un jāatsāk hokejs tad, kad šī situācija uzlabosies? Manuprāt, KHL sasteidza jaunās sezonas sākšanu septembra sākumā.
Šo neviens nevar ietekmēt. Tas ir fakts. Bet hokejistiem tas ir darbs, viņi iekāpj lidmašīnā un dodas uz spēli. Tas viss ir jāpārdzīvo. Bet vīrusa sakarā ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Arī es no tā izsargājos.
Bet kāds līgai ir risinājums?
Tāda nav. Patlaban es saredzu haotisku darbību. Līgas vadība gan jau saprot un domā, kā ar šo situāciju tikt galā, bet kā notiek zaudējumu un uzvaru piešķiršana, man nav saprotams. “Jokerit” dodas karantīnā un viņiem pārceļ mačus, bet Rīgas “Dinamo” piešķir zaudējumus. Viennozīmīgi, ka līga sasteidza sezonas sākšanos. NHL šai situācijai piegāja ļoti piesardzīgi, uztaisīja “burbuli”, saprotot, ka šajā brīdī ir iespējams tikai šads risinājums. Malači. Varbūt vajadzēja spēles rīkot pa reģioniem vai spēlēt mačus Rīgā un Helsinkos, kas ir nosacīti tīras vietas no Covid-19. Varbūt Maskavā varēja spēlēt tikai vietējie klubi. Šai situācijai varēja pieiet citādāk.
Ģirt, Tu noteikti zini par esošo situāciju Baltkrievijā. Pats esi Minskā spēlējis, pārstāvot vietējo “Dinamo” Baltkrievijas čempionātā. Kāds ir tavs viedoklis par pasaules čempionāta rīkošanu Minskā nākamgad?
Es vairākus gadus padzīvoju Krievijā un sapratu, ka krievi nav nelaimīgi. Var uzskatīt, ka arī Krievijā ir autoritārs režīms, bet krievi dzīvo ne sliktāk kā mēs. Ja runājam par Baltkrieviju, tad jāsaka, ka cilvēki tur ir forši un vide sakārtota. Es pieņemu, ka lielākās pārmaiņas vēlas jaunatne, vecie droši vien tās nevēlas. Un tad sākas šī politiskā un ģeopolitiskā cīņa. Vienīgais, ko es kategoriski neatbalstu, ir spēka struktūru pielietotā vardarbība. Tā ir amorāla. Šodien runāt par pasaules čempionāta pārcelšanu ir pāragri. Pirmkārt, nav zināms vai čempionāts pandēmijas dēļ vispār notiks, un, otrkārt, nākamgad varbūt baltkrievi būs tikuši galā ar politisko situāciju valstī. Kuram ir jāuzvar prezidenta vēlēšanās – tā nav mana darīšana, bet sist sievietes uz ielas noteikti nedrīkst. Par to cilvēkiem jānes atbildība.
Baltkrievu tautu man ir žēl, jo viņi būtu pelnījuši šo čempionātu.
Protams, jo baltkrievi mīl hokeju. Aleksandrs Lukašenko hokeja sakarā ir paveicis milzīgu darbu, ieguldot līdzekļus infrastrukturā un hokeja attīstībā. Ja nebūtu viņš, grūti teikt vai hokejs tur būtu. Bet viņš ir vecāka gada gājuma cilvēks un redz daudzas lietas citādāk. Daudzi viņu salīdzina ar kolhoza vadītāju. Iespējams, viņš baidās zaudēt varu.
FOTO: Anton Novoderezhkin/TASS