Kontinentālās hokeja līgas (KHL) pirmsākumos tās bosi regulāri atgādināja, ka organizācijas mērķis ir līdzināties un konkurēt ar Nacionālo hokeja līgu (NHL). Kaut kas sanāca, kaut kas – ne īpaši. Pats galvenais, kas pietrūka, ir stabilitāte. Pašlaik rit 13. sezona un katrā no čempionātiem dalībnieku sastāvs bija atšķirīgs. Šo gadu laikā līgu dažādu iemeslu dēļ pameta 12 klubi. Daži no tiem vairs nemaz neeksistē, bet daži citi turpina savas gaitas zemāka līmeņa turnīros.
Voskresenskas “Khimik” (2008. – 2009.)
Par šo vienību daļa no līdzjutējiem nemaz neatceras, jo viens no PSRS čempionāta slavenākajiem klubiem KHL pavadīja tikai vienu sezonu – pašu pirmo. “Khimik” bija mazākais budžets visā līgā, tā aizvadīja nepilnvērtīgu pirmssezonas nometni, savukārt trenera Jurija Ņikitina maiņa notika jau oktobra sākumā.
56 mačos Maskavas apgabala komanda tika vien pie 11 panākumiem, ieņemot pēdējo vietu visā līgā. Pēc tik bēdīgiem rezultātiem šī vienība atgriezās Augstākajā hokeja līgā (VHL), no 2010. līdz 2015. gadam “Khimik” vispār eksistēja tikai kā Jaunatnes hokeja līgas (MHL) klubs. Kopš 2015. gada bez panākumiem spēlē VHL.
Hantimansijskas “Yugra” (2010. – 2018.)
KHL klubs no pilsētas ar aptuveni 100 tūkstošiem iedzīvotāju jau sākotnēji šķita kā neliela avantūra, tomēr šeit viss šķita pelnīti – divas reizes pēc kārtas triumfējot zemākā līmenī, “Yugra” pieteicās dalībai Krievijas hokeja elitē. Pirms debijas Hantimansijskas vienība savas rindas papildināja ar Latvijas izlases vārtsargu Edgaru Masaļski, kurš Krievijas Ziemeļos pavadīja trīs sezonas.
Sākums bija cerīgs – divas reizes pēc kārtas iekļūts Gagarina kausa izcīņā, kur gan abos gadījumos piedzīvots zaudējums pirmajā kārtā. Turpinājumā “Yugra” bija viena no pastarītēm – pēdējā sezonā KHL izcīnītas 17 uzvaras 56 mačos. 2018. gadā Hantimansijskas klubs krita par KHL reitinga upuri – gan sportiskie rezultāti, gan finansiālie rādītāji kļuvuši par iemeslu, kādēļ “Yugra” izslēdza no līgas. Pašlaik spēlē VHL.
HK MVD (2008. – 2010.)
Krievijas iekšlietu ministrijas finansētais klubs tika dibināts 2004. gadā. KHL pirmajā sezonā starp 24 dalībniecēm varēja atrast arī HK MVD, bet uz tās soliņa stāvēja divi speciālisti, kuru vārds nebija svešs Latvijas hokeja līdzjutējiem – Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš. Znaroks pirms tam klubu līmenī trenēja tikai Latvijas virslīgā, bet viņa vadītās Latvijas izlases sniegums pārliecināja kluba vadību, ka skarbais speciālists ir tieši tas, kas vajadzīgs.
Lai arī pirmajā sezona HK MVD vienā brīdī svinēja desmit uzvaras pēc kārtas, klubs palika piecu punktu attālumā no TOP16. Kluba bosiem pietika pacietības, lai neatlaistu trenerus. Znaroks un Vītoliņš dāsni atmaksāja par uzticību ar izcilu rezultātu – pārvarot trīs “play-off” raundus, komanda iekļuva Gagarina kausa finālā. Kazaņas “Ak Bars” tika uzskatīta par acīmredzamu favorīti, bet izšķirošo panākumu Tatarstānas klubs guva vien septītajā mačā. 2010. gadā HK MVD apvienoja ar Maskavas “Dynamo”, vienību turpināja trenēt Znaroks ar Vītoliņu, izcīnot divus Gagarina kausus.
Novokuzņeckas “Metallurg” (2008. – 2017.)
Šī vienība kļuva par KHL reitinga pirmo upuri, zaudējot vietu līgā 2017. gadā. Iemeslu bija daudz: pirmkārt, deviņu sezonu laikā “Metallurg” nevienu reizi neiekļuva “play-off”, visu laiku ieņemot vietu pašā lejā. Otrkārt, komandai regulāri bija problēmas ar naudu. Treškārt, 1984. gadā uzcelta arēna vairs neatbilda KHL prasībām, līdz ar ko lēmums par kluba izslēgšanu bija viegls.
“Metallurg” netrūka aizstāvju, saucot Novokuzņecku par vienu no Krievijas svarīgākajiem hokeja centriem. Tam arī var piekrist, jo Sergejs Bobrovskis, Iļja Sorokins, Kirils Kaprizovs un daži citi talanti pirmo pieredzi pieaugušo hokeja guva tieši šajā pilsētā. Tā gan vairāk bija piespiedu situācija, jo finansiālo problēmu dēļ “Metalurg” nevarēja atļauties laba līmeņa pieredzējušos hokejistus. Ik pa laikam atskan aicinājumi atgriezt klubu no VHL uz KHL, bet tie ir arvien klusāki. Pirms šīs sezonas par “Metallurg” galveno treneri kļuva Leonīds Tambijevs.
Toljati “Lada” (2008. – 2010.; 2014. – 2018.)
Pirmā Krievijas čempione ne no Maskavas lielākos panākumus guva Pjotra Vorobjova vadībā iepriekšējā gadsimta 90. gados un šī gadsimta pirmajos gados. Ar laiku komanda zaudēja savas pozīcijas un KHL dibināšanu tā sagaidīja kā parasta vidusmēra vienība. Pēc divām sezonām KHL, vienu no kurām “Lada” noslēdza ārpus “play-off” zonas, Toljati komanda uz laiku atvadījās no līgas, nespējot apstiprināt savus plānus ar vajadzīgiem dokumentiem.
Četru sezonu laikā VHL “Lada” neko dižu nesasniedza, tomēr saņēma iespēju atgriezties KHL. Par galveno treneri iecēla Sergeju Svetlovu, par palīgu – Arti Ābolu, kurš drīz vien pats kļuva par galveno. Latvietim bija jāsamierinās ar lielu kritiku, pārsvarā nepamatotu, ņemot vērā hokejistus, ar kuriem bija jāstrādā. Ābols komandā pavadīja trīs sezonas, tā arī nespējot sasniegt “play-off” turnīru. Jāatzīmē, ka divas sezonas pie Ābola nospēlēja aizsargs Kristaps Sotnieks. 2018. gadā “Lada” kļuva par vēl vienu reitinga upuri, zaudējot vietu KHL. Pašlaik spēlē VHL.
Popradas “Lev” (2011. – 2012.)
Laikam dīvainākais klubs no šī saraksta. Neviens īsti nesaprot, ar kādu mērķi šī vienība tika dibināta un, godīgi sakot, prātā nāk ne tās labākās versijas, kuras vairāk ir saistītas ar naudas atmazgāšanu. Lai kā būtu, 2011. gadā komanda no Slovākijas pilsētas ar 55 tūkstošiem iedzīvotāju debitēja KHL, savā laukumā 4 500 skatītāju klātbūtnē zaudējot Magņitogorskas “Metallurg” ar 2:4.
Sastāvā bija atrodams viens no tā laika labākajiem Slovākijas spēlētājiem Ladislavs Naģs, tāpat komandā spēlēja uzbrucējs Jirži Sekačs, aizsargs Martins Štrbaks un vārtsargs Jans Laco. Tomēr kopumā sastāvs bija diezgan viduvējs, nepārliecināja arī galvenā trenera Radima Rulika kandidatūra. Nav brīnums, ka komanda palika priekšpēdējā, 10. vietā Rietumos ar 16 uzvarām 54 mačos. Formāli projekts tika slēgts uzreiz pēc sezonas beigām, toties nākamajā sezonā čempionātā piedalījās komanda ar identisku nosaukumu. Bet no citas pilsētas.
Prāgas “Lev” (2012. – 2014.)
Popradas klubam pēc 2011./2012. gada sezonas beigām palika parādi. Kad “Lev” pārcēlās uz Prāgu, dažiem rādās cerības atgūt savu naudu. Viienības vadība gan uzreiz teica, ka šim “Lev” nav nekāda sakara ar Slovākijas komandu. Vākt sastāvu palīdzēja Normunds Sējējs, kuram jau bija pieredze jaundibinātajos klubos, par direktoru strādāja Raitis Pilsētnieks. Prāgas vienības sastāvs bija krietni labāks, NHL lokauta gadā tur uzspēlēja pat slovāku milzis Zdeno Hara, kā arī NHL čehi Romāns Červenka un Jirži Gudlers. Neiztika arī bez Latvijas spēlētājiem – debijas sezonas otrajā pusē komandu papildināja Mārtiņš Cipulis un Aleksandrs Ņiživijs.
Sākums bija cerīgs, “Lev” iekļūstot izslēgšanas turnīrā. Otrā un pēdējā sezona sanāca krietni veiksmīgāka – ieņemot ceturto vietu Rietumos, Kari Jalonena vadītais Prāgas kolektīvs aizcīnījās līdz Gagarina kausa finālam, pa ceļam tiekot galā ar Zagrebas “Medvescak” (4-0), Doņeckas “Donbass” (4-2) un Jaroslavļas “Lokomotiv” (4-1). Uzvarētāja noskaidrošanai bija vajadzīgi septiņi mači, katru no trīs spēlēm Prāgā apmeklēja vairāk nekā 16 tūkstoši līdzjutēju – KHL mērogā tie ir neticami skaitļi. Un tomēr Magņitogorskas “Metallurg” izrāva uzvaru. Pēc sezonas Krievijas investoriem vairs nebija intereses ieguldīt līdzekļus un kopš 2014. gada “Lev” neeksistē.
Doņeckas “Donbass” (2012. – 2014.)
Vien divas sezonas līgā nospēlēja ļoti simpātiska komanda no Ukrainas. Šoreiz par iemeslu kļuva nevis problēmas ar finansēm, bet politika. 2014. gadā valstī izvērtās plaši protesti pret esošo varu, kura tika gāzta. Prezidents Viktors Janukovičs aizbēga no Ukrainas, valsts Austrumos sākās kara darbības starp Ukrainas armiju un Krievijas finansētajiem “brīvprātīgiem”, bet Krimas pussalu okupēja cilvēki militārajā formā bez atpazīšanas zīmēm, tai vēlāk “kļūstot” par Krievijas daļu.
Skaidrs, ka šādos apstākļos ne par kādu spēlēšanu Krievijas rīkotajā turnīrā nevarēja būt ne runas. Situāciju sarežģīja tas, ka nezināmie cilvēki aizdedzināja “Donbass” arēnu Doņeckā. 2013./2014. gada sezonas izskaņā “play-off” mājas mačus komanda bija spiesta aizvadīt Bratislavā un uz Doņecku “Donbass” vairs neatgriezās, jo šī pilsēta kļuva par t.s. Doņeckas tautas republikas (DTR) galvaspilsētu.
Īpaši skumji kļūst tad, kad ierauga kadrus no viena būvlaukuma Doņeckā. Proti, “Donbass” prezidentam Borisam Koļesņikovam bija plāni uzbūvēt “Kalmius” arēnu ar 16 tūkstošiem skatītāju. Pat tika uzsākti būvdarbi, bet…plāns par sporta kompleksu vēl ilgu laiku netiks realizēts. Savukārt šobrīd “Donbass” dominē Ukrainas čempionātā, sastāvā atrodami arī Latvijas hokejisti – Ņikita Koļesņikovs un Oļegs Šišļaņņikovs.
Mitišču “Atlant” (2008. – 2015.)
Vēl viena Gagarina kausa fināliste, par kuras “nāves” iemeslu kļuva problēmas ar finansēm. 2010./2011. gada sezonā Mitišču klubs parūpējās par vienu no lielākajiem pārsteigumiem. Emocionālā trenera Miloša Ržihas vadītā “Atlant” savāca sastāvu no vidusmēra hokejistiem. Čehu speciālists spēja izveidot vienotu kolektīvu, ceļā uz finālu uzvarot gan Sanktpēterburgas SKA, gan Jaroslavļas “Lokomotiv”.
Pretī stājās Ufas “Salavat Yulaev” ar vienu no jaudīgākajiem sastāviem kluba pastāvēšanas vēsturē, savukārt vadīja komandu tā brīža viens no Krievijas top-treneriem Vjačeslavs Bikovs. Uzvara nāca diezgan viegli (4-1), par ko neviens īpaši nebija pārsteigts. Atšķirībā no “Lev”, Mitišču vienība nebeidza pastāvēšanu uzreiz pēc fināla sasniegšanas. Nākamajās četrās sezonās komanda pat tuvu nesasniedza savu augstāko punktu, bet pēdējo divu sezonu garumā vispār nespēlēja Gagarina kausā. Savu darbību pārtrauca naudas problēmu dēļ.
2012./13.gada sezonā komandu pārstāvēja leģendārāis latviešu aizsargs Sandis Ozoliņš, kurš iekrāja 20 (2+18) punktus, bet tālāk par pirmo kārtu “Atlant” neizdevās tikt. Tikmēr kluba pēdējā pastāvēšanas gadā, kad “kuģis jau grima”, divu spēļu pieraksts arī Robertam Jekimovam.
Bratislavas “Slovan” (2012. – 2019.)
Tā brīža Slovākijas astoņkārtējai čempionei vietējā turnīrā kļuva garlaicīgi, un piedāvājums izmēģināt spēkus KHL tika pieņemts ar lielāko prieku. Ar laiku izrādīsies, ka tas lēmums bija kļūdains, jo “Slovan” spējas līdz galam neatbilda līgas līmenim. Jau pirmā sezona visu salika pa plauktiem. Jā, 28 uzvaras 52 mačos pamatturnīrā ir labs rezultāts. Bet kāda no tā ir jēga, ja konferences ceturtdaļfinālā tiek piedzīvots zaudējums pret Maskavas “Dynamo” ar 0-4?
Nākamajās divās sezonās Gagarina kausa spēles “Slovan” hokejisti skatījās pa televizoru, līdz 2015./2016. gada sezonā Bratislavas vienība saņēma otro iespēju. Rezultāts gan bija identisks, tikai pret citu komandu – 0-4 sērijā ar Maskavas CSKA. KHL “Slovan” pavadīja vēl divas sezonas ar hroniskām finansiālām problēmām. Kluba vadība visu laiku piesauca kaut kādu mistisko sponsoru, kurš tā arī neuzrādījās. 2019. gadā “Slovan” atgriezās dzimtajā čempionātā.
Zagrebas “Medvescak” (2013. – 2017.)
Tas joprojām šķiet neticami, ka klubs no Horvātijas nospēlēja līgā veselas četras sezonas. Uzsvars tika likts uz “lētiem” ziemeļamerikāņiem, kuri lika par sevi runāt jau pirmajā spēlē, sagraujot Maskavas CSKA ar 7:1. Treneris Marks Frenčs izveidoja tiešām konkurētspējīgu bandu, kura pat iekļuva izslēgšanas turnīrā!
Un tomēr tik straujš lēciens no Austrijas atklātā čempionāta nevarēja palikt bez sekām. Ar katru sezonu situācija kļuva arvien sliktāka. Naudas bija tik maz, ka brīžiem komanda knapi spēja savākt 15 cilvēkus dalībai spēlē, nemaz nerunājot par to, ka netika nodrošinātas pat elementāras lietas. Tas bija vien laika jautājums, kad beigsies KHL pacietība, un tas brīdis pienāca 2017. gadā. Sekoja vēl divas sezonas Austrijā un seši mači Slovēnijā, pēc kuriem klubs pārstāja eksistēt.
Vladivostokas “Admiral” (2013. – 2020.)
2013. gadā Vladivostokā uzcēla hokeja arēnu. Lai tā nestāvētu tukša, pilsētā dibināja hokeja klubu “Admiral”. Habarovskas “Amur” vairs nejutās vientuļi, jo Tālajos Austrumos parādījās vēl viena hokeja komanda. Arī pretinieki bija priecīgi, ka uz KHL ģeogrāfiski tālāko punktu tagad nav jādodas viena mača dēļ, bet gan divu.
Spēlēt Vladivostokā vai Habarovskā ir īpašs izaicinājums, kuram parasti piekrīt tad, kad nav variantu citur KHL, vai arī ja kāds ārzemnieks nemaz nenojauš, cik tālu atrodas šīs pilsētas. Septiņu gadu laikā “Admiral” trīs reizes iekļuva “play-off”, ko var uzskatīt par brīnumu. Trīs sezonas šajā klubā pavadīja aizsargs Oskars Bārtulis, kurš bija komandas kapteinis. Arī Vladivostoka ik pa laikam saskarās ar finansiālām problēmām, tās kļuva par iemeslu, kādēļ sezonas laikā latviešu aizsargs kopā ar dažiem citiem hokejistiem aizgāja no kluba.
Pirms šīs sezonas par “Admiral” treneri kļuva Leonīds Tambijevs, kuram tā būtu debija KHL līmenī. Tomēr vien dažas dienas pēc līguma parakstīšanas Tālo Austrumu apgabala gubernators paziņoja, ka kluba finansēšanai paredzētie līdzekļi tiks novirzīti…cīņai pret Covid-19, un “Admiral” nāksies izlaist vienu sezonu. Plānots, ka 2021./2020. gada sezonā Vladivostokas klubs atkal būs redzams starp dalībniekiem.
TITULBILDE: Novokuzņecas “Metallurg”, SCANPIX/ ITAR-TASS