Gada pirmajā pusē tika nolemts pārcelt Maikla Džordana dokumentālo filmu sērijas “Pēdējā deja” publicēšanas laiku, pieskaņojot to pandēmijas laikam, kad sporta TV ekrānos citu lietu gluži vienkārši nebija. “Pēdējā deja” saņēma plašas pozitīvas atsauksmes un ir līdz šim dziļākais ieskats Džordana personībā un viņa basketbolista karjerā, tiesa, reizē jāņem vērā, ka galavārds par filmas saturu piederēja Džordanam pašam. Līdz ar to varbūt arī nevajadzētu būt pārsteigtam, ka filmas galvenais vēstījums ir “Džordans bija izcilākais basketbolists”, kas vairāku sēriju garo vēstījumu padara par melanholisku ceļojumu atmiņās 90. gados un ļauj ar Džordana tēlu iepazīties jaunās paaudzes pārstāvjiem, taču – vai tad par teikumu “Džordans bija izcilākais basketbolists” arī iepriekš bija lielas šaubas?

Par sporta zvaigznēm ir daudz filmu un informācijas, taču sports ne tuvu nesastāv tikai no zvaigznēm un uzvarām, un bieži vien sports ir ļoti, ļoti cieši saistīts ar daudz skaudrākām tēmām – politiku, revolūciju, feminismu, krāpšanos, noziedzību, slimībām un traumām. Tumšākiem rudens vakariem, kad pandēmija turpina plosīties, aicinām iepazīties ar vairākām sporta dokumentālajām filmām par notikumiem, kas vai nu iegrimuši pagātnē vai nemaz nekad nav tikuši tik plaši pamanīti, kā arī filmām, kas daudz plašāk paver aizkulises uz sporta notikumu, aplūkojot to no plašākas prizmas.

Brīvības niknums (Freedom`s Fury) (2006)

Asiņainākais sporta mačs olimpisko spēļu vēsturē notika ūdenspolo sacensībās, sporta veidā, kas it kā neliek uzreiz domāt par milzīgu agresiju spēles laikā. Taču agresija un brutalitāte bija tieši tas, kas notika 1956. gada olimpisko spēļu laikā. Ungārijā tobrīd notika revolūcija pret PSRS režīmu, kas tika brutāli apspiesta, kamēr turnīra kalendārs olimpisko spēļu mājvietā Melburnā saveda kopā Ungārijas un PSRS izlases, un sekoja noteikumu pārkāpumiem, rupjībām un sitieniem pārpilna spēle, pēc kuras ūdens baseinā bija iekrāsojies viegli sarkans no sportistu asinīm. Spēle netika pabeigta līdz galam, jo pēc tam, kad PSRS spēlētājs Prokopovs pārsita uzaci ungāru līderim Ervinam Zādoram, līdzjutēji vairs nebija novaldāmi. Ungārija tika pie uzvaras ar 4:0 un pēc tam arī olimpiskajām zelta medaļām.

Tā bija plaši politizēta spēle, kurā sportisti cits pār citu izgāza savas dusmas un emocijas. Liela daļa Ungārijas spēlētāju pēc tam tā arī palika Austrālijā, nevēloties atgriezties komunistiskā režīma pārņemtajā valstī. Zādors vēlāk kļuva par treneri jaunam amerikāņu pusaudzim Markam Spicam, kurš vēlāk izauga par vienu no izcilākajiem peldetājiem pasaulē, izcīnot deviņas olimpiskās zelta medaļas. Spics savu cieņu jaunības trenerim izrādīja, piedaloties šīs filmas tapšanā kā stāstītājs.
Dokumentālā filma “Brīvības niknums” ir brāļa un māsas Kolina Greja un Meganas Āronsas veidota. Viņiem izdevās prezentēt šo stāstu slavenajam režisoram Kventinam Tarantino, kurš palīdzēja kā filmas izpilddirektors. Filma ar šausminošu skaidrību parāda, kā politika un sports soļo roku rokā un kā sports var kalpot par simbolu vēlmei pēc brīvības. Filma tika publicēta 50 gadus pēc asiņainās spēles, un tajā bija iekļauti kadri, kā abu komandu spēlētāji atkal satiek cits citu, šoreiz jau pavisam citos apstākļos un atsvabināti no mokošā komunistu režīma.

Jaunava (Maiden) (2018)

Jahtu brauciens apkārt pasaulei ir vienas no prestižākajām un reizē arī grūtākajām ūdensporta sacensībām. Dibināts 1972. gadā kā Vitbredas brauciens apkārt pasaulei un šobrīd pazīstams kā Okeāna brauciens, šis notikums ieņem īpašu vietu jahtu burāšanas saimē, taču šajā dokumentālajā filmā burāšana tomēr paliek otrajā plānā, pievēršot uzmanību sieviešu centieniem iekļauties sacensībās, kas tradicionāli tikušas uztvertas kā tikai vīriešiem pieejamas. Filma apraksta 1989. gada sacensības, kas ilga vairāk nekā pusgadu un kurās pirmoreiz piedalījās tikai no sievietēm veidota komanda, pārstāvot Treisijas Edvardsas vadīto jahtu “Maiden”.

Vēl šobrīd nebūs grūti atrast personas, kas bez mazākajām zināšanām stereotipiski pasmiesies par sievietēm kā jūrniecēm, un šī filma rāda grūtības, ar kādām pirms 30 gadiem saskārās Edvardsa, piesakot savu mērķi. Kādām acīm uz viņu skatījās pārējie dalībnieki, cik grūti nācās atrast sponsorus, cik daudz emociju un līdzekļu nācās ieguldīt, lai vispār varētu tikt uz starta, un cik ļoti nācās piespiesties, lai ar laiku 164 dienas un 21 stunda “Maiden” finišētu 18. vietā 23 jahtu konkurencē, uzvarot divos posmos no sešiem D divīzijā.

Oudžejs: Ražots Amerikā (OJ: Made in America) (2016)

Oudžejs Simpsons, amerikāņu futbola zvaigzne, kurš joprojām ir viena no strīdīgākajām un apspriestākajām personībām ASV sportā, un par viņas dzīvesstāstu rakstītas vairākas grāmatas un piedāvāti dažādi skatījumi. Taču ESPN publicētā dokumentālo filmu sērija “Ražots Amerikā” atzīta par visspēcīgāko un tiešāko ieskatu skandalozajos notikumos Simpsona dzīvē, kas atspoguļoti caur ASV kultūras prizmu.

“Ražots Amerikā” ieguva Oskaru kā labākā dokumentālā filma, un tā piedāvā ne tikai atstāstu un versijas par divām slepkavībām, kurās Simpsons tika apsūdzēts un pēc tam attaisnots, bet arī kontekstu par šīs lietas slēptajiem apstākļiem un ASV sociālo situāciju, kurā melnādainais sportists Simpsons tika vērtēts pēc citiem kritērijiem. Simpsons pats uz filmas veidotāju aicinājumiem intervijai neatsaucās, taču tajā netrūkst pietuvināto personu viedokļu un liecību, un filma tiek slavēta par tās noformējuma kvalititāti un apskatīto tēmu dziļumu, un tā liks domāt par ko vairāk, nevis tikai seno jautājumu, vai Simpsons bija vainīgs vai nē.

Taisons (Tyson) (2008)

Filma, kurā vienīgo liecību piedāvā pats galvenais varonis, nekādi nevar tikt uzskatīta par objektīvu. Taču dokumentālā filma “Taisons” tam pietuvojas ļoti tuvu, ļaujot Maikam Taisonam pašam atskatīties uz savu dzīves ceļojumu, tikšanu profesionālā boksa virsotnē un daudzos sāpīgos kritienus lejā. Taisons 2008. gadā ir pavisam cits cilvēks nekā Taisons bija 1992. gadā, kad tika notiesāts par izvarošanu, vai 1997. gadā, kad cīņas laikā nokoda pretiniekam ausi, un filmā tiek piedāvāta Dzelzs Maika ieskatīšanās pašam savā dvēselē.

Kā gan var justies jauns vīrietis, kurš uzaudzis bez tēva un 19 gadu vecumā pieredzējis savas tuvākās personas nāvi? Šis jaunais vīrietis sevi atrada ringā, kur vienīgais dievs bija viņš pats, un dokumentālā filma lieliski demonstrē, kāds briesmonis ringā bija Taisons un ar kādu neticamu spēku viņš izrēķinājās ar saviem pretiniekiem. Taču kamēr ringā pretinieki baidījās no viņa, ārpus ringa Taisonam netrūka savu personīgu baiļu, kuras viņš centās apspiest un kas beigās noveda pie mentālām problēmām. Filmā Taisonu intervē Džeimss Tobaks, viens no viņa draugiem vairāku gadu garumā, kurš ir viens no retajiem, kurš spējīgs, Taisonam acīs skatoties, uzdot jautājumus par viņa atbildību izvarošanā un citos sāpīgos jautājumus, uz kuriem arī saņem atbildes, bieži vien tikpat sāpīgas.

Maikam Taisonam šomēnes paredzēta atgriešanās ringā, un pirms šī notikuma ieskatīšanās Taisona dzīves pirmajā posmā palīdzēs novērtēt viņa nākamo cīņu.

Divi Eskobari (The Two Escobars) (2010)

ESPN dokumentālo filmu sērijā 2010. gadā tapa ļoti skaudrs stāsts par Kolumbijas futbola izlasi, kurā futbols nonācis smagos žņaugos. Filma stāsta par divām personām, kuras kļuvušas par Kolumbijas simboliem iepriekšējā gadsimta beigās un kurām abām uzvārds ir Eskobars. Pablo Eskobars bija narkotiku karteļa īpašnieks, kurš ar narkotiku tirdzniecību un citiem noziegumiem nopelnīja miljardus. Andress Eskobars bija viens no Kolumbijas futbola izlases līderiem un līdzjutēju iecienītākajiem spēlētājiem. 1993. gadā Pablo Eskobars tika nošauts pēc izbēgšanas no cietuma. 1994. gadā Andress Eskobars tika nogalināts pēc tam, kad netīšām raidīja bumbu savos vārtos Pasaules kausa spēlē.

Dokumentālā filma piedāvā dziļu ieskatu Kolumbijas valstī un futbolā notiekošajā šajā laika posmā, secinot, ka abu Eskobaru likteņi savijās daudz ciešāk nekā varētu likties. Narkotiku tirgoņi šajā valstī bija pārņēmuši arī futbola klubus un izmantoja spēles savu attiecību skaidrošanai, kas reizē arī noveda pie narkokarteļu metožu izmantošanā futbola tuvumā. Filmā tiek sniegtas skaudras liecības par to, kā futbolistiem pirms mačiem tiek draudēts un kā vardarbība tiek vērsta pret viņu ģimenēm, un kā tas galu galā noveda pie Andresa Eskobara nošaušanas pēc karteļa pavēles, kad viņš PK finālturnīrā pret ASV raidīja bumbu savos vārtos un ASV izlase uzvarēja ar 1:0.

Tokijas olimpiāde (Tokyo Olympiad) (1965)

Šī gada olimpiskās spēles Tokijā pārceltas uz nākamo gadu, un 2021. gada spēles būs liels pārbaudījums Japānai un visai cilvēcei, proti, vai Covid-19 pandēmija būs pārvarēta tik veiksmīgi, lai rīkotu šāda līmeņa pasākumu? Arī 1964. gada olimpiskajās spēles Japānai bija ļoti svarīgas reputācijas ziņā, jo Japāna vēlējās apliecināt pasaulei, ka pēc Otrā Pasaules kara šausmām spējusi atgūties un atjaunot infrastruktūru. Japānas valdība nolēma piešķirt finansējumu filmas veidošanai, lai šo notikumu iemūžinātu, un režisors Kons Ičikava izaicinājumu pieņēma, radot vienu no mākslinieciski iespaidīgākajām sporta filmām.

Japānas valdība tolaik gan nebija apmierināts ar Ičikavas paveikto, jo mākslinieks bija visu izdarījis pa savam. Tādi “sīkumi” kā uzvarētāji, rekordi, medaļu ieguvēji un sporta zvaigznes viņu filmā neinteresēja. Tā vietā Ičikava pievērsa uzmanību olimpisko spēļu garam un atmosfērai. Filmā nav stāstītāja, kas skatītājiem priekšā pasaka, kā tagad jājūtas un kāpēc tas ir interesanti, nofilmētie kadri runā paši par sevi. Ičikava neveido asarainu drāmu vai glorificētu stāstu, viņš piedāvā realitāti no plašākas olimpiskās kustības perspektīvas. Filmā olimpiskajiem čempioniem pievērsta tikpat liela uzmanība kā to sportistu pārgurumā un sāpēs saviebtajām sejām, kad nācies izstāties no maratona. Ičikava izceļ sportistu sniegumu kā maksimāli reālistisku, tverot kadrus ar šķēpmetēja nostieptajiem roku muskuļiem metiena brīdī, barjersprinteru koncentrēšanos sekundi pirms starta šāviena un vingrotāju graciozās kustības palēninājumā. Un Ičikava to ar video kameru pratis pārvērst sirreālos brīžos, kas uzskatāmi demonstrē, ka sportistam sacensību brīdī nekas apkārt neeksistē un viņš ir nošķirts no pārējās pasaules.

Ikars (Icarus) (2017)

Neviena dokumentālā filma vai kāda cita veida reportāža vai mākslas darbs sportā šajā desmitgadē nav bijusi ar tik lielu ietekmi kā Ikars, Braiena Fogela veidotā filma, kurā viņš eksperimentē ar dopinga lietošanu amatieru sacensībās un piesaista Krievijas zinātnieka Grigorija Rodčenkova palīdzību. Filmā atspoguļots, kā Fogels pamazām secina, cik liela ir Rodčenkova ietekme uz Krievijas sportā notiekošo. Fogels panāca, ka Rodčenkovs kameras priekšā sniedz liecību par Krievijas valdības sponsorētu krāpšanās shēmu ar dopingu, kas notika 2014. gada olimpisko spēļu laikā un pēc tam noveda pie plašas izmeklēšanas un Krievijas olimpiskās komandas diskvalifikācijas.

Filma ieguva ASV Kino akadēmijas balvu, un tajā ne tuvu nav tikai sausi atstāstītas liecības, bet arī satraukums par Rodčenkova drošību pēc informācijas publicēšanas un turpmāki pētījumi par Krievijas sportā notiekošo. Tā ir gandrīz vai asa sižeta filma, sniedzot pierādījumus par realitātē pieredzētiem notikumiem. Šī filma turklāt ir īpaša ar to, ka nevis apraksta atklājumus, bet gan pati par sevi ir atklājums.

Milzis Andrē (Andre The Giant) (2018)

Par to, vai vrestlings ir liekams sporta kategorijā, var strīdēties ilgi un dikti, taču par to, ka atrast lielāku un atlētiskāku atlētu par Andrē Rosimo varbūt nevarēs arī nākamajos simt gados, lielu šaubu nav. Rosimo plašāk pazīstams ar savu vrestlinga ringā saņemto vārdu – Milzis Andrē. Un viņš patiešām bija milzis un varēja lepoties ar 2.25m garu augumu un svaru krietni virs 200 kilogramiem. Taču reizē ar lepošanos un iespaidīgo stāju nāca arī veselības problēmas, un viņa sirds milzīgo slodzi neizturēja 46 gadu vecumā.

HBO dokumentālā filma par Milzi Andrē ir stāsts par vienu sirsnīgākajām personībām vrestlinga pasaulē, kurš ar savu darbu ringā iekaroja daudzu skatītāju sirdis, kā arī spēra veiksmīgus soļus kino industrijā. Viņa fiziskais spēks bija grūti aptverams, nezinātājos viņa izskats radīja dabiskas bailes, galu galā, Andrē plaukstas bija divreiz lielākas nekā personām ar parastu augumu. Taču filma stāsta arī par aizkulišu pusi, norādot, cik fiziski grūti Andrē bija sadzīvot ar savu augumu un kā tas novedis pie alkoholisma. Andrē sakarā tiek citēti viņa dzeršanas rekordi, vairāki viņa laika biedri atminas, ka Andrē vienā vakarā varējis izdzert vairāk nekā 100 alus bundžas. Kāpēc? Jo centies nomākt konstantās sāpes un skaudro realitāti, ka ar šādu augumu un sirdi viņa mūžs nebūs ilgs.

 

Titulbilde: Ervin Zador | Howard, Bruce, 1936