Britu futbola speciālists Gerijs Džonsons savas pēdas Latvijas futbolā atstāja pirms 20 gadiem, vadot Latvijas izlasi 15 spēlēs. To laikā tika izcīnītas trīs uzvaras un gūti trīs neizšķirti, taču tieši viens neizšķirts (1:1 pret Sanmarīno) pielika punktu Džonsona laikam galvenā trenera amatā Latvijā. Tagad, kad Latvijas izlase ar 3:0 pārbaudes mačā apspēlēja Sanmarīno, beidzot tiekot pie pirmās uzvaras jaunā galvenā trenera Daiņa Kazakeviča vadībā, situācija ir pavisam citāda, un neveiksmes pret pundurvalstīm sen vairs nav nekāda sensācija Latvijas futbolā. Sarunā ar “Sporta pili” Džonsons atskatījās uz savu laiku Latvijas izlasē, paveikto un nepaveikto, kas nieka trīs gadus pēc viņa atlaišanas palīdzēja novest pie tā, ka Latvijas izlase spēlēja “Euro 2004” finālturnīrā Portugālē.
Gerijs Džonsons šobrīd vada Anglijas klubu “Torquay United”, kas spēlē Nacionālajā līgā, Anglijas piektā līmeņa turnīrā. Anglijas futbolā profesionālas ir pirmās četras līgas, un Džonsona klubam nosprausts mērķis atgriezties šajā līmenī. “Tas ir mans uzdevums, jā,” teica Džonsons. “To vajadzēja izdarīt jau iepriekšējā sezonā, taču tā tika pārtraukta pandēmijas dēļ.” Džonsona komanda iepriekšējā sezonā tik un tā bija zemu turnīra tabulā, bet tagad ar sešām uzvarām septiņās spēlēs ieņem pirmo vietu Nacionālajā līgā, un Džonsons tika atzīts par līgas labāko treneri oktobrī. “Sezona tikai tagad sākusies, vēl daudz spēļu priekšā,” viņš gan norādīja par cerībām atkal tikt profesionālajā līgā Anglijā.
“Latvijas futbols man joprojām ir sirdij tuvā vietā. Taču neteikšu, ka padziļināti sekoju notikumiem Latvijā. Teiksim tā, pieskatu ar vienu aci, paskatos izlases rezultātus ” smaidīja Džonsons. “Joprojām regulāri komunicēju ar Jāni Mežecki, kurš toreiz bija federācijas ģenerālsekretārs. Viņš vienmēr piezvana un apsveic mani dzimšanas dienā, tas vienmēr ir patīkami.”
65 gadus vecais Džonsons pēc atlaišanas no Latvijas izlases galvenā trenera amata mūsu zemē atgriezās vēlāk, kad atveda savu Anglijas klubu uz pārbaudes mačiem, bet vairāk apciemot Latviju un bijušos paziņas nav izdevies. “Visam nesanāk laika. Daudz darbu klubā, šis it īpaši ir aizņemts laiks,” sacīja Džonsons.
“Ierados Latvijā ar tādu noskaņojumu, ko vēlos saukt par optimistisku reālismu. Mans galvenais mērķis bija, lai tad, kad nāksies aizbraukt, varētu teikt, ka Latvijas futbols ir labākā stāvoklī nekā bija iepriekš. Nevis tikai izlase, bet viss Latvijas futbols,” atminējās Džonsons. “Un, manuprāt, man tas izdevās. Tajā laikā no Latvijas uz Anglijas vadošajām līgām aizbrauca septiņi futbolisti, tas bija nozīmīgs posms futbola attīstībā, tuvojoties pārējai Eiropai. Tas deva pieredzi un pašpārliecinātību gan tieši šiem spēlētājiem, gan citiem Latvijas futbolistiem, jo viņi redzēja, ka latvieši var spēlēt visspēcīgākajā līgā. Dažus gadus vēlāk Latvijas izlase ar šiem spēlētājiem sastāva kodolā jau spēlēja Eiropas čempionāta finālturnīrā ar Aleksandru Starkovu priekšgalā. Kad strādāju Latvijas izlasē, Aleksandrs bija mans palīgs, un domāju, ka viņš pēc tam turpināja mūsu kopā uzsākto un salika visu pa plauktiņiem.”
Iekļūšana “Euro2004” finālturnīrā, spēlējot starp Eiropas 16 spēcīgākajām izlasēm, joprojām ir Latvijas futbola šedevrs, un nekas neliecina, ka tuvākajā laikā tas varētu atkārtoties (kaut vai tādēļ, ka tagad finālturnīrā spēlē 24 komandas). Tam iemeslu ir ļoti daudz, taču arī iepriekšējā gadsimta 90. gados tas likās kā tāls mērķis, pat neskatoties uz to, ka Latvijas izlase tajos gados bieži spēja piedāvāt līdzvērtīgu cīņu pret Eiropas ja ne grandiem, tad augsta līmeņa izlasēm kā Dānija, Austrija, Grieķija, Norvēģija, Skotija utml.
“Vai es nojautu, ka esmu uzaicināts uz izlasi, kas pēc pieciem gadiem EČ finālturnīrā iegūs neizšķirtu pret Vāciju un būs vadībā pret Čehiju (beigās gan zaudējums 1:2)? Tā es gluži neteikšu. Redzēju, ka Latvijai ir potenciāls lielām lietām, redzēju, ka ir iespējas pacelties augstāk nekā iepriekš. Diemžēl tas ir process, kas prasa laiku. Nepietiek tikai ar to, ka ir labi futbolisti. Nepieciešams viņus apvienot grupā, kurai ir uzvarētāju domāšana, proti, arī labiem futbolistiem, lai tiktu pie uzvarām, vispirms ir mentāli jākļūst tam gataviem. Kad skatījos Latvijas izlases spēles pirms vēl kļuvu par tās treneri, man radās iespaids, ka spēlētāju noskaņojums ir nevis uzvarēt, bet gan nezaudēt. Un tur ir smalka atšķirība. Vai tu izej laukumā, lai uzvarētu, vai arī ar noskaņojumu, ka spēlēsi pārsvarā savā laukuma pusē.”
Džonsons kā piemēru piesauca Latvijas izlases spēli 2000. gada septembrī, kad izlasē bija pavadījis jau gadu. Latvija PK2002 atlases posmu sāka pret Skotiju savā laukumā un cieta zaudējumu 0:1, vienīgos vārtus ielaižot 89. minūtē, kad precīzi sita Glāzgovas “Rangers” uzbrucējs Nīls Makkans, kurš pēc savas futbolista karjeras beigām vairākus gadus bija “Sky Sport” futbola eksperts. “Uzskatu, ka tā bija labākā spēle Latvijas izlasei, kad biju treneris,” sacīja Džonsons. “Bijām pelnījuši uzvarēt, taču tomēr neizdevās iesist. Bet uzskatu, ka tas bija solis virzienā uz “Euro 2004″, pamazām būvējot izlases piekopto spēli un ticību uzvarai. Kad Starkovs pārņēma izlases vadību, spēlētāju kodols jau palika tas pats, tas vienkārši izauga gan spēles, gan mentalitātes ziņā.”
“Man ir prieks un esmu pagodināts, ka Latvijas futbolā sakarā mani vēl atceras,” Džonsons pasmaidīja, kad tika pieminēta viņa reputācija kā Latvijas futbolistu iekārtotājam Anglijas līgās, jo pirms tam latvieši ārzemju klubos nokļuva reti, izlases kodolam spēlējot vietējā līgā. “Diemžēl rezultāti paši par sevi ne vienmēr liecināja par izaugsmi Latvijas futbolā. Tas bija fantastiski, ka Latvija pavisam drīz pēc tam tika uz Eiropas čempionātu, un man ir prieks, ka varēju būt daļa no šī stāsta, piedaloties šī stāsta sakņu veidošanā.”
Džonsons atzina, ka viņam bijis salīdzinoši viegli iepazīt Latvijas izlases spēlētājus, jo lielākā daļa no viņiem jau spēlēja Starkova vadītajā “Skonto” sastāvā: “Visi bija vienkopus, varēju apskatīt viņu spēles reizē. Turklāt šeit svarīgs bija faktors, ka viņi ikdienā spēlē kopā, viņiem bija izveidojusies kopīga mentalitāte, izlasē bija savstarpēja draudzība. Tā kā Alekss (Starkovs) bija gan mans palīgs izlasē, gan “Skonto” treneris, es varēju nākt uz kluba treniņiem, iesaistīties tajos, tāpat to varēju darīt, kad Pols Ašvorts bija treneris Ventspilī. Tā bija parocīga situācija, kad gandrīz viss izlases pirmais sastāvs spēlē vienā klubā. Tas bija vēl viens iemesls, kādēļ mēs varējām kopā strādāt gandrīz visu laiku – treniņus klubā viņi aizvadīja ne tikai kā “Skonto” spēlētāji, bet arī izlases futbolisti.”
“Skonto” klubs pēc savas dominances šobrīd ir nogājis no lielās skatuves, un Latvijas futbolā ne tuvu vairs nav viena izlases bāzes kluba. Izlases kandidāti ir izkaisīti pa Virslīgas komandām un ārzemēm, un šajā sakarā ir arguments, ka ārzemju trenerim Latvijas izlasē šobrīd būtu krietni grūtāk noorientēties nekā savulaik Džonsonam, un nesen to uz savas ādas izbaudīja gan Miksu Pātelainens, gan Slaviša Stojanovičs. Džonsons gan nevēlējās salīdzināt dažādos periodus, jo atzina, ka nav tik sīki informēts par pašreizējo Latvijas futbola sistēmu: “Ļoti žēl, ka vairs nav “Skonto” kluba, tā bija vērtība ar vārdu visā Eiropā. Bet šobrīd nemaz nezinu, kas notiek ar Latvijas jaunajiem futbolistiem – vai viņi paliek vietējā līgā, vai viņiem pietiek izaugsmes iespēju, vai ir sistēma, kurā viņiem attīstīties? Pieļauju, ka konkrēti izlases vajadzībām tas ir sliktāk, ja vairums labāko futbolistu ir ārzemēs, katrs savā klubā un katrs savā sistēmā. Taču galu galā viss tas nonāk pie sākotnējā kritērija – kāda ir paša futbolista kvalitāte? Cik lielam progresam viņš ir gatavs un vai viņš spēlē uzvaru, proti, vai arī jau klubā pierod vienkārši spēlēt vai tomēr spēlēt uz uzvaru? Vēlreiz saku, ka tā ir svarīga atšķirība, un lai arī manā vadībā Latvijas izlase ne vienmēr uzvarēja (maigi sakot), esmu tomēr lepns, jo uzskatu, ka vienmēr spēlējām uz uzvaru.”
Džonsons Latvijas izlasē debitēja ar maču pret Albāniju, spēles gaitā nenosargājot pārsvaru 1:0 un 3:1. Divus vārtus toreiz guva Vitālijs Astafjevs, bet vienus Andrejs Štolcers. Sekoja vairāki citi pieklājīgi (it īpaši uz mūsdienu izlases fona) rezultātu – 1:2 pret Norvēģiju, 1:3 pret Slovākiju, 2:2 pret Gruziju, 1:0 pret Somiju, 0:1 pret Baltkrieviju un Skotiju. Taču tad 2000. gada izskaņā Džonsona vadītā izlase sāka ļodzīties, jauno PK atlases ciklu uzsākot blāvi un ar lielākām sagrāvēm nekā iepriekš (0:4 pret Beļģiju, 1:4 pret Horvātiju). Tika gūta smagnēja uzvara 1:0 pār Sanmarīno viesos, tiesa, vadībā izvirzoties jau pašā sākumā, taču tieši pundurvalsts Sanmarīno kļuva par Džonsona pēdējo klupšanas akmeni Latvijas futbolā – 2001. gadā 25. aprīlī Rīgā tika spēlēts neizšķirts 1:1, kas tobrīd bija visnepatīkamākais ieraksts Latvijas futbola izlases rezultātu vēsturē (pēdējos piecos gados, protams, izlase ir parūpējusies par daudziem citiem vēl sliktākiem ierakstiem).
Izdzirdot, ka saruna tiek vedināta bēdīgi slavenās Sanmarīno spēles virzienā, Džonsons pasmējās, bet no tēmas nevairījās: “Tā spēle un viss pēc tam notikušais ir patiešām neticama lieta. Man ir tā spēle video ierakstā mājās, gadu gaitā esmu to noskatījies vairākas reizes, un mums tajā spēlē vajadzēja uzvarēt ar 10:1. Taču mēs to neizdarījām. Nesanāca iesist no spēles, neizmantojām iespējas. Todien bija slapjš laiks, slidens zālājs, un Sanmarīno iesita vārtus no ļoti tālas standartsituācijas, kad mums vienkārši nepaveicās. Tā gadās. Taču savas iespējas, kuras mēs izveidojām patiešām ļoti daudz, neizmantojām. Dažreiz tā vienkārši gadās, ka bumba neiet vārtos, un diemžēl tā sanāca, ka tā bija mana pēdējā spēle Latvijas izlasē. Latvijas puiši todien bija pelnījuši uzvarēt, pavisam noteikti. Nevaru būt pilnīgi objektīvs šajā ziņā, taču pēc spēles godīgs rezultāts būtu bijis 6:1 vai 7:1. Taču tā nenotika, un visi aizgājām savā ceļā tālāk.”
“Tagad tā atskatoties uz visu manu darbu Latvija kopumā, vēlos teikt, ka esmu ar to ļoti apmierināts,” teica Džonsons. “Tā man personīgi bija interesanta un aizraujoša karjeras daļa. Neko nenožēloju, tas man bija priecīgs laiks. Saprotu, ka līdzjutēju vēlmes pilnībā netika izpildītas, un medijiem ir tendence padarīt neveiksmes lielākas nekā tās ir patiesībā, taču mana aiziešana no Latvijas izlases notika ļoti cienījamā un pieklājīgā veidā. Pēc spēles pret Sanmarīno runāju ar Mežecki un Gunti (Indriksonu), visu kopīgi sapratām. Varējām sasummēt šo pusotru gadu kopumā tomēr kā pozitīvu laiku, ņemot vērā, ka Latvijas futbolisti šajā laikā nonāca spēcīgos ārzemju klubos, un mēs visi zinājām, ka tur noderēja mana palīdzība un mani kontakti Anglijas futbolā. Tāpēc gala secinājums mums ar LFF vadību bija tāds, ka es savu darbu Latvijas futbolā esmu paveicis. Pat ja neskatāmies uz to spēli pret Sanmarīno, tas droši vien bija laiks, kad man vajadzēja paspiest visiem rokas un nodot izlases vadību kāda cita rokās, droši vien vietējā trenera, un Starkovs bija loģisks variants. Tāpēc droši saku – par savu darbu Latvijā neko nenožēloju.”
Džonsons sarunas gaitā vairākkārt izvairījās no kritikas par Latvijas izlases pašreizējo sniegumu un savā ziņā aizstāvēja trenerus, kuri kā savus mērķus pieteikuši izlases filozofijas maiņu un uzvarošas atmosfēras veidošanu, jo Džonsons to patiešām uzskata par svarīgu apstākli: “Tas nenotiek vienā dienā. Un slikts rezultāts var būt arī tāds rezultāts, no kura futbolists kaut ko iemācās. Uzskatu, ka ļoti svarīgi ir, lai spēlētājs izbaudītu laiku izlasē, lai viņš uz spēlēm brauktu ar aizrautību. Savā laikā centos to panākt, dodot uzbrucējiem vairāk iespējas izpausties un riskēt. Ja pareizi atceros, pirms tam Latvijā likās, ka 0:0 ir labs rezultāts. Kad ienācu izlasē, centos to mainīt. Vairākkārt teicu Marianam (Paharam) un Andrejam (Štolceram), lai viņi nenāk atpakaļ savā laukuma pusē. Lai viņi spēlē tā, kā uzbrucējiem jāspēlē! Pretinieku laukuma pusē gaidot bumbu un meklējot iespējas gūt vārtus. Tieši tas pats par Bleideli un Rubinu – viņu spēle ir uzbrukuma spēle, un tā jācenšas izmantot arī pret spēcīgākām komandām. Latvijas izlasē tobrīd bija arī augsta līmeņa aizsargi Stepanovs un Zemļinskis, taču arī viņiem vajadzēja būt noskaņojumam, ka viņi aizsargā savu laukuma pusi, nevis tikai savu soda laukumu. Tādēļ arī šādas izmaiņas it kā niansēs var uzskatīt par lielu soli uz priekšu.”
Džonsons savās atmiņās ļoti silti piesauca Paharu, sakot, ka Latvijas uzbrucēja paveiktais Anglijas Premjerlīgā ir neticams sasniegums: “Kad sākām domāt par to, ka Latvijas futbolisti taču var iekļauties Anglijas futbolā, mums bija vajadzīgas “ledlauzis”, proti, kāds, kurš parāda piemēru. Marians tam bija perfekts. Ja viņam “Southampton” rindās nesanāktu, arī uz citiem Latvijas futbolistiem skatītos citādi. Taču Pahars nospēlēja lieliski, un pēc tam bija tā, ka mans telefons zvanīja nepārtraukti (smejas). Cilvēki no Anglijas klubiem zvanīja un prasīja viedokli par vairākiem Latvijas spēlētājiem, uz kuriem viņi met aci. Arī šobrīd Latvijas futbolam ļoti būtu vajadzīgs tāds spēlētājs kā Pahars, kurš var parādīt piemēru un likt futbola elitei paskatīties Latvijas virzienā.”
“Kad Marians bija Latvijas izlases galvenais treneris, sanāca bieži kontaktēties, viņš arī atveda izlasi pie mana kluba uz pārbaudes maču. Toreiz arī sarīkojām viņam pasākumu, publisku diskusiju,” atminējās Džonsons. “Diemžēl tagad vairs tik bieži kontaktēties nesanāk. Tāpēc vēlējos izmantot šo interviju un nodot sveicienu Marianam un visiem citiem izlases futbolistiem, ar kuriem man bija gods strādāt kopā, patiešām augstu novērtēju šo laiku un priecājos, ka bija tāda iespēja.”
Britu treneris nevēlējās īpaši izteikties par Latvijas izlases pašreizējiem rezultātiem, taču norādīja, ka bija cerējis uz plašāku Latvijas futbola attīstību pēc “Euro 2004” slavas mirkļiem: “Pieļauju, ka kaut kā tomēr neizdevās turpināt attīstīties, kas atsaucās ilgtermiņā. Iekļūšanai EČ finālturnīrā vajadzēja kļūt par laiku, kad daudzi jaunie sportot kārotāji dodas futbola virzienā un sāk sapņot par līdzīgiem panākumiem, protams, tādā brīdī arī ļoti svarīgi, kāda ir treneru sistēma valstī. Lai cerētu uz panākumiem izlašu līmenī, nepieciešama pārdomāta sistēma, kurās mijas klubu, jauniešu futbola un izlases intereses. Teorētiski būtu jābūt tā, ka jaunajiem futbolistiem ir iespēja gadu no gada pacelties nedaudz augstākā līmenī, taču reizē darot pilnīgi skaidru to, kāds talants un darbs nepieciešams profesionālā futbola dzīvei. Taču nevaru teikt, kā tas šobrīd tiek piemērots Latvijā.”
“Un – visu cieņu jūsu zemei – jābūt tomēr reālistiem! Drīkst būt ar optimisma piesitienu, bet tomēr realitātē bāzētu noskaņojumu. Tik mazai valstij kā Latvijai, kura turklāt nav tikai futbola zeme sporta ziņā, ir ļoti grūti reālistiski cerēt uz tikšanu EČ vai PK finālturnīru tuvumā. Tā gluži vienkārši ir. Latvija neiegūs Pasaules kausu, tā neuzvarēs Eiropas čempionātā, taču tā var turpināt attīstīties un sacensties,” norādīja Džonsons.