“Nike”piederošais zīmols “Jordan Brand” visā pasaulē ir labi pazīstams un peļņa katru gadu no šo preču pārdošanas mērāma miljardos, pat neskatoties uz to, ka Maikls Džordans jau labu laiku nav aktīvs sportists. Pēc ietekmīgā žurnāla “Forbes” aplēsēm, kompānija, parakstot līgumu ar Džordanu, nopelnījusi miljardiem dolāru, savukārt pats sportists – pāri miljardam un turpina skaitīt savā kontā ienākošās transakcijas.
Zīmīgi, ka pirmais līgums ar “Nike” paredzēja 500 tūkstošu dolāru atlīdzību gadā (uz pieciem), bet šobrīd par visu laiku labāko uzskatītā basketbolista kontā ik gadu ienāk vairāk nekā 190 miljoni. Tuvākajam sekotājam šajā rādītājā Lebronam Džeimsam atpaliekot teju četras reizes.
Kā “Nike” izvilka pilno lozi ar Džordanu, un kuri bija šī notikuma galvenie “artihekti”, kas palīdzēja “Jordan Brand” veikt savu uzvaru gājienu, kas turpinās vēl šo baltu dienu.
Vēsture sākas 1980. gadā – vēlāk sapratīsiet, kāpēc. Togad Oregānas universitāti arhitektūras jomā absolvēja vieglatlēts Tinkers Hatfīlds, kurš tika pieņemts darbā “Nike”, kur viņš pirmos četrus savas karjeras gadus projektēja biroju ēkas un mazumtirdzniecības veikalus.
1985. gadā “Nike” negāja viegli – tiešie konkurenti “Reebok” pārdeva ievērojami vairāk apavu, savukārt “Nike” atlaida darbiniekus un redzēja, ka viņu akciju vērtība samazinājās par 50%. Meklējot risinājumu, uzņēmums sarīkoja 24 stundu apavu dizaina konkursu, kurā varēja piedalīties ikviens interesents. Kas šajā konkursā uzvarēja? Hatfīlds, kurš dizaina komandai piedalījās pēc ilgstošiem lūgumiem dot viņam iespēju izmēģināt spēkus šajā lauciņā, bet ar apavu modelēšanu viņš tobrīd bija bez lieliem panākumiem nodarbojies aptuveni divus gadus.
Konkursa uzdevums – izgatavot tādus apavus, kuri iederētos vieglatēlikas ovālā skriešanai, vienlaikus tos varot velkāt ikdienā, apvienojot sportisko un urbāno kultāru.
1987. gadā Hatfīlds tika pie sava pirmā projekta – “Nike Air Max 1”. Dizaina risinājumam viņš iedvesmojās no ēkas Parīzē, Džordža Pompidū centra, izstrādājot, tā saukto, “burbuļu zoli”, lai atklātu to, kas apaviem “iekšā”. Neskatoties uz to, ka priekšnieki Hatfīldam teica, ka viņš savā piedāvājumā ir “aizgājis par tālu”, pārdošanas apjomi eksplodēja! Un tad sākās pats interesantākais.
Tā brīža “Nike” viceprezidents Robs Strasers un “Air Jordan I & II” dizaineris Pīters Mūrs tajā pašā gadā negaidīti pameta “Nike”, lai uzsāktu paši savu apavu biznesu. Vienlaikus Džordana līgums ar “Nike” tuvojās noslēgumam, un Strasers ar Mūru centās to izmantot, lai viņš ar kompāniju nenoslēgtu jaunu līgumu. Mūrs pat neatstāja “Air Jordan III” (iepriekšēji divi modeļi bija jau iznākuši) dizaina paraugus un skices, paņemot tos līdzi. Problēma bija tāda, ka trešais MJ modelis bija jāprezentē pēc piecām nedēļām, bet nebija apavu, ko Džordanam atrādīt. Tā Hatfīlds sēdās lidmašīnā un devās satikt Džordanu. Principā “Nike” nākotne bija mazpieredzējuša sporta apavu dizainera (ar arhitekta diplomu) rokās. Likmes uz pozitīvu iznākumu nebija diez ko augstas.
Tikšanos viņš izmantoja, lai noskaidrotu Džordana vēlmes, kādam jābūt viņa jaunajam apavu modelim – vidēji augstas botas ar eksotisku ādas rakstu. Trīs nedēļas vēlāk “Nike” prezidents Fils Naits un Hatfīlds lidoja uz Kaliforniju, lai pasniegtu “Air Jordan III” modeli Maiklam Džordanam un viņa vecākiem. Džordans šo tikšanos nokavēja par pāris stundām, jo spēlēja golfu ar… Straseru un Mūru! Zīmīgi, ka tieši šie abi personāži bija tie, kuri ar Džordanu parakstīja pirmo līgumu. Tagad viņi bija prom un pastāvēja liela iespēja, ka arī MJ būs prom. “Nike” tas bija “dzīvības un nāves” jautājums.
Lai uzbērtu uz brūcēm vēl vairāk sāls, nepietika ar to, ka abi bijušie “Nike” darboņi spēlēja golfu ar Džordanu. Tas nebija parasts golfa mačs, jo viņa izmantoja iespēju, lai mēģinātu piesaistīt Džordanu viņu jaunajam uzņēmumam “Van Grack”. MJ to arī neslēpa, un satiekot Naitu viņam prasīja: “Parādi, ko esi man atvedis!”
Neskatoties uz to, ka “Nike” vadība Hatfīldam bija pateikusi “nē” šādai idejai, patentētā “Nike Swoosh” vietā viņš izstrādāja “Air Jordan III” ar “Jumpman” logotipu, kas nu kļuvis ikonisks! “Neviens nemaz nenojauta, ka es Džordanam grasos prezentēt tādu apava dizainu,” atminas Hatfīlds. Un Džordans šo ideju iemīlēja. Viņam tika piedāvāta personalizēta apavu līnija un MJ nolēma – kāpēc vienkārši iekasēt katru gadu vienu summu, ja var uzsākt pats savu kolekciju un būvēt savu zīmolu? Tā Džordans nolēma palikt ar “Nike”, ko šobrīd noteikti nenožēlo.
Nike uzsāka reklāmas kampaņu “Tiem noteikti ir jābūt apaviem” (It’s gotta be the shoes), un Spaiks Lī ar MJ parūpējās par pārējo – iespaidīgs reklāmas rullītis, kā arī Džordans vēlāk “Air Jordan III” modeli vilka kājās “Slam Dunk” konkursā, kur izpildīja bumbas triecienu grozā no augšas, atsperoties soda metiena līnijas. Džordans burtiski lidoja!
Runājot par Hatfīldu, tad šī modeļa izveidošana bija sākums viņa leģendārajai karjerai. Šodien viņš ir izveidojis dizainu vairāk nekā 100 apavu modeļiem, bet “Nike” CEO Naits apgalvo: “Vēl līdz šai dienai uzskatu – Hatfīlds izglāba “Nike”!” Un kā nu ne – Džordana un “Nike” sadarbība tiek uzskatīto par veiksmīgāko visā sporta vēsturē!
Interesanti, ka NBA sodīja Džordanu ar pieciem tūkstošiem lielu sodu par katru maču, ko viņš aizvadīja šajos apavos, jo to krāsa “nesaplūda” kopā ar Čikāgas “Bulls” spēļu formām. Tiesa, “Nike” bez īpašām ceremonijam uzņēmās šo naudu maksāt.
Ja “Nike” ikgada ienākumi no ar Džordanu saistītiem zīmoliem mērāmi trīs miljardos dolāru, tad pats sportists jau ir nopelnījis pāri miljardam un turpina katru gadu saņemt 130 miljonus. Lai arī Džordans ar šo darījumu nopelnīja kaudzi naudas, lielākie ieguvēji noteikti ir “Nike” – ja laika posmā no 1984. – 1988.gadam uzņēmuma akciju vērtība biržā bija kritusies par 50%, tad no 1988. gada līdz mūsdienām tā ir pieaugusi par 42 tūkstošiem procentu!
“Maikls patiešām gribēja mūs pamest un es zināju, ka vienīgais veids, kā viņu noturēt, ir radīt kaut ko tam laikam neordināru, kas sākumā liksies kā traka ideja, bet vēlāk visi gribēs sev kājās tieši šo modeli! Tāpēc lidojums uz Čikāgu mainīja visu. Veselu dienu pavadīju kopā ar Maiklu, kurš procesā iesaistījās par 100%. Viņš man teica, kas viņam patīk un nepatīk iepriekšējos modeļos, ko viņš gribētu, lai izmainām vai izlabojam. Pat tad, kad modelis bija gatavs, Naits to iedeva viņa rokās, bet viņš tobrīd nebija labā garastāvoklī. Mirklī palūkojotos uz apaviem, viņa sejā atplauka smaids. Tad es sapratu – esam trāpījuši,” atminas Hatfīlds, kurš piebilda: “Lielu paldies jāsaka arī Maikla tēvam. Ja ne viņš, tad sadarbība būtu beigusies. Par Maiklu tolaik interesējās visi, bet viņa tēvs deva padomu – paliec pie “Nike”, viņi ir īstie, ar kuriem realizēsi savus sapņus!”
Vai “Nike” to būtu iespējusi, ja no tās aizietu Džordans? Tinkers Hatfīlds ar savu trako ideju panāca to, ka tagad mēs to vairs nekad neuzzināsim… Vai Hatfīldam var piedēvēt visu uzvaras slavu? Droši vien, ka nē, bet nedrīkst aizmirst – bez šī cilvēka tas noteikti neizdotos. Ne par velti Hatfīldu visā pasaulē sauc tā – vīrs, kurš izglāba “Nike”!