29 gadus vecais Egils Kalns ir viens no pieredzējušākajiem HK “Liepāja” hokejistiem un līderiem. Uzspēlējis Somijā, Kazahstānā un arī Skotijā, taču vienmēr sirdī bijis īsts liepājnieks un dzimtās pilsētas klubu pārstāvējis daudzus gadus. Nedaudz pačakarēts Rīgas “Dinamo”, pierakstījies Latvijas izlasē, tomēr joprojām ir ceļā, lai savā karjerā kāptu uz augšu. Iespējams, līdz galam nenovērtēts, bet varbūt pats nav mācējis izmantot sev dotās iespējas. Egila sakarā jāmin slavenais basketbola sauklis “Tagad vai nekad”, jo tieši šis ir vecuma posms, kad spēlētājs var sasniegt savas karjeras virsotnes, un uzbrucējam ir visas iespējas to paveikt. Ja vien viņš spēs pievarēt savu kalnu.
Egil, Tevi var dēvēt par “tīru” liepājnieku? Tu esi dzimis Liepājā, audzis šeit un praktiski visu karjeru pavadījis mājās.
Jā, mani droši tā vār saukt. Es uzaugu Liepājā un sāku pirmās hokeja gaitas arī te. Esmu arī nedaudz uzspēlējis ārzemēs, bet vienmēr ceļš vedis uz mājām. Man ļoti patīk Liepāja, jo šeit ir viss, ko vien var iedomāties. Jūra, olimpiskais centrs, sporta manēža… Tik tuvu viss atrodas, ka ar kājām dažu minūšu laikā visu var izstaigāt. Infrastruktūra pilsētā ir ļoti attīstīta. Es pamostos un piecās minūtēs esmu tur, kur man nepieciešams nokļūt.
Bet vai šī ikdienas rutīna tevi nenogalina? Tevi visi zina, esi atpazīstams, klubā spēlē jau daudzus gadus, visu laiku blakus vieni un tie paši cilvēki…
Es domāju, ka man tas netraucē. Hokejs ir mans dzīvesveids. Pieceļos un dodos uz darbu. Hokejs ir ne tikai mans hobijs, tādēļ es par to nesūdzos. Hokeju spēlēju vairāk nekā 20 gadus, bet, protams, ir arī sliktās dienas, kad esmu noguris un neko negribu, bet tā mēdz notikt. Man patīk vasaras, kad varu aiziet uz pludmali un uzlādēties jaunajai sezonai.
Tev sanāca spēlēt arī “Liepājas Metalurgs” rindās. Kā atceries to laiku? Toreiz tā arī bija profesionāla komanda.
Atceros, ka man bija ķivere ar režģi, man bija 17 – 18 gadi. Līdz 22 gadiem es spēlēju tajā komandā. Mēs spēlējām otrajā komandā un cīnījāmies par vietu pamatsastāvā. Tagad ir citādāk, jaunie ir jābīda un visu laiku jāmotivē strādāt, taču toreiz abu komandu ģērbtuves bija blakus viena otrai un visu laiku gribēju iekļūt lielajā komandā. Tur maksāja solīdu algu, un bija mērķis spēlēt ar pieaugušajiem. Toreiz dzīvoju pie vecākiem, kuri mani uzturēja, bet, ja bija iespēja ar hokeu nopelnīt, tas likās – super. Tie bija labi laiki.
Bet Tev izdevās uzspēlēt arī pirmajā komandā?
Jā, protams. Ja nemaldos, tad es tur nospēlēju divas sezonas, kurās aizvadīju vairāk par 30 spēlēm katrā. Spēlēju trešajā un ceturtajā maiņā, bet komanda tobrīd spēlēja Baltkrievijas čempionātā, kurā bija augsts līmenis.
Kāda ir atšķirība starp tā laika “Metalurga” komandu un šodienas HK “Liepāja”? Abas ir profesionālas komandas.
“Metalurga” laikos komandai bija lielāks budžets, jo izdevās piesaistīt lielāku finansējumu. Komandā bija arī leģionāri, pārsvarā krievi un baltkrievi. Trīs reizes dienā varējām doties uz bāzi ēst, tapat mums pilnībā nodrošināja visu ekipējumu. Šodien klubam budžets ir nedaudz mazāks, taču spēlētāji mēģina šai situācijai pielāgoties. Ja spēlēji “Metalurga” pirmajā komandā, ne par ko nebija jāuztraucas.
Bet vai kluba organizācijā un ikdienas darbā arī redzi kādas atšķirības?
Tagad esmu grāvja otrā puse, kad es esmu nosacīti veterāns jeb viens no vecākajiem spēlētājiem komandā un pieredzējušie hokejisti komandu ved uz priekšu (smejas). Pamainījies ir hokejs un pati spēle, vairs nav novērojams tā saucamais krievu hokejs. Mūsdienās spēle ir kļuvusi krietni ātrāka un dinamiskāka, un tai ir jāpielāgojas.
Klubam nesen pievienojās bijušais Latvijas izlases hokejists un Rīgas “Dinamo” ģenerālmenedžeris/treneris Normunds Sējējs. Kā Tu un pārējie spēlētāji uztvērāt viņa piesaistīšanu klubam? Kas mainījās komandas ģērbtuvē un laukumā?
Komandai šāds vadības lēmums nāca negaidīti, vismaz man noteikti. Varbūt kāds cits no spēlētājiem iepriekš zināja par Sējēja piesaisti, taču man šādas informācijas nebija. Mūs nostādīja fakta priekšā, bet tajā pašā laikā viņa pievienošanās klubam deva spēlētājiem jaunas emocijas. Visi centās sevi pierādīt. Izmainījās treniņprocess, treniņi kļuva kvalitatīvāki, varēja manīt, ka Sējējam ir pieredze trenera darbā – vinš pats ir spēlējis augstā līmenī, kā arī uzkrājis pieredzi, vadot dažāda līmeņa komandas.
Vai treniņprocess krasi izmainījās ar Sējēja pievienošanos?
Katrs treneris nāk ar savu vīziju un idejām, nav divu vienādu treneru. Tagad nedaudz vairāk liekam uzsvaru uz divcīņām, vairāk skrienam krosus, bet kā jau teicu, katram trenerim ir savs redzējums.
Tu jau vairākus gadus spēlē kopā ar Bruno Zabi, kurš ir arī liepājnieks. Abi sākāt spēlēt kopā jau no mazotnes, tāpat ilgu laiku ar jums abiem vienā maiņā spēlēja Māris Diļevka, kas, manuprāt, Latvijas čempionātā bija viens no visu laiku labākajiem uzbrucēju virknējumiem. Ko atceries no tā laika, kad ar abiem sāki spēlēt kopā?
Mēs bijām labi draugi un jau bērnībā sākām spēlēt kopā. Ar Bruni no bērnības esam spēlējuši praktiski visu laiku kopā. Bija gads, kad es vai viņš nebija komandā, bet pārsvarā visu karjeru esam bijuši plecu pie pleca. Ja visi trīs esam kopā, tad esam arī vienā maiņā. Mēs ļoti labi zinām, ko no otra var sagaidīt laukumā. Es Bruno laukumā varu pilnībā uzticēties, jo mums ir lieliska sapratne. Protams, esam arī strīdējušies, bet kopumā esam labi draugi.
Vai šo partnerus uzskati par savas karjeras labākajiem maiņas biedriem līdz šim?
Jā, tas ir viens no labākajiem uzbrucēju trijniekiem, kādā esmu spēlējis. Protams, arī man ne vienmēr laukumā viss izdodas…
Tev ir trīs Latvijas čempiontituli. Kurš no visiem visspilgtāk palicis atmiņā?
Noteikti 2016. gada tituls, kad mēs finālsērijas septītajā spēlē uzvarējām “Kurbads” komandu. Es “Liepājai” pievienojos sezonas vidū pēc jaunā gada. Biju Kazahstānā, bet pirms Ziemassvētkiem ierados mājās un runāju ar treneri Igoru Ļebedevu. Viņš arī konkrēti atklātā tekstā pateica, ka vēlas mani pārvilināt atpakaļ uz Liepāju. Tā bija mana otrā sezona Kazahstānā un sanāca tā, ka valūtas kurss tur nokrita lejā par pusi. Es piekritu Liepājas piedāvājumam. Teicu, ja mani palaidīs Kazahstānā, tad atgriezīšos mājās. Aizbraucu uz klubu, aprunājos, un mani palaida. Sanāca tā, ka sezonu pabeidzu Liepājā, kur izcīnījām zelta medaļas. Tas bija ļoti interesants play-off – aizvadījām septiņas spēles, bet zeltu ieguvām, uzvarot savā laukumā pagarinājumā. Sērijā mēs bijām vadībā ar 3-1, “Kurbads atspēlējās, taču “Liepāja” teica gala vārdu. Atceros, ka Bruno iemeta uzvaras vārtus.
Leģionāru gaitās esi spēlējis jau minētajā Kazahstānā, kā arī Somijā un Skotijā. Kas palicis atmiņā no šiem gadiem?
Pirms Somijas perioda domāju, ka hokejs jābeidz spēlēt. Aizvērās “Liepājs Metalurgs”, nezināju, ko darīt, kur spēlēt. Prasīju padomus, bet bija sajūta, ka nevienam neesmu vajadzīgs. Kārlis Liepiņš, kurš tagad ir HK “Liepāja” trenera asistents, iepriekšējā sezonā spēlēja Somijā un viņš man piedāvaja doties uz turieni. Alga gan nebija liela, taču piekritu tādiem līguma nosacījumiem, lai vismaz varētu izdzīvot. Mums iedeva auto un dzīvokli, bet ar vienu no treneriem paralēli hokejam piepelnījāmies un mazgājām autobusus. Pēc Somijas man piedāvāja spēlēt Kazahstānām, bet pabrīdināja, ka viegli tur nebūs, taču kopumā tur man bija viens no karjeras labākajiem posmiem. Es ļoti novērtēju Kazahstānā pavadīto laiku. Man Kazahstānā palika labi draugi. Pēc tam jau atkal atgriezos Liepājā, bet vēlāk sekoja pievienošanās Rīgas “Dinamo”.
Nonācām sarunā arī pie Rīgas “Dinamo”. Tu KHL aizvadīji septiņas spēles, kas ir salīdzinoši maz. Kāpēc neizdevās nostiprināties sastāvā? Tev treneri neuzticējās vai neprati izmantot sev doto iespēju un pierādīt sevi? Tevi nenovērtēja?
Pēc “Dinamo” sezonas es biju morāli izsūkts. Es visu laiku biju kopā ar komandu, bet braukāju arī uz fārmklubu Liepājā un vienu brīdi jutos kā mikroautobusa Rīga – Liepāja šoferis. Mani nosūtīja lejā uz spēli Liepājā, bet uzreiz bija jādodas atpakaļ uz “Dinamo”. Tā bija visu sezonu. Man bija sajūta, ka es nedrīkstēju “Dinamo” spēlēs kļūdīties vispār, jo pie mazākās kļūdas mani nosēdināja malā. Uzskatu, ka līdz galam man neuzticējās un nedeva iespēju sevi pierādīt. Septiņos mačos divreiz trāpīju pa stabu… Būtu viena ripa iekritusi… Nesaprotu kluba politiku, kāpēc jāņem komandā spēlētāji, ja viņiem netiek dota iespēja sevi apliecināt.
Tu neesi vienīgais, kurš čakarēts no Rīgas “Dinamo” puses.
Katram treneriem ir savi spēlētāji, kuriem viņš uzticas. Kāds uz laukuma var atļauties vairāk, cits mazāk.
Šoruden runāju ar bijušo “Dinamo” treneri Ģirtu Ankipānu, un tieši uzdevu viņam jautājumu par Tevi, prasot, kas Egilam Kalnam neizdevās Rīgās komandā. Ankipāns atbildēja sekojoši: “Katram ir savs līmenis. Kalns nevar spēlēt trešajā vai ceturtajā maiņā un izpildīt Riharda Mareņa vai Roberta Lipsberga lomu, savukārt pirmajās divās maiņās KHL viņš “nevilks”. Kalns zemākā līmenī noteikti spēs dot rezultātu pirmajās divās maiņās. Nesekoju līdzi viņam aizvadītajā sezonā Lielbritānijas čempionātā, bet Latvijas čempionātā bez šaubām viņš var būt lietderīgs.” Kas Tev, Egil, būtu piebilstams šajā kontekstā?
Man nepatīk, ka ceturtā maiņa tiek nostādīta tādā lomā, ka tai tikai jāspēlē aizsardzībā un jāaizstāvās un jādod atpūsties līderiem. Kāpēc tā nevarētu veidot spēli? Tas, protams, atkarīgs no tā, kāda ir trenera izraudzītā taktika. Bet daudzi saka, ka play-off izcīņas uzvar tieši trešās un ceturtās maiņas. Neuzskatu, ka trešajā un ceturtajā maiņā ir jāspēlē tikai tādiem, kuri met ripu pretinieku zonā un skrien tai pakaļ.
Bet palicis vēl rūgtums par pavadīto laiku Rīgas “Dinamo”?
Nedaudz iekšā rūgtums tomēr sēž. Katram jau ir sapnis uzspēlēt Rīgas “Dinamo”, un, kad tur tiec, tad vēlies aizķerties sastāvā. Man pašam liekas, ka varu tur spēlēt un tā KHL nav nekāda raķešu zinātne. Rūgtums ir par to, ka man līdz galam nedeva iespēju sevi apliecināt. Bija arī situācija, kad biju kopā ar “Dinamo”, bet tikai trenējos un nepiedalījos spēlēs.
Kā pagāja aizvadītais gads Skotijas klubā “Dundee Stars”?
Es vēlējos nomainīt vidi, jo pateicu sev, ka man apnikuši latvieši (smejas). Sazvanījos ar kluba treneri, kurš vienlaicīgi bija arī menedžeris. Man patika attieksme no kluba – sazvanījos, pateicu, kas man nepieciešams, saņēmu lidmašīnas biļetes, nūjas un pārējo ekipējumu. Komandā mums katram bija savi individuālie sponsori, piemēram, kādam bārs, savukārt citam apbedīšanas birojs. Arī atmosfēra komandā bija kā ģimenē, jo komandas īpašnieki bija trīs brāļi, kuri bija ļoti tuvu komandai. Komandas intereses viņi vienmēr nolika augstāk par savējām. Skotijā vēl ir dažas komandas – “Fife Flyers” un Glāzgovas” Clan” – ar kurām spēlējām. Mums komandā bija 13 kanādieši. Lielbritānijas līga ir balstīta uz ziemeļamerikāņu un Eiropas spēlētājiem. TOP 4 klubiem budžets ir ļoti labs, tāpat līgā bija arī krievu spēlētājs ar desmit sezonu pieredzi KHL. Klubiem naudas netrūkst, un līgas līmenis ir labs. Tur tiešām spēlēja arī kvalitatīvi hokejisti. Uz spēlēm bija pilnas tribīnes katrā hallē. Šosezon pandēmijas dēļ viņi atcēla sezonu, jo klubiem ienākumus veido pārdotās biļetes. Piemēram, uz mūsu mājas mačiem biļete maksāja 20 eiro, kas, manuprāt, ir padārgi. Mūsu hallē bija apmēram tik pat vietu, cik Liepājas hallē. Par šo līgu nevienu sliktu vārdu nevaru pateikt.
Kāpēc nepaliki Skotijā?
Parādījās baumas, ka sezonas sākumu atcels un pārcels uz decembri, taču pēc kāda laika paziņoja, ka sezonas tiks atcelta. Vasarā jau sapratu, ka būs grūti kaut kur aizbraukt uz ārzemēm. Nebiju drošs par kopējo situāciju arī Eiropas citās līgās, negribēju aizbraukt prom un sēdēt, gaidīt, kamēr sāksies sezona. Bija iespēja sezonai gatavoties mājās, ko arī augustā darīju. Negribēju gaidīt citus piedāvājumus, izlēmu palikt Liepājā.
Vai skoti piedāvāja līgumu pagarināt un izrādīja interesi par Tevi?
Pavasarī komandā daži saslima un situācija kļuva neskaidra. Viss notika ļoti ātri – saņēmās SMS, ka jāierodas hallē. Atbraucām, dabūjām pēdējo algu un mums palūdza pēc iespējas ātrāk doties uz mājām. Marta vidū biju Latvijā, bet pēc dažām dienām jau aizvēra robežas.
Kāds ir Tavs viedoklis par Latvijas izlasi, kuras rindās arī esi aizvadījis dažas spēles? Nesen ar izlasi spēlēji Vācijas turnīrā “Deutschland Cup”, bet vai neesi atmetis domas par tikšanu valstsvienībā un nokļūšanu pasaules čempionātā?
Latvijas izlase ir otrs mazais sapnis man. Izlase ir izlase un nav divreiz jādomā – ja piedāvā spēlēt valstsvienībā, tad ir jādodas palīdzēt. Tu jau pieminēji “Deutschland Cup” tunīru, kurā uzvārējām, un tas ir vēl viens ieraksts manā CV. Kamēr veselība ļaus un fiziski jutīšos labi, es ar lielāko prieku spēlēšu izlasē. Ir labākas sezonas un sliktākas, taču, ja cīnies un ej uz mērķi, tad viss ir iespējams, tajā skaitā arī tikšana uz pasaules čempionātu.
Vai nākotnē spēlēt uz ārzemēm plāno doties?
Jāskatās, kas notiks pasaulē, jo pagaidām dzīvojam no dienas uz dienu, un ne ar ko nevar rēķināties. Covid-19 ir atstājis ietekmi uz ikdienu, jo neko nevar plānot uz priekšu. Ceru, ka varēsim turpināt spēlēt. “Zemgale” hokejisti pozitīvu analīžu dēļ mēnesi nespēlēja, savukārt HS “Rīga” nevar spēlēt dēļ vecuma ierobežojuma.
Šogad komandā atgriezušies daudzi liepājnieki un man visu laiku ir sajūta, ka neatkarīgi uz kurieni viņi aizbrauc, viņus vienmēr šeit gaida atpakaļ. Halles durvis savējiem vienmēr būs atvērtas. Vai tā ir?
Es reiz runāju ar kluba preizdentu Mihailu Vasiļonoku un teicu, ka vēlētos aizbraukt uzspēlēt ārzemēs. Viņš bija ļoti pretīmnākošs un sacīja, ja kaut kas neizdosies, lai braucu atpakaļ. Atceros bijušo treneri Aleksandru Cicurski, kurš ar ironiju teica: “Čaļi, ja jums zvana no Edmontonas, brauciet uz NHL! Droši! Neviens ar varu jūs te netur.”
Kas Tev ārpus hokeja vēl interesē un ar ko Tu nodarbojies brīvajā laikā?
Man ir interese par dzīvokļiem – es pats taisu remontus, man patīk tos iekārtot, savukārt manam tēvam pieder vairāki dzīvokļi. Rokas man aug no pareizās vietas, tāpēc es varu daudz ko salabot vai uztaisīt.
Tātad Tava specializācija ārpus hokeja laukuma nākotnē varētu būt saistīta ar nekustamiem īpašumiem?
Jā, tā varētu teikt. Vismaz tur es redzu potenciālu (smejas).
Es novēlu Tev šosezon izcīnīt zelta medaļas ar Liepājas komandu, kā arī tikt ar Latvijas izlasi uz kādu no pasaules čempionātiem. Ko vēl Tev novēlēt?
Lai Ziemassvētkos ir sniegs.