Oskars Bārtulis ir viens no tiem latviešu hokejistiem, kurš sezonu iesāka Latvijas čempionātā, gaidot izdevīgus piedāvājumus no citām Eiropas līgām. Pirms vairāk nekā nedēļas pieredzējušais aizsargs tādu saņēma no Austrijas augstākās līgas kluba Šteinbahas “Black Wings”. “Sporta pils” aicināja Bārtuli uz ekspress interviju, kurā viņš dalījās iespaidos par Austrijas līgu un apstākļiem, ko nodrošina klubs, kā arī kritiski izteicās par Rīgas “Dinamo” galveno treneri Pēteri Skudru, kurš sezonas sākumā vienā no preses konferencēm publiski pauda gatavību uzrunāt bez līgumiem esošos pieredzējušos latviešu spēlētājus, tomēr darbības pēc šiem vārdiem nesekoja.
Kāpēc izvēlējies tieši Šteinbahas kluba piedāvājumu?
Teiksim tā, nedaudz jau “spieda” laiks, kad būtu kaut kur jāaizbrauc spēlēt uz ārzemēm. Skaidrības nebija un nav vēl daudzās vietās, it īpaši Vācijā, kuras virzienā varēja arī lūkoties. Piedāvājums no Austrijas bija pietiekami interesants, tāpēc ilgi nemaz nedomāju – pāris dienas un lidoju. Bija piedāvājumi Slovākijā un citviet, bet šis variants mani uzrunāja uzreiz. Apspriedos ar ģimeni un nonācām līdz secinājumam, ka jābrauc. Man pašam bija ļoti interesanti izmēģināt spēkus kādā Eiropas līgā, kas nav KHL, jo iepriekš nezināju, kā te viss notiek. Kāda ir dzīvošana, hokeja līmenis, organizācijas, u.t.t. Pagaidām esmu ļoti apmierināts. Protams, liels paldies arī “Mogo” klubam, ka varēju pie viņiem spēlēt un uzturēt formu. Rīgā bija labi pavadīts laiks.
Mani apmierina viss – gan finansiālie nosacījumi, gan dzīves apstākļi, ko man nodrošina. Noteikti savu lomu nospēlēja arī sportiskais izaicinājums, jo komanda šobrīd nespēlē labi [turnīra tabulā atrodas pēdējā vietā – red.]. Ir vēlme palīdzēt un apgriezt visu otrādāk. Arī čempionāta formāts tam ir pateicīgs, jo pēc pirmajiem apļiem komandas tiek sadalītas divās grupās pa pieci un seši, un tad turpina spēlēt savā starpā un tās komandas, kuras sākumā palika ārpus labāko piecinieka, var savā starpā cīnīties par pēdējām trīs “play-off” ceļazīmēm.
Kādi ir sadzīviskie apstākļi, kluba vadība un infrastruktūra?
Kluba vadība strādā ļoti augstā līmenī, halle ir moderna, ģērbtuves ir izremontētas un pielīdzinātas augstākajiem standartiem. Ja ne NHL, tad AHL līmenī noteikti. Pašu svarīgāko cilvēku vārdus un uzvārdus uz “sitiena” nenosaukšu, bet ģenerālmenedžeris ir bijis iepriekš ilggadējs Austrijas izlases spēlētājs, spēlējis arī Ziemeļamerikā. Atpazīstams cilvēks Austrijas hokejā un ne tikai. Domāju, ka viņu Eiropā un pasaulē arī zina. Savukārt treneri ir kanādieši, kurus iepriekš nezināju. Galvenais treneris ir jauns, kurš vēlas sevi pierādīt profesionālajā hokejā. Runājot par sadzīvi, tad dzīvokli piešķīra plašu un mājīgu, principā “penthouse” tipa. Dzīvoju nedaudz augšā kalnos, no kurienes redzu visu pilsētu. Arī auto ir.
Kāds tev Rīgā bija sportiskais režīms? Jo zināms, ka Latvijas čempionāta komandas reti kura trenējas katru dienu un “Mogo” nav viena no tām.
Komandas treniņi bija tik, cik to bija, bet es vēl ņēmu arī papildus treniņus ar tiem, kuriem nav līgumu, un trenējāmies ar šiem čaļiem kopā Piņkos. To mēs sākām darīt jau laicīgi, precīzāk pavasarī, kad sākās pandēmijas haoss. Tāpēc esam nosaukuši to par “koronas ledu” (iesmejas). Principā tie paši pieci, seši treniņi nedēļā man bija. Reizēm pat katru nedēļas dienu biju uz ledus – vai nu treniņi vai spēles. Vēl ļoti liels pluss bija izlases mači turnīrā Vācijā, un federācija uz to laiku īrēja mums ledu un varējām izkustēties. Tāpēc situācija bija apmierinoša. Nebija tā, ka jāsēž mājās un nav ko darīt.
Salīdzini, lūdzu, Austrijas un Latvijas čempionātu līmeni.
Austrijā vairāk piekopj Ziemeļamerikas stilu, jo katrā komandā ir vismaz 10 amerikāņi vai kanādieši. Pārsvarā kanādieši. Ātruma ziņā te viss ir nedaudz ātrāk kā Latvijā, vairāk piekopj “iemet ripu zonā un skrien pakaļ” stilu, savukārt Latvijā ir vairāk saspēles un kombinācijas. Interesanti, ka te pat nav nevienam klubam mazā izmēra laukumi, visur ir pēc Eiropas standartiem. Pierast var pie visa un arī te es ātri pieradu. Starp citu, man nemaz nav bijis neviens pilnvērtīgs treniņš ar komandu. Kā atlidoju, tā bijušas tikai spēles vai no rīta pirms spēlēm, tā saucamās, “razkatkas”. Tagad gan mums būs vairāku dienu pauze un tie man būs pirmie kārtīgie treniņi ar komandu. Bet man jau vairs nav 20 gadu – esmu pieredzējis un ātri adaptējos pie apstākļiem, kur nonāku.
Pirmajā spēlē varbūt biju mazāk minūtes uz ledus, jo uz maču devos teju pa taisno no lidmašīnas, bet nākamajos jau viss aizgāja – spēlēju gan vairākumā, gan mazākumā, gan vienādos sastāvos ir daudz minūšu. Treneris man uzticas un tas ir pats galvenais, kas nepieciešams jebkuram spēlētājam [Bārtulis šobrīd četros mačos ir izcēlies ar divām rezultatīvajām piespēlēm – red.].
Austrijā ir tā – pirmās divas maiņas ir ļoti labā līmenī, bet trešā un ceturtā laukumā pilda citus uzdevumus. Piemēram, Bolzano komandai, kurai gan bez ierunām zaudējām, labas ir pirmās trīs maiņas, un tā viņiem ir liela priekšrocība. Bet viss jau atkarīgs no kluba finansiālajām iespējām un kā visi apstākļi saliekas kopā.
Kāda ir epidemioloģiskā situācija Austrijā?
Skatītāji, protams, nevar nākt, bet visas spēles translē internetā vai televīzijā. Runājot par pilsētu, tad iepriekš te bija kārtīgs lokdauns (no angļu vārda “lockdown”) un viss bija ciet. Pagājušajā nedēļā atvēra lielveikalus un citas publiskās vietas, tā kā izskatās, ka pamazām situācija valstī uzlabojas. Taču te vēl joprojām ir spēkā komandantstunda, kad pēc astoņiem vakarā bez iemesla atrasties uz ielām nevajadzētu.
Testi ir katru nedēļu un kas interesanti, mums taisa tos ātros testus, kuru rezultāti ir zināmi jau pēc 10 minūtēm. Tehnika ir tāda pati kā Latvijā, tikai uztraipes ņem tikai no kakla, no deguna nē. Starp citu, šajā komandā jau puse no sastāva Covid-19 ir izslimojuši, puse nav, tāpēc vēl aizvien viss notiek ļoti piesardzīgi. Cik saprotu, lielākajā daļā komandu principā vairākums ir vīrusu izslimojuši. Un arī sezonas sākumā uz divām, trīs nedēļām čempionātu pārtrauca, bet šobrīd viss izskatās pozitīvi, un ka varēs sezonu nospēlēt līdz galam bez starpgadījumiem. Protams, tas nedaudz atsaucas uz spēļu grafiku, jo parasti te bija divas spēles nedēļā, bet tagad kalendārs ir nedaudz “saspiests” un sanāk trīs, reizēm pat četri mači nedēļas ietvaros. Bet tas tiek darīts ar domu, lai, ja vīrusa izplatība atkal nekontrolēti pieaug, varētu novadīt čempionātu līdz galam.
Ņemot vērā, ka esi spēlējis NHL, aiz muguras arī daudzi gadi KHL, vai Austrijas čempionāta pieraksts nepabojās tavu CV?
Domāju, ka šajā laikā tas neko nepabojā, jo būsim atklāti, reāli šī ziema visiem hokejā un sportā ir kā savvaļas lācim – tā vienkārši kaut kā jāpārziemo. Tāpēc finansiālā puse šoreiz tik lielu lomu nespēlēja. Galvenais bija spēlēt un trenēties solīdā līmenī, lai nav pilnībā izlaista sezona. Uz savu CV neskatos, es dzīvoju šodienā.
Sezonas sākumā Rīgas “Dinamo” galvenais treneris un ģenerālmenedžeris vienā personā Pēteris Skudra vienā no preses konferencēm izteicās, ka uzrunās arī pieredzējušos latviešu spēlētājus, tostarp nosaucot arī tavu vārdu. Nonācāt līdz kādām sarunām?
Nē, zvanu tā arī nesaņēmu, kaut gan preses konferencē dzirdēju, ka runās ar pieredzējušajiem latviešu spēlētājiem. Cik saprotu, Pēterim nav mans numurs vai laikam viņš ir to pazaudējis. Iespējams, vienkārši ir tik ļoti aizņemts, ka nevar pat atbildēt uz īsziņām. Varbūt viņam ir mainījies numurs? No vienas puses saprotu – KHL treneriem ir ļoti stresa pilns darbs un viņi ir ļoti aizņemti. Ņemot vēl vērā to, ka Pēterim ir jāpilda arī ģenerālmenedžera pienākumi. Es to saprotu. Nesaprotu tikai to, kāpēc nevar atbildēt uz manām ziņām, kaut vai aprunāties, bet tā vietā tevi ignorē? Es biju atvērts sarunām un arī apzinājos reālo situāciju tirgū. Žēl, ka tā.