Edgars Jaunups ilgus gadus bija atjaunotās “VEF Rīga” komandas vadītājs, un, lai arī pirms šīs sezonas vadības grožus nodeva Gata Jahoviča rokās, daudz līdzjutēju prātos joprojām tiek uztverts kā šīs šobrīd ļoti veiksmīgu sezonu aizvadošās komandas neformālais simbols. Taisnīgi vai nē, bet līdzi tam nāk arī pārmetumi un kritika, piesaucot aizkulišu cīņas un politiskās norises. “Internetā svarīgi, lai tev būtu savi atbalstītāji un cilvēki, kas zina, ko tu dari, jo nīdēju klubs – tā ir neatņemama sastāvdaļa,” Edgars Jaunups izteicās šajā materiālā, kurā piedāvāju vienam no “VEF Riga” dibinātājiem izteikties par 12 jēdzieniem un tematiem, šajā domu kokteilī kopā sajaucot sporta pasaules īpatnības, atmiņas un viedokļus.
Sarūgtinājums laukumā…
Ne sarūgtināts, bet ļoti bēdīgs es biju pēc VEF zaudējuma 2013. gadā pret Bilbao. Tā bija izšķirošā spēle par tikšanu Eirokausa astotniekā. Vārds “sarūgtinājums” man saistās ar kaut ko negatīvu, necienīgu, un šajā sakarā minēšu Kasparu Kambalu, kuru es ļoti cienu kā personību un sportistu, taču viņa rīcība 2009. gada Latvijas izlases mačā pret Vāciju man bija liels sarūgtinājums. To nebija pelnījusi Latvijas izlase, pats Kaspars Kambala nebija pelnījis, ka viņš kaut ko tādu izdara.
…un ārpus sporta laukuma
Globālā līmenī runājot, es piesauktu šokējošās ziņas par Krievijas sporta pārkāpumiem dopinga sakarā. Tas nodarīja tik lielu kaitējumu sportam, un ne tikai Krievijas sportam, bet vispār sporta tēlam kopumā. Tā man bija liela vilšanās. Dopinga lietošana kā tāda jau nav noslēpums, vienmēr kāds ir centies krāpties, taču cik sistemātiska un valsts organizēta bija sagatavota šī shēma Krievijā… To redzēt, protams, bija milzīga vilšanās.
VEF mērķis gadu gaitā
Kopējais mērķis, manuprāt, ir piepildīts – VEF ir kļuvis par stabilu vadošo klubu Latvijā, kas regulāri spēj pārstāvēt Latviju starptautiskajos turnīros. Iegūts stabils budžets, cik nu vārdu “stabils” var attiecināt uz Latvijas sportu. Tas mērķis, kurš nav izdevies, tas ir tas, ka nav izdevies pietuvoties Eirolīgai vai vismaz sapnim par Eirolīgu. Taču, manuprāt, tas ir saistīts tikai ar budžeta apjomu, nevis ar VEF organizācijas un kolektīva profesionalitāti.
Latvijas sporta zvaigzne
Piedāvāju definīciju – sportists ar augstiem sasniegumiem starptautiskā līmenī lielā konkurencē. Tam atbilst, teiksim, Kristaps Porziņģis, Aļona Ostapenko… arī Anastasija Sevastova. Uzsvēru, ka tieši lielā konkurencē! Tāds būtu mans kritērijs. Piemēram, Martins Dukurs ir fenomenāls atlēts, patiešām fantastisks, bet, lai būtu zvaigzne, nepieciešama tomēr konkurence, pār kuru spīdēt. Skeletonā tā tomēr ir ierobežota. Protams, ka konkurence kā tāda ir, un tā ir ļoti nopietna, taču tomēr ierobežota.
Foršākais tālmetiens
Konkrēti šis metiens varbūt maz ko izšķīra, taču visspilgtāk atmiņā palicis Kristapa Janičenoka metiens pret Lietuvas izlasi. Tā bija pārbaudes spēle pirms Eiropas čempionāta, un Janičenoks toreiz pēdējā sekundē izrāva Latvijai uzvaru. Tur bija soda metiens, ko speciāli Blūms aizmeta garām, lai paliktu izredzes uz uzvaru, un pēc tam izdevās tikt pie tālmetiena. Tā bija pārbaudes spēle, bet sanāca tādā uzvilktā gaisotnē, bija pilna Arēna toreiz.
Eirokausu klubs ar tikai latviešu spēlētājiem
Tas ir interesanti, nostaļģiski, tas ir mīļi, un tas būtu forši, bet arī jāatzīst, ka tas nav nopietni. Eiropā šobrīd nav augsta līmeņa klubu, kuri principiāli neņem komandā leģionārus. Jābūt tomēr iekšējai konkurencei komandā. Ja spēlētājs kaut vai zemapziņā apzinās, ka vieta jau viņam garantēta savas pases dēļ, tad dabiski, ka vairs nebūs tādas cīņas kā ir tad, kad spēlētājs labi zina – ja būs kāds leģionārs būs labāks, tad mierīgi tevi varēs nomainīt. Latvijas basketbolā turklāt arī rezerves diemžēl visās pozīcijās nav tik dziļas, un, ja uz mirkli pieņemam šo nopietni un domājam par sastāva komplektāciju, tad ne visi arī gribētu atstāt savu ārzemju klubu.
Tam, ka sastāva kodols varētu būt no latviešiem, – tam es ticu. Tas, ka šādu komandu varētu izveidot ar vairumu vietējo spēlētāju – ticu. Bet tikai no latviešiem? Tas jau liekas arhaiski un vairs mūsdienām neatbilstoši. Turklāt arī praktiskajā ziņā uzskatu, ka jo lielāka iekšējā konkurence, jo lielāka motivācija attīstīties, un arī jaunajiem spēlētājiem iekšējā cīņa ar leģionāriem var nākt ļoti par labu, sniedzot pieredzi un jaunas iemaņas.
Basketbola zvaigžņu algas
Mums NBA zvaigžņu algas nav aizsniedzamas un nekad arī netaps aizsniedzamas, tas ir gluži vienkārši loģiski, jo mēs dzīvojām citā tirgū. Ja runājam par basketbola jomu kopumā, tad es izteikšu savu ticību brīvajam tirgum – tirgus nosaka, cik kurš var saņemt un cik kurš pelnījis. ASV šajā ziņā izceļas ar savu brīvo tirgu, attiecīgi arī jāsecina, ka spēlētāju algas arī ir objektīvas, jo šī nauda, galu galā, no kaut kurienes tiek iegūta. Krievijā situācija bišķin citāda, vairāk uz ambīcijām tiek spēlēts. Kāda kluba prezidents izdomā, ka grib vienu spēlētāju, un tad maksā, cik vien vajag. Aleksejs Šveds “Khimki” sastāvā tāds spilgts piemērs. Bet Amerikā tomēr brīvajā tirgū algu lietas pašas mēdz sakārtoties objektīvi. Protams, Latvijā tādas NBA algas grūti aptvert. Nu, būsim godīgi, ar Porziņģa līguma summu Latvijā varētu labu profesionālo basketbola klubu simts gadus uzturēt.
“Nejauciet sportu ar politiku”
A) Es piekrītu, to nevajag darīt B) tā nopietni to dara tikai tādas valstis kā Krievija un Baltkrievija. Latvijā tas tomēr ir ļoti neaktuāli un tas tiek darīts reti. Piemēram, VEFam tiek pārmests, ka es darbojos politikā. Tas ir nepareizi, negodprātīgi un idiotiski. Mana darbība basketbola klubā un mana darbība politikā ir divas pilnībā nošķirtas lietas, ne jau VEFam tagad būtu jācieš tādēļ, ka es arī darbojos politikā. Tā ka jā, nevajag jaukt. Labi, ka Latvijā tas nav pārāk izplatīts. Diemžēl jo mazāk demokrātiska valsts, jo biežāk to var novērot.
Patīkamākais konkurents Latvijas basketbolā
“Ventspils” – neskatoties uz visu emociju gammu, kas mums un Ventspils komandai bijušas, ar šo klubu mēs ilgus gadus esam cīnījušies, un šobrīd situāciju raksturotu tā, ka “Ventspils” mums ir sīvākais un nīstamākais, bet reizē arī gaidītākais un patīkamākais konkurents.
Slikta slava internetā
Slava internetā ir tāds nosacīts jēdziens, burbuļa jautājums. Internets tomēr ir ļoti plašs, un vienā galā tu vari būt ar pozitīvu slavu, kamēr otrā pilnīgi pretēji. Un šobrīd šāda noslāņošanās burbuļos ir vēl jo uzskatāmāka. Tādēļ es uzskatu, ka ir svarīgi, lai tev būtu savi atbalstītāji, lai ir cilvēki, kas informēti par tavu darbu un paveikto, jo tas, ka tev būs nīdēju klubs, ir praktiski neatņemama interneta sastāvdaļa.
Šaubas par sevi
Ja tās nav tādā mērogā, ka traucē pieņemt lēmumu, proti, ka šaubas ir pārāk lielas, tad tā ir laba lieta, jo tā ļauj lieku reizi pavērtēt notiekošo un pārskatīt savu lēmumu, lai nonāktu pie objektīvi labākā. Bet iespējams arī gadījums, kad ar savām šaubām par sevi nevar tikt galā, un tad tas jau kļūst kaitīgi un destruktīvi.
Spilgtākā maltīte ar komandu
Nakts pēc čempiontitula izcīnīšanas 2011. gadā, kad tas tika atzīmēts klubā Andrejsalā. Atgriezāmies no Ventspils, finālsērijas izšķirošās spēles, un to sirsnīgi nosvinējām, ēdot un dzerot. Es gan mazāk, jo alkoholu nelietoju, bet nu šī reize spilgti iespiedusies atmiņā.