2018./2019. gada sezona joprojām tiek uzskatīta par vienu no pēdējo laiku veiksmīgākajām Kontinentālās hokeja līgas (KHL) klubam Rīgas “Dinamo”. Vairāki vietējie hokejisti aizvadīja labu turnīru, komandas menedžments uzminēja ar leģionāriem, kā rezultātā sanāca agresīva, patīkama un konkurētspējīga vienība, kurai līdz iekļūšanai “play-off” pietrūka viens punkts.
Par vienu no tās sezonas spilgtākajiem hokejistiem Latvijas klubā kļuva mūsu valstī nevienam nezināms vārtsargs Timurs Biļalovs. Sākotnēji ņemts kā Kristera Gudļevska dublieris, krievu hokejists ātri ieguva treneru uzticību un līdzjutēju mīlestību, ar pārliecinošu sniegumu izpelnoties pirmā numuru statusu.
-Kādas ir jūsu pirmās asociācijas par “Dinamo” periodu?
-Grūti tā uzreiz atbildēt. Biju priecīgs atbraukt, saņēmu daudz pozitīvo emociju. Rīgā bija labs kolektīvs, mani pieņēma ļoti labi. Spēlētāju un treneru kolektīvs bija ļoti vienots, visi noskaņojamies uz labu spēli, lai varētu iekļūt “play-off”. Diemžēl, nesanāca.
-Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas par šo laiku?
-Līdzjutēji, 100%. Mēs spēlējām labi, uz spēlēm nāca liels skaits līdzjutēju, kuri mūs aktīvi atbalstīja, atmosfēra arēnā bija vienkārši lieliska.
-Kā jūs nokļuvāt līdz “Dinamo”?
-Manu kandidatūru piedāvāja Rīgai, lai es varētu gūt spēļu praksi. “Dinamo” piekrita mani paņemt, tā arī nonācu komandā.
-Kādas bija sajūtas, nomainot vienu no KHL vadošajām organizācijām pret pastarīti?
-Vispār par to nedomāju. Uz Rīgu es braucu ar lielu vēlmi parādīt sevi un pierādīt, ka viņi pieņēma pareizo lēmumu, paņemot mani. Neteikšu, ka “Dinamo” ir slikta organizācija. Klubā viss bija ļoti labi organizēts, man tur nebija nekādu problēmu.
-Vai pamanījāt lielas atšķirības gaisotnē starp Kazaņas un Rīgas klubiem?
-Atšķirības lielākoties bija saistītas ar to, ka šo komandu ģērbtuvēs izmantoja dažādas valodas. Nekas cits īpaši neatšķīrās – mums bija draudzīgs kolektīvs, visi puiši atsaucīgi, visi viens otram palīdzēja. Uzskatu, ka mūsu sniegums tajā sezonā bija tādā līmenī tieši pateicoties draudzīgām kolektīvam.
-Pirmajos piecos mačos jūs nespēlējāt. Vai stipri pārdzīvojāt?
-Protams, jebkurš nespēlējušais hokejists vēlas spēlēt. Pārdzīvoju, ka man nedeva iespēju parādīt sevi. Vienā brīdī aprunājos ar treneriem, lai izlaiž mani laukumā. Viņi ļāva man doties laukumā un palīdzēt komandai. Izskatās, ka sanāca neslikti.
-Vai bija atšķirība starp vārtsargu treneru darbu Kazaņā un Latvijā?
-Es neteiktu, ka bija tiešām lielas atšķirības. Skaidrs, ka katram vārtsargu trenerim ir savas metodes, katrs savu darbu redz nedaudz savādāk. Kaut kādi vingrinājumi atšķīrās, bet kopumā tas ir viens un tas pats darbs.
-Kādas bija jūsu attiecības ar Kristeru Gudļevski?
-Viss bija lieliski. Strādājam kopā viena mērķa sasniegšanai, ļaunu viens uz otru nekad neturējām. Mierīgi trenējamies, darījām savu darbu. Konkurence bija tikai laukumā, dzīvē viņš ir ļoti labs cilvēks. Kāpēc viņam nesanāca nostiprināties “Dinamo”? Ja godīgi, es tiešām nezinu.
-2018. gada 30. oktobrī jūs aizvadījāt pirmo “sauso” spēli KHL. Tas bija tā brīža emocionālākais moments karjerā?
-Noteikti nē. Bija patīkami, biju laimīgs, ka aizvadīju pirmo “sauso” spēli, bet pats svarīgākais bija tas, ka mēs uzvarējām to maču. Tas ir svarīgāk par “sausajām” spēlēm, man komandas panākums vienmēr ir svarīgāka par šādām lietām.
-Divas nedēļas vēlāk atbraucāt uz Kazaņu. Šī gan bija īpaša spēle?
-Protams, te pat nav jēgas izlikties, ka tā nav. Tā bija īpaša, pat nē, ļoti īpaša spēle. Gribēju pierādīt, ka esmu spējīgs labi spēlēt šajā līmenī (Biļalovs atvairīja 28 no 29 metieniem, “Dinamo” zaudēja bullīšos ar 1:2).
-Pastāstiet par Ģirtu Ankipānu, kāds viņš ir kā treneris?
-Ģirts pats bijis diezgan labs spēlētājs, viņš zina un saprot, kā tas ir – atrasties šāda līmeņa komandā. Kā treneris Ģirts bija prasīgs, tajā pašā laikā dažos momentos viņš varēja mazināt spiedzi, uzlabot gaisotni. Ankipāns labi saprata, ka ir brīži, kad, iespējams, vajadzētu uzvesties ne tik stingri kā parasti.
-Tā sezona sanāca viena no veiksmīgākajām pēdējos gados. Kāpēc tomēr nesanāca iekļūt “play-off”?
-Domāju, mums pietrūka stabilitātes. Mēs zaudējām tajos mačos, kuros mums bija jāuzvar vispār bez problēmām (kopā “Dinamo” piedzīvoja 34 zaudējumus 62 spēlēs). Ja to izdarītu, tad mierīgi iekļūtu izslēgšanas turnīrā.
-Runāja, ka jūs ne īpaši vēlējaties pamest Rīgu un atgriezties Kazaņā…
-Jā, tā ir taisnība. Es baidījos, ka “Ak Bars” man būs mazāks spēles laiks. Bet Kazaņā es aprunājos ar treneri. Man teica, lai pierādu sevi – ja būšu stiprāks [par savu konkurentu Adamu Reidebornu], tad spēlēšu. Man vienkārši vajadzēja cītīgi strādāt. Rezultātā sanāca tā, kā sanāca (pēc atgriešanas Biļalovs atjaunoja sausās sērijas rekordu Krievijas čempionātos, tagad viņš ir komandas pamatvārtsargs)