Kā zināms, Latvijas kaimiņvalstī Baltkrievijā kopš augusta, kad notika pēc daudzu domām safabricētas prezidenta vēlēšanas, dažādās pilsētās aizvien nerimstas protesta akcijas pret līdzšinējo (un šobrīd sanāk pašpasludināto) valsts vadītāju Aleksandru Lukašenko. Spēka struktūras nešķiro vai esi parasts garāmgājējs vai aktīvs protestētājs – sit un apspiež visus. Vara nav saudzējusi arī valstī pazīstamus sportistus, pret kuriem ir vērstas represijas, piešķirti administratīvie sodi, bet daudzi vēl savu tiesu gaida, kur viņiem draud pat vairāku gadu ieslodzījumi, kā arī policijas izolatoros dažiem jau bija jāpavada arī vairākas naktis un dienas vai pat nedēļas. Piedāvājam vairāku baltkrievu sportistu un treneru stāstus par piedzīvoto cietsirdību un apspiešanu, kuri apkopoti bijuša krievu futbolista Jevgeņija Savina blogā “Krasava” un dažus stāstus ārpus tā.
Viens no tādiem stāstiem ir valstī labi pazīstamam bērnu futbola trenerim Renatam Šulunovam. “Beidzās treniņš ap deviņiem vakarā. Devos uz autobusa pieturu un grasījos doties mājās. Kad ieraudzīju kā man pabrauc garām vairākas specvienību mašīnas, sapratu, ka, visticamāk, transports vairāk nekursēs. Viens jaunietis, kurš man nāca pretī, un viņam bija tikai 15 gadi, teica – labāk tur neejiet, krūmos slēpjas OMON puiši. Es atprasu – vai tad tu piedalījies mītiņā un esi ko pārkāpis? Atbilde bija noraidoša un sacīju, ka mums nav par ko baidīties. Kļūdījos,” stāstu iesāk treneris.
Viņš turpināja: “Kā gājām garām, tā mūs savāca. Īsti jautājumus neuzdeva, rokas aiz muguras un kliedza virsū. Aizturēja arī jaunieti. Pats saņēmu vairākus sitienus un mani iemeta parastā autobusā. Sacīju, ka mani mājās gaida 11 gadīgs bērns, mēs dzīvojam divatā. Piezvanīt neļāva, tikai aizsūtīt sms draugiem, kuri par viņu parūpējās. Pats esmu Krievijas pilsonis un izrādījās, ka tāpēc mani sita mazāk nekā baltkrievus. Bet sita pietiekami, jo arī man bija nepieciešama ārsta palīdzība. Redzētais izolatorā bija šausmas – nemaz nerunāsim par cilvēku sejām, cik ļoti tās lielai daļai bija asinīs… Bet sasistās kājas un rokas dažiem bija tik traki uzpampušas… Nav vārdu.”
Beigu galā trenerim ieslodzījuma vietā bija jāpavada trīs diennaktis un tagad viņš gaida tiesu.
Līdzīgs stāsts ir diviem profesionālā kluba “Krumkachy” spēlētājiem Pāvelam Rasoļko un Sergejam Kozeko. Viņi tika “sašņorēti” līdzīgi kā iepriekš minētais treneris – dodoties mājup pēc treniņa. “Nezinu, par ko mūs arestēja. Mītiņā nepiedalījāmies. Viņi laikam domāja, ka mēs ar Sergeju bijām tajā pūlī, kas uzbruka policijas busiņam. Bet pats interesantākais bija, ko mums teica. Prasīja, kur mēs strādājam, atbildējām, ka “Krumkachy” futbola klubā. O, lieliski! Būsiet kā Kokorins un Mamajevs, divatā spēlēsiet futbolu. Cietumā futbolistu pietiek.”
Tiesa, šajā video gan redzams (nav atzīmēti paši futbolisti, bet tas kalpo kā pierādījums tiesā), ka neviens no futbolistiem konfrontācijā ar kārtības sargiem iesaistījies nav.
Viņš piebilda: “Izolatorā notika tā – ik pēc kāda laika ienāca, pasita, aizgāja. Un tā visu laiku. Vienīgais jautājums, ko mums uzdeva – pārmaiņas gribat? Saņemat!”
Kokorins un Mamajevs ir krievu futbolisti, kuri pirms kāda laika nonāca ne tikai savas valsts, bet arī starptautisko mediju redzeslokā, kad pēc laba laika pavadīšanas, iemalkojot arī grādīgos dzērienus, izraisīja nekārtības kādā kafejnīcā un pēc tam uz ielas. Viņi izcieta reālu cietumsodu, taču tagad ir brīvībā un turpina par futbola spēlēšanu saņemt algu
Kozeko tika spēcīgi atsistas nieres un savainots mugurkauls, kā rezultātā bija nepieciešams veikt operāciju. Tagad abiem baltkrievu futbolistiem draud no pieciem līdz 12 gadiem cietumā par uzbrukumu milicijai.
Sāpīgs stāsts ir arī bijušajai “Miss Baltkrievija – 2008” konkursa uzvarētājai Olgai Hižinkovai. Viņa no 2016. Līdz 2020. gadam strādāja Brestas “Dinamo” kā preses sekretāre, bet vasarā izlēma doties miermīlīgā protestā. Tas viņai noslēdzās ar 42 dienām izolatorā.
“Viņi apzināti pārbāztās kamerās lika iekšā bezpajumtnieces, no kurām tā jau nāca nepatīkama smaka. Nedēļu pirms mūsu atbrīvošanas tika atslēgta apkure un mums atņēma matračus. Decembra pēdējā nedēļā mēs gulējām uz aukstas grīdas,” viņa atceras. Un, protams, neviens no Brestas kluba viņu publiski neatbalstīja. Tā vietā atlaida.
Un tas nav vienīgais stāsts, kurā figurē valstī labi pazīstamas sievietes – sportistes problēmas ar varasiestādēm. Proti, pie 15 diennakšu apcietinājuma par dalību mītiņos tika arī slavenākā baltkrievu basketboliste Jeļena Ļevčanka. Zīmīgi, ka viņa tika apcietināta Minskas lidostā, kad gatavojās doties uz iepriekš plānotu ārstēšanās un rehabilitācijas kursu ārzemēs.
Ļevčanka vēlāk ar mediju starpniecību pastāstīja par briesmīgajiem apstākļiem ieslodzījuma laikā: “Viņi [policija] apraudēja manu dzīvību. Uz matrača gulēju tikai pirmās dienas, bet pēc tam man to atņēma. Nebija pieejama arī nekāda veida gultas veļa – kaut plāna sega, tāpēc gulēju uz metāla gultas rāmja. Divas nedēļas dzīvoju bez siltā ūdens un nedarbojās arī kanalizācija. Pastaigās pagalmā mūs veda reti. Visi šie nehigiēniskie apstākļi noveda pie tā, ka es saķēru utis.”
Viņa arī aktīvi iesaistījusies sociālajās akcijās pret Lukašenko.
Savas politiskās pārliecības paušanas dēļ karjera var aprauties perspektīvajam 21 gadu jaunajam Maskavas CSKA un visu Baltkrievijas jauniešu izlašu spēlētājam Iļjam Škurinam. Viņš publiski paziņoja: “Kamēr pie varas būs Lukašenko, nacionālo izlasi viņš nepārstāvēs.” Cik liela cena var būt šādiem viņa izteikumiem? Armija! Baltkrievijā aizvien ir obligāts kara dienests, tomēr jaunieši, kuri pārstāv nacionālās izlases, ar prezidenta rīkojumu var tikt no tā atbrīvoti. Šobrīd Škurins neatrodas Baltkrievijā, taču, tajā ierodoties, viņš var nonākt armijā tikai tāpēc, ka pauda savu nosodījumu cilvēku sišanai un apspiešanai…
Kā stāsta futbolista aģents Valērijas Isajevs, tad futbola federācijas vadītājs Vladimirs Bazanovs centies pat šantažēt: “Mūsu valstī viss ir kā jūsējā [domāta – Krievija, no kurienes nāk blogeris – red.] – šeit viss notiek nevis pēc likuma, bet pēc prezidenta rīkojumiem. Bazanovs vienā no federācijas sapulcēm tā arī pateica – es personīgi uzaušu viņam kājās armijas zābakus! Un jauniešu izlases treneri man zvanīja un teica – piedod, bet mēs neko nevaram izdarīt. Ja viņš tā pateica, tad noteikti var arī izdarīt. Ir rīkojums no “augšas” un esam bezspēcīgi.”
Tikmēr CSKA galvenais treneris Viktors Gončarenko novembrī izteicās, ka Škurina nostāju nepārstāvēt izlasi neatbalsta: „Politiskā pārliecība var būt atšķirīga, taču jāspēlē par līdzjutējiem, nevis par galveno treneri, ne par federācijas vadītāju vai valsts prezidentu. Nevajag jaukt dažādas lietas.”
Starp citu, ne reizi vien varas iestāžu pārstāvji publiski nekautrējās izsmiet jaunā Škurina nostāju, sakot, “viņš taču ir tikai viens jauns un vēl neko nesasniedzis sportists”. Ko tādi vispār var runāt. Bet stingru viedokli izteica arī Baltkrievijas nacionālās izlases kapteinis un BATE kluba spēlētājs Staņislavs Draguns. Vasarā viņš savā „instagram” profilā publicēja ierakstu, kurā sacīts: “Es naktī slikti gulēju bezspēcības sajūtas dēļ, kas mani plosīja no iekšpuses, kad dzirdēju spīdzināšanas skaņas no Okrestinas izolatora! Notiekošais haoss nevienu baltkrievu neatstāj vienaldzīgu, taču cietumos joprojām ir daudz nevainīgu puišu. Es lūdzu, lūdzu jūs, ļaujiet viņiem iet vai vismaz ļaujiet ārstiem viņus apskatīt, lai viņi varētu izglābt tos, kurus vēl var glābt!”
Draguns arī skaidri norādīja, ka tā ir viņa pilsoniskā nostāja, nevis kluba oficiālā, un ka neskatoties uz situāciju, viņš turpinās pārstāvēt izlasi par godu vecākiem, radiniekiem, draugiem un līdzjutējiem. Septembrī viņš vēl piedalījās UEFA Nāciju līgas mača pret Kazahstānu, kur laukumā devās ar sarkan-balt-sarkano (veco) Baltkrievijas karoga simboliku, demonstrējot atbalstu protestētājiem. Pie otra mača viņš gan netika, jo publiski tika paziņots, ka viņam konstatēts pozitīvs koronavīrusa tests, kaut gan vairākos attēlos dienu pirms mača bija redzams, kā viņš trenējas kopā ar komandu.
Paturpinot par BATE klubu, tad tās, nu jau bijušais ģenerāldirektors, Mihails Zaļevskis agrāk strādājis tiesībsargājošos orgānos, bet, sākoties protestiem, uzņēmis video, kurā izmetis miskastē savu formastērpu. Šī iemesla dēļ viņam darbs klubā bija jāpamet.
“Tas bija aicinājums tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā pavadīju daudzus gadus šajā sistēmā. Mēs cienījām, novērtējām un atbalstījām viens otru. Daudzi no viņiem tagad atrodas nopietnos amatos un ir atbildīgi par nopietniem lēmumu. Tāpēc tas bija aicinājums viņiem pārtraukt asinsizliešanu, pārtraukt savu cilvēku sišanu un spīdzināšanu. Jā, tā dēļ es zaudēju savu darbu un daudz kur vairāk neesmu gaidīts.”
Bijušais Baltkrievijas izlases vārtsargs Vasīlijs Homutovskis ir viena no galvenajām protesta figūrām Baltkrievijas futbolā. Viņš pastāstīja, kā sporta zvaigznes ir sadalījušās divās nometnēs, un ka par savām aktivitātēm tika sodīts, tiekot padzīts no Brestas “Dinamo” treneru korpusa.
Pēc vēlēšanām izveidojās brīvprātīga Baltkrievijas sportistu apvienība, kuras nedaudz vairāk kā divi tūkstoši dalībnieku parakstīja atklātu vēstuli, pieprasot varas iestādēm izpildīt vairākus punktus. Tie bija par likumīgām vēlēšanām, politieslodzīto atbrīvošanu, vardarbības apturēšanu, vardarbībā vainīgo sodīšanu, palīdzību rehabilitācijā tiem, kas cietuši no represijām.
Homutovskis stāsta par represijām pret dažiem no tiem, kuri parakstījuši konkrēto vēstuli: “Divi mūsu cīņu sporta pārstāvji izjuta to uz savas ādas ļoti tieši. Tie ir puiši, kuriem praktiski jau ir olimpiskās licences. Viņi savā svara kategorijā ir pasaules topā, bet šeit viņiem nav alternatīvas. Par savu pārliecību viņi tiek noņemti no nacionālās komandas un nosūtīti uz militāro dienestu. Viņi nevar trenēties mēnesi, jo viņi ir tur. Ja viņi to šajā laikā viņi pamet, tad būs spiesti maksāt kompensāciju par līguma laušanu. Tas ir 3,5 tūkstoši dolāru katram. Liela nauda!”
Līdzīga situācija bijusi arī vairākām vieglatlētēm, kuras vienkārši bez iemesla atskaitītas no izlases sastāva. Un ir bijuši sportisti, precīzāk – augsta līmeņa futbolisti un citu sporta veidu pārstāvji, kuri atteikušies šo vēstuli parakstīt, aiz bailēm tikt atlaisti no darba. “Viņi man teica – mūs vairākas reizes uz savu kabinetu izsauca klubu īpašnieki un sporta direktori, sakot, puiši, nu, ko jūs? Jūs jau paši saprotiet, kas notiks, ja pievienosieties šai vēstulei.” Protams, ir bijuši arī tādi, kuriem tas teikts, bet viņi stingri turējušies pie savas pārliecības.
Kopsavilkums esošajiem stāstam ir sekojošs – lai arī kā mēs vēlētos, lai sports un politika būtu šķirti, tas nav iespējams. Protams, nav runa par to, ka Baltkrievija ir jāņem par mērauklu, jo tur notiekošais patiešām atgādina slimu mūsdienu Džordža Orvela “1984” izpildījumu dzīvē un 21. gadsimtā. Skaidrs, ka “baķka” (prezidents Lukašenko) iespējams sirgst ar kādu psiholoģisku kaiti. Palasot šos stāstus, aizvien vairāk rodas pārliecība, ka valdības nostāja kopā ar Minsku nerīkot 2021. gada PČ hokejā bijis pareizs lēmums! Lai arī kā sākumā mums daudziem Latvijā nelikās… Varam vien nopriecāties, ka dzīvojam politiski mierīgā situācijā.