Tādu īsto sporta fanu acīs lieliem Latvijas sporta panākumiem ir viens mīnuss – par tiem pēkšņi lepni sāk runāt un diskutēt arī tie cilvēki, kuri vai nu iepriekš nav tiem pievērsuši uzmanību vai arī nesaprot, ko tie īsti nozīmē, vai arī abi divi kopā. Jā, sports ir domāts visiem, nevis kaut kādai īpašai sporta elitei, taču vai gan nav pazīstama tā sajūta, kad pēc mūsu sporta panākuma sveicēju pulka priekšā ielec politiķu virkne un sāk izrādīt, cik ļoti lepojas ar notikušo. Kaut vai premjerministrs Krišjānis Kariņš, kurš 29. janvārī sociālajos tīklos norādīja, ka “mūsu sirds silda Bendika un Rastorgujevs, izcīnot čempionu titulus sacensībās Eiropā”. Tvīta otrajā daļā bija piesaukta brāļu Šicu sudraba medaļu kamaniņu sprintā. Viss jau forši, tikai biatlona specifikas dēļ EČ šajā sporta veidā ne tuvu nav sezonas svarīgāko notikumu sarakstā, un, ja ne tikpat specifiskā Latvijas sporta prēmēšanas sistēma, tad arī Rastorgujevs un Bendika tā virzienā, visticamāk, pat neskatītos. Tikmēr otrajā plānā piesauktie brāļi Šici pēc pasaules čempionātā, kas patiešām ir kamaniņu sezonas kulminācija, kopā savāca trīs medaļas. Tā teikt, forši ir apsveikt, bet uzreiz arī ir redzams, ka, par ko tiek apsveikts, tas īsti uztverts nav.
Kariņa kunga tvīts, protams, ir tikai piemērs, un tādus var sameklēt visur. Arī pasaules čempionāta hokejā sakarā, kad pēkšņi liela daļa sociālo tīklu lietotāju Latvijā attapās, ka Rīgā rīkos visu šo turnīru. Sākās jautājumi, cits par citu labāki, ieskaitot arī no sporta sabiedrības pārstāvjiem, pārsvarā jau pārmetot, ka tagad pandēmijas un nestabilas ekonomiskās situācijas laikā Latvijā tiks rīkots liela mēroga sporta turnīrs.
“Rīga ņēmusies rīkot Koziola un Kalvīša lolojumu pasaules hokeja čempionātu. Laikā, kad Japāna atceļ olimpiskās spēles, Latvija – rīkos mačus. Kalvītis neizslēdz skatītāju klātbūtni, bet neviens no 1200 iesaistītajiem jau nesaslims. Japāņi ir vienkārši bailīgi, bet mēs – drosmīgi!” tā savā “Twitter” profilā raksta Sandra Veinberga, savā nozarē neapšaubāmi spēcīgā komunikācijas zinātņu pētniece, kura dažreiz tomēr nevar atturēties no iekāpšanas sev acīmredzami svešajā sporta lauciņā (ja nu kāds paspējis aizmirst viņas neizpratni, ka, lai Porziņģis spēlētu Latvijas izlasē, Latvijai jāsamaksā par viņa apdrošināšanu).
Arī Veinbergas kundzes tvīts nav izņēmums, bet tikai piemērs, un izvēlēts tādēļ, ka ar īpašu odziņu. Galu galā, Japāna olimpiskās spēles pagaidām vēl atcēlusi nav un sit ar dūri pie krūtīm, ka neatcels ar. Olimpiskās spēles arī ir tik daudzas reizes lielāks un plašāks pasākums nekā PČ hokejā, ka tikpat labi var salīdzināt klases vakaru ar visas universitātes izlaidumu.
Taču pati svarīgākā izceļamā lieta visiem kritiķiem, ko es nevaru uzrakstīt pietiekami lieliem burtiem, ir šī – LATVIJA JAU BIJA APŅĒMUSIES RĪKOT PASAULES ČEMPIONĀTU! Latvija tam pieteicās jau 2017. gadā, darot to kopā ar Baltkrieviju. Jau trīs gadus bija zināms, ka 2021. gada maijā uz Latviju brauks astoņas izlases un tikpat arī uz Minsku. Šeit nevar būt ne runas, ka Kalvītis un Koziols paskatījās uz slimajiem cilvēkiem Latvijā, pasmīnēja un pateica, klau, sarīkojam PČ pie sevis? Tas viss jau sen bija zināms, tam sen jau gatavojās. Sanāks ļoti dārgi, kāds atkal nošmauks naudu sev kabatā, bez līdzjutējiem tribīnēs nebūs vairs tas, bez NHL hokejistu dalības arī negribas – tie visi ir novēloti argumenti tiem, kas pēkšņi pamodušies, Latvijas puse jau ir apņēmusies to darīt. Jā, PČ šajos apstākļos nesanāks ideāls, taču, ja zolītes rokā ienāk tikai divi trumpji, tad tas nenozīmē, ka kārtis jāmet pa gaisu un jākliedz, ka es vairs nespēlēšu.
Jā, sākotnēji Latvija apņēmas tikai pusi pašreizējo saistību. Bija paredzēts, ka PČ tiks rīkots kopā ar Minsku, taču kopš pagājušās vasaras Baltkrievijā joprojām nav norimušies iekšējie nemieri un turpinās vardarbīga mierīgmīlīgo protestu apspiešana, un IIHF Minskai tiesības rīkot šo turnīru atņēma. Kas bija uz to uzstājis? Tieši tā, uz to bija uzstājusi arī Latvijas puse, turklāt tieši politiskā puse un sabiedriskā doma. Hokeja federācijai šeit grūti kaut ko piešūt, jo LHF šajā ziņā ieturēja patiešām neitrālu nostāju (pat pārāk neitrālu, taču tas jau cits stāsts).
Tā ka beigās sanāk tā – ar baltkrieviem rīkot kopā negribam, bet, kad jārīko pašiem, tad atkal nav labi. Sākas jautājumi, kurš tad par to maksās? “Pieprasām atbildes,” cilvēki vaicā. Lūdzu, LHF un valdības cilvēki jau trešdienas rītā sēdās pie galda un lika priekšā skaitļus: Latvijai paliek iepriekšējie izdevumi 700 tūkstoši apmērā, kā arī jāsakārto otra halle, kam valsts gatava dot līdz trim miljoniem eiro, kamēr IIHF no saviem Šveices kontiem liks iekšā 12-14 miljonus eiro. Galu galā, IIHF pagājušā gada PČ jau izlaida, otrreiz to darīt vairs nevēlas, tad nu gatava atvērt maku.
Vai galīgie budžeta skaitļi izskatīsies tieši šādi un vai šajā rīkošanas steigā neviens cents neaizplūdīs kaut kur, kur tam nevajadzētu aizplūst, to es laikam apzvērēt pie sentēvu kapiem nebūtu gatavs. Taču PČ rīkošanai savu parakstu Latvija lika, un tas ir jāpilda, ja vien apstākļi to ļauj, taču to jau Latvijas hokeja darboņi nelemj paši, bet gan tiešā sadarbībā ar medicīnas un varas iestādēm. Un ja reiz iebildām, ka kopā ar Minsku negribam, tad savs vārds jātur un jāapliecina arī ar darbiem.