Raidījumā “Pa Pāris Kausiem” pie Jurija Žigajeva un Kristiāna Kareļina ciemojās bijušais Latvijas futbola izlases uzbrucējs un RFS ģenerāldirektors Māris Verpakovskis, kurš pastāstīja par savu darbu RFS klubā, spēlēšanu ārzemēs, mājas ieķīlāšanu un arī citām lietām.
Par darbu RFS
Esmu atbildīgs gan par sastāva komplektāciju, gan par sponsoru piesaisti, gan komunikāciju ar LFF un UEFA. Pirmssezonā un starpsezonā ir tas lielākais darbs, kad mēģinu arī iekārtot dažus spēlētājus citās vietās. Jau karjeras beigās sapratu, ka gribu palikt futbolā, taču vēl būdams spēlētājs es zināju, ka negribu kļūt par treneri – man liekas, ka tā ir diezgan nepateicīga profesija. Lai no Latvijas izsistos Eiropas vai pasaules līmenī, tev jāizdara kaut kas fenomenāls, lai tevi pamanītu, kā Starkovs savulaik ar izlasi iekļuva Eiropas čempionātā vai Romāns Grigorčuks iekļuva Eiropas līgas grupu turnīrā ar “Ventspili”.
Par LFF prezidenta ambīcijām
Es neteiktu, ka man tas nav interesanti. Šobrīd vēl ne – man vēl aizvien ir par maz pieredzes administratīvajā darbā, pagaidām neredzu spēcīgu komandu, ko es varētu savākt, atnākt un kaut ko izdarīt. Domāju, ka 2015. gadā vēlēšanās es uzvarētu – toreiz strādāju “Liepājā” un mēs kļuvām par čempioniem, uz šī fona tas varētu notikt. Bet es negribu vienkārši uzvarēt un kļūt par prezidentu – gribētu atnākt, piemēram, ar iespēju uzbūvēt stadionu izlasei un LFF vajadzībām. Redzu, ka tagad tas ir grūti izdarāms.
Par RFS neveiksmīgo startu
Viss ir ļoti vienkārši – šogad izlēmām nedaudz pamainīt sistēmu un līdz jūnijam nerēķināties ar maksimāli iespējamo punktu skaitu, bet likt akcentu uz čempionāta otro daļu. Tas, protams, ir joks. Redzēsim, ka beigās tas viss notiks. Pirmssezonas nometnē izskatījāmies labi, atgriezāmies ar labu noskaņojumu. Saķērām Covid-19, pirmajos mačos palikām bez 5-7 spēlētājiem, bet tas noteikti nav galvenais iemesls – mēs tāpat nospēlējām vāji.
Protams, man ir pieredze dažādos čempionātos, redzēju, kā tiek kārtots administratīvais darbs klubos. Bet ir lietas, kuros es kā RFS ģenerāldirektors nelienu iekšā, piemēram, treniņprocess. Man nav tādas izglītības un es tajā neiejaucos. No sākuma bija tāda vēlme, bet esmu iemācījies šo sajūtu apslāpēt – ir galvenais treneris un viņa darbā mēs nelienam. Protams, man ir viedoklis, varu to izteikt pārtraukumā vai pēc spēles, bet tā ir paša Viktora Moroza lieta, vai ieklausīties tajā.
Par neērtākajiem aizsargiem
Pret Serhio Ramosu bija nenormāli grūti spēlēt, viņš ir ātrs, spēcīgs, labi kontrolē bumbu, ne viņu apskriet, ne apspēlēt. Vēl bija tāds Sokratis Papastatopulos grieķiem, tik ieķerīgs, vispār neko nevar izdarīt pret viņu. Arī Artūrs Zakreševskis ir šajā sarakstā – bez jokiem, viņš man daudz ko devis. Treniņos daudz mani klapēja, biju kopā ar viņu Liepājā, tad kopā pārgājām uz “Skonto”. Dzīvojām vienā numuriņā un mums bija normālas attiecības, bet laukumā bija grūti. Starkovs vēl izdomāja tādu vingrinājumu, ka es saņēmu bumbu, piesedzu to ar korpusu un mēģinu apvest Zakreševski.
Par Liepāju
Esmu jau pārdzīvojis to, ka mani sauc par nodevēju. Par pāreju uz “Skonto” – tādi bija laiki, vienkārši nevarēju nepiekrist. Kad pārgāju no “Liepājas” uz RFS, man nebija nekādas vainas apziņas. Atnācu uz klubu bez neviena sponsora un ar parādiem, izveidoju labu klubu, izcīnījām čempiontitulu un kausu. Tā bija nenormāla skola, kas man ļoti palīdzēja. Bet jāatzīst, ka tobrīd īsti neapzinājos, uz ko es parakstos. Bija sajūta, ka cilvēkiem būs baiga interese sponsorēt. Izrādījās, ka viņu vēlme dot naudu ir mazāka nekā mēs rēķinājāmies.
Pirmajā gadā mūsu budžets bija 250-300 tūkstoši eiro, otrajā jau vairāk – ap 450 tūkstošiem. Beigās sapratu, ka vairs nevaram nekonkurēt ar TOP3 klubiem. Skarbā realitāte bija tāda, ka saskārāmies ar naudas problēmām. Vārtus sāka sist Jānis Ikaunieks, bet intereses par viņu vēl nebija. Sarunājām ar vietējiem uzņēmējiem, lai viņi aizdod mums naudu, mēs pārdodam Jāni un atdodam to naudu atpakaļ. Tāpat atradām individuālo sponsoru Denisam Ivanovam, kurš viņam maksāja algu. Visu laiku bija kaut kas jāizdomā, bet man nepatīk kādam palikt parādā. Pat ieķīlāju māju pret to naudu, ko mums vajadzēja dabūt Eirokausos, bet vēlāk izrādījās, ka mēs kā jaunais klubs nevaram prentēd uz dalību tajos. Par Ikaunieka transfēru uz “Metz” saņēmām 400 tūkstošus eiro, kas bija mūsu gada budžets – samaksājām visus parādus un pat vēl palika pāri. Tas bija lielākais gandarījums, ka visiem tika samaksāts.
Par došanos ārzemēs
Uz Kijevas “Dynamo” devos 24 gadu vecumā. Man tāpat bija grūti pirmajos mēnešos – dzīvoju bāzē, lielas slodzes, neviens ar mani īpaši nerunāja. Bija arī variants ar “Olympiacos”, bet izvēlējos “Dynamo”, jo zināju valodu un arī tā mentalitāte ir saprotamāka. Beigās biju savējais gan ukraiņiem, baltkrieviem un uzbekam, gan horvātiem, bulgāriem un rumāņiem. Varbūt Latvijā mēs vēlāk nobriestam, varbūt esam savādāk audzināti. Pieļauju, ka tagad jaunajiem vairs nav tik grūti, jo arī mūsu dzīve palikusi daudz eiropeiskāka.
Pēc veiksmīgas sezonas Grieķijā mani uzaicināja uz “Baku” par divas-trīs reizes lielāku algu. Viņi bija iedomājušies, ka es vienatnē varēšu izšķirt spēļu likteni. Bet Azerbaidžānā ir sava specifika – sliktie laukumi, komandas bieži velk laiku. Es godīgi centos izdarīt visu to labāko, bet ne pārāk labi sanāca. Tad dabūju traumu, man bija kādi 33 gadi un pat parādījās domas par karjeras beigām.
Par biogrāfijas grāmatu
Daudzus gadus šī ideja ir kaut kur gaisā – gan Askolds Uldriķis jautāja, gan Artūrs Vaiders, kurš nu jau ir miris, kaut kad bija sarunas ar Armandu Puči. Lai rakstītu šo grāmatu, tajā jābūt mesidžam, negribu uzrakstīt vienkārši kaut ko. Vēlos, lai ir kaut kāda mācība. Pagaidām pats neredzu to mesidžu, vienīgā motivācija ir tāda, ka dēls izlasīs un viņam būs patīkami, ka par dēlu ir uzrakstīta grāmata. Ko es tādu unikālu un interesantu varētu izstāstīt?