Aprīļa beigās Boba Hārtlija vadītais Kontinentālās hokeja klubs (KHL) Omskas “Avangard” pirmo reizi tā pastāvēšanas vēsturē izcīnīja Gagarina kausu. Pirms fināla pret CSKA maz bija tādu, kuri ticēja kanādieši speciālista trenētās vienības panākumam – joprojām svaigas bija atmiņas par 0-4 pirms diviem gadiem. Arī kad CSKA panāca vadību sērija ar 2-1, daudziem viss šķita skaidrs. Tomēr “Avangard” izdarīja kaut ko neticamu – svinēja trīs uzvaras pēc kārtas, sērijas piektajā un sestajā spēlē neļāva pretiniekiem iemest kaut vienu ripu un likumsakarīgi triumfēja izšķirošajā sērijā.
Nekur citur Eiropā tik cītīgi neieskatās hokeja (un arī citu komandas sporta veidu) klubu treneru pasēs, kā to dara Krievijā. To uz sevis izjūta arī Hārtlijs, kurš trīs sezonu laikā no tā sauktajiem ekspertiem (bijušajiem PSRS izlases spēlētājiem) dzirdējis daudz ko nepatīkamu. Tas, ka šie cilvēki nenomierinājās arī pēc titula izcīnīšanas, vien pierāda, ka Hārtlijs ir uz pareiza ceļa.
Omskas bosu uzticība un atbalsts
No pašām pirmajām dienām Hārtlijs ieguva “Avangard” galvenā cilvēka – Aleksandra Krilova uzticību un atbalstu. Funkcionārs ne reizi vien reaģēja uz kritiku un aizstāvēja treneri, kurš dažos brīžos varēja pateikt arī kādu skarbāku vārdu komandas virzienā. Visvairāk Hārtlijam pārmeta to, ka netiek dotas iespējas jaunajiem hokejistiem, uz ko pats treneris atbildēja, ka viņi pēc spēlēšanas Jaunatnes hokeja līgā (MHL) vienkārši nav gatavi uzreiz ielekt KHL vilcienā. Ik pa laikam trenerim sāka saspīlēties attiecības ar atsevišķiem palīgiem vai spēlētājiem, taču rezultāts vienmēr bija viens – Hārtlijs palika savā amatā, bet konflikta otrā puse komandu atstāja. Tā bija, piemērām, ar vienu no uzbrukuma līderiem Sergeju Šumakovu, kurš tika aizmainīts uz Jekaterinburgas “Avtomobilist”.
Lai saliktu čempionkomandu, “Avangard” menedžeriem bija nepieciešami trīs gadi. Vien četri hokejisti no tiem, kuri Omskas kluba sastāvā spēlēja 2019. gada finālā, bija atrodami komandas sastāvā arī 2021. gadā. Organizācijas vadība ieguldīja ne tikai spēlētājos, bet arī galvenajā trenerī – Krievijas mediju rīcībā esošā informācija liecina, ka Hārtlija sezonas alga ir 110 miljoni rubļu jeb 1,2 miljonus eiro. Šis ir pārliecinoši lielākais atalgojums starp KHL treneriem. Salīdzinājumam, aizvadītajā sezonā līgā bija tikai viens spēlētājs, kurš pelnīja vairāk nekā Hārtlijs – Maskavas “Dynamo” zvaigznes Vadima Šipačova alga bija 120 miljoni rubļu – 1,33 miljoni eiro.
Ņemot vērā Hārtlija karjeras tendences, pagaidām kanādietis var būt drošs. Proti, Nacionālajā hokeja līgā (NHL) viņš gan Kolorado “Avalanche”, gan Atlantas “Trashers”, gan arī Kalgari “Flames” organizācijās nostrādāja ne mazāk par četrām pilnām sezonām. Pie “Avangard” vadības grožiem Hārtlijs pavadījis trīs sezonas, divas reizes spēlējis finālā un vienu reizi tajā uzvarējis. Šajā laikā Bobs strādājis reputācijas iegūšanai tieši KHL un tagad viņam ir kaut neliels drošības spilvens – diez vai Hārtliju atlaidīs pēc pirmajām neveiksmēm, ja tādas būs nākamajā sezonā.
Savu uzticību trenerim “Avangard” bosi kārtējo reizi nodemonstrēja 2019. gada decembrī, kad viņa līgums tika pagarināts vēl pirms noslēdzās iepriekšējais kontrakts. Pats kanādietis intervijās ar Krievijas medijiem norādīja, ka ar viņu mēģināja runāt vairāki klubi, tomēr pats Hārtlijs šajās sarunās neiesaistījās. Līgums ar “Avangard” ir spēkā līdz 2022. gadam un, visticamāk, arī nākamās sezonas laikā kluba vadība trenera jautājumu mēģinās atrisināt laicīgi. Arī Hārtlijs neiebilst pret palikšanu Omskas klubā, jautājums tikai par to, vai treneris negribēs vēl labākus kontrakta nosacījumus?
Atgriešanās NHL izskatās nereāla
Kad Hārtlijs kļuva par Latvijas izlases treneri, viņa kontraktā tika iekļauta iespēja pārtraukt sadarbību, ja treneris saņem piedāvājumu no NHL. Tobrīd tas izskatījās reāli, jo speciālists joprojām atradās NHL treneru apritē, bet atmiņas par viņa darbu Kalgari “Flames” vienībā bija visai svaigas. Laikam ejot, Hārtlijs arvien attālinājās no pasaules labākās līgas un, visticamāk, NHL vairs netrenēs. Labs sniegums KHL var kļūt par labu argumentu spēlētāju aģentu pārrunās ar NHL klubu pārstāvjiem, tomēr uz treneriem tas īsti neattiecas. Nedz Deivam Kingam, nedz Maikam Kīnenam došanās uz Krieviju, bet Kīnena gadījumā arī Gagarina kausa izcīnīšana nepavēra jauno iespēju durvis Ziemeļamerikā.
2019. gada decembrī Krievijas medijos parādījās informācija, ka valstī ieradies Monreālas “Canadiens” ģenerālmenedžeris Marks Berževens, kuram bija plānotas pārrunas ar Hārtliju. Ziņu portāli atsaucās uz kādu Monreālas žurnālistu, kurš uzzināja, ka “Canadiens” ĢM devies uz Krieviju un izdarīja attiecīgos secinājumus. “Žurnālists pat nepārbaudīja, vai esmu Maskavā, jo mēs bijām izbraukumā. Izdomāja, ka, ja “Canadiens” zaudē spēli pēc spēles, bet Berževens ieradies Krievijas galvaspilsētā, tad tā ir sensacionāla ziņa. Man neviens nezvanīja un es ne ar vienu nerunāju. Uzreiz piezvanīju kluba prezidentam un pabrīdināju, ka viņš, iespējams, saņems daudz zvanu no žurnālistiem,” sarunā ar “Sport-Express” šo situāciju komentēja pats Hārtlijs.
Visticamāk, Berževena atbraukšanas iemesls bija Maskavas CSKA aizsargs Aleksandrs Romanovs, kurš šosezon piedzīvojis debiju NHL. Iespējams, baumas par Hārtliju tiešām bija žurnālista kļūda, iespējams – tās bija trenera aģenta spēlītes, lai paātrinātu līguma pagarināšanu vai panāktu labākus nosacījumus. Sporta vidē tā ir ierasta lieta, kad mediji raksta par interesi no nosacītiem sešiem klubiem, kaut gan patiesībā spēlētājam uz rokām ir viens piedāvājums. Patiesību mēs tā arī nekad neuzzināsim, bet tas bija vienīgais gadījums pēdējo gadu laikā, kad Hārtlija sakarā izskanēja darbs NHL klubā.
Vēl viens arguments ir vecums. Septembrī Hārtlijam būs 61 gads. Pagājušajā gadā, kad NHL tika apspriesta masku valkāšana uz soliņa, tika aprēķināts, ka 24 “play-off” dalībnieču treneru vidējais vecums ir nedaudz zem 54 gadiem, un tikai četri treneri tobrīd sasniedza 60 gadu atzīmi. Arvien vairāk iespēju tiek dots jaunajiem un progresīviem speciālistiem. Lai Hārtlijs varētu ielekt šajā vilcienā, jāsakrīt daudziem faktoriem. Un pašlaik neizskatās, ka tas būtu iespējams.
“Avangard” paliks savā statusā
Atšķirībā no NHL, kur komandu spēki ik pa laikam mainās, Krievijā šajā ziņā viss ir stabili. Protams, dažas vienības mēdz izšaut, tomēr kopumā katrā konferencē ir trīs-četras komandas, kuras pretendē uz titulu. Ilgu laiku “Avangard” atrodas starp Austrumu konferences grandiem, un kausa izcīnīšana tikai nostiprinājusi komandu šajā statusā. Starp citu, “Avangard” ir vienīgais klubs KHL vēsturē, kurš izcīnījis gan Gagarina kausu, gan arī Cerības kausu.
Grūti paredzēt, kā izskatīsies “Avangard” sastāvs nākamajā sezonā. 2020./2021. gada modelī lomas starp spēlētājiem tika sadalītas ideāli, kas arī kļuva par vienu no panākuma iemesliem. Sastāvs bija sabalansēts un no tā neviens īpaši neizkrita. Hārtlijs un viņa palīgi atrada lomu katram hokejistam – gan jaunajam talantam Jegoram Činahovam, kurš tagad devies uz Kolumbusas “Blue Jackets”, gan 38 gadus vecajam Iļjam Kovaļčukam, kurš arī atstājis vienību, jo plāno vēl izmēģināt spēkus NHL. Līgumi beigušies gandrīz visiem leģionāriem, izņemot Korbenu Naitu. Uzreiz pēc sezonas beigām parādījās informācija, ka “Avangard” uzbrukuma līderim Rīdam Bušē ir piedāvājums no NHL.
Tāpat kontrakti noslēgušies vairākiem lomu spēlētājiem, kuri, varbūt, nebija tik redzami, tomēr bija svarīgi hokejisti kopējā panākumā – Kirils Gotovecs, Maksims Gončarovs, Kirils Semjonovs. Šajā sarakstā noteikti iekļaujam arī Kļims Kostins, kurš Hārtlija komandā restartēja karjeru un uzreiz pēc sezonas beigām devās atpakaļ uz Sentluisas “Blues”. Joprojām nav atrisināts jautājums ar vārtsargu – acīmredzami, ka Igors Bobkovs zaudējis treneru uzticību, bet “play-off” sensācija Šimons Hrubecs noteikti vēlēsies vairāk par 11 miljoniem rubļu (ap 120 tūkstošiem eiro) sezonā un arī uz šo spēlētāju ir vesela virkne pretendentu.
Gan kluba menedžmenta, gan Hārtlija priekšā tagad ir sarežģīts uzdevums atrast aizvietotājus aizgājušajiem hokejistiem un noturēt līmeni – vismaz jāiekļūst finālā. Izdarīt to būs daudz grūtāk, jo Austrumu grandi jau sākuši bruņoties gaidāmajai sezonai. Pārmaiņas sastāvā ir nepieciešamas arī Hārtlija reputācijas dēļ – tiek baumots, ka pēc vairāku gadu darba spēlētāji nogurst no viņa metodēm un, ja sastāvs netiek regulāri atjaunināts, tad arī rezultāti vairs nav tik labi.
Nākamajā sezonā Hārtlijam būs iespēja vēl vairāk palielināt savu vērtību. Kanādietis labi prot strādāt zem spiediena un noteikti arī pats labi saprot, cik svarīgs ir kontrakta pēdējais gads. Taču, ņemot vērā trenera lojalitāti organizācijām, kurās viņš strādā, diez vai Hārtlijs pats nomainīs “Avangard” uz ko citu. Savukārt kluba vadība noteikti dos Bobam iespējas izlabot kļūdas, ja tādas būs. Jo Krievijā viņš ar savu darbu un rezultātiem nopelnījis ne tikai miljonus, bet arī tiesības uz kļūdām.
