Latvija ilgi sevi uzskatījusi par hokeja vārtsargu zemi. Artūrs Irbe, Sergejs Naumovs, Edgars Masaļskis, tagad Elvis Merzļikins – gandrīz vienmēr bijis vārtsargs Latvijas izlasē, par kuru var teikt, ka viņš patiešām ir puse komandas. Arī šosezon Latvijas pusē hokeja satraukums ir par daudzām lietām, taču ne vārtsargiem, jo arī bez Merzļikina būs pieejami trīs pieklājīga līmeņa vārtsargi, kuri visi snieguši jāvārdu izlasei. Principā pat vietā ir cits jautājums, proti, kā tad sadalīt spēles laiku?
Elvis Merzļikins par Latvijas izlases pamatvārtsargu kļuva 2016. gadā un kopš tā laika katrā pasaules čempionātā Latvijas vārtos stājies vismaz piecās spēlēs, bieži vien esot izlases galvenais vilcējs. Šajā laikā viņš spēlēja Šveicē, bet kā NHL vārtsargs Latvijas izlasē vēl nav uzspēlējis. Amerikā Elvis licis par sevi runāt kā topošo zvaigzni, bet viņa kluba Kolumbusas “Blue Jackets” vēl nav darījis nepārprotami skaidru, ka tieši ar Merzļikinu rēķinās kā savu nākotnes balstu.
Jebkurā gadījumā Merzļikins ir panācis, ka Latvijas izlasē viņam šobrīd konkurentu nebūtu. Nebūtu varbūtības formā, jo šajā pavasarī viņš uz Rīgu nedosies personīgu apsvērumu dēļ. Viss pareizi – tā jau forši izklausās apgalvojums, ka “hokejs un Latvijas izlase man ir svarīgākā lieta dzīvē”, bet, tā nedaudz padomājot, nu nav pilnīgi viss kārtībā ar šāda apgalvojuma izteicēju. Un nav nekāds pārsteigums, ka pēc gandrīz vai karantīnas apstākļos aizvadītas NHL sezonas tādus apgalvojumus netaisās izteikt vēl vairāki hokejisti – savām izlasēm atsaka arī citas hokeja zvaigznes, sakot, ka jau tā sezonas gaitā reti satikušas savas ģimenes, lai tagad vēl dzītos uz Rīgu vēl vienu mēnesi nosēdēt karantīnā viesnīcā un uzspēlēt tukšu tribīņu priekšā turnīrā, ko NHL bosi tāpat par prioritāti neuzskata.
Merzļikina izteiktais paziņojums portālam Sportacentrs.com par nespēlēšanu izlasē bija emocionāls un godīgs, un gribas teikt, ka līdzjutēji saprata. Merzļikinam tomēr piemīt tāda harizma, kas instinktīvi liek nostāties viņa pusē, pat tad, ja viņš saka sliktas ziņas. Taču nevar arī noliegt, ka viņa lēmumu bija vieglāk atbalstīt tāpēc, ka nepalika jau tukša vieta, un, lai ko arī personīgi nepadomāja Ivars Punnenovs un Jānis Kalniņš, fakts ir tāds, ka līdz ar Merzļikina lēmumu viņiem abiem krietni pieauga izredzes uz lielu spēles laiku pasaules čempionātā.
Ivars Punnenovs ir gandrīz vai Merzļikina vienaudzis, turklāt abi lielāko karjeras daļu spēlējuši Šveicē. Punnenovs nostabilizējies “Tigers” klubā, kuram šosezon gan klājās pieticīgi, un vārtsarga problēma ir tāda, ka komandas blāvā spēle atspoguļojas arī vārtsarga statistikā. Punnenovs sezonu pabeidza ar vidēji ielaistiem 3.38 vārtiem un atvairītiem 90.8% pretinieku metienu.
Jānis Kalniņš aizvadījis piecas sezonas KHL, liekot norīt vārdus visiem kritiķiem, kas savulaik pasmīnēja par viņa pārcelšanos uz Ungārijas čempionātu. Pats Kalniņš atzinis, ka šosezon “Jokerit” rindās nesanāca tā, kā gribējās (ielaisti 2.51 vārti un atvairīti 91.3% metienu), un uz “play-off” mačiem viņam jau bija otrā vārtsarga statuss.
Matīss Kivlenieks šosezon sevi varēja saukt par NHL vārtsargu, taču praksē tas neko daudz nedeva, jo pandēmijas dēļ “Blue Jackets” vienkārši bieži turēja Kivlenieku kā trešo vārtsargu savā sastāvā. Kivleniekam sanāca saraustīta sezona ar tikai astoņām aizvadītām spēlēm (sešas AHL un divas NHL), kas, protams, nav ideālais variants. Taču, lai vai par kādu vārtsargu zemi mēs gribam Latviju uzskatīt, ja šomēnes NHL spēlējis vārtsargs ir gatavs braukt uz Latvijas izlasi, tad nu būtu galīgi dīvaini par to nepriecāties.
Tāpēc īstā problēma sanāk nevis tas, ka Merzļikina nav un vārtsargu vispār nav, bet gan tā, ka izlases treneru korpusu gaida smaga izvēle. Pieejami trīs vārtsargi, un principā katrs no viņiem var būt izlases pirmie numuri un paņemt uz sevi piecas svarīgākās grupu turnīra spēles, un neviens no šoka ar vaļēju muti nepaliks. Vai Bobs Hārtlijs ar vārtsargu treneri Edgaru Masaļski nolems izvirzīt vienu pamatvārtsargu? Vai spēles laiks tiks dalīts starp diviem vai trim vārtsargiem? Vai Kivlenieks būs atsaukts no Amerikas tikai tāpēc, lai vienā spēlē piedzīvotu savu debiju? Principā jau patīkami jautājumi un patīkama problēma Latvijas hokejam, bet šajā konkrētajā situācijā problēma tik un tā.