Katra mazā hokejista sapnis ir Nacionālās hokeja līgas un Latvijas valstsvienības sasniegšana. Pēdējos padsmit gados šim sarakstam pievienojusies arī spēlēšana Rīgas “Dinamo” rindās. Taču ne visiem izdodas līdz nospraustajiem mērķiem aizsniegties. Cits met plinti krūmos… Toties cits izbauda hokeja dotās iespējas un apskata pasauli. Latviešu hokejisti enkuru izmetuši tādās eksotiskās hokeja valstīs kā Austrālija, Jaunzēlande, Spānija, Turcija un pat Apvienotie Arābu Emirāti.
Par pirmo Latvijas hokejistu, kurš izmēģinājis spēkus Austrālijā, kļuva vārtsargs Renārs Kazanovs. Viņš 2013. gada pavasarī kļuva par Latvijas čempionu, bet jau drīz vien kravāja somas un pievienojās Sidnejas “Bears”. Viņu turp aizvilinājusi ziņkāre par Austrāliju. “Tas tomēr mums ir viens no tālākajiem nostūriem,” sarunā ar Sportapils teica Kazanovs. Viņam iespēja pavērusies, pateicoties apstākļu sakritībai. Vārtsargs uzaicināts piedalīties labdarības mačā, kas norisinājās Vācijā. Starp uzlūgtajiem bija arī kāds Austrālijas izlases hokejists. Abi dzīvojuši vienā numuriņā, sadraudzējušies, un Kazanovam radusies iespēja izmēģināt mums tik ļoti eksotisko Austrālijas līgu.
Turpmākajos gados viņš centies palīdzēt Austrālijā nonākt vēl vairākiem Latvijas hokejistiem, tomēr mēģinājumi atdūrušies pret sienu. Priekšroka tiek dota kanādiešiem un amerikāņiem. Lielāko daļu komandu trenē tieši ziemeļamerikāņi, bet Kazanovs devās uz čehu trenera vadītu komandu. Sastāvs bijis netipisks – nevis amerikāņi un kanādieši, bet čehi, slovāki un arī viens latvietis. “Komandām pirmās divas maiņas ir ārzemnieki, trešajā spēlē vietējie. Leģionāriem slodze ir liela. Man bija jāspēlē ar traumu. Ja viņi paņem ārzemnieku, tad arī izmanto līdz galam,” pauda Kazanovs, kurš pēdējās septiņas sezonas sargājis “Mogo” vārtus, kopā ar komandu divreiz izcīnot Latvijas zeltu.
Eiropiešiem šķērslis ir arī tas, ka Austrālijas līga noslēdzas septembra vidū – laikā, kad vecajā kontinentā sezonas jau sākušās. Ziemeļamerikāņiem šādu problēmu nav, jo viņu līgas lielākoties sākas oktobrī. Arī spēles stils vairāk līdzinās Kanādā spēlētajam. “Daži laukumi ir ļoti maziņi, ka pat nav vietas, lai izspēlētu. Var tikai mest pa vārtiem. Kanberā vispār vidējās zonas nebija. Dažas halles ir ļoti vecas, tāpēc nav aizsargstiklu,” par savdabīgo hokeja ceļojumu stāstīja Kazanovs. Viņam pašam bijuši varianti atgriezties, tomēr vārtsargs izvēlējies starpsezonās laiku veltīt ģimenei, nevis vairākus mēnešus pavadīt šķirti. Austrālijā gan viņš noteikti atgriezīsies – no hokeja vasaras saglabājušies vairāki labi draugi.
Paši austrālieši apzinās, ka daudziem hokejistiem šī ir unikāla iespēja apskatīt Austrāliju, tāpēc leģionāriem tiek piedāvāta ekstra – uz izbraukuma mačiem lidot dienu agrāk, lai varētu apskatīt pilsētu. Tāpat sezonas laikā bijusi pauze, kad kopā sanākusi Austrālijas valstsvienība, dodot divas brīvas nedēļas. Viens no Kazanova komandas biedriem bijis no Brisbenas, un viņi kopā devušies uz slaveno Zelta krasta pludmali. “Cilvēki sērfo, delfīni, haizivis. Viņiem tas nav nekas īpašs. Aizbraucam uz milzīgu kanjonu, un viņi tā ikdienišķi pajautā: “Jums ir tāpat?” Lielākā daļa austrāliešu nav bijuši ārpus sava kontinenta, jo uz visām pusēm jālido vismaz desmit stundas.”
Brīdī, kad Austrālijā risinās hokeja sezona, mums ir vasara, tur – ziema. Tomēr tas tāpat nozīmē vismaz +20 grādus termometra stabiņā, sacīja Kazanovs. “Ārā +22 – izdomāju nopeldēties. Vietējie bija šokā, vilka laukā telefonus un filmēja. Pilnīgi traks – tādā aukstumā peldēties! Stāv ziemas cepurēs un zābakos un nesaprot, kā var tādā temperatūrā peldēties,” sacīja vārtsargs. Izbraukumā bieži jāspēlē piektdienās un sestdienās, un vadība pieverot acis, ja hokejisti grib izbaudīt naktsdzīvi. “Drīksti kaut kur aiziet, neaizmirstot, ka rīt tāpat būs jāspēlē. Tikai vienu reizi pakratīja ar pirkstu, ka pārāk vēlu pārnācām. Bet aizgājusi bija visa komanda! Tur tam pievērš lielu uzmanību. Ja iet, tad pilnīgi visi.”
Pie hokeja popularizēšanas tiekot strādāts gana aktīvi. Aicina bijušos NHL spēlētājus un rīko paraugmačus. Iespējams nopirkt visdažādāko atribūtiku. Tas pats kanāls, kas rāda NHL mačus, vismaz divreiz nedēļā demonstrē arī Austrālijas čempionātu. Uz mājas spēlēm obligāti jāierodas uzvalkā, bet pēc spēles jādodas tikties ar faniem. “Iespaidu un atmiņu palika ļoti daudz. Gan hokejā, gan arī citur piedzīvotajā,” pauda Kazanovs.
Austrālijā ir spēlējis vēl viens latvietis – 2018. gadā Ņikita Koļesņikovs aizvadīja sezonu Melburnas “Mustangs” rindās. Aizsargs 20 spēlēs sakrāja 20 punktus. Koļesņikovs uzskatāms par Latvijas hokeja lielāko ceļotāju, karjeras laikā piestājot arī Kanādā, Slovākijā, Norvēģijā, Itālijā, Dānijā, Zviedrijā, Ungārijā, Skotijā, Polijā un Ukrainā, kur viņš pabeidza arī šo sezonu. Savukārt 2014. gadā Jaunzēlandē ļoti rezultatīvi spēlēja uzbrucējs Vitālijs Hvorostiņins, kurš 14 spēlēs atzīmējās ar 32 punktiem.
Ja viņi visi spēlējuši leģionāru statusā, tad aizsargs Nils Remess pat pārstāvējis Apvienoto Arābu Emirātu izlasi un piedalījies turnīrā Minskā, spēlējot pret diktatoru Aleksandru Lukašenko, kā arī olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā. Viņa stāstā ir vēl viena liela atšķirība – Remess turp devās citu nolūku vadīts. “Aizbraucu strādāt kā arhitekts. Latvijā mans hobijs bija hokejs. Braucot zināju, ka arī tur ir halle, un bija doma, ka turpināšu trenēties. Aizgāju uz halli, tiku komandā, un tā nu spēlēju. Ja citās komandās ir tikai ārzemnieki – kanādieši, krievi, zviedri –, tad es spēlēju pie vietējiem,” Remess 2019. gada vasarā stāstīja podkāstā Paga Ko?
Visas septiņas sezonas Remess spēlējis vienā komandā – Abu Dabi “Storms”. Viņa statistikas ailes lieliski parāda, kāpēc viņam atradusies vieta svešā izlasē. Ražīgākajā sezonā aizsargs 16 spēlēs sakrāja 43 punktus. Par turnīra rezultatīvāko spēlētāju kļuva kāds Horvātijas izlasē spēlējis uzbrucējs.
Šosezon komandas biedri Japānā bija vārtsargs Jānis Auziņš un uzbrucējs Sandis Zolmanis, kuri nesenā pagātnē spēlējuši arī Latvijas izlasē un bijuši starp līderiem Latvijas čempionātā. Viņus uz Japānu pasaucis komandas galvenais treneris Aldis Girgensons – NHL uzbrucēja Zemgus tēvs.
“Izej uz ielas un saproti, ka esi citā pasaulē. Pirmais iesit, ka atrodies uz salas kaut kur tālu prom. Cilvēki ir citādi, daba – arī. Mums bija pusfināls. Pirms trešā perioda sēžam ģērbtuvēs, un tad sākās zemestrīce. Diezgan spēcīga – piecas balles, varbūt vairāk. Desmit sekundes kratīja, tad norimās, tad vēl desmit sekundes. Interesanta pieredze… Paskatījos, pat vietējiem sejas bija kļuvušas bālākas. Diezgan nopietni. Laukumam gar bortiem bija atlūzis ledus, nācās pastrādāt, pirms varējām turpināt spēli. Laipni un izpalīdzīgi cilvēki, kuriem ir ļoti svarīgs privātums. Viņiem patīk nolīst malā,” citādo vidi sarunā ar Sportacentrs.com raksturoja Zolmanis.
Japānā atšķiras arī tas, kā tiek komplektēts komandas budžets. Piedalās arī vietējie hokejisti, kuri veic sarunas ar sponsoriem. Ja izdodas vienoties, 80% no summas nonāk kluba budžetā, bet piekto daļu drīkst paturēt pats spēlētājs. “Un japāņi nepelna slikti – viņi visi ir profesionāļi, kuri tikai spēlē hokeju. Turklāt viņiem līgums ir uz desmit mēnešiem, bet man – uz astoņiem,” teica Zolmanis, kurš pirms došanās uz Japānu bija viens no “Kurbada” līderiem..
Āzijas līgā spēlējis arī Sergejs Pečura, piestājot tālajā Sahalīnā. Savukārt Eiropā neraksturīgākie galamērķi bijuši Spānija un Turcija. Spānijā spēlējuši vārtsargs Nils Grīnfogels (vairākas spēles Rīgas “Dinamo” rezervē) un aizsargs Mārtiņš Jakovļevs (Krievijas Augstākā līga, Somijas otrā līga, Kazahstāna, Slovākija). Tikmēr gan Spānijā, gan Turcijā spēlējis Oļegs Koreškovs. Viņš ir vienīgais latvietis, kurš strādā par NHL skautu, pārstāvot Toronto “Maple Leafs” sistēmu.