Latvijas vīriešu hokeja izlase turpina Rīgā notiekošo pasaules čempionātu, kur B apakšgrupas spēlē ar 2:4 atzina ASV komandas pārākumu, tādējādi piedzīvojot otro zaudējumu turnīrā, bet saglabājot labas izredzes iekļūt ceturtdaļfinālā.
“Sporta pils” uz sarunu, lai izteiktos par aizvadīto maču, aicināja bijušos izlases uzbrucējus Jāni Spruktu un Armandu Bērziņu.
Sprukts iesāka: “Man likās, ka abas komandas uz ledus kāpa ļoti motivētas un ar mērķi iegūt trīs punktus. Saprotami, ka šis mačs bija ļoti svarīgs, skatoties no turnīra tabulas viedokļa, jo atrodamies viens otram blakus. Neskaitot ātri ielaistos vārtus, uzskatu, ka mūsējie arī sāka labi, veidoja momentus un uzvarēja divcīņas. Pēc pirmā perioda balanss bija labs un šķita, ka šī ir jebkuras komandas spēle. Savukārt otrajā trešdaļā mūsējie “nosēdās”, bet ASV atrada iespējas gūt “ziemeļamerikāniskos” golus, kurus vienkārši “iespieda” un vārtu priekšā palika viens spēlētājs. Ar to viņi salauza Latvijas spēli, bet trešajā periodā vairāk neatradām iespējas, kā to vērst par labu, jo amerikāņi iesēdās aizsardzībā un spēlēja precīzi.”
Tikmēr Bērziņš uzskata, ka “bija ļoti redzams amerikāņu pārākums vairākos elementos – fiziskajā sagatavotībā, spēles ātrumā, kā kustināja ripu, un vispār kopumā viņi izskatījās ar lielāku jaudu. Tas bija gaidāms, jo savā starpā tikās, ja nemaldos, turnīra vecākā izlase [pēc vidējā vecuma Latvija ir līdere – red.] pret vienu no jaunākajām un tāpat tai daudzi spēlētāji ir no NHL. Jā, ASV izlase principā kontrolēja spēles gaitu, bet arī mūsējiem bija vairākas iespējas pie pretinieku vārtiem, tāpēc teikt, ka zaudējām bez ierunām, īsti nevar. Rezultāts ir likumsakarīgs, redzot to, kas notika uz laukuma. Viņi bija favorīti, un tāda spēle bija gaidāma.”
Vaicājām par to, cik lielā mērā spēles ritējumu ietekmēja amerikāņu ātri gūtie vārti.
“Tie gandrīz vienmēr nostrādā pareizajā virzienā, jo dod pārliecību pār saviem spēkiem un uz tā rēķina var iekrist vēl kāds. Savukārt, ja esi komandā, kas ielaiž pirmos vārtus, tur vienmēr uzreiz ir jāmaina spēles zīmējums. To visur – izlasē un klubos – vienmēr saka treneri, ka spēlēs ar spēcīgākiem pretiniekiem svarīgi ir izturēt pirmās piecas, desmit minūtes. Šoreiz, manuprāt, tas nebija tik traki, jo ātri atspēlējāmies un kopumā domāju, ka pirmā trešdaļa nemaz nebija tik slikta. Turējāmies vienā līmenī gan ātrumā, gan divcīņas. Pēc manām domām izšķirošā bija otrā trešdaļa, kur amerikāņi izskatījās daudz labāki. Nezinu uz kā fona, vai nu viņi ieslēdza citus ātrumus vai mēs bijām saguruši,” sacīja Bērziņš, bet Sprukts piebilda: “Domāju, ka šoreiz tas mūsējiem nospēlēja vairāk par sliktu nekā amerikāņiem par labu. Ja spēlē uz nullēm, tad vismaz ir pārliecība, ka viss ir kārtībā un var spēlēt brīvāk, ja arī negūsti vārtus kādu laiku. Ja ielaiž ātrus vārtus, sāk vairāk domāt par to, lai neielaistu nākamos, no kā cieš spēle uzbrukumā, jo vairāk tiek domāts par aizsardzību arī brīžos, kur varētu mēģināt aizskriet pretuzbrukumā. Ja tu vairāk domā par spēli savā zonā, loģiski, ka pretiniekiem rodas vairāk uzbrukumu iespējas un tā arī bija.”
Daudz tiek runāts par Latvijas komandas izdarīto metienu skaitu. Latvija trīs mačos (pret Kanādu, Kazahstānu un ASV) ir izdarījusi mazāk par 20 metieniem, savukārt pret Itāliju vārtu rāmī lidoja 44.
Bērziņš norāda, ka “viens ir tas, ko tev ļauj darīt pretinieks. Piemēram, Dānijas un Šveices mačā dāņi vispār tikai četras reizes 60 minūtēs trāpīja vārtu rāmī… Metienu daudzums atkarīgs no tā, vai pretinieks to ļauj un tā, kāda stila hokeju spēlē. Ja Latvijai būtu Ziemeļamerikas stils, kad met no visām pozīcijām, tad, protams, mums būtu vairāk metienu. Var jau mest no zilās līnijas vai kaut centra, bet tie vairāk ir tādi “atmešanās” varianti. Ja spēlē vairāk kombinācijas, cenšoties izvirzīt labākā metiena pozīcijā kādu no partneriem, tad bieži piespēles nemaz nenonāk līdz adresātam vai ripa tiek atņemta.
Neteiktu, ka mūsējie spēlētu ar pārāk daudz piespēlēm, bet jāskatās arī uz pretiniekiem – bija gan Kanāda, gan ASV, bet kazahi labi izmantoja, ka bija svaigi, bet mums bija otrā spēle divās dienās. Var runāt, ka metienu skaits ir tik mazs uz vairākuma rēķina, jo arī šie Indraša gūtie vārti tomēr nebija klasiska vairākuma izspēle. Viņš uzņēmās iniciatīvu un labi trāpīja, tāpat kā pirmajā mačā ar kanādiešiem. Visi treneri jau vienmēr no spēlētājiem prasa izdarīt vairāk metienus nevienādos sastāvos, bet otrs ir, cik tev to ļauj.”
Savukārt Sprukts uzskata, ka salīdzinoši mazais metienu skaits nav problēma: “Varbūt tas nāk vēl no PSRS laikiem, bet mans uzskats ir atšķirīgs no Ziemeļamerikā piekoptā – labāk ir uzmest vienu metienu, kas pārvēršas golā, nevis izdarīt 10, kuri nāks par labu tikai pretinieku vārtsarga statistiskai. Spēles stili var būt dažādi, bet es uzskatu, ka, ja nav daudz metienu, labāk ir spēlēt daudz ar ripu, lai tā nav pretiniekam. Tāpat kā futbolā, ja daudz kontrolē bumbu, tad pretiniekiem nemaz nav iespēju izcelties. Arī vārtsargam ir grūtāk, jo viņš nav īsti iegājis spēlē, no kā var rasties nervozitāte. No sērijas – uzmet tikai pāris metienus, bet kāds no tiem iekrīt, tad arī visi nākamie metieni šķiet bīstami. Domā ko darīt pie katra nākamā un palielinās iespēja kļūdīties.
Savukārt pret itāļiem mūsējie, manuprāt, meta par daudz. Likās, ka vārtsargs tiek par daudz izcelts, jo lielākā daļa metienu bija diezgan nekvalitatīvi. Tu nevari kvalitatīvi uzmest, ja ieej zonā un no malas uzmet vai kaut kā no priekšas. Protams, kāds var iekrist, bet es to vairāk uzskatu par ripas atdošanu. Mums ir meistarīgi spēlētāji, kuri ilgi spēlē kopā un var viens otru atrast labā pozīcijā, tāpēc varbūt labāk būtu mēģināt tādu pieeju.”
Tāpat pieskārāmies arī vairākuma tēmai – lai arī divi vārti tajā ir grūti, izspēle acīmredzami pieklibo. Uz to norāda arī Sprukts: “Lai arī tagad izklausīšos nedaudz kritisks, bet… Nezinu, kurš komandā atbild par vairākumu, bet man liekas – šādi, kā Latvija pagaidām spēlē… Neredzu zīmējumu, kādu mūsu izlase grib spēlēt, un ar ko viņi tad var pārsteigt pretinieku. Vairāk redzu, ka mēģina atrast vietu, bet pretinieki pagaidām mūs neitralizē. Nav tāda situācija, kad pretinieki pirms mača domā – labāk pret latviešiem nedabūt divas minūtes, jo tad dabūsim iekšā. Man šķiet, ka šobrīd ir pretēji – ka reizēm pat uztaisa labāk noraidījumu, kas beigās vairāk attaisnojas, jo šobrīd vairākumā nespēlējām kā gribētos.”
Matīss Edmunds Kivlenieks pēc “sausā” mača ar kanādiešiem turpinājumā pārspēts jau sešas reizes.
“Varbūt pēc Kanādas spēles visi bija eiforijā – “sausais” mačs un šķita, ka nu tik būs. Ka teju visos mačos tā būs, bet realitātē ir ļoti grūti to piepildīt. Katram vārtsargam ir savas kļūdas, kaut kur laukuma spēlētāji nokavē, un ir zaudēti vārti. Par vārtsargiem grūti spriest, tas labāk jāprasa Masaļskim. Es noteikti liktu kādu no tiem diviem, kuri šodien nespēlēja. Uzskatu, ka mums ir trīs laba līmeņa vārtsargi un visi var nostāvēt labu spēli,” uzskata Bērziņš.
Runājot par iemetieniem, Latvija šajā elementā spēlē pret ASV negaidīti izrādījās par veiksmīgāka.
“Tā kā visu dzīvi spēlēju centra pozīcijā, varu pateikt, ka svarīgi ir uz to neieciklēties. Galvenais pieiet tai lietai ar brīvu galvu un spēlēt. Citādi, slidojot pie katra iemeta, ja par to domās, situācija var būt vēl bēdīgāka. Šodien labi darbojāmies iemetienos, bet žēl, ka to neizdevās pārvērst pozitīvā rezultātā,” tā Bērziņš.
Noslēgumā jautājām – kas būs svarīgākie momenti piektdienas spēlē ar Norvēģiju.
Pēc Bērziņā domām: “Katra spēle ir citādāka un katram pretiniekam jāgatavojas savādāk. Ja šodien spēlējām kā otrais numurs, rīt, iespējams, mums jāspēlē kā pirmajam. Norvēģija nekad mums nav bijusi viegls pretinieks, un šī spēle nebūs izņēmums. Jo arī viņiem tā ir pēdējā iespēja ieķerties cīņā par ceturtdaļfinālu, savukārt mums ļoti svarīgi ir uzvarēt, lai pēc tam nav obligāti jāuzvar abi atlikušie pretinieki.
Jebkurā gadījumā ar norvēģiem neko jaunu izdomāt nevajag – lai arī esam it kā viena līmeņa komandas, Latviju lieku tomēr nedaudz augstāk. Visu izšķirs nianses – spēles disciplīna, darbošanās nevienādos sastāvos, iemetieni un divcīņas. Latvijai ir labas izredzes šo maču uzvarēt un tad tālāk jāskatās, kāda ir situācija turnīra tabulā, jo šobrīd tur neko saprast nevar, bet ar katru nākamo maču uzdevumi kļūs skaidrāki.”
Tikmēr Sprukts izceļ: “Jāspēlē nedaudz atraisītāk, bet noteikti nevajadzētu sevi uzskatīt šajā mačā par pirmo numuru, lai neiezagtos visatļautība. Jāspēlē pacietīgi, jāgaida savs moments, lai izvirzītos vadībā un spēle ieietu vieglākā gultnē. Pret Kanādu komanda parādīja, ka spēj darboties kā viens vesels un tas būs nepieciešams arī nākamajās spēlēs. No savas zonas arī pret norvēģiem jāiziet prātīgi, lai neko neforsētu un nedotu piespēles pa līniju, kas var pārvērsties kļūdās. Tad arī viss būs kārtībā. Maču pret Kazahstānu nevēlos ļoti vērtēt, jo tā bija otrā spēle tikpat dienās un Latvijai jau vēsturiski šādi mači nereti bijuši smagnēji.
Tāpat jāatceras, ka spēle pret Norvēģiju būs līdz šim svarīgākā šajā turnīrā. Visiem ne tikai jāgrib uzvarēt, bet jābūt tam gataviem. Tā ir atšķirība. Pret Kanādu redzējām, kā mēs varam spēlēt. Katrs ir atbildīgs par savu darbu, katrs zina, ka viņam jāizdara pareizā lieta pareizajā brīdī, nevis jādomā par individuālām darbībām, piemēram, censties pašam apspēlēt vienu vai divus pretspēlētājus, jo, redz, es to varu. Ļoti liela nozīme būs disciplīnai. Jāsaprot, ka kādā brīdī sevi būs fiziski jālauž, lai piespiestos un izcīnītu tik svarīgo uzvaru!”
Latvijas izlase ar Norvēģiju sacentīsies piektdien, plkst. 20:15, bet maču tiešraidē varēs vērot “LTV7” kanālā.