Taksists, deputāts un kaudze ar jaunajiem treneriem – ko dara “Euro 2004” varoņi?

Latvijas vīriešu futbola izlases iekļūšana Eiropas čempionāta finālturnīrā 2004. gadā, kas norisinājās Portugālē, bija sensāciju sensācija – citiem vārdiem to aprakstīt nevar. Ja šis būtu gadsimta vidus, šo rindu autors apgalvotu, ka ar ļoti lielu ticamību var teikt, ka 21. gadsimtā vairs tādu panākumu Latvija nespēs atkārtot. Bet vēl ir laiks izaugt jaunai paaudzei.

Arī finālturnīra trīs mačos futbolisti saviem līdzjutējiem nelika sarkt – 1:2 pret Čehiju, izšķirošos vārtus ielaižot vien spēles 85. minūtē, kam sekoja varonīgs neizšķirts 0:0 pret Vāciju, pēdējā kārtā saglabājot cerības iekļūt ceturtdaļfinālā. Tur gan futbola “lielie” Nīderlandes izlases izskatā mazajai Latvijai ierādīja vietu, pārspējot to ar 3:0, bet nebija pamata kaunēties. Pirmais punkts, pirmie vārti finālturnīrā.

Kas zina, ja vien tolaik centrālā figūra mačā ar vāciešiem nebūtu tiesnesis, kurš tā arī nesadūšojās nozīmēt 11 metru soda sitienu uz Olivera Kāna vārtiem… Lai vai kā, skaistas atmiņas un pieredze. Iespējams, cilvēki vēl līdz šai baltai dienai neaptver, cik liels panākums sportā Latvijas valstij tas bija!

Runājot “Euro 2004” varoņiem, laiks kādu saudzējis, kādu nē. “Sporta pils” nolēma atskatīties uz tā laika varoņu karjeras attīstību – kā tā izvērtās un kur viņi ir tagad?

Aleksandrs Starkovs

Iesaukā Petrovičs, viens no galvenajiem iemesliem kāpēc bijām tur, kur bijām. Pirms lielā panākuma Starkovs ar “Skonto” bija izcīnījis 11 Latvijas Virslīgas titulus pēc kārtas (kopā ir 12) un arī izlases kodolu veidoja “Skonto” sistēmā uzauguši futbolisti. Viss sakrita vienkārši perfekti! Puiši neskatoties zināja, kur skries katrs partneris un deva piespēli uz zonu, nevis cilvēkam, bet tur vienmēr kāds bija.

Par sasniegumiem ar Latvijas izlasi viņš tika atalgots ne tikai ar morālo gandarījumu, bet arī ar iespēju izgaršot lielās Krievzemes naudu un līmeni, kļūstot par Maskavas “Spartak” galveno treneri, ar kuru izdevās kļūt par Krievijas vicečempionu. 2006. gada pavasarī Starkovs atkāpās no amata nesaskaņu dēļ ar dažiem kluba spēlētājiem un lielā preses spiediena. Tā paša gada vasarā viņu laipni uzņēma “Skonto”, bet jau kā sporta direktoru, līdz viņš 2007. gadā atkārtoti bija Latvijas izlases galvenais treneris.

Šajā amatā viņš strādāja līdz 2013. gadam, pa vidu pa sezonai vadot arī “Skonto” un naudīgo Azerbaidžānas klubu “Baku”. Tad Starkovs no lielā futbola paņēma pauzi, darbojoties LFF dažādos amatos un 2017. gadā tika trešo reizi (!) iecelts par Latvijas izlases galveno treneri, taču pēdējā piegājienā negāja kā cerēts. Precīzāk sakot – labāk nebūtu piekritis atkal trenēt… Pēdējā pieturvieta bija pērn Liepājā, bet tagad publiski par Starkovu nekas nav dzirdēts. Viennozīmīgi Latvijas labākais futbola treneris, kas te bijis.

Aleksandrs Koliņko (V)

Koliņko uz “Euro 2004” ieradās jau ar trīs gadu pieredzi Anglijas “Championship” līgā (otrā pēc spēka un, kā apgalvo transfermarkt.com pieejamā informācija, – uz turieni no “Skonto” viņš pārcēlās par 750 tūkstošiem eiro lielu transfēra maksu) un kā Krievijas Premjerlīgas kluba “Rostov” pamatvārtsargs, bet pēc turnīra pārgāja uz Kazaņas “Rubin” un bija viens no labākajiem vārtsargiem krievu līgā. Pēc trīs sezonām Rostovā viņam bija problēmas atrast sev jaunu klubu, tāpēc viņš par velti spēlēja “Olimps/RFS” komandā. Šo rindu autors zina vienu stāstu par tiem laikiem. Proti, komanda ar autobusu devusies uz maču Daugavpilī, bet Koliņko atsevišķi ar savu personīgo auto – lepnu “Audi”, kurš maksāja tik daudz, cik visi puiši kopā saņēma par sezonu (iespējams, ka pārspīlēju).

Tā kā tā bija jauniešu komanda, tika dalīti pusdienu taloni pāris latu vērtībā un viens no kluba apkalpes locekļiem sacījis citam: “Man viņam arī jādod šie taloni? Kaut kā dīvaini…” Pēc neilga laika Latvijā Koliņko pārcēlās uz Bukarestes “Dinamo”, kur gan neaizvadīja nevienu oficiālo spēli un pievienojās FK “Ventspils” uz sezonu.

Nākamā pietura – Krievijas pirmā līga Naļčikas “Spartak” (gads) un Kaļiņingradas “Baltika”, kur kopā spēlēts trīs sezonas, bet pamest to nācās kluba naudas problēmu dēļ. Tad pāris spēles Jūrmalas “Spartakā” un Koliņko kāra botas uz nagliņas – 40 gadu vecumā un aiz muguras 94 spēles izlases kreklā. Pastrādāja turpat Jūrmalā kā trenera palīgs, vēlāk pievienojās Soļigorskas “Shakhtjor” kā vārtsargu treneris, pēc kā šādā pašā ampluā RFS un 2018. gadā tika pie šī amata nacionālajā izlasē, kur gan pēc Slaviša Stojanivoča atlaišanas vairāk nav treneru personālā.

2020. gada Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās startēja no “Gods kalpot Rīgai” saraksta, tomēr ievēlēts netika. Šobrīd darbojās Rīgas Futbola skolas struktūrā SK “Arkādija” kā jauniešu treneris.

Igors Stepanovs (A)

Kā profesionālis sāka “Skonto” 1992. gadā un 2000. gadā par 1,5 miljoniem mārciņu pārcēlās uz leģendāro Londonas “Arsenal”, ar ko noslēdza četru gadu līgumu, nospēlējot no tiem trīs un tikai 17 mačus.. Starp citu, veids, kā viņš tur nokļuva, ir diezgan kuriozs. Stāstu par to varat lasīt ŠEIT. Lai vai kā, 20 gadus vēlāk tā joprojām ir pārliecinoši augstākā virsotne, ko klubu futbolā sasniedzis Latvijas futbolists, jo viņš kļuvis arī par Premjerlīgas čempionu!

Pēdējā līguma gadā “Arsenal” viņu izīrēja Beļģijas līgas augstākajam klubam “Beveren”, pēc kā viņš uz pusotru nonāca Šveicē, “Grashoppers” rindās, kur viņš bija viens no vadošajiem spēlētājiem. Stepanovs Šveicē palikt nevēlējās, cerot uz labākiem piedāvājumiem, kas tā arī neatnāca un bija kāds laiks jāpavada FK “Jūrmala”. No turienes vienas sezonas pietura Dānijas “Esbjerg”, divas spēles Krievijas premjerlīgā “Shinnik” rindās un tad jau karjera gāja uz norietu, pietauvojoties Latvijas Virslīgā. Karjeru noslēdza 2012. gadā jau FK “Jūrmala VV” rindās.

Stepanovs pēdējos karjeras gados ieguva arī trenera licenci, kas ļāva vēlāk strādāt ar U17 un U18 izlasēm kā galvenajam trenerim, tad trīs mēnešu pietura FK “Auda”, bet tagad viņš ir Maldīvu salu U19 izlases galvenais stratēģis.

Mihails Zemļinskis (A)

Foto: LETA

Šķiet, kolorītākās frizūras īpašnieks attiecīgajā sasaukumā un Latvijas futbolā kopumā. Profesionāļa karjeru sāka jau PSRS laikos Ventspils “Zvezda” rindās, bet neatkarības atjaunošanas gadā aizvadīja sezonu Ungārijā. Līdz “Euro 2004” spēlēja “Skonto” rindās (ar izņēmuma gadu Izraēlā) un Portugālē 34 gadu vecumā izbaudīja savu sapni par finālturnīru! Stabila izlases un “Skonto” vērtība, kas gadu vēlāk noslēdza karjeru un kļuva par vienu no jauniešu komandas “Olimp” treneriem, bet 2007. gadā tika paaugstināts par galveno Daugavpils “Daugava” rindās, ar kuru izdevās izcīnīt Latvijas kausu savā debijas sezonā šajā arodā.

2009. gada vasaras (tajā pašā gadā iekļuva Saeimā no “Saskaņas centra”) beigās kļuva par Latvijas U21 izlases galveno treneri, bet pēc diviem gadiem no šī amata atkāpās. Tad viņš piecus gadus veltīja “darbam” politikā, bet 2016. gadā atgriezās futbolā, kļūstot par FK “Ogre” treneri. Pēdējās Saeimas vēlēšanās Zemļinskis deputāta mandātu neieguva. Šobrīd strādā zem Rīgas Futbola skolas esošās struktūrvienības SK “Arkādija” klubā ar jauniešiem, kā arī atrodas LFF pagaidu Futbola veterānu un Vecmeistaru komitejā.

Oļegs Blagonadeždins (A)

Malējais aizsargs, kurš veidoja aizsardzības musketieru četrinieku. Pēc finālturnīra palika gadu “Skonto” un vēl vienu sezonu aizvadīja “Jūrmala”, liekot spēlētāja karjerai punktu 2007. gadā, pēc kā kļuva par “Skonto” jauniešu komandas galveno treneri. Tur viņš strādāja trīs gadus, līdz tika apstiprināts par tā laika Virslīgas jaunpienācēju “Spartaka” galveno treneri. Pastrādāja šajā sistēmā līdz 2014. gadam, kad pārgāja līmeni zemāk – uz pirmo līgu un sāka vadīt Olaines klubu “Supernova”. Šobrīd trenē jauniešus.

Aleksandrs Isakovs (A)

Pirms nonāca “Skonto” rindās 2002. gadā spēlēja Virslīgā dažādu komandu sastāvā un arī Krievijas 1. līgā. Viens no daudzajiem, kam “Euro 2004” laiks (gan finālturnīrs, gan kvalifikācija) principā bija pēdējie “labie gadi” futbolā. 2007. gadā noslēdza profesionāļa karjeru Daugavpils “Daugava” rindās, kur pēc tam darbojās arī kā sporta direktors. Kopš 2009. gada atrodas BFC (Bērnu futbola centrs) “Daugavpils” valdē, bet no 2019. – 2020. gadam pabija arī Latvijas Futbola federācijas valdē (LFF), bet ir LFF Sacensību komitejas priekšsēdētājs.

Vitālijs Astafjevs (C)

Foto: LETA

Profesionālo karjeru sāka “Skonto” 1992. gadā un ar viena gada izņēmumu Austrijā spēlēja tur līdz 2000., kad pārcēlās uz Anglijas pirmās līgas klubu “Bristol Rovers”, kur pavadīja trīs sezonas. Zīmīgi, ka Vitālijs vienu gadu kļuva par Virslīgas labāko snaiperi, spēlēdams pussarga pozīcijā, bet vēlāk pārkvalificējās par vairāk aizsardzības stila centra zonas spēlētāju. Uz “Euro 2004” ieradās kā austriešu kluba “Admira” spēlētājs un pēc čempionāta sezonu aizvadīja naudīgajā Kazaņas “Rubin”. Pēc tam gan sekoja atgriešanās Virslīgā “Skonto” rindās, pa vidu gads Ventspilī un “RFS/Olimps”, karjeru noslēdzot 2010. gadā tur, kur to sāka.

Zīmīgi, ka Astafjevs vienu brīdi bija spēlēm bagātākais Eiropas izlašu spēlētājs (167), taču nu viņam priekšā aizsteigušās tādas pasaules zvaigznes kā Krištianu Ronaldu, Džianluidži Bufons un Serhio Ramoss. Pēc spēlētāja karjeras pievērsās trenera arodam, kur strādāja par palīgu “Skonto” (2010. – 2014.) un U21 izlasē (tiesa, pusgadu) vēlāk kļūstot par FK “Jelgava” galveno treneri. No 2013. – 2018. gadam bija arī izlases treneru štābā, bet kopš pērnā gada vada “Riga FC” dublieru komandu, kā arī šobrīd ir nacionālās U17 izlases treneru štābā.

Imants Bleidelis (C)

Pazīstams ar savām ātruma īpašībām, kuras attīstīja “Skonto” sistēmā no 1992. līdz 2000. gadam, līdz nonāca blakus Paharam Sauthemptonā un Premjerlīgā. Tiesa, tur viņš pie teikšanas netika, jo aizvadīja vien pāris mačus, pārsvarā spēlējot dublieru komandā. 2002. gadā pārcēlās uz Dānijas augstākās līgas klubu “Viborg”, kur nospēlēja trīs sezonas, kad aizbrauca uz Austriju. Pēc gada tur atgriešanās mājās un pa sezonai FK “Jūrmala” un “Liepājas Metalurga” rindās.

Profesionāļa karjeru noslēdza 2008. gadā pēc blāvas sezonas Liepājā, pēc kuras nekautrējās veltīt kritiku trenerim Jurijam Andrejevam. “Uz Liepāju aizgāju tikai tāpēc, ka mani uzaicināja viņš, jo bijām kopā gan “Skonto”, gan izlasē. Vēlāk viņš “Metalurgā” kļuva par galveno treneri, bet spēlētājus, kurus viņš pats bija uzaicinājis, izmeta no komandas. Laikam galvenās bija merkantilās intereses.” Pēc tam Bleidelis darbojās “Jūrmala VV” ar bērnu trenēšanu, bet tagad ir LFF Sieviešu futbola komitejā, kā arī RFS sieviešu futbola akadēmijas vadītājs. Kas interesanti – viņam ir augstākā izglītība IT nozarē, tomēr tā vietā izvēle izdarīta palikt futbolā.

Andrejs Rubins (C)

Viens no retajiem šī izlases modeļa līderiem, kurš nav “tīrs” “Skonto” “produkts”. Profesionāļa karjeru sāka Zviedrijā, bet pēc gada gan nonāca “Skonto”, tādējādi vismaz pāris gadus izejot cauri Starkova sistēmai. 2000. gada beigās kopā ar Koļiņko pārcēlās uz Anglijas klubu “Crystal Palace”. Lai arī viņam izdevās aizvadīt pāris spilgtas spēles, piemēram, kausa izcīņā pret “Liverpool”, Rubinam arī gūstot vārtus un liekot par sevi Anglijā runāt, kopumā viņam neizdevās iekarot treneru uzticību, kā rezultātā 2003. gadā tika pieņemts Krievijas Premjerlīgas kluba Jaroslavļas “Shinnik” piedāvājums. Tur viņš aizvadīja divas lieliskas sezonas, pēc kurām un arī tieši “Euro 2004” viņš pievienojās Starkova vadītajai “Spartak”.

Tur gan sevi pierādīt neizdevās, tāpēc nācās atgriezties Jaroslavļā. Pēc tam vienu sezonu pieturēts Liepājā, bet karjeras pēdējie četri gadi noslēgti dažādos Azerbaidžānas klubos, kas līmeņa un organizācijas ziņā bija tālu no labas pārvaldības principiem, toties naudu maksāja tur labu (ja samaksāja). Reizi arī izdevās kļūt par šīs līgas čempionu. Karjera noslēgta 2012. gadā un kopš tā laika Rubins nodarbojies ar uzņēmējdarbību (cik veiksmīgi vai neveiksmīgi, skaļi neteiksim) un bijušas arī nopietnas veselības problēmas. Šobrīd gan pilsētā runā, ka situācija uzlabojusies, bet trenera arodam viņš pievērsies strādājot ar bērniem Ikšķilē un pirms vairākiem gadiem kopā ar Andreju Prohorenkovu vadījis FK “Ogre” (1. līga). Pēdējā pieturvieta bija FK “Auda” 2019. gadā, kur gan izdevās būt klāt četrus mēnešus. Šobrīd strādā kā individuālais treneris Kiprā.

Valentīns Lobaņovs (C)

Spēlētājs, kurš uzauga “Skonto”, laika posmā no 1992. – 2005. gadam izcīnot deviņus Latvijas čempionu titulus! Tajā pašā posmā pa vidu pussargam pieredze trīs krievu klubos – “Shinnik” Krievijas Premjerlīgā un divos pirmās līgas klubos ar vienādiem nosaukumiem “Metallurg”, bet atšķirīgās pilsētās – Ļipeckā un Krasnojarskā.

Negaidīti, bet uz “Euro 2004” no pamatsastāva izkonkurēja Juri Laizānu, kurš visos trīs mačos bija spiests iesaistīties spēlē no maiņas. Finālturnīra pieredze ļāva Lobaņovam atkal nokļūt ārzemēs, šoreiz Ukrainas augstākajā līgā, bet tas ilga vien gadu, līdz viņš atgriezās Latvijā un pievienojās ambiciozajam “Ventas” projektam, kas izplēnēja diezgan ātri – pēc vienas sezonas… Pēc tam Lobaņovam divas sezonas Jūrmalā, un karjera noslēgta 2007. gadā. Aprunājoties ar “futbola cilvēkiem”, izdevās noskaidrot, ka informācija par Lobaņova tālākām dzīves gaitām esot skopa. Ir pieņēmumi un spekulācijas, kuras labāk paturēt neizpaustas. Bet skaidrs ir viens – futbolā palicis viņš nav.

Andrejs Prohorenkovs (U)

Vēl viens ne-skontietis, kurš karjeru iesāka citos Latvijas klubos, bet 19 gadu vecumā pārcēlās uz Poliju, kur vairākus gadus spēlēja zemāko līgu klubos. Tur gan sevi izdevās pierādīt un 2001. gadā pievienoties Izraēlas augstākās līgas klubam Kirigati “Maccabi”. Pēc veiksmīgas sezonas viņu pamanīja “īstais” “Maccabi” no Telavivas. Tur viņš aizvadīja trīs sezonas, bet pirmajā jau viņu pamanīja Starkovs. Prohorenkovs trenera uzticību līdz galam iekaroja tieši finālturnīrā, kur viņš rezultatīvi asistēja Mārim līdz šim vienīgajā Latvijas vārtu guvumā šāda ranga turnīros.

Pēc “Euro 2004” Andrejs nonāca naudīgajā Maskavas “Dinamo”, taču nespēja nostiprināties pamatsastāvā un tika izīrēts uz iepriekšējo komandu Telavivā. Sekoja atgriešanās Virslīgā, neilgi pārstāvot “Jūrmalu”, līdz noslēgts līgums ar Spānijas otrās līgas klubu. Tam sekoja pieredze Grieķijas otrajā līgā un atkal Latvija – “Liepājas Metalurgs” un Jūrmalas klubs, bet karjera noslēgta 2013. gadā. Šobrīd jau vairākus gadus darbojas ar bērniem un jauniešiem Ikšķilē, bet īslaicīgi trenējis arī 1. līgas komandu no Ogres.

Māris Verpakovskis (U)

Foto: LETA

Visu laiku labākais vārtu guvējs izlasē un galvenais ierocis uzbrukumā tās “zelta laikos”. Kurš gan neatceras viņa veiklās kājas un svarīgos vārtus izšķirošajās spēlēs? Māris kvalifikācijā izcēlās ar sešiem vārtiem, būdams starp labākajiem snaiperiem, arī “play-off” mačos ar turkiem izcēlās divreiz (no trīs) un guva vienīgos finālturnīrā – vairāk nekā iespaidīgi.

Jāatzīmē, ka Māris ir Liepājas futbola audzēknis, bet uz “Skonto” pārcēlās 2000. gadā Starkova pamanīts. Tiesa, viņu ieraudzīja jau ātrāk cits tā laika izlases galvenais treneris gruzīns Revazs Dzodzuašvili, ļaujot uzbrucējam debitēt izlasē jau 1999. gadā pret Grieķiju, kur viņš izcēlās ar vārtu guvumu. Pēc veiksmīgās “Euro 2004” atlases Verpakovskis pārcēlās uz Kijevas “Dinamo”, noslēdzot piecu gadu līgumu. Kā vēlāk izrādījās, šis līgums jau pēc pāris gadiem kļuva gan spēlētājam, gan klubam par nastu un šķiršanās tik rozēm kaisīta nebija. 2007. gadā sākās viņa izīrēšana dažādiem klubiem – “La Liga” komandai “Getafe”, Splitas “Hajduk”, tad divas sezonas Grieķijas “Ergotelis”, līdz 2011. gadā Verpakovskis pievienojās Starkovam Azerbaidžanā “Bacu” rindās.

Sekoja sezona atkal “Ergotelis” rindās, pēc kuras viņš atgriezās Latvijā, lai glābtu futbola dzīvi dzimtajā pilsētā Liepājā. Sekoja “Liepājas Metalurga” bankrots un jaunas biedrības veidošana, bet Verpakovskis kļuva par jaunā kluba FK “Liepāja” prezidentu, aizvadot arī pāris mačus. Kā vēlāk pats atzina, tad māju ieķīlāt, lai izglābtu klubu, nācās pat vairākas reizes… Īstens gan savas valsts, gan pilsētas patriots. Šobrīd gan darbojas citā Virslīgas klubā RFS kā funkcionārs un viņa vārds atrodas LFF Sacensību komitejā, kā arī iepriekš dažādās LFF struktūrās kā viceprezidenta amatā un valdē.

Rezervisti:

Juris Laizāns (C)

Kārtējais “Skonto” produkts. Jā, pirms tam spēlēja vairākās citās Latvijas komandās, taču ne profesionālās. Četras sezonas “Skonto” pie Starkova viņam deva iespēju pārcelties uz vareno Maskavas CSKA, kur pirmās trīs sezonas nebija soliņa sildītājs. Ar CSKA izdevās gan divas reizes kļūt par Krievijas čempioniem, gan kausa ieguvējiem, bet lielākais sasniegums ir UEFA kausa izcīnīšana 2004./05. gada sezonā. Tiesa, tad vairs Laizāns nespēlēja pirmās vijoles, drīzāk trešā līmeņa, bet atrasties tādas komandas sastāvā ir zināma kvalitātes zīme!

Zīmīgi, ka bija stabils pamatsastāva spēlētājs “Euro 2004” kvalifikācijā, bet finālturnīrā, Starkovam mainot taktisko zīmējumu, visos trīs mačos nāca uz maiņu.

Pēc pieredzes CSKA vairākus gadus pavadīja dažādos krievu klubos (Rostovā, Krasnodarā un Jaroslavļas “Shinnik”), līdz atgriezās Latvijā un uzspēlēja arī FK “Ventspils” rindās Eiropas līgas grupu turnīrā. Nākamajos gados pamīšus bija atrodams Krievijas pirmās līgas klubos vai “Skonto”, līdz karjeru noslēdza Rīgā, 2014. gadā. Pēc kā viņš atrada darbu iepriekšējā klubā Krasnodarā, kur nodarbojas ar spēlētāju selekcijas procesiem un skautošanu.

Marians Pahars (U)

Foto: LETA

“Euro 2004” laikā Pahars atradās savā karjeras norietā un bija vien ēna no savulaik (1999. – 2006.) Anglijas Premjerlīgā mirdzošā snaipera. Arī atlasē viņš praktiski nespēlēja, jo mocījās ar savainojumiem. Tiesa, finālturnīrā tika izlaists laukumā visos trīs mačos uz maiņu. Laikam aiz cieņas… Pahars izauga “Skonto”, aizvadot tur četras sezonas, bet pēc “Southampton” posma bija īsa pietura Kiprā un tad divi neizteiksmīgi gadi Virslīgā un profesionālās karjeras beigas.

Uzreiz pēc tās viņš kļuva par asistentu sev labi zināmajā “Skonto”, vēlāk arī par galveno, kur spēja sevi apliecināt tiktāl, ka kļuva par U21, bet vēlāk pieaugušo izlases galveno treneri (laika posmā no 2013. – 2017.). Vēlāk viņš atkāpās pats, uzrakstot atlūgumu pēc kaunpilna zaudējuma Gruzijai (0:5). Tā gan bija pārbaudes spēle, bet kā viņš pats vienā no intervijām izteicies, vēlējies pamest posteni ātrāk, kad tika zaudēts Fēru salām. Te gan jāatzīmē, ka pie izlases stūres Pahars tika vien 37 gadu vecumā – laikā, kad daudzi vēl pārstāv to kā spēlētāji –, bet stafetes kociņu pārņēma no sava “mācītāja” Starkova, kad viņš arī atkāpās pēc “traka” zaudējuma un ar precīzi tieši tādu pašu rezultātu – 0:5 bosniešiem.

Pēc izlases Pahars vadīja FK “Jelgavu”, no kuras tika atbrīvots, bet šobrīd atkal ir izlases treneru štābā. Šoreiz gan kā trenera palīgs.

Andrejs Piedels (V)

Ilgu laiku stabils otrais numurs aiz Koliņko muguras gan “Skonto” laikos, kur viņš spēlēja deviņas sezonas, gan izlasē, par ko liecina vien 14 aizvadītie oficiālie mači. “Skonto” viņš pārstāvēja līdz 2007. gadam, tad gads “Jūrmala” rindās un FK “Daugava”, 2009. gadā noslēdzot profesionāļa karjeru. No 2013. līdz 2018. gadam bija vārtsargu treneris izlasē, paralēli strādājot arī FK “Jelgava”. Kādu laiku bija arī Virslīgas čempiones “Riga FC” treneru korpusā, bet esošajā brīdī ir nacionālo U21 un U17 izlašu vārtsargu treneris.

Andrejs Pavlovs (V)

Trešais vārtsargs izlasē ilgu laiku, un arī EČ kvalifikācijas gan ciklā, gan finālturnīrā, bija arī “Skonto” rindās. 2006. gadā pārcēlās uz FK “Rīga” (nejaukt ar “Riga FC”), tad labs gads Ventspilī, kam sekoja līmeņa un algas pielikums Soļigorskā un divi gadi Kiprā, pēc tam atgriežoties Latvijā un uzspēlējot trīs dažādos klubos – “Spartaks”, “Ventspils” un “Skonto”, noslēdzot karjeru kā “Spartaka” spēlētājs 2018. gadā. Viens no retajiem, kurš futbolā palicis nav. Nodarbojas ar privāto biznesu – ziedi, auto un citas lietas.

Māris Smirnovs (A)

Viens no septiņiem spēlētājiem, kuram tā arī neizdevās izbaudīt EČ finālturnīra gaisotni laukumā. Tāpat viens no retajiem, kurš tā arī nevienu spēli “Skonto” rindās neaizvadīja, bet izlases treneru uzmanību izpelnījās ar stabilu spēli no 2000. – 20004. gadam FK “Ventspils” rindās. Pēc finālturnīra pamīšus spēlēja Virslīgā un dažādos ārzemju klubos (Polijā, Rumānijā uz īsu brīdi bija spēcīgā Bukarestes “Dinamo” rindās, bet pie teikšanas netika), līdz pēdējie divi gadi dažādās Ventspils komandās un karjera noslēgta 2010. gadā. Pēc tās beigām ieguva A – UEFA B kategorijas licenci, darbojās FK “Ventspils” sistēmā gan kā trenera asistents, gan ar jauniešiem, bet šobrīd ir nacionālās pieaugušo un U17 izlašu fiziskās sagatavotības treneris. Ieguvis arī augstāko izglītību “Daugavpils Universitātē”, lai varētu strādāt šajā specialitātē.

Artūrs Zakreševskis (A)

Karjeru sāka un noslēdza Latvijas klubos, bet “Skonto” spēlēja laika posmā no 2001. – 2006. gadam. Tā arī spēkus neizmēģināja ārzemēs, kaut gan Latvijas izlasē viņam 55 mači. Kad noslēdza karjeru, tika iecelts par nacionālās U15 izlases trenera asistentu, bet šobrīd (un vispār ilgus gadus) ir JDFS “Alberts” galvenais treneris un LFF Attīstības un Jaunatnes komitejas priekšsēdētājs, bet darbojies arī citās LFF struktūrās, tostarp valdē. Bijis aktīvs futbola sabiedriskajā dzīvē. Ar aktīvs ir jāsaprot ne vien dažādu amatu ieņemšana, bet arī nav baidījies publiski kritizēt LFF neizdarības vai kādus necaurspīdīgus procesus. “Euro 2004” spēles garšu gan nepaspēja izjust, jo netika laukumā.

Jurģis Pučinsks (C)

Ar iespaidīgu futbolista karjeru lepoties nevar, izlasē debitējot 28 gadu vecumā, bet iekļuva galējā sastāvā uz “Euro 2004”. Tiesa, tur gan nevienu minūti laukumā nepavadīja. Lielāko karjeras daļu pārstāvējis Daugavpils “Dinaburg” vienību, pa sezonai esot arī “Liepājas Metalurgā” un “Skonto”, bet uz EČ devās kā Krievijas pirmās līgas kluba “Luch-Energija” spēlētājs.

Lai arī Pučinsksam kā spēlētājam pieredze bija salīdzinoši īsa (astoņas sezonas), viņš izveidojis veiksmīgu trenera karjeru, 2006. gadā sākot darboties kā “Dinaburg” galvenais treneris, tad FC “Tranzītā”, bet laikā no 2012. – 2015. gadam FK “Ventspils” rindās, kur viņam izdevās divas reizes triumfēt Virslīgā un izcīnīt Latvijas kausu, pēc tam strādājot arī ar jauniešiem. Šobrīd izskatās, ka ir viens no svarīgākajiem LFF pieejamajiem speciālistiem, jo ir asistents U15 un pieaugušo izlasēs, kā arī vada U17.

Mihails Miholaps (U)

Miholaps dzimis un audzis Krievijā, Kaļiņingradā, vēlāk iegūdams Latvijas pilsonību. Laika gaitā nonāca Latvijā, bet karjeras uzrāvienu piedzīvoja, kad 1996. gadā “Daugavas” rindās izcēlās ar 33 vārtiem un nonāca “Skonto”, kur spēlēja līdz 2002. gadam. Vēlāk “mētājies” no Kazahstānas atpakaļ uz “Skonto”, līdz karjeru noslēdza 2009. gadā “Olimpā”. Jāatzīmē, ka “Euro 2004” pie teikšanas netika ne uz sekundi.

“Olimpā” arī viņš uzsāka trenera karjeru, sākotnēji esot asistents, bet vēlāk kļūstot par galveno treneri. 2016. gadā sāka vadīt nu jau bēdīgi slaveno Babītes klubu, kuru par aizdomīgiem mačiem izslēdza no Virslīgas, bet tas netraucēja vēlāk iegūt darbu gan RFS kā asistentam, gan kļūt par FK “Jelgava” galveno treneri un vēlāk par Tamaza Pertijas palīgu Valmieras klubā. Tiesa, šobrīd viņš tur vairāk nestrādā.

Vīts Rimkus (U)

Lietuviešu izcelsmes snaiperis, kura labākie gadi pagāja FK “Ventspils” rindās (no 2001. – 2009. gadam, pa vidu vienu sezonu esot Krievijas Premjerlīgas klubā “Rostov”). “Euro 2004” kvalifikācijā sešos mačos darbojās pamatsastāvā kā Verpakovska “ieroču pienesējs”. Tiesa, EČ finālturnīrā laukumā tika uz pāris minūtēm, vairāk izpildot taktisko maiņu. Kopumā izlasē viņam 73 spēles, kas ir solīds rādītājs. Diemžēl futbola saimniecībā Vīts nav palicis un šobrīd strādā par šoferi.

Dzintars Zirnis (A)

Foto: LETA

Zirnis visu savu karjeru aizvadījis Latvijā, lielāko daļu no tās (16 sezonas) “Liepājas Metalurga” rindās, kļūstot par šī kluba ikonu. Arī nacionālajā izlasē viņam solīds spēļu skaits (68). Dzintars nekad nav bijis publiska persona, proti, daudz izrunājies medijos (ar izņēmumiem), bet pēc profesionālās karjeras beigām (2013. gadā) uzreiz nemetās trenera darbā, sākot šo arodu mācīties un paralēli spēlējot amatieru līmenī, kam viņš pielika punktu 2016. gadā. Kā treneris ieguvis UEFA B kategorijas treneru licenci, bet šajā arodā strādājis divus gadus Latvijas 1.līgas klubā “Dinamo Riga” un šobrīd trenē bērnus Babītē.

Andrejs Štolcers (U)

Viens no retajiem latviešu futbolistiem, kurš spējis iekļūt Anglijas Premjerlīgas klubā (“Fulham”) un licis par sevi arī runāt pozitīvā gaisotnē. Savulaik (no 1995. – 1997.) uzspēlējis “Skonto”, no kurienes nonāca spēcīgajā Doņeckas “Shaktar” un tad izīrēts Maskavas “Spartak” (toreiz vēl Starkovs netrenēja šo klubu), pēc kā nonāca Anglijā uz četriem gadiem, kur beigas savainojumu dēļ nepadevās, kā gribētos. Pāris gadi Latvijā un Anglijas zemākajās līgās un 2010. gadā karjeru noslēdza. Bija ļoti ātrs futbolists un savulaik vienā no intervijām nedaudz jokojoties teica, ka varbūt ir jāmēģina izpildīt olimpiskais normatīvs 100 metru sprinta distancē.

Pēc karjeras beigām pievērsās aģenta darbam, paralēli iegūstot trenera kvalifikāciju. 2016. gadā uz īsu brīdi (divas nedēļas) parādījās kā Portugāles zemāko līgumu kluba “Loures” treneris, tad nākamā pieturvieta sekoja Honkongā (darbs ar jauniešiem), līdz ceļi veda atpakaļ uz Londonu un “Fulham” jauniešu klubu. Pēc kā atgriešanās Honkongā, tiesa, citā klubā “Eastern” un augstākajā divīzijā, bet pēdējais pieraksts viņam ir kā šī kluba tehniskajam direktoram. Darbojas (ies?) arī kā aģents.

Igors Korabļovs (A)

Profesionālajā karjerā visu tās laiku pārstāvējis Latvijas klubus, izņemot 2005./06.gada sezonu, kad spēlēja Ukrainā. Uzmanību no izlases treneru štāba izpelnījās ar gadiem FK “Ventspils” rindās (četras sezonas). Kopumā viņa CV ir raibs – pieturvietas Rīgā, Daugavpilī, Gulbenē, Ventspilī un Jūrmalā. Profesionālo karjeru noslēdza 2010. gadā, bet pēc tam amatieru līmenī pārstāvēja Gulbenes klubu, būdams tur arī spēlējošais treneris. Uz laiku (divus gadus) pabija “Riga FC” sistēmā, bet šobrīd ir 1. Līgas kluba “Supernova” trenera asistents un strādā ar šī kluba jaunatni.

Pēcvārds

Futbols ir masveidīgākais sporta veids Latvijā. Ar to nodarbojas daudz bērnu un ir daudz komandu, līdz ar to arī treneru vietas ir pietiekami daudz. Pārsvarā un lielākā daļa futbolistu šai profesijai ir veltījuši visu dzīvi no sešu līdz 35 vai vairāk gadu vecumam, attiecīgi samazinoties iespējām tās laikā apgūt kādu papildus nodarbi vai izglītību. Plus vēlme palikt futbola saimniecībā ir ieaugusi asinīs. Cita lieta, ja esi karjeras laikā sapelnījis miljonus un ir izveidots kāds bizness. Bet Latvijā tādu piemēru nav daudz, un ir arī piemēri, kuri, neskatoties uz karjeras laikā nopelnīto lielo naudu, tāpat izvēlas palikt futbola saimniecībā, kas ir tikai apsveicami, jo publiskajā retorikā nereti dzirdām, ka sporta veidu attīstībai pietrūkst konkrētās nozares pārstāvji. Lasi – profesionāļi, kuri nodod tālāk spēlētāju karjeras laikā iekrātās zināšanas un pieredzi. Ņemot vērā, ka teju visi “Euro 2004” varoņi, un arī tie, kuri netika uz finālturnīru, bet piedalījās kvalifikācijas ciklā, ir palikuši futbolā, varam uzdot jautājumu – vai tas nozīmē, kad šie (tagad jau) treneri izaugs, piedzīvosim atkal strauju kāpumu pretī futbola Everestam? To parādīs laiks.

sportapils