Latvijas sporta vidē laiku pa laikam publiskajā retorikā parādās tēze, ka vietējais treneris nespēj turēt līdzi izlašu spēlētāju līmenim, tāpēc nepieciešama palīdzība no malas, proti, jāpiesaista ārzemju speciālists. “Sporta pils” šajā materiālā apkopos vadošo sporta veidu pieredzi ar citu valstu treneriem. Kādi bijuši panākumi vai neveiksmes, cik bieži tas noticis un kuras federācijas ir līderes ārzemnieku piesaistīšanā?
Hokejs
Kurts Lindstrēms (zviedrs), 2001.g. – 2004.g.
Lindstrēms kļuva par pirmo ārzemju speciālistu Latvijas hokejā kopš neatkarības atjaunošanas, kura CV bija spilgts. Divi PČ tituli ar Zviedriju (1987) un Somiju (1995) un divas sudraba medaļas (ar katru no abām izlasēm), kā arī bronza Lilehameres OS, vadot somus.
Darbs ar Latvijas izlasi, ja skatāmies no rezultātu viedokļa, ar katru gadu nesa rezultātus – pirmajā PČ ieņemta 11., otrajā 9., bet trešajā 7. vieta. Pa vidu startēts arī Turīnas OS, kur pavisam nedaudz pietrūka, lai iekļūtu ceturtdaļfinālā (kopvērtējumā 9. vieta). Principā Lindstrēma vadībā izlase katrā turnīrā izspieda teju maksimumu, taču daudz runu bija par to, kā viņš (ne)satiek ar tā brīža Latvijas Hokeja federācijas (LHF) šefu Kirovu Lipmanu. Atcerēsimies kaut vai cirku ap Lipmana un Lindstrēma nespēju satikties pirms čempionāta Prāgā, kaut gan līgums bija spēkā.
Tāpat vietējie speciālisti un arī līdzjutēji izteica raizes par piekopto spēles stilu – ar stingru disciplīnu, spēli no aizsardzības un pragmatisku hokeju, kas Latvijas izlasei, ņemot vērā, ka lielākā daļa tā laika spēlētāju bija PSRS produkti, nešķita “īstais”. Tomēr rezultāti runāja par ko citu. Un spēlētāji trenerī ieklausījās.
Viens labs piemērs, kā zviedrs Latvijas hokejam izglāba kādu spēlētāju, ir stāsts par Krišjāni Rēdlihu. Viņš tolaik Liepājas “Metalurga” aizsargā ieraudzīja to, ko neredzēja citi un deva iespēju aizbraukt uz PČ. Tur Rēdlihs to izmantoja, vēlāk izveidojot ilgu un garu profesionālo karjeru, kaut gan, kā viņš pats atzina – ja ne Kurts, visticamāk, slidas būtu kārtas uz nagliņas.
Tiesa, šķiršanās no LHF notika augstos toņos un zviedru speciālists nekautrējās starp rindām norādīt uz LHF vadības stila melnajām pusēm. “Vissarežģītākais periods katru gadu pienāca pirms pasaules čempionāta, kad valstsvienībai notika treniņnometne. Visi mūs interesējošie jautājumi, kuri bija saistīti ar spēlētājiem, vienmēr tika risināti ar krietnu nokavēšanos, piemēram, apdrošināšanas un inventāra iegāde. Tas ievērojami traucēja man kā galvenajam trenerim, jo hokejisti nespēja simtprocentīgi koncentrēties darbam treniņos,” tā tolaik Lindstrēms.
Viņš arī piebilda: “Latvijā hokeja dzīve ir ļoti nesakārtota un ir vēl daudz darāmā, lai Latvija kļūtu par hokeja lielvalsti. Esmu strādājis Zviedrijā un Somijā, kuras varētu pieskaitīt šo lielvalstu pulkam. Tas kā hokejs tiek organizēts šajās zemēs un Latvijā, ir kā diena pret nakti, un mēs lieliski zinām, kuru valsti varētu apzīmēt ar nakti.”
Pjotrs Vorobjovs (krievs), 2006. gada PČ
Vorobjovs tika iecelts par izlases galveno treneri uz turnīru, kurš bija jāaizvada savu skatītāju priekšā. Pjotrs pazīstams kā stingrs treneris, kuram galvenais ir disciplīna un viņa norādījumu ievērošana. Nereti tas mijās ar konflikta situācijām, vienai no tām esot tik spilgtai, ka spēlētājs neizturēja un pasūtīja treneri uz… Tas bija nelaiķis Kaspars Astašenko.
Ne jau šis atgadījums iezīmēja viņa īso laiku Rīgā. Čempionātā Latvija kalnus negāza. Ievadā pārsteidzošs neizšķirts ar Čehiju (1:1), zaudēts Somijai (0:5) un uzveikta Slovēnija (5:1), bet otrās kārtas ievadā negatīvi leģendārā spēle pret kanādiešiem, kur zaudēts ar divciparu skaitļa starpību – 0:11… Lai reāli pacīnītos par vietu ceturtdaļfinālā, bija jāuzveic ASV un Norvēģija, taču tas izdevās tikai ar otrajiem un kopvērtējumā 10. vieta.
“Viena čempionāta treneris” – tā būtu jāapzīmē Vorobjovs. Visvairāk noteikti paliks atmiņā, kā treneris, kurš vadīja izlasi kaunā pret Kanādu, kuru pasūtīja Astašenko, un kurš spēlējās ar vārdiem un gribēja izlasē atgriezt Pēteri Skudru, kurš dažādu konfliktu dēļ no tās bija attālinājies jau labu laiku atpakaļ. Pēc sarunas ar Vorobjovu vārtsargs esot izteicis gatavību palīdzēt izlasei, bet vienīgais Skudras nosacījums bijis, ka dosies palīgā, ja ar veselību viss būs kārtībā. Beigās, protams, Pēteri izlases kreklā neredzējām.
Runāja, ka Kirovs labprāt Pjotru redzētu vadam izlase arī nākamā gada čempionātā, tomēr viņam nāca piedāvājums no Krievijas augstākās līgas kluba (tolaik vēl nebija KHL) “Khimik”, kas nedeva savu svētību strādāt ar izlasi. Bet kā pats Vorobjovs izteicās par šo jautājumu, kad sāka trenēt Latvijas izlasi: “Domāju, ka ar izlasi jāstrādā “brīvam” trenerim, jo tā ir lietderīgāk.”
Teds Nolans (kanādietis), 2012. – 2014.
Nolans pārņēma stafetes kociņu no Oļega Znaroka, kurš izlasi vadīja piecus gadus. Tā paša Znaroka, par kura uzspiešanu izlases kolektīvam savulaik runāja Lindstrēms. Lai vai kā, Nolans esot bijusi kā svaiga elpa esošajam izlases kodolam, pateicoties Ziemeļamerikas skolas pieejai. Daudzus tas apmierināja, bet trīs čempionātu laikā tā arī ne reizi netika sasniegts ceturtdaļfināls, allaž nedaudz pietrūkstot. Toties viņa vadībā izlase 2014. gada Soču OS ieguva astoto vietu. Protams, var smīkņāt par izspēles formātu, kad grupā visos mačos zaudēts, bet vienā astotdaļfināla spēlē uzveikta Šveice. Daudz netrūka, lai arī šokētu Kanādu.
Nolans laikā, kad vadīja Latvijas izlasi, ieguva atpakaļ-biļeti uz NHL, saņemot piedāvājumu no Zemgus Girgensona pārstāvētās Bufalo “Sabres”. Tas notika, kad bija jāstartē Sočos, bet Nolans pierunāja “Sabres” viņu uz turnīru palaist. Ja pieņemam, ka galvenais starts ir olimpiāde un iepriekš Latvijai viens no primārajiem uzdevumiem bija neizkrist no elites divīzijas, bet Teda vadībā izlase par to principā nedomāja, tad varam teikt, ka pēc četrām padsmitajām vietām PČ piecu gadu laikā Znaroka vadībā, viņš uz sevi liktās cerības vairāk vai mazāk attaisnoja. Protams, skaistāk būtu bijis arī pievienot kādu ceturtdaļfinālu, taču dzīvē visu nevar vēlēties.
Bobs Hārtlijs (kanādietis), 2017. – pašlaik
Ja runājam par spilgtiem CV, Hārtlijs ar tādu arī var lepoties – pirms piekrišanas strādāt ar Latvijas izlasi, viņš izcīnījis Stenlija kausu un atzīts par gada treneri NHL. Hārtlijs iezīmēja arī pārmaiņas LHF vadībā, kad no troņa tika nostumts Lipmans, kura vietā nāca Aigars Kalvītis ar Viesturu Koziolu. Viens no jaunās komandas pamatnostādījumiem bija atrast treneri ar “vārdu”, kas arī izdevās. Protams, ka bija jāatver maciņš, bet atšķirībā no Lipmana, kurš vienmēr meklēja iespējas kā ieekonomēt, šī vadība to bija gatava darīt, lielāko daļu finansiālo resursu novirzot tieši šim postenim.
Redzam, ka ieguldījums ir atmaksājies. Visos PČ izlase vienmēr reāli cīnījusies par iekļūšanu labāko astotniekā, vienu reizi to arī sasniedzot, bet pārējos trīs gadījumos divas reizes iegūta 10. vieta, bet noslēdzošais turnīrs Rīgā gan izrādījās neveiksmīgs – 11.vieta un zaudēts pēdējā mačā. Debija PČ bija spilgta – trīs uzvaras pēc kārtas, kas iepriekš nekad nebija izdevies. Beigās sāpīgs zaudējums Vācijai (3:4) pēc spēles metienu sērijā. Nākamajā gadā gan vāciešiem izdevās revanšēties un tieši izšķirošā mačā par ceturtdaļfinālu, tāpat kā šoreiz.
Ja skatāmies uz rezultātiem 10 gadus pirms Hārtlija, tad šajā laikā tikai vienreiz sasniegts ceturtdaļfināls (2009. gadā Znaroka vadībā 7. vieta), bet pēc tam desmitniekā tikai reizi spēja iekļūt Nolans. Līdz ar to Hārtlija vadībā sasniegtie rezultāti vērtējami kā ļoti augstvērtīgi! Protams, pēdējam čempionātam kopējo ainu nedaudz pabojājot…
Tāpat arī viņa ieguldījums jaunas kultūras veidošanā. Esošā LHF vadība solīja, ka tādi soļi tiks veikti un Bobs izrādījās šim uzdevumam perfekts izpildītājs. Jā, bija arī pieredzējuši spēlētāji, kuri sākumā bija izbrīnīti par ilgo treniņu laiku uz ledus, jo Hārtlijam svarīga ir katra nianse. Tomēr tā nav bijusi problēma un visi kā viens apgalvo, ka viņš ir lielisks motivētājs un pie viņa vienmēr ir kārtība.
Paralēli ar darbu izlasē viņš savieno KHL vienības Omskas “Avangard” galvenā trenera pienākumus un šajā pavasarī viņš izcīnīja Gagarina kausu. Te jāpiemin un godīgi jāatzīst, ka ar katru gadu viņa iesaiste izlases treniņu procesā klātienē aizvien vairāk samazinās. Šoreiz viņš komandai pievienojies 1. maijā jeb 21 dienu pirms PČ sākuma. It kā pietiekami, lai sagatavotu kolektīvu šāda formāta turnīram, ņemot vērā, ka lielākā daļa spēlētāju ir pazīstami no iepriekšējiem gadiem, plus tie iepriekš jau vairākas nedēļas gatavojušies. No otras puses – laiks, iespējams, bija par maz.
Klīst runas, ka Bobs varētu atgriezties NHL. Pats viņš izteicies, ka viens no sapņiem būtu aizvest Latviju līdz PČ medaļām un piedalīties olimpiādē. Ja zvani no NHL klubu ģenerālmenedžeriem būs daudz un kāds no tiem nopietns, būs ļoti grūti iedomāties kā kanādietis varētu turpināt savu darbu Latvijā. OS kvalifikācija notiek augustā, bet OS notiek laikā, kad ir daudz neskaidrību ar NHL kalendāru. No otras puses – teorētiski Bobs var novadīt kvalifikāciju un vēlāk pašu olimpiādi, tā pieliekot skaistu punktu darbam Latvijā.
Lai vai kā, šis varēja būt pēdējais Hārtlija uznāciens kā Latvijas izlases galvenajam trenerim un no tā būs atkarīgs, kā mēs viņu atcerēsimies. Vietējais čempionāts bez skatītājiem un komanda vēl aizvadīja nepiepildīto cerību turnīru… Šķiet, viss jaukais var ātri aizmirsties, tomēr skaidrs ir viens – rezultāti un pienesums Latvijas hokejam ārpus ledus laukuma Hārtlijam ir vislielākais no visiem pabijušajiem importiem. Piesaistīšana, kura atmaksājusies ar uzviju. Ja ne šis PČ, kur neapmierināja ne tikai rezultāts, bet klīda runas arī par Boba aroganci…
Futbols
Revazs Dzodzuašvili (gruzīns), 1998.g. janvāris līdz 1999.g. jūnijs
Gruzīnu speciālists par nacionālās vīriešu futbola izlases treneri kļuva 1998. gada janvārī, amatā nomainot nelaiķi Jāni Gili, kurš vadīja izlasi visus gadus kopš neatkarības atjaunošanas. Kvalifikāciju “Euro 2000” komanda iesāka cerīgi, izcīnot uzvaras pār Norvēģiju (3:1) izbraukumā un mājās pār Gruziju (1:0). Turpinājumā divreiz zaudēts slovēņiem (0:1, 1:2) un divi bezvārtu neizšķirti ar attiecīgi ar Albāniju un Grieķiju, kura Māra Verpakovska debijā ar gūtajiem vārtiem otrajā savstarpējā mačā tika pat pieveikta (2:1).
Tiesa, gruzīnu speciālists pie izlases grožiem nenostrādāja visu EČ kvalifikācijas ciklu, jo saņēma naudīgu piedāvājumu no Saūdu Arābijas. Par ko nevar pārmest. “Sausais” atlikums no Revaza ir šāds – septiņos mačos trīs uzvaras, divi neizšķirti un tikpat zaudējumi. Turklāt divas no trīs uzvarām bija pret vairākas klases augstākām komandām. Cienījami. Vienlaikus jāskatās, ka, lai iegūtu vismaz otro vietu grupā, kas ļautu piedalīties “play-off” kārtā, Latvijai atlikušajās trīs spēlēs bija nepieciešamas visas uzvaras, tostarp pret grupas līderiem pēdējā kārtā. Cik tas procentuāli bija reāli? No sākuma būtu jāuzvar gan albāņi, gan gruzīni, bet tā brīža trenera sniegums jau nākamajā rindkopā.
Atkāpei piebilstot par Revazu, nedrīkst nepieminēt, ka treneris vēlāk vairākiem Latvijas futbolistiem ar saviem kontaktiem palīdzēja atrast darbu Austrumeiropā. Tāda veida ieguldījums arī uzskatāms par pievienoto vērtību.
Garijs Džonsons (anglis), 1999.g. jūlijs līdz 2001.g. aprīlis
Brits pārņēma stafeti no gruzīna un aizvadīja trīs oficiālos mačos tekošā cikla ietvaros, divreiz spēlējot neizšķirti ar Albāniju (3:3) un Gruziju (2:2), kā arī zaudējot norvēģiem (1:2). Lai Latvija grupā ieņemtu otro vietu, kas ļautu piedalīties “play-off” kārtā par iekļūšanu finālturnīrā, bija nepieciešamas trīs uzvaras, jo savstarpējos mačos kapitulēts Slovēnija. Rezultātā trīs spēlēs divi punkti un 4. vieta grupā pēc hierarhijas. Varēja veiksmīgāk.
Džonsons turpināja darbu arī 2002. Pasaules čempionāta atlasē, kur pirmajos četros mačos trīs likumsakarīgas sakāves pret grupas favorītiem Beļģiju, Skotiju un Horvātiju un tikpat likumsakarīga uzvara pār Sanmarīno. Un kā nu ne, tieši šīs pundurvalsts futbola izlase kļuva par Ahilleja papēdi britu trenerim, jo piektajā kārtā 537 skatītāju klātbūtnē izbraukuma mača Latvija nospēlēja neizšķirti ar 1:1… Kauns bija tik liels, ka Džonsons demisionēja. Viņa vietā nāca Aleksandrs Starkovs un Latvijas futbolā drīz iestājās “zelta” laiki. Vismaz izlasei.
Lai arī sportisko rezultātu nebija, Džonsons ienesa jaunas vēsmas Latvijas futbolā. Protams, viņa nozīmi var gan pārvērtēt, gan nenovērtēt. Pateicoties viņa kontaktiem un rekomendācijām labos klubos nonāca Marians Pahars, Imants Bleidelis, Andrejs Rubīns, Igors Stepanovs un citi. Ar piebildi – šie futbolisti bija sasnieguši labi līmeni jau tad. Kad klubi izrādīja interesi par kādu, Džonsons apstiprināja viņu kvalitātes. Britam noteikti nebija izšķiroša loma latviešu migrācijai uz Angliju, bet arī noteikti sava neliela artava.
Miksu Pātelainens (soms), 2018.g. maijs līdz 2018.g. decembris
Iepriekš smēlies pieredzi Skotijas Premjerlīgas un Somijas klubos, ticis pie iespējas pirmo reizi vadīto nacionālo izlasi. Latvija nebija tas pateicīgākais variants, bet izaicinājums tika pieņemts. UEFA Nāciju līgas turnīrā Latvija bija ielozēta ar Gruziju, Kazahstānu un Andoru. Rezultātā nevienas uzvaras, četri neizšķirti (divi, tostarp, pret Andoru!) un divi zaudējumi, bet pretinieku vārti iekaroti tikai divreiz… Saprotams, ka tas neapmierināja ne LFF vadību, ne līdzjutējus.
Tāpat klīda runas, ka somam patīkot tikšanās ar “zaļo pūķi”, iespējams, nekautrējoties to praktizēt arī ar komandas spēlētājiem. Precīzu pierādījumu tam nav, bet nav dūmu bez uguns. Interesanti, ka LFF valde vēl ieturēja pauzi, pirms pieņemt lēmumu par Pātelainena (ne)atstāšanu amatā, bet soms piecēlās un aizgāja no galda pirms kāds oficiāli viņu aizdzina. Tagad viņš ir Honkongas izlases treneris.
Viennozīmīgi Pātelainens acīmredzot pirms piekrita piedāvājumam neapzinājās, kur ir nonācis. Lai vai kā, rezultātu nebija, bet grūti spriest par viņa potenciālo varējumu pēc tik īsa laika posma. Jo redzot, cik bezspēcīga komanda turpināja būt arī nākamajā ciklā, reti kurš domāja, ka varēja labak. Tiesa, nu, Andoru jau divas reizes uzvarēt vajadzēja…
Slaviša Stojanovičs (slovēnis), 2019.g. marts līdz 2020.g. janvāris
Kad pie Latvijas Futbola federācijas (LFF) stūres stājās Kaspars Gorkšs, Slaviša laicīgi kļuva par viņa favorītu izlases galvenā trenera postenim. Tiesa, tobrīd slovēnis bija aizņemts ar līgumsaistībām Sofijas “Levski” klubā, tāpēc ilgi tika slēpts fakts, ka tieši viņš tiek izskatīts kā viens no kandidātiem. Tas gan netraucēja vērīgākos žurnālistus tāpat izkalkulēt, kas notiek aizkulisēs. Beigās Stojanovičs guva LFF valdes atbalstu, bet EČ cikls aizvadīts pagalam vāji – 10 mačos deviņi zaudējumi, bet vienīgā uzvara izcīnīta cikla noslēgumā pret Austriju, kura priekšlaicīgi bija nodrošinājusi pirmo vietu grupā.
Lai arī Stojanoviča laikā izlasei panākumu nebija, jāatzīmē, ka tobrīd bija, šķiet, zemākais punkts pēdējā desmitgadē (līdzās Pātelainena laikam). Neskatoties uz rezultātu neesamību, komanda epizodiski spēja demonstrēt atzīstamu sniegumu un domas dalījās – jāļauj turpināt strādāt, jo vienā ciklā neko nesasniegsi, bet no otras puses bija balsis, kas teica “kam mums tāds lūzers“.
Slovēnis vienā no intervijām nekautrējās pateikt, ka latviešu spēlētājiem nav nepieciešamās degsmes. Liela daļa no viņiem spēlē Latvijas čempionātā, kur tolaik vēl bija kvota, ka pieciem vietējiem obligāti jāatrodas laukumā. Algas saņem lielas, par vietu sastāvā principā nav jācīnās. Rezultāts redzams kā uz paplātes izlases mačos, kur lielākā daļa pārstāvēja tieši Virslīgas klubus.
Viens cikls, ja vien tas netiek aizvadīts spīdoši, vēl nevar kalpot kā reāls patieso spēju novērtējums, ņemot vērā mazo Latvijas futbola resursu. Tiesa, deviņi zaudējumi un liela daļa no tiem principā bezierunu tomēr nevairo pārliecību, ka Stojanovičs bija labākais iespējamais variants tobrīd. Visu izšķirtu otrs cikls, pie kura viņš netika.
Basketbols
Nenads Trajkovičs (serbs), 2008. gads (EČ kvalifikācija)
Latvijas Basketbola savienība (LBS) ārzemju treneriem uzticējusies maz un par pirmo importu pie izlases stūres kļuva Trajkovičs. Kā runāja tramvajos, viņa iecelšanai savu pirkstu pielikusi aģentūra, kuru pārstāvēja arī Andris Biedriņš.
Kārtīgs serbu skolas pārstāvis – tā viņu raksturoja zinātāji. Un tas izpaudās arī spēles zīmējumā, kas bija pragmatisks, lēns un uz savām stiprajām pusēm īpaši balstīts. Kas tolaik bija Latvijas izlases stiprā puse? Ātrs basketbols ar daudziem tālmetieniem un Biedriņš. Trajkovičs Izmantoja tikai otro pusi, jo uzbrukumā visa spēle tika balstīta tieši uz slaidā centra kvalitātēm. Daudziem tas nepatika un radīja šaubas trenera izvēlē. Jo kā gan var likt skrējējiem latviešiem spēlēt Balkānu basketbolu?
Bet rezultāts neizpalika un izlase viegli kvalificējās EČ finālturnīram. Ar to bija par maz un darbs serbu speciālistam tika uzteikts. Esot bijušas bažas kā komanda izskatīsies čempionātā un neesot pārliecība, ka ar tādu spēles stilu vispār kaut ko var sasniegt. Trajkovičs nesen vienā no intervijām atklāti stāstīja kā spēlētāji sulas paciņās lējuši degvīnu jau ceļā uz noslēdzošo cikla maču Portugālē, kuram no sportiskā viedokļa nozīmes nebija. Tas iezīmēja “tusētāju paaudzes” norietu, kurai punktu pielika Trajkoviča pēctecis.
Ķestutis Kemzura (lietuvietis), 2009. gada EČ finālturnīrs
Kurš sporta līdzjutējs gan neatminas “Baigo vasaru” Latvijas basketbolā? Daudz tika runāts arī par Kemzuru kā pārāk “mīkstu” treneri, kurš nespēja laicīgi pamanīt tuvojošās briesmas, proti, galīgu sportiskā režīma neievērošanu un katastrofālas EČ finālturnīra beigas jau pēc pirmās kārtas. Sauklis “Tagad vai nekad” pārvērties (pagaidām) par “nekad”…
Pirms darba Latvijas izlasē viņam vienas sezonas pieredze Maskavas apgabala “Khimki”, kā arī iepriekš Viļņas “Rytas”, bet kā asistents trīs sezonas pavadīja Trevīzo “Benetton”, pieturēja arī Stambulas””Besiktas” un Sanktpēterburgas “Dinamo” (tolaik naudīgs klubs) un citviet. Ņemot vērā Kemzuras pieredzi, šķita lielisks variants teju labākajai iespējamai izlasei vēsturiski. Jāatgādina gan, ka uz čempionātu savainojuma dēļ nedevās Sandis Valters, bet Kemzura atskaitīja Kasparu Bērziņu par disciplīnas pārkāpumiem. Kemzura izcēlies ar epizodi, kur sarunā ar LBS vadību, viens no tiem Edgars Šneps, sacījis: “Paliek vai nu viņš vai es!” Proti, runa bija par to vai nu notiek atskaitīšana vai aiziet treneris.
Tas radīja īstu “Santa & Barbara” seriāla cienīgu ainu, kad no izlases treniņu nometnes uz nepilnu nedēļu prom devās Biedriņš, kuram nepatika viss notiekošais. Beigās viņš atgriezās, bet tālākā notikumu virkne nebija veiksmīga.
Zīmīgi, ka Kemzuram bija iespēja darbu turpināt, taču viņš no šīs iespējas atteicies.
Šobrīd, pēc 12 gadu pārtraukuma, LBS valde lēmusi, ka par vīriešu izlases galveno treneri kļūs itālis Luka Banki, kurš būs trešais imports pēc skaita. Sevi pierādīt būs jāsāk uzreiz – pirms kvalifikācijas kārtā, lai vispār tiktu kvalifikācijā uz pasaules kausa izcīņu. Zemākais iespējamais izlašu līmenis, bet piesaistīts ir treneris ar vairāku gadu pieredzi Eirolīgā. Vai viņš to spēs likt lietā, par to varēs pārliecināties augustā. Debija pārbaudes spēlē jau notikusi un spēlētāji pagaidām izteikušies atzinīgi par itāļa darba ētiku un kultūru.
Citi sporta veidi
Volejbolisti pārsteidza pasauli un kvalificējās Eiropas čempionāta finālturnīram neilgi pēc neatkarības atjaunošanas 1995. gadā. Tas notika vietējā speciālista Valda Larionova vadībā, bet lai ko tādu atkārtotu bija jāgaida 25 gadi un jāpieņem darbā pirmais ārzemju treneris, igaunis Avo Kēls, kuram ar savas valsts izlasi kvalificēties EČ iepriekš izdevās divreiz. Kā saka, speciālists ar pieredzi, kurš attaisnoja uz sevi liktās cerības. Protams, var apelēt, ka mūsdienās finālturnīrā tiek 24 komandas – uz pusi vairāk nekā 1995. gadā. Tomēr finālturnīrs paliek finālturnīrs. Neko pielikt, ne atņemt, un vismaz volejbola gadījumā izvēle pirmo ārzemju treneri piesaistīt tikai pēc vairāk nekā 20 gadiem, ir sevi attaisnojusi.
Runājot par florbolu, tad 2009. gadā darbam ar izlasēm (pieaugušo un U19) tika piesaistīti somu speciālisti Īro Parviainens un Kristiāns Bjorkstens, kuri savus pienākumus pildīja sešus gadus. Parviainens darbojās kā vīriešu izlases galvenais treneris, savukārt Bjorkstens viņam asistēja un palīdzēja U19 komandai. Viņu rezumē trīs pasaules čempionāti ar attiecīgi 5., 6. un 5. vietu jeb teju maksimuma sasniegšana. Vēlāk nāca cits soms Arto Rīhimeki, kurš par Latvijas izlases galveno treneri kļuva 2017. gada jūlijā un pirmais cikls viņa vadībā vērtējams kā veiksmīgs – komanda kvalificējās 2018. gada PČ finālturnīram, kurā izcīnīja piekto vietu, grupu turnīrā pamanoties pārspēt arī florbola “lielā četrinieka” pārstāvjus čehus. Tagad, saprotams, ka pandēmijas dēļ ir atcelti dažādi turnīri, bet pie stūres soms ir vēl aizvien.
Savukārt handbolu pieminam, jo izlase sasniedza 2020. gada EČ finālturnīru. Tas kotējas augstu sasniegumu sporta kategorijā. Par ārzemju treneriem gan te daudz nebūs ko piebilst, jo vienīgais ir bijis vācietis Ārons Cīrke un arī uz ļoti īsu laiku – septiņiem mēnešiem, tā arī nepaspējot novadīt nevienu spēli. “Paldies” covidam… Lieta bijusi tāda, ka paralēli darbam izlasē, viņš vadīja arī Vācijas otrās Bundeslīgas klubu, bet pēc spēlēm ar Latvijas izlasi, atgriežoties mājās, trenerim būtu jāpavada 10 dienas pašizolācijā, kas neļautu strādāt ar klubu. Bet atzīmēšanas vērts fakts, ka pirmo reizi un pēc iekļūšanas EČ, tika izvēlēts ārzemju speciālists.
Tāpat noteikti varam izcelt pāris piemērus no individuālajiem sporta veidiem. Piemēram, tenisistu Ernestu Gulbi. Skaidrs, ka pārsvarā viņam bijuši ārzemju treneri, bet augstāko lidojumu Gulbis veica austrieša Gintera Bresnika vadībā, kad 2014. gadā aizkļūts līdz “French Open” pusfinālam un sasniegts ATP ranga labāko desmitnieks.
Savukārt Aļonas Ostapenko gadījumā, kad viņa izcīnīja “French Open” titulu, trenere bija spāniete Anabella Medina Garigesa, tomēr šeit par viņas nopelnu runāt nevar. Kā zināms, Aļonas galvenā trenere vienmēr bijusi māte, bet Garigesai paveicās – nokļuva īstajā vietā un laikā, kad iepriekš ieguldītais darbs nesa augļus.
Protams, varam arī runāt par auto un tehniskajiem un vēl citiem atsevišķiem individuālajiem sporta veidiem, tostarp vieglatlētikā, kur laiku pa laikam parādās kāds ārzemnieks lielākā vai mazākā kapacitātē, tomēr tur tā ir daudz ierastāka prakse nekā komandu sportā, tāpēc par atskaites punktu ņemti tieši tie.
Kopsavilkums
Ja rēķinām matemātiski un raugoties no formulas pavadītais laiks + sasniegtie rezultāti, tad vislabākā pieredze ar ārzemju speciālistiem ir hokejam. 11 PČ ietvaros zemākā iegūtā vieta importa vadībā Latvijai bijusi 11. (četras reizes), tad septiņas reizes ieņemta vismaz 10. vieta, no kurām ceturtdaļfinālā iekļūts divreiz, plus izcīnīta astotā vieta olimpiādē. Protams, var apelēt pie tā, ka latviešu treneru vadībā PČ ceturtdaļfināls ir sasniegts trīs reizes (1997, 2000, 2009), tomēr ar ārzemniekiem vadībā komanda allaž bijusi tuvu kārotajam astotniekam un par izdzīvošana nav bijis jādomā praktiski nemaz.
Savukārt futbolam, šķiet, bijusi visrūgtākā pieredze. Dzodzuašvili vadībā atlases cikls iesākts daudzsološi, tomēr tā finišā treneris devās pakaļ algas čekam pie arābiem. Vietā nāca Džonsons, kurš kalnus negāza un zaudēja Sanmarīno. Vēlāk Pātelainena un Stojanoviča piesaistīšana bija no sērijas, kad liec par treneri, ko gribi, bet rezultāta nebūs tāpat.
Basketbols ārzemniekus piesaistījis viskūtrāk un ar dalītām emocijām. Trajkoviča gadījumā bija par maz ar sasniegto rezultātu (tikšanu EČ), savukārt Kemzura netika galā ar “tusējātiem” un beigās pats pameta kuģi, līgumu nepagarinot. Izdarīt secinājumu, ka ar ārzemnieku būtu labāk, ir grūti. Augstākie sasniegumi panākti latviešu treneru vadībā (kopā trīs ceturtdaļfināli), no otras puses ilgstoši ir bijušas diskusijas, ka esošā paaudze esot pāraugusi vietējos speciālistus, tāpēc potenciāli augstākie rezultāti vēl nav sasniegti. Vēl jo vairāk – pēdējie lielie basketbola forumi norisināsies bez Latvijas klātbūtnes. Tādējādi te arguments “ar importu būtu labāk” aizvien ir dzīvs un to saklausījusi esošā LBS vadība, jo tagad piesaistīts itālis.
Florbols un volejbols par ārzemnieku piesaistīšanu sūdzēties nevar – florbolisti pēdējos vairāk nekā 10 gadus (ar īslaicīgu izņēmumu) darbojušies citas valsts pilsoņu vadībā un vienmēr bijuši nākamie aiz “lielā četrinieka”, bet volejbolisti igauņa pavadībā pēc 25 gadiem atkal sasniedza EČ finālturnīru.
Kāpēc tika pieminētas arī vietējās tenisa zvaigznes? Jo “Grand Slam” raudzes tituls vai tā pusfināls noteikti kotējas augstāk pasaules mērogā nekā, piemēram, florbola piektā vai hokeja astotā vieta. Domājams, ka pat kvalificēšanās pasaules kausam futbolā (nav runa par titula izcīnīšanu) nav salīdzināma ar “Grand Slam” čempiones statusu Ostapenko gadījumā. Un te varam runāt, ka viņu izaudzinājusi māte un visi ārzemju treneri, kas ienāk paralēli, ir drīzāk laikabiedri, nevis reāli izaugsmes veicinātāji. Katrā ziņā ne ilgtermiņā. Un pie tenisa jāmin arī Gulbis, jo Bresnika nopelns ATP ranga desmitniekam un “French Open” pusfinālam esot bijis milzīgs.
Ja savelkam visu kopā, var secināt, ka ar ārzemju speciālistiem biežāk rezultāts ir nekā tā nav, ar izņēmumu futbolā. Skaidrs, ka Starkova ērā sasniegto tuvākajā laikā diez vai kādam izdosies atkārtot, tāpēc viņam ir garantēts mūža zelta piemineklis. Hokejā jau minēts, ka rezultāti vai vismaz cīņa par augstām vietām turnīru gaitā bijusi vienmēr, bet ja Kemzura ar basketbola izlasi būtu sasniedzis vismaz astotnieku, arī šis sporta veids varētu teikt, ka abas reizes ārzemnieka piesaistīšana ir atmaksājusies. Kā tas ir bijis gandrīz simtprocentīgi volejbola un florbola gadījumā.
Vai tas nozīmē, ka Latvijā aizvien straujāk samazinās vietējo treneru kvalifikācija? Ir, kas apgalvo, ka jā. No otras puses – ja reiz uz vietas nav labu latviešu treneru, kā jaunieši spēj izaugt līdz augstākam un ne tika augstam līmenim? Jautājums paliek aizvien atklātāks. Iespējams, tā ir latviešiem raksturīgā sevis noniecināšana, ka, redz, bez citu palīdzības paši neko nevaram. Piemēri ir dažādi – gan pozitīvi, gan mazāk. Visu izšķir attiecīgā brīža apstākļi, un sporta federāciju vadību uzdevums ir prast precīzi nolasīt tos, kad nav jākautrējas un jāpiesaista kāds palīgs no malas (lasi – citas valsts) un kad kaujā var sūtīt ar vietējā speciālista kvalitātēm.