Aizvadītajā pasaules čempionātā hokejā Rīgā Latvijas izlases vēsturiskajā uzvarā pret Kanādu vienus no vārtiem guva Oskars Batņa, kurš šo spēli savainojuma dēļ gan nepabeidza. Turnīra turpinājumā augumā raženais uzbrucējs atgriezās laukumā, taču pēdējā spēlē ar Vāciju kādā neveiksmīgā epizodē atsvaidzināja savainojumu un iedzīvojās nopietnā ceļgala traumā. Vasara Oskaram paiet, ārstējot traumu, taču hokejists ir apņēmības pilns palīdzēt valstsvienībai augustā gaidāmajā olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā.
Aizvadītajā pasaules čempionātā Rīgā mačā pret Kanādu Tu guvi traumu, un man kāds paziņa teica: “Oskars Batņa – viņš ir tas skapis?” Kā Tu uztver, ka cilvēki Tavu augumu asociē ar šādām lietām, un, vai tie parametri, kas ir publiski norādīti, – augums viens metrs un 95 centimetri un svars 100 kilogrami – atbilst patiesībai?
100 kilogramu man vairs nav, bet augums ir pareizi norādīts. Čempionāta laikā svēru aptuveni 108 kilogramus.
Varbūt biji smagākais starp visiem čempionāta dalībniekiem?
Nezinu. Domāju, ka nē. Bija arī citi ražena auguma spēlētāji, kas svēra līdzīgi un, iespējams, pat vairāk.
Bet agrāk Tavs svars bija mazāks?
Jau pēc manas pirmās sezonas Rīgas “Dinamo” svars nebija vairs 100 kilogramu. Ilgu laiku tas bija 105 un reizēm arī vairāk.
Tas ir Tavs kaujas svars?
Bija kāds brīdis, kad 100 kilogramu pēc sajūtām šķita ideāls svars. Taču sapratu, ka šādu svaru nevaru noturēt, lai gan visu laiku cītīgi strādāju un lēju sviedrus treniņos. Uzkāpjot uz svariem, redzēju, ka kļūstu smagāks. Muskuļu masa nāca klāt. Sezonas laikā Francijā jutos labi ar pašreizējo svaru – pie lielā spēles laika ar fizisko kondīciju nekādu problēmu nebija. Arī pasaules čempionātā fiziskā pašsajūta bija ļoti laba. Vēl skatīšos, bet pilnīgi iespējams, ka šis man arī ir optimāls kaujas svars.
Bet šajā spēka spēlē, kuru Tu spēlē un kuru gaida arī treneri, Tu jūties labi? Tu esi gatavs šim hokejam?
Spēka spēle man vienmēr patikusi, jo auguma parametri palīdz labi justies kontaktcīņā. Tā ir bijis, spēlējot visās vecuma grupās. Čempionātā arī daudzās divcīņās man bija priekšrocības un jutos komfortabli. Noskatījos video atkārtojumā savus gūtos vārtus pret Kanādu – aizsargs vienkārši netika ar mani galā.
Kāds ir tavs veselības stāvoklis patlaban? Čempionātu Rīgā nepabeidzi kopā ar izlasi.
Ārsti teica, ka atlabšanas process noritēs sešas nedēļas. Pēc čempionāta pagājis mēnesis. Savainojumu vēl jūtu, bet progress ir, un domāju, ka jaunajai sezonai būšu sagatavojies pilnvērtīgi. Šobrīd apmeklēju individuālos treniņus un strādāju pie iekšējās muskulatūras nostiprināšanas.
Kāds ir medicīniskais apzīmējums savainojumam?
Ceļgalam iekšpusē ieplīsusi mediālā saite.
Atgriežoties pie pasaules čempionāta – pirmajā mačā ar Kanādu Tu guvi savainojumu, bet pēc tam atgriezies laukumā spēlē pret ASV. Principā Tu riskēji ar savu veselību.
Jāteic, ka notikumi un situācija saistībā ar spēlēšanu mainījās ļoti strauji un netipiski. Pāris dienu pēc savainojuma gūšanas jau uzkāpu uz ledus paslidot kopā ar komandu. Spēju veikt vairākus slidošanas vingrinājumus. Ļoti gribēju vēl turpināt cīņu čempionātā, bet sapratu: ja arī izdosies atgriezties sastāvā, tad varbūt tikai uz grupas pēdējām divām spēlēm. Realitātē viss sanāca citādi. Redzot, ko spēju izdarīt treniņā, komandas ārsts man jautāja, vai esmu gatavs doties laukumā jau nākamajā spēlē, un es, protams, apstiprināju, jo rāvos cīņā. Pretsāpju šprice – un devos laukumā. Adrenalīna iespaidā sāpes nejutu, un mačs pret ASV izdevās OK. Protams, risks padziļināt veselības problēmas pastāvēja, bet tāds ir hokejs un ir brīži, kad par to vienkārši nedrīkst domāt. Loģiski, ka nākamajā rītā pēc spēles kāja atkal stipri sāpēja, jo bija samocīta. Paslidot nevarēju. Tomēr arī tad nezaudēju cerību, ka spēšu vēl atgriezties cīņā. Spēlē pret Vāciju atkal biju laukumā.
Un šajā spēlē nākamais stāsts – atkal savainoji to pašu celi un atstāji laukumu.
Komandas biedrs pieļāva kļūdu, un sekoja pretinieka izgājiens vienatnē pret vārtsargu. Izlēcu uz maiņu un devos glābt situāciju, bet pretinieks neveiksmīgi uzkrita uz traumētās kājas. Pirmajā mirklī šķita, ka atkal ir pavisam slikti, un devos uz ģērbtuvēm, bet pēc brīža sāpes mazinājās, tāpēc nolēmu atgriezties spēlē. Divas maiņas izskaņā vēl sanāca nospēlēt.
Vai nebija tā, ka Tu ar šo sasteigto atgriešanos ierindā upurēji savu karjeru?
Iespējams, taču esmu profesionāls sportists, kas ir gatavs cīņā atdot sevi visu, lai sasniegtu maksimālo rezultātu. Manuprāt, citādi vienkārši nedrīkst būt. Turklāt pārstāvēt savas valsts izlasi vispār ir īpašs gods, tādēļ par kaut kādu taupīšanos vai sevis saudzēšanu nevar būt ne runas. Iepriekš, kad esmu bijis vajadzīgs izlasei, vienmēr esmu devies palīgā, neņemot vērā nelielos savainojumus. Droši varu apgalvot, ka arī turpmāk nekas nemainīsies.
Bet principā varēja būt, ka šajās spēlēs izšķiras Tavas nākamās sezonas liktenis?
Jā, varēja būt visādi, bet nu jau vairs nav jēgas par to domāt. Jāiet uz priekšu. Tā bija mana izvēle, un es riskēju. Kā zināms, profesionālajā sportā bez veiksmes neiztikt, un šajā gadījumā veiksme bija mana sabiedrotā.
Ceļgala trauma Tev bija pirmo reizi karjerā?
Saites ir cietušas arī iepriekš, taču ne tik smagi.
Varbūt tāpēc Tev Instagram bija konts Širminators? Tagad zinām, kāpēc Tev tāda iesauka.
Jā, man bija tāds konts (smejas). Bet vairs nav, es izdzēsu sevi no visiem sociālajiem tīkliem.
Kas tam bija par iemeslu?
Vajadzēja nedaudz restartēties.
Bet tev ir tāda iesauka – Širminators?
Mani agrāk sauca par Širmi. Reiz jau biju Instagram reģistrējies, bet kontu izdzēsu. Pēc tam atkal piereģistrējos ar citu. Vēlējos izdomāt kaut ko smieklīgu. Atcerējos filmu “Amerikāņu pīrāgs”, kur Kriss Ouens atveidoja Čaku Šermanu jeb Šerminatoru. Tad izveidoju ko līdzīgu.
Kāpēc Tev bija iesauka Širmis?
Patika agrāk ar čaļiem šādas tādas blēņas nostrādāt. Iesauka radās, kad spēlēju HS “Rīga” 1995. gadā dzimušo spēlētāju specgrupā. Komandā bijām trīs gari spēlētāji, kas laukumā nevienam ceļu negrieza un arī ārpus tā bez podu gāšanas neiztika.
Pēc pasaules čempionāta hokeja aprindās parādījās runas, kas Bobs Hārtlijs sevi pie Latvijas izlases stūres ir izsmēlis un viņa vietā būtu jānāk citam speciālistam. Tāpat baumoja par atsevišķu hokejistu neapmierinātību ar Hārtlija darba metodēm. Kas Tev ir sakāms par šo tēmu? Vai Bobam jāturpina darbs ar Latvijas valstsvienību?
Pret treneri nekādu pretenziju man nav. Viņa izvēlētais spēles stils un trenēšanas metodes man patīk. Sistēma, pie kuras Hārtlijs pieturas, ir pierādījusi, ka tā strādā. Par to liecina viņa vadīto komandu panākumi pasaules labākajās hokeja līgās.
Pārfrāzējot – zaudējums Vācijai ir spēlētāju vaina, nevis treneru?
Neuzskatu, ka zaudējums ir atsevišķi kāda trenera vai spēlētāja vaina. Mēs visi kopā esam komanda un arī zaudējām kā komanda. Mums katram pašam objektīvi jāizvērtē savs sniegums un jāpameklē atbildes, kāpēc, piemēram, izšķirošos momentos nespējām nospēlēt rezultatīvi uzbrukumā. Nespējām gūt vārtus ne vairākumā, ne arī spēlējot vienādos sastāvos.
Kāpēc izvēlējies hokeju, ja tēvs bija volejbolists, bet mamma – vieglatlēte?
Piecu gadu vecumā, kad sāku hokejā trenēties, par izvēli to nevarēja nosaukt. Redzot manus auguma parametrus uz vienaudžu fona, tēvs uzskatīja, ka hokejs varētu būt man piemērots sporta veids. Arī viņam pašam šī sporta spēle vienmēr ir bijusi ļoti tuva, tāpēc tajā brīdī tā bija viņa izvēle. Uzkāpjot uz ledus, jau pirmajās reizēs bija redzams, ka tā lieta padodas, arī man pašam iepatikās. Pēc tam jau vairs savu dzīvi bez hokeja nevarēju iedomāties.
Bērnībā jau biji augumā ražens?
Jā, salīdzinājumā ar vienaudžiem tā bija. Vienmēr gan atradās kāds, kas ir vēl garāks – gan klasē, gan komandās, kurās spēlēju.
Kādi vēji Tevi aizpūta uz Ameriku?
Uz Ameriku devos, jo bija pārliecība, ka agresīvais Ziemeļamerikas hokeja stils ir ļoti atbilstošs manam spēles stilam un, tur spēlējot, varēšu progresēt kā hokejists. Doma bija iet arī koledžas ceļu, bet sanāca misēklis ar dokumentu nokārtošanu. Lai koledžā mācītos un spēlētu, nedrīkst būt bijis profesionāls sportists. Pirms aizbraukšanas uz Ameriku, divas sezonas nospēlēju HK”Rīga”, kas ir Rīgas “Dinamo” jauniešu klubs. Spēlējām MHL, kur lielākā daļa komandu ir piesaistītas kādam KHL klubam. Kaut tā ir jaunatnes hokeja līga, tomēr ar spēlētājiem tiek slēgti profesionālie līgumi, kas arī bija šķērslis manai tikšanai koledžā. Vēlāk uzzināju, ka, iespējams, varēja to kaut kā sakārtot, bet tajā brīdī neatradās neviena gudra padomdevēja blakus, kas šajā jautājumā palīdzētu. Rezultātā plāns ar koledžu nobruka un nācās braukt mājās. Tā kā juniora vecums bija beidzies, tad bija jādomā par profesionāļa karjeras uzsākšanu.
Divus gadus tomēr Amerikā pavadīji.
Jā, spēlēju NAHL, kas ir otra stiprākā Amerikas junioru hokeja līga. Tā arī bija, kā domāju. Tur spēlētais hokejs man ļoti patika un tajā labi iederējos. Iegūtā pieredze bija ļoti vērtīga. Labprāt būtu gribējis turpināt, jo piedāvājumi no koledžām bija, bet, kā jau iepriekš minēju, tehniski viss nesalikās, kā bija plānots.
Ja būtu Amerikā studējis, kādu virzienu izvēlētos?
Grūti tagad pateikt. Šobrīd ir doma par online studijām, bet neesmu vēl izlēmis, kurā virzienā iet. Jāizsver man piemērotākais variants.
Tev CV ir ieraksts arī Rīgas “Dinamo”, kur pavadīji trīs sezonas pie galvenā trenera Ģirta Ankipāna. Pērn vasarā “Dinamo” pārņēma Pēteris Skudra, un Tu vairs viņam nebiji vajadzīgs. Kā juties, kad Tev nepiedāvāja palikt Rīgā?
Sezonas izskaņā jau bija skaidrs, ka izmaiņas ir gaidāmas gan treneru korpusā, gan komandas komplektācijā. Treneris Skudra man nezvanīja, un arī pats neuzprasījos. Varbūt uz pirmssezonas nometni arī tiktu uzaicināts, ja būtu piezvanījis, bet, tā kā iepriekš nekāda interese netika izrādīta un savstarpējas komunikācijas nebija, secināju, ka komandā viņš man vietu neredz. Protams, jutos slikti, apzinoties, ka neesmu vairs vajadzīgs, bet šādas situācijas profesionālajā sportā ir ierastas un tām ir jātiek pāri. Galvu nokārt nedrīkst, jāmeklē jaunas iespējas. Savā ziņā gribējās arī kaut ko pamainīt, jo atvēlētā loma Rīgas “Dinamo” spēles zīmējumā pavisam nešķita kā manu spēju robeža. No manis laukumā prasīja tikai un vienīgi ļoti ierobežotas darbības, kas traucēja atraisīties un pilnībā izbaudīt spēli. Jāatzīst, ka tas bija novedis pie sava veida “stagnācijas”. Vēlējos restartēties un atgūt aizmirstās izjūtas uz laukuma. Jaunas komandas meklējumi gan sakrita ar Covid–19 pandēmijas laiku, kas būtiski sarežģīja vēlamā varianta atrašanu.
Vai Francijas augstākā līga bija pareiza izvēle?
Grūti pateikt, bet tā kā man vajadzēja atgūt pārliecību un pozitīvās emocijas, tad uzskatu, ka mērķis ir sasniegts. Man tur patika. Dabūju kārtīgi izspēlēties un viss ļoti labi salikās. Bija interesanti kaut vai tas, ka sanāca uzspēlēt vienā maiņā kopā ar slaveno čehu Lukašu Kašparu. Viņam gan traumas dēļ nācās sezonu pabeigt priekšlaicīgi, bet vienalga tā atkal bija vērtīga pieredze. Vairāki iedotie padomi lieti noderēja un noderēs arī turpmāk. Vienīgais mīnuss bija saraustītā sezona pandēmijas dēļ, bet tie jau bija blakus apstākļi, kurus ietekmēt nevarēja.
Teici, ka atguvi hokeja garšu.
Jā. “Dinamo” mans uzdevums bija iemest ripu zonā, “dot iekšā” un slidot mainīties, bet Francijā es piedalījos spēles veidošanā. Pārsvarā spēlēju pirmajā maiņā, tādēļ primāri bija jāstrādā pie vārtu gūšanas. Patika, ka varēju atkal daudz vairāk darboties ar ripu un veidot saspēles. Laukumā devos arī, spēlējot nevienādos sastāvos. Gan vairākumā, gan mazākumā. Treneris pilnībā uzticējās un rezultāts neizpalika. Biju produktīvs.
Paturpinot iepriekš jau runāto – vai Tu esi samierinājies, ka treneri no tevis punktus negaidīs? Vai arī esi gatavs, ka no leģionāra tomēr gaidīs vairāk?
Pilnīgi droši es sevi nenorakstu. Uzskatu, ka mans pienesums var būt lielāks, nekā tikai “čekerim”. Saprotu, ka daudziem tā nešķiet un viņi man redz tikai vienu lomu. Iespējams tas kā sava veida “mantojums” nāk līdzi no “Dinamo”, bet es turpināšu cīnīties un centīšos pierādīt, ka var būt arī savādāk. Galu galā treneru redzējumi mēdz būtiski atšķirties. Lai nu kā, bet vienmēr esmu pildījis un pildīšu trenera doto uzdevumu.
Kā kopumā raugies uz “Dinamo”? Skaidrs, ka līmenis ir labs, bet komanda visu laiku zaudē. Tas gan jau nosit apetīti, vai ne?
Otrajā sezonā bijām tikai vienu punktu aiz play-off robežas un mums bija labs kodols. Savukārt pirmajā un trešajā sezonā nebija komandas ķīmijas. Pārsvarā zaudējām maču galotnēs. Trūka pārliecības un miera tieši spēles izskaņā. Jā, rezultāti pēdējās sezonās nav bijuši pārāk iepriecinoši, bet vienmēr jau ir iespēja izdarīt pareizos secinājumus un, novēršot kļūdas, progresēt. Domāju, ka nākotnē tā arī būs. Katrā ziņā trīs aizvadītās sezonas “Dinamo” man iedeva daudz. Tā ir bijusi neatsverama pieredze manā hokejista karjerā. Par to arī klubam esmu pateicīgs.
Kā ar līgumu nākamajai sezonai?
Ar “Anglet” klubu esam vienojušies, ka nākamsezon turpinu spēlēt Francijā, taču līgums paredz, ja man tiks izteikts labāks piedāvājums, tad varu doties prom. Protams, viņi grib ar mani rēķināties uz visu sezonu, bet tad jau redzēs kā viss iegrozīsies.
Kad Tu dodies prom uz Franciju?
Ja tieku uzaicināts izlasē uz olimpisko kvalifikācijas turnīru augustā Rīgā, tad pēc tā aizvadīšanas.
Esi apmierināts ar Francijas līgu?
Jā, esmu, tikai nepatika, ka sezona pandēmijas dēļ tika priekšlaicīgi “nogriezta” un nenotika izslēgšanas spēles. Šosezon klubi gatavi aizvadīt visus mačus.
Franciju iepazini arī no sadzīviskās puses?
Jā. Interesanti, ka viņiem no pulksten 12 dienā līdz konkrētam laikam ēstuves ir ciet. Daudzi nerunā angliski, un tā ir problēma, bet pēc kāda laika jau pie tā pierod. Arī treneris bija pretimnākošs un palīdzēja dažu sadzīves jautājumu sakārtošanā. Dzīvoju vecpilsētā. Anglē ir privātmāju pilsētiņa pie okeāna. Bija iespēja izmēģināt sērfingu. 30 minūšu brauciena attālumā ir Spānija. Izmantoju izdevību un paceļoju. Savukārt viena stunda jābrauc, lai nokļūtu Pireneju kalnos.
Sērfot iemācījies vai tikai pamēģināji?
Lai iemācītos, man vēl tāls ceļš ejams. Nedaudz pabiju zem ūdens (smejas). Komandas biedrs iedeva dēli. Teicu, ka nezinu, kura man ir priekšējā kāja. Viņš mani, nebrīdinot pagrūda, un viss bija skaidrs. Automātiski uz priekšu paspertā kāja jāliek priekšā. Sākumā bija grūti airēt, bet, kad tiku līdz viļņiem, tie ievilka iekšā. Mācījos tos ķert. Protams, kritu, taču bija jātiek augšā, jo sekoja nākamais vilnis. Pēc tam man pateica, ka biju iegājis pārāk dziļi ūdenī.
Olimpiskās kvalifikācijas turnīrā mums būs jāspēlē ar Ungāriju, Itāliju un Franciju. Raksturo, lūdzu, francūžu spēles stilu!
Francija, manuprāt, ir krietni stiprāka par Itāliju. Tā spēlēs ziemeļamerikāņu stilā – agresīvs un arī tehnisks hokejs komplektā ar ātru slidošanu. Nav vēl zināms, kādu sastāvu viņi atvedīs uz Rīgu, bet arī viņiem ir NHL spēlētāji.