Latvijas nacionālā vīriešu basketbola izlase ar jauno treneri itāli Luku Banki priekšgalā aizvadījusi pirmo darba cēlienu, kura pīķis bija FIBA Pasaules kausa pirms kvalifikācijas kārta. Pirmais eksāmens nolikts it kā godam – četras uzvaras tikpat mačos, tiekot galā ar Baltkrieviju un Rumāniju. Kāds solās būt izlases jaunais rokraksts un kā sevi pirmajā pārbaudījumā parādījis Banki?
Vasaras darbs iesākās ātri – jūnija sākumā uz treniņnometni uzaicinot 16 spēlētājus, pārsvarā tiem esot gados jaunākiem puišiem, ar izņēmumu Daira Bertāna izskatā, jo viņam sezona šoreiz noslēdzās visai ātri pašā marta sākumā, šķiroties no Maskavas apgabala “Khimki” algu neizmaksāšanu dēļ. Sekoja cienīga pārbaudes spēle pret Polijas valstsvienību un zaudējot vien pagarinājumā ar 73:75. Tas bija kā pirmais darba cēliens, bet par otro var uzskatīt sākot ar 28. jūniju, kad tika rīkoti individuālie treniņi valstsvienības speciālistu vadībā, uz kuriem bija uzaicināts plašs pieredzējušo un jauno basketbolistu loks. Tālāk jau sākās darbs sašaurinātākā lokā, reāli lūkojoties oficiālo sacensību virzienā, kas šoreiz, pateicoties Latvijas Basketbola savienības (LBS) centieniem, atkal norisinājās Rīgā un piedevām to klātienē varēja vērot arī skatītāji.
Pirms FIBA Pasaules kausa pirms – kvalifikācijas tika aizvadīti arī divi oficiāli pārbaudes mači, pieveicot kā Šveici (85:66) tā Slovākiju (91:84), kā arī divi aiz slēgtam durvīm, turklāt spēlēm norisinoties Latvijas reģionos – Saldū un Valmierā. Laba iniciatīva, ņemot vērā, ka valstsvienība nav tikai galvaspilsētas komanda – tā ir visas Latvijas. Ja vien spēkā nebūtu daži epidemioloģiski noteikumi, ažiotāža no skatītajiem noteikti būtu vēl lielāka. Šo varētu pat iedibināt kā tradīciju, jo Rīgas skatītājiem, un tas ir pierādījies, ir augstas prasības – pārbaudes spēles, ja tās nav pret Lietuvu vai kādu grandu un ar mūsu NBA spīdekļiem ierindā, tiem īpaši neinteresē. Un kā izdarījās, īpaši neinteresēja arī rumāņi un baltkrievi, neskatoties uz solīda sastāva pulcēšanu. Ierindā bija brāļi Bertāni, Dāvim gan esot uzliktam spēles laika limitam no darba devējiem Vašingtonā – 20 minūtes mačā. Atgriezās arī Jānis Strēlnieks, kuram gan visas spēles aizvadīt patraucēja savainojums un visādi citādi klāt bija vairāki pēdējo gadu stabili izlases dalībnieki, tomēr zemais pretinieku līmenis, acīmredzot, šoreiz ir nospēlēja savu lomu un “Arēna Rīga” otrādāk gāzta netika. Noteikti savu lomu spēlēja arī “zaļie sertifikāti”.
Pienāca FIBA kvalifikācija, kuras iesākumā Latvija parādīja to, ko no viņiem gaida, proti, bez nekādas minstināšanās sagraut divus, trīs līmeņus vājākas izlases un pirmie pa ceļam trāpījās rumāņi, pret kuriem izcīnīta graujoša uzvara ar +36 (108:72). Tiesa, tas tā arī visā šajā kvalifikācijas kārtā nekļuva kā iespaidīgākais panākums, jo Zviedrija spēja sagraut Luksemburgu ar 53 punktu starpību. Latvija nospēlēja vienoti – seši spēlētāji guva 11+ punktus, bet uz visu komandu tika atdotas 37 rezultatīvas piespēles. Arī tālmetieni krita – realizēti 13 no 24 jeb 54,2% no visiem izmestajiem. Turpinājumā nāca Baltkrievija, kura FIBA “Nike” Pasaules rangā atrodas blakus latviešu pāridarītājiem EČ atlasē bulgāriem – attiecīgi 51. un 50. vieta. Teorētiski Baltkrievijas un Bulgārijas izlases spēka samēros varētu būt diezgan līdzīgas. Iespējams, ka baltkrievu rindās pat bija vairāk spēlētāju, kuri prot vismaz vidējā līmenī driblēt un pārvietoties ar bumbu pa laukumu. Kā nekā, liela daļa bija ieguvusi VTB Vienotās līgas spēļu praksi Minskas “Tsmoki” rindās, bija arī Spānijas ACB pārstāvis.
Spēle izvērtās ne tik vienkārša, kā daudzi varbūt cerēja. Latvijai lielas problēmas sagādāja aizsargāties soda laukumā, no kurienes baltkrievi guva gandrīz pusi (40) no visiem saviem 83 punktiem un arī cīņā par bumbām nedaudz veiksmīgāki bija mūsu pretinieki – 32 pret 30. Par panākuma sarežģītības pakāpi liecina arī tas, ka mača gaitā notika 13 vadības maiņas un gandrīz 15 minūtes spēles laika viesi bija priekšā. Latvija gan beigās, pateicoties pieredzējušajam Dairim Bertānam, savu panāca un problēmas tā pati sev nesāka taisīt. Trešajā spēlē kopumā un otrajā pret Rumāniju no komandas atkal tika gaidīta pārliecinoša uzvara, kam bija pamats – līmeņa atšķirības tomēr ir pārāk lielas, kā arī rumāņi nav izcīnījuši uzvaru kopš 2019. gada augusta. Tas arī par kaut ko liecina un nerunā par labu.
Mūsējie iesāka nepārliecinoši, pirmo ceturtdaļu zaudējot (15:17). Iemesls skaidrs – garām aizmesti visi seši tālmetieni. Otrajā ceturtdaļā ātri tika ieslēgti īstie ātrumi, kā rezultātā vienā brīdī jau +17. Tālāk šis pārsvars droši tika noturēts un svinēta likumsakarīga trešā uzvara ar 79:69 un iekļūšana pamata kvalifikācijā cīņa par PK finālturnīru. Lielas uzslavas Rihardam Lomažam, kurš brīdī, kad brāļi Bertāni abi guva mazāk par 10 punktiem, spēlē iesaistījās no rezervistu soliņa un deva nepieciešamo enerģiju, kā arī bija ļoti rezultatīvs, gūstot 21 punktu. Laba spēle arī Kristeram Zorikam – 10 punkti un septiņas piespēles partneriem. Jāteic, ka arī 20 rezultatīvās piespēles uz komandu pie 79 gūtajiem punktiem ir labs rādītājs, skatoties no komandas saspēlētības punkta. Tā ir laba zīme.
Savukārt formalitāte latviešiem bija mačs ar Baltkrieviju, kur tajā nepiedalījās bijušais “VEF Rīga” centrs un esošais baltkrievu līderis Artjoms Parahausks. Beigās arī droša uzvara ar 83:60. Atkal kā pozitīvo var izcelt lielo rezultatīvo piespēļu skaitu – 27, bet no soliņa spēlē lieliski iesaistījās Andrejs Gražulis, kurš guva 22 punktus un izcīnīja deviņas atlēkušās bumbas. Runājot par cīņu par bumbām, tad baltkrieviem acīmredzami trūka Parahausks, jo dominance zem groziem bija iespaidīga – 49 pret 29 par labu Latvijai.
Kāpēc to ir svarīgi pieminēt? Jo šajos mačos iezīmējās lielā atšķirība starp Banki rokrakstu un Roberta Štelmahera. Uz laukuma spēlētāji daudz aktīvāk kustināja pa perimetru bumbu, piespēles bija asākas, nevis došanai došanas pēc, lai tikai ierakstītos trenera zīmējumā. Jā, lai arī apskatot bēdīgi slaveno “Eurobasket 2022” kvalifikāciju, aina rezultatīvo piespēļu ailītē nav nemaz tik slikta (vidēji 20,4 un ceturtā vieta starp visām turnīra dalībniecēm), tomēr rezultātu visi zina. Vēl viena un, šķiet, lielākā atšķirība – Banki spēlētājiem uzticas vairāk un pēc pirmās kļūdas nemaina kā to darīja viņa priekšgājējs, kas vēlāk, aprunājoties ar vairākiem spēlētājiem, izrādījās kā viens no galvenajiem iemesliem visa cikla laikā, proti – reti kuram ļāva kaut nedaudz ieiet spēlē vai improvizēt, vienlaikus īsti ne līdz galam paskaidrojot, ko tad treneris no spēlētāji īsti laukumā vēlas redzēt. Jā, Štelmaheram bija savi favorīti, taču tie pievīla. Banki šajā ziņā ir nesalīdzināmi komunikablāks, teju ar katru no pasauktajiem puišiem aprunājoties un iepazīstoties. Lielisks piemērs par uzticēšanos bija ar Artūru Kurucu – pirmajā mačā ar baltkrieviem un pēc tam vairākās citās epizodēs acīmredzami krita acīs viņa savārītās ziepes uzbrukuma organizēšanā un daudzas īsti nepiespiestas kļūdas, tomēr itāļu speciālists pie pirmajiem podiem malā nesteidz saukt. Jā, varbūt to atļāva pretinieku līmenis, taču pirmajā spēlē ar Baltkrieviju līdz pašam mača beigām nebija skaidrs, vai tiešām Latvija parketu pametīs kā uzvarētāji.
Protams, var apelēt, ka šis zibens – turnīrs Rīgā nekas nopietns nebija. Bet bija gan. Oficiāli varējām no sapņa par pasaules kausu atvadīties jau tagad. Formāts gan bija ļoti pateicīgs, jo tālāk tika divas komandas. Bet arī EČ atlasē biļeti uz finālturnīru ieguva 75% dalībnieku no apakšgrupas. Mācības bija jāizdara jau pēc pirmā loga, tas nenotika. Banki ir mācījies jau šobrīd. Bet tā jau visur ir – pirmie darba cēlieni parasti ir ar entuziasmu daudz pielādētāki nekā turpmākie, ja vien netiek gūti labi panākumi, jo apetīte rodas ēdot. “Šī bija unikāla vasara. Veidojām komandu, strādājot ar jaunajiem spēlētājiem un pamazām iesaistot pieredzējušos. Veidojām jaunu vadības komandu. Esmu ļoti apmierināts ar to, kā ritēja šis process – nopietni un profesionāli. Izbaudīju katru procesa brīdi. Labs ievads svarīgākajiem izaicinājumiem, kas mūs gaida nākotnē,” tā pēc pēdējā mača izteicās Banki.
Spēlētāji viņu novērtē. Daudzi (protams, neoficiāli) apgalvo, ka pie viņa ir kārtība un katrs zina ko darīt. Visiem ir skaidri uzdevumi un loma, ar kādu tie ir pasaukti. Atšķirībā no iepriekšējās pieredzes, kad reizēm esot valdījis zināms haoss. No otras puses – Štelmahers bija izteicies, ka bija arī spēlētāji, kuri pirms pievienošanās izlasei prasījuši, kāds būs atvēlētais spēles laiks, u.t.t. It kā nesaprotami un vienlaikus saprotami, jo spēlētājiem (te mēs nonākam pie tā, kā Banki saliek laicīgi visu pa plauktiem) būtu pēc labās sirdsapziņas jābrauc aizstāvēt savu valsti, bet saprotami, jo nereti ir arī klubi, kas īsti nevēlas laist spēlētājus sezonas laikā, ja viņš “atsēž” (“labs” piemērs savulaik bija ar Rolandu Freimani, kad viņš PK kvalifikācijas laikā spēlēja Turcijā. Atlidoja no Turcijas uz Rīgu, lai gatavotos mačam ar turkiem Turcijā, lidoja atpakaļ, tad vēlreiz uz Rīgu un atpakaļ pie kluba, bet treneris A. Vecvagars tā arī sakarīgas minūtes laukumā viņam nepiešķīra) vai otrs aspekts, ka spēlētājs nesaprot, ko no viņa sagaida, kā treneris gatavojas viņu pielietot, u.t.t. Tas ir svarīgi.
Šoreiz spēlētāji ir sapratuši, ka zemāk vairs nav kur krist, un ar lielu prieku pievienojušies šim sasaukumam. Var jau arī pameklēt kādas utis un piebilst, ka lielai daļai no iepriekš klāt – neesošajiem sezonas bijušas saraustītas, ar savainojumiem un beigušās ātri. Tāpēc papildus vasaras darbs ir tieši laikā. Šis viennozīmīgi bija viens no spēcīgākajiem izlases modeļiem kopš 2019. gada mača ar Melnkalni PK kvalifikācijā. Un arī šovasar varēja būt vēl spēcīgāks, ja traumās neiedzīvotos Aigars Šķēle un Rolands Šmits, kā arī ģimenes pieauguma dēļ atteicās Rolands Freimainis. Ierindā nebija Kristaps Porziņģis (runā, ka viņa apdrošināšana vien izmaksātu ap 150 tūkstošiem eiro, kas šajā turnīra fāzē noteikti bija pārmērīga summa), kārtējo reizi otršķirīga izlase bija Rodionam Kurucam, kaut gan viņam jau ir kabatā līgums ar Belgradas “Partizan” un aiz muguras vien 21 spēle pērnajā sezonā, kā arī Jānis Timma un Anžejs Pasečņiks, kuri cenšas nopelnīt līgumus NBA, spēlējot Vasaras līgā.
Runājot par gaidāmo pamata kārtas izlozi, ja viss paliek ierastajā kārtībā, tad Latvija varētu būt otrajā grozā, kas pēc tik liela krituma kā neiekļūšanas nedz EČ, nedz pat OS kvalifikācijā, jāuzskata kā panākums. Runājot par turpmākajiem darbiem, Banki izteicās: “Vispirms kopā ar maniem palīgiem komandas vadībā apkoposim informāciju un izanalizēsim padarīto, dalīsimies idejās, ko varam darīt labāk un citādi. Nākamais – pēc izlozes iegūsim un apkoposim maksimāli daudz informācijas par pretiniekiem, kā arī gatavosim savu spēles plānu. Vienlaikus ritēs darbs pie sastāva izvēles – apzināsim spēlētājus, viņu sportisko formu, veselības stāvokli u.t.t. Par konkrētiem uzvārdiem runāt vēl būtu stipri pāragri.” Starp citu, šoreiz arī izlases darbā parādījās jaunas pozīcijas kā “brīvprātīgie treneri” Oskara Virša un Mārtiņa Tīsa personās. Interesanta iniciatīva, kur treneri var mācīties, bet Latvijas Basketbola savienībai (LBS) (laikam) viņiem nav jāmaksā. Taču šoreiz tas ir otršķirīgi, jo viens no LBS uzstādījumiem, piesaistot Banki, bija attīstīt arī vietējos trenerus.
Taču par nākamo darba cēlienu novembra logā pamata kvalifikācijas fāzē treneris gan ir lakonisks: “Vasarā varējām mērķtiecīgi gatavoties vairākas nedēļas, klubu sezonas laikā tādas iespējas nebūs. Trīs četri treniņi un jādodas cīņā. Turklāt jābūt gataviem izmaiņām sastāvā pat pēdējā brīdī. Protams, laikus komunicēsim ar spēlētājiem par taktiskajām idejām, spēles plānu.”
Kas interesanti – pats Banki izteicies, ka pats labprāt strādātu arī ikdienā ar kādu klubu. “Esmu nedaudz sarūgtināts, ka šovasar šajā jautājumā neklājas tā, kā biju vēlējies, taču tas nebija atkarīgs tikai no maniem lēmumiem. Trenera darbā bieži vien notiek lietas, kuras tu pats īsti nevari kontrolēt. Grūti paredzēt, kas notiks, taču novembrī būšu gatavs turpināt darbu ar izlasi. Gribu izmantot visu savu laiku, kas man ir atvēlēts kopā ar izlasi. Man bija sarunas ar vienu Itālijas klubu, kas piedāvāja līgumu. Biju ļoti pārņemts ar darbu Latvijas izlasē, ka nolēmu atteikties no šī piedāvājuma.”
Vai runas ar klubiem un reāla līguma noslēgšana patraucēs turpināt uzņemto kursu? Par to pāragri spriest. Banki sevi apliecinājis kā lielisku oratoru un tāds iespaids par viņu radās jau pirms viņš ķērās pie pirmās darba dienas. Nākamais solis bija iepazīt mūsu izlases virtuvi, kā arī prezentēt spēlētājiem sevi. Tas ir paveikts labi. Lai neliktos viss pārāk skaisti, tad, bez liekas bravūras un reāli salīdzinot visu komandu spēkus, Latvijas izlasei principā visi šie mači ar tādu sastāvu bija jāuzvar ar 20+ punktu starpību, lai atgūtu godu līdzjutēju acīs. Divos mačos tas tika paveikts, bet Banki īstais eksāmens sāksies novembrī. Tad viss būs daudz vairāk pa īstam un ar nopietnāku sāncensību. Iespējams. Jo otrais grozs teorētiski var iedot arī potenciāli labus pretiniekus. Drīzumā jau uzzināsim, kuri tie būs un varēsim turpināt kursu uz PK finālturnīru, kas 2023. gada septembrī notiks Japānā, Indonēzijā un Filipīnās.
Atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu, tad šo rindu autora vērtējums būtu 7/8. Vasaras darbs izlasē bija arī pērn, tiesa, tad neviens uz to nemobizilējās, kas izpaudās arī faktā, kad uz Igauņu rīkoto turnīru par godu viņu basketbola simtgadei, latvieši aizbrauca ar trešo, ceturto izlasi, kamēr rīkotāji bija optimālā, bet lietuvieši solīdā sastāvā. Turpinot par atzīmi. Objektīvi, jo būsim atklāti – ne baltkrievi, ne rumāņi nav atbilstošas mērauklas trenera un valstsvienības spēlētāju varējumam. Nevarējumam – jā. Tāds, par laimi, nepienāca, bet problēmas īslaicīgi mums spēja sagādāt arī šī kalibra komandas. Tāpēc ar Banki būsim piesardzīgi. Kaut vai tā fakta dēļ, ka pēdējo deviņu gadu laikā viņš nomainījis septiņus klubus. No otras puses – viņš viennozīmīgi ir treneris ar plašu redzesloku, kas, iespējams, ir bijis iztrūkstošais elements Latvijas vīriešu basketbola izlasei, lai sasniegtu (vismaz kaut kādas) virsotnes. Visu savās vietās noliks laiks.