Bijušais Latvijas izlases saspēles vadītājs Kristaps Valters dibinājis savu basketbola akadēmiju un jūlija beigās devās ar daļu savu audzēkņiem uz Spāniju, kur tika aizvadīta nedēļu ilga nometne pie Spānijā labi zināmā speciālista Čusa Mateo.
Valters pēc aizvadītās nometnes dalījies savā pieredzē, izteicās par spāņu un latviešu jauniešu lielākajām atšķirībām, kā arī pastāstījis par treniņu procesu Spānijā no redzētā. Tāpat viņš izteica viedokli par aizvadīto U19 Pasaules čempionātu, kur Latvijas puišu izlase palika 11. vietā, neizmantojot lielisku iespēju iekļūt ceturtdaļfinālā. Valters arī nekautrējās kritizēt esošās iezīmes Latvijas jaunatnes basketbola saimniecībā.
“Tā bija pazīstamā spāņu trenera Čusa Mateo rīkota nometne, kurš izveidojis savu akadēmiju. Es pie viņu savulaik spēlēju ACB, Malagas “Unicaja”, bet kopumā viņš ir daudzus gadus strādājis Madrides “Real” par leģendārā Pablo Laso asistentu. Sazvanījos ar viņu un saruna aizgāja līdz tam, ka viņš piedāvāja augustā ar latviešu jauniešiem aizbraukt uz nometni, kas tika rīkota Linaresas reģionā. Mateo šajā nometnē organizēja treniņu procesu. Jaunieši bija vecumā no 10 līdz 18 gadiem, dažiem bija vairāk un bija arī pāris meitenes. Sākotnēji man piedāvāja braukt divatā ar savu dēlu Valdi, taču, sarunai attīstoties, viņš man teica, lai pajautāju savas akadēmijas audzēkņiem, kas kopumā ir 40, kas pie manis regulāri trenējas, vai kāds no viņiem arī nevēlas braukt. Sāku visiem piedāvāt un beigās sanāca aizbraukt ar 20 dalībniekiem un dažiem viņu vecākiem,” iesāka Valters.
View this post on Instagram
Viņš izteicās par pirmajiem iespaidiem un treniņu procesu kopumā.
“Bija ļoti piedomāts un viss notika punktuāli. 7:30 celšanās un pirms brokastīm, ja Latvijā ierasta ir rīta rosme, tad tur tas ir kā iesildošais treniņš uz pusstundu. Uzvedumi dažādākie – uz individuālo tehniku vai uz fizisko sagatavotību. Reizēm katrs treneris iedod pēc saviem ieskatiem, ko nometnes laikā redz, pie kā jauniešiem jāpiestrādā. Katram trenerim ir savs stils un bija liela dažādība, kas bērniem patika.
Pēc brokastīm atpūta. No 10:00 līdz 13:00 vēl viens treniņš. Tad 14:00 pusdienas un 16:00 jābūt atpakaļ zālē. Un vēlāk no 18:00 – 19:00 piestrādājam pie basketbola, uzspēlējām. Arī man kā trenerim bija grūti. It īpaši dienas otrajā treniņā, kas sākās 10:00, kad katram trenerim bija sava stacija, kurā bērni jānodarbina pa pusstundai. Un tā nāk četras grupas uz apli pie katra. Un pēc vakariņām atkal bija jāiet zālē un tika rīkoti dažāda veida metienu turnīri. 2 pret 2, individuālie, vienu dienu arī trīspunktu metienu konkurss kā pieņemts profesionālās līgās. Jāatzīst, ka latvieši pārsvarā šajā elementā dominēja. Spāņu treneri labi izteicās par mūsējiem, ka jaunieši ir individuāli spēcīgi, arī fiziski izturēja un nečīkstēja. Bija labas atsauksmes.
Pieciem treneriem iedeva savas komandas U14, U16 un U23 grupās, ar kurām bija visu nometnes laiku jāstrādā un tās beigās aizvada spēles savā starpā. Iedod nepazīstamus spēlētājus un man viņi ir jāsagatavo piecu dienu laikā uz maču. Arī man kā trenerim tā bija interesanta pieredze – adaptēties pie nezināmiem spēlētājiem.”
Kādas ir galvenās atšķirības starp spāņu un latviešu jauniešiem?
“Viņiem jau no agra vecuma ir baigais sacensību gars katrā treniņā. Kad viņi grib uzvarēt katrā uzdevumā un bez maz vai izskrāpēt pretiniekam acis par katru cenu. To var redzēt, ka Spānijā to liek iekšā no bērna kājas. Visi uzdevumi vairāk vai mazāk tendēti uz sacenšanos – kurš ātrāk noskrien, kurš vairāk iemet, u.t.t. Protams, arī Latvijā ir līdzīgi, taču ne tik lielā mērā. Un tas viņiem līdz ar to ieiet asinīs. Te mēs redzam, kāpēc spāņi ir spēcīgi visās vecuma grupās. Arī pieaugušo izlases līmenī viņi vienmēr spēlē ar pārliecību, jo tā tiek audzināti – kā uzvarētāji.
Mums Latvijā ir labi tas, ka strādā pie tehniskā izpildījuma, tomēr manā ieskatā vajadzētu strādāt ar lielāku intensitāti, kā to dara spāņi. Latvijā, cik esmu redzējis, LJBL tomēr ir liela atšķirība starp treniņiem un spēlēm. Saprotu, ka pie mums treneriem ir 20-30 bērnu lielas grupas un to varbūt nevar tā izpildīt. Tas laikam ir finansiālais aspekts, ka nevaram atļauties tik daudz trenerus, kamēr Spānijā katrai vecuma grupas komandai ir savs treneris, nevis viens treneris ņem trīs komandas. Latvijā noteikti nav arī tik daudz treneru. Jau pie esošā skaita ir redzams, ka nereti pietrūkst kvalitātes.
Cik es redzēju, kas nāk no dienvidu reģioniem, vairāk Andalūzijas, tad mūsējie puiši, protams, ir daudz tehniskāki – driblēšanā un metienu izpildījumā noteikti. Man gan nebija iespējas redzēt, piemēram, kaut vai no Madrides, bet no tā, ko redzēju, radās tāds iespaids. Spāņi bija fiziskāki un pievērš lielāku uzmanību uzvarētāja gara veidošanai. Sportā tas nav mazsvarīgi.”
View this post on Instagram
Valters arī iezīmēja Latvijas jauniešu priekšrocības.
“Mūsu jaunieši līdz noteiktam vecumam noteikti ir daudz labāk sagatavoti basketbola ziņā. Viņi, kā jau no dienvidiem, nobriest ātrāk. Ja kopumā skatāmies Latvijā noteikti būtu jāpievērš lielāku uzmanība fiziskajai sagatavotībai daudz agrākā vecumā – principā neko jaunu nepateikšu. Bet kategoriski apgalvot par to visu nevaru no vienas nometnes, bet tā ir kopējā aina, ko es redzu, skatoties no pieredzes un salīdzinot ar Latvijas sporta skolām.”
Tāpat bijušais izlases spēlētājs izteicās par spāņu treneru pieeju darbam.
“Ļoti patika viņu pieeja. Bija daudz sanāksmju starp treneriem, lai plānotu nometnes darbu. Un tā viņiem ir ikdienā – ļoti rūpīga plānošana un reti kad ir rutīna treniņos. Kā jau teicu – visi treniņi ir ļoti intensīvi un nogurdinoši. Latvijā ir vietas, kur treneris atnāk un pamet bumbu un saka – dvj, spēlējiet. Cik parunāju ar kolēģiem, te tādas lietas notiek reti.”
Individuālās sagatavotības trenerim arī bija savs viedoklis par Latvijas U19 sniegumu aizvadītajā Pasaules čempionātā, kas norisinājās Rīgā.
“Kā no man no malas izskatījās – liela daļa vainas jāuzņemas galvenajam trenerim Nikolajam Mazuram. Bieži vien puiši izskatījās nemotivēti, negatavi. Kas viņi nevar paskriet? Bija taču pietiekami daudz laika, lai viņus sagatavotu. Taktiski Mazuru vispār nesapratu, ko viņš gribēja panākt. Pieeja bija ļoti dīvaina. Vēl dzirdēju, ka tika noņemti telefoni uz čempionāta laiku. Kāpēc? Principā pilngadīgam cilvēkam, ko tādu izdara? Varbūt ar jaunākiem vēl var pamēģināt šādu pieeju, lai nelasa komentārus zem ziņām un tviteri. Varbūt viņiem nepieciešama papildus motivācija un saziņa ar māti, tēvu, varbūt kādam ar savu sporta skolas treneri, kas iedotu padomu no malas. Visi taču šīs spēles skatījās. Ja tu atņem iespēju saiknei ar ārpasauli, esi ieslēgts un sēdi bunkurā, tad tev kā trenerim ir jātiek galā ar to iekšienē. Neredzu, ka Mazurs to izdarīja.
Komanda nebija ne fiziski, ne mentāli gatava. Pret Senegālu varēja tik viegli taktiski nospēlēt daudz gudrāk – jā, fiziski viņi bija spēcīgāki, bet viņi katastrofāli meta trīspunktu metienus. Varēja uzlikt zonu, veidot ātrās pārejas uzbrukumā, bet neizdarījām to.”
Valters arī kritiski izteicās par, viņaprāt, ne vienmēr simtprocentīgo treniņu procesu jaunatnes komandās.
“Tur viss notiek kā siltā vannā – netiek spiests uz intensitāti un ļauj bieži sačkot. Ja tu trenējies uz 50, 60 vai 70 procentiem, bet tev pretī nāk čalis, kurš katru dienu uz 100% laiž, kāds var būt rezultāts? Un to mēs redzam katras grupas katrā jauniešu čempionātā. Vai kad mūsu komandas tiekas Eiropas turnīros ar citu valstu vienaudžiem. Tas viss arī nereti pāriet pieaugušo līmenī.
Treniņus jātaisa smagus. Visiem veselību pārbauda, slodzēm mūsdienās var viegli sekot līdzi. Protams, ne jau piecus treniņus nedēļā taisīsi smagus, kādam arī jābūt veltītam atslodzei. Bet tomēr – pie mums pārāk daudz domā par spēlēm. Jā, tās arī ir vajadzīgas un tām jāgatavojas, bet lielāks uzsvars būtu jāliek uz darbu treniņos. Sacensību garam jābūt arī tur. Kad viens otru nežēlo, nevis glāsta viens otru. Tas jāaudzina no bērnu kājas. Trenera uzdevums ir bērnam izskaidrot, kāpēc viņš pilda vienu vai otru uzdevumu, ko tas viņam dos, u.t.t. Pie mums bieži nepamatoti dod atlaides – ai, tur vienam pirkstiņš sāp, tad vēders un ļauj netrenēties un sēdēt malā. Tas nav pareizi. Spānijā tā nav – tā izdarīsi, tavā vietā atnāks cits. Pietrūkst pozitīvu grūtību mūsu jauniešiem. Psiholoģiski jāgatavo uzvarām.”
Vasarā Latvijas Basketbola savienība (LBS) rīkoja vietējiem treneriem veltītu semināru, kur savā pieredzē dalījās vīriešu nacionālās izlases galvenais treneris Luka Banki. Uz šo semināru ieradās 25 treneri.
Valters bija neizpratnē: “Ja uz Banki semināru atnāk 25 treneri un neuzdod nevienu jautājumu… kas viņi visu zina? Ja mums LJBL ir ap 200 pāri treneriem. Un atnāk 10% – par ko mēs vispār varam runāt? Man tas nav izskaidrojums. Saprotu, ka visi vasarās sagrūž tās entās nometnes pēc kārtas, jo grib nopelnīt. Bet spēlētājs ir jāsagatavo! Protams, ne visi tā dara, bet liela daļa. Bet, ja treneris netiek no savas nometnes, ieliec asistentu. Un tu nevari vienu dienu veltīt tādam semināram? Vienu dienu taču vari izlaist. Nezinu, cilvēkiem nav interesanti, ir greizsirdīgi vai kas viņiem galvās darās. Vai tiešām domā, ka visu zina. Kaut kas nav kārtībā. Banki ir pieredzes bagāts treneris ar ilgu gadu Eirolīgas rūdījumu, bet Latvijas “spečukiem” viņš neliekas interesants. Grūti te kaut ko piebilst.”
Bijušais basketbolists arī izteicās, ka nākotnē cer pats uzrīkot nometni Latvijā ar ārzemju speciālistu dalību. “Zinu, ka nekas unikāls tas nebūs, jo vairāki esošie un daži arī bijušie spēlētāji vasarās rīko dažādas nometnes arī ar ārzemju treneru iesaisti. Tomēr arī es vēlos no sevis kaut ko dot Latvijas basketbola ieguldījumā. Ceru, ka nākotnē, tuvāko gadu laiku, izdosies uz Latviju pasaukt, piemēram, Pablo Laso un izveidot nometni ar vēl vairākiem ārzemju treneriem un kādiem 100 bērniem. Jo vairāk šādi pasākumi notiks, jo vairāk izglītosies treneri, jo ātrāk attīstīsies mūsu jaunieši, kas ir Latvijas basketbola nākotne. Šobrīd redzu, ka mums vēl tāls ceļš ejams, lai kopējais līmenis pietuvotos Eiropas elitei. Jā, ir atsevišķi gada gājumi, kur ir izcili talanti. Ir atsevišķi jauniešu čempionāti, kur sagādājam pārsteigumus. Bet jāstrādā, lai viss notiktu organiski un sistemātiski. Tur vēl ir daudz darba.”