Šī gada pavasarī no Latvijas hokeja valstsvienības atvadījās aizsargs Krišjānis Rēdlihs. Savu pēdējo spēli izlases rindās aizsargs aizvadīja aprīļa izskaņā Slovākijā, tiekoties ar vietējo valstsvienību. Lai arī hokejists bija iekļauts kandidātu sarakstā gaidāmajam čempionātam Rīgā, tajā viņam nebija lemts piedalīties. Taču Rēdlihs atzīst, ka ļaunu prātu uz Latvijas Hokeja federāciju netur. Acīmredzot, šāds iznākums bija loģisks, jo arī pats hokejists norāda, ka lielas cerības par dalību turnīrā Rīgā nelolija. Izlases laiks ir pagājis, secina “Mogo”/LSPA kluba aizsargs, ar kuru nedaudz aprunājos.
Esmu Tevi sazvanījis pēc kārtējā treniņa?
Jā. Es nedēļu nebiju uz ledus un vairāk pastrādāju trenažieru zālē. Man šajā vecumā patīk pacilāt štangu, es izmantoju katru iespēju. Tā ir patīkama sajūta.
Kā komandu ietekmējusi pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi?
Mums lielu paužu nebija, viss turpinājās, jo esam profesionāli sportisti.
Oktobra beigās Tevi satiku Baltijas kausa turnīrā Liepājā, un Tu sacīji, ka vasarā biji nolēmis atvadīties no hokeja, taču…
Jaunāks nepalieku, un bija doma, ka jāmet miers hokejam, taču viss beidzās tā, ka turpinu spēlēt. Esmu ļoti priecīgs, ka pieņēmu šādu lēmumu. Man patīk kustēties un spēlēt spēli, kuru esmu mīlējis visu mūžu. Tas mani uzlādē. Vasarā jutu, ka esmu panīcis, un man bija nepieciešama nopietnāka kustēšanās. Rezultāts ir tāds, ka turpinu spēlēt.
Ja ar “Mogo”/LSPA vasarā nebūtu panācis vienošanos, Tu būtu meklējis citu klubu vai beidzis hokejista karjeru?
Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, bet esmu gandarīts, ka viss beidzās šādi. Pirms sezonas ar klubu diezgan ātri vienojāmies par nosacījumiem.
Atļaušos pieminēt Tavu vecumu – 40 gadi. Citi šajā vecumā beidz spēlēt, bet Tu turpini. Salīdzini, lūdzu, kāda sajūta ir spēlēt, piemēram, 30 gadu vecumā un tagad?
Es tagad vairāk izbaudu spēli. Es vairs nedzenos nekam pakaļ, man viss nāk klāt, ja tā var izteikties. Laukumā neko jaunu neizgudroju. Man prieks, kā spēlējam šosezon. Sajūtas ir citādākas nekā pirms desmit gadiem, bet katrā lietā ir sava burvība. Atkārtošu, ko jau minēju – sanāca jaudīgāk pasportot un šo sajūtu es nelaidīšu vaļā. Es vasarā nedaudz palaidos, bet tiklīdz sāku atkal nopietni pievērsties treniņiem, tas man deva vajadzīgo līmeni. Man nepieciešams pamocīt savu ķermeni vairāk, tad es jūtos labi.
Esmu no vairākiem spēlētājiem Tavā vecumā dzirdējis, ka viņi saka sekojoši: “Tad, kad jaunie mani laukumā apsteigs vai es jutīšu, ka “nevelku”, es aiziešu no hokeja.” Ko Tu vari teikt par šo uzskatu? Gados jaunākie Tevi nepanāk un Tu joprojām esi labā šeipā?
Esmu priecīgs par savu fizisko sagatavotību. Nezinu kā īsti ir ar apdzīšanu, bet, kad sāc mocīties laukumā un neķer kaifu, tas ir rādītājs, ka jābeidz spēlēt. Nav nepieciešams mocīt sevi un arī citus (smejas). Tajā brīdī jāsameklē domubiedri, kuri atbilst tavam līmenim un jāgūst prieks no tā.
Hokeju profesionālā līmenī joprojām turpina spēlēt arī Tavs brālis Miķelis Rēdlihs, kurš ir aizvadītās sezonas Latvijas čempions. Pērn finālsērijā man un arī daudziem līdzjutējiem Miķeļa parādītā spēle ļoti patika. Manuprāt, viņš joprojām spēlē ar simtprocentīgu atdevi. Viņš tāpat kā Tu ķer kaifu no spēles.
Jā, tieši tā. Domāju, mēs abi esam kaut kur līdzīgās pozīcijās. Ja par savu fizisko formu nerūpēsies, tad gandarījuma nebūs.
Cik bieži jums ir treniņi nedēļā?
Tas atkarīgs no spēļu skaita. Ja ir divas spēles, tad trīs treniņi, ja viena spēle, tad vairāk slidojam. Svarīgs ir arī ritms jeb spēļu kalendārs. Nav patīkami, ja ilgu laiku nenotiek mači, jo spēles ir saldais ēdiens, īpaši, ja savā starpā tiekas tabulas pirmā četrinieka komandas. Bet ledus treniņi ir nepieciešami. Ja turēsim sevi šādā līmenī, viss būs OK, taču, ja palaidīsimies, var sākties problēmas.
Pajautāšu Tev par Latvijas izlasi. Aizvadītajā pavasarī pirms pasaules čempionāta Rīgā Tu pievienojies izlases treniņnometnei, bet neilgi pirms turnīra sākuma Tevi svītroja no kandidātu saraksta. No vienas puses raugoties, Tevi no trases noņēma ar glanci, pateica paldies par pavadītajiem gadiem izlasē un pēc pārbaudes spēles ar Slovākiju uzdāvināja izlases kreklu. No otras puses – Tava pieredze, līmenis un arī fiziskā sagatavotība, visticamāk, atbilda tam, lai Tevi iekļautu sastāvā un Tu tiktu pieteikts arī kādai spēlei. Čempionāts tomēr notika Latvijā, tās būtu bijušas labas atvadas no valstsvienības. Ja jau Tevi uzaicināja uz treniņnometni, tad varēja ļaut Tev izbaudīt čempionātu. Tu būtu pelnījis to.
Tāpēc jau uzaicināja, lai pateiktu paldies (smejas). Es viennozīmīgi izbaudīju atmosfēru ģērbtuvē kā spēlētājs, jo lēnām eju trenera virzienā. Uzskatu, ka šai pārejai jānotiek pakāpeniski, tā nedrīkst būt pārāk strauja.
Vai Tev palika aizvainojums par neiedoto iespēju spēlēt čempionātā savās mājās? Tu saprati, ka ar Tevi nerēķinās un sastāvā neiekļaus?
Jā, protams, biju tam gatavs. Tā nebija, ka piekritu pievienoties izlasei tikai tādēļ, ka es varētu piedalīties pasaules čempionātā. Varbūt es nejutos simtprocentīgi gatavs tobrīd. Bet atkārtošos – es izbaudīju visu treniņnometnes procesu.
Tu varētu nākotnē kļūt par jauno Latvijas izlases aizsargu treneri.
(Smejas) To jau mēs redzēsim, kā dzīve iegrozīsies. Trenera amats man ir saistošs. Esmu priecīgs, ka varu trenēt bērnus “Grīziņkalna” hokeja klubā. Tā ir jauna pieredze, interesanti pavērot, kā ir strādāt ar pašiem mazākajiem. Varbūt tas mani tālāk aizvedīs pie gados vecākiem hokejistiem. Cenšos izbaudīt šo profesiju.
Pieņemu, ka ikdienā sanāk sekot līdzi hokejam. Nosauc, lūdzu, Tavuprāt šī brīža Latvijas labāko aizsargu!
Es droši vien varētu nosaukt divus spēlētājus. Patlaban Rīgas “Dinamo” sastāvā patīk kā spēlē Oskars Cibuļskis (5+6). Esmu ar viņu daudz spēlējis kopā. Savukārt kā otru es varētu minēt Uvi Balinski (2+6) no Litvinovas kluba Čehijā. Viņa slidošana, pārliecība laukumā par savām darbībām… Vēlētos, lai mums būtu vairāk šādu aizsargu. Šobrīd man patīk kā spēlē tieši šie divi hokejisti.