Latvijas hokeja izlase uzsākusi dalību pasaules čempionātā, kas šogad norisinās Somijas pilsētās Helsinkos un Tamperē. Turnīra atklāšanas spēlē Latvija ar 1:4 (0:3, 0:1, 1:0) piekāpās ASV valstsvienībai. “Sporta pils” uz sarunu aicināja trīs ekspertus – bijušo izlases spēlētāju un šobrīd “Mogo” aizsargu Oskaru Bārtuli, hokeja treneri, tostarp “Rīga/Prizma” Ēriku Miļunu un bijušo Rīgas “Dinamo”, šobrīd “Mogo” galveno treneri Ģirtu Ankipānu. Katrs no uzrunātajiem izteica savus komentārus par aizvadīto spēli.
Miļuns par spēli izteicās sekojoši: “Protams, ka sākums neaizgāja tāds, kādas bija beigas. Tad rezultāts būtu daudz pozitīvāks. Neizmantojām savus momentus, savukārt amerikāņi gan. Kopumā uzskatu, ka neskatoties uz rezultātu, varēja redzēt, ka atmosfēra komandā ir laba. Un spēles otrā daļa parādīja, ka mēs noteikti varam spēlēt daudz labāk. Es teiktu, ka drīzāk mums nepaveicās atsevišķos brīžos, nevis, ka nospēlējām ļoti vāji, un ka pretinieki bija ievērojami pārāki. Labākās spēles noteikti ir priekšā. Nedrīkst aizmirst, ka ASV hokejisti tomēr spēlē augstākajā līmenī visi un tas arī atspoguļojas dažādos mirkļos, niansēs, iespēju izmantošanā it īpaši, kas kopā arī salika spēles rezultātu.”
Bārtulim bija līdzīgs skatījums: “Paskatoties uz rezultātu, tas nav nekas traks. Atcerēsimies – mēs tomēr spēlējām pret hokeja lielvalsti. Kopumā varēja redzēt, ka mums pietrūka ātruma. Tika viena daļa no mūsu komandas spēja tikt līdzi amerikāņu piedāvātajam tempam. Bet priecē, ka otro spēles daļu savācāmies un spēlējām daudz drošāk, izveidojām momentus un pozitīvi, ka trešo periodu uzvarējām. Spēle varēja pagriezties arī daudz savādāk, ja pirmajā periodā būtu izmantojuši kādu no savām iespējām. Turnīra sākumu vērtēju kā normālu. Varbūt būtu bijis labāk, ja būtu cits pretinieks, bet kā ir, tā ir.”
“Ko tur daudz var teikt – neveiksmīgs sākums un tas arī bija iemesls, kāpēc nespējām pacīnīties par ko vairāk šajā mačā. Viņi to noturēja un pēc tam jau bija grūti ko mainīt. Smagi jau gāja, bet iekrita arī neloģiski goli,” sacīja Ankipāns.
Ankipāns arī komentēja pirmā perioda noraidījumus: “Pasivitāte, kautrība, bijība. Amerikāņiem iekrita vārti, bet mēs savas iespējas nerealizējām. Viņi atkal ieguva pārliecību un to noturēja. Spēlējām ļoti daudz bez ripas, bet tā spēlēt ir ļoti grūti. It īpaši pret tādu pretinieku. Šoreiz nenostrādāja taktika spēlēt no aizsardzības, plus Elvim nebija tā veiksmīgākā spēle. Bet zinot viņa raksturu, tas noteikti viņu saniknos un motivēs uz turpmākajām spēlēm. Vienlaikus viņš arī ļoti daudz reizes izglāba.”
“Domāju, ka te bija abējādi. Gan uz neveiksmes, gan uz pretinieku ātruma rēķina. Bet arī pretiniekiem bija vairāki noraidījumi, kuri neprasījās attiecīgajā situācijā,” uzskata Miļuns, kurš izteicās arī par Merzļikina sniegumu: “Jā, bija neveiksmīgas epizodes, bet tas ir no sērijas, kad mēs zaudējot iegūstam. Esmu domāju, ka tas pat nāks par labu viņa pārliecībai un turpmākajās spēlēs dos lielāku koncentrēšanos un mobilizāciju uz tādiem momentiem. Un nākamajās spēlēs tādu noteikti vairāk nebūs! Labāk ielaist tagad, kad nekas neizšķiras, nekā izšķirošā brīdī.”
Tikmēr Bārtulis par noraidījumiem izsakās līdzīgi: “Domāju, ka tas bija viss kopā – gan satraukums, gan netikšana līdzi pretinieku ātrumam. Bija vairāki brīži, kad aizejam līdz pretinieku zonai, bet ar to arī viss beidzās, jo viņi ir jau atpakaļ. Ja mums sanāktu vairāk ieķerties uzbrukuma zonā kā pēdējā periodā, viss pagrieztos citādāk. Par pirmo periodu grūti teikt, kāpēc tā notika. Vai nogulēja atsevišķus momentus vai uztraukums vai kas. Bet nevajag aizmirst pret ko mēs spēlējām. Es jau saprotu, ka daudzi sadomājušies, proti fani, ko arī nenosodu, jo pamats tam ir, ka tūlīt ASV uzvarēsim un tā tālāk. Jā, būtu labi uzvarēt un tas nav nereāli, bet jāsaprot arī kādā sastāvā mēs spēlējam. Uzskatu, ka viss ir normāli un iespējas atlikušajos mačos būs.”
Savukārt Miļuns piebilda: “Neteiktu, ka visi ielaistie vārti bija pretinieku spiediena rezultāts. Drīzāk neveiksmīgas epizodes. It īpaši viņiem paveicās ceturtajos vārtos, jo amerikānis meta ar noliektu galvu. Bet tā ir meistarība. Mums atkal sanāca savos brīžos uzmest virsū tieši vārtsargam. Šodien tādi vārti iekrita viņiem, citās spēlēs gan jau arī mums tādi atnāks.”
“Mūsējie sāka spēlēt atraisīti pie 0:4, bet būtu vēlams, ja šo spēli aizmirstu un sāktu tā spēlēt pie 0:0 nākamajos mačos. Līdz ar to arī momentu nerealizēšana atstāja savu iespaidu turpmākajā spēles gaitā,” uzskata Ankipāns.
Ekspertiem vaicājām arī par to, kāpēc ierasti, kad Latvija tiek ielozēta vienā grupā ar ASV, pastāv uzskats, ka tā ir “ņemamākā” komanda no grandiem.
“Tā vienmēr arī ir bijis (iesmejas). Viņi jau visbiežāk arī ir dabūjuši no mums iekšā. Viņi arī mūs vismazāk profesionāli novērtē, kā arī tas, ka ierasti viņi mums nāk pretī turnīra sākumā, kad viņi vēl nav iespēlējušies. Visus šos aspektus kopā ņemot, gan ekspertiem, gan līdzjutējiem un faniem, arī man un pat spēlētājiem rodas tā ilūzija, ka mēs viņus varam uzvarēt! Ja kāds ir ņemams no lielajiem vaļiem, tad tie noteikti ir amerikāņi,” tā Miļūns.
Tikmēr Ankipāns dalījās pieredzē, ko izjuta, būdams vēl spēlētāja lomā: “To mēs piedzīvojām pagājušogad ar Kanādu, kad pirmajā spēlē uzvarējām. Bet kopumā atceroties, viņi vienmēr brauc uz čempionātu ļoti pašpārliecināti un reizēm to izdodas izmantot mūsu labā. Un tas, ka vēl nav iespēlējušies, jo to viņi dara turnīra gaitā. Kad biju PČ kā asistents, sanāca aizķert punktus pret zviedriem un čehiem un tur atkal mēs noķērām pārliecību, ko ir ļoti grūti iegūt tādām komandām kā mums. Izmantojām savus momentus, vārtsargs labi stāvēja un aizsardzībā darbojāmies kompakti. Kad ir mūsu diena, tad arī mēs varam izdarīt lielas lietas.”
Miļuns vienā no intervijām izteicās, ka Latvijas izlase varētu kļūt par vienu no turnīra pārsteiguma autori. Vaicājām, vai aizvien viņš ir tādās pašās domās. “Nebija tā, kad mūs nelaida ārā zonas vai mēs nezinājām, ko darīt. Skaidrs, ka mums vairākums, maigi izsakoties, bija tāds, kāds tas bija, bet atkal – no mūsu viedokļa skatoties nebija jau tāda bezcerīga sagrāve arī spēles ritējuma ziņā. Kad metām visu laiku ripu pāri zonām. Uzvarēja tas, kas ir spēcīgāks pēc sastāva un kam vairāk paveicās, bet pie lielākas veiksmes mačs mierīgi varēja aiziet arī citā virzienā. Ja mēs ar viņiem rīt spēlētu atkal, domāju, ka rezultāts būtu daudz pozitīvāks. Tāpēc domāju, ka, jā – mēs vēl varam sacelt troksni!”
Ekspertiem arī prasījām par gaidāmo spēli ar Somiju, kas ir turnīra rīkotāja.
“No vienas puses jā – var runāt, ka tā būs turnīra grūtākā spēle, jo pretī ir mājinieki un ļoti spēcīgs pretinieks. No otras – tieši viņiem būs milzīgs spiediens. Viņi ir mājās, ar saviem faniem, žurnālistiem un draugiem. Visi sagaida, ka viņi visus plēsīs pušu un gaida tikai zeltu. Somi zina, ka tikko zaudējām ASV un nomināli esam zemāk. Un tas viss var nostrādāt pretēji, tāpēc domāju, ka viņiem būs grūtāk. Jo mums jau nav ko zaudēt! Tikmēr somiem gan. Neviens to nesapratīs. Tā būs traģēdija. Ja būsim izdarījuši pareizos secinājumos pēc šodienas, rīt mums varētu būt pat psiholoģiska priekšrocība, spēlējot brīvāk. Un arī meistarība mums pietiek, lai realizētu savas iespējas. Šodien vienkārši nepaveicās. Un Elvim labākā spēlē vēl tikai būs priekšā,” uzskata Miļuns.
Savukārt Bārtulis teica: “Protams, būs grūti. Tie ir mājinieki un pie pilnām tribīnēm. Plus vēl tas, ka somiem savam līmenim pirmie divi mači nosacīti ir vieglāki, bet mūsu līmenim attiecīgi tie ir divi vakari pēc kārtas pret grandiem. Bet katra spēle ir citādāka. Jau olimpiādē parādījām, ka varam ar viņiem spēlēt. Noteikti arī daudziem no mūsu izlases būs nogājis nost pirmā mača uztraukums, treneri būs izdarījuši analīzi un iesim uz priekšu.”
“Somija noteikti būs ļoti sarežģīts pretinieks. Viņi spēlē ļoti precīzi un pragmatiski un viņiem netrūkst lielu meistaru, plus mājas halles faktors,” tā Ankipāns.
Noslēgumā eksperti izteicās par šīs izlases rokrakstu – vai, viņuprāt, tas jau ir redzams vai tikai parādīsies turnīra gaitā.
Ankipāns uzskata: “Viennozīmīgas atbildes nav. Cik redzēju, tad spēles sākumā bija plāns spēlēt pēc sistēmas 1-2-2, proti, uztaisīt tādu nelielu “purviņu” vidus zonā un labi nospēlēt aizsardzībā un tad dot prettriecienus. Tas ir kā es to redzēju. Bet, ja tu spēlē no aizsardzības un tev iemet vārtus, tad plāns jāmaina. Ko mēs arī izdarījām. Laiks vēl ir, priekšā ir daudzi izšķiroši mači. Jāspēlē agresīvāk, nav jābaidās iet virsū, jo redzējām, ka arī pret amerikāņiem, kad to darījām, viņi pazaudēja ripu.”
Arī Bārtulis izcēla, ka Latvijas izlase spēles otrajā daļa uzlaboja sniegumu. Vienlaikus norādījām, ka, vai tas nebija uz tā rēķina, ka ASV bija drošā vadībā. “Piekrītu, ka pie 4:0 viņi nedaudz atlaida, tāpēc mums parādījās iespējas. Bet atkārtošos – kļūdas piespēlēs un metieni virsū vārtsargam bija tāpēc, jo bija ļoti īss laiks lēmumu pieņemšanai, ņemot vērā pretinieku spēles tempu. Viņi visās zonās spēlēja ļoti kompakti un agresīvi gāja virsū. Un redzējām, kā viņi gāja uzbrukumā. Tad negāja tikai trīs uzbrucēji, bet uzreiz arī aizsargs kā ceturtais slēdzās klāt. Vispār teikšu tā – amerikāņi izskatījās ļoti labi, bet mums ir jāizlabo savas kļūdas un jāiet tālāk turnīrā. Nekas vēl nav beidzies.”
Viņš arī piebilda: “Rokrakstu vēl bija grūti redzēt šajā spēlē. Vienīgi par vairākumu, kur mums galīgi negāja. Amerikāņi regulāri spēja izstumt mūs ārā no savām pozīcijām. Bija jāspēlē kā viņiem – daudzas un ātras piespēles un daudzi metieni. Bija pat brīži, kad vairākumā mums neviens spēlētājs nestāvēja vārtu priekšā. Ar tādu manieri ir grūti iemest vārtus jebkurā līgā. Bet atkal – tu spēlē tā, kā to ļauj pretinieks. Jebkurā gadījumā jāizlabo kļūdas un varam šajā turnīrā vēl par kaut ko pacīnīties noteikti!”
“Protams, kā jau ierasti lielākajā daļā spēļu mēs nebūsim favorīti, bet uzvelkot Latvijas izlases kreklu mēs paliekam stiprāki un varam izdarīt reizēm varbūt vairāk nekā klubu mačos. Tā ir mūsu nacionālā lieta. Atmosfēra hallē, atbalsts no faniem – tas ļoti palīdz,” noslēgumā piebilda Ankipāns.
Nākamo spēli Latvijas izlase aizvadīs jau sestdien, pulksten. 20:20 pret Somiju.