Latvijas hokeja izlase noslēgusi kārtējo pasaules čempionātu, kas šogad norisinājās Somijas pilsētās Helsinkos un Tamperē. Jāteic, ka piedzīvots mūžīgais stāsts – pirms turnīra lielas cerības. Cik pamatotas, cik ne – tas lai paliek uz katra individuālās sirdsapziņas. Bet, tam finišējot, sasniegta vieta ārpus labāko astotnieka jeb 10tā. Daudzi, un ar to domāta hokeja sabiedrība, kas sevī ietvar fanus un līdzjutējus, ekspertus un citus ar hokeju saistītus cilvēkus, uzskata, ka esam sasnieguši savu ierasto vietu. Ir fani, kas uzskata, ka atkal neizdarījām visu. Bet cik patiess ir šis apgalvojums? Šajā materiālā šķetināsim Tamperes “Nokia Arena” redzēto septiņās spēlēs, ielūkosimies statistikas ailēs un vēsturiskajos sasniegumos. Pārbaudīsim arī hipotēzi “mūžīgi desmitie”.
Septiņas spēles – skats no malas
Latvija turnīru iesāka ar maču pret jauno un enerģisko ASV valstsvienību. Izgāzts pirmais periods, kurā zaudēts ar 0:3, bet gala rezultāts 1:4. Kā ierasts liela daļa fanu un arī ekspertu uzskatīja, ka no “lielajiem vaļiem” tas ir “ņemamākais” pretinieks. Un sarunā ar “Sporta pils” savu nostāju paskaidroja arī vairāki uzrunātie eksperti. Piemēram, hokeja treneris Ēriks Miļuns uzskata: “Tā vienmēr arī ir bijis (iesmejas). Viņi jau visbiežāk arī ir dabūjuši no mums iekšā. Viņi arī mūs vismazāk profesionāli novērtē, kā arī tas, ka ierasti viņi mums nāk pretī turnīra sākumā, kad viņi vēl nav iespēlējušies. Visus šos aspektus kopā ņemot, gan ekspertiem, gan līdzjutējiem un faniem, arī man un pat spēlētājiem rodas tā ilūzija, ka mēs viņus varam uzvarēt!”
Viņam pievienojās arī Ģirts Ankipāns, ņemot par piemēru arī pieredzi vēl spēlētāja formā: “To mēs piedzīvojām pagājušogad ar Kanādu, kad pirmajā spēlē uzvarējām. Bet kopumā atceroties [kā spēlētājam], viņi vienmēr brauc uz čempionātu ļoti pašpārliecināti un reizēm to izdodas izmantot mūsu labā. Un tas, ka vēl nav iespēlējušies, jo to viņi dara turnīra gaitā.”
Savukārt bijušais izlases aizsargs Oskars Bārtulis bija pieticīgāks, sakot: “Nevajag aizmirst pret ko mēs spēlējām. Es jau saprotu, ka daudzi sadomājušies, ka tūlīt ASV uzvarēsim un tā tālāk. Jā, būtu labi uzvarēt un tas nav nereāli, bet jāsaprot arī kādā sastāvā mēs spēlējam, un ka ASV ir komplektēta no NHL spēlētājiem.” Labi, pirmais mačs zaudēts bez ierunām. Ejam tālāk. Kāpēc bija svarīgi izcelt pirmo maču īpaši? Jo bieži tas nosaka toni turpmākajam turnīram, ko šoreiz neizdevās pavērst pozitīvajā virzienā ne emociju, ne punktu ziņā. Bet mūsējie piecēlās. Un atgādinājumam – ASV tā arī palika ceturtie mūsu grupā. Tad jau šīs cerības bija pamatotas?
Otrajā spēlē aizvadīta cienīga cīņa ar mājiniekiem somiem 1:2, abus vārtus zaudējot spēlējot mazākumā. Turklāt izšķirošie vārti zaudēti trīs minūtes pirms pamatlaika beigām, bet somiem, lai izmantotu viena vīra pārsvaru šajā piegājienā bija nepieciešamas vien 18 sekundes. Kā saka par vairākuma izspēli – labs vairākums ir spogulis meistarības līmenim. Vai nu tev tā ir, vai nu nav. Somija savas iespējas izmantoja, mēs – nē.
Trešajā mačā ar 3:2 uzveikta Norvēģija. Bet, protams, nevar aizmirst arī faktu, ka noslēdzošajā periodā pretinieki mūs nomētāja ar 19 pret četriem metieniem. Arī te lielai daļai sabiedrības radusies ilūzija, ka norvēģi ir pieskaitāmi kategorijā “obligāti uzvaramais pretinieks”, taču Miļuns vērsa uzmanību uz reālo situāciju: “Lai arī pastāv uzskats, ka Norvēģija ir zemākas klases izlase nekā mēs, tomēr jābūt reāliem – mēs esam vienā līmenī. Tā tas ir pēdējos 10 gadus. Vienīgi mums kaut kā ar meistarības un veiksmes apvienojumu atsevišķos brīžos izdodas viņus biežāk pārspēt. Arī junioru vecuma turnīros un pārbaudes spēlēs turpat vien esam.” Un te tiešām jārunā par veiksmi, jo norvēģiem piešķirtais lielais piecu minūšu sods tikpat labi varēja arī nebūt divu minūšu noraidījums. Būsim godīgi – ja Latvija saņemtu tāda veida sodu, visu Latvijas atbalstītāju domas par tā adekvātumu ievērojami atšķirtos. Bet vienus vārtus piecās minūtēs mūsējie tomēr guva, kas, kā beigās izrādījās, bija izšķiroši.
Tad sekoja vēl viens izgāzts pirmais periods pret Čehiju (0:5), bet beigās atgūti vieni vārti un zaudējums ar 1:5. Der atgādināt, ka tajā brīdī tā bija, tā sauktā, sešu punktu spēle – uzvarot Latvija ievērojami uzlabotu cerības iekļūt ceturtdaļfinālā, bet rezultātā tāds fiasko…
Nāca ceturtā cīņā ar Austriju, kuru ne mazums hokeja līdzjutēju uzskata kā nelielu eksotiku gumijas ripas dzenāšanā pa ledu. Der atgādināt, ka lielākais vairums (parlamentā tas būtu konstitucionālais vairākums jeb vismaz divas trešdaļas) austriešu spēlētāju nāk no vietējās līgas. Un latviešu leģionāru kontingents šajā čempionātā pēdējos gados ir pietiekami solīds. Arī šajā izlasē bija divi no Austrijas līgas un Džeriņš ar Krastenbergu spēlēja, ja ne pirmās, tad vismaz nozīmīgas lomas.
Latvija uzvarēja ar 4:3 pēc spēles metienu sērijā. Mūsējie spēja divas reizes spēlē izvirzīties vadībā ar 2:1 un 3:2, bet pārsvaru nosargāt nespēja, par ko kritiski izteicās galvenais treneris Harijs Vītoliņš. Galvenais, ka uzvara un ejam tālāk.
Un tālāk gāja pavisam skarbi ar pelnrušķītes cienīgu noslēgumu. Atkal izgāzts pirmais periods un šoreiz ne pret grandiem, bet Lielbritāniju – 0:2. Turpinājumā vēl iekļūts iedzinējos ar 1:3, bet masīvs turpinājums un laba noslēdzošā trešdaļa ļāva saglabāt ne tikai Latvijas cerības uz ceturtdaļfinālu, bet arī godu – uzvara ar 4:3.
Viss, kas nepieciešams vidējam aritmētiskajam līdzjutējam, lai viņa balssaites paliktu tādā pašā decibeļu līmenī kā turnīra pirmajā mačā, ir kaut kosmiskas izredzes kvalificēties ceturtdaļfinālam noslēdzošajā grupu turnīra mačā. Tādas bija arī šoreiz cīņā pret Zviedriju. No potenciālajiem scenārijem viens nemaz nebija tik “traks” – ASV uzvar Čehiju pamatlaikā, čehi pamatlaikā zaudē somiem, bet mēs arī 60 minūtēs uzveicam Zviedriju. Kāpēc ne? Pat neskatoties uz to, ka 25 gadus ilgajā pasaules čempionātu vēsturē esam spējuši zviedrus uzveikt tikai vienreiz.
Pirmais periods netipiski latviešiem bija cienījams un mūsējie pat izskatījās bīstamāk, ņemot verā izdarīto metienu trauksmes līmeni pretinieku vārtsargam. Bet atkal pievīla realizācija. Zviedrija savu iespēju izmantoja otrajā periodā vairākumā. Un vairāk vārtu šajā spēlē netika gūti – zaudējums 0:1. Viss, ko der zināt par šī čempionāta izšķirošo periodu – Latvija pirmo metienu pa zviedru vārtiem izdarīja vien trešdaļas 12. minūtē, kamēr pretiniekiem bija jau septiņi… Jā, uz noslēgumu aktivizējāmies un iespējas bija, bet kā skan Latvijas kultūrā vēsturiski tik populārajā dziesmā: “Par vēlu tu nāci.” Un piebilde – tā arī neatnāci…
Vai iepriekš izlasītās rindas uztvērāt kā nicinājumu par Tamperē redzēto no autora puses? Nedariet tā. Tā ir realitāte. Protams, katrā spēlē var atrast vienu vai otru epizodi, faktu vai statistikas aili, uz kuru visu novelt. Protams, ka vieglāk ir pateikt: “Ziniet, atkal nepaveicās, mums daudz debitantu.” Mhm, jau 25. gadu. Tomēr visloģiskāk būtu pēc neveiksmēm meklēt iemeslus, lai turpmāk tās novērstu. Te arī var piekrist bijušajam izlašniekam Oļegam Sorokinam, kurš „LTV 7” studijā pirms mača ar ASV sacīja, ka, nu nemaz tik nepieredzējis sastāvs tas nav. Jā, ir debitanti, bet bija arī veterāni un džeki spēka gados. Visi, kas spēlēja lielākās lomas, tomēr bija apostījuši izlases gaisu vienā vai citā līmenī. Protams, ka pietrūka aizgājušo veterānu (Dārziņš, Karsums, Daugaviņš, Meija) un traumēto (Indrašis, Cibuļskis) vai, piemēram, Girgensona, kuram vasarā gaidāms ģimenes pieaugums, bet viņa Bufalo “Sabres” “play-off” tā arī neiekļuva – tās būtu vēl divas jaudīgas maiņas uzbrukumā!
Un var arī piekrist tam, ka bija situācijas, kur mazā pieredze, kas nav visiem, spēlēja savu lomu. Bet te jāpiekrīt Vītoliņa komentāram pēc pēdējā mača: “Kaut kur bija nervozitāte. Pats to kā spēlētājs zinu, kā ir spēlēt pret komandām, kuras visi uzskata, ka tev ir jāuzvar. Un šis čempionāts pierādīja, ka mēs visas tās komandas uzvarējām.” Tiesa, vidējais vecums Latvijas izlasē aizvien bija pietiekami solīds – 27 gadi. Kāds vēl jaunēkļu bars? Labrīt!
Viens no trim par labākajiem atzītajiem spēlētājiem Rihards Bukarts pēc mača ar Zviedriju izteicās: “Mums bija divi skaisti zaudējumi un trīs nesmukas uzvaras.” Uz ko Vītoliņš piebildis: “Lai kādas tās uzvaras bija, tās bija uzvaras.” Un atkal nevar nepiekrist. Atcerēsimies vēl vecās gvardes (10, pat 15 gadu vēsturi) stilu – pacīnāmies ar spēcīgajiem, pēc tam zaudējam “uzvaramajiem”.
Tiesa, jāņem vērā arī fakts, ka čempionāta formāts bija cits. Ar četrām apakšgrupām pa četrām vienībām katrā, kas nozīmēja, ka ierasti pēdējais mačs bija par to, lai nebūtu jācīnās par palikšanu elitē. Un šad un tad pretinieki mērķtiecīgi gatavojās pēdējai spēlei ar Latviju, kamēr mūsējie netaupīja spēkus nevienā spēlē. Bet visu nosaka rezultāts – Latvija kopš iesoļoja labāko sabiedrību no tās nav izkritusi.
Ko par Latvijas iespēto saka statistika?
Vecais labais teiciens – ja nevari ko izskaidrot, ielūkojies statistikā. Protams, ka tik īsā turnīrā, kāds ir pasaules čempionāts, atliek ar vienu (ne) veiksmīgu spēli un uz papīra (vai viedierīcē) lasāmais var neatspoguļot reālo situāciju. Par atskaites punktu ņemts grupu turnīrs, kad visas komandas savas spēles jau bija nospēlējušas. Sāksim ar uzvarēto / zaudēto / neizškirto periodu uzskaiti.
Tik tiešām – Latvija šajā turnīrā spējusi uzvarēt tikai vienu pirmo periodu, kas notika spēlē ar Somiju. Un kaismīgākie kritiķi golu pret Somiju arī nekautrējās saukt par haļavu. Jo pēc tam nekas neizdevās. Bet lai paliek. Trīs reizes zaudēts, divās no tām tā arī nespējot atgūties, bet tikpat ir neizšķirti. Otrajos periodos aina ir labāka – uzvarēti trīs, un kas interesanti, visi uzvarētajos mačos pret Austriju, Norvēģiju un Lielbritāniju. Tikpat arī zaudēti un reizi spēlēts neizšķirti. Savukārt noslēdzošie periodi uzvarēti trīs reizes, taču divos gadījumos tas notika principā zaudētās spēlēs pret ASV un čehiem. Secinājums – cīņā par punktiem kopvērtējumā 3. periodā esam spējuši “izlīst” vienreiz pret britiem, bet pret austriešiem un norvēģiem vai nu aizsargājāmies vai izlaidām trīs punktus. Bet kad tika izcīnītas uzvaras, tad pamati tika ielikti otrajā periodā un tas notika pret mūsu kalibra pretiniekiem.
Viens no svarīgākajiem faktoriem ir metienu realizācija jeb izdarīto metienu skaits pret tiem, kas pārvēršas vārtu guvumos. Šajā rādītājā Latvija ieņem 12. vietu, apsteidzot tādas vienības kā Norvēģiju, Lielbritāniju un Franciju. Par ASV gan jāmin, ka amerikāņu spēles stils ir balstīts uz metienu izdarīšanas no teju katra leņķa, bet Latvijai priekšā esošā, piemēram, Itālija pie tik daudz metienu iespējām vairākos mačos nemaz netika, tāpēc katri gūtie vārti procentuāli dod lielāku pienesumu šajā ailē.
Un vairākums. Pēc grupu turnīra Latvija ierindojas dalītajā astotajā vietā, kaut gan visa turnīra gaitā tikai retajam nebija redzams, ka problēmas šajā spēles komponentā Latvijai ir. Šo daļu pašķetināsim sīkāk. Kopumā Latvija guva sešus vārtus no 24 iespējām jeb realizēja 25% procentus vairākuma iespēju. Bet te ir augstāk minētā īpatnība. Ja ne trīs vārti pret (tomēr) klasi zemāko Lielbritāniju, tad aina būtu drūmāka. Viens gols atnāca jau zaudētā spēlē pret ASV, ko tobrīd komentētāji un eksperti nosauca par “pārliecības vārtiem turpmākiem mačiem”. Neiedeva, bet no otras puses – svarīgajās uzvarās pār Austriju un Norvēģiju, arī britiem, tas tika realizēts. Pret četriem grandiem vieni vārti un te varam vilkt paralēles ar iepriekš minēto aksiomu par vairākumu – meistarība vai nu ir, vai nav. Ar piebildi, ka ar sava līmeņa komandām tā mums ir pietiekama, bet pret “lielajiem” vēl tā jāaudzē.
Arī mazākumā Latvijai īpaši labi neklājās. Ielaisti septiņi vārti 19 reizēs, kas starp visām turnīra dalībniecēm dod 13. vietu priekšā Norvēģijai, Lielbritānijai un Kazahstānai. Pret ko ielaisti šie vārti? Divi pret somiem, pa vienam pret ASV, Čehiju, Zviedriju, Austriju un Lielbritāniju. Respektīvi, vārtus mazākumā nezaudējām tikai spēlē pret Norvēģiju. Lūk, šeit arī vēl viens komponents, kurā nospēlējot veiksmīgāk, iespējams, skats cīņā par ceturtdaļfinālu būtu labāks.
Jā, varam minēt, ka iemetienos arī labi darbojās Džeriņš un citi, jo loģiski – ja neuzvari tajā, sēdi aizsardzībā. Bet tā kā šis rādītājs Latvijai bija labs, tad laikam problēmas ir jāmeklē citur un iepriekš minētās ailes tās izgaismo.
Un, protams, vārtsargu spēle. Šo čempionātu kā pirmais numurs iesāka Elvis Merzļikins, kuram pret ASV bija divi ne – obligāti vārti, kā saka hokeja valodā, gamakā. Bet tikpat daudz izglābtas situācijas. Uz turnīra beigām Elvis jau spēlēja ar traumu, līdz treneru korpuss viņu nolēma pasaudzēt pret Zviedriju. Merzļikina statististika šajā PČ: piedalījies piecos mačos (pret čehiem nomainīts pēc pirmā perioda, pret britiem otrā vidū) un atvairījis vien 86,2% pretinieku metienu, ielaižot vidēji 4,26 ripas. Tas bijis viennozīmīgi vājākais Merzļikina sniegums PČ ietvaros.
Toties uzspīdēja Artūrs Šilovs. Viņš nostāvēja sausā divus periodus pret čehiem un pusotru pret britiem. Stājies vārtos pilnos mačos pret Austriju un Zviedriju. Viņa statistika ir iespaidīga – atvairīti 95,2% metienu un ielaisti 1,22 vārti, kas visu turnīra vārtsargu konkurencē dod trešo vietu! Šilovs pārspējis Artūra Irbes rekordu atvairīto metienu procentā, ko “mūris” iespēja 2005. gadā PČ Austrijā.
Ko var pateikt par šiem statistikas datiem? Protams, izškiroši ir dažādi dati, ko fiksē mūsdienu tehnoloģijas hokeja spēlē, bet pieņemts domāt, ka līdzīgu pretinieku cīņās visu izšķir spēle nevienādos sastāvos un vārtsargu sniegums. Atņemot spēli pret britiem, vairākums Latvijas izlasei būtu izskatījies salīdzinoši nespējīgs. No otras puses – Latvija visā čempionātā guva 14 vārtus un seši no tiem gūti vairākumā. Tas nebūt nav slikts rezultāts.
Latvija kopumā ielaida 20 vārtus, bet par to vairāk ielaida tikai, pēc mūsu līdzjutēju domām, klasi zemākas komandas – Francija, Kazahstāna un Itālija no A grupas un no B Norvēģija, Austrija un Lielbritānija. Arī Vācija ielaida 20 ripas, bet tā iemeta par gandrīz divām reizēm vairāk nekā Latvija (26) un tas netraucēja A grupā palikt otrajiem. Un no 20 latviešu ielaistajiem goliem, septiņi bija mazākumā un vieni vairākumā pret ASV. Arī rezultāts, ko vajadzētu uzlabot, ja tiešām katru pavasari ceram uz ceturtdaļfinālu.
Par vārtsargu spēli ir tā – Merzļikins cik pavilka, tik varbūt arī nepavilka, bet uz turnīra otro pusi “izšāva” Šilovs. Tātad – balanss un attiecīgi ieņemto 10. vietu mēs drīzāk varam uzskatīt par likumsakarīgu, nevis neveiksmi vai pārlēkšanu pāri savai galvai. Latvija nospēlēja savā līmenī. Un par līmeni noslēdzošajā nodaļā.
Vēstures ieraksti. Vai 10. vieta ir mūsu vieta pasaulē?
Rihards Bukarts izteica vēl vienu zīmīgu tēzi – 10. vieta ir mūsu vieta pasaulē. Bet ko par to saka vēsturiskie rezultāti? 25 piegājienos pasaules čempionātu elites divīzijā Latvija ierindojusies vismaz 10. vietā vai augstāk 13 reizes. Tātad katru otro čempionātu tur vien esam. Vidēji aritmētiski. Bet te jāvērš uzmanība, ka tomēr rezultātu augšupeja un lejupslīde bijusi cikliska.
Pirmajos četros PČ kopš ielaušanās elitē trīs reizes Latvija bija labāko 10 komandu vidū, divas reizes pat astoņu. Sekoja divu gadu padsmitās vietas un atkal veiksmīgs četru gadu nogrieznis no 2003. līdz 2006. gada pasaules čempionātiem, kad allaž izdevās iekļūt labāko desmitniekā, vienreiz paliekot 7. vietā. Zīmīgi, ka šo četru PČ laikā Latviju vadīja trīs dažādi treneri (Kurts Lindstrēms, Leonīds Beresņevs un Pjotrs Vorobjovs). Varbūt uzvaras formula ir skaidra un jāmēģina pie tās atgriezties, proti, ņemt trenerus uz trieciena cikliem?
Un tad sekojas stagnācijas laiki. No 2007. gada līdz Boba Hārtlija ērai 2017. gada PČ viena 7. vieta ar Oļegu Znaroku un viena 10. ar Tedu Nolanu. Tikmēr Bobs četros gados trīs reizes mūs ieveda desmitniekā. Sakiet, ko gribiet, bet Latvijai tas ir izcils periods! Un jāņem vērā, ka katrā turnīrā pēdējā spēlē bija teorētiska iespēja iekļūt astotniekā. Un ja NHL un KHL, pat AHL un Šveices NLA līgas čempions no Latvijas izlases materiāla spēja izspiest tikai vienu 1/4 finālu… nu aizdomāsimies par savu reāli vietu uz hokeja kartes!
Te arī jāmin kāds cits interesants, bet Latvijas faniem tik ļoti netīkams fakts. Latvijas izlase kopš debijas elites divīzijā 1997. gadā labāko astoņu komandu pulkā spējusi iekļūt tikai 5 reizes no 25… un neskaitot Boba varoņdarbu 2018. gada PČ Dānijā, tur pēdējo reizi pabijām vien tālajā 2009. gadā!
Atbildot uz noslēdzošo hipotēzi, tad, JĀ – Latvijas vieta pagaidām ir labāko desmitnieks, ņemot vērā Hārtlija un Vītoliņa sasniegto, ko varam uzskatīt par jauno ēru Latvijas hokeja jeb Kirova Lipmana aiziešanu. Neaizmirsīsim arī, ka Vītoliņš pēc vienu OS pārtraukuma ieveda Latviju olimpiādē diezgan grūtā brīdī, kad tika uzzināts, ka Hārtlijs no darba aiziet. Tātad viss pagaidām iet uz pareizo pusi. Vismaz sportisko rezultātu ziņā.
Un lai arī kā bijušajam LHF (Latvijas Hokeja federācijas) ģenerālsekretāram, un arī esošajam labpatīk teikt, ka ir sasniegts cits līmenis arī organizatoriskā segmentā, tā nebūt nav. Kā izteicās viens izlases spēlētājs pirmajos Koziola & Kalvīša gados (vārdā nesaukšu, lai arī izlasē viņš vairāk nav, bet no hokeja sabiedrības arī nav pazudis). “Kas tad ir mainījies? Skočs un āboli nomesti ģērbtuvē?” Un jāpiemin arī lielā neskaidrība vairākiem spēlētājiem ar loģistiku, braucot uz Pekinas OS. Proti, nesaprotami reisi, ne tādi, kā solīti, un citas lietas. Bet tas ir štrunts. Visu var uzlabot. Tiesa, hokeja funkcionāriem un ierēdņiem nevajadzētu ieslīgt pašapmierinātībā, jo arī viņiem, ne tikai hokejistiem, ir kur pielikt.
Vai Latvijai ir potenciāls tuvākajos turnīros iekļūt PČ ceturtdaļfinālā? Protams, ka ir! Vai šogad tas bija izdarāms? Pie lielas veiksmes jā, bet drīzāk nē. Jāstāv ar abām kājām uz zemes. Ja tiešām viss notiks tā, kā tam jānotiek, ļoti iespējams, ka nākamais PČ arī tiks piešķirts Rīgai kopā ar Somiju. Lūk, tad jau mēs varam runāt par kāda rezultāta sasniegšanu. Mājas sienas, vairāk iespēlējies un pieredzējis sastāvs. No otras puses – pamostamies. Šis nebija super – jauns sastāvs! Vidēji 27 gadi… un vairāki teju tikko 20 gadu slieksni pārkāpušie. Latvijā ir pieņemts par jaunajiem saukt tos, kas nav veci. Bet tam ir cits vārds – spēka gadi!
Runājot par mājas sienu efektu, tad šī gada čempionāts parādīja, ka Latvijas fani pēc covid19 izlauztā roba ir noilgojušies pēc hokeja – Latvijas spēles bija otrās apmeklētākās aiz mājiniekiem. Iedomājieties, kas notiks Rīgā? Un ir labi, ka katru pavasari tiek taisīta liela ažiotāža. Daudzi citi sporta veidi varētu vien par to sapņot. Tie šādu uzmanību iegūst vien tad, kad kaut ko sasniedz vai, piemēram, basketbols, ja atbrauc NBA spīdekļi vai ir spēle pret Lietuvu. Bet tas ir cits stāsts.
Kad tev jautā: “Kā iet?” Latvijas izlases gadījumā būtu jāsaka tā – vienmēr var labāk, bet novērtēju to, kas man ir! Ar tādām domām arī gaidīsim nākamo hokeja pavasari, un kas zina – varbūt tas atnesīs daudz lielākas veiksmes !