Vispasaules zinību dienā startēs 41. Eiropas čempionāts basketbolā jeb citiem vārdiem saukts par “Eurobasket 2022”. Tas norisināsies no 1. līdz 18. septembrim. Šis notikums ir gaidīts, jo pēdējās Eiropas labāko valstu meistarsacīkstes norisinājās 2017. gadā.
Turnīrs būs zīmīgs ar to, ka tajā piedalīsies vairākas ne tikai Eiropas, bet arī pasaules līmeņa zvaigznes no Nacionālās basketbola asociācijas (NBA). Ko sagaidīt no šī turnīra – kuri būs favorīti, bet kuri “melnie zirdziņi”?
Ilgi gaidītais turnīrs – bez Latvijas dalības. Gandrīz
Pēdējais Eiropas čempionāts norisinājās 2017. gadā vēl ar Latvijas izlases dalību, kur tā ieņēma uz kalkulatora izrēķinātu (jo pēc ceturtdaļfināla maču vairāk nebija kā tas bija iepriekš) labāko vietu pēc neatkarības atgūšanas – piekto. Jā, laiks skrien.
Jāmin vēl fakts, ka Covid19 pandēmijas dēļ iepriekš paredzētais turnīrs tika pārcelts par gadu. Un pēdējais “Eurobasket” notika tik sen, ka daudzi, iespējams, ir piemirsuši, ka FIBA pieņemtais lēmums, ka turnīrs norisināsies ik pēc četriem, nevis kā iepriekš ik pēc diviem gadiem, tika pieņemts jau tālajā 2012. gadā.
FIBA galvenā motivācija esot bijusi sekojoša – tā vēlējusies izveidot četrgades ciklu, kurā ietilptu olimpiskās spēles, pasaules kausa izcīņa un viens reģionālais augstākā līmeņa turnīrs. No tā ieguvēji būšot spēlētāji, jo tādējādi viņiem šajā periodā būs vismaz viena pilna brīva vasara atpūtai. Doma laba, bet ne visiem tas patika. Arī visiem spēlētājiem nē. It īpaši tiem, kuri ar savām valstīm nespēja kvalificēties finālturnīram. Un pašām valstu federācijām, jo tika mainīts arī kvalifikācijas formāts, pārceļot to uz klubu sezonu. Un tur, kā zinām, visi labākie nevar spēlēt… Tad nu kāds ieguva, kāds zaudēja.
Diemžēl, zaudētāju vidū bija Latvija. Un kā izrādās – liela… Patinot bildi atpakaļ, sākot ar nelaimīgo 2019. gada pasaules kausa izcīņas atlases ciklu, kurā nespējām kvalificēties finālturnīram, vēlāk arī netiekot pie iespējas spēlēt olimpisko spēļu atlasē, sanāca, ka “zelta paaudze” palika bez iespējām tikt uz lielajiem šī sporta veida forumiem kādu laiciņu.
Iespēja gan tur atgriezties pēc 2017. gada Eiropas čempionāta un izgāztās PK kvalifikācijas bija. Nākamajā ciklā, kur uzdevums bija gaužām viegls – sešas spēles, turklāt divas pret bulgāriem. Šeku, reku, zaudējām tajās abās… Kāpēc to ir svarīgi atgādināt? Nē, nevis, lai postulētu noskaņojumu “viss ir slikti”, bet lai saprastu – cik ļoti patiesībā tas ir iegriezis basketbola saimniecībai. Budžetā (pēc Vējoņa un Ciprusa vārdiem), popularitātē un visās citās no tā izrietošajās sekās.
Lai man piedod šīs valstis, bet ir skumji noskatīties kā finālturnīrā piedalās ne tikai Bulgārija, bet arī Igaunija, Ungārija un Nīderlande. Bet Latvijas tur nav. Īpaši skumji paliek, ieraugot uz ko ir spējīga Latvijas izlase mačā ar Turciju, kas bija jau aktuālajā PK atlasē. Eh, būtu mēs tur… Bija vēl mazas, pat mikroskopiskas cerības, ka mūsējie tur tiks, jo Bosnijai un Hercegovinai nepietiks naudas, ar ko nodrošināt savas izlases. Taču no sākta gala jau bija skaidrs – paliksim pirmo reizi kopš 1999. gada skatītāju lomā.
Atkāpei – neliela latviešu pārstāvniecība gan būs. Tā būs četru tiesnešu izskatā. Pie šāda uzaicinājuma tikuši Andris Aunkrogers, Gatis Saliņš (FIBA laikam neskatījās LBL finālsēriju, bet, nu labi – lai tiek), Oskars Lucis un Mārtiņš Kozlovskis. Tāpat pie Ukrainas izlases stūres ir Ainars Bagatskis un viņam asistē Raimonds Feldmanis. Lūk, vēl viens iemesls just līdzi Ukrainai.
Turpinot par palaistajām iespējām vējā. Neviens nesaka, ka par tām būtu ilgstoši jāraud un jāskumdina sevi. Tā var palikt arī ar ķermeni, ne tikai prātu, pagātnē. Tomēr mācības ir jāizdara. Un kā zināms, nākamais “Eurobasket” 2025. gadā norisināsies arī Latvijā (neskaitot Kipru un Somiju un par ceturto valsti vēl domā, jo sākotnēji tā ir iecerēta Ukraina). Turklāt arī izšķirošās spēles notiks Rīgā. Paldies, vismaz beidzot jūtam, ka mums ir LBS kā basketbola saimes orgāns.
Lai vai kā, arī esošā “Eurobasket 2022” kontekstā var teikt, ka izvēle par labu to rīkot ik pēc četriem gadiem vismaz pirmšķietami izskatās kā laba, ja runa ir par lielo zvaigzņu piesaistīšanu izlasei. Tagad uz spēles ir dubulta likme – nevarēsi pēc diviem gadiem atgriezties kā varonis, ja esi uzmetis komandu iepriekš. Būsi nacionālā ienaidnieka statusā ilgāku laiku. Teorētiski.
Bet kādas tad zvaigznes ir ieradušās aizstāvēt nacionālās krāsas, un kuras izlases būs favorītes, bet kuras – “melnie zirdziņi”?
Ar vai bez īstas “nāves” grupas?
Jau trešo čempionātu pēc kārtas to organizē četras valstis – Čehija (Prāga), Gruzija (Tbilisi), Itālija (Milāna) un Vācija (Ķelne un Berlīne). Katrā no valstīm tiks izspēlēts par vienas grupas turnīram, bet Vācija (Berlīne, protams) uzņems arī izslēgšanas spēļu fāzi.
Jāmin arī, ka no dalības svētkos izslēgta Krievija par savu uzsākto karu pret Ukrainu. Un pareizi ir. Agresoram nav vietas civilizētajā pasaulē. Viņu vietu “ pie galda” ieņēma Melnkalne. Kā gan viņiem veicas!. Uzveica mūs ar lielu veiksmes devu, lai tiktu uz pasaules čempi, bet te aiz ausīm ievilkti arī Eiropas finālturnīrā. Neko darīt.
Izspēles kārtība ir sekojoša – 24 komandas sadalītas četrās grupās ar sešām katrā. Uz nākamo posmu tiek katras grupas četras labākās komandas un tad jau viss iet vaļā pa īsto – klāt izslēgšanas spēles jeb “play-off”.
Izslēgšanas spēļu pāru iedalījums ir sekojošs – astotdaļfinālā pretinieces būs A un B grupu komandas, bet otrā zara pusē C un D grupas. Tālāk attiecīgi izlozes zari pārklāsies.
Katrai no organizatoru valstij ir tiesības izvēlēties vienu pretinieci savā grupā. Čehija izvēlējās Poliju (maza kilometrāža faniem, ko braukāt), Vācija – Lietuvu (visticamāk, tādi paši iemesli), Gruzija – Turciju, bet Itālija – Igauniju (gan jau vēlējās sev “garantēto” “W” tabulā).
Kā jau katru čempionātu, ekspertiem un faniem patīk meklēt “vieglās” un “nāves” grupas. Skatoties no potenciālajām prognozēm, vistuvāk “vieglajai” varētu atbilst D grupas sastāvs. Jā, tur ir vieni no turnīra galvenajiem favorītiem Serbija, bet visas pārējās komandas – tādas, kuras varētu uzvarēt Latvija arī bez Porziņģa un Bertāna. Mierīgi.
Tikmēr pie “nāves” grupas jāskatās duāli. Ja par tādu uzskatām, kur teorētiski būs grūtākā cīņā par iekļūšanu astotdaļfinālā, tad tā varētu būt A. Ja no tāda skatu punkta, ka grupā atrodas četras no top 10 visa turnīra favorītēm – Slovēnija, Francija, Lietuva un Vācija, tad B. Katrai gan šai iespējai tiek vērtātai kā mazākai. Bet tomēr.
Kur zvaigznes, tur ekspektācijas uzvilkt karaļa troni
Iepriekš jau minēts, ka galvenie favorīti ir ierastie “aizdomās turamie”. Tas, protams, sakrīt ar to, ka tām ir pievienojušās savas lielākās zvaigznes. Serbijai ir pēdējo divu gadu Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) MVP jeb vērtīgākais spēlētājs Nikola Jokičs. Un Eirolīgas superstārs Vasiļje Mičičs un Eirolīgas “Final Four” vērtīgākais.
Savukārt Grieķijai vēl divu iepriekšējo gadu MVP, kā arī 2021. gada finālsērijas vērtīgākais spēlētājs Jannis Adetokunbo ar visu savu famīliju (trīs brāļiem). Ierasti spēcīgi būs franči ar trīskārtējo NBA labāko aizsardzības spēlētaju Rūdiju Gobēru un vienu no kandidātiem uz visa turnīra MVP Evanu Furnjē.
Vienalga – ir ierindā brāļi Gazoli vai citi vecās gvardes pārstāvji (arī Serhio Ļuļam trauma), Spānija vienmēr ir jāpieskaita pie favorītiem. Šīs valsts basketbola resurs to atļauj vienmēr uz šāda līmeņa turnīriem. Jā, nebūs daudzi arī esošie potenciālie līderi, bet sastāvs ir solīds.
Un, protams, nevaram aizmirst par esošajiem čempioniem Slovēniju ar Luku Dončiču priekšgalā. Ierindā ir arī Gorans Dragičs – iepriekšējā turnīra vērtīgākais spēlētājs, kurš gan tagad ir kļuvis piecus gadus vecāks un sasniedzis 36 gadu slieksni. Luka jau izteicies: “Šajā čempionātā būšu Betmens, nevis Robins.”
Lai arī daudzi paspējuši Dragiču norakstīt, tomēr izlases rindās viņš vienmēr spēlē labi. Un arī pieraksts NBA, kas viņam ir vēl aizvien, kaut ko nozīmē. NBA spēlētāji nespēlē slikti!
Uz robežas starp “favorīti” un “potenciālie” pārsteiguma autori balansē mūsu kaimiņi lietuvieši. Groza apakša viņiem izskatās monstruāla – Jons Valančūns un Domants Sabonis. Ja atcerēsimies, kā savulaik mums likās, ka 2009. gadā Kaspars Kambala un Andris Biedriņš tūliņ visus saraus gabalos, tad te patiesā jauda puišiem ir vismaz reiz divi un uzskatīt tā ir daudz pamatotāk.
Savukārt par īstu “melno zirdziņu” statusu var runāt Itālijas un Turcijas sakarā. Jā, Itālijai liels zaudējums neilgi pirms turnīra sākuma bija Danīlo Galināri trauma. Bet nevar izslēgt, ka uzspīdēs kāda no jaunajām zvaigznēm. Vismaz paši itāļi uz to cer.
Un, lai arī turki pēdējos divos Eiropas čempionātos augstāk par 14. vietu nav tikuši, tad šogad ir pulcēta patiesi talantīga komandas, kas varētu būt spējīga uz kādu pārsteigumu. Varbūt Rīgā viņi vēl gulēja…
Galvenās intrigas – vai visu krējumu nosmels NBA zvaigznes? Cik piedzims jaunas zvaigznes un zvaigznītes? Tāpat vai Dončičs pēc koka medaļas olimpiādē spēs atgūties. Turnīrs būs ļoti interesants un jau tagad ir skaidrs, ka jau astotdaļfināla fāzē noteikti būs sagaidāms kāds grandu duelis (A grupā ir Spānija un Turcija, bet B vēl četri smagsvari).
Noteikti netrūks arī pa kādai sensācijai, iespējams, skandālam. Vācijas mediji jau paspējuši izveidot “click bite” rakstu par Dončiča sportiskā režīma neievērošanu ar atspirdzinošās “coca – cola” pudeli rokās un cigareti zobos. Ņemot vērā, ka dzīvojam interneta laikmetā, un ka turnīrs tagad notiek divas reizes retāk nekā iepriekš, taču loģiski – viss tagad būs divas reizes interesantāks! Cerams, ka arī spēles laukumā.