Latvijas hokeja izlase nesen noslēgusi pasaules čempionātu hokejā, kur tā ieguva 10. vietu. Daudziem tas lika izteikt jau klišejisko, atļautos pat teikt, nodrāzto frāzi – “atkal desmitie”. Par to, cik tā ir liela patiesība vai nē, piedāvājam Jums izlasīt šajā materiālā. Tomēr šis būs par ko citu. Par izlases galveno treneri Hariju Vītoliņu salīdzinājumā ar viņa priekšgājējiem. Jā, kāds var smīkņāt, ka Vītoliņs ar izlasi nestrādā pat pilnu kalendāro gadu, bet sportā visu nosaka viena lieta – sasniegtie rezultāti svarīgākajos turnīros. Un tajos Vītoliņš kā galvenais treneris jau ir piedalījies. Pilnam komplektam pietrūkst vēl tikai dalība Pasaules kausā, kur Latvija, visticamāk, tik drīz nenonāks. Bet tomēr…
Ievada vārdi
Vītoliņš par galveno treneri kļuva vien pagājušajā vasarā neilgi pirms olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīra Rīgā. Viņā priekštecis Bobs Hārtlijs un Latvijas Hokeja federācija (LHF) tā arī nespēja panākt vienošanos ar Omskas “Avangard” vadību par viņa darbu ar izlasi vasaras mēnešos. Beigās tika lemts – Hārtlija ēra Latvijas hokejā noslēgsies, viņa vietā nākot Vītoliņam, kurš iepriekš bija strādājis ar izlasi Oļega Znaroka laikos, būdams viņa asistents.
Neskatoties uz to, Vītoliņš vadījis komandu jau trīs nozīmīgos turnīrs: OS kvalifikācijā, pašā olimpiādē, kā arī pasaules čempionātā. Taču, lai varētu salīdzināt viņa iespēto un iepriekšējo treneru fona, no sākuma iziesim cauri visiem speciālistiem un viņu sasniegumiem kopā ar Latvijas izlasi kopš 1997. gada, kad Latvija nonāca pasaules hokeja elites divīzijā.
Priekšgājēji
Turpinājumā aplūkosim visus ar Latvijas izlasi strādājušos trenerus un viņu (ne) iespēto.
Leonīds Beresņevs (1996. – 1999., 2005. un 2016. gadu PČ)
Beresņevs bija tas, kurš ieveda Latviju elites divīzijā un pirmajā gadā kopā ar puišiem pārsteidza daudzus, finišejot septītajiem. Tolaik vēl nebija ceturtdaļfināla mača, kurā būtu iespējams pabiedēt pasaules lielos vēl vairāk. Sākot no uzvaras B divīzijā, tad septītās vietas debijā elitē, rezultāti ar katru gadu kļuva sliktāki – tad devītā, tad 11. vieta. No otras puses arī turpmākajos gados līdz PČ Rīgā izlase spēlēja aptuveni tāpat. Bet to neviens nevarēja paredzēt.
Beresņevs gan tika pasaukts uz izlasi vēl divas reizes. Viņš bija Aleksandrs Starkovs pirms Aleksandra Starkova, kurš pēc lieliskiem panākumiem pirmajā piegājienā, otrajā bija vēl “ciešams” (2005. gada PČ devītā vieta), taču vēl 11 gadus vēlāk pavisam vairāk “nepavilka” – 13. vieta PČ.
Atcerēsimies arī viņa dīvainās attiecības ar tā laika LHF šefu Kirovu Lipmanu, ar kuru vienreiz sanāca salekties tik tālu, ka nedēļu pirms OS kvalifikācijas uz 2018. gada OS Phjončanā, viņš pateica Kirovam skarbu “nē” un komanda palika bez trenera… Vien nedēļu pirms tik svarīga starta! Laikam strīds bijis patiesi nopietns. Bet kā runā – iemesls bijusi valūta jeb precīzāk tās daudzums.
Te gan nedrīkst aizmirst Bresņeva un, šķiet, vienu no visa Latvijas hokeja spilgtākajiem brīžiem. 2005. gada 13. februāris. “Sporta pils” ledus halle. Latvijai pēdējā cīņa par tikšanu Turīnas OS. Pretī Baltkrievija un tā kā tolaik vēl spēles varēja beigties neizšķirti, un baltkrieviem bija labāka vārtu attiecība, Latvijai neizškirts nederēja. Bet trešā perioda vidū rezultāts uz tablo vēstīja 2:4. Latvija brīnumaini atspēlējās, pakaļdzīšanos sākot jau spēles 56. minūtē, kad vairākumā Beresņevs nolēma vārtsargu pret sesto laukuma spēlētāju nomainīt ar Armandu Bērziņu, kurš arī guva vārtus! Beigās 5:4 un biļete rokā.
Tiesa, pati olimpiāde neizdevās kā cerēts. Kaut gan sākums bija labs – 3:3 pret ASV, turpinājumā tika piedzīvoti zaudējumi 3:6 pret Slovākiju, 1:6 ar Zviedriju, 2:9 pret krieviem un beigās zaudēts arī Kazahstānai ar 2:5. Un pēdējā vieta turnīrā. Un atkal “bye bye, Loņa”.
Haralds Vasiļjevs (2000. – 2001.)
Vasiļjevs komandu pārņēma pēc tam, kad ar to elites grupā bija strādājis tikai Beresņevs. Komanda bija atradusi savu “es” ar, tā sauktās, nu jau vecās gvardes kodolu. Pirmajā uznācienā Vasiļjevs tika iecelts Karaļa kārtā. Kā nu ne, ja Krievijā notiekošajā čempionātā pirmo reizi kopš neatkarības atgūšanas spējām viņus uzveikt, bet beigās iekļūt ceturtdaļfinālā! Kā Artūrs Irbe toreiz izteicās: “Es šim brīdim esmu dzīvojis 33 gadus!” Viņa tā brīža vecums.
Pēc eiforijas nāk kritumi, un tas notika ar Latvijas izlasi 2001. gada PČ Vācijā. Tolaik vēl darbojās vecais formāts četras grupas pa četrām katrā un katras grupas pēdējā vieta dodas cīņā par palikšu elitē, kamēr pirmās trīs turpina sapni par “play-off”. Pēc likumsakarīga zaudējuma Zviedrijai turnīra ievadā 2:5, sekoja tikpat nelikumsakarīgs panākums pret ASV 2:0, un vēl nelikumsakarīgāks noslēgums, ar 2:4 zaudējot Ukrainai. Un viss… Prieki beigušies, cīnāmies par palikšanu. Tur gan Latvijas izlase nodemonstrēja savu pārākumu un droši saglabāja vietu (2:2 pret Baltkrieviju, 3:0 pret Norvēģiju un 8:2 pret Japānu).
Zīmīgi, ka pa ceļam Vasiļjeva vadībā kvalificējās Soltleiksitijas olimpiadei, taču toreiz kvalifikācijas formāts mūsējiem bija ļoti pateicīgs. Četru komandu konkurencē galvenais bija nepalikt pēdējiem, kas tika arī izdarīts. Rezultāti: 4:3 pret Austriju, 4:2 pret Dāniju un 2:2 ar Franciju. Taču pēc izgāšanās PČ Slovākijā viņam darbs tika uzteikts, bet viņa vietā nāca pirmais ārzemnieks. Par to nākamajā nodaļā.
Kurts Lindstrēms (2001. – 2004.)
Lindstrēms kļuva par pirmo ārzemju speciālistu Latvijas hokejā kopš neatkarības atjaunošanas. Viņa CV bija spilgts – divi PČ tituli ar Zviedriju (1987) un Somiju (1995) un divas sudraba medaļas (ar katru no abām izlasēm), kā arī bronza Lilehameres OS, vadot somus.
Darbs ar Latvijas izlasi, ja skatāmies no rezultātu viedokļa, ar katru gadu nesa rezultātus – pirmajā PČ ieņemta 11., otrajā 9., bet trešajā 7. vieta. Pa vidu startēts arī Soltleiksitijas OS, kur pavisam nedaudz pietrūka, lai iekļūtu ceturtdaļfinālā (kopvērtējumā 9. vieta). Principā Lindstrēma vadībā izlase katrā turnīrā izspieda teju maksimumu, taču daudz runu bija par to, kā viņš (ne)satiek ar Lipmanu. Atcerēsimies kaut vai cirku ap Lipmana un Lindstrēma nespēju satikties pirms čempionāta Prāgā, kaut gan līgums bija spēkā.
Tāpat vietējie speciālisti un arī līdzjutēji izteica raizes par piekopto spēles stilu – ar stingru disciplīnu, spēli no aizsardzības un pragmatisku hokeju, kas Latvijas izlasei, ņemot vērā, ka lielākā daļa tā laika spēlētāju bija PSRS produkti, nešķita “īstais”. Tomēr rezultāti runāja par ko citu. Un spēlētāji trenerī ieklausījās.
Viens labs piemērs, kā zviedrs Latvijas hokejam izglāba kādu spēlētāju, ir stāsts par Krišjāni Rēdlihu. Viņš tolaik Liepājas “Metalurga” aizsargā ieraudzīja to, ko neredzēja citi un deva iespēju aizbraukt uz PČ. Tur Rēdlihs to izmantoja, vēlāk izveidojot ilgu un garu profesionālo karjeru, kaut gan, kā viņš pats atzina – ja ne Kurts, visticamāk, slidas būtu kārtas uz nagliņas.
Tiesa, šķiršanās no LHF notika augstos toņos un zviedru speciālists nekautrējās starp rindām norādīt uz LHF vadības stila melnajām pusēm. “Vissarežģītākais periods katru gadu pienāca pirms pasaules čempionāta, kad valstsvienībai notika treniņnometne. Visi mūs interesējošie jautājumi, kuri bija saistīti ar spēlētājiem, vienmēr tika risināti ar krietnu nokavēšanos, piemēram, apdrošināšanas un inventāra iegāde. Tas ievērojami traucēja man kā galvenajam trenerim, jo hokejisti nespēja simtprocentīgi koncentrēties darbam treniņos,” tā tolaik Lindstrēms.
Viņš arī piebilda: “Latvijā hokeja dzīve ir ļoti nesakārtota un ir vēl daudz darāmā, lai Latvija kļūtu par hokeja lielvalsti. Esmu strādājis Zviedrijā un Somijā, kuras varētu pieskaitīt šo lielvalstu pulkam. Tas kā hokejs tiek organizēts šajās zemēs un Latvijā, ir kā diena pret nakti, un mēs lieliski zinām, kuru valsti varētu apzīmēt ar nakti.”
Pjotrs Vorobjovs (2006. gada PČ)
Vorobjovs tika iecelts par izlases galveno treneri uz turnīru, kurš bija jāaizvada savu skatītāju priekšā. Pjotrs pazīstams kā stingrs treneris, kuram galvenais ir disciplīna un viņa norādījumu ievērošana. Nereti tas mijās ar konflikta situācijām, vienai no tām esot tik spilgtai, ka spēlētājs neizturēja un pasūtīja treneri uz… Tas bija nelaiķis Kaspars Astašenko.
Ne jau šis atgadījums iezīmēja viņa īso laiku Rīgā. Čempionātā Latvija kalnus negāza. Ievadā pārsteidzošs neizšķirts ar Čehiju (1:1), zaudēts Somijai (0:5) un uzveikta Slovēnija (5:1), bet otrās kārtas ievadā negatīvi leģendārā spēle pret kanādiešiem, kur zaudēts ar divciparu skaitļa starpību – 0:11… Lai reāli pacīnītos par vietu ceturtdaļfinālā, bija jāuzveic ASV un Norvēģija, taču tas izdevās tikai ar otrajiem un kopvērtējumā 10. vieta.
“Viena čempionāta treneris” – tā būtu jāapzīmē Vorobjovs. Visvairāk noteikti paliks atmiņā, kā treneris, kurš vadīja izlasi kaunā pret Kanādu, kuru pasūtīja Astašenko, un kurš spēlējās ar vārdiem un gribēja izlasē atgriezt Pēteri Skudru, kurš dažādu konfliktu dēļ no tās bija attālinājies jau labu laiku atpakaļ. Pēc sarunas ar Vorobjovu vārtsargs esot izteicis gatavību palīdzēt izlasei, bet vienīgais Skudras nosacījums bijis, ka dosies palīgā, ja ar veselību viss būs kārtībā. Beigās, protams, Pēteri izlases kreklā neredzējām.
Runāja, ka Kirovs labprāt Pjotru redzētu vadam izlase arī nākamā gada čempionātā, tomēr viņam nāca piedāvājums no Krievijas augstākās līgas kluba (tolaik vēl nebija KHL) “Khimik”, kas nedeva savu svētību strādāt ar izlasi. Bet kā pats Vorobjovs izteicās par šo jautājumu, kad sāka trenēt Latvijas izlasi: “Domāju, ka ar izlasi jāstrādā “brīvam” trenerim, jo tā ir lietderīgāk.”
Oļegs Znaroks (2007. – 2011.)
Kā Lipmana kungam labpatika teikt, tad tieši viņš izveidoja Znaroka trenera karjeru, dodot viņam iespēju sākotnēji strādāt ar jauniešu izlasēm un būt asistentam lielajā. Lindstrēms pat izteicās, ka Lipmans esot uzspiedis, lai Znaroks būtu viņa asistents.
Te jāmin, ka pēc PČ Rīgā Latvijas izlasei iezīmējās lejupslīde uzrādīto rezultātu ziņā. Arī pašam Znarokam sākums bija smags – vēl pēc vecā četru grupu formāta pirmajā spēlē cerīgi spēlēts ar Šveici (1:2), tad sagrāve pret zviedriem (2:8), bet pēdējā kārtā papildlaikā zaudēts Itālijai ar 3:4. Vietu gan nosargāt izdevās ar divām uzvarām (5:0 pret Ukrainu un 5:1 Austriju).
Nākamais PČ atnesa mēreno 11. vietu, bet trešajā piegājienā Znaroka un Vītoliņa tandēms atkārtoja labāko rezultātu, kas līdz šim sasniegts – septītā vieta. Taču tad atkal rezultāti gāja uz leju, paliekot 11. un 13. vietā. Pēdējā turnīrā pēc izcīnīta punkta pret Somiju (2:3 “bullīšos”), sekoja identisks zaudējums Dānijai. Znaroks beigās pats uzrakstīja atlūgumu, kaut gan Kirovs bija gatavs dot viņam strādāt.
Znaroks arī aizveda izlasi uz Vankūveras OS, Rīgā bez vai ar mazām problēmām izcīnot trīs uzvaras (7:3 pret Ungāriju, 4:2 pret Ukrainu un 4:1 Austriju). Vankūverā bija pirmais gads, kurā bija jaunais formāts – 12 komandas pa trīs grupām. Ja arī zaudē visus mačus, ko Latvija pārliecinoši izdarīja, tiec pirms – “play-of” kārtā. Tur mūsējie vien papildlaikā zaudēja Čehija (2:3), bet uzvara bija tik tuvu… Beigās pēdējā, 12. vieta.
Ja neskaita vienu septīto vietu, visās pārējās reizēs Znaroks komandu aizveda ārpus labāko desmitnieka un divas reizes pat bija jācīnās par palikšanu augstākajā divīzijā.
Teds Nolans (2012. – 2014.)
Nolans pārņēma stafetes kociņu no Oļega Znaroka, kurš izlasi vadīja piecus gadus. Tā paša Znaroka, par kura uzspiešanu izlases kolektīvam savulaik runāja Lindstrēms. Lai vai kā, Nolans esot bijusi kā svaiga elpa esošajam izlases kodolam, pateicoties Ziemeļamerikas skolas pieejai. Daudzus tas apmierināja, bet trīs čempionātu laikā tā arī ne reizi netika sasniegts ceturtdaļfināls, allaž nedaudz pietrūkstot.
Toties viņa vadībā izlase 2014. gada Soču OS ieguva astoto vietu. Protams, var smīkņāt par izspēles formātu, kad grupā visos mačos zaudēts, bet vienā astotdaļfināla spēlē uzveikta Šveice. Daudz netrūka, lai arī šokētu Kanādu.
Bet jāatgādina arī kāda cita lieta, proti, kvalifikācijas turnīrs. Kad Latvija vienā brīdī varēja pazaudēt ceļazīmi. Sākumā uzvarēta Lielbritānija ar 6:2, tad bagātā Kazahstāna ar vairākiem naturalizētajiem spēlētājiem 3:2, bet noslēgumā 2:3 papildlaikā zaudēts Francijai. Labi, ka papildlaikā, jo, ja tas būtu noticis pamatlaikā, uz OS brauktu franči. Atcerēsimies ikonisko Kristapa Sotnieka kļūdu, kā rezultātā Francijai bija izgājiens viens pret viens pret Edgaru Masaļski, kurš gan komandu glāba.
Nolans laikā, kad vadīja Latvijas izlasi, ieguva atpakaļ-biļeti uz NHL, saņemot piedāvājumu no Zemgus Girgensona pārstāvētās Bufalo “Sabres”. Tas notika, kad bija jāstartē Sočos, bet Nolans pierunāja “Sabres” viņu uz turnīru palaist. Ja pieņemam, ka galvenais starts ir olimpiāde un iepriekš Latvijai viens no primārajiem uzdevumiem bija neizkrist no elites divīzijas, tad Teda vadībā izlase par to principā nedomāja, tad varam teikt, ka pēc četrām padsmitajām vietām PČ piecu gadu laikā Znaroka vadībā, viņš uz sevi liktās cerības vairāk vai mazāk attaisnoja. Protams, skaistāk būtu bijis arī pievienot kādu ceturtdaļfinālu, taču dzīvē visu nevar vēlēties.
Aleksandrs Beļavskis (2015. gada PČ)
Beļavskis, kurš sagādāja ne mazums patīkamu brīžu Latvijas hokeja līdzjutējiem kā spēlētājs, kā treneris tomēr nespēja ievest izlasi saulītē. Lai arī 2015. gada PČ tā turnīra sākumā spēja uzveikt Šveici papildlaikā (2:1), turpinājumā 1:2 pamatlaikā zaudēts Vācijai (tiešā pretiniece par galvā uzzīmēto ceturtdaļfinālu), ar grūtībām uzveikta Austrija (2:1 papildlaiks), un beigās “bullīšos” zaudēts Francijai (2:3). Piedzīvotas arī divas sagrāves pret Kanādu 1:6 un Zviedriju 1:8. Beigās neizteiksmīgā 13. vieta un knapi saglabāta vieta elitē. Ja frančiem būtu zaudēts pamatlaikā, Latvija izkristu uz B divīziju.
Bobs Hārtlijs (2017. – 2021.)
Ja runājam par spilgtiem CV, Hārtlijs ar tādu arī var lepoties – pirms piekrišanas strādāt ar Latvijas izlasi, viņš izcīnījis Stenlija kausu un atzīts par gada treneri NHL. Hārtlijs iezīmēja arī pārmaiņas LHF vadībā, kad no troņa tika nostumts Lipmans, kura vietā nāca Aigars Kalvītis ar Viesturu Koziolu. Koziols jau no LHF ir prom (vismaz oficiāli) un kuluāros runā, ka viņa darba metodes reizēm arī bijušas pietiekami dīvainas.
Tolaik viens no jaunās komandas pamatnostādījumiem bija atrast treneri ar “vārdu”, kas arī izdevās. Protams, ka bija jāatver maciņš, bet atšķirībā no Lipmana, kurš vienmēr meklēja iespējas kā ieekonomēt, šī vadība to bija gatava darīt, lielāko daļu finansiālo resursu novirzot tieši šim postenim.
Redzam, ka ieguldījums ir atmaksājies. Visos PČ izlase vienmēr reāli cīnījusies par iekļūšanu labāko astotniekā, vienu reizi to arī sasniedzot, bet pārējos trīs gadījumos divas reizes iegūta 10. vieta, bet noslēdzošais turnīrs Rīgā gan izrādījās neveiksmīgs – 11.vieta un zaudēts pēdējā mačā. Debija PČ bija spilgta – trīs uzvaras pēc kārtas, kas iepriekš nekad nebija izdevies. Beigās sāpīgs zaudējums Vācijai (3:4) pēc spēles metienu sērijā. Nākamajā gadā gan vāciešiem izdevās revanšēties un tieši izšķirošā mačā par ceturtdaļfinālu.
Ja skatāmies uz rezultātiem 10 gadus pirms Hārtlija, tad šajā laikā tikai vienreiz sasniegts ceturtdaļfināls (2009. gadā Znaroka vadībā septītā vieta), bet pēc tam desmitniekā tikai reizi spēja iekļūt Nolans. Līdz ar to Hārtlija vadībā sasniegtie rezultāti vērtējami kā ļoti augstvērtīgi! Protams, pēdējam čempionātam kopējo ainu nedaudz pabojājot…
Tāpat arī viņa ieguldījums jaunas kultūras veidošanā. Esošā LHF vadība solīja, ka tādi soļi tiks veikti un Bobs izrādījās šim uzdevumam perfekts izpildītājs. Jā, bija arī pieredzējuši spēlētāji, kuri sākumā bija izbrīnīti par ilgo treniņu laiku uz ledus, jo Hārtlijam svarīga ir katra nianse. Tomēr tā nav bijusi problēma un visi kā viens apgalvo, ka viņš ir lielisks motivētājs un pie viņa vienmēr ir kārtība.
Paralēli ar darbu izlasē viņš to savienoja ar KHL vienības Omskas “Avangard” galvenā trenera pienākumiem, izcīnot arī Gagarina kausu. Te jāpiemin un godīgi jāatzīst, ka ar katru gadu viņa iesaiste izlases treniņu procesā klātienē aizvien vairāk samazinājās. Pēdējo reizi viņš komandai pievienojies 1. maijā jeb 21 dienu pirms PČ sākuma. It kā pietiekami, lai sagatavotu kolektīvu šāda formāta turnīram, ņemot vērā, ka lielākā daļa spēlētāju ir pazīstami no iepriekšējiem gadiem, plus tie iepriekš jau vairākas nedēļas gatavojušies. No otras puses – laiks, iespējams, bija par maz.
Bobs savulaik bija izteicies, ka viens no sapņiem būtu aizvest Latviju līdz PČ medaļām un piedalīties olimpiādē. Bet aizgāja viņš no darba prom, jo nesarunāja iespēju vadīt komandu OS kvalifikācijā. Un Boba ēra noslēdzās. Par viņu var teikt šādi – piesaistīšana, kura atmaksājusies ar uzviju. Ja ne Rīgas PČ, kur neapmierināja ne tikai rezultāts, bet arī klīda runas arī par Boba aroganci… būtu pavisam izcili!
Ko jau ir paveicis Vītoliņš?
Vītoliņš nāca pie stūres sarežģītā laikā, taču savu pirmo uzdevumu paveica godam. Rīgā tika uzveiktas Itālijas (6:0), Ungārijas (9:0) un Francijas (2:1) izlases. Tiesa, pēdējā mača netrūka arī nervu kutinoši momenti. It īpaši beigās, kad izskaņā pusotru minūti tika spēlēts četriem pret sešiem, bet uzvara noturēta. Vienā no nesenajām intervijām Vītoliņš atzina, ka izšķīries par pārdrošu soli, laukumā atstājot ceturto maiņu, kas jau bija nospēlējusi kādu laiku. Tika paņemts minūtes pārtraukums atpūtai un dota uzticība šim virknējumam, jo, Vītoliņa prāt’, viņi bija atkoduši kā spēlē pretinieku vairākums.
Pašas OS Ķīnā Latvijai noslēdzās ar divējādām emocijām. Otrajās spēlēs pēc kārtas nepiedalījās NHL vīri, kas Latvijas faniem lika rīvēt plaukstas. Sak’, nu tik būs un varbūt kaut ko izdarīsim šeit. Pirmajos divos mačos cienīgi nospēlēts ar Zviedriju (2:3) un nākamajiem čempioniem somiem (1:2), trešajā 2:5 pret jauno un talantīgo Slovākiju. Atkal priekšā pirms “play-off” kārta jeb astotdaļfināls, bet tur nāca pretī Dānija. OS debitanti, kuri pārsteidzoši savā grupā palika otrajā vietā pēc uzvarām pār Čehiju un Šveici.
Šī spēle bija no sērijas 50 pret 50, kur gan nācās atzīt dāņu pārākumu ar 2:3. Jā, nepaveicās, jā, neizmantota iespēja, bet Dānija tajā turnīrā bija labāka. Noslēgumā Latvija palika priekšpēdējā vietā, apsteidzot tikai mājinieci Ķīnu. Šis bija kārtīgs atgādinājuma zvans tiem līdzjutējiem, kuri uzskata, ka visas valstis, kuras nav grandi hokejā, mums ir kategorijā pie “obligāti uzvaramie pretinieki”. Taču dzīvē tā viss nestrādā.
Un tad nāca šī gada čempionāts, kurā Latvija palika 10. vietā. Jā, Latvijai bija mazas, bet tomēr teorētiskas iespējas vēl pirms pēdējā mača kvalificēties ceturtdaļfinālam. Tiesa, beigās neviens no priekšnoteikumiem tā arī netika izpildīts. Ne pretinieki nospēlēja kā mums vajadzēja, ne paši uzvarējām Zviedriju, kaut gan spēle bija ļoti laba. Vairāk par aizvadīto PČ un tā analīzi variet lasīt šeit.
Bet nobeigumā par Vītoliņu jāsaka sekojoši – mazāk nekā kalendārā gada laikā, viņš ir vadījis izlasi visos iespējami nozīmīgākajos turnīros. Pirmajā uzdevums izpildīts, otrajā neizmantota iespēja, bet trešajā – Latvija nospēlēja savā līmenī, un pie veiksmes varēja iekļūt labāko astotniekā. Bet kā atzina pats Vītoliņš, tad: “Mēs vienmēr iekļūstam ceturtdaļfinālā pie veiksmes.” Tāpēc jābūt reāliem. Komandu šobrīd ir pametuši vairāki veterāni, kas izlasei pateikuši ardievas. Nebija ierindā arī visi atlikušie labākie pieejamie (Indrašis, Cibuļskis, arī NHL divi vīri atteica, izņemot Merzļikinu un Balceru).
Daudziem labpatīk teikt, ka izlasē notikusi paaudžu maiņa, taču tikai daļēji. Vidējais vecums uz PČ Somijā izlasei tāpat bija solīdi 27 gadi. Tā kā nākamais čempionāts norisināsies arī Rīgā, un komandā parādījušies jaunie spēlētāji, ir pamats cerēt, ka varbūt 2023. gada pavasarī Latvijas hokeja saimē būs iemesls priekiem.
Atbildot uz virsraksta tēzi, Vītoliņš ir mērens rezultātu sasniegšanā. Biļete uz OS – labi. Neizmantota iespēja pret Dāniju pašās OS – žēl. 10. vieta PČ – normāli. Sportā viss ir un paliek atkarīgs no sasniegtā rezultāta. Vītoliņa vadībā izlase kaunā nav kritusi (izņemot divas spēles PČ).
Te arī jāatzīmē pārmaiņas, kuras viņš ieviesa. Vītoliņš uzsvaru vairāk liek uz taktisko zīmējumu un ļauj spēlētājiem improvizēt, kamēr, piemēram, Hārtlijs, uzstāja un niansēm. Cik ļoti latviešiem bija nepieciešams Hārtlijs pirms viņš sāka strādāt ar komandu, tik ļoti viņš tiem bija apnicis, un Vītoliņš atnāca tieši laikā. Ar citādāku redzējumu un auru. Pilnai analīzei pāragri spriest, bet Vītoliņam noteikti būs iespēja sevi apliecināt jau pēc gada. Tad, lūk, pie viņa vietas Latvijas hokejā starp visiem treneriem atgriezīsimies.
Nedrīkst arī aizmirst šajā kontekstā, ka viņš visus piecus gadus, kuros ar izlasi darbojās Znaroks, Vītoliņš savā ziņā bija līdzatbildīgs. Un te nu katram līdzjutējam pašam sev jāuzdo jautājums, kas ir labāk – reizi piecos gados ceturtdaļfināls ar padsmitajām vietām, vai labāk esam “mūžīgi desmitie”?