Kāda no Latvijas vīriešu jauniešu basketbola izlasēm pirmo medaļu pēc neatkarības ieguva 2007. gadā, bet pēdējā desmitgadē tās ir priecējušas vēl ar četrām medaļām savu vecumu Eiropas čempionātos. Tēze – labi rezultāti jauniešu gados negarantē spožu nākotni – ir nodrāzta, tomēr nereti uzrodas puses, kas pie labiem rezultātiem uzreiz ir klāt un sit pret krūti, sakot – mums viss ir kārtībā, bet, kad turnīri padodas neveiksmīgāki, afišē – kur mēs ejam? Savukārt citi atkal izspēlē mūžīgo „ir talantīgāki gadi un mazāk talantīgi” kārti.
Tā ir neizmērāma lieta, tomēr „Sporta Pils” šajā rakstā vētīs – cik tad „medaļu izlašu” puiši pēc panākuma starp vienaudžiem nokļūst līdz vīru elitei? Cik līdz Eiropas vidējam līmenim, bet cik, neskatoties uz panākumiem jaunatnē, basketbolu nolikuši malā.
Turpinājumā apskatīsim U-izlašu komandas, kas ir spējušas aizsniegties līdz godalgām. Sāksim no „svaigākajiem” panākumiem dilstošā secībā.
U18 (2000.g. dzimuši un jaunāki), sudrabs. 2018. gads, Rīga
Trenera Artūra Visocka – Rubeņa vadītā izlase bija pavisam tuvu, lai šo turnīru sauktu par izgāzušos. Ja ne turku vienaudžu nespēja realizēt metienus no groza apakšas (protams, ka ar pretestību) 1/8 finālā, šis būtu vēl viens (it kā) neizmantoto iespēju gads. Bet veicas stiprākajiem un Latvija to apliecināja, mājas čempionātā aizkļūstot līdz pēdējai spēlei, kur gan septiņu tūkstošu skatītāju klātbūtnē „Arēnā Rīga” nācās atzīt serbu vienaudžu pārākumu.
Artūrs Žagars – viennozīmīgi talantīgākais savas paaudzes spēlētājs, ko apliecina viņa atrašanās NBA skautu pierakstos. Čempionātā Rīgā spīdēja, ko novērtēja arī FIBA, iekļaujot viņu visa turnīra zvaigžņu pieciniekā. Šobrīd spēlē Eiropas spēcīgākās vietējās līgas ACB (Spānija) klubā Badalonas „Joventut” un otro sezonu cenšas izkarot savu vietu pieaugušo kompānijā. Šo mērķi sasniegt pagaidām liegušas vairākas traumas. 10 minūtes vidēji mačā gan ACB līgā, gan Eiropas otrajā spēcīgākajā klubu turnīrā ULEB Eirokausā 19 gadu vecumā ir jānovērtē. Šoziem debitēja pieaugušo izlasē EČ kvalifikācijas mačā pret Bulgāriju, kur izskatījās labi.
Artūrs Kurucs – savā paspārnē paņēmis cits ACB klubs „Baskonia” ar Eirolīgas A licenci. Aizvadītajā sezonā tika izīrēts „VEF Rīga”, kur sevi izdevās lieliski apliecināt FIBA Čempionu līgā – vidēji 30 minūtes un gūti 10,6 punkti (tālmetieni realizēti ar 35% precizitāti). Tā kā Latvijā basketbola sezona pandēmijas dēļ tika pārtraukta priekšlaicīgi (martā), bet Spānijā nolēma turnīru izspēlēt vēlāk ārkārtas formātā, tika atsaukts atpakaļ uz „Baskonia” un… Kļuva par ACB čempionu! Saprotams, ka finālturnīrā pie vārda tika maz, taču fakts kā tāds ir ļoti patīkams gan Kurucam, gan Latvijas līdzjutējiem, jo līdz šim Spānijas čempiona mums nebija. Jāpiezīmē, ka arī viņa vārds ierakstīts vairāku skautu blociņos, tomēr ne ar tik spilgtu marķieri kā tas ir Žagara gadījumā.
Anrijs Miška – viņu jau 15 gados bija noskatījis varenais Madrides „Real”, kas gan pēc gada tiesības uz latvieti atdeva „Fuenlabrada” organizācijai. 17 gadu vecumā aizvadīja pilnu sezonu LBL „Valmiera”/”ORDO” rindās, piedevām ar solīdu spēles laiku – vidēji 26 minūtēm. Pēc tam sekoja sezona Spānijas ceturtajā līgā, bet aizvadītajā sezonā nomainīja divus vietējos klubus no „Liepājas” uz „Latvijas Universitāti”. Tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem sava gadu gājuma talantiem, jo kā gan citādi uz viņu acis būtu metuši „Real”? Vēl ir laiks, lai atvērtos.
Valters Vēveris – iekarojis stabilu vietu „Valmiera GLASS/ViA” sastāvā – vidēji 30,5 minūtes un 12 punkti. Viens no pozitīvajiem piemēriem, ka arī Latvijā ir iespējas progresēt. Pirms diviem gadiem parakstījis ilgtermiņa līgumu ar ACB klubu „MoraBanc Andorra”. Iespējams, jau drīzumā spāņi jauno talantu gribēs saukt pie sevis, lai sekotu līdzi viņa progresam visas sezonas laikā.
Edvards Reinis Mežulis – talantu slīpē „Latvijas Universitātes” rindās un dara to pieklājīgi, ja kā spoguli ņemam viņa statistiku – 21 minūtē uz laukuma gūti 7,2 punkti un izcīnītas 5,4 atlēkušās bumbas. Neslikti 20gadniekam starp večiem. Tiesa, spēlē centra pozīcijā ar vien 200cm augumu. Ja vēl vietējā līmenī tas ir iespējams, tad citur – bez variantiem.
Adrians Šnipke – Mežuļa komandas biedrs, bet loma mazāka – 12 minūtes mačā. „Standarta” LU spēlētājs – nav slikts šai komandai, bet vai varētu spēlēt citur? Tas ir cits jautājums, ko parādīs laiks.
Dāvids Vīksne – dzimis laimes krekliņā vārda tiešākajā nozīmē. Pēc sudraba iegūšanas cieta smagā gāzes sprādzienā ar daudziem apdegumiem. Bet Vīksne nepadevās un cītīgi trenējoties atguva iespēju spēlēt basketbolu. Šobrīd ir „Ventspils” spēlētājs, bet pie teikšanas netiek (4,7 minūtes).
Kristaps Ķilps – arī „Ventspils” pārstāvis. No Ķilpa šobrīd sagaida vairāk nekā viņš spēj sniegt (10,8 minūtēs 4,8 punkti). Tāda iespēja viņam būs nākamajā sezonā, jo tagad jau ir skaidrs, ka kluba budžets būs ievērojami mazāks nekā šogad, kas atvērs durvis jaunajiem spēlētājiem. Jāprot tikai šī iespēja izmantot. Talants un fiziskie dotumi viņam tam ir.
Oskars Hlebovickis – pierakstīts pie „VEF Rīga”, bet aizvadīto sezonu izlaida krustenisko saišu plīsuma dēļ. Runājot par talanta līmeni – spēlēt var.
Armands Berķis – Iepriekš minētā „MoraBlanc Andorra” sistēmas spēlētājs, kurš pagaidām pie teikšanas tiek vien jauniešu komandā vai zemākajās līgās. Par ko gan nav jābēdā, jo atrasties ACB līgas kluba uzraudzībā – tas ir kvalitātes rādītājs, kas vienlaikus jāatspēko ar darbu.
Ojārs Bērziņš – vēl viens latviešu „spānis”, kurš ir “UCAM Murcia” jaunais talants, taču līdz lielajai komandai vēl nav ticis. Visam savs laiks. Bērziņš sevi ļoti labi parādīja 2017./18. Gada sezonas otrajā pusē, spēlējot „Valmiera”/”ORDO”. Progress sezonas laikā bija acīmredzams. Tagad jāsper nākamais solis – iekļūt ACB.
Mārcis Šteinbergs – pagājušajā vasarā parakstīja ilgtermiņa līgumu ar „Ogri”, ko nomainīja interese no ACB kluba „Gran Canaria”, kura uzraudzībā viņš tagad atrodas Spānijā.
U16 (1998. gadā dzimuši un jaunāki) , sudrabs. 2014. – Ogre, Grobiņa, Liepāja, Rīga.
Jāņa Gailīša vadītā izlase ir bijusi viena no retajām, kas pirms čempionāta kotējās kā viena no galvenajām favorītēm. Par to liecināja arī astoņu mēnešu šķērsgriezumā aizvadītās 20 spēles, no kurām 18 izcīnītas uzvaras, tostarp, pret Eiropas lielvalstīm. Ja grupu turnīrā problēmu neradās, tad otrajā kārtā izgaismojās komandas trūkumi, kurus gan izdevās novērst, vismaz līdz finālam. Tur pretī stājās Francija, kura sezonas ietvaros trīs reizes tika pārliecinoši uzveikta, bet galvenajā spēlē, lieliski nospēlējot pēdējo ceturtdaļu, virsroku ņēma francūži (53:78).
Iepriekš visaugstākais sasniegums kādam no kadetu sasaukumiem bija tālajā 1999. gadā, kad ieņemta 5. vieta, bet sastāvā bija tādi Latvijas basketbolā paliekoši vārdi kā Kristaps Janičenoks un Armands Šķēle.
Rodions Kurucs – neapšaubāmi ir 98to gadu spožākais dimants, par kuru kā par nākotnes zvaigzni runāja kopš viņa padsmit gadiem. Ja uz mirkli likās, ka talantīgais uzbrucējs ir iesprūdis Eiropas granda „Barcelona” važās, tad 2018. gada draftā viņam noticēja Bruklinas „Nets” ģenerālmenedžeris Šons Markss. Debijas sezona padevās lieliska, izpelnoties uzaicinājumu uz NBA Uzlecošo zvaigzņu spēli, taču pagājušā sezona tik laba vairs nebija. Lai vai kā, Rodionam vēl ir spēkā līgums uz diviem gadiem, kuru laikā viņam noteikti tiks dota iespēja sevi apliecināt.
Kristers Zoriks – talanta ziņā daudz neatpaliek no Žagara vai Kuruca. Kopā ar Kurucu iekļuva turnīra simboliskajā pieciniekā. Taču Zorika stāstam attīstīties neļauj divi krustenisko saišu plīsumi. Pagājušo sezonu viņš pavadīja ASV, pārstāvot „Saint Mary’s Gael” universitāti, 23 mačos vidēji laukumā pavadot 11,3 minūtes un gūstot 3,7 punktus. Vasarā par viņu interesi izrādījusi arī „VEF Rīga”. Ja ne traumas, Zoriks noteikti būtu iepriekš minētā Artūra Kuruca pozīcijās kā minimums.
Artūram Strautiņam – jau kopš agra vecuma basketbola prasmes apgūst Itālijā, kur ieguvis sporta pilsonību, kas viņam krietni atvieglo darba meklējumus A Sērijā. Lai arī sezonas laikā pārcēlās uz otro līgu, vasarā noslēdza trīs gadu līgumu ar klubu no Varēzes, kas būs atgriešanās Itālijas elites līmenī. Apostījis arī pieaugušo izlases gaisu un ir stabils tās kandidāts. Izveidojusies stabila profesionāļa karjera.
Robertam Blumbergs – viens „Valmiera GLASS/ViA” līderiem – vidēji 30,8 minūtes, kuru laikā gūti 13,7 punkti un izcīnītas 7,9 atlēkušās bumbas zem groziem. Iepriekš pabijis Vācijas Bundeslīgas komandas sistēmā, bet pēc paša iniciatīvas to pameta. Pabijis arī latviešiem savulaik iecienītajā „Get Better Academy” Čehijā. Viens no jauniešiem, kuram jau pavisam nopietni būtu jāsāk lūkoties pāri robežām, ja vēlas attīstīt savu talantu.
Niks Jansons – tiek pie savām minūtēm „Liepājā” un ir rotācijas spēlētājs – vidēji 20 minūtes un 7,1 punkts. Iepriekš bijis arī „VEF Rīga” sistēmā.
Nikolajs Zotovs – „Ogrē” tiek pie teikšanas mazāk nekā Jansons – 12 minūtes. Nopietnāk sevi jāpierāda vietējā līmenī, lai varētu domāt par ko vairāk.
Roberts Dembskis – šosezon spēlēja Itālijas piektajā līgā
Toms Upe – šosezon spēlēja Itālijas piektajā līgā
Savukārt vairāki „sudraba” zēni nopietnam basketbolam metuši mieru – Kārlis Edvarts Garoza pēc ne pārāk veiksmīgiem gadiem ASV jau pērn nebija redzams nevienas profesionālas komandas pieteikumā, Artūrs Banga nolēma iet akadēmisko ceļu, Reinis Rudzītis spēlē LBL3, savukārt arī Bodgans Raiļans realizē sevi citā dzīves jomā.
U20, (1993. gadā dzimuši un jaunāki), sudrabs. 2013. – Tallina.
Salīdzinājumā ar iepriekšējo stāstu, Artūra Štālberga trenētajiem vīriem pamata optimismam pirms čempionāta nebija. Aiz muguras bija nogurdinoša turneja Ķīnā (viena uzvara 10 mačos), pēc kā sekoja nopietnu pārbaudes spēļu trūkums divas nedēļas pirms EČ sākuma. Kā izrādās, tas palīdzēja, jo komanda bija izsalkusi un pirmo zaudējumu piedzīvoja vien otrā etapa noslēgumā, kad priekšrocības izslēgšanas mačos jau bija rokā. Otro zaudējumu turnīrā nācās piedzīvot 5000 latviešu fanu klātbūtnē finālā! Ja ne neveiksmīgā trešā ceturtdaļa (-12), kas zina…
Kaspars Vecvagars – šīs izlases līderis, kuru FIBA iekļāva turnīra simboliskajā pieciniekā. Pusaudžu gados viņā talantu ieraudzīja Kauņas „Žalgiris” vadība. To diemžēl neizdevās attaisnot un tam ir tikai viens vārds, kas to paskaidro – traumas… Neskatoties uz to, šķiet, ietilpst tajā kategorijā, kas darbu ārzemēs (vidēja līmeņa klubos) atradīs, kas nav slikti. Pēdējos gados migrējis starp Latviju un Poliju, bet pēdējā sezonā LEB Oro (Spānijas otrā līga) pieraksts, kas Latvijas platuma grādos ir solīds līmenis. Regulārs izlases kandidāts, kad nav pieejami labākie spēki.
Jānis Bērziņš – vēl viens talantīgs spēlētājs, kura izaugsmei traucējušas traumas. Sāka „VEF Rīga” sastāvā kā jaunais un perspektīvais, vēlāk nonāca Itālijā, pēc kā atkal Latvija un „Ventspils”. Pēdējos divos gados izskatās atguvies no biežajām traumām un šovasar parakstīja līgumu ar VTB līgas klubu no Stelmetas – „Zielona Gora”. Saprotams, ka Jāņa potenciāls sniedzās augstāk, tomēr VTB līga ir zināms kvalitātes rādītājs. Arī, ja spēlē Polijā. Tuvāks vai tālāks pieaugušo izlases kandidāts un šobrīd izskatās, ka tuvāks.
Ojārs Siliņš – Laba līmeņa spēlētājs, kuru Latvijai tik ļoti pietrūkst aiz „lielajiem vaļiem” (NBA, Eirolīga). Pēdējos gados gan klubu atradis tad, kad sezona jau sākusies pilnā sparā, tomēr skaidrs ir viens – laba līmeņa klubi Eiropā uz viņu aizvien skatās.
Andrejs Gražulis – ilgu laiku audzis „Ventspils” sistēmā, līdz nopelnīja paaugstinājumu VTB līgā, „Parma” komandas sastāvā. Pēc tā gads „VEF Rīga”, kad nonāca Itālijas otrajā līgā. Kāds var smīkņāt, bet kā runā pilsētā, uz finansiāli ļoti labiem nosacījumiem. Nosacītais solis atpakaļ ir atmaksājies, jo Itālijā Andrejs ir pamanīts – viņam piedāvāja līgumu augstākās līgas klubs no Triestes. Regulāri ir izlases kandidātos.
Ingus Jakovičs – spēlētājs, kurš savu augstāko punktu karjerā sasniedza šosezon, kad spēlēja Itālijas A Sērijā. Lai ari nebija starta piecinieka spēlētājs, treneris viņam uzticējās (vidēji 20 minūtes un 9,8 punkti). Pēc šīs sezonas noteikti pacēlis savas akcijas Eiropas basketbola tirgū. Iepriekš bijis abu Latvijas vadošo komandu mērķis, pabija arī Krievijā pie Štālberga Ņižņijnovgorodā (ne pārāk veiksmīgi). Arī Ingus regulāri figurē pieaugušo izlases treneru sarakstos.
Roberts Stumbris – pēdējos divus gadus saucis sevi par „vefieti”. Iepriekš stabils LBL laba līmeņa spēlētājs, kurš pabijis arī Igaunijā. Pirms VEF izpelnījās otru kaimiņu kluba „Nevežis” interesi, kur gan viss neizdevās kā plānots, jo gūta trauma. Lai vai kā, aizvadītajā sezonā pierādīja, ka ir viens no, t.s., labā vidusslāņa latviešu spēlētājiem, kuri tik katastrofāli mūsu saimniecībā trūkst.
Toms Leimanis – 2013. gadā tika izlasē pie gadu vecākiem un lielu lomu nespēlēja. Profesionāļa karjeru uzsāka „Ventspils” rindās, mētājoties pa Kurzemi – te tur, te Liepājā, pēc tam „Valka”/”Valga”. Pieredze Grieķijas otrajā līgā un šobrīd karjeras augstākais punkts LEB Oro (Spānijas otrā līga), kur viņš bija stabils starta piecinieka spēlētājs (23,6 minūtes un gūti deviņi punkti). Viens no stāstiem, kam paredzēja nedaudz citu karjeras attīstības virzienu. Šovasar noslēdza līgumu ar VTB līgas klubu no Minskas.
Pēteris Rēķis – „tīrākais” „Latvijas Universitātes” produkts. Visu savu karjeru pēc jaunatnes nospēlējis tieši šajā komandā. Ieguvis labu izglītību un basketbolam (nosacīti) profesionālajā līmenī licis punktu. Ja vien pašam būtu interese, noteikti noderētu Latvijas klubiem.
Roberts Krūmiņš – savulaik ātri apsteidza savus vienaudžus auguma centimetros un šķita jau, ka Latvijai dzimis viens augstākā līmeņa talants. Talants bija, bet netika realizēts. Karjerā pārstāvējis vien divus klubus – „Liepāja”/”Betsafe” un „Latvijas Universitāte”. Ar profesionālo basketbolu nenodarbojas jau divus gadus.
Elvis Saulītis – ar profesionālo basketbolu beidza nodarboties gadu pēc izcīnītā U20 sudraba. Savulaik braucis atrādīties vairākiem klubiem Eiropā, tostarp arī Krievijā. Savā kontā pieaugušo konkurencē ierakstījis vien trīs sezonas Valmierā.
Edgars Štelmahers – šī brīža izlases galvenā trenera Roberta Štelmahers dēls. Tā arī nenostiprinājies nevienā LBL klubā, izmēģinājis spēkus pat Itālijas 4. līgā, bet šobrīd LBL2 līmeņa spēlētājs.
Iļga Gromovs – perspektīvs un augumā ražens spēlētājs, pēc kura parametriem un spēku vajadzētu pelnīt maizi (vismaz) Eiropas vidusmēra komandās. Iļja gan gāja citu ceļu. Iesāka „Ventspils” rindās, kur paceļoja uz Jūrmalu un atpakaļ. Tad divas sezonas „VEF Rīga”, kur neizdevās nodemonstrēt gaidīto sniegumu, kaut gan to no viņa gaidīja. Aizpērn atkal attapās Jūrmalā, bet pagājušajā sezonā laikam atrada savu – tā ir Krievijas Superlīga (pēc spēka otrā)! Starp citu, šogad kļuva par šī turnīra čempionu. Ja ne citi tirgi, tad šajā, šķiet, Gromovam ir iespēja ieķerties.
U18 (1992.g. dzimuši un jaunāki), bronza. 2010. gads, Viļņa.
2010. gadā visa pasaule tā pa īstam izjuta globālās ekonomiskās krīzes sekas un izņēmums nebija nedz Latvija, nedz šeit bāzētās organizācijas. Ar krietni samazinātu budžetu sagatavošanās posmam, kas izpaudās tikai vienā nopietnā pārbaudes spēlē, Ziedoņa Jansona trenētā komanda uz kaimiņzemi devās lielā neziņā – ko tā var vai nevar izdarīt. Piedevām komandai trūka kārtīga centra. Tas visus pārsteidza. Jāatzīmē arī „interesantais” ceļš līdz bronzai – sākot ar labāko astotnieku, visas trīs spēles ar Latvijas dalību noslēdzās ar lielu punktu starpību – 78:56 pret hovārtiem ¼ finālā, 42:73 ½ finālā pret Krieviju, bet par bronzu ar 75:49 sagrauti serbi!
Dāvis Bertāns – komentārus neprasa. Viens no labākajiem snaiperiem NBA un šovasar gatavojas parakstīt savu ienesīgāko līgumu, kāds viņam jebkad ir bijis. Runā, ka tam būs septiņas nulles…
Jānis Timma – arī komentārus neprasa. Tiesa, vienu brīdi šķita, ka Timma ir „nokavējis” savu aizbraukšanu. Bertāns aizbrauca uz Ļjubļanas „Olimpija”, bet Timma palika Liepājā. Tad spēra nākamo soli uz „Ventspils”, tad „VEF Rīga”, Sanktpēterburgas „Zenit”, izejot cauri diviem Eirolīgas klubiem un visbeidzot atgriežoties Krievijā, Maskavas apgabala Ķhimki”, kur atvērās. Apmaksātākais latviešu spēlētājs Eiropā.
Kaspars Vecvagars – togad tika spēlēt pie gadu vecākiem, tātad vienīgais, kurš ticis pie divām medaļām U-izlašu sastāvos.
Andris Misters – meklēja laimi ASV, vēlāk Spānijas zemākajās līgās. Uz sezonu pārstāvēja „VEF Rīga”, kur atstāja labu iespaidu, visbeidzot nonākot sev labi pazīstamajā Spānijā, bet šobrīd – tās otrajā līgā. Nav par ko sūdzēties.
Kārlis Apsītis – bijis vairāku Latvijas klubu rindās, bet pirmo reizi leģionāra maizē iekodās pirms divām sezonām Lietuvā. Tur gan neizdevās iecerētais, tāpēc nācās atgriezties mājās un nu jau divus gadus viņš pārstāv BK „Ogre”. Stabils LBL līmeņa spēlētājs, kurš it kā varētu mest acis uz kādu vidusmēra ārzemju līgu, jo tur maksā vairāk. Pēdējā sezona gan tam nepalīdz, jo vidēji gūti tik pieci punkti.
Renārs Magone – profesionāļa karjeru uzsāka ar trīs sezonām Liepājā, tad divi gadi „Latvijas Universitātē”, pa ceļam bijis arī BK „Jēkabpils” pieraksts, bet pēdējās divas sezonas „Ogres” rindās.
Arnolds Helmanis – pēc pirmajām piecām sezonām „Liepāja”/”Betsafe” rindās izpelnījās vefiešu uzmanību, kur pavadīja divas nākamās, iepazīstoties arī ar VTB līmeni. Pēc tam sekoja neveiksmīgs pusgads Ukrainā, Odesā un atpakaļ mājupceļs uz „VEF Rīga”, kur spēlēs arī nākamgad. Klasiskais apzīmējums – Latvijas basketbolam tik nepieciešamās vidējās masas pārstāvis.
Citi komandas pārstāvji – Artūrs Brēmers, Edmunds Dukulis, Aleksejs Rostovs profesionālajā basketbolā tā īsti sevi nemaz nepieteica, Artūra Vītiņa centieni apsīkuši, savukārt Dāvis Čoders jau pāris gadus iekļāvies „VEF Rīga” treneru kolektīva un centīsies sevi realizēt šajā arodā.
U18 (1989.g. dzimuši un jaunāki), bronza. 2007. gads, Madride.
Vēsturiska izlase, jo kā gan citādi nosaukt pirmo pēc neatkarības atgūšanas iegūto medaļu jauniešu čempionātos? Un pie tam kādā manierē – Jānis Strēlnieks sekundi pirms beigām guva uzvaras grozu pret lietuviešiem! Ko tādu no Vara Krūmiņa trenētas komandas neviens negaidīja. Šī izlase ir zīmīga ar to, ka tajā bija vien septiņi 1989. gadā dzimušie, bet pieci gadu jaunāki.
Jānis Strēlnieks – Maskavas CSKA, iepriekš Pireju „Olympiacos”. Pabijis Eiropas basketbola „karstākajos” punktos. Tas visu izsaka. Vien piebilde – pirms šī čempionāta Jānis tika uzskatīts kā rezervists šajā modelī, bet beigās kļuva par vienu no līderiem.
Dairis Bertāns – izlases kodola spēlētājs (Strēlnieks, protams, arī) pēc „Baigās vasaras”. Spēlējis vairākos bagātos Eiropas klubos (Stambulas „Darussafaka”, Milānas „Emporio Armani”) un pērn aizsniedzās līdz sapnim – NBA. Šobrīd ir Timmas komandas biedrs Maskavā/
Jānis Kaufmanis – šķiet, tā arī līdz galam sevi nerealizēja. Pārsvarā spēlējis Latvijā, Valmieras komandās, bet šobrīd pārstāv “Ventspili”. Snaiperis, bet spēj to apliecināt tikai vietējā līgā. Bet dara to ļoti labi!
Lauris Blaus – ceļotājs, jo bijis daudz kur – abos Latvijas vadošajos klubus, ar „Valmieru”/”ORDO” kopā izcīnīja negaidītu LBL čempionu kausu, bet pēdējos gados pieprasīta prece Igaunijā, kur spēlēs arī nākamgad.
Lauris Mizis – pēdējos gados pārstāv „Ogri”, bet iepriekš bijis „Barons” sastāvā.
Citi komandas biedri – Oskars Virsis ilgus laikus bija BK „Jēkabpils” seja, taču, nesaņemot nevienu piedāvājumu, kad klubs aizgāja uz LBL2, nolēma pievērsties bērnu trenēšanai. LBL2 līmenī spēlē Roberts Mednis un Guntars Strāķis, bet Kristera Zeidaka dzīve, diemžēl, aprāvās traģiskā nelaimes gadījumā, Mikus Sokolovs augstākajā līmenī jau kādu laiku nespēlē, bet Antons Vilciņš un Ingemārs Zirnis basketbolu nopietni nespēlē jau ļoti labu laiku.
Kopsavilkums
Pie minētā saraksta varētu arī minēt U18 izlasi 2013. gadā, kas Latvijā rīkotajā čempionātā ierindojās 4. vietā. Tās līderi bija Kristaps Porziņģis un Anžejs Pasečņiks, FIBA iekļaujot viņus simboliskajā izlasē. Abi nu ir aizsniegušies līdz NBA līmenim. Porziņģis ir pasaules līmeņa zvaigzne, Pasečņikam gan pagaidām pie teikšanas tiekot neregulāri.
Vēl aizpagājušajā vasarā Latvija bija vienīgā valsts Eiropā, kurai visas U-izlases (gan sieviešu, gan vīriešu) spēlēja augstākajās divīzijās, ieskaitot U19 pasaules čempionātus. Pērn U18 un U20 puiši izkrita no elites. Ja iepriekš LBS vadība lielīja sevis padarīto darbu un izcēla to kā sistēmas panākumu, tad pēc pērnās vasaras neveiksmēm bija dzirdama cita retorika. Proti, nepaveicās ar talantiem…
Tas raisa jautājumus, ko ar jauniešu izlasēm mēs vēlamies sasniegt? Atrādīt talantus uz Eiropas un pasaules skatuves vai tomēr maksimāli daudz sportistus noturēt Latvijas basketbolā? Un ar vārdu „noturēt” var saprast trīs līmeņus:
- Augstākais punkts – NBA un Eirolīga
- Otrais līmenis – izaudzināt Eirokausa un labu Eiropas vietējo čempionātu spēlētājus
- Trešais līmenis – izveidot vidējo masu vietējam čempionātam un „otrā ātruma” Eiropas līgu spēlētājus
Ja skatāmies no šādas perspektīvas, tad kas ir palicis pāri no jauniešu čempionātu medaļniekiem:
NBA un Eirolīga – Dāvis Bertāns, Rodions Kurucs, Jānis Timma, Jānis Strēlnieks, Dairis Bertāns
Otrais līmenis – Artūrs Žagars, Artūrs Kurucs, Artūrs Strautiņš, Ojārs Siliņš, Ingus Jakovičs, Andrejs Gražulis, Jānis Bērziņš, Toms Leimanis.
Trešais līmenis – 20
Nenodarbojas ar basketbolu vai nespēlē profesionāli – 22
Atsevišķi izceļam vēl perspektīvos, kas atrodas ACB klubu sistēmā kā Anrijs Miška, Ojārs Bērziņš, Mārcis Šteinbergs un Armands Berķis. Tiesa, par šo jauniešiem vēl pāragri spriest, jo izcīnītais panākums noticis pavisam nesen un viņi ir savu profesionāļu karjeru sākumā.
Matemātiski rēķinot, „medaļnieku izlašu” produktivitāte tādai valstij kā Latvija ir augsta – teju katra sava gadagājuma izlases līderi ir palikuši basketbolā, citiem sasniedzot pirmo un otro līmeni, bet sliktākajā gadījumā apstājoties pie trešā. Ja salīdzinām ar Eiropas lielākajām valstīm, kur atlases iespējas uz jauniešu izlasēm ir nesamērojami augstākas, tad Latvijas gadījumā skaitļi ir patiešām iepriecinoši. Tas liek uzdot jautājumu – varbūt panākumi jauniešu vecumā tomēr garantē (vismaz) iespējas aizķerties vai pierādīt sevi elites līmenī?
FOTO: basket.lv