Ja Latvijas izlasei būtu kāds nekaunīgāks treneris, viņš principā pēcspēles preses konferencē varētu teikt: „Ko jūs te sūdzaties? Mēs tikām pie neizšķirta pret FIFA rangā augstāk izliktu izlasi.” Un tā būtu taisnība, Andora patiešām ir par divām vietām augstāk, un tīri teorētiski šis neizšķirts Latvijai nāk ar plusa zīmi. Tas ir kārtējais atgādinājums, cik zemu nokrists. Taču zemais kritiens bija laba iespēja jaunajam trenerim, sak, par iepriekšējo vairs viņu vainot nevar, bet vienīgais pieejamais virziens ir uz augšu.
Dainis Kazakevičs Latvijas futbola izlases vadību pārņēma šī gada sākumā un viņam bija visas iespējas sākt savu jauno ēru, ko lepni reklamēja LFF, ar pozitīvām emocijām. Kazakevičs tika pie iespējas pirmās oficiālās spēles aizvadīt pret teju ideāliem (vājiem) pretiniekiem, proti, Andoru un Maltu. Tikmēr, piemēram, Slavišam pirms pusotra gada bija uzreiz jābrauc uz Ziemeļmaķedoniju un pie Polijas zvaigznēm), kur prēmijas varētu prasīt jau par vienu gūtu punktu.
Kazakevičs ir inteliģenta personība, un šī īpašība viņam ir acīmredzama. Dažbrīd pat tik acīmredzama, ka var radīt pretreakciju. Nav tā, ka Latvijas izlasē spēlē augstākā līmeņa zvaigznes, kurām vajadzētu ar šķību aci skatīties uz augstākā līmenī par U21 vecuma grupu nestrādājušu treneru, taču nākšanai ar lieliem plāniem un lielām izmaiņām tomēr ļoti noder arī liela autoritāte. Pirms spēles pret Andoru tika uzsvērtas vairākas svarīgas un abstraktas lietas, kuras tā līdz galam visus spēlētājus tomēr nesasniedza. Skaidrs, ka tas nav vienas nedēļas treniņnometnes jautājums, taču, ja viens no galvenajiem uzstādījumiem ir ieturēt disciplīnu, bet vadošais uzbrucējs tik un tā nopelna sarkano kartīti par pliku nesavaldību, tad kaut kas ir nogājis pagalam greizi.
Federācijas un Kazakeviča izvirzītais trīs gadu plāns paredz, ka galvenais mērķis ir kvalificēties „Euro 2024” finālturnīram. Kopīgi novēlēsim veiksmi un centīsimies nesmaidīt, jo kaut kādi mērķi jau jāizvirza, tas skaidrs. Attiecīgi šogad Nāciju līga bija paredzēts kā mēģinājums nostāties uz kājām, iespēlēt jaunu sastāva un iestrādāt jaunu filozofiju, sākt pamazām mainīt izlases reputāciju. Nu kur vēl tam labākus pretiniekus kā Andoru un Maltu? Taču, ja pēc spēles pret Andoru atkal jāmeklē pozitīvas kripatas garastāvokļa uzlabošanai (pirmajā puslaikā tika uzbrukts daudz, bija laba virzība uz pretinieku vārtiem), kas pēdējos gados ir dzirdēts jau nez cik reizes, tad kaut kas ir nogājis pagalam greizi.
Paldies trenerim, ka vismaz iztikām bez iepriekšējo gadu preses konferenču gandrīz vai obligātā ievadteikuma „ar rezultātu neesmu apmierināts, bet nospēlējām labi”. Taču toties neiztikām bez jauna pusskandāla – atklājās, ka Šveices „Sion” Latvijas izlasi nevērtē (pārsteigums!) īpaši augstu un negrib, lai viņu uzbrucējs Roberts Uldriķis lidotu uz nākamo spēli Maltā. FIFA noteikumi paredz, ka klubi tā vienkārši nevar neļaut spēlētājam nebraukt kopā ar izlasi, taču skaidrs, ka Uldriķis pats, ne viņa aģents, ne Kazakevičs nav īsti priecīgi par iespēju ar dūri sist uz „Sion” bosu galda un draudīgi citēt FIFA noteikumus.
Nav Uldriķa, trauma Ikauniekam, Gutkovskim noraidījums – smejies vai raudi, bet Kazakevičs savā pirmajā kandidātu sarakstā palika bez neviena uzbrucēja. Tuvākās rezerves būtu Deniss Rakels un Artūrs Karašausks, taču abu nav kandidātu sarakstā, un te jāatminas, ka Kazakevičs abus savulaik izmeta no U21 izlases par disciplīnas pārkāpumiem. Laika trūkuma un Covid-19 drošības protokolu dēļ papildinājumus tik un tā grūti piesaistīt, un Kazakevičam tomēr nācās no U21 izlases izsaukt Raimondu Krolli, jo viņš jau izgājis UEFA Covid-19 protokolu. Ja izlases vienīgais uzbrucējs ir 18 gadus vecs spēlētājs no Virslīgas apakšgala komandas, tad kaut kas ir nogājis pagalam greizi.