Trīskārtējais Latvijas čempions basketbolā Mārtiņš Laksa šoruden sācis savu ceturto sezonu leģionāra statusā. Pēc divām sezonām Spānijas ACB līgā, kur viņš kopā piedalījās 30 spēlēs, Laksa tagad aizvada otro gadu vienā no Polijas vadošajiem klubiem Ļublinas “Start”, kur ir viens no komandas līderiem. Plašā intervijā viņš sniedza ieskatu Polijas līgas notikumos un atmosfērā, kā arī paškritiski un analītiski vērtēja, kādēļ viss līdz galam neizdevās Spānijā, taču 30 gadus vecais spēlētājs norāda, ka joprojām jūtas gatavs spēlēt Eiropas augstākajā līmenī, apzinoties savas spējas un iespējas.
Saprotu, ka Polijā sezonas ievadā Covid-19 drošības pasākumi vēl nav tik stingri un līdzjutēji tribīnēs tiek ielaisti. Vai vispār bijusi kāda spēle, ko esi aizvadījis bez skatītājiem tribīnēs?
Iepriekšējās sezonas beigās vienu tādu izspēlējām. Bija mačs Spujņā un tur tobrīd bija lielāks inficēšanās gadījumu skaits. Sanāca gan tā amizanti – tribīnēs neviena nebija, taču tur tieši pie tribīnēm ir iekārtota kafejnīca. Durvis no zāles uz kafejnīcu bija ciet, taču fani tāpat saspiedās tajās telpās un no turienes arī savu atbalstu sniedza, cik nu mēs varējām dzirdēt. Amizanti tāpēc, ka kafejnīcā viņi uzturēties varēja, lai gan tur noteikti bija vēl saspiestāk nekā būtu bijis tribīnēs. Tā arī šajā Covid-19 laikā sanāca vienīgā spēle, kas mums bija pie tukšām tribīnēm, pavasarī vēl sanāca “paspēt” to izspēlēt.
Vai ir sanācis pasekot kā šobrīd izskatās NBA spēles, ko daži salīdzina ar vidusskolu mačiem tukšā zālē? Cik daudz tas var izsist no ierastā ritma, ka jāspēlē nosacītā klusumā?
Tas noteikti iespaido, jo tribīņu skaņas tomēr parasti nonāk uzmanības lokā arī spēļu laikā. NBA notikumiem es pastiprināti nesekoju līdzi – apskatos no rītiem rezultātus un labākos momentus. Taču naktīs vairs neceļos, lai speciāli skatītos NBA mačus, tas vecums man ir pagājis. Eiropas basketbols tagad liekas daudz tuvāks. Bet par spēļu atmosfēru – NBA jau arī tur cenšas labot, ko vien var. Viņiem tur ir displeji ar līdzjutēju attēliem, mūzika, skaņu efekti, un esmu drošs, ka tas viss tomēr palīdz pašiem spēlētājiem, proti, labāk spēlēt tādā atmosfērā, nevis tādā klusumā, ka var dzirdēt, ko pretinieku soliņš runā. Tas gan būtu pavisam jocīgi.
Sapratu, ka tavā klubā krietni paceltas biļešu cenas uz mājas spēlēm. Kāda vispār ir finansiālā situācija tavā klubā un līgā – vai sajūtamas arī citas pārmaiņas?
Es pats nekādus konkrētus skaitļus redzējis neesmu, taču pirmssezonā dzirdēju runas, ka mūsu “Start” komanda būs ļoti parocīgā situācijā, jo izdevies noturēt budžetu iepriekšējā līmenī. To arī var redzēt pēc sastāva. Mums ir pieci leģionāri, tiek domāts par sesto. Par citiem Polijas klubiem, cik dzirdēts, daudzos budžets šovasar ir samazinājies par 20-30%. Skaidrs, ka futbols šajā valstī ir pirmais sporta veids.
Kāda bija tava pieredze un novērojumi šajā starpsezonā par basketbola tirgu kā tādu?
Ļoti interesanta situācija un domāju, ka daudziem tā likās interesanta. Spēlētāji, kas aizvadīja labu iepriekšējo sezonu, droši vien šovasar gaidīja ko vairāk, tas ir tikai pašsaprotami – ja esi gadu nocīnījies un aizvadījis labu sezonu, tad vasarā arī ir loģiski gaidīt adekvātu novērtējumu, proti, līgumu. Pats saproti, ka sportā viena sezona izšķir ļoti daudz un nākamā līgumā sakarā ir svarīga. Te var piesaukt mūsu iepriekšējās sezonas leģionāra Tvīnija Kārtera situāciju. Viņš arī iepriekš ir Ventspilī uzspēlējis. Viņam arī Polijā piedāvāja jaunu līgumu, taču mazāku, un viņš nepiekrita tik ilgi, kamēr vilciens, tā sakot, jau aizbrauca. Kārteram gan izdevās parakstīt līgumu Portugālē un, cik zinu, tur viņš ir apmierināts, taču tas ir viens no veiksmīgajiem stāstiem. Nešaubos, ka joprojām tirgū ir labi basketbolisti, kuriem piedāvāja pandēmijas dēļ mazākus līgumus, taču tie tika noraidīti, un tagad sanācis (vismaz pagaidām) palikt bez darba.
Jā, arī vairākiem laba līmeņa Latvijas spēlētājiem rudens sākums nav viegls. Principā daudziem sanāk izvēle – vai nu parakstīt līgumu, kas par 10, 20 vai pat 30% mazāks nekā būtu normāli, taču nolikts uz galda, vai arī būt bez darba, būt bez spēļu prakses un tad cerēt, ka sezonas gaitā varēs kaut kur aizbraukt.
Polijas augstākajā basketbola līgā ir 16 klubi – kāda ir situācija ar leģionāriem, cik ārzemniekus var atļauties tāds vidējs Polijas klubs?
Līgas limits ir pieci leģionāri komandā. Seši tad, ja tiek spēlēts arī Eirokausos. Šis limits pārsvarā arī tiek aizpildīts, varbūt dažās lejasgala komandās ir tikai 3-4 leģionāri, taču arī šīs komandas nereti uz sezonas beigām mēdz pastiprināties. Pilnīgi normāla ir situācija, ka klubi paņem tīri spēcīgus leģionārus uz sezonas noslēdzošajiem 2-3 mēnešiem, lai nosargātu vietu augstākajā līgā vai arī mēģinātu pacelties augstāk tabulā.
Tiešām par tik skaitliski plašo Polijas līgu var tā teikt, ka visas komandas cīnās līdz beigām un pavasarī meklē naudu, lai vēl tikai izspiestu kādu uzvaru vairāk? Mums pašiem labi zināma situācija, ka ziemas otrajā pusē dažas komandas jau vairs tikai atspēlē savus mačus līdz galam.
Liela atšķirība ir tā, ka noris reāla cīņa par palikšanu Ekstraklasē. Tas Polijā ir prestiža jautājums un lieta tāda, ka arī Polijas pirmajā līgā parasti ir vismaz 3-4 komandas, kuras patiešām tiecas uz tikšanu Ekstraklasē. Tām ir līdzīgi budžeti kā Ekstraklases lejasgala komandām, tad nu sanāk aktīva cīņa ar lielu vietējo prestižu. Tāpat bija arī Spānijā, kad tur spēlēju, līdzīgs skatījums uz konkurenci. Tā kā jā, Polijā katrai komandai ir vismaz trīs ārzemnieki, daudzām visi pieci. Paliek vietas sešiem poļiem, un nereti vietējie spēlē visai mazu lomu. Tas tad atspoguļojas arī izlases rezultātos un skaidrs, ka Spāniju ar Poliju basketbolā salīdzināt nevar, taču Polijas līgu nopelt noteikti nevajadzētu.
Vidējā līmenī Polijas līga ir tālu priekšā Latvijai. Mūsu vadošie klubi “Ventspils” un “VEF Rīga” iepriekšējā sezonā droši vien stabili cīnītos par vietu Polijas sešiniekā. Šosezon jāatzīst, ka vēl īsti nemaz neesmu redzējis šīs komandas, tāpēc grūti spriest. Savs salīdzinājums iespējams pēc tā, kā “Stelmet” spēlē VTB līgā, tur var redzēt spēku samērus. “Stelmet” iepriekšējā sezonā kļuva par čempioni, taču mums bija divas savstarpējas spēles un viena uzvara pret viņiem. Domāju, ka mēs iepriekšējā sezonā noteikti bijām pelnījuši vietu Polijas trijniekā – tā nu sagadījās, ka brīdī, kad sezonu pārtrauca, tabulā atradāmies otrajā vietā [divas uzvaras aiz “Stelmet” un ar vienādu bilanci kā “Anwil” – autora piezīme].
Kāda konkrēti tev izvērtās sezonas priekšlaicīgā pabeigšana? Sarežģītajā situācijā ar klubu visu izdevās korekti nokārtot?
Mums tas notika tā, ka sestdienā bija paredzēta spēle un ceturtdienas rītā vēl aizvadījām treniņu. Tajā rītā Tramps paziņoja, ka vairs neielaidīs eiropiešus ASV, un ka robežas būs slēgtas. Mūsu amerikāņi tajā rītā bija, maigi sakot, uzvilkušies. Pēcāk izrādījās, ka tas aizliegums uz viņiem nemaz neattiecas, bet tāpat maza panika tobrīd bija. Treniņā nekas nevienam nesanāca, un, lai arī mums bija plānots kārtīgi pastrādāt, spēlēt pieci pret pieci, treneris arī redzēja, ka noskaņojuma nav. Tad treniņa vidū ienāca zālē kluba prezidents un paziņoja, ka līga ir uz četrām dienām pārtraukta.
Pateica, lai tagad pasēžam mierīgi mājās dažas dienas un tad pirmdien turpināsim. Aizgāju pie kluba vadības ar lūgumu, vai nevaru tagad aizbraukt mājās – viena diena ceļā, viena atpakaļ, bet nu visa nedēļas nogale sanāk mājās. To arī atļāva, tad nu es ātrumā iemetu kaut ko mugursomā, paņēmu arī dažas dēla un sievas mantas, jo viņi bija tobrīd Latvijā un ar kluba automašīnu aizbrauca līdz Polijas robežai. Tur man atbrauca pretim un tā tiku mājās. Nākamajā dienā man zvanīja Ļublinas kluba prezidents, kurš teica, ka gan jau atpakaļ braukt nevajadzēs, jo sezona droši vien tiks atcelta. Tā arī bija, jo robežas drīz vien bija ciet. Man izdevās paspēt šķērsot robežu dienu iepriekš. Atbraucu ar diviem krekliem somā. Bet visa pārējā iedzīve tā arī palika Polijā līdz pat jūnijam. Jā, radās problēmas ar manām mantām, dzīvokli un saistībām. Sezonas izskaņā klubam bija jāveic maksājumi un kaut kādi bonusi, taču sapratu situāciju un spēru soli pretim klubam, novienojāmies, ka samaksās 50% un būs labi. Tad arī jūnijā beidzot varēju aizbraukt pakaļ savām mantām un likt sadarbībai punktu. Vismaz tajā sezonā. Martā man vēl nebija nekādas pārliecības, ka šajā komandā palikšu arī nākamajā sezonā, taču trenera faktors un iespēja spēlēt Čempionu līgā manu izvēli vēlāk nosvēra par labu jaunam līgumam.
Pandēmijas apstākļos tika saņemti arī piedāvājumi no citurienes?
Kaut kādas runas bija, taču nekā tik konkrēta, tāpēc nolēmu, ka labāk palikt tepat – Čempionu līga, zināms treneris, arī sieva vēlējās atgriezties, kas nav mazsvarīgi. Varbūt vajadzēja nogaidīt un vasarā vēl pagaidīt kādus piedāvājumus, taču Polijā sezona arī sākās vairākas nedēļas pirms pārējām līgām, tad nu klubs arī manu atbildi gaidīja ātri. Es biju pirmais ārzemnieks, kuram viņi piedāvāja līgumu, tad nu viņi arī gribēja zināt atbildi, lai saprastu, kā tālāk būvēt komandu.
Piesauci trenera faktoru, proti, Davidu Dedeku, Slovēnijas treneri. Kāda ir komunikācija ar viņu un kādā valodā vispār strādā komanda?
Principā viss notiek angliski. Dedeks gan Polijā ir jau daudzus gadus un bez problēmām runā poļu valodā, kad vajag, taču komandā strādājam angliski. Kāpēc viņš bija faktors palikšanai “Start” sastāvā? Tāpēc, ka viņš ir laikam pirmais treneris manā karjerā, ar ko man izveidojās cilvēcīgs kontakts un dialogs. Viņš mani uztver kā pietiekami pieredzējušu spēlētāju un aicina izteikt viedokli par spēli un atsevišķiem notikumiem, un es jūtu, ka tas tiek ņemts vērā, un to pats novērtēju, jo iepriekš man bija autoratīvi treneri. Tādus trenerus kā Rims Kurtinaitis un arī Roberts (Štelmahers) citādi grūti nosaukt. Ar viņiem ikdienā ir citādi, nevar tā vienkārši pieiet klāt un parunāties. Viņiem ir savs viedoklis un tev kā spēlētājam tas jārespektē. Bet “Start” treneris ir citāds – viņš pats nāk pie spēlētājiem un vaicā domas, es arī labprāt tās sniedzu, jo mērķis jau mums vienāds – sasniegt labu rezultātu.
Kā izskatās no malas, tad šī uzticība ir ne tikai vārdos, bet arī darbos, proti, spēles lomā un minūšu skaitā.
Jā, man tieši tādas pašas sajūtas. Speciāli skatījies neesmu, bet liekas, ka spēles laiks man ir lielākais komandā [abās sezonās “Start” rindās virs 30 minūtēm vidēji spēlē – autora piezīme]. Jūtu, ka treneris novērtē tās lietas, ko es daru laukumā. Arī tās lietas, kas varbūt neparādās statistikā, taču sen zināms, ka basketbols jāspēlē abās laukuma pusēs.
Par basketbola statistiku runājot – man tas ir interesanti, gandrīz vai galvenā lieta, ko paskatos no spēles. Kā ir tev, cik daudz pievērs tai uzmanību pirms un pēc spēlēm?
Ja teiktu, ka tas ir mazsvarīgi, tad, protams, melotu. Man ir svarīgi pašam sev uzturēt kaut kādu pārliecību par saviem spēkiem, uzturēt savu domāšanu, piemēram, izvirzu sev uzdevumu būt labākais snaiperis komandā, un tad to arī cenšos piepildīt. Tas ir mans mērķis, mans pienesums komandai un savā ziņā arī mans lepnums. Es varbūt neesmu pats universālākais un talantīgākais spēlētājs pasaulē, taču ir lietas, ko varu paveikt augstā līmenī un pie tām arī strādāju. Tas mani motivē arī nākotnei, piemēram, nevis vasaru nogulēt pludmalē, bet arī pavadīt savas stundas zālē. Statistika nav mazsvarīga, taču svarīgāk tomēr ir sakārtot citas lietas – komandas atmosfēru, sastāva saliedētību un spēļu rezultātus. Ja komandā viss ir labi un tiek izcīnītas uzvaras, tad vairs nav īpaši svarīgi tev ir par dažiem punktiem vairāk vai mazāk.
Un kurā brīdī tu parasti ieskaties statistikā? Uzreiz pēc spēles, pārrunājot ar komandas biedriem, vai arī ilgākā laika nogrieznī tam paseko?
Pēc spēles, jā, parasti paskatos gan par sevi, gan partneriem, gan komandu kopumā. Ir vairāki faktori, par kuriem savā karjerā esmu sapratis, ka tiem jāpievērš uzmanība, piemēram, vai mēs esam uzvarējuši cīņu zem groza. Vai arī kļūdu un rezultatīvo piespēļu attiecība. Pēc tā var labi saprast, kāpēc rezultāts ir tāds, kāds ir. Tas principā interesē pat vairāk nekā sava statistika. Bet tā ikdienā man nepatīk sekot līdzi, piemēram, sezonas vidējai statistikai. Man liekas, ka tas uzliek nevajadzīgu spiedienu pašam uz sevi. Piemēram, vajag mest tālmetienus ar 45% precizitāti, tad tu paskaties, cik tev ir līdz šodienai, un sāc domāt, tā, man nākamajā mačā vajag iemest trīs no četriem. Tas man liekas muļķīgi. Kopumā apskatos, taču padziļināti nepētu, kāda ir man vidējā statistika, tas laikam gluži vienkārši vairs neinteresē.
Varbūt vari atsaukt atmiņā kādu reizi, kad pēc spēles esi apskatījies protokola lapiņā un bijis patiešām pārsteigts par kādu statistikas radītāju kādu reizi, kad laukumā likās pavisam citādi? Pieļauju, ka spēles laikā tam izsekot līdzi nav nemaz tik vienkārši.
Par sevi īsto to neatceros, bet par komandu gan ir bijušas reizes. Nesenā mūsu spēle pret “Anwil” likās kā neizdevusies, arī vēl pēdējā ceturtdaļā zaudējām, taču sanāca atspēlēties. Tad gan bija tāda jocīga sajūta, skatoties protokolā – it kā esam zaudējuši zem groza, mums vairāk kļūdu, mums mazāk metienu, bet punktu beigās vairāk. Reizēm tā gadās, ka pēc mača nevar saprast tos faktorus, kas īsti ļāva uzvarēt. Tāpēc arī basketbols ir interesants un statistika, lai arī nav mazsvarīga, bet tomēr otršķirīga. Ir forši sekot līdzi un salīdzināt, it īpaši Amerikā, kur statistika valda.
Nu, pēc statistikas rēķina līgumu summas.
Taisnība, jā, tā ir konkrēta mērvienība, kuru pēc sezonas beigām ierēķina nākamajā līgumā.
“Start” komandā šosezon spēlē arī Lesters Medfords, kurš vēl pavasarī bija pie “VEF Rīga”. Kā viņam izdevusies pāreja no Latvijas līgas uz Poliju?
Viņam nepieciešams laiks adaptēties pie jaunas sistēmas un jaunas vides. Tas droši vien ir viens no faktoriem, kāpēc mēs neesam sezonu sākuši tik veiksmīgi. Jā, tagad uzvaras ir savāktas, bet spēles ziņā vēl neiet un domāju, ka tas ir tieši tāpēc, ka leģionāri – saspēles vadītāji pievienojās komandai kā pēdējie. Visa komandas spēle tomēr sākas ar viņiem, tāpēc šobrīd mums spēles organizēšana un ritma noturēšana ir tāds sāpīgais punkts.
Kā tev pašam liekas, vai esi ļoti atkarīgs no savas komandas saspēles vadītāja?
Ja kāds paskatās uz mūsu mačiem no malas, tad var redzēt, ka es vairāk esmu bez bumbas, gaidu piespēli malā un uz tālmetiena līnijas. Tā ir loma, ko es laika gaitā esmu pieņēmis un kurā jūtos daudz maz komfortabli. Protams, ļoti labprāt pats veidotu uzbrukumus un spēlētu ar bumbu, taču šobrīd esmu ielikts šādos rāmjos un man ar to ir jāsadzīvo, tāpēc – jā, man ir svarīgi, ko dara saspēles vadītājs, kā tiek iesākti uzbrukumi un ko ar bumbu dara rezultatīvākie partneri, piemēram, kā viņi domā par komandas spēli un bumbas kustību uzbrukumā, lai bumba nonāktu arī pie manis un es varētu izmantot savas stiprās puses.
Ir stereotips par aizokeāna saspēles vadītājiem, kuri piespēlē tikai tad, kad mest nesanāk. Vai sanācis kādreiz tāda tipa saspēles vadītājs tev komandā?
Nu, otrajā sezonā “Valmierā” (smejas) [toreiz Demjērs Pitss vidēji mačā Valmierai guva 14,6 punktus un veica 5,6 rezultatīvas piespēles vidēji spēlē – autora piezīme]. Bet tā vairāk laikam nē. Treneri jau arī tomēr ņem komandā spēlētājus, par kuriem zina, ko viņi dara un nedara laukumā, un saspēles vadītājus izvēlas tādus, kuri uzlabo arī pārējo sniegumu. Tāda tipa spēlētāji, kā tu piesauc, vairāk ir lejasgala komandās, kad viņiem vairāk iespēju uzņemties uz sevi un mazāk palīgu. Vadošajās komandās treneris tomēr parasti rūpējas, lai tie vīri, no kuriem sagaida rezultāta veidošanu, arī tiek pie bumbas un ir apmierināti.
Kad pieminēji, ka esi akceptējis savu lomu basketbolā, pamanīju, ka tomēr ieturi nelielu pauzi. Vai būtu pareizi teikt, ka tīri sajūsmā par savu, tā saukto, “tīrā” snaiperu lomu neesi, un to tikai pieņem, lai varētu turpināt spēlēt augstā līmenī?
Zini kā, vienmēr var gribēties vairāk un labāk. Zinu, ka varu spēlēt labāk, taču tajā pašā laikā apzinos, ka neesmu pats universālākais spēlētājs. Varu piekrist tam, ka biju gatavs piemērot un varbūt savā ziņā ierobežot savu spēli, lai varētu nonākt pēc iespējas augstākā basketbola līmenī. Zinu, kā snaiperis esmu tīri labs, un attiecīgi šo lomu arī pildīšu. Protams, ir tādas mazas iekšējas ambīcijas, ka gribas laukumā kaut ko vairāk un kaut ko skaistāk izdarīt, taču es tās apslāpēju, jo dienas beigās tomēr svarīgs ir tikai rezultāts. Labāk spēlēju tagad labas līgas “Top3” komandā, nevis atrodos kaut kur turnīra tabulas lejasgalā komandā, kur varbūt man vajag mest par desmit punktiem vairāk katrā spēlē.
Labo mani, ja kļūdos, bet savā profesionāļa karjerā laikam tādā lejasgala komandā nemaz neesi spēlējis.
Tas arī droši vien ir viens no faktoriem, kādēļ es izveidojos par tādu spēlētāju, kāds esmu šobrīd. Karjeru sāku VEF un tur otrajā sezonā sanāca tā, ka man pie trenera Kurtinaiša priekšā bija Janičenoks, Valters, Jahovičs, Dairis Bertāns, vēl ārzemnieki, un skaidrs, ka tādā brīdī nevari sākt darīt to, ko gribi. Man tika savas spēles minūtes ar konkrētiem uzdevumiem. Domāju, ka paveicu tos tīri labi, un turpināju pie tā strādāt un, tā sakot, specializēties. Droši vien tajā laikā arī pamazām pazuda gan iespējas, gan spējas spēlēt tik brīvi, cik varētu vēlēties.
Bet par komandām runājot – laikam tikai pēc traumas, kad spēlēju Jūrmalā, un tad vēl otrajā sezonā Valmierā, bija reizes, kad Latvijas līgā nespēlēju finālā. Sanāk tā, ka no astoņiem gadiem LBL tikai divus neesmu spēlējis finālā. Un kā jaunais spēlētājs spēcīgā komandā arī akceptēju to, kas tika teikts un tiku norīkots.
Aicināšu vairāk pastāstīt par savu laiku Spānijā. Pavasarī lasīju tavu interviju, kur mini, ka ar treneri neizdevās atrast īsto kontaktu, un vēl šādi tādi apstākļi patraucēja. Vai tagad, kad esi pamēģinājis un vari atskatīties pagātnē objektīvāk, uzskati, ka, zvaigznēm nostājoties savās vietās, varētu būt stabils spēlētājs Spānijas ACB līgā?
Spānija man vispār bija pirmā leģionāra pieredze. Iepriekš spēlēju tikai Latvijā, un tad sanāca uzreiz ielēkt ACB līgā. Godīgi sakot, pirmajos trīs mēnešos es pats nespēju noticēt, ka vispār esmu tur ieradies. Es pēc rakstura esmu cilvēks, kurš visu centies panākt ar savu darbu un attieksmi, tāds nedaudz kautrīgs, un sākumā varbūt nemaz neticēju, ka es tur iederos. Taču, ejot dienām un nedēļām, sapratu, ka tas viss ir reāli. Tas tomēr bija sapnis – uzspēlēt ACB līgā. Tāpēc arī domāju, ka Spānijā ierados ar pārāk lielu respektu pret visiem pārējiem, acis bija lielas kā pogas, sak, ko es te vispār daru. Apzinos, ka tas man diezgan patraucēja, jo pagāja laiks, kamēr sezonas vidū sapratu, ka pretinieki nav nekādi pārcilvēki un arī šeit iespējams izcīnīt vietu. Jā, Spānijā spēlētāji ir ļoti talantīgi un fiziski spēcīgi, taču ar laiku nāca apziņa, ka arī esmu profesionāls basketbolists ar savām stiprajām pusēm.
Un otra lieta – šīs savas kautrības un neatvērtības dēļ man bija problēmas izveidot kontaktu ar treneri. Viņš laikam vēlējās citu pieeju, kamēr es pēc dabas esmu perfekcionists, cenšos visu izdarīt maksimāli. Te arī jāņem vērā, ka man iepriekš bija tikai autoratīvie treneri, ar kuriem man nekad nebija dialoga. Ja viņi tev kaut ko saka, tad parasti jāatbild ar jā vai nē un jāturpina strādāt. Tagad, atskatoties atpakaļ, apzinos to kā mīnusu, jo es nemaz nebiju iztēlojies, ka tik augsta līmeņa līgā treneris varētu būt citāds. Bet Spānijā tomēr bija cita mentalitāte un treneris. Pieļauju, ka no manis gaidīja plašāku komunikāciju, atvērtību un viedokļus, nevis tikai rīkojumu uzklausīšanu. Domāju, ka to arī var norakstīt uz pieredzes trūkumu, kas man patraucēja tur nostiprināties. Savukārt otrajai sezonai Spānijā, kurai biju daudz gatavāks, treneris mani sastāvā vairs īsti nevēlējās un īsti neizdevās. Taču joprojām esmu pārliecināts, ka esmu spējīgs spēlēt Spānijas ACB, pasaules otrajā spēcīgākajā līgā, ja ne kā pamatsastāva cilvēks, tad rotācijas spēlētājs vidusmēra komandā, kur varu sniegt savu pienesumu un pildīt savu lomu. Par to man nav nekādu šaubu. Tas ir tā, kā es pats sevi redzu un novērtēju.
Tagad, atskatoties pagātnē, nesanāk, ka labāk būtu vispirms uzspēlēt Polijā un tad tiekties uz Spāniju? Kā vispār izdevās no Latvijas uzreiz tikt uz ACB līgu?
Pirmām kārtām, tas bija aģenta darbs. Nu, un otrkārt, šis Spānijas klubs “Obradoiro” vēlējās mani sastāvā jau 2016./17. gada sezonas otrajā pusē. Šķiet, marta sākumā nāca piedāvājums, kluba ģenerālmenedžeris sūtīja īsziņas, sakot, ka interesējas, taču “Valmiera” tobrīd mani vēl nepalaida. Parakstījām līgumu pēc sezonas. Bet nu skaidrs, ka Spānijas klubi regulāri seko līdzi tam, kas notiek Baltijā, arī tagad “Obradoiro” rindās ir divi jauni lietuvieši.
Protams, sākumā bija pārsteigums, ka man uzreiz ACB līgas klubs piedāvā līgumu. Taču domāju, ka pietiekami atzīstami spēlēju Latvijā un Baltijas līgā, un uz Spāniju jau vairāki Latvijas basketbolisti tikuši aicināti, liekas, ka tur mūsu basketbols tiek novērtēts.
Joprojām aktīva diskusija ir par to, kas ir labākais scenārijs jaunam basketbolistam – pie pirmās iespējas doties uz ārzemēm, latviešu gadījumā tā visai bieži izrādījusies Spānija, vai palikt savā Latvijas klubā. Kāds tev ir par to skatījums, ņemot vērā, ka leģionāra gaitās devies tikai 27 gadu vecumā?
Man liekas, ka braukšanai uz ārzemēm ir ļoti liels veiksmes faktors. Sanāks izsisties vai nē? Nerunāju par tādiem talantiem kā Porziņģis vai Šmits, bet, ja tu esi tāds vienkārši labs spēlētājs, tad tiešām nezinu, kā būtu labāk. Ir veiksmīgi piemēri gan vienā, gan otrā pusē, tāpēc domāju, ka tas noteikti nav tik vienkārši nodalāms kā balts vai melns. Daudz jautājumu – kā tev sakrīt ar treneri, kā piemērojies situācijai, cik labs ir tavs aģents, kurš saprot tevi un zina, kā tev būtu labāk.
Bet kopumā saprotu, kādēļ Spānijas līgas Latvijas basketbolistiem liekas interesantas. Galu galā, arī Spānijas “Leb Oro” [pēc spēka otrā] līgā daudzi klubi ir augstāka līmeņa nekā daļa LBL komandu. Arī tur ir komandām 4-5 ārzemnieki, pieredzējuši spāņu basketbolisti, un ne velti uz turieni brauc arī Latvijas spēlētāji, kuri vairs nav jaunie un perspektīvie, bet kuri tur brauc arī vienkārši nopelnīt.
Vēl par līgu salīdzinājumu tieši noformējuma ziņā – Polijas līgā, cik esmu skatījies, to uztver ļoti nopietni. Ērta mājaslapa, video rullīši pēc katras spēles pieejami “Youtube” kanālā.
Piekrītu, poļi cenšās celt savu līmeni. Personīgi domāju, ka Polija noteikti varētu būt “Top6” līga Eiropā, tieši tādā vietējā mēroga ziņā. Perspektīvas ir iet uz augšu. Šeit tiek spēlēts fizisks un ātrs basketbols. Tikai dažām lejasgala komandām ir tāds mazāk uz taktiku vērsts basketbols, bet vadošās komandas, manuprāt, spēlē pietiekami augstā līmenī.
Vēlējos arī Latvijas izlases tēmai pievērsties. Šī gada sākumā piedalījies EČ atlases spēlēs, taču intervijas gaitā piesauci treneri Robertu Štelmaheru un viņa stilu.
Tas bija tikai raksturojums – sastrādāties mums nekad nav bijušas problēmas. Strādājām kopā Ventspilī un Valmierā, kopā esam izcīnījuši divus Latvijas čempionu titulus, vienreiz uzvarējuši Baltijas līgā. Viņš ir man devis iespējas spēlēt un esmu centies attaisnot uz sevi liktās cerības. Protams, biju priecīgs, kad Roberts tika iecelts par izlases galveno treneri – uzskatu, ka viņš to bija pelnījis. No otras puses, arī uzskatu, ka viņš nebija pelnījis EČ ciklu sākt šādā veidā ar diviem zaudējumiem. Bet nu nekāda traģēdija vēl nav notikusi un mums ir visas iespējas kvalificēties finālturnīram un jācenšas uzvarēt nākamajās spēlēs.
Latvijas izlasei esi bijis nosacītā tuvumā arī iepriekš, taču laikam jau nevar paslēpties no fakta, ka pavasarī FIBA bēdīgi slavenās reformas dēļ izlasei nosacīto līderu vienkārši nebija. Kādas tev sajūtas par šo situāciju, jo tā tomēr pavērusi tev iespēju spēlēt oficiālos mačos izlasē un domāt par “EuroBasket” finālturnīru?
Ir tā, kā saki – diemžēl tāda situācija. No NBA un Eirolīgas vīri netiek, tad nu jāspēlē nākamajiem. Protams, jebkurā gadījumā man bija gods pārstāvēt Latvijas izlases krāsas. Tāpat jāsaka, ka visām izlasēm principā noteikumi ir vienādi un tas, ka mums tik daudz jārunā par šo situāciju, droši vien labi parāda, ka jācenšas vairāk celt Latvijas basketbola vidējais līmenis, vairāk jāceļ Latvijas klubu līmenis. Visi jau netiks uz NBA un Eirolīgu, taču arī bez tā var izaugt par labu basketbolistu pieklājīgā ārzemju līgā. Protams, ļoti labi, ka mums ir vienradzis Kristaps Porziņģis, taču tādi talanti Latvijā ir ļoti reti. Domāju, ka mēs nevaram īsti dzīvot pēc gaļasmašīnas principa, ka izdzīvos tikai stiprākie un ar viņiem tad arī mums pietiks.
Ja paskatāmies tā uz papīra, kādā līmenī mums ir potenciāli spēcīgākais izlases sastāvs un kāda ir šī līmeņa attiecība pret vietējo čempionātu, tad domāju, ka Eiropā citur šī attiecība nekur nav tik liela. Tam vajadzētu būt par vielu pārdomām arī basketbola funkcionāriem, lai vēl vairāk veltītu vietējās līgas attīstībai.
Saprotu, ka tā nav īsti tava darīšana, bet cik pats interesējies par notikumiem LBS gaiteņos, piemēram, par LBS prezidenta maiņu?
Cenšos par to nedomāt, tas mani tiešā veidā tomēr neietekmē. Tas ir viens, bet otrs – domāt, kā kaut ko uzlabot un ko mainīt, tā gluži vienkārši pagaidām nav mana lieta. Mans darbs ir spēlēt klubā un izlasē, izvirzu to kā prioritāti un to arī daru. Varbūt kādreiz pēc karjeras būs vēlme iet un darīt kaut ko tieši šajā ziņā, taču tas noteikti nav garantēts.
Konkrēti LBS prezidenta maiņa – neskaitot ziņu virsrakstu, ka Voina vietā nācis Vējonis, esi izjutis, ka šāda cilvēku maiņa notikusi?
Nezinu, vai tas ir tieši Vējoņa nopelns, taču ļoti patika, ka šovasar LBS organizēja izlašu kandidātu treniņus. Mēs tāpat vasarās meklējam visādus variantus, kur patrenēties un uzspēlēt, un te LBS deva iespēju tādā brīvā atmosfērā to darīt kopīgi. Liels paldies par to, ceru, ka atkārtosies arī nākotnē. Domāju, ka no tā iegūst visi, arī treneris var bez liela trokšņa uzaicināt kādus jaunos spēlētājus un apskatīties, kā viņi izskatās uz pieredzējušo vīru fona. Šie treniņi notika gandrīz visas vasaras garumā, vēl pat augustā bija iespējas nākt un izlases speciālistu vadībā trenēties. Kuri gribēja, tie arī varēja nākt, un tas bija ļoti noderīgi.