Saviels – vēl viens Latvijas hokeja talants. Tā 1999. gada vasarā par tobrīd 17 gadus veco aizsargu rakstīja “Neatkarīgā Rīta Avīze”. Aizsargu tajā gadā Kanādas hokeja līgā (CHL) ārzemnieku draftā ar pirmo numuru izvēlējās Ovensaundas “Platers”, bet gadu vēlāk viņš piedzīvoja vēl vienu draftu – Nacionālās hokeja līgas (NHL) klubs Kolorādo “Avalanche” Savielu izraudzījās 2. kartā ar kopējo 63. numuru. Tomēr iekarot zvaigžņu virsotnes viņam neizdevās. Pats vainīgs? Treneri? Blakusapstākļi? Sakritības? Uz to vislabāk spēj atbildēt Agris pats, kurš šovasar klusi un nevienam to īpaši neuzsverot, noslēdza hokejista karjeru.
Agri, es Tavu uzvārdu neatradu “Mogo” kluba pieteikumā šajā sezonā. Vai tas nozīmē, ka Tu esi beidzis spēlētāja karjeru?
Jā, tā ir. Tas lēmums nāca pats no sevis. Martā, kad sākās pandēmija un visu aizslēdza ciet, bija sajūta, ka pietiek spēlēt. Taču vasarā es vairāk skatījos, kas notiks ar klubu. Nekad nevar zināt, kas notiks. Piemēram, Covid-19, tāpat piemērs nav tālu jāmeklē ar HK “Kurbads”, kurš izstājās no virslīgas. Jūlija beigās mēs sākām trenēties, savukārt es aprunājos ar kluba menedžeri Elvi Želubovski. Kļuva arī skaidrs, ka kluba finansējums nebūs tāds kā līdz šim, un patiesībā man bija izvēle – kā es vēlēšos, tā varu darīt.
Tātad Tev bija izvēle – vai turpini karjeru “Mogo” vai arī beidz to?
Jā. Bet vienu no “Mogo” treneriem Sergeju Durdinu uzaicināja uz HK “Rīga”, savukārt Elvis Želubovskis man piedāvāja kļūt par otro treneri. Es ilgi nedomāju un piekritu.
Vai bija variants, ka Tu paliec klubā kā spēlējošais treneris?
Nē, tāds variants netika izskatīts. Es piekto gadu vadu “Mogo” hokeja skolu un trešo gadu strādāju hokeja skolā “Rīga”. Teikšu atklāti – man paliek par grūtu. Saplānot darbus varu, bet fiziski un morāli ir grūtāk. Virslīgā es varētu turpināt spēlēt, bet tam vajadzētu veltīt laiku arī ārpus treniņiem, uzturēt sevi formā. Es to neesmu darījis aptuveni gadus četrus (smejas). Tas paliek arvien grūtāk un grūtāk. Man piedāvāja kļūt par otro treneri un tas atviegloja situāciju. Es neesmu no rītiem noskrējies un varu mierīgi pildīt darbu pienākumus.
Vai mazos hokejistus nevēlējies turpināt trenēt?
Kad nodibināja “Mogo” hokeja skolu, es divus gadus biju treneris mazajiem. Pirmajā gadā es trenēju visas četras vecuma grupas, bet vēlāk man to palika mazāk. Un tad man HS “Rīga” piedāvāja trenēt, tā saucamo, specklasi, kur es biju trenera palīgs. “Mogo” paliku kā skolas vadītājs, bet trenēju tur, jo strādāt ar junioru vecuma zēniem man ir interesantāk.
Ja Tev “Mogo” nākamsezon piedāvātu galvenā trenera amatu, Tu piekristu?
Es neizslēdzu tādu variantu. Esmu strādājis gan ar mazajiem, gan ar juniora vecuma spēlētājiem. Pagaidām es par tālāko nākotni nedomāju.
Kad esi uz soliņa, Tev ir vēlēšanās doties laukumā?
Nē. Esmu dzirdējis, ka daudzi bijušie hokejisti saka, ka pēc karjeras beigam pirmos gadus vēlas doties laukumā, taču man pagaidām tā nav. Skaidrs, ka ir lietas, kuras redzu laukumā un pie sevis nodomāju, ka es tās darītu citādāk, bet pats nealkstu spēlēt. Arī amatieros nav vēlēšanās spēlēt, es katru dienu piedalos divos treniņos.
Tu beidzi spēlēt, bet tukša vieta sastāvā nepalika. Klubs piesaistīja divus pieredzējušus aizsargus – Krišjāni Rēdlihu un Oskaru Bārtuli. Pagaidām vēl komandā ir arī aizsargs Kārlis Čukste, kurš gan varbūt vēlāk dosies uz Ziemeļameriku.
Neaizvietojamu cilvēku nav un vietas tukšas nepaliek. Virslīga nav tā sliktākā vieta, kur spēlēt. Hokejs šeit nav slikts.
Kāds ir virslīgas kopējais līmenis? Tu tagad uz čempionātu vari paskatīties no malas.
Uzvārdi ir skaļāki nekā pirms pieciem, sešiem gadiem, un spēlētāji ir meistarīgi. Ja uz šejieni atbrauktu arī kāda lielāka zvaigzne, pēc zināma laika tā pielāgotos pārējiem spēlētājiem. Ja runājam par “Mogo”, tad izcelt varu Kārli Čuksti – var manīt, ka viņš ir no citas līgas.
Viņš ir galvastiesu pārāks par virslīgas vidējo līmeni
Jā, viņam ir jāspēlē citur. Un tas ir redzams. Un es iepriekš jau minēju par pielāgošanos pārējiem. Viņš vēl nav pielāgojies Latvija čempionātam. Bet virslīga ir forša, tiesa gan, nezinu kā to vērtē skatītāji. Esmu dzirdējis arī viedokli, ka Latvijas čempionāta vadošo klubu dueļus ir interesantāk skatīties nekā Rīgas “Dinamo” mačus. Protams, ka līmenis ir cits, taču šeit ir azarts.
Pēdējos gados nebiji apsvēris domu vēl aizbraukt uz ārzemēm?
Pēdējais gads ārzemēs man bija Ukrainā, Kijevā, un toreiz man viss noriebās. Man sagribējās mājās. Kopš tā brīža pagājuši seši gadi un nevienu reizi nav bijis tā, ka gribētu doties atkal prom. Pat, ja piedāvātu, es nedotos, vismaz šobrīd. Man patīk mājās, man patīk Rīgā, Latvijā, un nekur citur nevelk. Kad saku spēlēt “Mogo”, vairs nebija domu braukt prom.
Kas Tev Kijevā tik ļoti nepatika?
Grūti atbildēt. Iespējams, pienāca tāds vecums, ka apnika ceļošana. Es no Latvijas aizbraucu prom 16 gadu vecumā un tā arī sanāca, ka turpmākos 16 gadus spēlēju ārzemēs. Ja būtu labi piedāvājumi, iespējams, vēl braukātu pa pasauli, taču ar katru gadu sameklēt darbu klubos palika arvien grūtāk un grūtāk. Arī finansiālā puse nebija vairs tik laba, lai turpinātu spēlēt ārzemēs. Pieņēmu lēmumu palikt Latvijā un sāku domāt, ko darīšu pēc hokeja spēlēšanas.
Vai hokejistam, kurš nesen beidzies karjeru, ir viegli Latvijā atrast darbu kā trenerim?
Nē, nav viegli. Ja ir interese par trenera darbu, tad jāsāk ar iestāšanos Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijā un jānokārto B kategorijas trenera sertifikāts jeb pirmā līmeņa profesionālā izglītība. Man paveicās, ka Māris Martinsons izlēma dibināt bērnu hokeja skolu un es atrados blakus. Visgrūtākais ir pats sākums. Jāsāk ar bērniem, un pēc kāda laika tikai var saprast, ko nozīmē trenera darbs.
Tu gribētu būt kā viens no treneriem kādā junioru vai jauniešu izlasē?
Jā, protams, ka tas mani saistītu. Pērn biju pie U-17 Latvijas izlases kā trenera palīgs. Es vēlētos pastrādāt kopā ar kādu pieredzes bagātu treneri, no kā varētu mācīties un kaut ko aizgūt. Hokeja skolā “Rīga” strādāju kopā ar Juri Ozolu, pērn ar Aigaru Razgalu, bet vēl iepriekš ar Andreju Ignatoviču. No katra var kaut ko paņemt, bet vēlētos pastrādāt plecu pie pleca ar kādu zināmāku speciālistu.
Smagsvaru.
Jā. No augstākā plaukta.
Ir pagājuši 20 gadi kopš NHL drafta, kurā Tevi izvēlējās Kolorādo “Avalanche”. Kā Tu tagad atceries to laiku, un vai vari nosaukt vēl kādus spēlētājus, kurus tajā gadā klubi izvēlējās?
Es toreiz atrados Kalgarī hallē, tas bija nedaudz pēc Līgo svētkiem. Mani šeit ieraudzīja aģents, kurš dzīvoja Kanādā. Viņš bija no Ukrainas, bet dzīvoja Kalgari. Mēs vairāki čaļi vasarās Kalgari gatavojāmies sezonām, slidojām un aizvadījām nometnes. Pirmajā gadā trenējāmies trenažieru zālē, kura bija kā neliela mājiņa. Mums atveda treileri, mēs dzīvojām tādā kā vagonā, kas atgādināja vilcienu. Pirmajā gadā kopā dzīvoju ar Denisu Zaripovu. Drafts arī notika Kalgari, uz halli devos ar vilcienu.
Braucot uz halli jau zināji, ka Tevi kāds klubs paņems?
Sarakstos es biju, bet kurā kārtā mani izvēlēsies – to nevarēju paredzēt. Izvēlējās mani ar kopējo 63. numuru. Saņēmu komandas kreklu, paspiedu visiem rokas.
2000. gadā tika draftēti arī tādi spēlētāji kā kanādietis Denijs Hītlijs un slovāku zvaigznes Marians Gaboriks un Marsels Hosa.
Atceros, ka ar pirmo numuru izraudzījās vārtsargu Riku Dipjetro, kuram karjera īsti nesanāca tik spoža. Vēl bija skaļi uzvārdi, bet no galvas nenosaukšu.
Tālākais ceļs tevi veda cauri Amerikai.
Pirms drafta es divus gadus biju nospēlējis junioru līgā. “Avalanche” man iedeva iesācēja līgumu, kam sekoja trīs gadi fārmklubā Heršijā. Tas bija smagi.
Kādā ziņā?
Hokejs tagad ir pamainījies, bet toreiz tā bija gaļas mašīna. Es trīs gadus pavadīju Ontario junioru hokeja līgā, kas ir viena no labākajām junioru līgām pasaulē, bet lēciens uz AHL… Iespējams, es nebiju tam gatavs. Vislielākā atšķirība bija treniņos, jo tāda intensitāte, kāda bija tur, nekur citur nebija novērota. Treniņi bija grūtāki nekā spēles. AHL trīs mači trīs dienās bija standarts, dažreiz pat piecās dienās nācās aizvadīt četrus mačus. Vieglu spēļu nebija vispār. Tā ir līga, kurā visi vēlas tikt uz NHL, ieskaitot arī trenerus. Man bija treneris Maiks Folinjo, kuram dēli tagad spēlē NHL. Viņam neinteresēja, kas tu esi un cik tev gadu, kļūdas piedotas netika. Ja ripu no zonas nedabūju ārā, tad nosēdināja malā un draudēja, ka mani aizsūtīs tik tālu, ka neviens neatradīs. Es vēl biju jauns, man bija ap 20 gadiem, toreiz uz to visu skatījos pārspīlēti, pievērsu pārāk daudz uzmanības. Man bija bail kļūdīties pat treniņos. Teikšu godīgi – bija smagi, slodzes bija pamatīgas. Kad pirms mača stāvējām uz ledus un klausījāmies himnu, pretī stāvēja pretinieki, bet no pārguruma uzvārdus uz muguras es nevarēju izlasīt, man acis šķērsām gāja.
Spēles laikā mēle pār plecu?
Nebija variantu. Ja savā zonā nebiji pirmais pie ripas, tad… Uzbrucējs jau arī skrēja virsū, un, ja viņš pretinieku neielika bortā, arī viņam sekoja pārmetumi no trenera. Viņam bija jāpadara savs darbs, man – savs. Pavadītais laiks AHL bija īsta gaļas mašīna.
Bet pakāpties līdz NHL Tev tā arī nedeva iespēju.
Nedeva. Ja paskatāmies manu statistiku fārmklubā, man izredžu nokļūt “Avalanche” praktiski nebija. Var arī paskatīties, kādi uzvārdi tobrīd bija Kolorādo – Robs Bleiks, Adams Fūts, Rejs Burks, tāpat Kārlis Skrastiņš un vēl var saukt un saukt. Ja nemaldos, pirmajā gadā sezonas laikā no “Bears” izsauca tikai vienu aizsargu. Uzbrucējus sūtīja augšā un atpakaļ uz fārmklubu, bet aizsargus nē. Otrajā gadā varbūt divus aizsargus izsauca uz NHL, bet trešajā gadā sekoja NHL lokauts.
Vai tagad nožēlo šo izvēli – doties uz Ameriku?
Nē, jo šis posms man deva iespēju spēlēt ārzemēs.
Pavadītie gadi Amerikā Tevi ieveda profesionālaja sportā?
Jā. Arī drafts palīdzeja. Klubu pārtāvji šo apstākli ņem vērā.
Kuru no Eiropā aizvadītajām sezonām Tu izceltu kā labāko?
Tas noteikti ir pavadītais gads Itālijā, Valpeličē. Tur bija labs hokejs, daudz kanādiešu komandā. Varēju izbaudīt gan hokeju, gan dzīvi. Man arī ļoti patīk Itālija. Arī sezona Dānijā, Odenses klubā, bija forša.
Taču sezonu Slovākijā Tu diez vai gribi atcerēties?
Sezona nebija riebīga, bet slovāki mani kārtīgi “uzmeta”. Visas sezonas laikā es dabūju algu par diviem ar pusi mēnešiem. Bet arī vietējie slovāki tika apčakarēti.
Varbūt esi domājis par debitēšanu komentētāja lomā? Bijušais vārtsargs Edgars Masaļskis ir pievērsies šim darbam.
Mani tas neinteresē, jo es nekad neesmu bijis no lielākajiem runātājiem. Ir spēlētāji, kā piemēram, Edgars Lūsiņš, kuri var par hokeju runāt no rīta līdz vakaram, bet es neesmu tāda tipa cilvēks.
Ko savā karjerā Tev vajadzēja darīt citadāk?
Nedaudz nožēloju, ka pēc gada Dānijā, Odensē, es nepaliku klubā uz vēl vienu sezonu. Izveidoja Rīgas “Dinamo” un es atbraucu mājās. Vajadzēja palikt Dānijā. Nauda nebija tik liela kā “Dinamo” piedāvāja, taču līgums bija pieņemams. “Dinamo” rindās aizvadīju divas spēles, lielāko daļu pavadot “Rīga 2000” sastāvā, bet gadu mijā aizbraucu uz Baltkrieviju. Pieminēt varu arī 2006. gadu. Droši vien vairs nekad nespēlētu pie Pjotra Vorobjova, kurš Latvijas izlasi vadīja 2006. gada Pasaules čempionātā Rīgā. Viņš ir unikāls treneris, mūsu attiecības bija labas, bet sagatavošanās posms un turnīrs man kā spēlētājam bija visneinteresantākais no visiem. Dzīvojām viesnīcā “Tūrists” un mūs divas nedēļas praktiski ārā nekur nelaida. Vorobjovam bija ne vairāk par astoņiem vingrinājumiem treniņos un viņš katru no tiem atkārtoja nepārtraukti. Tas bija neinteresanti.
TITULBIDE: LETA