Šoruden Latvijas futbola izlases kandidātu sarakstā uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi futbolisti, kuru pieraksta vieta ir kaut vidēja līmeņa Eiropas līgās. Šāda situācija Latvijas futbolā, kad kā izlases līderi tiek atzīmēti Šveices, Ukrainas un Polijas nebūt ne vadošajos klubos spēlējoši vīri, pastāv jau vairākus gadus. Taču ne vienmēr bija šādi – iepriekšējā desmitgadē Latvijas futbolisti bija atrodami vairāku Eiropas futbola grandu un augstākā līmeņa klubu sastāvos. Lai arī 15. oktobrī Minhenes “Bayern” sastāvā uz maiņu laukumā devās jaunais Daniels Ontužāns, kā neapšaubāmi spēcīgākais un titulētākais klubs, kurā nosacīti stabili spēlējis Latvijas futbolists, ir Londonas “Arsenal”, kurā savulaik trīs sezonas pavadīja Igors Stepanovs.
Latvijas futbola tirgū 20. gadsimta beigas un 21. gadsimta pats sākums ieņem īpašu vietu. Kā nekad iepriekš un kā nekad pēc tam nebija sarosījušies ārzemju klubu aģenti, kuriem pēkšņi atradās jauna prece Baltijas valstu vidū. Par šo laika periodu rakstīts un spriests jau daudz, taču īsam atgādinājumam – tolaik sakrita vairāki Latvijas futbolam parocīgi apstākļi, proti, 90. gados Eiropā sevi veiksmīgi pieteica Rīgas “Skonto”, Latvijas izlases kolektīvā ienāca brits Gerijs Džonsons un Latvijai tolaik bija vairāki individuāli spēcīgi futbolisti.
Sevi Premjerlīgā lieliski pieteica Marians Pahars, un viņa pēdās no Latvijas uz Angliju drīz vien sekoja vēl vairāki Latvijas futbolisti, kas uz šī brīža Latvijas futbola realitāšu fona izklausās pēc jaukas pasakas. Taču bija laiki, kad Pahars regulāri sita vārtus Premjerlīgā un bija pat starp līgas labākajiem snaiperiem (2002. gadā ar 14 vārtiem astotā vieta, tikai nedaudz atpaliekot aiz tādiem vīriem kā Maikls Ouvens (19) un Ūle Gunnars Šulsērs (16) un priekšā Endijam Koulam (13), Deividam Bekemam (12) un Denisam Bergkampam (9).
Šis arī bija laiks, kad Latvijas futbolists spēlēja vienā no pasaules spēcīgākajiem klubiem – Igors Stepanovs 2000. gadā noslēdza četru gadu līgumu ar Londonas “Arsenal”. Šobrīd, 20 gadus vēlāk, tā joprojām ir pārliecinoši augstākā virsotne, ko klubu futbolā sasniedzis Latvijas futbolists.
Taču tikai salīdzinoši nesen publisks kļuvis stāsts par to, kā īsti Stepanovs ieguva slavenā “Arsenal” trenera Arsēna Vengera labvēlību un vietu vienā no spēcīgākajām Premjerlīgas komandām. Par to savā autobiogrāfijā raksta tā laika “Arsenal” futbolists Rejs Parlo, viens no “Arsenal” līdzjutēju favorītiem, kurš 2016. gadā izdeva grāmatu “Tā ir tikai Reja Parlo autobiogrāfija”. Virsrakstā ir vārdu spēle, atsaucoties uz epizodi 2002. gada FA kausa finālā, kad tieši pirms brīža, kad viņš guva skaistus vārtus ar soda sitienu, spēles komentētājs bumbas nonākšanu pie Parlo TV tiešraidē raksturoja ar vārdiem “ak, tas jau tikai Parlo”.
To, cik precīzi Parlo atceras pirms vairāk nekā desmit gadiem pieredzētus notikumus saistībā ar vienu savu globāli mazpazīstamu bijušo komandas biedru, lai paliek uz viņa sirdsapziņas, taču grāmatā minēto viņa komandas biedri un Vengers publiski apstrīdējuši nav un tas sakrīt ar Bergkampa biogrāfijā vēstīto, kamēr Stepanovs pats to gluži vienkārši varēja nezināt. Ko tad Parlo īsti raksta?
“Arsenal” klubs bija lielisks jauno talantu piesaistīšanā, taču pāris riski īsti neattaisnojās. 2000. gada vasarā pie mums uz pārbaudi ieradās spēlētājs, garš centra aizsargs. Redziet, toreiz lieta bija tāda, ka Mārtins Kiouns (“Arsenal” aizsargs no 1993.-2004. gadam) vienmēr satraucās, ka jaunie spēlētāji viņu izkonkurēs. Vienmēr, kad mums bija pārbaudē aizsargs, Kiouns apgalvoja, ka jauniņais ir nederīgs.
Šis garais čalis no Latvijas, Igors Stepanovs, ieradās uz treniņiem. Viņš bija liels un spēcīgs vīrs, taču, ja godīgi, nebija šajā līmenī. Kad viņš spēlēja pārbaudes mačā, uz rezervistu soliņa bijām arī mēs, daži lielās komandas vīri, un mēs sākām aplaudēt katrā reizē, kad Stepanovs veica piespēli, jo zinājām, ka Mārtins tādēļ uzvilksies.
Deniss Bergkamps (Nīderlandes futbola leģenda) sēdēja tieši aiz Arsēna un turpināja izteikt komplimentus par šo aizsargu, sak, “neticams izklupiens” un “lieliska spēle ar galvu!”. Igors vienreiz aizsita bumbu par 20 jardiem garām vietai, kur bumbai bija jābūt, taču bumba tāpat nonāca pie viena no mūsējiem, tāpēc mēs visi piecēlāmies un sākām aplaudēt. Mārtins tikmēr murmināja: “Viņš nav tik labs”. Mārtins sāka uzskaitīt vietas, kur Igors bija kļūdījies.
Tovakar mēs aizgājām kopā vakariņās un pasmējāmies, jo bijām vienkārši centušies pajokoties ar Mārtinu. Zinājām, ka Igors nebija tuvu Tonija Adamsa un Mārtina līmenim. Taču Mārtins šādai izzobošanai bija viegls mērķis, jo viņš ātri uzķērās. Un Deniss šādas iespējas nelaida garām, jo treniņos Mārtins katru dienu pret viņu spēlēja asi, taisnojoties, ka cer sagatavot Denisu tam, kas notiks spēlēs.
Pēc kādas nedēļas iegājām ģērbtuvēs un bijām pārsteigti, kad redzējām, ka Igors tur jau priekšā. Vaicāju, ko viņš šeit dara, uz ko viņš atbildēja, ka klubs noslēdzis līgumu uz četriem gadiem. Izrādās, Arsēns nebija sapratis, ka mēs vienkārši jokojāmies ar Mārtinu. Viņš vienkārši klausījās, kā mēs slavējam Igoru. Un, ja Deniss Bergkamps pieceļas un saka, ka šis ir labs spēlētājs, skaidrs, ka Arsēns to var ņemt vērā. Es pieļauju, ka šis darījums likās izdevīgs, jo transfēra cena bija maza. Nevēlos izrādīt necieņu nevienam no zemākām līgām, taču Igors laukumā no mums visiem atpalika. Tas bija gandrīz kā paņemt mazāko brāli līdz uz treniņu.
Un tad mums pēkšņi bija liela krīze aizsardzības līnijā, vairāki savainojumi, un vienīgais spēlei gatavais centra aizsargs mums ir Igors. Un kas gaida nedēļas nogalē? Spēle pret Mančestras “United” viesos. Jau pirms spēles likās, ka mūsu aizsardzības līnija neizskatās iespaidīga – Oļegs Lužnijs, Grimani, Igors un Ešlijs Kouls, kuram turklāt vajadzēja maiņu pēc pirmā puslaika. Dvaits Jorks toreiz mūs noskrēja kā mazos. Nopietni, tas bija pazemojoši. Viņi iesita pirmie, tad panācām 1:1 un domāju, labi, viss vēl priekšā. Taču tad bumba mūsu vārtos sāka birt arvien biežāk un puslaika pārtraukumā bija 1:5.
“Old Trafford” stadionā līdz ģērbtuvēm ir garš tunelis un varēja redzēt, ka Arsēns ir tuvu eksplozijai. Viņš reti kliedza vai lamājās, bet todien to darīja. Atceros šo garo gājienu pa tuneli, kurā man blakus gāja Dvaits Jorks, un viņs man prasīja, klau, kur jūs ņēmāt to garo aizsargu? Garš stāsts, es atbildēju. Ģērbtuvēs Arsēns sāka lamāties. Viņš tāds ikdienā nav, tas viņam vienkārši nepiestāv, un es cietos, lai nesāktu smieties. Centos neskatīties nevienam acīs, taču redzēju, kā Pets Raiss mani ar skatienu brīdina: “Nesmejies! Dari visu, bet tikai nesmejies!” Arsēns bija traki dusmīgs. Un tā bija vienīgā reize, kad es atceros viņu tik dusmīgu puslaika pārtraukumā. Parasti viņš bija mierīgs un koncentrējies uz to, kas mums jādara. Mēs todien beigās zaudējām ar 1:6, un nabaga Igors pēc tam vairs knapi tika laukumā.
Šo dramatisko un “Arsenal” ļoti neveiksmīgo spēli kā svarīgu brīdi savā Premjerlīgas karjerā savulaik piesauca arī pats Stepanovs, 2010. gadā vienā no intervijām norādot, ka tā noteikti ietekmēja viņa turpmāko situāciju klubā. Viņš gan toreiz atgādināja, ka tā bija slikta spēle visai komandai un nevienam spēle negāja no rokas, turklāt līdz šī lielā zaudējuma “United” dēļ pilnībā tika aizmirsta pirms nedēļas izcīnītā uzvara 3:1 pār Londonas “Chelsea”, kad Stepanovs arī bija sākumsastāvā un aizvadīja pilnu maču.
Parlo atmiņu stāsts arī rada iespaidu, ka Vengers pirmoreiz Stepanovu nopietnā līmenī ieraudzīja minētajā “United” mačā. Patiesībā šī spēle bija jau sezonas vidū, 2001. gada janvārī, un Stepanovs debiju “Arsenal” sastāvā bija piedzīvojis jau vairākus mēnešus iepriekš, kā arī izcēlies ar vārtu guvumu EFL kausa mačā. Stepanovs pēc stūra sitiena ar galvu raidīja bumbu “Ipswich” vārtos, kurai pašai toreiz bija lieliska sezona – šobrīd Anglijas pēc spēka trešās līgas vidusmēra klubs 2001. gadā ieguva piekto vietu Premjerlīgā. “Arsenal” tosezon ieguva otro vietu Premjerlīgā, taču neiztika bez citām apkaunojošām sakāvēm arī pirms izgāšanās Mančestrā. 2000. gada novembrī Čempionu līgā ar 1:4 tika zaudēts Maskavas “Spartak”, bet pēc tam decembrī ar 0:4 pret “Liverpool” Premjerlīgā. Starp citu, abos šajos zaudējumos sākumsastāvā bija Kiouns.
Anglijas futbola apskatnieku atmiņās Stepanovs tiek piesaukts kā viens no neveiksmīgākajiem darījumiem “Arsenal” vēsturē, taču finansiāli viņa transfērs no “Skonto” patiešām nebija liels – 1.35 miljoni mārciņu arī tolaik Anglijas futbola mērogos nebija nekas komandas budžetu satricinošs. Taču Parlo salīdzinājumi ar “jaunāko brāli” arī ir pārspīlēti un nav līdz galam taisnīgi, galu galā, Latvijas izlase ar Stepanovu kā aizsardzības balstu vēlāk iekļuva “Euro 2004” finālturnīrā. Nav arī tā, ka Vengers pēc zaudējuma “United” aizsūtīja Stepanovu prom no komandas un vairs nekad nelaida laukumā – Stepanovs palika “Arsenal” sastāvā līdz 2003. gadam un piedalījās 31 “Arsenal” mačā, ieskaitot piecas spēles UEFA Čempionu līgā un 17 spēles Premjerlīgā.
Stepanova sakarā var piesaukt arī citu statistiku. Pirms dažiem gadiem “TalkSport” veidotajā materiālā par visbiežāk uzvaras guvušajiem futbolistiem Premjerlīgā Stepanovs bija atzīmēts pārsteidzoši augstajā astotajā vietā. Rēķini, kā gribi, bet fakts ir tāds, ka Latvijas aizsargs ar uzvaru pabeidza 75.6% savu Premjerlīgas spēļu. No 17 spēlēm, kurās Stepanovs bija sastāvā, “Arsenal” izcīnīja uzvaru 13 reizes. Diez vai šis fakts palīdzēs Stepanovam iekļūt “Arsenal” Slavas zālē, taču kurš šobrīd gatavs derēt, ka nākamo 10 gadu laikā Latvijas futbols vispār pieredzēs savu spēlētāju 13 uzvaras Premjerlīgā?
Stepanovs arī karjeras turpinājumā galīgi nebija “mazākais brālis futbola treniņā”. Viņš pēc tam spēlēja Beļģijas, Šveices un Dānijas augstākajās līgās. Spēlējot Šveices klubā “Grasshoper”, Stepanovs nopelnīja 2005. gada Latvijas labākā futbolista titulu. Viņš ir vienīgais futbolists, kurš var lepoties ar tik augsta līmeņa tituliem kā Premjerlīgas čempions (2002. gadā) un FA kausa ieguvējs (2002. un 2003. gadā). Stepanovs no Latvijas izlases atvadījās ar 100 aizvadītiem mačiem un devās trenera arodā, sākumā strādājot ar Latvijas jauniešu izlasēm, bet pirms astoņiem mēnešiem atrada ļoti interesantu darba vietu, tiekot iecelts par Maldīvu salu U19 izlases galveno treneri.
Lai vai kādi stāsti klīstu par Latvijas futbolista nonākšanu “Arsenal” sastāvā, taču faktu kā tādu neviens apstrīdēt netaisās. “Arsenal” ir pārliecinoši spēcīgākais klubs, ko pārstāvējis kāds Latvijas futbolists, galu galā, 2003./04. gada sezonā, kad lielās konkurences uz vietu sastāvā dēļ Stepanovs bija izīrēts, Londonas klubs aizvadīja savu leģendāro “neievainojamo” sezonu, kad izvairījās no zaudējuma visas Premjerlīgas sezonas garumā un tuvāko sekotāju “Chelsea” apsteidza par 11 punktiem.
Runājot par spēcīgākajiem klubiem, kur spēlējuši latvieši, jāuzsver, ka vārds “spēlējuši” domāts burtiskā nozīmē. Piemēram, šobrīd Vācijas granda Minhenes “Bayern” sistēmā ir jaunais Daniels Ontužāns, kurš arī ticis pie savām iespējām “Bayern” pārbaudes mačos un tagad arī vienā kausa izcīņas spēlē, taču saukt viņu par Minhenes kluba futbolistu šobrīd ir krietni pāragri. Šobrīd Latvijai nav neviena spēlētāja Eiropas “Top5” līgu tuvumā un nemaz nav bijis kopš 2017. gada, kad Deniss Rakels bija Anglijas pēc spēka otrās līgas kluba “Reading” sastāvā un kad Artjoms Rudņevs personīgu iemeslu dēļ atstāja Vācijas Bundeslīgu, liekot punktu savai futbolista karjerai.
Taču kopumā Latvijas futbolistu pārstāvēto klubu saraksts nav nemaz tik blāvs. Papildus pieminētajam “Arsenal” no klubiem, kurus var saukt par Eiropas augstākā līmeņa klubiem un savu spēcīgo līgu līderiem, atzīmējami arī Maskavas CSKA (Aleksandrs Cauņa), Maskavas “Spartak” (Andrejs Štolcers), Doņeckas “Shakhtar” (arī Štolcers) un Kijevas “Dynamo” (Māris Verpakovskis).
Spēcīgu Eiropas klubu pārstāvniecības ziņā pārliecinošs līderis Latvijā ir Štolcers, kurš savā karjerā spēja tikt gan minētajos Doņeckas un Maskavas klubos, kā arī Anglijas Premjerlīgā spēlēja “Fulham” sastāvā. Pahara pārstāvētais “Southampton” klubs varbūt Premjerlīgas mērogos tik augstu nekotējas, taču viņš savukārt atstāja visspožākās individuālās pēdas Anglijas futbolā. Pahars Premjerlīgā guva 43 vārtus, kas, starp citu, joprojām ir visu laiku rezultatīvākais Austrumeiropas futbolista rādītājs.
Noteikti jāatzīmē Artjoma Rudņeva laiks Hamburgas SV, kas ir seškārtēja Vācijas čempione un Eiropas kausa ieguvēja, tiesa, Rudņeva laikā Vācijas mērogā vairs tik augstu nekotējās. Tāpat Rudņevs spēlējis divkārtēja Vācijas čempionē “Koel””, kas ir arī četrkārtēja Vācijas kausa ieguvēja, un viņš kopumā guvis 22 vārtus Bundeslīgā. Vācijas Bundeslīgā spēlējis arī Rolfs Kāns, Liepājā dzimušais pussargs, kura māte ir latviete un kura ģimene Otrā Pasaules kara laikā pārcēlās uz Vāciju. Kāns arī izcēlies ar vārtu guvumu Bundeslīgā, taču futbola sasniegumu ziņā piekāpjas savam dēlam Oliveram Kānam, ilggadējam Vācijas izlases un “Bayern” pamatvārtsargam. Taču par Oliveru Kānu jau var pavisam cita līmeņa stāstu stāstīt.